Court convicted official for excessive force but denied civil compensation due to victim's aggressive behavior.

Lietas arhīva Nr. K29-0227-20/7

ECLI:LV:RLPT:2020:1130.11860005118.6.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2020. gada 30. novembrī

Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa,

tiesnese Anita Dzērve,

piedaloties prokuroram Robertam Stivriņam,

aizstāvim Didzim Vilemsonam,

atklātā tiesas sēdē izskatīja krimināllietu

/pers. A/, personas kods /personas kods/,

apsūdzībā par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kas paredzēts Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā.

Aprakstošā daļa

/pers. A/, būdams valsts amatpersona, izdarīja tīšas darbības, kas acīmredzami pārsniedz valsts amatpersonai ar likumu piešķirto tiesību un pilnvaru

robežas, kas saistītas ar vardarbību.

/pers. A/, būdams valsts amatpersona – Ieslodzījuma vietu pārvaldes /amats/, 2018. gada 10. maijā pildīja dienesta pienākumus /nosaukums/

(turpmāk – cietums) /adrese/. Ap plkst. 11.50 (turpmāk – cietums) /adrese/. Ap plkst. 11.50 /pers. A/ bija pieaicināts sniegt palīdzību, lai pārmeklētu

cietuma 1. režīma korpusa /kamera/. kameru. Visi ieslodzītie, kas atradās minētajā ieslodzījuma kamerā, iznāca gaitenī. Kad ieslodzījuma kameras

pārmeklēšana bija pabeigta, ieslodzītajiem bija dots rīkojums atgriezties tajā, bet ieslodzītais /pers. E/ fiziski pretojās: vicināja ar rokām, izdarot sitienam

līdzīgu kustību, nereaģēja uz ieslodzījuma vietas darbinieku prasību nomierināties. Tad /pers. A/ ar abām rokām krūšu kurvja rajonā pagrūda /pers. E/

ieslodzījuma /kamera/. kameras durvju virzienā, kā rezultātā /pers. E/ zaudēja līdzsvaru un pietupās, bet /pers. A/, pārsniedzot tiesības lietot fizisku spēku

un speciālos cīņas paņēmienus, kas viņam piešķirtas kā amatpersonai saskaņā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes likuma 23. panta pirmo daļu, ne mazāk kā

vienu reizi ar kreisās rokas dūri un ne mazāk kā divas reizes ar labās rokas dūri iesita /pers. E/ pa ķermeni un iegrūda /kamera/. kamerā.

Tādējādi /pers. A/, būdams valsts amatpersona, izdarīja tīšas darbības, pielietojot vardarbību, kas acīmredzami pārsniedza Ieslodzījuma vietu

pārvaldes likuma 23. panta pirmajā daļā noteiktās tiesības lietot fizisku spēku un speciālos cīņas paņēmienus, kā rezultātā /pers. E/ tika nodarītas fiziskas

un psihiskas ciešanas.

Ar savām darbībām /pers. A/ izdarīja noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā.

Motīvu daļa

Būdams nopratināts tiesas sēdē kā apsūdzētais, /pers. A/ savu vainu viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts

Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā, neatzina, pieteikto morālā kaitējuma kompensāciju neatzina. Apsūdzētā ieskatā visas viņa darbības veiktas

normatīvo aktu ietvaros.

Neskatoties uz /pers. A/ savas vainas noliegšanu, tiesa atzīst, ka viņa vaina dienesta pilnvaru pārsniegšanā, tas ir, ka viņš būdams valsts

amatpersona, izdarīja tīšas darbības, kas acīmredzami pārsniedz valsts amatpersonai ar likumu piešķirto tiesību un pilnvaru robežas, kas saistītas ar

vardarbību, ir pierādīta pilnībā ar faktiem, kas izriet no paša apsūdzētā, cietušā un liecinieku liecībām un pārējiem lietas materiālos fiksētajiem un tiesas

izmeklēšanā pārbaudītiem pierādījumiem, kā arī saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 512. panta otro daļu pierādījumiem un dokumentiem, kuri norādīti

lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai, to kopumā un savstarpējā saistībā, un viņa noziedzīgās darbības pareizi kvalificētas pēc Krimināllikuma 317.

panta otrās daļas.

