Court dismisses appeal against conviction for abuse of protection order and confirms prison sentence.
Legislator summary
AI generatedThe Court of Appeal dismissed the defendant's appeal, upholding the first-instance judgment that convicted him of abusing a protection order against a specific person. The defendant argued for sentence reduction citing health issues and parental duties, but the court rejected these as temporary or irrelevant to the statutory sentencing goals. Consequently, the court ruled that the prison term was legally justified and appropriate under the Criminal Law.
Legislator headnote
AI generatedKrimināllikuma 168.1 pants; Krimināllikuma 46. pants; Krimināllikuma 35. pants: The court must apply statutory sentencing principles and goals when determining the type and duration of punishment for abusing a protection order, rejecting arguments based on temporary health conditions or personal circumstances as grounds for alternative sentencing.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. 19210262525
KA02-0228-25/6
ECLI:LV:KUAT:2025:1209.19210262525.3.L
Kurzemes apgabaltiesa
LĒMUMS
Liepājā 2025.gada 9.decembrī
Tiesa šādā sastāvā:
tiesnesis referents Jānis Bumbieris tiesnese Sandra Mertena tiesnese Silva Reinholde
rakstveida procesā iztiesāja krimināllietu saistībā ar apsūdzētā /Persona A/, personas kods /Personas kods
A/, apelācijas sūdzību par Kurzemes rajona tiesas 2025.gada 20.augusta spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] Ar Kurzemes rajona tiesas 2025.gada 20.augusta spriedumu /Persona A/ atzīts par vainīgu:
pēc Krimināllikuma 168.1 panta un sodīts ar īslaicīgu brīvības atņemšanu uz 2 mēnešiem;
pēc Krimināllikuma 168.1 panta un sodīts ar īslaicīgu brīvības atņemšanu uz 2 mēnešiem.
Saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta pirmo daļu, piemērojot daļēju sodu saskaitīšanas principu, pēc
noziedzīgo nodarījumu kopības galīgais sods /Persona A/ noteikts īslaicīga brīvības atņemšana uz 3 mēnešiem.
Drošības līdzeklis – pieteikšanās noteiktā laikā policijas iestādē – un papildu drošības līdzeklis – aizliegums
tuvoties noteiktai personai vai vietai – /Persona A/ atstāts negrozīts līdz spriedums stāsies spēkā.
Izlemts jautājums par rīcību ar dokumentu.
[2] Ar pirmās instances spriedumu atzīts, ka:
[2.1] /Persona A/ ļaunprātīgi nepildīja nolēmumu par aizsardzību pret vardarbību, proti, ar Kurzemes rajona
tiesas 2025.gada 8.janvāra lēmumu lietā Nr.3-12/02599-25/29 /Persona A/ noteikti pagaidu aizsardzības pret
vardarbību līdzekļi, tostarp, aizliegums jebkurā veidā sazināties ar /Persona C/.
Ar minēto tiesas lēmumu /Persona A/ iepazīstināts 2025.gada 16.janvārī un vienlaikus brīdināts, ka lēmuma
ļaunprātīgas neizpildes gadījumā iestāsies kriminālatbildība.
Neraugoties uz tiesas noteikto aizliegumu, zinot par kriminālatbildību tiesas lēmuma nepildīšanas gadījumā,
/Persona A/ pārkāpa noteikto aizliegumu – laika posmā no 2025.gada 3.jūlija plkst.13.46 līdz 2025.gada 10.jūlija
plkst.19.44 no dažādiem savā lietošanā esošajiemZelta Zivtiņaspriekšapmaksas sarunu karšu tālruņa numuriem
/Numurs A/, /Numurs B/, /Numurs C/, /Numurs D/, izmantojot savā lietošanā esošo tālruniApple iPhone Xr,
nosūtīja uz /Persona C/ tālruni ar numuru /Numurs E/ vairākas īsziņas un vairākas ziņas tiešsaistes tīkla lietotnē
viedtālruņiemWhatsApp, kā arī veica vairākus zvanus uz /Persona C/ tālruni ar numuru /Numurs E/, tādā veidā
sazinājās ar /Persona C/.
Šādas /Persona A/ darbības pirmās instances tiesa kvalificējusi pēc Krimināllikuma 168.1 panta.
