Legislator Case Law & Legislation
11331059113 / KA03-0026-16 AI generated

Court partially reversed first instance verdict acquitting defendant of fraud while upholding theft conviction.

Case Number 11331059113 / KA03-0026-16
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Partially Allowed

Legislator summary

AI generated

The appellate court partially overturned the first instance judgment, acquitting the defendant of fraud but maintaining the conviction for theft. The court found that the defendant's actions constituted theft rather than fraud because she did not create a false situation to induce the victim to dispose of property. Consequently, the court re-sentenced the defendant to six months of imprisonment with a one-year probation period and ordered the state to recover legal defense costs.

Legislator headnote

AI generated

Krimināllikuma 177. panta 1. daļa; Krimināllikuma 193. panta 2. daļa; Krimināllikuma 50. panta 1. daļa; Krimināllikuma 55. pants: When a defendant's actions involve misusing a payment instrument without inducing the victim to dispose of property through deception, the act constitutes theft rather than fraud, warranting a conviction for theft and acquittal for fraud.

Keywords

AI generated
theft versus fraud distinction misuse of payment instrument probation conditions legal defense costs partial reversal of verdict

Cited Legislation

AI generated
Krimināllikuma 177. panta 1. daļa
Krimināllikuma 193. panta 2. daļa
Krimināllikuma 50. panta 1. daļa
Krimināllikuma 55. pants
Kriminālprocesa likuma 367. panta 1. daļa 4. punkts
Kriminālprocesa likuma 368. panta 1. daļa
Kriminālprocesa likuma 563. panta 1. daļa 3. punkts
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Krimināllieta Nr. 11331059113

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rēzeknē 2016.gada 28.janvārī

Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija šādā sastāvā

tiesas sēdes priekšsēdētājs J.Dimpers,

tiesneši J.Vasiļkovskis un D.Skudra,

piedaloties prokurorei J.Artemjevai,

aizstāvim Vj.Platpiram,

sakarā ar Rēzeknes prokuratūras prokurores J.Artemjevas apelācijas protestu apelācijas kārtībā mutvārdu procesā atklātā tiesas sēdē Latgales

apgabaltiesas telpās izskatīja krimināllietu, kurā ar Rēzeknes tiesas 2014.gada 9.decembra spriedumu

/pers. A/, personas kods /personas kods/,:

atzīts par vainīgu Krimināllikuma 177.panta pirmajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 5 mēnešiem;

atzīts par vainīgu Krimināllikuma 193.panta otrajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 5 mēnešiem;

saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta pirmo daļu /pers. A/ galīgais sods noteikts brīvības atņemšana uz 6 mēnešiem;

saskaņā ar Krimināllikuma 55.pantu /pers. A/ notiesāts nosacīti, nosakot pārbaudes laiku uz 1 gadu.

/pers. A/ atzīts par nevainīgu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 193.1 panta pirmās daļas un attaisnots.

Daļēji apmierināts cietušās A/S /Nosaukums A/ kaitējuma kompensācijas pieteikums un piedzīti no /pers. A/ cietušās A/S /Nosaukums A/,

reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, labā mantiskie zaudējumi 96,14 euro (lietas 103.-112.lapa).

Noklausījusies tiesneša, kuram uzdots referēt, ziņojumu un pārbaudījusi pierādījumus krimināllietā, Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas

kolēģija

k o ns t a t ē j a

Saskaņā ar Rēzeknes tiesas 2014.gada 9.decembra spriedumu /pers. A/ izdarīja šādus noziegumus.

/pers. A/, izmantojot iegūtos /pers. B/ datus, kas dod iespēju nelikumīgi izmantot viņai piederošo maksāšanas līdzekli – attālināto elektronisko

banku operāciju programmatūru (internetbanku), ar vienotu nodomu izkrāpt no kredītiestādes akciju sabiedrības (turpmāk - A/S) /Nosaukums A/

naudu, nelikumīgi izmantoja svešu maksāšanas līdzekli, kā arī izdarīja krāpšanu, tas ir, ar viltu ieguva svešu mantu turpmāk norādītajos apstākļos:

/pers. A/ 2012.gada 14.decembrī plkst.14.09 no datora ar IP adresi /ip adrese/, kas atrodas Kaunatas pagasta 2.bibliotēkā, Ķiršu ielā 9, c.

Dubuļi, Kaunatas pagastā, Rēzeknes novadā, pieslēdzās A/S /Nosaukums A/ piederošajai mājas lapai – www.vivus.lv, kur reģistrējās un izveidoja

lietotāja profilu, norādot savas mātes – /pers. B/ personas datus. Viņš nelikumīgi izmantoja savas mātes maksāšanas līdzekli – elektronisko banku

operāciju programmatūru (internetbanku) un pārskaitīja no viņas konta /numurs/ uz A/S /Nosaukums A/ norēķinu kontu komisijas maksu – Ls 0,01, kas

ir nepieciešama, lai kredītiestāde identificētu klientu un pārbaudītu tā kredītvēsturi. Tad /pers. A/ elektroniski www.vivus.lv mājas lapā sastādīja

pieteikumu par aizdevuma Ls 200 (284,57 euro) piešķiršanu, norādot /pers. B/ personas datus un bankas konta numuru, uz kuru pieprasītā summa būtu

pārskaitāma. /pers. A/ apzinājās, ka viņš nelikumīgi izmanto mātei piederošo maksāšanas līdzekli, lai izkrāptu naudu no A/S /Nosaukums A/, un ka

aizdevuma līguma saistības viņš nepildīs.

/pers. A/, turpinot savas noziedzīgās darbības, 2012.gada 14.decembrī plkst.15.53 no savam kaimiņam /pers. C/ piederošā datora ar IP adresi /ip

adrese/, kas atrodas /pers. C/ dzīvoklī /adrese A/, pieslēdzās A/S /Nosaukums A/ piederošajai mājas lapai – www.smscredit.lv. Tajā viņš reģistrējās un

izveidoja lietotāja profilu, norādot savas mātes /pers. B/ personas datus. Pēc tam viņš, nelikumīgi izmantoja savas mātes maksāšanas līdzekli –

elektronisko banku operāciju programmatūru (internetbanku) un pārskaitīja no viņas konta /numurs/ uz A/S /Nosaukums A/ norēķinu kontu komisijas

maksu – Ls 0,01, lai kredītiestāde identificētu klientu un pārbaudītu tā kredītvēsturi. Tad /pers. A/ elektroniski www.smscredit.lv mājas lapā sastādīja

pieteikumu par aizdevuma Ls 200 (284,57 euro) piešķiršanu, norādot /pers. B/ personu datus un bankas konta numuru, uz kuru pieprasītā summa būtu

pārskaitāma. /pers. A/ apzinājās, ka viņš nelikumīgi izmanto mātei piederošo maksāšanas līdzekli, lai izkrāptu naudu no A/S /Nosaukums A/, un ka

aizdevuma līguma saistības viņš nepildīs.

A/S /Nosaukums A/, saņemot elektroniskā veidā /pers. A/ iesniegtos pieteikumus un, būdama maldināta par patieso aizdevuma saņēmēju,

pamatojoties uz /pers. A/ sastādītajiem pieteikumiem, tajā pat dienā – plkst.15.54 un plkst.16.08 - elektroniski apstiprināja pieprasītos aizdevumus un

pārskaitīja naudu Ls 400 (569,14 euro) uz viņa norādīto - /pers. B/ piederošo norēķinu kontu.

Pēc tam, kad nauda Ls 400 (569,14 euro) tika pārskaitīta uz /pers. B/ A/S „/Nosaukums B/” kontu, /pers. A/ 2012.gada 14.decembrī turpināja

nelikumīgi izmantot savas mātes /pers. B/ maksāšanas līdzekli - attālināto elektronisko bankas operāciju programmatūras (internetbanka) lietotāja kodu,

paroli un kodu kartes numurus. /pers. C/, kurš nezināja par /pers. A/ noziedzīgo nodomu, iedeva viņam savu norēķina konta numuru, lai viņš varētu

pārskaitīt naudu uz viņa kontu. /pers. A/, izmantojot sava kaimiņa /pers. C/ datoru, pārskaitīja no mātes konta uz /pers. C/ kontu no A/S /Nosaukums A/

izkrāpto naudu Ls 400 (569,14 euro). Vēlāk /pers. A/, izmantojot /pers. C/ karti, izņēma no bankomāta naudu un iztērēja to personīgajām vajadzībām.

