Legislator Case Law & Legislation
19210262525 / KA02-0228-25 ECLI:LV:KUAT:2025:1209.19210262525.3.L AI generated

Court dismisses appeal against conviction for abuse of protection order and confirms prison sentence.

Case Number 19210262525 / KA02-0228-25
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Court of Appeal dismissed the defendant's appeal, upholding the first-instance judgment that convicted him of abusing a protection order against a specific person. The defendant argued for sentence reduction citing health issues and parental duties, but the court rejected these as temporary or irrelevant to the statutory sentencing goals. Consequently, the court ruled that the prison term was legally justified and appropriate under the Criminal Law.

Legislator headnote

AI generated

Krimināllikuma 168.1 pants; Krimināllikuma 46. pants; Krimināllikuma 35. pants: The court must apply statutory sentencing principles and goals when determining the type and duration of punishment for abusing a protection order, rejecting arguments based on temporary health conditions or personal circumstances as grounds for alternative sentencing.

Keywords

AI generated
abuse of protection order criminal liability prison sentence sentencing principles appeal dismissal protection order violation recidivism

Cited Legislation

AI generated
Criminal Law Article 168.1
Criminal Law Article 50
Criminal Law Article 46
Criminal Law Article 35
Criminal Procedure Law Article 563

Cited Case Law

AI generated
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas Nr. 19210262525

KA02-0228-25/6

ECLI:LV:KUAT:2025:1209.19210262525.3.L

Kurzemes apgabaltiesa

LĒMUMS

Liepājā 2025.gada 9.decembrī

Tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis referents Jānis Bumbieris tiesnese Sandra Mertena tiesnese Silva Reinholde

rakstveida procesā iztiesāja krimināllietu saistībā ar apsūdzētā /Persona A/, personas kods /Personas kods

A/, apelācijas sūdzību par Kurzemes rajona tiesas 2025.gada 20.augusta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Kurzemes rajona tiesas 2025.gada 20.augusta spriedumu /Persona A/ atzīts par vainīgu:

pēc Krimināllikuma 168.1 panta un sodīts ar īslaicīgu brīvības atņemšanu uz 2 mēnešiem;

pēc Krimināllikuma 168.1 panta un sodīts ar īslaicīgu brīvības atņemšanu uz 2 mēnešiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta pirmo daļu, piemērojot daļēju sodu saskaitīšanas principu, pēc

noziedzīgo nodarījumu kopības galīgais sods /Persona A/ noteikts īslaicīga brīvības atņemšana uz 3 mēnešiem.

Drošības līdzeklis – pieteikšanās noteiktā laikā policijas iestādē – un papildu drošības līdzeklis – aizliegums

tuvoties noteiktai personai vai vietai – /Persona A/ atstāts negrozīts līdz spriedums stāsies spēkā.

Izlemts jautājums par rīcību ar dokumentu.

[2] Ar pirmās instances spriedumu atzīts, ka:

[2.1] /Persona A/ ļaunprātīgi nepildīja nolēmumu par aizsardzību pret vardarbību, proti, ar Kurzemes rajona

tiesas 2025.gada 8.janvāra lēmumu lietā Nr.3-12/02599-25/29 /Persona A/ noteikti pagaidu aizsardzības pret

vardarbību līdzekļi, tostarp, aizliegums jebkurā veidā sazināties ar /Persona C/.

Ar minēto tiesas lēmumu /Persona A/ iepazīstināts 2025.gada 16.janvārī un vienlaikus brīdināts, ka lēmuma

ļaunprātīgas neizpildes gadījumā iestāsies kriminālatbildība.

Neraugoties uz tiesas noteikto aizliegumu, zinot par kriminālatbildību tiesas lēmuma nepildīšanas gadījumā,

/Persona A/ pārkāpa noteikto aizliegumu – laika posmā no 2025.gada 3.jūlija plkst.13.46 līdz 2025.gada 10.jūlija

plkst.19.44 no dažādiem savā lietošanā esošajiemZelta Zivtiņaspriekšapmaksas sarunu karšu tālruņa numuriem

/Numurs A/, /Numurs B/, /Numurs C/, /Numurs D/, izmantojot savā lietošanā esošo tālruniApple iPhone Xr,

nosūtīja uz /Persona C/ tālruni ar numuru /Numurs E/ vairākas īsziņas un vairākas ziņas tiešsaistes tīkla lietotnē

viedtālruņiemWhatsApp, kā arī veica vairākus zvanus uz /Persona C/ tālruni ar numuru /Numurs E/, tādā veidā

sazinājās ar /Persona C/.