Pierādījumus, kas nav norādīti lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai un kurus procesa dalībnieki nav lūguši pārbaudīt tiesas sēdē, tiesa nevērtē

un spriedumu uz tiem nepamato.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 127. panta pirmo daļu pierādījumi kriminālprocesā ir jebkuras likumā paredzētā kārtībā iegūtas un noteiktā

formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus kriminālprocesā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo

apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 131. panta pirmajai un otrajai daļai par pierādījumu kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem, ko savā liecībā

pratināšanas vai aptaujas laikā sniedz persona par kriminālprocesā pierādāmajiem apstākļiem un ar tiem saistītajiem faktiem un palīgfaktiem. Liecība ir arī

izmeklēšanas iestādei, prokuratūrai vai tiesai adresēts personas pašas uzrakstīts un parakstīts ziņojums, iesniegums vai paskaidrojums par noziedzīgu

nodarījumu, konkrētiem faktiem vai apstākļiem.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 128. panta otro daļu to, cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas par faktiem, izvērtē, aplūkojot visus

kriminālprocesa laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā.

Saskaņā ar Krimināllikuma 1. panta pirmo daļu, kurā ietverts kriminālatbildības pamats, pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda

persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tas ir, kura ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarījusi Krimināllikumā paredzētu

nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes.

Savukārt atbilstoši Krimināllikuma 6. panta pirmajai daļai par noziedzīgu nodarījumu atzīstams ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarīts

nodarījums (darbība vai bezdarbība), kurš paredzēts Krimināllikumā un par kura izdarīšanu draud kriminālsods.

Noziedzīga nodarījuma sastāvu veido četri obligāti elementi – objekts, objektīvā puse, subjekts un subjektīvā puse.

Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objekts ir valsts un pašvaldību institūciju, valsts dienesta normāla darbība,

bet papildu objekts – persona, tās tiesības un likumiskās intereses. No objektīvās puses minēto nodarījumu raksturo aktīvas darbības, kas radījušas

būtisku kaitējumu valsts vai pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas tiesībām vai interesēm (materiāls noziedzīgs nodarījums). Darbībām

acīmredzami jāpārsniedz valsts amatpersonai ar likumu vai uzliktu uzdevumu piešķirto tiesību un pilnvaru robežas. Obligāta pantā paredzētā noziedzīgā

nodarījuma pazīme ir tā sekas – būtisks kaitējums.

Saskaņā ar likuma “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 23. panta pirmo daļu šajā gadījumā atbildība par Krimināllikumā

paredzēto noziedzīgo nodarījumu, ar kuru radīts būtisks kaitējums, iestājas, ja ievērojami apdraudētas citas ar likumu aizsargātās intereses.

Turklāt atbildība par Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu var iestāties tikai tad, ja sekas radušās valsts

amatpersonas prettiesisko darbību rezultātā. No subjektīvās puses Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā paredzētais noziedzīgais nodarījums var tikt

izdarīts ar nodomu (tiešu vai netiešu), proti, valsts amatpersona apzinās, ka viņa izdara darbības, kas acīmredzami pārsniedz viņai piešķirto tiesību un

pilnvaru robežas, paredz, ka šāda rīcība var radīt būtisku kaitējumu, un vēlas šādu seku iestāšanos vai arī apzināti pieļauj to iestāšanos. Minētā noziedzīgā

nodarījuma subjekts ir valsts amatpersona.

Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā paredzēta atbildība par valsts amatpersonas izdarītām tīšām darbībām, kas acīmredzami pārsniedz valsts

amatpersonai ar likumu vai uzliktu pienākumu piešķirto tiesību un pilnvaru robežas, ja tās saistītas ar vardarbību vai ar vardarbības piedraudējumu.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2014. gada tiesu prakses apkopojumā krimināllietās pēc Krimināllikuma 317. panta otrās daļas,

318. panta otrās daļas un 319. panta otrās daļas norādīto tiek izdalīta fiziskā (enerģētiskā, mehāniskā) un psihiskā jeb emocionālā vardarbība. Fiziskā

vardarbība var izpausties kā sišana, piekaušana, mocīšana, spīdzināšana vai ikviena citāda vardarbīga rakstura darbība, kas izraisa fiziskas sāpes un/vai

morālas ciešanas, nodara miesas bojājumus. Fiziskā vardarbība tāpat var izpausties arī bez fizisku sāpju vai miesas bojājumu nodarīšanas, kad vainīgais

ierobežo cietušā kustības vai pārvietošanās brīvību sasienot, izolējot slēgtā telpā, turot, pagrūžot cietušo vai kā citādi pielietojot fizisko spēku. Psihiskā

vardarbība ir saistīta ar draudu esamību, tiek realizēta ar informatīvu iedarbību uz cilvēka psihi, draudot nodarīt kaitējumu fiziskajai neaizskaramībai un

drošībai. Starptautiskajos tiesību aktos tiek lietots arī jēdziens “psiholoģiskā vardarbība”, kas nopietni ietekmē personas psiholoģisko integritāti, taču tas

galvenokārt attiecināms uz vardarbību ģimenē, vardarbību pret sievietēm un bērniem.

