Appeal court upheld two-year suspended sentence but dismissed civil compensation claim for victim's disability.

Lietas Nr.11520070514

Lietas arhīva Nr.KA04-0230-17/21

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2017.gada 30.martā

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese Smaida Gļazere,

tiesnese Ingūna Amoliņa,

tiesnese Iveta Vīgante,

piedaloties prokurorēm Signei Dombrovskai, Lāsmai Zebuliņai,

aizstāvim Indulim Bukovskim

atklātā tiesas sēdē iztiesāja krimināllietu /pers. A/, personas kods /personas kods/, apsūdzībā pēc Krimināllikuma 260.panta otrās daļas saistībā ar

/pers. A/ apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2016.gada 5.septembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

Ar Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2016.gada 5.septembra spriedumu /pers. A/ atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā,

kas paredzēts Krimināllikuma 260.panta otrajā daļā un sodīta ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 55.pantu sods noteikts nosacīti ar pārbaudes laiku uz 2 gadiem.

Piedzīta no /pers. A/ par labu cietušajam /pers. B/ kompensācija par materiālo kaitējumu 5 000 EUR, pārējā daļā morālā kaitējuma kompensāciju

nospriests nenoteikt.

Saskaņā ar pirmās instances tiesas spriedumu /pers. A/, vadot transportlīdzekli, pārkāpa Ceļu satiksmes noteikumus, kā rezultātā cietušajam

nodarīti smagi miesas bojājumi. Noziedzīgais nodarījums izdarīts šādos apstākļos.

2014.gada 21.septembrī ap plkst.22.09, /pers. A/ vadīja transportlīdzekli /TL marka/, valsts reistrācijas Nr. /TL numurs/, Jūrmalā pa Pērkona ielu

no Viestura ielas puses Dārzkopības ielas virzienā. Uzsākot nogriešanās manevru pa kreisi uz Dārzkopības ielu, lai turpinātu kustību pa Dārzkopības ielu,

/pers. A/, pārkāpjot Ceļu satiksmes noteikumu 4.,10.,70. un 140.punkta prasības, nerīkojās saskaņā ar šo noteikumu prasībām tā, lai neradītu satiksmei

bīstamas vai satiksmi traucējošas situācijas, pirms manevra veikšanas nepārliecinājās par ceļu satiksmes drošību un par to, vai netiks traucēti citi ceļu

satiksmes dalībnieki, nedeva ceļu pretējā virzienā taisni braucošajam motociklam, kuru vadīja /pers. B/, kā rezultātā izraisīja sadursmi ar motociklu /TL

marka/, valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/. Minēto Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpuma un ceļu satiksmes negadījuma rezultātā motocikla /TL marka/,

valsts reģistrācijas Nr. /TL numurs/, vadītājam /pers. B/ nodarīti šādi miesas bojājumi: galvas sasitums ar zemādas asinsizplūdumu pieres kreisās puses

apvidū – kreisās acs plakstiņos, galvas smadzeņu satricinājumu, spārnkaula un abu vaiga kaulu (galvaskausa pamatnes priekšējās bedres, abu acu

dobumu ārējo sānu sienu un abu apakšžokļa dobumu ārējo sienu) lūzumiem, ar asinsizplūdumu deguna blakusdobumos, ķermeņa sasitums ar

asinsizplūdumu kreisā pleiras telpā, asinsizplūdumu vēdera priekšējā sienā, vēdera taisno muskuļu apvidū, asinsizplūdumu liesas apakšpola apvidū,

asinsizplūdumu zem kreisās nieres kapsulas un asinsizplūdumu mazajā iegurnī, kreisā kaunuma kaula apakšējā zara lūzumu, gūžas kaula abu gūžas

locītavu iedobumu malu lūzumiem un ekstremitāšu sasitums ar sistām – plēstām brūcēm uz abiem apakšdelmiem, labās rokas spieķa kaula lūzumu un

plaukstas pamatnes pamežģījumu, elkoņa kaula īlenveida izauguma lūzumu, zemādas asinsizplūdumu kreisā apakšdelma apakšējā trešdaļā un kreisā

spieķa kaula lūzumu, plēsām brūcēm uz apakšstilbiem, kreisā ceļa kaula, lielā lielakaula apakšējās trešdaļas (vaļēju) ārējā sānu locītavpaugura un mazā

lielakaula vidējās trešdaļas lūzumu. Minētie miesas bojājumi kopumā pēc sava rakstura pieskaitāmi smagiem miesas bojājumiem, kas bīstami dzīvībai un

ir tiešā cēloniskā sakarībā ar Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu un izraisīto ceļu satiksmes negadījumu.

