Appeal court dismisses prisoner's request for a boombox, citing insufficient proof of information access needs.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative Regional Court rejected the prisoner's request to receive a wireless boombox, ruling that the device does not qualify as a permitted radio receiver under the Code of Criminal Procedure. The court found the prisoner failed to demonstrate that this specific device was necessary for accessing information unavailable through other means. Consequently, the appeal court dismissed the application and ordered the prisoner to repay the state court fee.
Legislator headnote
AI generatedAdministratīvā procesa likums 47.1 panta 1. daļa; Likums par brīvības atņemšanas iestādēm 10. panta 1. daļa: Notiesātajiem ir tiesības lietot ierīces, kuras paredzētas tikai elektromagnētisko svārstību uztveršanai un skaņas formā transformēšanai, un šādas tiesības nevar izplatīt uz ierīcēm ar papildu datu nesēju funkcijām, ja nav pierādīts, ka informācija ir pieejama tikai šādas ierīces palīdzībā.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA
lieta Nr.A420177217
Lietas arhīva Nr. AA43-0306-18/3
ECLI:LV:ADAT:2018:0516.A420177217.2.S
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2018. gada 16. maijā
Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:
tiesnese referente Sandra Gintere,
tiesneses Karina Krastiņa un Santa Liniņa
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par labvēlīga
administratīvā akta, atļaujot pienesumā saņemt ierīci Media-Tech Boombox MT BT3145 , izdošanu, sakarā ar Ieslodzījuma
vietu pārvaldes apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 20. jūnija spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Pieteicējs /pers. A/ 2016. gada 14. decembrī vērsās Ieslodzījuma vietu pārvaldē (turpmāk – Pārvalde) ar sūdzību
par to, ka Daugavgrīvas cietuma administrācija atteicās izsniegt pieteicējam atsūtīto radiouztvērēju.
Pārvalde 2017. gada 19. janvāra lēmumā Nr.1/12-S/4926 (turpmāk – Lēmums) atzina par tiesisku Daugavgrīvas
cietuma administrācijas rīcību, aizliedzot pieteicējam pienesumā saņemt akustisko skaļruni, pamatojot šādi.
Terminu skaidrojošajā vārdnīcā (www.tezaurs.lv) radiouztvērējs ir skaidrots kā ierīce informatīvā signāla izdalīšanai
no visām antenas uztvertajām elektromagnētiskajām svārstībām un šā signāla pastiprināšanai un pārveidošanai izmantošanai
nepieciešamajā formā. Likumdevējs ir paredzējis notiesātajiem tiesības lietot ierīci, kuras pamatfunkcija ir uztvert
elektromagnētiskās svārstības, kas tiek raidītas konkrētā frekvencē, kā arī transformēt tās skaņas formā. Lai gan līdzīga
funkcija – iebūvēts radiouztvērējs – ir paredzēta dažādās ierīcēs, tas nenozīmē, ka jebkuru šādu ierīci var uzskatīt par
radiouztvērēju Latvijas Sodu izpildes kodeksa izpratnē. Latvijas Sodu izpildes kodeksa 47.1 panta pirmajā daļā paredzētās
tiesības notiesātajiem glabāt radiouztvērējus (bez balss ieraksta iespējām) saprotamas šauri, proti, ir atļauts glabāt ierīces,
kuras paredzētas tikai elektromagnētisko svārstību, kas tiek raidītas konkrētā frekvencē, uztveršanai un transformēšanai
skaņas formā.
Saskaņā ar ražotāja mājas lapā pieejamo informāciju ierīce Boombox MT BT3145 (turpmāk – Boombox ierīce) nav
akustiskais atskaņotājs, bet gan bezvadu skaļruņi, kas vēl papildus aprīkoti ar iebūvēto atmiņu un dažāda veida datu nesēju
lasītājiem (USB, SD), kuru lietošana ieslodzījuma vietā nav pieļaujama.
[2] Pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, atļaujot
saņemt Boombox ierīci, atvainošanos un morālā kaitējuma atlīdzinājuma piešķiršanu.
Pieteicējs cita starpā norādīja, ka atbilstoši Ministru kabineta 2006. gada 30. maija noteikumiem Nr.423 „Brīvības
atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi” (turpmāk – Noteikumi Nr.423) notiesātajiem ir atļauts lietot radiouztvērēju
(bez balss ieraksta iespējām). Pieteicējam ir atsūtīts tieši šāds radiouztvērējs. Citiem ieslodzītajiem cietuma administrācija
atļāva saņemt pieteicējam atsūtītajai Boombox ierīcei pēc funkcijām līdzīgas ierīces, kurām turklāt ir ne tikai radiouztvērēja,
bet arī dažādas papildus funkcijas, tomēr pieteicējam tas netiek atļauts, tādējādi diskriminējot pieteicēju.