Tādējādi no krimināltiesību aspekta raugoties, vardarbība un tās piedraudējums izpaužas konkrētā rīcībā, kas ikviena vardarbīga nodarījuma

gadījumā rada noteiktas kaitīgas sekas. Noteicošais moments fiziskās vardarbības izpausmē ir fiziskā kaitējuma nodarīšanā cilvēkam, tas ir, kaitīgās

izpausmes viņa bioloģiskajā statusā (nāve, kaitējums veselībai, fiziskas sāpes un ciešanas, fiziskās brīvības ierobežošana u. tml.), savukārt psihiskās

vardarbības izpratne balstās uz psihiska (morāla) kaitējuma nodarīšanu, proti, kaitīgām izmaiņām cilvēka emocionālajā sfērā (psihiskas ciešanas,

posttraumatiskā stresa sindroms un citi emocionālās sfēras traucējumi).

Minētais nostiprināts arī judikatūrā, proti, Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2013. gada 28. februāra lēmumā lietā Nr. 7/2013.

Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā, pirmkārt, paredzēta kriminālatbildība par dienesta pilnvaru pārsniegšanu, ja tā saistīta ar vardarbību,

savukārt miesas bojājumu nodarīšana nav šī noziedzīgā nodarījuma objektīvās puses obligāta pazīme, proti, lai iestātos atbildība saskaņā ar

Krimināllikuma 317. panta otro daļu, pirmkārt, ir jākonstatē vardarbības pielietošanas fakts, un nav obligāti nepieciešams, lai šīs darbības rezultātā tiktu

nodarīti miesas bojājumi. Otrkārt, kriminālatbildība saskaņā ar Krimināllikuma 317. panta otro daļu iestājas par valsts amatpersonas izdarītajām tīšām

darbībām, kas acīmredzami pārsniedz valsts amatpersonai ar likumu vai uzliktu uzdevumu piešķirto tiesību un pilnvaru robežas, ja tās saistītas ar

vardarbību vai vardarbības piedraudējumu.

Lietā nav strīda, ka noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī apsūdzētajam /pers. A/ bija valsts amatpersonas statuss. Valsts amatpersona ir

noziedzīgu nodarījumu valsts institūciju dienestā speciālais subjekts.

Atbilstoši Ieslodzījuma vietu pārvaldes likuma 23. panta pirmajai daļai amatpersonai ieslodzījuma vietā, kā arī pārvedot ieslodzīto uz ārstniecības

iestādi ārpus ieslodzījuma vietas vai apsargājot ieslodzīto ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas, ir tiesības lietot fizisku spēku, speciālos cīņas

paņēmienus un speciālos līdzekļus, lai:

1) atvairītu uzbrukumu sev vai citām personām;

2) atvairītu uzbrukumu ēkām, telpām, būvēm un transportlīdzekļiem vai atbrīvotu vardarbīgi ieņemtos objektus;

3) atbrīvotu ķīlniekus;

4) novērstu masu nekārtības;

5) aizturētu personu, kas nepakļaujas vai pretojas viņam, var bēgt vai nodarīt kaitējumu sev un citām personām (ja ir pamats tā uzskatīt);

6) pārtrauktu apcietināto vai notiesāto bēgšanas mēģinājumu.

Augstākās tiesas Senāts lēmumā Nr. SKK-8/2012 ir izteicis atziņu, ka Kriminālprocesa likuma 405. pants, kurā norādītas prasības apsūdzības

saturam, jāaplūko kopsakarā ar Kriminālprocesa likuma 20. panta pirmo daļu, kas paredz personas tiesības uz aizstāvību, proti, apsūdzībai jābūt tādai,

lai apsūdzētā persona varētu ne tikai zināt, par kāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu tā tiek apsūdzēta, bet arī kādas konkrēti un kādos apstākļos

izdarītās darbības tai tiek inkriminētas uzrādītās apsūdzības ietvaros. Šis nosacījums ietver sevī arī prasību par apsūdzības konkrētību. Apsūdzībai jābūt

tādai, kas pilnībā ļauj izprast tās būtību, nemeklējot papildu izskaidrojumu krimināllietas materiālos.