Šādas /Persona A/ darbības pirmās instances tiesa kvalificējusi pēc Krimināllikuma 168.1 panta.

[2.2] /Persona A/ ļaunprātīgi nepildīja nolēmumu par aizsardzību pret vardarbību, proti, ar Kurzemes rajona

tiesas 2025.gada 8.janvāra lēmumu lietā Nr.3-12/02599-25/29 /Persona A/ noteikti pagaidu aizsardzības pret

vardarbību līdzekļi, tostarp, aizliegums atrasties mājoklim /Adrese A/, kurā pastāvīgi dzīvo /Persona C/, tuvāk par

100 metriem.

Ar minēto tiesas lēmumu /Persona A/ iepazīstināts 2025.gada 16.janvārī un vienlaikus brīdināts, ka lēmuma

ļaunprātīgas neizpildes gadījumā iestāsies kriminālatbildība.

Neraugoties uz tiesas noteikto aizliegumu, zinot par kriminālatbildību tiesas lēmuma nepildīšanas gadījumā,

/Persona A/ pārkāpa noteikto aizliegumu – 2025.gada 8.jūlijā ap plkst.22.30 aizgāja uz /Persona C/ dzīvesvietu

/Adrese A/, kur, atrodoties pie dzīvokļa durvīm, zvanīja pie durvīm un raustīja dzīvokļa durvju rokturi, tādā veidā

atradās /Persona C/ mājoklim tuvāk par 100 metriem.

Šādas /Persona A/ darbības pirmās instances tiesa kvalificējusi pēc Krimināllikuma 168.1 panta.

[3] Par pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas sūdzību iesniedzis apsūdzētais /Persona A/, kurā lūdz

veikt pierādījumu pārbaudi daļā par piemēroto sodu, šajā daļā to atcelt un noteikt vieglāku sodu, kas nebūtu saistīts

ar reālu brīvības atņemšanu.

[3.1] /Persona A/ apelācijas sūdzībā norāda, ka Kurzemes rajona tiesas noteiktais sods ir pārlieku bargs un

ka tiesa, nosakot sodu, nav vērtējusi apstākli, par kuru /Persona A/ liecināja pirmās instances tiesas sēdē – ka pēc

atbrīvošanas no ieslodzījuma 2025.gada 2.jūlijā /Persona A/ pilnībā neizprata likuma normas un tādējādi kļūdaini

uzskatīja, ka pēc soda izciešanas apsūdzētajam vairāk nav liegums sazināties ar cietušo /Persona C/. /Persona A/

norāda, ka viņa rīcība neatbrīvo no atbildības, bet tomēr būtu ņemama vērā, nosakot sodu.

Apsūdzētā ieskatā, ņemot vērā viņa subjektīvo attieksmi – vēlmi sazināties ar cietušo /Persona C/, lai ar

mierīgu sarunu mēģinātu sakārtot attiecības ar cietušo – faktiski veidojas pavisam savādāki nodarījumu izdarīšanas

apstākļi un ar likumu aizsargāto interešu apdraudējuma raksturs, nekā konstatējusi pirmās instances tiesa.

[3.2] /Persona A/ norāda, ka ir pilnībā izpratis savas rīcības nepieļaujamību, līdz ar to uzskata, ka soda

mērķis var tikt sasniegts arī neizolējot viņu no sabiedrības. Ar brīvības atņemšanu saistīts sods apsūdzētajam liegtu

ilgstoši satikt bērnus, tiktu ierobežotas viņa nodarbinātības iespējas un spēja maksāt uzturlīdzekļus bērnu

uzturēšanai.

[4] Par apelācijas sūdzību viedokli iesniegusi prokurore Agnija Mičule-Kirkovalde, norādot, ka, apsūdzētā

/Persona A/ apelācijas sūdzība ir noraidāma kā nepamatota, bet Kurzemes rajona tiesas 2025. gada 20. augusta

spriedums atstājams negrozīts, jo tas ir likumīgs un pamatots.