[2.2] /Persona A/ ļaunprātīgi nepildīja nolēmumu par aizsardzību pret vardarbību, proti, ar Kurzemes rajona
tiesas 2025.gada 8.janvāra lēmumu lietā Nr.3-12/02599-25/29 /Persona A/ noteikti pagaidu aizsardzības pret
vardarbību līdzekļi, tostarp, aizliegums atrasties mājoklim /Adrese A/, kurā pastāvīgi dzīvo /Persona C/, tuvāk par
100 metriem.
Ar minēto tiesas lēmumu /Persona A/ iepazīstināts 2025.gada 16.janvārī un vienlaikus brīdināts, ka lēmuma
ļaunprātīgas neizpildes gadījumā iestāsies kriminālatbildība.
Neraugoties uz tiesas noteikto aizliegumu, zinot par kriminālatbildību tiesas lēmuma nepildīšanas gadījumā,
/Persona A/ pārkāpa noteikto aizliegumu – 2025.gada 8.jūlijā ap plkst.22.30 aizgāja uz /Persona C/ dzīvesvietu
/Adrese A/, kur, atrodoties pie dzīvokļa durvīm, zvanīja pie durvīm un raustīja dzīvokļa durvju rokturi, tādā veidā
atradās /Persona C/ mājoklim tuvāk par 100 metriem.
Šādas /Persona A/ darbības pirmās instances tiesa kvalificējusi pēc Krimināllikuma 168.1 panta.
[3] Par pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas sūdzību iesniedzis apsūdzētais /Persona A/, kurā lūdz
veikt pierādījumu pārbaudi daļā par piemēroto sodu, šajā daļā to atcelt un noteikt vieglāku sodu, kas nebūtu saistīts
ar reālu brīvības atņemšanu.
[3.1] /Persona A/ apelācijas sūdzībā norāda, ka Kurzemes rajona tiesas noteiktais sods ir pārlieku bargs un
ka tiesa, nosakot sodu, nav vērtējusi apstākli, par kuru /Persona A/ liecināja pirmās instances tiesas sēdē – ka pēc
atbrīvošanas no ieslodzījuma 2025.gada 2.jūlijā /Persona A/ pilnībā neizprata likuma normas un tādējādi kļūdaini
uzskatīja, ka pēc soda izciešanas apsūdzētajam vairāk nav liegums sazināties ar cietušo /Persona C/. /Persona A/
norāda, ka viņa rīcība neatbrīvo no atbildības, bet tomēr būtu ņemama vērā, nosakot sodu.
Apsūdzētā ieskatā, ņemot vērā viņa subjektīvo attieksmi – vēlmi sazināties ar cietušo /Persona C/, lai ar
mierīgu sarunu mēģinātu sakārtot attiecības ar cietušo – faktiski veidojas pavisam savādāki nodarījumu izdarīšanas
apstākļi un ar likumu aizsargāto interešu apdraudējuma raksturs, nekā konstatējusi pirmās instances tiesa.
[3.2] /Persona A/ norāda, ka ir pilnībā izpratis savas rīcības nepieļaujamību, līdz ar to uzskata, ka soda
mērķis var tikt sasniegts arī neizolējot viņu no sabiedrības. Ar brīvības atņemšanu saistīts sods apsūdzētajam liegtu
ilgstoši satikt bērnus, tiktu ierobežotas viņa nodarbinātības iespējas un spēja maksāt uzturlīdzekļus bērnu
uzturēšanai.
[4] Par apelācijas sūdzību viedokli iesniegusi prokurore Agnija Mičule-Kirkovalde, norādot, ka, apsūdzētā
/Persona A/ apelācijas sūdzība ir noraidāma kā nepamatota, bet Kurzemes rajona tiesas 2025. gada 20. augusta
spriedums atstājams negrozīts, jo tas ir likumīgs un pamatots.
[4.1] Prokurore pievienojas pirmās instances tiesas secinājumam, ka vieglāka soda veida piemērošana
konkrētajā gadījumā nav iespējama, jo tādējādi netiks sasniegts likumā noteiktais soda piemērošanas mērķis.