Apsūdzībā norādīts, kādas konkrētas darbības apsūdzētais ir veicis.

Aizstāvis tiesas sēdē lūdza /pers. A/ attaisnot, jo nav noticis noziedzīgs nodarījums. /pers. A/ ir devis rīkojumu cietušajam pārtraukt savu rīcību un

pildīt amatpersonu rīkojumus. /pers. A/ rīkojies saskaņā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes likuma 22., 23. pantu.

Tiesa nepievienojas aizstāvja viedoklim ņemot vērā turpmāk norādīto.

No Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta izriet tiesas pienākums argumentēt spriedumu, bet tas nav saprotams

kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu (piemēram, 61. punkts 1994. gada 19. aprīļa spriedumā “Van de Hurk v The Netherlands”

(iesnieguma Nr. 16034/90)). Tiesnesim ir jāuzklausa visi argumenti, bet viņam nav pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz

jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (Eiropas Cilvēktiesību tiesas

komisijas 1986. gada 13. oktobra lēmums lietā 10153/82 Austria). Līdz ar to tiesa nevērtē visus aizstāvja tiesas debatēs izteiktos iebildumus un

argumentus.

Lietā nav strīda par to, ka 2018. gada 10. maijā cietušais /pers. E/ atradās cietuma /kamera/. kamerā un ka /pers. A/ pret /pers. E/ pielietoja fizisku

spēku.

/pers. A/ liecināja, ka viņš pret /pers. E/ veica trīs atsitienus. Uz katru /pers. E/ mēģinājumu uzbrukt tika veikts atsitiens, neatceras, cik tādu kopā

bija. /pers. A/ virzīja /pers. E/ uz kameras pusi.

Lietā ir noskaidrojams, vai apsūdzētais pamatoti un likumīgi pret /pers. E/ ir pielietojis fizisku spēku, un vai šāda apsūdzētā rīcība atbilst

Ieslodzījuma vietu pārvaldes likuma 23. panta pirmās daļas prasībām.

Saskaņā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes likuma 22. panta pirmās daļas 1. un 4. punkta prasībām amatpersonai, pildot dienesta uzdevumus,

likumos un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā prasīt, lai personas pārtrauc likumpārkāpumus un citu rīcību, kura traucē amatpersonas pienākumu

izpildi, kā arī lietot pret likumpārkāpējiem paredzētos piespiedu līdzekļus; normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izdarīt personu apskati, telpu, mantu un

apģērba pārbaudi, arī izmantojot tehniskos līdzekļus, izņemt priekšmetus, izstrādājumus un vielas, kuras aizliegts ienest, lietot un glabāt ieslodzījuma vietā.

No minētā izriet, ka apsūdzētajam bija tiesības pielietot fizisku spēku, lai pārtrauktu /pers. E/ pretošanos.

No cietušā /pers. E/ liecībām izriet, ka viņš fiziski ietekmēts no apsūdzētā puses, viņu sita, iegrūda kamerā, viņš atsitās pret sienu. Pats pret

apsūdzēto fizisku spēku nelietoja, lamājās kamerā ar kameras biedriem. No apsūdzētā puses netika brīdināts, ka tiks pielietots fizisks spēks. Visus viņa

rīkojumus izpildīja. Uzskata, ka fizisks spēks pielietots nepamatoti.

Cietušā liecības ir vērtējamas kopsakarībā ar citiem lietā pārbaudītiem pierādījumiem tiesas sēdē.

Saskaņā ar 2018. gada 10. maija /nosaukums/ ārsta palīga /pers. M/ sniegto informāciju /pers. E/ 2018. gada 10. maijā plkst. 18.20 konstatēti

miesas bojājumi: daudzas virspusējas brūces uz ķermeņa un galvas, hematoma uz rokas (1. sējums, lietas 110. lapa).