[3] Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2017. gada 24. marta lēmumu atteikts pieņemt pieteikumu daļā par
pienākuma uzlikšanu iestādēm atvainoties pieteicējam un morālā kaitējuma 1000 euro atlīdzinājumu, jo pieteicējs nav
ievērojis likumā noteikto lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību.
[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 20. jūnija spriedumu /pers. A/ pieteikums apmierināts un Daugavgrīvas
cietuma administrācijai uzlikts pienākums atļaut pieteicējam sūtījumā saņemt Boombox ierīci.
Spriedums motivēts šādi.
[4.1] Pieteicējs kā notiesātais ir iestādei īpaši pakļauta persona. Lai atzītu, ka iestādes rīcība ir prettiesiska, ir
jāidentificē cilvēktiesības, kuras tiek ierobežotas ar konkrēto rīcību, un jākonstatē šo tiesību ierobežojuma būtiskums.
Tiesas ieskatā, liedzot sūtījumā saņemt Boombox ierīci, ir ierobežotas pieteicēja tiesības uz informācijas saņemšanu, šis
ierobežojums ir vērtējams Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 100. panta, kas noteic tiesības uz vārda
brīvību, tvērumā.
[4.2] Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Augstākā tiesa) judikatūrā atzīts, ka, nosakot
cilvēktiesību aizskāruma būtiskumu, jāņem vērā konkrētās personas statuss, apstākļi, kādos persona atrodas, kā arī citi
faktori, kas var liecināt par cilvēktiesību aizskāruma būtiskumu katrā konkrētā gadījumā (sk. piemēram, Augstākās tiesas
2006. gada 15. jūnija lēmuma Nr.SKA-348/2006 11. punktu, 2007. gada 14. februāra lēmuma Nr.SKA-186/2007
7. punktu, 2007. gada 15. jūnija lēmuma Nr.SKA-404/2007 11. punktu).
Latvijas Sodu izpildes kodeksa 9. pantā noteikts, ka personām, kuras izcieš sodu, ir likumos noteiktie pienākumi un
tiesības ar ierobežojumiem, ko likumi paredz notiesātajiem. Taču šādi tiesību ierobežojumi nedrīkst būt nesamērīgi un
neatbilstoši kriminālsoda – ieslodzījuma īstenošanas mērķim. Turklāt ieslodzījumā esošajām personām jābūt nodrošinātam
noteiktam cilvēktiesību minimumam, kas personai nevar tikt atņemts, lai nepārkāptu personas tiesības uz cilvēcīgu
izturēšanos attiecībā pret to (sk. turpat).
[4.3] Latvijas Sodu izpildes kodeksa 41.1 panta pirmajā daļā (acīmredzami domāta 47. 1 panta pirmā daļa) noteikts,
ka notiesātajiem atļauts izmantot brīvības atņemšanas iestādes un personiskos televizorus un radiouztvērējus (bez balss
ieraksta iespējām). Noteikumu Nr.423 40. punkts cita starp noteic, ka, saņemot brīvības atņemšanas iestādes
administrācijas atļauju, notiesātie kamerās un koplietošanas telpās dienas kārtībā noteiktajā laikā var lietot personiskos
radiouztvērējus, televizorus un tiem pievienojamās videospēles. No normām izriet, ka notiesātajam ir tiesības izmantot
personisko radiouztvērēju mērķim, kādam tas ir paredzēts, proti, lai uztvertu un klausītos radio pārraides.
Arī Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikuma Rec(2006)2 dalībvalstīm par Eiropas Cietumu noteikumiem
(turpmāk – Eiropas Cietumu noteikumi) 24.10. apakšpunktā noteikts, ka ieslodzītajiem atļauj regulāri interesēties par
sabiedriskajām aktualitātēm, abonējot un lasot laikrakstus, periodiskos izdevumus un citas publikācijas, kā arī klausoties
radio vai televīzijas pārraides, izņemot atsevišķus gadījumus, kad tiesu iestāde to uz noteiktu laiku ir īpaši aizliegusi.
Tiesa secināja, ka radio pārraides ļauj notiesātajai personai iegūt informāciju un interesēties par sabiedriskajām
aktualitātēm un citiem notikumiem ārpus ieslodzījuma vietas, kā arī uzturēt saikni ar dzīvi ārpus ieslodzījuma vietas, sekojot
tajā notiekošajām pārmaiņām. Tā ir būtiska informācijas iegūšanas tiesība. Tiesības izmantot radiouztvērējus ir noteiktas
likumā. Radiouztvērēja lietošana viennozīmīgi ir saistīta ar radio pārraižu uztveršanu un klausīšanos. Neatļaujot saņemt
sūtījumā radiouztvērēju, tiek ierobežotas notiesātā tiesības uz informācijas iegūšanu.