Ar šādām savām darbībām /pers. A/ izdarīja Krimināllikuma 260.panta otrajā daļā paredzētu noziedzīgu nodarījumu.

Par pirmās instances tiesas spriedumu apsūdzētā /pers. A/ iesniedza apelācijas sūdzību, kurā lūdz spriedumu atcelt daļā par sodu un daļā par

piedzīto kaitējuma kompensāciju. Sūdzības iesniedzēja lūdza mīkstināt noteikto sodu un cietušajam kaitējuma kompensāciju nenoteikt.

Sūdzības iesniedzēja norāda, ka tiesa , noteikusi bargo sodu neņemot vērā to, ka viņa agrāk nav tiesāta un ir viens atbildību mīkstinošs apstāklis.

Turklāt motocikla vadītājs, iespējams, arī pārkāpis Ceļu satiksmes noteikumos atļauto braukšanas ātrumu, kas bija par iemeslu ceļu satiksmes

negadījumam un seku iestāšanās. Taču, nosakot sodu, tiesa minēto apstākli neņēma vērā.

Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka soda mērķis tiks sasniegts arī tad, ja viņa netiktu bargi sodīta. Par Krimināllikuma 260.panta otrajā daļā paredzētā

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, nosacītas notiesāšanas gadījumā, minimālais sankcijā paredzētais brīvības atņemšanas sods ir trīs mēneši un viena

diena, nosakot pārbaudes laiku uz sešiem mēnešiem.

Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka tiesai nebija tiesiska pamata piedzīt no viņas kaitējuma kompensāciju, jo lietā nav ziņu, kādā apmērā

apdrošināšanas kompānija segs cietušajam atlīdzību par morālo aizskārumu. Turklāt no tiesas sprieduma nav saprotams, kāpēc tiesa nolēma piedzīt

5 000 EUR.

Cietušais /pers. B/ iesniedza rakstveida iebildumus par apelācijas sūdzību, norādot, ka pirmās instances tiesas spriedums ir tiesisks un pamatots,

līdz ar to atstājams negrozīts.

Apelācijas instances tiesā apsūdzētā /pers. A/ apelācijas sūdzību ar tajā izklāstītajiem motīviem uzturēja pilnībā, norādīja, ka ļoti nožēlo notikušo.

Uzskatīja, ka apdrošināšanas sabiedrībai būtu jāsedz zaudējumi cietušajam.

Apelācijas instances tiesā aizstāvis I.Bukovskis savas aizstāvamās apelācijas sūdzību ar tajā izklāstītajiem motīviem uzturēja pilnībā, lūdza to

apmierināt. Citēja Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma, Ministru kabineta 2014.gada 17.jūnija

noteikumu “Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” normas

un norādīja, ka, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, /pers. A/ ir tiesības paļauties, ka cietušajam kaitējumu atlīdzinās apdrošināšanas sabiedrība.

Turklāt cietušā tiesības tādā gadījumā netiks ierobežotas. Ņemot vērā to, ka cietušais no apdrošināšanas sabiedrības zaudējumu atlīdzību nav saņēmis,

nav pamata noteikt kaitējuma kompensāciju ar tiesas spriedumu.

Aizstāvis norādīja, ka /pers. A/ agrāk nav sodīta, savu vainu atzina, atvainojās cietušajam, notikušo nožēlo. Likumdevējs Krimināllikuma 260.panta

otrās daļas sankcijā paredzēja minimālo robežu. Minētos apstākļus tiesa nav ņēmusi vērā un nav motivējusi soda noteikšanu.

Apelācijas instances tiesā prokurore S.Dombrovska apelācijas sūdzību neatzina par pamatotu un norādīja, ka pirmās instances tiesa, nosakot

apsūdzētajai soda veidu un mēru, ir ņēmusi vērā soda noteikšanas vispārīgos principus. Apelācijas sūdzībā nav norādītas jaunas ziņas, kas nebija zināmas

pirmās instances tiesai. Līdz ar to, spriedums daļā par apsūdzētajai noteikto sodu atstājams negrozīts.