Lieciniece /pers. N/ tiesas sēdē liecināja, ka viņa veica pirmstiesas izmeklēšanas darbības, veica /kamera/. kameras apskati. Viņa lūdza /pers. E/

izsniegt lietisko pierādījumu – armatūru. Kad viņa /kamera/. kamerā visu izdarīja, atļāva ieslodzītajiem atgriezties. /pers. E/ kļuva agresīvs, vicinājās ar

rokām, mēģināja iesist /pers. A/. /pers. A/ pamatoti pielietoja fizisku spēku pret /pers. E/, lai pārtrauktu viņa pretlikumīgo rīcību.

Arī no liecinieka /pers. O/ liecībām izriet, ka /pers. E/ kļuva agresīvs brīdī, kad /pers. A/ izveda no kameras /pers. P/.

No /pers. A/ liecībām izriet, ka pret /pers. E/ fizisko spēku pielietoja pamatoti un samērīgi, aizstāvoties no /pers. E/ roku vicināšanas, kurš

mēģinājuma viņam iesist. /pers. E/ viņam iesita pa krūtīm ar abām rokām. Liecināja, ka varbūt paņēmieni nebija pamatoti, bet fiziskais spēks bija

pamatots un samērīgs.

Izvērtējot apsūdzētā savas vainas neatzīšanu un sniegtās liecības, tiesas ieskatā tās ir pretrunā ar lietā konstatētajiem un pierādītajiem faktiskajiem

apstākļiem, kurus nav pamata apšaubīt, un vērtē to kā apsūdzētā vēlmi mazināt savu vainu izdarītajā noziedzīgajā nodarījumā, lai izvairītos no atbildības

un saņemamā soda.

Liecinieks /pers. R/ tiesas sēdē un pirmstiesas procesā liecināja, ka uzraugs /pers. E/ nogrūda uz zemes, vairākas reizes iesita. Sita ne mazāk kā trīs

reizes pa galvu, sita pa rokām.

Liecinieks /pers. S/ tiesas sēdē un pirmstiesas procesā liecināja, ka starp /pers. E/ un uzraugu bija konflikts, iespējams, ka cietušais uzraugu

izprovocēja. Pašu konfliktu neredzēja, redzēja, ka /pers. E/ sēdēja uz grīdas, bet uzraugs ar rokām mēģināja viņu iestumt kamerā. /pers. E/ uzvedās

izaicinoši, bija neapmierināts, ka jāiziet no kameras, lamājās uz uzraugiem, izteica draudus cietuma darbiniekiem.

Liecinieks /pers. P/ tiesas sēdē liecināja, ka /pers. E/ pats izprovocēja uzraugu. Pirmstiesas procesā liecināja, ka pret /pers. E/ tika pielietots fizisks

spēks no uzrauga. Uzraugs /pers. E/ pagrūda, viņš nokrita uz muguras, uzraugs viņam gulošam iesita ar dūrēm ne mazāk kā trīs reizes krūškurvja rajonā.

Fiziska spēka pielietošanai nebija nekāda pamata, /pers. E/ tikai lamājās necenzētiem vārdiem.

Izvērtējot cietušā sniegtās liecības, liecinieku /pers. R/, /pers. S/, /pers. P/, /pers. N/, /pers. O/, kā arī apsūdzētā sniegtās liecības par fiziska spēka

pielietošanu pret /pers. E/, tiesa secina, ka nepastāv saprātīgas šaubas par apsūdzētā pretlikumīgajām darbībām.

No 2018. gada 31. augusta Dienesta pārbaudes atzinuma (1. sējums, lietas 46.-53. lapa) redzams, ka 2018. gada 10. maijā /pers. A/, pildot

dienesta uzdevumus, izmantojot Ieslodzījuma vietu pārvaldes likuma 22. panta pirmās daļas 1. punktā noteiktās tiesības, 2018. gada 10. maijā pieprasīja,

lai /pers. E/ pārtrauc savas darbības, kuras traucēja amatpersonām pienākumu izpildi. Atbildē uz to /pers. E/ atgrūda /pers. A/. Savukārt /pers. A/

pamatoti saskaņā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes likuma 22. panta pirmās daļas 1. punktu un, pamatojoties uz minētā likuma 23. panta pirmās daļas 1.

punktu pret /pers. E/ lietoja fizisku spēku, lai atvairītu uzbrukumu sev.