[4.4] Noteikumu Nr.423 1. pielikumā ir uzskaitīti priekšmeti, kurus notiesātajiem ir atļauts glabāt, savukārt šo
noteikumu 11. pielikumā ir uzskaitīti priekšmeti, kurus atļauts nodot sūtījumos un pienesumos. Nevienā no pielikumiem nav
minēti bezvadu skaļruņi.
Pārvalde uzskata, ka, saņemot sūtījumā kādu ierīci, ir jāvērtē tikai tās pamatfunkcija. Ņemot vērā, ka konkrēto
Boombox ierīci ražotājs ir klasificējis kā bezvadu skaļruni un šāds priekšmets nav iekļauts nevienā no Noteikumu Nr.423
pielikumiem, šādu ierīci nav atļauts izmantot.
Tiesa nepiekrita Pārvaldes viedoklim, jo atbilstoši Daugavgrīvas cietuma sniegtajai informācijai notiesātā /pers. B/ un
/pers. C/ glabāšanā un lietošanā ir ierīce Doping S1 Sky (turpmāk – Doping ierīce) un /pers. D/ lietošanā un glabāšanā ir
ierīce AudioSonic RD 1548 (turpmāk – AudioSonic ierīce).
Izvērtējot interneta vietnēs publicēto lietā apskatāmo ierīču tehnisko specifikāciju un izplatītāju norādīto informāciju par
minētajām ierīcēm, tiesa konstatēja, ka Doping un AudioSonic ierīces tiek klasificētas kā radio, bet Boombox ierīce tiek
klasificēta kā bezvadu skaļruņi, bezvadu akustiskā sistēma un MP3 atskaņotājs. AudioSonic un Boombox ierīču funkcijas un
tehniskie parametri faktiski ir vienādi, proti, jauda (iebūvēti jaudīgi skaļruņi), FM radio, USB, MP3 atskaņotājs, Bluetooth,
mikro SD. Tādējādi tiesa secināja, ka AudioSonic un Boombox ierīces faktiski atšķiras tikai pēc nosaukuma.
Tiesas ieskatā atteikums atļaut sūtījumā saņemt Boombox ierīci ir pieteicēja tiesību uz informāciju ierobežojums, un tas
pārsniedz ierobežojumus, kas raksturīgi ieslodzījuma vietā esošajiem apstākļiem, turklāt citam ieslodzītajam ir atļauts glabāt
un lietot faktiski identisku ierīci. Šajā situācijā ierīces ražotāja dotajam nosaukumam nav izšķiroša nozīme, jo gan
AudioSonic, gan Boombox ierīces ietilpst vienā preču kategorijā.
Tiesa nepiekrita iestādes viedoklim, ka apstākļos, ja netiek ņemts vērā ražotāja ierīcei dotais nosaukums, tad
ieslodzītajiem jāļauj glabāt un lietot arī mobilos telefonus, kam arī ir radio funkcija. Mobilā telefona pamatfunkcija ir sakaru
nodrošināšana, savukārt radio un skaļruņa pamatfunkcija ir skaņas pārraidīšana, līdz ar to ierīces, kas satur radio funkciju,
bet to pamatfunkcija ir atšķirīga, ieslodzījuma vietā nav pieļaujamas.
Tiesa piekrita pieteicēja viedoklim, ka konkrētajā situācijā pret pieteicēju ir pārkāpts vienlīdzības princips.
[4.5] Tā kā nav konstatējams leģitīms mērķis aizliegt glabāt un lietot Boombox ierīci, kam faktiski ir vienādas tehniskās
iespējas kā Audiosonic ierīcei, kuras glabāšana un lietošana ieslodzījuma vietā ir atļauta, tiesa atzina, ka Daugavgrīvas
cietuma administrācijai ir uzliekams pienākums atļaut pieteicējam saņemt sūtījumā Boombox ierīci.
[5] Pārvalde par Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 20. jūnija spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, kas
pamatota šādi.
[5.1] Tiesa pamatoti secināja, ka notiesātajiem ir atļauts glabāt un saņemt pienesumos un sūtījumos radiouztvērējus.
Tomēr, konstatējot, ka pieteicējam atsūtītā ierīce ir klasificēta kā bezvadu skaļruņi, bezvadu akustiskā sistēma un MP3
atskaņotājs, tiesa atzina, ka cietuma administrācijai ir jāļauj pieteicējam saņemt šo ierīci. Tādējādi Pārvalde uzskata, ka
spriedums ir pretrunīgs.