[4.1] Prokurore pievienojas pirmās instances tiesas secinājumam, ka vieglāka soda veida piemērošana

konkrētajā gadījumā nav iespējama, jo tādējādi netiks sasniegts likumā noteiktais soda piemērošanas mērķis.

Prokurores ieskatā, nosakot apsūdzētajam /Persona A/ soda veidu un mēru, tiesa saskaņā ar Krimināllikuma

35. un 46.pantu ņēmusi vērā likumā definētos kriminālsoda mērķus – sabiedrības drošības aizsargāšanu, taisnīguma

atjaunošanu, vainīgās personas sodīšanu, sodītās personas resocializēšanu, citu personu likumpaklausības

veicināšanu un atturēšanu no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Kā arī ir ņemts vērā izdarīto noziedzīgo

nodarījumu raksturs, radītais kaitējums, vainīgā personība, atbildību ietekmējošie apstākļi, un pārējie apstākļi,

kuriem ir nozīme taisnīga soda noteikšanā, tiesu prakse un atziņas.

[4.2] Tāpat prokurore uzsver, ka pirmās instances tiesa spriedumā, vērtējot apsūdzētā personību, pamatoti

norādījusi, ka /Persona A/ izdarīja divus mazāk smagus noziegumus, iepriekš sodīts, tostarp par vairāku analogu

noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu sodīts ar probācijas uzraudzību, kas apsūdzēto neatturēja no jaunu noziedzīgu

nodarījumu izdarīšanas, jo arī pēc tam izdarīja analogus noziedzīgus nodarījumus, par kuru izdarīšanu tika sodīts ar

īslaicīgas brīvības atņemšanas sodu. Taču arī īslaicīgas brīvības atņemšanas soda izciešanas laikā apsūdzētais savas

rīcības sekas nav izvērtējis un izpratis, jo jau nākamajā dienā pēc atbrīvošanās no soda izciešanas vietas,

apsūdzētais izdarīja jaunus noziedzīgus nodarījumus, kas savukārt veido noziedzīgu nodarījumu recidīvu.

[4.3] Attiecībā uz apsūdzētā apelācijas sūdzībā minētajiem argumentiem soda pārskatīšanai – darbavietas

saglabāšana, iespēja maksāt bērniem uzturlīdzekļus un īstenot savas saskarsmes tiesības ar bērniem – šajā gadījumā

nav pamats soda mīkstināšanai, jo apsūdzētais nav izdarījis secinājumus pēc iepriekš piemērotā soda izciešanas.

Arguments, ka /Persona A/ uzskatījis, ka pēc soda izciešanas viņam vairs nav liegums komunicēt ar cietušo

/Persona C/ un viņš vēlējies tikai ar mierīgu sarunu sakārtot abu attiecības, nevar būt par pamatu vieglāka soda

veida izvēlei.

[5] Ievērojot to, ka apelācijas sūdzība iesniegta daļā par noteikto sodu – izteikts lūgums tikai par piespriestā

soda mīkstināšanu, lieta pirmās instances tiesā izskatīta bez pierādījumu pārbaudes un piespriestais sods nav saistīts

ar brīvības atņemšanu, kas ilgāka par pieciem gadiem, apgabaltiesa saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 559.panta

ceturtās daļas 3.punktu lietu skata rakstveida procesā, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 561.1 pantā noteiktajam,

nodrošinot apsūdzētā tiesības uz taisnīgu tiesu. No procesa dalībniekiem nav saņemti iebildumi pret tiesas sastāvu

un lietas izskatīšanu rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[6] Iepazinusies ar apelācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem, prokurores pausto viedokli un izvērtējusi

krimināllietas materiālus iesniegtajā apelācijas sūdzībā izteikto prasību apjomā un ietvaros, apgabaltiesa atzīst, ka

Kurzemes rajona tiesas 2025.gada 20.augusta spriedums ir atstājams negrozīts, bet apelācijas sūdzība ir noraidāma

pilnībā.