Prokurores ieskatā, nosakot apsūdzētajam /Persona A/ soda veidu un mēru, tiesa saskaņā ar Krimināllikuma
35. un 46.pantu ņēmusi vērā likumā definētos kriminālsoda mērķus – sabiedrības drošības aizsargāšanu, taisnīguma
atjaunošanu, vainīgās personas sodīšanu, sodītās personas resocializēšanu, citu personu likumpaklausības
veicināšanu un atturēšanu no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Kā arī ir ņemts vērā izdarīto noziedzīgo
nodarījumu raksturs, radītais kaitējums, vainīgā personība, atbildību ietekmējošie apstākļi, un pārējie apstākļi,
kuriem ir nozīme taisnīga soda noteikšanā, tiesu prakse un atziņas.
[4.2] Tāpat prokurore uzsver, ka pirmās instances tiesa spriedumā, vērtējot apsūdzētā personību, pamatoti
norādījusi, ka /Persona A/ izdarīja divus mazāk smagus noziegumus, iepriekš sodīts, tostarp par vairāku analogu
noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu sodīts ar probācijas uzraudzību, kas apsūdzēto neatturēja no jaunu noziedzīgu
nodarījumu izdarīšanas, jo arī pēc tam izdarīja analogus noziedzīgus nodarījumus, par kuru izdarīšanu tika sodīts ar
īslaicīgas brīvības atņemšanas sodu. Taču arī īslaicīgas brīvības atņemšanas soda izciešanas laikā apsūdzētais savas
rīcības sekas nav izvērtējis un izpratis, jo jau nākamajā dienā pēc atbrīvošanās no soda izciešanas vietas,
apsūdzētais izdarīja jaunus noziedzīgus nodarījumus, kas savukārt veido noziedzīgu nodarījumu recidīvu.
[4.3] Attiecībā uz apsūdzētā apelācijas sūdzībā minētajiem argumentiem soda pārskatīšanai – darbavietas
saglabāšana, iespēja maksāt bērniem uzturlīdzekļus un īstenot savas saskarsmes tiesības ar bērniem – šajā gadījumā
nav pamats soda mīkstināšanai, jo apsūdzētais nav izdarījis secinājumus pēc iepriekš piemērotā soda izciešanas.
Arguments, ka /Persona A/ uzskatījis, ka pēc soda izciešanas viņam vairs nav liegums komunicēt ar cietušo
/Persona C/ un viņš vēlējies tikai ar mierīgu sarunu sakārtot abu attiecības, nevar būt par pamatu vieglāka soda
veida izvēlei.
[5] Ievērojot to, ka apelācijas sūdzība iesniegta daļā par noteikto sodu – izteikts lūgums tikai par piespriestā
soda mīkstināšanu, lieta pirmās instances tiesā izskatīta bez pierādījumu pārbaudes un piespriestais sods nav saistīts
ar brīvības atņemšanu, kas ilgāka par pieciem gadiem, apgabaltiesa saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 559.panta
ceturtās daļas 3.punktu lietu skata rakstveida procesā, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 561.1 pantā noteiktajam,
nodrošinot apsūdzētā tiesības uz taisnīgu tiesu. No procesa dalībniekiem nav saņemti iebildumi pret tiesas sastāvu
un lietas izskatīšanu rakstveida procesā.
Motīvu daļa
[6] Iepazinusies ar apelācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem, prokurores pausto viedokli un izvērtējusi
krimināllietas materiālus iesniegtajā apelācijas sūdzībā izteikto prasību apjomā un ietvaros, apgabaltiesa atzīst, ka
Kurzemes rajona tiesas 2025.gada 20.augusta spriedums ir atstājams negrozīts, bet apelācijas sūdzība ir noraidāma
pilnībā.
[7] Apelācijas instances tiesa konstatē, ka apsūdzētais /Persona A/ ir pamatoti atzīts par vainīgu
Krimināllikuma168.1 pantā paredzētajos noziedzīgajos nodarījumos. Pirmās instances tiesā lieta iztiesāta, ievērojot
Kriminālprocesa likuma 499.panta nosacījumus, Kriminālprocesa likuma prasību pārkāpumi nav pieļauti. Attiecībā
par noziedzīgo nodarījumu faktiskajiem apstākļiem un juridisko kvalifikāciju spriedums nav pārsūdzēts, un arī
apelācijas instances tiesa nekonstatē apstākļus, kas liktu apšaubīt kvalifikācijas pamatotību. Apgabaltiesai pēc lietas
materiālu pārbaudes nav radušās šaubas par apsūdzētā vainu un noziedzīgo nodarījumu kvalifikāciju.