[5.2] Atbilstoši terminu skaidrojošajai vārdnīcai (www.tezaurs.lv) skaļrunis ir elektroakustiska ierīce elektriskā signāla
enerģijas pārvēršanai akustisko svārstību enerģijā skaņas frekvenču diapazonā, savukārt radiouztvērējs ir ierīce informatīvā
signāla izdalīšanai no visām antenas uztvertajām elektromagnētiskajām svārstībām un šā signāla pastiprināšanai un
pārveidošanai izmantošanai nepieciešamajā formā. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka gan skaļruņa, gan radiouztvērēja
pamatfunkcija ir skaņas pārraidīšana.
Arī telefons ir uzskatāms par elektroakustisku ierīci, kas pārvērš elektriskos signālus skaņu signālos. Ja mobilā telefona
pamatfunkcija ir sakaru nodrošināšana, tad skaļruņa pamatfunkcija ir skaņas pārraidīšana, bet radiouztvērēja – radiosignālu
uztveršana un pārveidošana. Jāņem arī vērā, ka mūsdienīgs mobilais telefons netiek lietots tikai kā telefons, tas ir aprīkots ar
tādām pat funkcijām (radiouztvērējs, MP3 atskaņotājs u.c.) kā strīdus ierīce.
Tā kā mūsdienās daudzām ierīcēm ir papildus funkcijas, piemēram, arī dušas kabīnes ir aprīkotas ar radiouztvērēju,
ražotāja sniegtais ierīces apraksts ir pamatavots, lai izvērtētu, kādai preču kategorijai konkrētā ierīce pieder. Cietuma
administrācija konstatēja, ka ražotājs Boombox ierīci klasificē kā skaļruni, un radiouztvērējs ir tikai viena no papildus
funkcijām, savukārt AudioSonic ierīce gan vizuāli izskatās pēc radiouztvērēja (radio magnetolas), gan saskaņā ar ražotāja un
izplatītāja klasifikāciju ir uzskatāma par radiouztvērēju ar papildus funkcijām. Līdz ar to cietuma administrācijas rīcība,
aizliedzot pieteicējam lietot Boombox ierīci, ir pamatota. Tā kā lietā salīdzināmajām ierīcēm ir atšķirīgas pamatfunkcijas, ar
cietuma administrācijas rīcību nav pārkāpts vienlīdzības princips.
[5.3] Likumdevēja noteiktais preču, kuras notiesātam ir atļauts saņemt un glabāt pie sevis, saraksts ir interpretējams
šauri. Preču saņemšanas procedūra būtu sarežģīta, birokrātiska, laikietilpīga, ja būtu jāvērtē, vai katra prece ir līdzīga vai
līdzvērtīga kādai no atļautajām precēm.
[5.4] Pārvaldei nav šaubu, ka pieteicējam ir zināmi Latvijas Sodu izpildes kodeksa 41.1 panta pirmās daļas
(acīmredzami domāta 47. 1 panta pirmā daļa) nosacījumi, tāpēc viņš varēja lūgt atsūtīt viņam normas nosacījumiem
atbilstošu ierīci. Ņemot vērā, ka Boombox ierīce esot iegādāta tieši nosūtīšanai pieteicējam, pārvalde uzskata, ka pieteicēja
rīcība apzināti ir provokatīva.
[5.5] Tiesa nav vērtējusi pieteicēja iespējas iegūt informāciju citā veidā. Pieteicējs arī nav minējis, ka, aizliedzot saņemt
Boombox ierīci, viņam bija liegtas tiesības uz informāciju.
[5.6] Tiesa nav ņēmusi vērā, ka saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 47. panta piekto daļu brīvības atņemšanas
iestādes priekšnieka lēmums par atteikšanos pieņemt priekšmetus, kurus brīvības atņemšanas iestādē nav atļauts saņemt ar
sūtījumiem un pienesumiem, nav apstrīdams un pārsūdzams. Likuma grozījumos norādīts, ka šāds lēmums nav
pārsūdzams, jo tas nevar būtiski aizskart notiesātā tiesības.
[6] Pieteicējs rakstveida paskaidrojumā Administratīvajai apgabaltiesai norādīja, ka apelācijas sūdzība nav pamatota,
ievērojot turpmāk minētos apsvērumus.
[6.1] Boombox ierīce nav uzskatāma par akustisku skaļruni, jo ierīces tiek aprīkotas ar skaļruņiem, lai izplatītu skaņu.
Televizori, magnetolas, mūzikas centri un radio atskaņotāji, tostarp Boombox ierīce, uzskatāmi par akustiskām sistēmām.