[7] Apelācijas instances tiesa konstatē, ka apsūdzētais /Persona A/ ir pamatoti atzīts par vainīgu

Krimināllikuma168.1 pantā paredzētajos noziedzīgajos nodarījumos. Pirmās instances tiesā lieta iztiesāta, ievērojot

Kriminālprocesa likuma 499.panta nosacījumus, Kriminālprocesa likuma prasību pārkāpumi nav pieļauti. Attiecībā

par noziedzīgo nodarījumu faktiskajiem apstākļiem un juridisko kvalifikāciju spriedums nav pārsūdzēts, un arī

apelācijas instances tiesa nekonstatē apstākļus, kas liktu apšaubīt kvalifikācijas pamatotību. Apgabaltiesai pēc lietas

materiālu pārbaudes nav radušās šaubas par apsūdzētā vainu un noziedzīgo nodarījumu kvalifikāciju.

Ņemot vērā apelācijas sūdzībā izteikto lūgumu, apelācijas instances tiesai sniedzams vērtējums par

apsūdzētajam noteiktā soda tiesiskumu un pamatotību.

[8] Izvērtējot /Persona A/ noteiktā soda tiesiskumu un pamatotību, apelācijas instances tiesa norāda

turpmāko.

Nosakot sodu, tiesa vadās no Krimināllikuma 46.pantā norādītajiem soda noteikšanas vispārīgiem

principiem jeb pamatprasībām, kas obligāti ņemamas vērā, nosakot sodu katrā konkrētajā gadījumā un no

Krimināllikuma 35.pantā definētā soda mērķa.

[8.1] Atbilstoši Krimināllikuma 46.panta otrajai daļai, nosakot soda veidu, ņem vērā izdarītā noziedzīgā

nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību, bet minētā panta ceturtā daļa paredz, ka brīvības

atņemšanas sodu par kriminālpārkāpumu un mazāk smagu noziegumu piemēro, ja soda mērķis nav sasniedzams,

nosakot kādu no attiecīgā panta sankcijā paredzētajiem vieglāka soda veidiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 35.pantu soda mērķis ir aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt

vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, resocializēt sodīto personu, kā arī panākt, lai notiesātais un

citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

[8.1.1] Apelācijas instances tiesa, iepazinusies ar pirmās instances tiesas spriedumu daļā par apsūdzētajam

nosakāmo soda veidu par katru noziedzīgo nodarījumu, secina, ka pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā likumā

noteiktās prasības un judikatūras atziņas, Kurzemes rajona tiesas spriedumā izdarītie secinājumi par noziedzīgo

nodarījumu raksturu, radīto kaitējumu un apsūdzētā personību ir pareizi, apelācijas instances tiesa tiem pievienojas

un šajā spriedumā tos neatkārto.

Apgabaltiesa norāda, ka konkrētajā gadījumā soda mērķis nav sasniedzams, apsūdzētajam piemērojot kādu

no alternatīvajiem sodu veidiem, ņemot vērā, ka apsūdzētais noziedzīgus nodarījumus izdara sistemātiski, iepriekš

piemērotie sodi viņas dzīvesveidu un attieksmi pret likuma prasību ievērošanu nav mainījuši, tādējādi demonstrējot

savu tiesisko nihilismu. Pastāvot šādiem apstākļiem, nav pamats uzskatīt, ka soda mērķis tiks sasniegts ar mazāk

ierobežojošu soda veidu, tāpēc /Persona A/ par katru noziedzīgo nodarījumu pamatoti ir noteikts īslaicīgas brīvības

atņemšanas sods.

Tiesa uzsver, ka sodam par katru nākamo izdarīto noziedzīgo nodarījumu ir jābūt bargākam salīdzinoši ar

iepriekš noteikto sodu, minētais atbilst ar judikatūrā nostiprinātai atziņai, ka nesamērīgi mīksta soda noteikšana

neveicina soda prevencijas uzdevuma izpildi, jo nenostiprina ne vainīgās personas, ne citu personu pārliecību par

nepieciešamību pildīt likumus un atturēties no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas (Senāta 2015.gada 21.decembra

lēmums lietā Nr.SKK-743/2015 (11096214814); 2014.gada 30.septembra lēmums lietā Nr.SKK-306/2014

(11519004512)).