Tāpat dienesta pārbaudē konstatējams, ka fiziskā spēka pielietošana bija nepieciešama, bet tā bija nesamērīga – trīs /pers. A/ sitieni ar roku pa

iesniedzēja ķermeni un tam seko iesniedzēja iegrūšana ar spēku kamerā.

Gan pirmstiesas, gan tiesas procesā /pers. E/ liecināja, ka viņam uzraugs sita ar dūri, grūda viņu. Pats fizisku spēku pret uzraugu nelietoja, tikai

lamājās ar kameras biedriem savā starpā.

Tiesa cietušā liecības daļā par to, ka viņš nav pretojies, nav vicinājies ar rokām, atzīst par nepatiesām, jo tās atspēko liecinieku /pers. O/, /pers. N/

un /pers. P/ liecības. Tāpat arī no tiesas sēdē apskatītā videoieraksta izriet, ka /pers. E/, iznākot no kameras, ir vērsts pret /pers. A/ un redzams, ka /pers.

E/ kaut ko saka tieši /pers. A/ nevis kādam citam, izrādot neapmierinātību, ka viņam ir jāiet stāvēt blakus koridorā.

Tāpat lietā ir noskaidrots, ka cietušais manipulē ar savu uzvedību, mēģina sarunāt sev par labu, draud ar kaitējuma nodarīšanu sev. Turklāt par

kaitējuma nodarīšanu sev liecināja arī pats /pers. E/, jo uzraugi pārkāpjot viņu tiesības.

Izvērtējot norādīto kopsakarā ar noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļiem, tiesa atzīst, ka cietušais ar abām rokām atgrūda /pers. A/ pret

sienu.

No tiesas sēdē apskatītā videoieraksta skaidri redzams, ka /pers. A/ izdara sitienus un iegrūž cietušo kamerā. Brīdī, kad /pers. A/ izdara grūdienu

kameras virzienā, /pers. E/ zaudē līdzsvaru un atrodas tupus, ar vienu roku pieturoties pie durvju ailes, un tajā brīdī /pers. A/ izdara sitienu ar labo roku,

ar kreiso roku un atkal ar labo roku, un iegrūž ar spēku /pers. E/ kamerā, tādējādi pārsniedzot savas pilnvaras. /pers. E/ tajā brīdī nekādu pretestību

neveica, jo atradās tupus stāvoklī un turējās pie durvju ailes, lai noturētu līdzsvaru. Šādos apstākļos tiesa nevar atzīt par ticamām /pers. A/ liecības, ka

viņš pret /pers. E/ ir veicis atsitienus nevis sitienus.

Kā noskaidrots, nav šaubu, ka /pers. E/ aktīvi pretojās /pers. A/ likumīgajām prasībām doties ārā no kameras un atpakaļ uz kameru. Tiesa kā

pamatotu vērtē apsūdzētā norādīto, ka šādās situācijās ir jābūt pastiprinātai uzmanībai, tomēr pie lietā noskaidrotajiem apstākļiem apsūdzētais nevis pret

cietušo pielietoja fizisku spēku likumā paredzētajos gadījumos un kārtībā, bet izturējās pret /pers. E/ vardarbīgi: izdarīja trīs sitienus ar roku pa cietušā

ķermeni un iegrūda ar spēku kamerā.

Bez minētā tiesas ieskatā tīša personas sišana brīdī, kad tā jau pēc saņemta grūdiena atrodas tupus, nav spēka paņēmienu pielietošana, bet

vērtējama kā acīmredzami nesamērīga fiziska spēka pielietošana.

Tādējādi tiesa atzīst, ka apsūdzētais ir rīkojies, pārsniedzot savas pilnvaras un izturēšanās pret cietušo /pers. E/ ir bijusi vardarbīga.

Bez minētā Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī norādījusi, ka gadījumos, kuros persona ir izteikusi pamatotu apgalvojumu par izturēšanos, kad tā

atradusies policijas vai citu līdzīgu valsts pārstāvju rīcībā, sasaistē ar Konvencijas 1. pantā noteikto valsts vispārīgo pienākumu “nodrošināt ikvienam, kas

atrodas to jurisdikcijā, šīs Konvencijas I sadaļā minētās tiesības un brīvības”, izriet prasība veikt efektīvu oficiālu izmeklēšanu. (lieta “Labita”, 131.

rindkopa, lieta “Assenov un citi pret Bulgāriju”, 1998. gada 28. oktobris, 102. rindkopa, Ziņojumi 1998-VIII).