Tādā veidā viņš ar viltu izkrāpa A/S /Nosaukums A/ piederošo naudu Ls 400 (569,14 euro).

Tādas /pers. A/ darbības kvalificētas saskaņā ar Krimināllikuma 177.panta pirmo daļu un 193.panta otro daļu.

Turklāt pirmās instances tiesa konstatēja, ka /pers. A/ bija apsūdzēts par to, ka viņš ieguva un izmantoja tādus datus, kas dod iespēju nelikumīgi

izmantot svešu maksāšanas līdzekli, turpmāk norādītos apstākļos:

/pers. A/ mantkārīgu motīvu vadīts ar nolūku izkrāpt naudu no kredītiestādes, ieguva un izmantoja savas mātes /pers. B/ datus, kas deva viņam

iespēju nelikumīgi izmantot /pers. B/ piederošo maksāšanas līdzekli – attālināto elektronisko banku operāciju programmatūru (internetbanku).

Īstenojot savu noziedzīgo nodarījumu, vērstu uz kredītiestādei piederošās naudas iegūšanu, /pers. A/ maldināja savu māti par nepieciešamību atvērt

bankā uz viņas vārda norēķinu kontu, uz kuru viņam turpmāk it kā varētu pārskaitīt naudu par nodotajiem metāllūžņiem. /pers. B/, nezinot par viņa

noziedzīgo nodomu, 2012.gada 14.decembrī dienas laikā kopā ar dēlu aizbrauca uz A/S /Nosaukums B/ Rēzeknes filiāli /adrese B/. /pers. B/ pēc /pers.

A/ lūguma atvēra norēķinu kontu un pieslēdzās internetbankai. Pēc konta atvēršanas /pers. A/ paņēma visus uz mātes vārda noformētos dokumentus,

tādā veidā iegūstot savas mātes piekļuves datus – atvērtā konta numuru

/konta numurs/, kā arī attālināto elektronisko bankas operāciju programmatūras (internetbankas) lietotāja kodu, paroli, kodu karti, tas ir, datus, kas

dod iespēju nelikumīgi izmantot /pers. B/ piederošo maksāšanas līdzekli (internetbankai). Tādējādi /pers. A/ bija iespēja nelikumīgi izmantot svešu

maksāšanas līdzekli – mātei piederošo internetbanku. Tajā pašā dienā 2012.gada 14.decembrī šos nelikumīgi iegūtos datus viņš izmantoja, kad

pieslēdzās /pers. B/ internetbankai, lai izkrāptu A/S /Nosaukums A/ piederošo naudu.

Tādas /pers A/ darbības pirmstiesas izmeklēšanā bija kvalificētas saskaņā ar Krimināllikuma 193.1panta pirmo daļu (Krimināllikuma redakcija līdz

2013.gada 1.aprīlim). Šajā apsūdzībā pirmās instances tiesa /pers. A/ atzina par nevainīgu un attaisnoja.

Spriedumu daļā par /pers. A/ attaisnošanu pēc Krimināllikuma 193.1 panta pirmās daļas apelācijas kārtībā apstrīdēja Rēzeknes prokuratūras

prokurore J.Artemjeva. Tādu nolēmumu viņa uzskatīja par nelikumīgu. Norādīja, ka tiesa nepareizi iztulkoja Krimināllikuma 193.1 pantu, tāpēc kļūdaini

secināja, ka /pers. A/ darbībās nav konstatējams šā panta pirmajā daļā paredzētais noziedzīgā nodarījuma sastāvs, jo apsūdzētā darbības aptver

Krimināllikuma 193.panta otrajā daļā paredzētais nodarījums. Prokurore lūdza atcelt Rēzeknes tiesas 2014.gada 9.decembra spriedumu daļā par /pers.

A/ attaisnošanu pēc Krimināllikuma 193.1 panta pirmās daļas. Lūdza taisīt šajā daļā notiesājoš u spriedumu, piespriežot /pers. A/ sodu pēc

Krimināllikuma 193.1 panta pirmās daļas (Krimināllikuma redakcijā līdz 2013.gada 1.aprīlim) (lietas 116.-117.lapa).

05.06.2015., iztiesājot lietu apelācijas instancē, Latgales apgabaltiesa Rēzeknes tiesas 2014.gada 9.decembra spriedumu atcēla daļā par /pers. A/

atzīšanu par nevainīgu un attaisnošanu par Krimināllikuma 193.1 panta pirmajā daļā paredzētā nozieguma izdarīšanu, par notiesāšanu par Krimināllikuma

193.panta otrajā daļā paredzētā nozieguma izdarīšanu un par galīgā soda noteikšanu, pamatojoties uz Krimināllikuma 50.panta pirmo daļu.

Atceltajās daļās, pieņemot jaunu spriedumu, apelācijas instances tiesa /pers. A/:

atzina par vainīgu par Krimināllikuma 193.1 panta pirmajā daļā paredzētā nozieguma izdarīšanu un sodīja ar brīvības atņemšanu uz 4 mēnešiem;

pamatojoties uz Krimināllikuma 50.panta pirmo daļu, pēc noziedzīgu nodarījumu kopības, daļēji saskaitot piespriestos sodus, galīgo sodu /pers. A/

noteica brīvības atņemšanu uz 7 mēnešiem, bez mantas konfiskācijas;

/pers. A/ apsūdzībā par Krimināllikuma 193.panta otrajā daļā paredzētā nozieguma izdarīšanu atzina par nevainīgu un attaisnoja;

pārējā daļā Rēzeknes tiesas spriedumu atstāja negrozītu.

05.06.2015. spriedumā Latgales apgabaltiesa konstatēja, ka /pers. A/, lai īstenotu noziedzīgo nodarījumu, kas vērsts uz kredītiestādei piederošo

naudas līdzekļu iegūšanu, maldināja savu māti par nepieciešamību atvērt bankā uz viņas vārda norēķinu kontu, uz kuru viņam turpmāk it kā varētu

pārskaitīt naudu par nodotajiem metāllūžņiem. /pers. B/, nezinot par viņa noziedzīgo nodomu, 2012.gada 14.decembrī dienas laikā kopā ar dēlu

aizbrauca uz A/S /Nosaukums B/ Rēzeknes filiāli /adrese B/, kur /pers. B/, pēc /pers. A/ lūguma, atvēra norēķinu kontu un pieslēdzās internetbankai. Pēc

konta atvēršanas /pers. A/ paņēma visus uz mātes vārda noformētos dokumentus, tādā veidā iegūstot savas mātes piekļuves datus – atvērtā konta

numuru /konta numurs/, kā arī attālināto elektronisko bankas operāciju programmatūras (internetbankas) lietotāja kodu, paroli, kodu karti, tas ir, datus,

kas dod iespēju nelikumīgi izmantot /pers. B/ piederošo maksāšanas līdzekli (internetbanku). Tādējādi /pers. A/ bija iespēja nelikumīgi izmantot svešu

maksāšanas līdzekli – mātei piederošo internetbanku.

Tādas /pers. A/ darbības kvalificētas saskaņā ar Krimināllikuma 193.1 panta pirmo daļu (Krimināllikuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013.gada

1.aprīlim) un par šo noziegumu noteikts sods brīvības atņemšana uz 4 mēnešiem (lietas 141.-149.lapa).

Par apelācijas instances tiesas spriedumu kasācijas protestu iesniedza Rēzeknes prokuratūras prokurore J.Artemjeva. Viņa lūdza atcelt Latgales

apgabaltiesas 2015.gada 5.jūnija spriedumu daļā par /pers. A/ atzīšanu par nevainīgu un attaisnošanu pēc Krimināllikuma 193.panta otrās daļas un nosūtīt

lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Prokurore norādīja, ka apelācijas instances tiesa pārkāpa Kriminālprocesa likuma 562.panta trešās daļas nosacījums par to, ka smagāka soda

noteikšana apsūdzētajam pieļaujama tikai tad, kad šā iemesla dēļ iesniegts prokurora protests vai cietušā sūdzība, kā arī tad, ja pēc prokurora protesta

vai cietušā sūdzības apsūdzība grozīta uz smagāku. Latgales apgabaltiesa piesprieda /pers. A/ smagāku sodu, nekā bija piespriedusi Rēzeknes tiesa.