Nav nozīmes tam, ka kādu citu ierīci var pievienot Boombox ierīcei, lai izplatītu skaņu. Tāpat uz lietas būtību nav
attiecināmi Pārvaldes apgalvojumi par mobilajiem telefoniem un dušas kabīnēm.
[6.2] Pārvaldes norādes par apzinātu provokāciju neatbilst patiesībai, ir nekorektas, apvaino un aizskar pieteicēju un
viņa māti, kura iegādājās Boombox ierīci. Iegādājoties ierīci, tika ņemts vērā tas, lai ar ierīci var klausīties radio, konkrētās
ierīces cena un kvalitāte.
[6.3] Pieteicējs ar sūdzību vērsās Pārvaldē tieši tāpēc, ka viņam tika liegtas tiesības iegūt informāciju.
[7] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304. panta pirmo daļu Administratīvā apgabaltiesa administratīvo lietu
izskata rakstveida procesā.
Motīvu daļa
[8] Lieta ir ierosināta par labvēlīga administratīvā akta, atļaujot pienesumā saņemt Boombox ierīci, izdošanu. Lietā ir
strīds par to, vai pieteicējam pamatoti ir atteikta atļauja saņemt Boombox ierīci.
Pārvalde apelācijas sūdzībā, atsaucoties uz Latvijas Sodu izpildes kodeksa 47. panta piekto daļu, norāda, ka brīvības
atņemšanas iestādes priekšnieka lēmums par atteikšanos pieņemt pienesumā, kas adresēts pieteicējam, saņemtos
priekšmetus, nav apstrīdams un pārsūdzams. Faktiski Pārvalde norāda uz pieteikuma nepieļaujamību.
Tādējādi lietā vispirms noskaidrojams, vai nepastāv procesuāli šķēršļi pieteikuma izskatīšanai.
[9] Latvijas Sodu izpildes kodeksa (normas, kas bija spēkā laikā, kad pieteicējam netika atļauts saņemt pienesumu)
41. pants reglamentē režīma pamatnoteikumus brīvības atņemšanas iestādēs, cita starpā šā panta piektajā daļā nosakot, ka
notiesātajiem nav atļauts glabāt pie sevis naudu, vērtslietas, kā arī priekšmetus, kurus aizliegts lietot brīvības atņemšanas
iestādēs. (..) To priekšmetu un mantu sarakstu un daudzumu, kas var atrasties pie notiesātajiem, un naudas izņemšanas
kārtību reglamentē brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi. Savukārt šā panta astotā daļa noteic, ka
notiesātajiem adresēto pasta sūtījumu un pienesumu saturs tiek pārbaudīts.
Latvijas Sodu izpildes kodeksa 47. pants reglamentē notiesāto tiesības saņemt sūtījumus un pienesumus, savukārt
47.1 pants – notiesāto tiesības izmantot sadzīves tehniku.
Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 47. un 47.1 pantu un Noteikumu Nr.423 40. punktu un 1. pielikuma
1.10. apakšpunktu un 11. pielikuma 10.1. apakšpunktu notiesātajiem ir tiesības saņemt pienesumā un lietot personiskos
radiouztvērējus (bez balss ieraksta iespējām), tomēr vispirms notiesātajam ir jāsaņem brīvības atņemšanas iestādes
administrācijas (cietuma priekšnieka) atļauja.
Ar 2015. gada 18. jūnija likumu „Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā”, kas stājās spēkā 2015. gada 14. jūlijā,
Latvijas Sodu izpildes kodeksa 47. pants tika papildināts ar piekto daļu, kas noteic, ka brīvības atņemšanas iestādes
priekšnieka lēmums par atteikšanos pieņemt priekšmetus, kurus brīvības atņemšanas iestādē nav atļauts saņemt ar
sūtījumiem un pienesumiem, nav apstrīdams un pārsūdzams.
Tādējādi formāli cietuma priekšnieka atteikums pieņemt pienesumā Boombox ierīci nav pārsūdzams.
Vienlaikus apgabaltiesa uzskata, ka tas nav šķērslis pieteikuma izskatīšanai turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.