[8.1.2] Attiecībā uz apsūdzētā apelācijas sūdzībā un vairākkārtējos iesniegumos līdz lietas izskatīšanai

Kurzemes apgabaltiesā norādīto par izdarītajiem secinājumiem pēc noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas, kā arī

/Persona A/ pausto vēlmi turpināt rūpēties par nepilngadīgajiem bērniem, kā arī apņemšanos turpmāk ievērot

likumā noteiktos pienākumus un ierobežojumus, apelācijas instances tiesa ņem vērā, ka /Persona A/ noziegumu

izdarīšanas brīdī bija zināms, ka ar likumu un tiesas spriedumu noteikto pienākumu neievērošanas gadījumā var

iestāties juridiskas un faktiskas sekas, kas ietekmēs apsūdzētā saskarsmi ar bērniem un spēju ierastā veidā atbalstīt

apgādībā esošās personas, taču minētais nebija pietiekama motivācija /Persona A/ atturēties no noziegumu

izdarīšanas – apsūdzētais, ignorējot tiesas spriedumā noteikto, vairākkārtēji sazinājās ar cietušo.

Tas, ka /Persona A/ vēl joprojām nav mainījis savu attieksmi pret likuma prasību ievērošanu, liecina

Kurzemes apgabaltiesai nosūtītie iesniegumi, kuros apsūdzētais norādījis, ka pēc Kurzemes rajona tiesas 2025.gada

27.oktobra lēmuma par pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļu atcelšanu /Persona A/, kas noteikti ar

Kurzemes rajona tiesas 2025.gada 8.janvāra lēmumu, viņš ar cietušo turpina sazināties, lai gan šajā kriminālprocesā

viņam piemērots papildus drošības līdzeklis – aizliegums tuvoties noteiktai personai vai vietai, nosakot /Persona A/

aizliegumu atrasties un uzturēties tuvāk par 100 metriem no /Persona C/ mājokļa /Adrese A/, un tuvoties /Persona

C/ tuvāk par 100 metriem, uzturēt ar viņu fizisku vai vizuālu kontaktu, jebkādā veidā sazināties ar /Persona C/.

Minēto apstiprina /Persona C/ Kurzemes apgabaltiesai nosūtītais iesniegums ar pielikumiem no sarakstes

vietnēWhatsApp, ar ko cietusī informējusi Kurzemes apgabaltiesu, ka /Persona A/ ir turpinājis sazināties ar viņu

laika posmā no 2025.gada 29.oktobra līdz 2025.gada 14.novembrim.

Lai gan apsūdzētais norādījis, ka sazinājies ar cietušo, lai realizētu saskarsmes tiesības ar bērniem,

apelācijas instances tiesa konstatē, ka 2025.gada 15.jūlija aizdomās turētā papildu nopratināšanas protokolā fiksētā

informācija liecina, ka /Persona A/ bija informēts par pienākumu jautājumus, kas skar apsūdzētā un cietušās

kopīgos bērnus, risināt, vēršoties bāriņtiesā vai tiesā. Tiesai nav informācijas par šķēršļiem, kas būtu kavējuši

/Persona A/ izmantot valstī izveidoto mehānismu – vēršanos bāriņtiesā vai tiesā bērnu jautājumu risināšanai.

Ņemot vērā minēto apgabaltiesa nekonstatē, ka procesuālā piespiedu līdzekļa - aizliegums tuvoties noteiktai

personai vai vietai – piemērošanas laikā būtu zudis vai mainījies tā piemērošanas pamats, mainījušies piemērošanas

nosacījumi, personas uzvedība vai noskaidroti citi apstākļi, kas noteica piespiedu līdzekļa izvēli, lai apelācijas

instances tiesa pieņemtu lēmumu par tā grozīšanu vai atcelšanu, kā to /Persona A/ lūdzis savos iesniegumos

Kurzemes apgabaltiesai.