Tiesa par attaisnojoša sprieduma pamatu norādījusi pieļautu „procesuālu defektu”. Šāds personas attaisnošanas pamats likumā nav paredzēts,

tādējādi tiesa pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 519.panta pārkāpumu.

Tiesa nepamatoti atzina, ka /pers. A/ nav inkriminēta Krimināllikuma 193.panta otrā daļa, uzskatot, ka Krimināllikuma 193.panta otrajā daļā

paredzētās darbības ietvertas apsūdzībā pēc Krimināllikuma 177.panta pirmās daļas.

Prokurores ieskatā /pers. A/ darbības pareizi bija kvalificētas kā ideālā kopība pēc Krimināllikuma 193.panta otrās daļas un 177.panta pirmās

daļas.

Prokurore uzskata par nepamatotu Latgales apgabaltiesas atziņu, ka tiesa pati nevarēja sadalīt /pers. A/ ideālā kopībā inkriminētos nodarījumus

(lietas 151.-154.lapa).

Iztiesājot lietu kasācijas kārtībā, Latvijas Republikas Augstākā tiesa 16.11.2015. atcēla Latgales apgabaltiesas 2015.gada 5.jūnija spriedumu daļā

par /pers. A/ atzīšanu par vainīgu un sodīšanu pēc Krimināllikuma 177.panta pirmās daļas, atzīšanu par nevainīgu un attaisnošanu pēc Krimināllikuma

193.panta otrās daļas un /pers. A/ noteikto galīgo sodu saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta pirmo daļu.

Atceltajā daļā Augstākā tiesa lietu nosūtīja jaunai izskatīšanai Latgales apgabaltiesā. Pārējā daļā, tajā skaitā arī par /pers. A/ atzīšanu par nevainīgu

un attaisnošanu pēc Krimināllikuma 177.panta pirmās daļas un apsūdzētā atzīšanu par vainīgu Krimināllikuma 193.1 panta pirmajā daļā paredzētā

nozieguma izdarīšanā un sodīšanu ar brīvības atņemšanu uz 4 mēnešiem, Latgales apgabaltiesas 2015.gada 5.jūnija spriedumu atstāja negrozītu.

Kasācijas instances tiesa atzina par pareizu apelācijas instances tiesas atziņu, ka konkrētajā lietā /pers. A/ darbības, kuras pirmstiesas

kriminālprocesā norādītas kā Krimināllikuma 177.panta pirmajā daļā un 193.panta otrajā daļā paredzētie noziedzīgie nodarījumi, nebija pamata kvalificēt

kā šo noziedzīgo nodarījumu ideālo kopību.

Savukārt Latgales apgabaltiesas atziņu, ka /pers. A/ darbības lietā kvalificējamas tikai pēc Krimināllikuma 177.panta pirmās daļas, bet apsūdzībā

pēc Krimināllikuma 193.panta otrās daļas apsūdzētais attaisnojams, kasācijas instances tiesa atzina par nepamatotu. Saskaņā ar apelācijas instances

tiesas spriedumu pirmās instances tiesa /pers. A/ pēc Krimināllikuma 193.panta otrās daļas nepamatoti atzina par vainīgu un sodīja nevis tādēļ, ka

kriminālprocesa gaitā nav iegūtas ziņas, kas apstiprina viņam inkriminēto darbību esamību vai neesamību, bet tādēļ, ka, izvirzot apsūdzību un pieņemot

notiesājošu spriedumu, ir pieļauts procesuāls defekts, kas /pers. A/ notiesāšanu padara par nepamatotu. Šāda apelācijas instances tiesas atziņa ir

pretrunā tiesas sprieduma motīvu daļā izklāstītajam. Latgales apgabaltiesas spriedumā nav izklāstīts pamatojums Krimināllikuma 193.panta otrajā daļā

paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva neesamībai. Tiesa nav norādījusi, kurš no šī noziedzīgā nodarījuma sastāva elementiem – objekts, objektīvā

puse, subjekts, subjektīvā puse – nav konstatēts. Pretrunīgs tiesas spriedums nav atbilstošs Kriminālprocesa likuma 511.panta otrajā daļā noteiktajām

prasībām par sprieduma tiesiskumu un pamatotību.

Kasācijas instances tiesas ieskatā, apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi vai apsūdzētā /pers. A/ darbības, kuras valsts apsūdzības uzturētājs un

pirmās instances tiesa kvalificējuši pēc Krimināllikuma 177.panta pirmās daļas un 193.panta otrās daļas, nav pamata kvalificēt tikai kā Krimināllikuma

193.panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu. Izvērtējot, jāņem vērā 2006.gadā Augstākajā tiesā veiktais tiesu prakses apkopojums lietās par

nelikumīgām darbībām ar finanšu instrumentiem un maksāšanas līdzekļiem. Tas apspriests Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta un

Krimināllietu tiesu palātas tiesnešu 2006.gada 5.decembra kopsēdē un pieņemts lēmums. Tā 3.punktā norādīts, ka sveša finanšu instrumenta vai

maksāšanas līdzekļa nelikumīga izmantošana ir pabeigta ar materiālā labuma saņemšanas brīdi, piemēram, samaksāts par pirkumu vai pakalpojumu,

izņemta no bankomāta skaidra nauda, utml. Savukārt lēmuma 4.punktā noteikts, ka Krimināllikuma 193.panta otrās daļas izpratnē maksāšanas līdzekļa

izmantošana ietver sevī jebkuru rīcību ar maksājuma kartei piesaistītajā kontā esošajiem naudas līdzekļiem, t.sk., skaidras naudas izņemšana no

bankomāta, un papildus kvalifikācija pēc citiem Krimināllikuma pantiem nav nepieciešama. Kasācijas instances tiesa konstatē, ka šajā tiesu prakses

apkopojumā un kopsēdes lēmumā dots skaidrojums Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normu piemērošanai.

Tiesu prakses apkopojumā „Tiesu prakse lietās par nelikumīgām darbībām ar finanšu instrumentiem un maksāšanas līdzekļiem” norādīts:

„Konstatēti atsevišķi gadījumi, kad persona apsūdzēta un notiesāta gan par sveša maksāšanas līdzekļa nelikumīgu izmantošanu, gan arī par naudas

nolaupīšanu, izmantojot šo maksāšanas līdzekli. Tā kā Krimināllikuma 193.panta otrajā daļā norādītā maksāšanas līdzekļa izmantošana ietver sevī arī

rīcību ar maksājumu kartes īpašnieka kontā esošajiem naudas līdzekļiem, vai nu izņemot skaidru naudu, vai arī norēķinoties par pirkumiem vai

pakalpojumiem, nodarījums kvalificējams tikai saskaņā ar šo Krimināllikuma normu, kas uzskatāma par speciālo attiecībā pret normām, kurās paredzēta

atbildība par mantas nolaupīšanu” (skat. http://at.gov.lv/lv/judikatura/tiesu-prakses-apkopojumi/kriminaltiesibas/).

Tādējādi Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta un Krimināllietu tiesu palātas tiesnešu 2006.gada 5.decembra kopsēdes lēmumā un

2006.gada Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojumā „Tiesu prakse lietās par nelikumīgām darbībām ar finanšu instrumentiem un maksāšanas

līdzekļiem” atzīts, ka zādzība un maksāšanas līdzekļa nelikumīga izmantošana nav jākvalificē kā noziedzīgu nodarījumu ideālā kopība, bet Krimināllikuma

193.panta otrajā daļā norādītā maksāšanas līdzekļa izmantošana uzskatāma par speciālo normu attiecībā pret normām, kurās paredzēta atbildība par

mantas nolaupīšanu.