Ņemot vērā apelācijas sūdzībā izteikto lūgumu, apelācijas instances tiesai sniedzams vērtējums par
apsūdzētajam noteiktā soda tiesiskumu un pamatotību.
[8] Izvērtējot /Persona A/ noteiktā soda tiesiskumu un pamatotību, apelācijas instances tiesa norāda
turpmāko.
Nosakot sodu, tiesa vadās no Krimināllikuma 46.pantā norādītajiem soda noteikšanas vispārīgiem
principiem jeb pamatprasībām, kas obligāti ņemamas vērā, nosakot sodu katrā konkrētajā gadījumā un no
Krimināllikuma 35.pantā definētā soda mērķa.
[8.1] Atbilstoši Krimināllikuma 46.panta otrajai daļai, nosakot soda veidu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā
nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību, bet minētā panta ceturtā daļa paredz, ka brīvības
atņemšanas sodu par kriminālpārkāpumu un mazāk smagu noziegumu piemēro, ja soda mērķis nav sasniedzams,
nosakot kādu no attiecīgā panta sankcijā paredzētajiem vieglāka soda veidiem.
Saskaņā ar Krimināllikuma 35.pantu soda mērķis ir aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt
vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, resocializēt sodīto personu, kā arī panākt, lai notiesātais un
citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.
[8.1.1] Apelācijas instances tiesa, iepazinusies ar pirmās instances tiesas spriedumu daļā par apsūdzētajam
nosakāmo soda veidu par katru noziedzīgo nodarījumu, secina, ka pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā likumā
noteiktās prasības un judikatūras atziņas, Kurzemes rajona tiesas spriedumā izdarītie secinājumi par noziedzīgo
nodarījumu raksturu, radīto kaitējumu un apsūdzētā personību ir pareizi, apelācijas instances tiesa tiem pievienojas
un šajā spriedumā tos neatkārto.
Apgabaltiesa norāda, ka konkrētajā gadījumā soda mērķis nav sasniedzams, apsūdzētajam piemērojot kādu
no alternatīvajiem sodu veidiem, ņemot vērā, ka apsūdzētais noziedzīgus nodarījumus izdara sistemātiski, iepriekš
piemērotie sodi viņas dzīvesveidu un attieksmi pret likuma prasību ievērošanu nav mainījuši, tādējādi demonstrējot
savu tiesisko nihilismu. Pastāvot šādiem apstākļiem, nav pamats uzskatīt, ka soda mērķis tiks sasniegts ar mazāk
ierobežojošu soda veidu, tāpēc /Persona A/ par katru noziedzīgo nodarījumu pamatoti ir noteikts īslaicīgas brīvības
atņemšanas sods.
Tiesa uzsver, ka sodam par katru nākamo izdarīto noziedzīgo nodarījumu ir jābūt bargākam salīdzinoši ar
iepriekš noteikto sodu, minētais atbilst ar judikatūrā nostiprinātai atziņai, ka nesamērīgi mīksta soda noteikšana
neveicina soda prevencijas uzdevuma izpildi, jo nenostiprina ne vainīgās personas, ne citu personu pārliecību par
nepieciešamību pildīt likumus un atturēties no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas (Senāta 2015.gada 21.decembra
lēmums lietā Nr.SKK-743/2015 (11096214814); 2014.gada 30.septembra lēmums lietā Nr.SKK-306/2014
(11519004512)).