[10] 2015. gada 18. jūnija likuma „Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā” anotācijā saistībā ar minētajiem
grozījumiem norādīts, ka Latvijas Sodu izpildes kodeksa 47. panta pirmā daļa noteic, ka brīvības atņemšanas iestādēs ar
sūtījumiem un pienesumiem ir atļauts saņemt tikai nepārtikas preces, savukārt kārtību, kādā sūtījumus vai pienesumus
pieņem un izsniedz, kā arī to priekšmetu sarakstu, kurus atļauts saņemt ar sūtījumiem un pienesumiem, reglamentē
Noteikumi Nr.423. Līdz ar to, ja ar pienesumiem vai sūtījumiem tiek nodoti priekšmeti, kas nav iekļauti atļauto priekšmetu
sarakstā, brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam jāpieņem lēmums par atteikšanos pieņemt attiecīgo priekšmetu. Ņemot
vērā, ka Noteikumi Nr.423 skaidri nosaka, kādi priekšmeti var tikt nodoti ar sūtījumiem un pienesumiem, brīvības
atņemšanas iestādes priekšnieka lēmums par atteikšanos nodot kādu priekšmetu nav pārsūdzams un apstrīdams, jo nevar
būtiski aizskart notiesātā tiesības (sk.
http://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/0/9116D4DD704838B2C2257DD30030F11A?OpenDocument;
anotācijas 2. sadaļas 5. punkts).
No norādītā izriet, ka likumprojekta izstrādātājs – Tieslietu ministrija – uzskatījis, ka Noteikumu Nr.423 normas
neparedz tiesību normu piemērotājam rīcības brīvību izlemt, vai konkrēto priekšmetu drīkst vai nedrīkst saņemt. Proti, ja
vien priekšmets ir minēts šo noteikumu 11. pielikumā, ieslodzītais to drīkst saņemt, savukārt, ja nav minēts – nedrīkst.
Turklāt ministrijas ieskatā, tā kā pienesumos nododamo priekšmetu uzskaitījums ir tik skaidrs un nepārprotams, cietuma
priekšnieka lēmums par atteikšanos pieņemt Noteikumos Nr.423 neminētus priekšmetus nav pārsūdzams, jo tas būtiski
neaizskar notiesāto personu cilvēktiesības.
Tomēr ir jāņem vērā, ka tiesības saņemt sūtījumus un pienesumus ietilpst personas tiesībās uz privātās dzīves
neaizskaramību, kuru aizsargā Satversmes 96. pants un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas
8. panta pirmā daļa (sk., piemēram, Augstākās tiesas 2008. gada 8. lēmuma Nr.SKA-575/2008 8. punktu ). Tātad jebkurš
tiesību saņemt pienesumus ierobežojums attiecīgi ierobežo personas pamattiesības.
Konkrētajā gadījumā ir ierobežotas pieteicēja tiesības saņemt tādu ierīci, ar kuru ir iespējams uztvert informāciju,
tādējādi ir ierobežotas arī Satversmes 100. pantā aizsargātās tiesības brīvi iegūt informāciju, kā to pareizi konstatējusi
Administratīvā rajona tiesa. No likumprojekta anotācijas neizriet, ka šis aspekts būtu izvērtēts, nosakot, ka lēmums par
atteikšanos nodot pienesumā saņemtos priekšmetus nav apstrīdams un pārsūdzams.
Pārvalde ir izskatījusi pieteicēja sūdzību par brīvības atņemšanas iestādes atteikumu saņemt pieteicējam pienesumā
nodoto Boombox ierīci.
Ievērojot tiesību saņemt informāciju konstitucionālo rangu, apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja prasījums nebūtu skatāms
šauri kā prasījums par lēmumu, ar kuru pieteicējam atteikts saņemt pienesumā Boombox ierīci, bet gan kā prasījums par
Boombox ierīces izsniegšanu tiesību uz informāciju un informācijas pieejamības kontekstā.
[11] Pārbaudījusi lietas materiālus, administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka Pārvaldes apelācijas sūdzība ir pamatota, bet
pieteikums ir noraidāms turpmāk minēto apsvērumu dēļ.
[12] Izvērtējot Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 20. jūnija sprieduma motivāciju, apgabaltiesa atzīst, ka pirmās
instances tiesa pareizi konstatējusi lietas tiesiskos apstākļus un atsaukusies uz lietā piemērojamām judikatūras atziņām (sk.
atreferējumu šā sprieduma 4.1.-4.4. apakšpunktā). Tiesa pamatoti atzinusi, ka ar Pārvaldes rīcību ir ierobežotas pieteicēja
tiesības uz informācijas saņemšanu un ka ir jāvērtē šī ierobežojuma būtiskums, ņemot vērā pieteicēja statusu, apstākļus,
kādos pieteicējs atrodas, kā arī citus būtiskus faktorus. Tāpat tiesa pamatoti norādījusi, ka ieslodzītajām personām ir jābūt
nodrošinātam cilvēktiesību minimumam, kas nevar tikt atņemts un kurā cita starp ietilpst tiesības dažādos veidos saņemt
informāciju un interesēties par sabiedriskajām aktualitātēm un citiem notikumiem ārpus ieslodzījuma vietas, kā arī uzturēt
saikni ar dzīvi ārpus ieslodzījuma vietas. Līdz ar to apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307. panta
ceturto daļu pievienojas Administratīvās rajona tiesas sprieduma motivācijai minētajā daļā, to neatkārtojot.