Prokurore norādīja, ka pirmās instances tiesa, lemjot par kaitējuma kompensācijas noteikšanu, ir izvērtējusi visus apstākļus. Taču pirmās instances

tiesa sprieduma rezolutīvajā daļā ieviesusies pārrakstīšanās kļūda, ka par labu cietušajam piedzenama kompensācija par materiālo kaitējumu. No

sprieduma motīvu daļas viennozīmīgi izriet, ka tiesa lēma par morālo kaitējumu. Līdz ar to prokurore lūdza pirmās instances tiesas spriedumu atcelt daļā

par materiālā kaitējuma kompensācijas piedziņu, norādot, ka par labu cietušajam piedzenama morālā kaitējuma kompensācija.

Apelācijas instances tiesā cietušā /pers. B/ pilnvarotais pārstāvis /pers. C/ uzturēja cietušā iesniegtos rakstveida iebildumus par apelācijas sūdzību

un paskaidrojumus par tiem, pievienojās prokurores viedoklim, kā arī norādīja, ka cietušajam ir noteikta 2.invaiditātes grupa.

Tiesas kolēģija, izvērtējusi apelācijas sūdzības argumentus, pārbaudījusi lietas materiālus, noklausījusies apsūdzētās liecības, aizstāvja, prokurores

un cietušā pārstāvja viedokļus, atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedums atceļams daļā par kaitējuma kompensāciju.

Tiesas kolēģija konstatē, ka, izlemjot jautājumu par cietušā pieteiktā morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, pirmās instances tiesa savas atziņas

pamatojusi ar Ministru kabineta 2014.gada 17.jūnija noteikumiem Nr.340 “Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību

par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem”.

Izpētot minētos noteikumus, tiesas kolēģija secina, ka tajos nav noteikta konkrētas apdrošināšanas atlīdzības summa, kas paredzēta izmaksāšanai

par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem. Noteikumos ir noteikta atlīdzības amplitūda, proti, apdrošināšanas atlīdzība cietušajai personai

smagu miesas bojājumu gadījumā 25 minimālo mēneša darba algu apmērā (kāda bija spēkā ceļu satiksmes negadījuma dienā atbilstoši tiesību aktiem, kas

nosaka minimālās mēneša darba algas apmēru valstī).

Ministra kabineta 2014.gada 17.jūnija noteikumu Nr.340 3.punkts noteic, ka, aprēķinot apdrošināšanas atlīdzības apmēru katrā konkrētā

gadījumā, apdrošinātājs vai Transporta līdzekļu apdrošinātāju birojs ievēro šo noteikumu pielikumā norādītās prasības. Pielikums reglamentē

apdrošināšanas atlīdzības apmēra aprēķināšanas kārtību, izmantojot speciāli izstrādātu formulu.

Tādējādi apdrošināšanas atlīdzības apmērs nosakāms katrā gadījumā individuāli, ievērojot formulā paredzētās minimālās mēneša darba algas

summas un koeficientus.

Augstākās tiesas 2010/2011.gada tiesu prakses apkopojuma “Tiesu prakse par morālā kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā” kopsavilkuma

7.punkts noteic, ka cietušajam no Krimināllikuma 260.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma nav pienākums vērsties ar iesniegumu par nemateriālā

zaudējuma atlīdzināšanu apdrošināšanas sabiedrībā, taču tiesai, izvērtējot pieteiktā morālā kaitējuma kompensācijas apmēru, ir jāņem vērā izmaksātā

apdrošināšanas atlīdzība, aprēķinātā, bet vēl neizmaksātā apdrošināšanas atlīdzība, kā arī iespējamā apdrošināšanas atlīdzība neatkarīgi no tā, vai cietusī

persona nav paspējusi iesniegt iesniegumu par apdrošināšanas atlīdzības piešķiršanu vai vispār nevēlas to darīt. Pretējā gadījumā tiktu pārkāptas

apsūdzētā tiesības paļauties uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu.

No lietas materiāliem redzams, ka cietušajam /pers. B/ tika izskaidrotas tiesības vērsties apdrošināšanas sabiedrībā “Compensa” par

apdrošināšanas atlīdzības saņemšanu saistībā ar ceļu satiksmes negadījumu (lietas 1.sējuma 59.lapa). Taču lietas materiālos nav ziņu par to, ka cietušais ir

vērsies apdrošināšanas sabiedrībā ar iesniegumu par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu, vai apdrošināšanas atlīdzība ir aprēķināta un izmaksāta, vai

plānota izmaksāt.

Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojuma kopsavilkuma 8.punkts noteic, ka prasība ņemt vērā izmaksāto, aprēķināto vai iespējamo

apdrošināšanas atlīdzību pamatojas ar Eiropas konvencijas par kompensācijas piešķiršanu vardarbīgu noziegumu upuriem 9.pantā noteikto, ka, lai

izvairītos no divkāršas kompensācijas, valsts vai attiecīgā iestāde var atskaitīt no piešķirtās kompensācijas vai atprasīt no personas, kam izmaksājama

kompensācija, jebkuru naudas līdzekļu summu, kas saistīta ar ievainojumu vai nāvi saņemta no vainīgās personas, sociālās nodrošināšanas vai

apdrošināšanas vai no jebkura avota.

Ievērojot to, ka Ministru kabineta 2014.gada 17.jūnija noteikumi Nr.340 nesatur norādi uz izmaksāšanai paredzēto morālā kaitējuma atlīdzības

summu, jo tā ir aprēķināma katrā konkrētā gadījumā pēc speciāli izstrādātas formulas, tiesas nevar paredzēt apdrošināšanas atlīdzības summas, kas tiks

izmaksātas cietušajiem, līdz ar to arī izlemt jautājumu par morālā kaitējuma atlīdzības apmēru virs speciālajos likumos paredzētajām summām.

Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojuma kopsavilkuma 10.punkts noteic, ka gadījumā, kad, neatliekot lietas iztiesāšanu vai neizsludinot

pārtraukumu, nav iespējams lemt par pieteikto kaitējuma kompensāciju, ja nav ņemta vērā apdrošinātāja izmaksātā apdrošināšanas atlīdzība, aprēķināta

un vēl neizmaksāta apdrošināšanas atlīdzība, kā arī iespējamā apdrošināšanas atlīdzība, tiesai ir tiesības kaitējuma kompensācijas apmēru šajā

kriminālprocesā nenoteikt, kas atbilst vienam no kriminālprocesa pamatprincipiem – tiesībām uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Šādā

gadījumā kaitējuma atlīdzināšana iespējama civiltiesiskā kārtībā.

Tiesas kolēģija ņem vērā arī Kriminālprocesa likuma 455.panta otrās daļas nosacījumus, ka pēc savas iniciatīvas tiesa ir tiesīga iegūt pierādījumus

un tos pārbaudīt tiesas sēdē tikai tad, ja apsūdzētais aizstāvību īsteno pats, bet tiesai rodas pamatotas šaubas par viņa pieskaitāmību vai iespējamo vainu

apsūdzībā.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu departaments 2015.gada 27.novembra lēmumā lietā Nr.SKK-0686/15 ir norādījis, ka

Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas (OCTA) likumā kā speciālajā tiesību normā noteiktais

apdrošinātāja atbildības limits, tas ir, zaudējumu atlīdzība (arī atlīdzība par morālo kaitējumu), ko, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, ceļu satiksmes

negadījumā cietušajam izmaksā apdrošinātājs, nevar ierobežot cietušā tiesības saņemt atlīdzinājumu par nodarīto morālo kaitējumu atbilstoši Civillikuma

1635.pantam.

Tiesas kolēģija atzīst, ka pastāvot iepriekš izklāstītiem apstākļiem, pirmās instances tiesas spriedums ir atceļams daļā par morālā kaitējuma

kompensācijas piedziņu un kaitējuma kompensācija nav nosakāma. Kompensācijas nenoteikšana neierobežo cietušā tiesības ar attiecīgu iesniegumu

vērsties pie apdrošinātāja, kurš apdrošinājis /pers. A/ obligāto civiltiesisko atbildību, kā arī neierobežo cietuša tiesības nepieciešamības gadījumā iesniegt

pieteikumu tiesā par kaitējuma kompensācijas piedziņu Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Tiesas kolēģija atzīst, ka morālā kaitējuma kompensācijas nenoteikšana izskatāmajā lietā atbilst Kriminālprocesa likuma 1.pantā definētajam

mērķim, kas paredz krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu.

Tiesas kolēģijai nav radušās saprātīgas šaubas par apsūdzētās vainu viņai inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, apsūdzētās vaina pierādīta

ar pirmās instances tiesā vispusīgi, pilnīgi pārbaudītiem un novērtētiem pierādījumiem to kopumā un savstarpējā saistībā.