[8.1.2] Attiecībā uz apsūdzētā apelācijas sūdzībā un vairākkārtējos iesniegumos līdz lietas izskatīšanai
Kurzemes apgabaltiesā norādīto par izdarītajiem secinājumiem pēc noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas, kā arī
/Persona A/ pausto vēlmi turpināt rūpēties par nepilngadīgajiem bērniem, kā arī apņemšanos turpmāk ievērot
likumā noteiktos pienākumus un ierobežojumus, apelācijas instances tiesa ņem vērā, ka /Persona A/ noziegumu
izdarīšanas brīdī bija zināms, ka ar likumu un tiesas spriedumu noteikto pienākumu neievērošanas gadījumā var
iestāties juridiskas un faktiskas sekas, kas ietekmēs apsūdzētā saskarsmi ar bērniem un spēju ierastā veidā atbalstīt
apgādībā esošās personas, taču minētais nebija pietiekama motivācija /Persona A/ atturēties no noziegumu
izdarīšanas – apsūdzētais, ignorējot tiesas spriedumā noteikto, vairākkārtēji sazinājās ar cietušo.
Tas, ka /Persona A/ vēl joprojām nav mainījis savu attieksmi pret likuma prasību ievērošanu, liecina
Kurzemes apgabaltiesai nosūtītie iesniegumi, kuros apsūdzētais norādījis, ka pēc Kurzemes rajona tiesas 2025.gada
27.oktobra lēmuma par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļu atcelšanu /Persona A/, kas noteikti ar
Kurzemes rajona tiesas 2025.gada 8.janvāra lēmumu, viņš ar cietušo turpina sazināties, lai gan šajā kriminālprocesā
viņam piemērots papildus drošības līdzeklis – aizliegums tuvoties noteiktai personai vai vietai, nosakot /Persona A/
aizliegumu atrasties un uzturēties tuvāk par 100 metriem no /Persona C/ mājokļa /Adrese A/, un tuvoties /Persona
C/ tuvāk par 100 metriem, uzturēt ar viņu fizisku vai vizuālu kontaktu, jebkādā veidā sazināties ar /Persona C/.
Minēto apstiprina /Persona C/ Kurzemes apgabaltiesai nosūtītais iesniegums ar pielikumiem no sarakstes
vietnēWhatsApp, ar ko cietusī informējusi Kurzemes apgabaltiesu, ka /Persona A/ ir turpinājis sazināties ar viņu
laika posmā no 2025.gada 29.oktobra līdz 2025.gada 14.novembrim.
Lai gan apsūdzētais norādījis, ka sazinājies ar cietušo, lai realizētu saskarsmes tiesības ar bērniem,
apelācijas instances tiesa konstatē, ka 2025.gada 15.jūlija aizdomās turētā papildu nopratināšanas protokolā fiksētā
informācija liecina, ka /Persona A/ bija informēts par pienākumu jautājumus, kas skar apsūdzētā un cietušās
kopīgos bērnus, risināt, vēršoties bāriņtiesā vai tiesā. Tiesai nav informācijas par šķēršļiem, kas būtu kavējuši
/Persona A/ izmantot valstī izveidoto mehānismu – vēršanos bāriņtiesā vai tiesā bērnu jautājumu risināšanai.
Ņemot vērā minēto apgabaltiesa nekonstatē, ka procesuālā piespiedu līdzekļa - aizliegums tuvoties noteiktai
personai vai vietai – piemērošanas laikā būtu zudis vai mainījies tā piemērošanas pamats, mainījušies piemērošanas
nosacījumi, personas uzvedība vai noskaidroti citi apstākļi, kas noteica piespiedu līdzekļa izvēli, lai apelācijas
instances tiesa pieņemtu lēmumu par tā grozīšanu vai atcelšanu, kā to /Persona A/ lūdzis savos iesniegumos
Kurzemes apgabaltiesai.
[8.1.3] Lai gan apelācijas instances tiesa pozitīvi vērtē apsūdzētā /Persona A/ iesniegumos Kurzemes
apgabaltiesai norādītās ziņas, ka viņš izgājis psihologa kursus, Brocēnu vidusskolas sniegto informāciju un
psiholoģes /Persona B/ sniegto raksturojumu, tomēr nosakot sodu, tiesai ir jāņem vērā visi apstākļi, kuriem ir
nozīme taisnīga soda noteikšanā, nepiešķirot nevienam no tiem prioritāti, tādējādi soda izvēli nosaka ne tikai
apsūdzētā personība un viņu pozitīvi raksturojošās ziņas, bet arī fakti, kas saistīti ar izdarīto noziedzīgo
nodarījumu. Lai arī apgabaltiesa, izvērtējot apsūdzētā raksturojošās ziņas, atzīst, ka šīs ziņas apsūdzēto raksturo
drīzāk pozitīvi, tās neatsver apsūdzētā atkārtoti izdarītos noziedzīgos nodarījumus. Līdz ar to šie apstākļi nevar būt
par pamatu cita soda veida noteikšanai, kas pēc savas būtības nesasniegs kriminālsoda mērķi.