Krimināllikumā krimināltiesību normu konkurences jautājums nebija risināts līdz 2012.gada 13.decembra likuma „Grozījumi Krimināllikumā” spēkā

stāšanās 2013.gada 1.aprīlī. Ar norādīto likumu Krimināllikuma 26.pants tika papildināts ar piekto daļu, kur noteikts, ka gadījumā, ja viens noziedzīgs

nodarījums atbilst šā likuma sevišķajā daļā paredzētajai vispārējai un speciālai normai, tad noziedzīgu nodarījumu kopība neveidojas un kriminālatbildība

iestājas tikai saskaņā ar speciālo normu.

Tiesību doktrīnā par krimināltiesību normu konkurenci izteiktas šādas atziņas.

Normu konkurence jeb kolīzija (no lat. collisio – pretēju spēku, centienu vai interešu sadursme) veidojas tādos gadījumos, kad kādas personas

izdarīts viens noziedzīgs nodarījums atbilst vairākiem citiem noziedzīga nodarījuma sastāviem, kas paredzēti Krimināllikuma Sevišķās daļas dažādos

pantos vai pantu daļās (punktos), no kuriem tad jāizvēlas viens, kas vispilnīgāk atbilst radītajam kaitējumam, jo izdarīts ir tikai viens noziedzīgs

nodarījums.

Vispārējās un speciālās normas konkurence ir samērā bieži sastopama. Tātad Krimināllikuma Sevišķajā daļā ir normas, kuras pēc savām

objektīvajām un subjektīvajām pazīmēm visumā sakrīt. Tomēr vienā no tām ir dots vairāk vispārināts noziedzīga nodarījuma sastāva apraksts, turpretī

kādā citā sastāvā izdalīta kāda konkrētāka darbība vai bezdarbības akts, par kura izdarīšanu likumdevējs pastiprinājis vai mīkstinājis atbildību,

atspoguļojot šo apstākli citas normas sankcijā.

Šādā normu konkurences gadījumā vispārīgā norma aptver visas atsevišķās konkurējošās normas. Speciālās normas ir vispārīgās normas paveidi

jeb vispārīgās normas konkrēti gadījumi, tāpēc šajā normu konkurences gadījumā ir pamats runāt par normu konkurenci pēc apjoma. Šādā gadījumā

priekšroka dodama speciālajai normai (lex specialis derogat generali). Pārsvarā gadījumu speciālā norma nosaka bargāku atbildību salīdzinājumā ar

vispārīgo. (skat. U.Krastiņš. Noziedzīga nodarījuma sastāvs un nodarījuma kvalifikācija. Teorētiskie aspekti. Rīga: Tiesu namu aģentūra,

2014, 314.-317.lpp.).

Likumdevējs par Krimināllikuma 193.panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu gan pirms 2013.gada 1.aprīļa, gan arī šobrīd paredzējis

bargāku sodu, nekā par Krimināllikuma 177.panta pirmajā daļā nosaukto noziedzīgo nodarījumu.

Augstākās tiesas Senāts 2006.gada 14.jūnija lēmumā lietā Nr.SKK-300/2006, izlemjot jautājumu par zādzības un maksāšanas līdzekļa

izmantošanas kvalifikācijas jautājumiem, ir izteicis vairākas atziņas, kuras ir izmantojamas arī šajā lietā, jo krāpšana ir viens no mantas nolaupīšanas

veidiem.

Krimināllikuma 175.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu pamatsastāvu veido svešas kustamas mantas slepena vai atklāta nolaupīšana (zādzība),

kā arī narkotisko, psihotropo, stipri iedarbīgo, indīgo vai radioaktīvo vielu, sprāgstvielu, šaujamieroču vai munīcijas zādzība. Krimināllikuma 193. pantā

paredzēto noziedzīgo nodarījumu viens no pamatsastāviem ir sveša finanšu instrumenta vai maksāšanas līdzekļa nolaupīšana, iznīcināšana, bojāšana vai

nelikumīga izmantošana. Pēc noziedzīgā nodarījuma priekšmeta Krimināllikuma 193.pants ir speciālā norma, bet pēc noziedzīgā nodarījuma sastāva

objektīvās puses – plašāka satura norma, nekā Krimināllikuma 175.pants. Ar maksāšanas līdzekļa nelikumīgu izmantošanu jāsaprot prettiesiski darījumi

vai materiāla labuma gūšana ar maksāšanas līdzekļa palīdzību, tajā skaitā naudas izņemšana no bankomāta. Tādējādi izveidojusies normu konkurence,

t.i., izdarīts viens noziedzīgs nodarījums, kurš atbilst vairāku noziedzīgu nodarījumu sastāvu pazīmēm. Tādējādi vienu un to pašu nodarījumu – naudas

izņemšanu no bankomāta ar norēķinu kartes palīdzību – nav pamata kvalificēt pēc noziedzīgo nodarījumu daudzējādības, proti, pēc Krimināllikuma

175.panta un 193.panta attiecīgajām daļām.

No 2006.gada ir izveidojusies stabila tiesu prakse, atbilstoši kurai, konstatējot lietās līdzīgus faktiskos apstākļus, apsūdzētā darbības tiek

kvalificētas tikai pēc Krimināllikuma 193.panta otrās daļas.

Ievērojot visu iepriekš izklāstīto, Augstākā tiesa atzīst, ka Latgales apgabaltiesa bez tiesiska pamata atzinusi par nevainīgu un attaisnojusi /pers.

A/ apsūdzībā pēc Krimināllikuma 193.panta otrās daļas, bet kļūdaini atzinusi viņu par vainīgu Krimināllikuma 177.panta pirmajā daļā paredzētajā

noziedzīgajā nodarījumā.

Augstākā tiesa atzina par pamatotu kasācijas protestā izteikto norādi, ka apelācijas instances tiesa nedrīkstēja /pers. A/ saskaņā ar Krimināllikuma

50.panta pirmo daļu galīgo sodu noteikt smagāku nekā bija noteikusi pirmās instances tiesa, jo prokurora protesta vai cietušā sūdzības par to nebija

(lietas 161.-170.lapa).

Iztiesājot lietu apelācijas instances tiesā no jauna:

Prokurore no /pers. A/ apsūdzības pēc Krimināllikuma 177.panta pirmās daļas atteicās. Viņa lūdza /pers. A/ atzīt par vainīgu pēc Krimināllikuma

193.panta otrās daļas un sodīt ar brīvības atņemšanu uz 5 mēnešiem. Saskaņā ar šā likuma 50.panta pirmo daļu, daļēji saskaitot noteiktos sodus, galīgo

sodu lūdza noteikt brīvības atņemšanu uz 6 mēnešiem. Piemērot šā likuma 55.pantu, sodu noteikt nosacītu ar pārbaudes laiku uz 1 gadu.

/pers. A/ pirmās instances tiesas spriedumu par viņa atzīšanu par vainīgu un sodīšanu pēc Krimināllikuma 193.panta otrās daļas un 05.06.2015.

apelācijas instances tiesas spriedumu par viņa atzīšanu par vainīgu un sodīšanu pēc Krimināllikuma 193.panta otrās daļas attiecīgi apelācijas un kasācijas

kārtībā neapstrīdēja.

Aizstāvis piekrita, ka /pers. A/ nodarījumā nav Krimināllikuma 177.panta pirmajā daļā paredzētā nozieguma pazīmju un viņa darbības

kvalificējamas tikai pēc šā likuma 193.panta otrās daļas. Norādīja, ka viņa aizstāvamais šā nozieguma izdarīšanā savu vainu neapstrīd. Noziegums bija

izdarīts 14.12.2012. Šajā laikā /pers. A/ jaunu noziedzīgu nodarījumu neizdarīja. Apsūdzētais vienu reizi uz tiesas sēdi neieradās, tāpēc bija nolemts viņu

atvest piespiedu kārtā. Ņemot vērā lietas iztiesāšanas termiņu, aizstāvis lūdz izvērtēt iespēju, nosakot sodu, piemērot Krimināllikuma 49.1 pantu par

saprātīgiem termiņiem, lai apsūdzētajam varētu mīkstināt sodu. Lūdz ņemt vērā, ka /pers. A/ pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas kārtībā

neapstrīdēja. Nosakot galīgo sodu, lūdz vieglāko ietvert smagākajā un samazināt pārbaudes laiku. Lūdz /pers. A/ atbrīvot no procesuālajiem izdevumiem

par advokāta darba samaksu. Visās iepriekšējās tiesas sēdēs viņš no šiem procesuālajiem izdevumiem tika atbrīvots. Apsūdzētajam nav līdzekļu, lai

aizstāvim samaksātu par darbu.