No krimināllietas materiāliem ir redzams, ka tāda izmeklēšana tika veikta, kas izriet no 2018. gada 31. augusta Dienesta pārbaudes atzinuma, kurā

aprakstīta 2018. gada 10. maija notikumu gaita, iesakot atzīt dienesta pārbaudi par pabeigtu un ierosināt disciplinārlietu par /amats/ /pers. A/ par Iekšlietu

ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījumu vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 6. panta 1., 3., 4.

punktā noteikto amatpersonas vispārējo pienākumu iespējamo nepildīšanu.

Saskaņā ar Krimināllikuma 7. pantu, kur noteikta noziedzīgu nodarījumu klasifikācija, apsūdzētā /pers. A/ izdarītais noziedzīgais nodarījums, par

kuru atbildība paredzēta Krimināllikums 317. panta otrajā daļā, uzskatāms par smagu noziegumu.

Apsūdzētā izdarītais noziedzīgais nodarījums apdraud valsts institūciju, valsts dienesta normālu darbu, bet kā papildu apdraudējums ir personas

likumiskās intereses.

Izanalizējot apsūdzētā /pers. A/ personību, noskaidrots:

- uz noziedzīga nodarījuma brīdi nesodīts, notiesāts ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2019. gada 11. novembra spriedumu par

Krimināllikuma 15. panta ceturtajā daļā un 309. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ar piespiedu darbu uz 90 (deviņdesmit)

stundām, atņemt tiesības veikt /nosaukums/ amatu uz 3 (trim) gadiem. Piespiedu darbs izciests (1. sējums, lietas 208. lapa, 2. sējums, lietas 16. lapa);

- saskaņā ar 2018. gada 1. augusta dienesta raksturojumu /pers. A/ /nosaukums/ amatā dienē no 2016. gada 29. februāra. Dienesta laikā sevi

apliecinājis kā izpildīgu, disciplinētu un enerģisku darbinieku. Profesionālās sagatavošanas līmenis atbilst ieņemamajam amatam. Pierādīja, ka ir spējīgs

pielietot savu darba pienākumu veikšanai nepieciešamās zināšanas un iegūtās iemaņas. Pārzina nepieciešamos normatīvos aktus. Spēj sadarboties ar

citiem uzraugiem, strādāt komandā. Pienākumus izpilda ar personīgu atbildību un pienācīgu uzcītību, nav nepieciešama kontrole. Uzdotos pienākumus

izpilda termiņos. Spēj uzklausīt un pieņemt cita viedokli. Precīzi iedziļinās pieejamā informācijā. Pārbauda visu savākto informāciju, lai izprastu situāciju un

izdara loģiskus secinājumus. Kolektīvā iemantoja cieņu, jo darbā ir korekts, savaldīgs, nosvērts un objektīvs, savas kompetences ietvaros veiksmīgi

sadarbojas ar citām struktūrvienībām. Dienesta laikā nav apbalvots, disciplinārā kārtā nav sodīts (1. sējums, lietas 207. lapa);

- no vārdiem tiesas sēdē noskaidrots, ka neprecējies, apgādājamo nav, vidējā izglītība, ir patstāvīga dzīvesvieta, strādā.

Saskaņā ar Krimināllikuma 47. pantu par Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā izdarītā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu apsūdzētā atbildību

mīkstinoši apstākļi netika konstatēti.

Saskaņā ar Krimināllikuma 48. pantu par Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā izdarītā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu apsūdzētā atbildību

pastiprinoši apstākļi netika konstatēti.

Tiesa uzskata, ka pilnībā ir pierādīts, ka apsūdzētais izdarīja darbības, kas paredzētas Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā.

Nosakot sodu, tiesa saskaņā ar Krimināllikuma 35. un 46. pantu ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā

personību, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus.

Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā paredzētais noziedzīgais nodarījums apdraud valsts institūciju, valsts dienesta normālu darbību un papildus ar

šo noziedzīgo nodarījumu tika apdraudētās personas likumiskās intereses – šo darbību rezultātā tika apdraudēta cietušā veselība. Tiesa īpaši uzsver

apsūdzētā kā Ieslodzījumu vietu pārvaldes uzrauga amatpersonas statusu. Pret jebkuru amatpersonu izvirzāmās prasības ir augstākas nekā pret citām

sabiedrības personām. Turklāt amatpersonai, atrodoties dienestā, jārīkojas tā, lai sabiedrībai nerastos negatīvs priekšstats par amatpersonas visatļautību.