Attiecībā uz /Persona A/ vēlmi noslēgt izlīgumu ar cietušo, apgabaltiesa pozitīvi vērtē šādu iniciatīvu un
vērsās Valsts probācijas dienestā, uzdodot organizēt izlīguma procesu. Ņemot vērā, ka dalība izlīguma procesā ir
pušu brīvprātīga izvēle, tiesa konstatē, ka atbilstoši Valsts probācijas dienesta 2025.gada 8.novembra sniegtajai
atbildei Kurzemes apgabaltiesai, cietusī no dalības izlīguma procesā atteikusies.
Apelācijas instances tiesa norāda, ka nesamērīgi mīksta soda noteikšana, kas pamatota vienīgi uz personību
pozitīvi raksturojošo ziņu izvērtējumu, nesasniegs soda mērķi – sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo
nodarījumu, jo šādā gadījumā vainīgā persona netiks pakļauta soda piespiedu ietekmei un ar to saistītajiem
ierobežojumiem tādā mērā, kas atbilstu izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturam un radītajam kaitējumam. Šādas
situācijas neveicina soda prevencijas uzdevuma izpildi, jo nenostiprina ne vainīgās personas, ne citu personu
pārliecību par nepieciešamību pildīt likumus un atturēties no noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas (Senāta 2015.gada
21.decembra lēmums lietā Nr.SKK-743/2015 (11096214814) ar atsauci uz Senāta 2011.gada 8.jūnija lēmumu lietā
Nr.SKK-24/2011 (12-812003006) un 2014.gada 30.septembra lēmumu lietā Nr.SKK-306/2014 (11519004512)).
[8.1.4] Izvērtējot, vai pirmās instances tiesa apsūdzētajam noteikusi atbilstošu sodu, apgabaltiesa ņem vērā
tiesu praksē nostiprinātu atziņu, ka tiesai ir pienākums vainīgajai personai par izdarītu noziedzīgu nodarījumu
noteikt tiesisku, pamatotu un taisnīgu sodu saskaņā ar Krimināllikuma 46.pantā norādītajiem soda noteikšanas
principiem, ievērojot Krimināllikuma 35.pantā noteikto soda mērķi, taču tiesai nav pienākums ikreiz noteikt
vainīgajam visvieglāko likumā paredzēto sodu, piemērojot visus iespējamos labvēlīgos likuma nosacījumus
(Senāta 2018.gada 19.jūnija lēmums lietā Nr.SKK-J-348/2018 ( ECLI:LV:AT:2018:0619.11519007816.2.L),
6.2.punkts). Minētās prasības pirmās instances tiesa pilnībā ir ievērojusi, spriedumā argumentēti pamatojot savu
viedokli.
[8.2] Izvērtējot pirmās instances tiesas noteiktā soda mēra tiesiskumu un pamatotību, apelācijas instances
tiesa norāda turpmāko.
Saskaņā ar Krimināllikuma 46.panta trešo daļu, nosakot soda mēru, tiesa ņem vērā atbildību mīkstinošos un
pastiprinošos apstākļus.
Nosakot soda mēru par katru noziedzīgo nodarījumu pēc Krimināllikuma 168.1 panta, pirmās instances tiesa
pamatoti par apsūdzētā atbildību mīkstinošu apstākli katrā noziedzīgā nodarījumā saskaņā ar Krimināllikuma
47.panta otro daļu atzinusi to, ka /Persona A/ savu vainu noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā atzinis un izdarīto
nožēlojis.
Par apsūdzētā atbildību pastiprinošu apstākli katrā noziedzīgā nodarījumā saskaņā ar Krimināllikuma
48.panta pirmās daļas 1.punktu pamatoti atzīsts tas, ka noziedzīgie nodarījumi veido noziedzīgu nodarījumu
recidīvu.