Apelācijas instances tiesa, novērtējusi prokurores iesniegtos protestus par pirmās un iepriekšējo apelācijas instances tiesas spriedumu, pārbaudījusi

pierādījumus lietā, ņemot vērā prokurores, aizstāvja viedokļus un Augstākās tiesas lēmumā norādītās atziņas, prokurores apelācijas instances tiesā

uzturēto protestu atzīst par pamatotu.

Tādējādi Rēzeknes tiesas 2014.gada 9.decembra spriedums atceļams daļā par /pers. A/ atzīšanu par vainīgu un sodīšanu par Krimināllikuma

177.panta pirmajā daļā un 193.panta otrajā daļā paredzēto noziegumu izdarīšanu un par galīgā soda noteikšanu saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta

pirmo daļu. Pārējā daļā pirmās instances tiesas spriedums atstājams negrozīts.

Apelācijas instances tiesa konstatē, ka /pers. A/, izmantojot iegūtos /pers. B/ datus, kas dod iespēju nelikumīgi izmantot viņai piederošo

maksāšanas līdzekli – attālināto elektronisko banku operāciju programmatūru (turpmāk arī internetbanku), ar vienotu nodomu izkrāpt no kredītiestādes

akciju sabiedrības (turpmāk - A/S) /Nosaukums A/ naudu, nelikumīgi izmantoja svešu maksāšanas līdzekli, tas ir, ar viltu ieguva svešu mantu turpmāk

norādītajos apstākļos:

/pers. A/ 2012.gada 14.decembrī plkst.14.09 no datora ar IP adresi /ip adrese/, kas atrodas Kaunatas pagasta 2.bibliotēkā, Ķiršu ielā 9, c.

Dubuļi, Kaunatas pagastā, Rēzeknes novadā, pieslēdzās A/S /Nosaukums A/ piederošajai mājas lapai – www.vivus.lv, kur reģistrējās un izveidoja

lietotāja profilu, norādot savas mātes – /pers. B/ personas datus. Viņš nelikumīgi izmantoja savas mātes maksāšanas līdzekli - internetbanku un

pārskaitīja no viņas konta /konta numurs/ uz A/S /Nosaukums A/ norēķinu kontu komisijas maksu – Ls 0,01, kas ir nepieciešama, lai kredītiestāde

identificētu klientu un pārbaudītu tā kredītvēsturi. Tad /pers. A/ elektroniski www.vivus.lv mājas lapā sastādīja pieteikumu par aizdevuma Ls 200 (284,57

euro) piešķiršanu, norādot /pers. B/ personas datus un bankas konta numuru, uz kuru pieprasītā summa būtu pārskaitāma. /pers. A/ apzinājās, ka viņš

nelikumīgi izmanto mātei piederošo maksāšanas līdzekli, lai izkrāptu naudu no A/S /Nosaukums A/, un ka aizdevuma līguma saistības viņš nepildīs.

/pers. A/, turpinot savas noziedzīgās darbības, 2012.gada 14.decembrī plkst.15.53 no savam kaimiņam /pers. C/ piederošā datora ar IP adresi /ip

adrese/, kas atrodas /pers. C/ dzīvoklī /adrese A/, pieslēdzās A/S /Nosaukums A/ piederošajai mājas lapai – www.smscredit.lv. Tajā viņš reģistrējās un

izveidoja lietotāja profilu, norādot savas mātes /pers. B/ personas datus. Pēc tam viņš, nelikumīgi izmantoja savas mātes maksāšanas līdzekli –

internetbanku un pārskaitīja no viņas konta /konta numurs/ uz A/S /Nosaukums A/ norēķinu kontu komisijas maksu – Ls 0,01, lai kredītiestāde

identificētu klientu un pārbaudītu tā kredītvēsturi. Tad /pers. A/ elektroniski www.smscredit.lv mājas lapā sastādīja pieteikumu par aizdevuma Ls 200

(284,57 euro) piešķiršanu, norādot /pers. B/ personas datus un bankas konta numuru, uz kuru pieprasītā summa būtu pārskaitāma. /pers. A/ apzinājās,

ka viņš nelikumīgi izmanto mātei piederošo maksāšanas līdzekli, lai izkrāptu naudu no A/S /Nosaukums A/, un ka aizdevuma līguma saistības viņš

nepildīs.

A/S /Nosaukums A/, saņemot elektroniskā veidā /pers. A/ iesniegtos pieteikumus un, būdama maldināta par patieso aizdevuma saņēmēju,

pamatojoties uz /pers. A/ sastādītajiem pieteikumiem, tajā pat dienā – plkst.15.54 un plkst.16.08 - elektroniski apstiprināja pieprasītos aizdevumus un

pārskaitīja naudu kopā Ls 400 (569,14 euro) uz viņa norādīto - /pers. B/ piederošo norēķinu kontu.

Pēc tam, kad nauda Ls 400 (569,14 euro) tika pārskaitīta uz /pers. B/ A/S /Nosaukums B/ kontu, /pers. A/ 2012.gada 14.decembrī turpināja

nelikumīgi izmantot savas mātes /pers. B/ maksāšanas līdzekļa - internetbanka lietotāja kodu, paroli un kodu kartes numurus. /pers. C/, kurš nezināja par

/pers. A/ noziedzīgo nodomu, iedeva viņam savu norēķina konta numuru, lai viņš varētu pārskaitīt naudu uz viņa kontu. /pers. A/, izmantojot sava kaimiņa

/pers. C/ datoru, pārskaitīja no mātes konta uz /pers. C/ kontu no A/S /Nosaukums A/ izkrāpto naudu Ls 400 (569,14 euro). Vēlāk /pers. A/,

izmantojot /pers. C/ karti, izņēma no bankomāta naudu un iztērēja to personīgajām vajadzībām.

Ar tādām darbībām /pers. A/ izdarīja Krimināllikuma 193.panta otrajā daļā paredzēto noziegumu (Krimināllikuma redakcijā līdz 01.04.2013.).

Iepriekš minētos lietas faktiskos apstākļus, savu vainu un nodarījuma kvalifikāciju pēc Krimināllikuma 193.panta otrās daļas /pers. A/ nekad nav

apstrīdējis.

Apsūdzētā /pers. A/ vaina šā nozieguma izdarīšanā pierādīta ar lietā liecinošo personu liecībām un rakstveida pierādījumiem.

Ar Kriminālprocesa likuma 501.panta 6.punkta kārtībā pirmās instances tiesas sēdē nolasītajām liecinieces /pers. B/ pirmstiesas procesā sniegtajām

liecībām. No tām izriet, ka 2012.gada beigās viņa kopā ar savu dēlu /pers. A/ ieradās Rēzeknē A/S /Nosaukums B/, jo dēls viņai palūdza atvērt kontu,

lai viņš varētu saņemt naudu par nodotajiem metāllūžņiem. No dēla paskaidrojumiem saprata, ka uz sava vārda kontu viņš atvērt nevar, jo kredītiestādēs

ir problēmas. Konta atvēršanas laikā dēls viņai rādīja, kur jāparakstās, un pēc tam paņēma visu saņemto dokumentāciju sev.

Apmēram pēc 3 mēnešiem /pers. B/ saņēma paziņojumu, ka viņas vārdā smscredit.lv ir noformēts aizdevuma līgums Nr.690600001 ar A/S

/Nosaukums A/ par summu Ls 200. Dēls paskaidroja, ka viņam steidzami vajadzēja naudu, tāpēc, izmantojot mātes maksāšanas līdzekļus, viņš bez

/pers. B/ atļaujas paņēma šo aizdevumu. Ņemot vērā radnieciskās attiecības, lieciniece no personīgajiem naudas līdzekļiem saskaņā ar paziņojuma

pielikumā esošo izmaksu grafiku 2013.gada augustā Ls 200 atmaksāja.