[8.1.3] Lai gan apelācijas instances tiesa pozitīvi vērtē apsūdzētā /Persona A/ iesniegumos Kurzemes

apgabaltiesai norādītās ziņas, ka viņš izgājis psihologa kursus, Brocēnu vidusskolas sniegto informāciju un

psiholoģes /Persona B/ sniegto raksturojumu, tomēr nosakot sodu, tiesai ir jāņem vērā visi apstākļi, kuriem ir

nozīme taisnīga soda noteikšanā, nepiešķirot nevienam no tiem prioritāti, tādējādi soda izvēli nosaka ne tikai

apsūdzētā personība un viņu pozitīvi raksturojošās ziņas, bet arī fakti, kas saistīti ar izdarīto noziedzīgo

nodarījumu. Lai arī apgabaltiesa, izvērtējot apsūdzētā raksturojošās ziņas, atzīst, ka šīs ziņas apsūdzēto raksturo

drīzāk pozitīvi, tās neatsver apsūdzētā atkārtoti izdarītos noziedzīgos nodarījumus. Līdz ar to šie apstākļi nevar būt

par pamatu cita soda veida noteikšanai, kas pēc savas būtības nesasniegs kriminālsoda mērķi.

Attiecībā uz /Persona A/ vēlmi noslēgt izlīgumu ar cietušo, apgabaltiesa pozitīvi vērtē šādu iniciatīvu un

vērsās Valsts probācijas dienestā, uzdodot organizēt izlīguma procesu. Ņemot vērā, ka dalība izlīguma procesā ir

pušu brīvprātīga izvēle, tiesa konstatē, ka atbilstoši Valsts probācijas dienesta 2025.gada 8.novembra sniegtajai

atbildei Kurzemes apgabaltiesai, cietusī no dalības izlīguma procesā atteikusies.

Apelācijas instances tiesa norāda, ka nesamērīgi mīksta soda noteikšana, kas pamatota vienīgi uz personību

pozitīvi raksturojošo ziņu izvērtējumu, nesasniegs soda mērķi – sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo

nodarījumu, jo šādā gadījumā vainīgā persona netiks pakļauta soda piespiedu ietekmei un ar to saistītajiem

ierobežojumiem tādā mērā, kas atbilstu izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturam un radītajam kaitējumam. Šādas

situācijas neveicina soda prevencijas uzdevuma izpildi, jo nenostiprina ne vainīgās personas, ne citu personu

pārliecību par nepieciešamību pildīt likumus un atturēties no noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas (Senāta 2015.gada

21.decembra lēmums lietā Nr.SKK-743/2015 (11096214814) ar atsauci uz Senāta 2011.gada 8.jūnija lēmumu lietā

Nr.SKK-24/2011 (12-812003006) un 2014.gada 30.septembra lēmumu lietā Nr.SKK-306/2014 (11519004512)).

[8.1.4] Izvērtējot, vai pirmās instances tiesa apsūdzētajam noteikusi atbilstošu sodu, apgabaltiesa ņem vērā

tiesu praksē nostiprinātu atziņu, ka tiesai ir pienākums vainīgajai personai par izdarītu noziedzīgu nodarījumu

noteikt tiesisku, pamatotu un taisnīgu sodu saskaņā ar Krimināllikuma 46.pantā norādītajiem soda noteikšanas

principiem, ievērojot Krimināllikuma 35.pantā noteikto soda mērķi, taču tiesai nav pienākums ikreiz noteikt

vainīgajam visvieglāko likumā paredzēto sodu, piemērojot visus iespējamos labvēlīgos likuma nosacījumus

(Senāta 2018.gada 19.jūnija lēmums lietā Nr.SKK-J-348/2018 ( ECLI:LV:AT:2018:0619.11519007816.2.L),

6.2.punkts). Minētās prasības pirmās instances tiesa pilnībā ir ievērojusi, spriedumā argumentēti pamatojot savu

viedokli.

[8.2] Izvērtējot pirmās instances tiesas noteiktā soda mēra tiesiskumu un pamatotību, apelācijas instances

tiesa norāda turpmāko.

Saskaņā ar Krimināllikuma 46.panta trešo daļu, nosakot soda mēru, tiesa ņem vērā atbildību mīkstinošos un

pastiprinošos apstākļus.

Nosakot soda mēru par katru noziedzīgo nodarījumu pēc Krimināllikuma 168.1 panta, pirmās instances tiesa

pamatoti par apsūdzētā atbildību mīkstinošu apstākli katrā noziedzīgā nodarījumā saskaņā ar Krimināllikuma

47.panta otro daļu atzinusi to, ka /Persona A/ savu vainu noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā atzinis un izdarīto

nožēlojis.