Apgabaltiesa uzskata, ka pirmās instances tiesa, nosakot apsūdzētajam sodu par katru noziedzīgo
nodarījumu pēc Krimināllikuma 168.1 panta, konstatējot vienu atbildību mīkstinošu apstākli un vienu atbildību
pastiprinošu apstākli, pamatoti apsūdzētajam noteikusi īslaicīgas brīvības atņemšanas sodu virs tā vidējā termiņa –
uz diviem mēnešiem. Šāds pirmās instances tiesas noteiktais sods par katru noziegumu atbilst judikatūrā
nostiprinātai atziņai, ka atbildību pastiprinoša apstākļa esība jau pati par sevi nedod iespēju tiesai noteikt panta
sankcijā paredzēto minimālo sodu (Senāta 2006.gada 8.februāra lēmums lietā Nr.SKK-01-74/06).
[8.3] Apelācijas instances tiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa nosakot /Persona A/ galīgo sodu pēc
noziedzīgo nodarījumu kopības, pamatoti piemērojusi daļēju sodu saskaitīšanas principu un galīgo sodu /Persona
A/ noteikusi īslaicīgu brīvības atņemšanu uz trīs mēnešiem. Šāds sodu saskaitīšanas veids ir atbilstošs lietā
noskaidrotajiem apstākļiem un labvēlīgāks apsūdzētajam, kā arī sodu saskaitīšanas rezultātā ticis samērīgi noteikts
kopējais izciešamais sods.
[9] Apgabaltiesas rīcībā nav ziņu, kas ļautu secināt, ka apsūdzētais nevar izciest sodu brīvības atņemšanas
iestādē un ka atrašanās tajā būtu saistāma ar īpašu ciešanu radīšanu apsūdzētajam. Apsūdzētā norādītās ziņas
2025.gada 14.novembra iesniegumā Kurzemes apgabaltiesai par viņa veselības stāvokli, kad viņš izcietis sodu
Jelgavas cietumā no 2025.gada marta līdz jūlijam citā kriminālprocesā, uzskatāmas par pārejošām un atkarīgām no
konkrētas ieslodzījuma vietas nodrošinātajiem apstākļiem. Apelācijas instances tiesa nekonstatē, ka saistībā ar
apsūdzētā norādītajām ziņām par viņa veselības stāvokli /Persona A/ būtu noteikta invaliditāte, kā arī, ka šis
veselības stāvoklis būtu atzīstams par smagu saslimšanu.
Tāpat norādāms, ka /Persona A/ vēlme rūpēties par saviem bērniem un saglabāt darba tiesiskās attiecības
konkrētajā gadījumā nevar būt par pamatu cita soda veida piemērošanai vai piespriestā soda samazināšanai.
Apelācijas instances tiesa norāda, ka, nosakot soda veidu, pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā likumā
noteiktās prasības un pamatoti nonākusi pie secinājuma, ka ar brīvības atņemšanu nesaistīts soda veids nespēs
sasniegt Krimināllikumā noteikto soda mērķi, un par katru Krimināllikuma 168.1pantā paredzēto noziedzīgo
nodarījumu /Persona A/ nosakāms īslaicīgas brīvības atņemšanas sods.
Tādējādi pirmās instances tiesas izvēlētais soda veids – īslaicīga brīvības atņemšana – par katru noziedzīgo
nodarījumu ir atzīstams par tiesisku, pamatotu un taisnīgu saskaņā ar Krimināllikuma 46.pantā norādītajiem soda
noteikšanas vispārīgiem principiem un atbilst Krimināllikuma 35.pantā noteiktajam soda mērķim.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 563.panta 1.1 daļas 1.punktu, Kurzemes apgabaltiesa
nolēma
Kurzemes rajona tiesas 2025.gada 20.augusta spriedumu atstāt negrozītu.
Lēmums nav pārsūdzams.
Tiesnesis referents J.Bumbieris
Tiesnese S.Mertena
Tiesnese S.Reinholde
Dokuments parakstīts elektroniski ar drošu elektronisko parakstu un satur laika zīmogu