2013.gada 9.jūlijā /pers. B/ saņēma vēl vienu paziņojumu par to, ka viņas vārdā vivus.lv ir noslēgts ar A/S /Nosaukums A/ aizdevuma līgums

Nr.9893370001 par summu Ls 200. Arī šo aizdevuma līgumu /pers. B/ nav slēgusi. Dēls nekādas ziņas par to nesniedza. /pers. B/ 2013.gada 15.jūlijā

A/S /Nosaukums B/ noskaidroja, ka 2012.gada 14.decembrī uz viņas kontu smscredit.lv pārskaitīja Ls 200 un vivus.lv pārskaitīja Ls 200. No /pers. B/

konta veikti divi pārskaitījumi pa Ls 200 uz /pers. C/ kontu. Šos darījumus /pers. B/ personīgi neveica (lietas 4.-5., 23.-24., 97. lapa).

Ar liecinieka /pers. C/ pirmās instances tiesas sēdē dotajām liecībām, ka 2012.gada decembra vidū kaimiņš /pers. A/ palūdza un viņš atļāva

izmantot savu datoru ar interneta pieslēgumu. Vēlāk pēc apsūdzētā lūguma liecinieks atļāva viņam pārskaitīt uz savu kontu /pers. A/ mātei kredītā

piešķirto naudu. Zina, ka uz liecinieka kontu no /pers. B/ konta tika pārskaitīta nauda - divas reizes pa Ls 200. Tad /pers. A/ paņēma liecinieka

bankomāta karti un Rēzeknē izņēma Ls 380, bet Ls 18 samaksāja par automašīnas apdrošināšanu. Zina, ka par izņemto naudu /pers. A/ nopirka

motorzāģi. Visu šo darbību laikā /pers. C/ mājās neatradās. Pēc liecinieka norādījuma strādāt ar mājas datoru /pers. A/ atļāva sieva /pers. D/. Viņa arī

iedeva bankomāta karti. Savu konta numuru liecinieks apsūdzētajam nosūtīja īsziņā (lietas 97.-98.lapa).

Ar liecinieces /pers. B/ A/S /Nosaukums B/ konta Nr./konta numurs/ pārskatu. No tā izriet, ka 2012.gada 14.decembrī no /pers. B/ konta veikti

divi maksājumi uz A/S /Nosaukums A/ norēķinu kontiem /konta numurs/ un /konta numurs/, katrs Ls 0,01 apmērā. /pers. B/ norēķinu kontā 2012.gada

14.decembrī saņemti divi ieskaitījumi no A/S /Nosaukums A/ norēķinu kontiem, katrs Ls 200 apmērā. No konta /konta numurs/ veikts pārskaitījums ar

maksājuma skaidrojošo informāciju - vivus.lv, kredīta līgums 9893370001, un no konta /konta numurs/ veikts pārskaitījums ar maksājuma skaidrojošo

informāciju – smscredit.lv kredīta līgums 690600001. Tajā pašā dienā no /pers. B/ norēķinu konta veikti divi pārskaitījumi uz /pers. C/ norēķinu

kontu /konta numurs/ par kopējo summu Ls 400 (lietas 59.-60. lapa).

Ar A/S /Nosaukums A/ sniegto informāciju par izsniegtajiem aizdevumiem uz /pers. B/ vārda. No tās izriet, ka reģistrācija un pieteikums uz /pers.

B/ vārda aizdevuma līgumam Nr. 9893370001 veikti 2012.gada 14.decembrī plkst.14.09 mājas lapā vivus.lv no IP adreses /ip adrese/, pieprasīts

aizdevums Ls 200. No norēķinu konta Nr./konta numurs/ veikts pārskaitījums 0,01 Ls. Pieprasītais aizdevums izsniegts 2012.gada 14.decembrī

plkst.15.54, pārskaitot aizdevumu uz kontu Nr./konta numurs/. Reģistrācija un pieteikums uz /pers. B/ vārda aizdevuma līgumam Nr.690600001 veikti

2012.gada 14.decembrī plkst.15.53 mājas lapā smscredit.lv no IP adreses /ip adrese/, pieprasīts aizdevums Ls 200. No norēķinu konta Nr./konta

numurs/ veikts pārskaitījums 0,01 Ls. Pieprasītais aizdevums izsniegts 2012.gada 14.decembrī plkst.16.08, pārskaitot aizdevumu uz kontu Nr./konta

numurs/ (lietas 10.-15., 49.-52.lapa).

Ar /pers. C/ A/S /Nosaukums B/ norēķina konta /konta numurs/ izdruku. No tās izriet, ka 2012.gada 14.decembrī no /pers. B/ konta Nr./konta

numurs/ uz /pers. C/ kontu veikti divi pārskaitījumi, katrs 200 Ls apmērā. No SEB bankas bankomāta ATM44280, Rēzeknē, 2012.gada 14.decembrī

divās reizēs izņemti Ls 380, kā arī iegādāta OCTA polise Ls 15,47 apmērā (lietas 42.-44.lapa).

Ar Kultūras informācijas sistēmu centra sniegto informāciju, ka vienotais bibliotēku datu pārraides tīkls ar IP adresi /ip adrese/ atrodas Kaunatas

pagasta 2.bibliotēkā. Tās adrese Ķiršu ielā 9, Dubuļos, Kaunatas pagastā, Rēzeknes novadā (lietas 48.lapa).

Apelācijas instances tiesa pilnībā pievienojas Augstākās tiesas 16.11.2015. lēmumā norādītajiem argumentiem, ka apelācijas instances tiesas

spriedumā konstatētais /pers. A/ nodarījums kvalificējams tikai saskaņā ar Krimināllikuma 193.panta otro daļu.

2006.gadā Augstākajā tiesā veiktais tiesu prakses apkopojums lietās par nelikumīgām darbībām ar finanšu instrumentiem un maksāšanas līdzekļiem

tika apspriests Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta un Krimināllietu tiesu palātas tiesnešu 2006.gada 5.decembra kopsēdē un pieņemts

lēmums. Tā 3.punktā norādīts, ka sveša finanšu instrumenta vai maksāšanas līdzekļa nelikumīga izmantošana ir pabeigta ar materiālā labuma saņemšanas

brīdi, piemēram, samaksāts par pirkumu vai pakalpojumu, izņemta no bankomāta skaidra nauda, utml. Savukārt lēmuma 4.punktā noteikts, ka

Krimināllikuma 193.panta otrās daļas izpratnē maksāšanas līdzekļa izmantošana ietver sevī jebkuru rīcību ar maksājuma kartei piesaistītajā kontā

esošajiem naudas līdzekļiem, t.sk., skaidras naudas izņemšana no bankomāta, un papildus kvalifikācija pēc citiem Krimināllikuma pantiem nav

nepieciešama.

Tiesu prakses apkopojumā „Tiesu prakse lietās par nelikumīgām darbībām ar finanšu instrumentiem un maksāšanas līdzekļiem” norādīts:

„Konstatēti atsevišķi gadījumi, kad persona apsūdzēta un notiesāta gan par sveša maksāšanas līdzekļa nelikumīgu izmantošanu, gan arī par naudas

nolaupīšanu, izmantojot šo maksāšanas līdzekli. Tā kā Krimināllikuma 193.panta otrajā daļā norādītā maksāšanas līdzekļa izmantošana ietver sevī arī

rīcību ar maksājumu kartes īpašnieka kontā esošajiem naudas līdzekļiem, vai nu izņemot skaidru naudu, vai arī norēķinoties par pirkumiem vai

pakalpojumiem, nodarījums kvalificējams tikai saskaņā ar šo Krimināllikuma normu, kas uzskatāma par speciālo attiecībā pret normām, kurās paredzēta

atbildība par mantas nolaupīšanu” (skat. http://at.gov.lv/lv/judikatura/tiesu-prakses-apkopojumi/kriminaltiesibas/).

Tādējādi Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta un Krimināllietu tiesu palātas tiesnešu 2006.gada 5.decembra kopsēdes lēmumā un

2006.gada Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojumā „Tiesu prakse lietās par nelikumīgām darbībām ar finanšu instrumentiem un maksāšanas

līdzekļiem” atzīts, ka zādzība un maksāšanas līdzekļa nelikumīga izmantošana nav jākvalificē kā noziedzīgu nodarījumu ideālā kopība, bet Krimināllikuma

193.panta otrajā daļā norādītā maksāšanas līdzekļa izmantošana uzskatāma par speciālo normu attiecībā pret normām, kurās paredzēta atbildība par

mantas nolaupīšanu.