Taču pirmās instances tiesa, lai gan pamatoti atzinusi, ka lieta ir izskatāma par Boombox ierīces izsniegšanu tiesību uz
informāciju kontekstā, nav noskaidrojusi visus lietas būtiskos faktiskos apstākļus un nav izvērtējusi tos savstarpējā
kopsakarā un kopsakarā ar lietas tiesiskajiem apstākļiem.
[13] No pieteicēja iesniegtās izdrukas (lietas 12.-13. lapa) un no pirmās instances tiesas minētajiem interneta resursiem
secināms, ka ražotājs Boombox ierīci ir klasificējis kā bezvadu skaļruņus. Neskatoties uz to, ka ar šo ierīci ir iespējams
klausīties radio, tās pamatfunkcija nav radiouztvērējs. Noteikumos Nr.423 bezvadu skaļruņi nav minēti kā priekšmeti, kurus
atļauts nodot sūtījumos un pienesumos un glabāt. Tāpat noteikumos nav minēts, ka ieslodzītie varētu saņemt un glabāt
ierīces ar Bluetooth tehnoloģiju vai iespēju tām pievienot ārējos datu nesējus (piemēram, USB). Tas, ka citiem
ieslodzītajiem, iespējams, nepamatoti ir dota atļauja glabāt radiouztvērējus ar šādām papildus funkcijām, nedod tiesības
pieteicējam prasīt pienesumā nodoto Boombox ierīci. Proti, vienlīdzības princips nerada tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi,
ja salīdzināmā situācija ir prettiesiska.
Līdz ar to pieteicēja tiesības, neatļaujot saņemt Boombox ierīci, nav nepamatoti ierobežotas.
[14] Apgabaltiesas ieskatā, ja arī Noteikumu Nr.423 11. pielikumā minēto priekšmetu nosaukumus interpretētu plaši un
par priekšmetiem, kurus atļaut nodot sūtījumos un pienesumos, uzskatītu visus priekšmetus, kurus vien var izmantot veidā,
kādā parasti izmanto šajā pielikumā nosauktos priekšmetus, pieteicēja pieteikumu nevarētu atzīt par pamatotu.
[15] Lietā nepastāv strīds par to, ka 2016. gada 21. janvārī pieteicējs nodeva cietuma administrācijai savu iepriekšējo
radiouztvērēju iznīcināšanai un lūdza cietuma priekšniekam atļauju sūtījumā saņemt radiouztvērēju (lietas 123. lapa) .
Apgabaltiesa no procesa dalībniekiem ieguva papildus informāciju par pieteicēja iespējām iegūt informāciju Daugavgrīvas
cietumā no 2016. gada janvāra, kad pieteicēja rīcībā vairs nebija radiouztvērēja.
Pieteicējs apgabaltiesai sniedza paskaidrojumus, kuros norādīja, ka ieslodzītie nedrīkst atsavināt vai nodot lietošanā
citiem savas personiskās mantas (Noteikumu Nr.423 45.5. apakšpunkts), tāpēc pieteicējs nevarēja klausīties kameras biedru
radio un skatīties kameras biedru televizorus. Ieslodzījuma vietā ir tikai viens televizors, savukārt ieslodzīto ir daudz un viņi
skatās seriālus, pieteicējs nevar skatīties viņu interesējošās pārraides. Pieteicējam ir savs televizors, bet ar to nav iespējams
klausīties radio. Tā kā pieteicējam nav radio, viņš nevar klausīties ziņu raidījumus, translācijas no ārzemēm, reklāmas,
horoskopus, mūziku. Ja pieteicējam būtu radio, viņš to varētu ņemt līdzi uz darbu un klausīties, veicot darba pienākumus,
bet televizoru uz darbu paņemt nevar. Ieslodzījuma vietā nav lasītavas, bibliotēkā vienu reizi mēnesī var pasūtīt grāmatas,
bet žurnālu un laikrakstu nav ne ieslodzījuma vietas bibliotēkā, ne pilsētas bibliotēkā. Pieteicējs uzskata, ka visas pieejamās
iespējas iegūt informāciju viņam faktiski ir liegtas (lietas 132.-133., 146. lapa).
No Daugavgrīvas cietuma saņemta informācija, ka cietumā ir viens koplietošanas televizors, pieteicēja rīcībā ir arī
personiskais televizors. Cietumā ir informācijas kioski, no kuriem var pieslēgties dažādām interneta mājaslapām. Cietumā
nav bibliotēkas, bet ir grāmatu krātuve, no kuras var saņemt un apmainīt grāmatas, laikraksti nav pieejami (lietas 142. lapa).