Tiesas kolēģija, pretēji aizstāvja norādītajam, konstatē, ka pirmās instances tiesa /pers. A/ sodu noteikusi, ņemot vērā soda noteikšanas vispārīgos

principus, tiesa vispusīgi un objektīvi ir izvērtējusi izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu, radīto kaitējumu, apsūdzētās personību, vienu atbildību

mīkstinošo apstākli.

Tiesas kolēģija atzīst par pamatotu pirmās instances tiesas atzinumu, ka par /pers. A/ atbildību mīkstinošo apstāklis atzīstams tas, ka viņa savu vainu

atzina pilnībā un nožēloja izdarīto.

Tiesas kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas atzinumam, ka lietā nav konstatēti /pers. A/ atbildību pastiprinošie apstākļi.

Tiesas kolēģija atzīst par pamatotu apelācijas sūdzībā un aizstāvja tiesas sēdē norādīto, ka likumdevējs Krimināllikuma 260.panta otrās daļas

sankcijā paredz minimālo brīvības atņemšanas soda robežu, proti, brīvības atņemšanu no trim mēnešiem. Tomēr, tiesas kolēģijas ieskatā, nav pamata

pirmās instances tiesas spriedumu atcelt daļā par noteikto sodu un to mīkstināt.

Tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa ir izvērtējusi apstākli, ka ar /pers. A/ rīcību, pārkāpjot attiecīgus Ceļu satiksmes noteikumus, ir

radīts kaitējums sabiedriskās drošības interesēm transportlīdzekļu kustības drošības jomā, kas ir cēlonis /pers. B/ smagu miesas bojājumu nodarīšanai.

Apelācijas instances tiesā cietušā pilnvarotais pārstāvis norādīja, ka /pers. B/ ceļu satiksmes negadījuma rezultātā iestājušos seku dēļ ir piešķirta

2.invaliditātes grupa.

Saskaņā ar Invaliditātes likuma 5.panta pirmo daļu invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs ļoti smagas, smagas vai mērenas pakāpes funkcionēšanas

ierobežojums, kas ietekmē personas garīgās un fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā.

Tiesas kolēģijas ieskatā, nav pamata neticēt cietušā pārstāvja norādītajam, jo saskaņā ar Eksperta atzinumu Nr.37-3651 “Dzīvās personas tiesu

medicīniskās ekspertīze” cietušajam konstatētie miesas bojājumi pēc sava rakstura pieskaitāmi smagiem miesas bojājumiem, kas bīstami cietuša dzīvībai

(lietas 1.sējuma 57.lapa). Arī pirmās instances tiesā cietušā pārstāvis norādīja, ka cietušais, būdams jauns vīrietis, /pers. A/ izdarītā noziedzīgā nodarījuma

rezultātā kļuvis par invalīdu.

Tiesas kolēģija secina, ka pirmās instances tiesas piespriestais brīvības atņemšanas sods uz diviem gadiem ir taisnīgs un atbilst noziedzīgā

nodarījuma raksturam un apsūdzētās personībai. Turklāt, noteiktais brīvības atņemšanas soda apmērs ir zemāks par panta sankcijas vidējo robežu. Kā

arī tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa, piemērojot Krimināllikuma 55.panta nosacījumus, pamatoti noteica brīvības atņemšanas sodu neizpildīt

un noteica adekvātu pārbaudes laiku.

Tiesas kolēģija neatrod pamatu /pers. A/ noteiktā brīvības atņemšanas soda mīkstināšanai un zemāka pārbaudes laika noteikšanai. Līdz ar to,

pārējā daļā pirmās instances tiesas spriedums atstājams negrozīts.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 563.panta pirmās daļas 3.punktu Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija

nosprieda

Atcelt Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2016.gada 5.septembra spriedumu daļā par kaitējuma kompensāciju.

Kaitējuma kompensāciju /pers. B/ nenoteikt.

Pārējā daļā pirmās instances tiesas spriedumu atstāt negrozītu.

Spriedumu var pārsūdzēt 10 dienu laikā kasācijas kārtībā Latvijas Republikas Augstākajā tiesā Kriminālprocesa likuma 574., 575.pantā

paredzētajos gadījumos, iesniedzot sūdzību vai protestu Rīgas apgabaltiesā.

Pilns spriedums pieejams 2017.gada 13.aprīlī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.Gļazere

Tiesneses I.Amoliņa

I.Vīgante