Izkrāpšana ir mantas nolaupīšanas veids (skat. V.Liholaja. Noziedzīgu nodarījumu kvalifikācija: Likums.Teorija.Prakse. Otrais

papildinātais izdevums, Tiesu namu aģentūra, 2007, 324.lpp.).

Turklāt 2012.gada 13.decembra likuma „Grozījumi Krimināllikumā” stājās spēkā 2013.gada 1.aprīlī. Ar šo likumu Krimināllikuma 26.pants tika

papildināts ar piekto daļu, kur noteikts, ka gadījumā, ja viens noziedzīgs nodarījums atbilst šā likuma sevišķajā daļā paredzētajai vispārējai un speciālai

normai, tad noziedzīgu nodarījumu kopība neveidojas un kriminālatbildība iestājas tikai saskaņā ar speciālo normu.

Vispārējās un speciālās normas konkurence ir samērā bieži sastopama. Tātad Krimināllikuma Sevišķajā daļā ir normas, kuras pēc savām

objektīvajām un subjektīvajām pazīmēm visumā sakrīt. Tomēr vienā no tām ir dots vairāk vispārināts noziedzīga nodarījuma sastāva apraksts, turpretī

kādā citā sastāvā izdalīta kāda konkrētāka darbība vai bezdarbības akts, par kura izdarīšanu likumdevējs pastiprinājis vai mīkstinājis atbildību,

atspoguļojot šo apstākli citas normas sankcijā. Šādā normu konkurences gadījumā vispārīgā norma aptver visas atsevišķās konkurējošās normas.

Speciālās normas ir vispārīgās normas paveidi jeb vispārīgās normas konkrēti gadījumi, tāpēc šajā normu konkurences gadījumā ir pamats runāt par

normu konkurenci pēc apjoma. Šādā gadījumā priekšroka dodama speciālajai normai (lex specialis derogat generali). Pārsvarā gadījumu speciālā

norma nosaka bargāku atbildību salīdzinājumā ar vispārīgo. (skat. U.Krastiņš. Noziedzīga nodarījuma sastāvs un nodarījuma kvalifikācija.

Teorētiskie aspekti. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 314.-317.lpp.).

Likumdevējs par Krimināllikuma 193.panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu gan pirms 2013.gada 1.aprīļa, gan arī šobrīd paredzējis

bargāku sodu, nekā par Krimināllikuma 177.panta pirmajā daļā nosaukto noziedzīgo nodarījumu.

Tādējādi analizējamais /pers. A/ nodarījums papildus pēc Krimināllikuma 177.panta pirmās daļas nav jākvalificē.

Nosakot /pers. A/ sodu, apelācijas instances tiesa, saskaņā ar Krimināllikuma 46.pantā norādītajiem soda noteikšanas vispārīgiem principiem, ņem

vērā viņa izdarītā nozieguma raksturu, radīto kaitējumu, apsūdzētā personību, atbildību ietekmējošos apstākļus. /pers. A/ noteiktais sods pēc

Krimināllikuma 193.panta otrās daļas nevar būt smagāks par brīvības atņemšanu uz 5 mēnešiem, saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta pirmo daļu /pers.

A/ noteiktais galīgais sods nevar būt smagāks par brīvības atņemšana uz 6 mēnešiem, pie tam galīgais sods nosakāms nosacīts un pārbaudes laiks nevar

pārsniegt 1 gadu. Tādus sodus bija noteikusi pirmās instances tiesa. Prokurores protests vai cietušās apelācijas sūdzība par noteiktajiem sodiem nebija

iesniegti.

/pers. A/ atzīstams par nesodītu, jo sodāmības dzēstas (lietas 63.-64.lapa).

Valsts probācijas dienesta Rēzeknes teritoriālās struktūrvienības izvērtēšanas ziņojumā norādīts, ka /pers. A/ neatlīdzinātās kredītsaistības,

uzturlīdzekļu bērniem un naudas sodu nemaksāšana norāda uz finanšu plānošanas problēmām. Parādi liedza /pers. A/ finansiālās grūtības risināt sociāli

pieņemamā veidā, kā arī rada draudus turpmākai labklājībai. /pers. A/ finanšu plānošanas prasmes ir riska faktors, kas turpmāk var veicināt jaunu

noziedzīgu nodarījumu veikšanu. /pers. A/ ir sabiedrisks, viņam ir plašs draugu un paziņu loks. Atsevišķās situācijās /pers. A/ pakļaujas citu cilvēku

negatīvajai ietekmei. /pers. A/ ir strādīgs, mierīgs, sabiedrisks. Agresivitāte viņam ikdienā nav raksturīga, un uzvedība ikdienā nav problemātiska. /pers.

A/ ir tieksme lietot apreibinošus dzērienus kompānijās svētku reizēs, alkohola reibumā agresivitāte nav raksturīga. Apreibinošu vielu lietošana /pers. A/ ir

likumpārkāpumu izdarīšanu veicinošs apstāklis. /pers. A/ prot atpazīt apstākļus, kas veicinājuši viņa prettiesisku uzvedību, bet savu rīcību viņš attaisno un

notikušajā vaino māti. /pers. A/ ir nepieciešams pasākumu kopums, kas turpmāk mazinātu kriminogēnos faktorus un recidīva iespēju (lietas 79.-84.lapa).

Pirmās instances tiesas sēdē /pers. A/ par sevi paskaidroja, ka nav precējies, apgādībā divi bērni, neoficiāli strādā meža darbos, ienākumi

mainīgi, apmēram 300 euro mēnesī, narkologa un psihiatra uzskaitē nav reģistrēts, atkarības no apreibinošām vielām nav (lietas 98.lapa).

Saskaņā ar Krimināllikuma 47.panta pirmās daļas 1.punktu par apsūdzētā /pers. A/ atbildību mīkstinošu apstākli tiesa atzīst to, ka viņš pieteicās

par vainīgu (lietas 25.lapa), savu vainu pēc Krimināllikuma 193.panta otrās daļas vaļsirdīgi atzina un nožēloja izdarīto.

/pers. A/ atbildību pastiprinošus apstākļus tiesa nekonstatē.

Nosakot sodu, apelācijas instances tiesa tāpat ņem vērā 2012.gada 13.decembra likuma „Grozījumi Krimināllikumā”, kuri stājās spēkā

01.04.2013. pārejas noteikumu 4.un 6.punktu.

4.punkts nosaka, ka personas, kuras noziedzīgu nodarījumu izdarījušas līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai, sodāmas saskaņā ar tām

Krimināllikuma normām, kuras bija spēkā nozieguma izdarīšanas laikā, ņemot vērā, ka maksimālais soda apmērs vai laiks nedrīkst pārsniegt maksimālo

soda apmēru vai laiku, kāds Krimināllikumā par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu ir paredzēts pēc šā likuma spēkā stāšanās dienas. Konkrētajā gadījumā

brīvības atņemšanas sods pēc Krimināllikuma 193.panta otrās daļas samazināts līdz brīvības atņemšanai uz 5 gadiem.

6.punkts nosaka, ja par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu Krimināllikumā pēc šā likuma spēkā stāšanās dienas paredzēta zemāka brīvības

atņemšanas soda minimālā robeža, tiesa to ņem vērā, nosakot brīvības atņemšanas sodu. Konkrētajā gadījumā brīvības atņemšanas soda minimālā

robeža samazināta, jo paredzēta īslaicīga brīvības atņemšana.

Saskaņā ar Krimināllikuma 7.panta ceturto daļu /pers. A/ izdarīja smagu noziegumu, jo Krimināllikuma 193.panta sankcija paredzēja brīvības

atņemšanu uz laiku līdz 10 gadiem (Krimināllikuma redakcijā līdz 01.04.2013.).

Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, /pers. A/ sodāms ar brīvības atņemšanas sodu, kas pietuvināms sankcijā paredzētajam minimālajam

brīvības atņemšanas sodam.