No norādītā izriet, ka pieteicējam ir nodrošinātas iespējas skatīties kā koplietošanas, tā personisko televizoru, lasīt
grāmatas un aplūkot interneta vietnes, piemēram, Latvijas tiesu portālu, Oficiālo izdevumu „Latvijas Vēstnesis”, tiesību aktu
vietni www.likumi.lv, Tieslietu ministrijas un Pārvaldes mājaslapas (lietas 142. lapa), kuras, lai gan nesatur izklaidējoša
rakstura informāciju, nenoliedzami satur tostarp ieslodzītajām personām nozīmīgu informāciju.
[16] Augstākā tiesa ir atzinusi, ka ieslodzītajām personām ir plašas tiesības saņemt sabiedriski aktuālo informāciju. Šo
tiesību pēc iespējas neierobežota īstenošana ieslodzītajiem ir īpaši būtiska, ņemot vērā šo personu faktisko norobežotību
no sabiedrības ārpus brīvības atņemšanas iestādes (sk. 2012. gada 17. februāra lēmuma Nr.SKA-330/2012 8. punktu,
2015. gada 26. februāra sprieduma Nr.SKA-33/2015 11. punktu, 2015. gada 27. marta sprieduma Nr.SKA-29/2015
8. punktu).
Apgabaltiesa, izvērtējot lietas faktiskos apstākļus, secina, ka pieteicējam ir diezgan plašas iespējas iegūt dažāda veida
informāciju. Radiouztvērējs nav vienīgais informācijas iegūšanas avots, un pieteicējs nav norādījis, ka būtu tāda informācija,
kuru varētu iegūt, tikai klausoties radio pārraides.
Papildus apgabaltiesas ieskatā nevar atstāt bez ievērības apstākli, ka pieteicējs laika periodā no 2016. gada 21. janvāra,
kad savu radiouztvērēju nodeva iznīcināšanai, nav vērsies pie Daugavgrīvas cietuma administrācijas ar iesniegumiem vai
sūdzībām saistībā ar neiespējamību iegūt informāciju. Pieteicējs tikai apelācijas instances tiesā minēja, ka viņam bija
ierobežotas iespējas iegūt informāciju, turklāt uz šo ierobežojumu pieteicējs norādīja, reaģējot uz Pārvaldes apelācijas
sūdzībā minēto. Minētais neliecina par to, ka pieteicējam vispār nebija vai bija ļoti ierobežotas iespējas iegūt nepieciešamo
informāciju un ka tādējādi tas atstājis smagas sekas uz pieteicēja dzīves kvalitāti brīvības atņemšanas vietā.
[17] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 126. panta ceturtajai daļai, ja pieteicējs no valsts nodevas samaksas ar
tiesas lēmumu bijis pilnīgi vai daļēji atbrīvots, pieteikuma noraidīšanas gadījumā pieteicējam ir pienākums atmaksāt valstij
valsts nodevu pilnā apmērā triju mēnešu laikā pēc sprieduma stāšanās spēkā. Šādos gadījumos tiesa pieteicēja pienākumu
samaksāt valsts nodevu attiecīgajā apmērā norāda sprieduma rezolutīvajā daļā. Ja pieteicējs triju mēnešu laikā neiesniedz
tiesai valsts nodevas apmaksu apliecinošu dokumentu, tiesa sprieduma norakstu nosūta tiesu izpildītājam izpildei.
Ar pirmās instances tiesas tiesneša 2017. gada 2. marta lēmumu pieteicējs daļēji tika atbrīvots no valsts nodevas
samaksas par pieteikuma iesniegšanu, valsts nodevas apmēru samazinot līdz 5 euro (lietas 24.-26. lapa).
Tā kā pieteikums ir noraidāms, pieteicējam ir uzliekams pienākums triju mēnešu laikā pēc sprieduma stāšanās spēkā
atmaksāt valstij valsts nodevu pilnā apmērā, tas ir, 23,46 euro (28,46 euro – 5 euro).
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126. panta ceturto daļu, 307. un 309. pantu, 329. panta pirmo daļu,
Administratīvā apgabaltiesa
nosprieda
noraidīt /pers. A/ pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta, atļaujot pienesumā saņemt ierīci Media-Tech Boombox
MT BT3145, izdošanu.
Uzlikt pienākumu /pers. A/ (personas kods /personas kods/) triju mēnešu laikā pēc sprieduma stāšanās spēkā atmaksāt
valstij valsts nodevu 23,46 euro apmērā.
Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma
sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnese referente (personīgais paraksts) S. Gintere
Tiesneses (personīgais paraksts) K. Krastiņa
(personīgais paraksts) S. Liniņa