Par apsūdzētā atbildību pastiprinošu apstākli katrā noziedzīgā nodarījumā saskaņā ar Krimināllikuma

48.panta pirmās daļas 1.punktu pamatoti atzīsts tas, ka noziedzīgie nodarījumi veido noziedzīgu nodarījumu

recidīvu.

Apgabaltiesa uzskata, ka pirmās instances tiesa, nosakot apsūdzētajam sodu par katru noziedzīgo

nodarījumu pēc Krimināllikuma 168.1 panta, konstatējot vienu atbildību mīkstinošu apstākli un vienu atbildību

pastiprinošu apstākli, pamatoti apsūdzētajam noteikusi īslaicīgas brīvības atņemšanas sodu virs tā vidējā termiņa –

uz diviem mēnešiem. Šāds pirmās instances tiesas noteiktais sods par katru noziegumu atbilst judikatūrā

nostiprinātai atziņai, ka atbildību pastiprinoša apstākļa esība jau pati par sevi nedod iespēju tiesai noteikt panta

sankcijā paredzēto minimālo sodu (Senāta 2006.gada 8.februāra lēmums lietā Nr.SKK-01-74/06).

[8.3] Apelācijas instances tiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa nosakot /Persona A/ galīgo sodu pēc

noziedzīgo nodarījumu kopības, pamatoti piemērojusi daļēju sodu saskaitīšanas principu un galīgo sodu /Persona

A/ noteikusi īslaicīgu brīvības atņemšanu uz trīs mēnešiem. Šāds sodu saskaitīšanas veids ir atbilstošs lietā

noskaidrotajiem apstākļiem un labvēlīgāks apsūdzētajam, kā arī sodu saskaitīšanas rezultātā ticis samērīgi noteikts

kopējais izciešamais sods.

[9] Apgabaltiesas rīcībā nav ziņu, kas ļautu secināt, ka apsūdzētais nevar izciest sodu brīvības atņemšanas

iestādē un ka atrašanās tajā būtu saistāma ar īpašu ciešanu radīšanu apsūdzētajam. Apsūdzētā norādītās ziņas

2025.gada 14.novembra iesniegumā Kurzemes apgabaltiesai par viņa veselības stāvokli, kad viņš izcietis sodu

Jelgavas cietumā no 2025.gada marta līdz jūlijam citā kriminālprocesā, uzskatāmas par pārejošām un atkarīgām no

konkrētas ieslodzījuma vietas nodrošinātajiem apstākļiem. Apelācijas instances tiesa nekonstatē, ka saistībā ar

apsūdzētā norādītajām ziņām par viņa veselības stāvokli /Persona A/ būtu noteikta invaliditāte, kā arī, ka šis

veselības stāvoklis būtu atzīstams par smagu saslimšanu.

Tāpat norādāms, ka /Persona A/ vēlme rūpēties par saviem bērniem un saglabāt darba tiesiskās attiecības

konkrētajā gadījumā nevar būt par pamatu cita soda veida piemērošanai vai piespriestā soda samazināšanai.

Apelācijas instances tiesa norāda, ka, nosakot soda veidu, pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā likumā

noteiktās prasības un pamatoti nonākusi pie secinājuma, ka ar brīvības atņemšanu nesaistīts soda veids nespēs

sasniegt Krimināllikumā noteikto soda mērķi, un par katru Krimināllikuma 168.1pantā paredzēto noziedzīgo

nodarījumu /Persona A/ nosakāms īslaicīgas brīvības atņemšanas sods.

Tādējādi pirmās instances tiesas izvēlētais soda veids – īslaicīga brīvības atņemšana – par katru noziedzīgo

nodarījumu ir atzīstams par tiesisku, pamatotu un taisnīgu saskaņā ar Krimināllikuma 46.pantā norādītajiem soda

noteikšanas vispārīgiem principiem un atbilst Krimināllikuma 35.pantā noteiktajam soda mērķim.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 563.panta 1.1 daļas 1.punktu, Kurzemes apgabaltiesa

nolēma

Kurzemes rajona tiesas 2025.gada 20.augusta spriedumu atstāt negrozītu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesnesis referents J.Bumbieris

Tiesnese S.Mertena

Tiesnese S.Reinholde

Dokuments parakstīts elektroniski ar drošu elektronisko parakstu un satur laika zīmogu