Galīgais sods /pers. A/ nosakāms saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta pirmo daļu, tos daļēji saskaitot, jo Krimināllikuma 193.1 panta pirmajā daļā

paredzētais noziegums atbilstoši šā likuma 7.panta ceturtajai daļai arī ir smags. Tā sankcija paredzēja brīvības atņemšanu uz laiku līdz 6 gadiem

(Krimināllikuma redakcijā līdz 01.04.2013.). Par divu noziegumu izdarīšanu, kas klasificējami kā smagi, nosakot galīgo sodu, nav pamata vieglāko sodu

ietvert smagākajā.

Apelācijas instances tiesa pievienojas pirmās instances tiesas viedoklim, ka lietā nav iegūti tādi apsūdzētā personību negatīvi raksturojoši

pierādījumi, kas liecinātu, ka viņš ir tik bīstams sabiedrībai, ka būtu jāizolē no sabiedrības, un ka tikai šāds soda izciešanas veids spētu koriģēt vainīgā

uzvedību. Ņemot vērā /pers. A/ izdarītā nozieguma raksturu, ka par tādā veidā iegūto naudu viņš iegādājās motorzāģi, lai mežā varētu strādāt un pelnīt,

arī apelācijas instances tiesai rodas pārliecība, ka viņš, sodu neizciešot, turpmāk neizdarīs likumpārkāpumus. Tāpēc tiesa uzskata par iespējamu piemērot

Krimināllikuma 55.panta pirmās un otrās daļas nosacījumus. Piespriesto sodu neizpildīt, ja notiesātais pārbaudes laikā neizdarīs jaunus likumpārkāpumus,

nepārkāps sabiedrisko kārtību un izpildīs tiesas uzliktos un kriminālsodu izpildi reglamentējošā likumā noteiktos pienākumus. Saskaņā ar Krimināllikuma

55.panta sestās daļas 3.punktu pārbaudes laikā apsūdzētajam uzliekams par pienākumu piedalīties probācijas programmās saskaņā ar Valsts probācijas

dienesta norādījumiem. Šis pienākums uzliekams, lai veicinātu apsūdzētā izpratni par viņa prettiesisko darbību un sociāli atbalstāmu vērtību

nostiprināšanu. Turklāt, lai apsūdzētais turpmāk neizdarītu jaunus noziedzīgos nodarījumus un novērstu noziedzīgo nodarījumu veicinošos apstākļus,

apsūdzētajam nosakāms lielāks pārbaudes laiks, nekā noteiktais brīvības atņemšanas sods. Apelācijas instances tiesa neatrod iespēju pirmās instances

tiesas spriedumā noteiktā pārbaudes laika samazināšanai.

Aizstāvja lūgumu, nosakot apsūdzētajam sodu, piemērot Krimināllikuma 49.1 panta nosacījumus, apelācijas instances tiesa atzīst par nepamatotu.

Tiesa nekonstatē, ka nav ievērotas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Kriminālprocess uzsākts 15.07.2013. (lietas 3.lapa). Pēc

nepieciešamo izmeklēšanas darbību veikšanas 28.07.2014. /pers. A/ saukts pie kriminālatbildības (lietas 67.-68.lapa). 05.08.2014. lieta nodota tiesai

(lietas 72.-73.lapa). 13.10.2014. lieta netika iztiesāta, jo tiesa nolēma veikt pierādījumu pārbaudi (lietas 88.lapa). 08.12.2014. pirmās instances tiesa

lietu iztiesāja un 09.12.2014. pasludināja saīsināto spriedumu (lietas 97.-99., 100.-101.lapa). Sakarā ar prokurores apelācijas protestu lietu iztiesāt

apelācijas kārtībā 19.02.2015. nebija iespējams, jo uz tiesas sēdi neieradās apsūdzētais /pers. A/ (lietas 127.lapa). Lietu iztiesāt nebija iespējams arī

16.04.2015., jo uz tiesas sēdi neieradās apsūdzētais /pers. A/ (lietas 130.lapa). Tiesa pieņēma lēmumu uz nākošo tiesas sēdi apsūdzēto atvest piespiedu

kārtā ar policijas palīdzību (lietas 131.lapa). 05.06.2015. tiesas sēde notika (lietas 136.lapa). Sakarā ar prokurores iesniegto kasācijas protestu Latvijas

Republikas Augstākā tiesa lietu iztiesāja 16.11.2015. (lietas 161.-170.lapa). Atkārtoti apelācijas instances tiesa lietu iztiesāja 28.01.2016. Vērtējot šīs

ziņas, apelācijas instances tiesa nekonstatē, ka procesa virzītāji lietas virzību būtu neattaisnoti novilcinājuši. Likumā paredzēto darbību veikšana, tajā

skaitā sakarā ar prokurores iesniegtajiem apelācijas, pēc tam kasācijas protestiem un sakarā ar tiem lietas iztiesāšana apelācijas instances tiesā,

Augstākajā tiesā un atkal apelācijas instances tiesā sekmēja krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu.

Pēc apsūdzētā lūguma apelācijas instances tiesas procesā viņu aizstāvēja Rēzeknes advokātu vecākā nozīmētais advokāts Vj.Platpirs. Par darbu

viņš iesniedza rēķinu par 66,88 euro (lietas 180.lapa). Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 4.punktu procesuālie izdevumi ir

samaksa advokātam, kad izdevumus par juridisko palīdzību sedz no valsts līdzekļiem. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 368.panta pirmo daļu

procesuālos izdevumus piedzen no notiesātajiem. Šajā pantā paredzētos gadījumus /pers. A/ atbrīvošanai no procesuālo izdevumu piedziņas tiesa

nekonstatē. Tādējādi procesuālie izdevumi 66,88 euro valsts labā piedzenami no /pers. A/.

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 563.panta pirmās daļas 3.punktu, Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija

no s p r ie d a

Rēzeknes tiesas 2014.gada 9.decembra spriedumu atcelt daļā par /pers. A/ atzīšanu par vainīgu un sodīšanu par Krimināllikuma 177.panta pirmajā

daļā un 193.panta otrajā daļā paredzēto noziegumu izdarīšanu un par galīgā soda noteikšanu saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta pirmo daļu.

Atceltajā daļā, taisot jaunu spriedumu:

/pers. A/ atzīt par nevainīgu Krimināllikuma 177.panta pirmajā daļā paredzētā nozieguma izdarīšanā un attaisnot;

/pers. A/ atzīt par vainīgu Krimināllikuma 193.panta otrajā daļā paredzētā nozieguma izdarīšanā un sodīt ar brīvības atņemšanu uz 5 (pieciem)

mēnešiem;

saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta pirmo daļu, piemērojot sodu daļēju saskaitīšanas principu, pēc noziedzīgo nodarījumu kopības /pers. A/ galīgo

sodu noteikt brīvības atņemšanu uz 6 (sešiem) mēnešiem;

saskaņā ar Krimināllikuma 55.panta pirmo un otro daļu, piespriesto brīvības atņemšanas sodu neizpildīt, ja vainīgais 1 (viena) gada pārbaudes laikā

neizdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu, nepārkāps sabiedrisko kārtību un izpildīs tiesas uzliktos un kriminālsodu izpildi reglamentējošā likumā noteiktos

pienākumus. Pamatojoties uz Krimināllikuma 55.panta sestās daļas 3.punktu, /pers. A/ uzlikt par pienākumu piedalīties probācijas programmās saskaņā

ar Valsts probācijas dienesta norādījumiem.

Pārējā daļā Rēzeknes tiesas spriedumu atstāt negrozītu.

Valsts labā no /pers. A/, personas kods /personas kods/, piedzīt 66,88 euro (sešdesmit seši euro 88 centi) par aizstāvja juridisko palīdzību

apelācijas instances tiesas sēdē. Pēc sprieduma stāšanās spēkā /pers. A/ dot laiku – 30 dienas šo procesuālo izdevumu labprātīgai izpildei.

Pilns apelācijas instances tiesas nolēmums Latgales apgabaltiesas kancelejā būs pieejams 2016.gada 11.februārī un to var pārsūdzēt desmit dienu

laikā Augstākajā tiesā par kasācijas iemesliem, kas norādīti Kriminālprocesa likuma 574. un 575.pantā, sūdzību vai protestu iesniedzot Latgales

apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs J.Dimpers

Tiesneši J.Vasiļkovskis

D.Skudra