Saskaņā ar ētikas principiem cilvēka rīcībai ir jābūt saprātīgai, atbilstošai konkrētajai situācijai un racionālai. Proti, cilvēkam jābūt spējīgam pamatot savas

rīcības motīvu un paredzēt tās sekas. Neapšaubāmi, ka sabiedrība katras amatpersonas izdarīto pārkāpumu uztver ļoti asi. Ievērojot minēto, personai,

kas atrodas dienestā, jārēķinās, ka tās uzvedība tiks vērtēta un saistīta ar iestādi, kas šajā gadījumā ir cietums.

Lai gan sankcijas apmērs norāda uz izdarītā noziedzīgā nodarījuma relatīvo bīstamību, kā arī liecina par to, ka ar noziedzīgo nodarījumu

apdraudētās intereses likumdevējs uzskata par īpaši nozīmīgām, tiesa uzskata, ka apsūdzētā izdarītais noziegums ir ar vienreizēju raksturu.

Apsūdzētais uz noziedzīgā nodarījuma brīdi nebija sodīts.

Cietušais /pers. E/ lūdza noteikt sodu, kas saistīts ar reālu brīvības atņemšanu.

Saprotot noziedzīgu nodarījumu kā netaisnīgumu, ko radījusi pārkāpēja darbība vai bezdarbība, ikvienā konkrētā gadījumā ir svarīgi izvēlēties un

piemērot pārkāpējam tādu sodu, kas ir samērīgs un maksimāli atbilst sabiedrības un arī pārkāpēja interesēm (A. Judins. Kriminālsods nav valsts

atriebība par izdarīto noziedzīgo nodarījumu. Jurista vārds Nr. 11 (762), 2013. gada 19. marts, 7. lpp.).

Krimināllikuma 317. panta otrās daļas sankcijā ir paredzēti vairāki sodu veidi: brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadam vai īslaicīga brīvības

atņemšana, vai piespiedu darbs, vai naudas sods.

Tiesa, nosakot sodu, ņem vērā apsūdzētā personību raksturojušās ziņas: dienestā tika raksturots kā profesionāls un atbildīgs, apgādājamo nav, nav

konstatēti atbildību mīkstinoši un atbildību pastiprinoši apstākļi.

Tiesa, ņemot vērā nozieguma raksturu, apsūdzētā veiktās noziedzīgās darbības pret cietušo, radītā kaitējuma apmēru, cietušā attieksmi pret uzrauga

likumīgajām prasībām iziet no kameras un doties uz to atpakaļ, apsūdzētā personību, pievienojas prokurora lūgtajam soda veidam, proti, ka

apsūdzētajam nosakāms sods piespiedu darba veidā.

Soda speciālās prevencijas uzdevums ir panākt, lai notiesātais neizdara jaunus noziedzīgus nodarījumus, soda vispārīgās prevencijas uzdevums ir

panākt, lai noziedzīgus nodarījumus neizdarītu citas personas, savukārt soda individuālā prevencija tiek sasniegta institūcijās, kas sodu izpilda, individuāli

veicot notiesātās personas resocializāciju.

Šādos apstākļos tiesas ieskatā par smagu noziegumu apsūdzētajam nosakāms sods piespiedu darba veidā. Tiesa, novērtējot izdarītā noziedzīgā

nodarījuma raksturu, atzīst, ka konkrētajā lietā soda mērķi nebūs iespējams sasniegt ar naudas sodu. Vienlaicīgi tiesa ņem vērā, ka apsūdzētais uz

noziedzīgā nodarījuma brīdi nebija sodīts, nav konstatēti veselības traucējumi, kas liegtu izciest piespiedu darbu, tādēļ secina, ka tieši piespiedu darbs

sabiedrības labā sasniegts tā piemērošanas mērķi, jo veiks audzinošo un preventīvo funkciju.

Lai gan apsūdzētais neatzina vainu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, ņemot vērā nozieguma izdarīšanas apstākļus, personību raksturojošos datus,

kā arī, ka pirms šī nozieguma izdarīšanas viņš noziegumus nav izdarījis, tiesa ir ieguvusi pārliecību, ka, nosakot sodu piespiedu darbu, apsūdzētais jaunus

noziegumus neizdarīs.

Saskaņā ar Krimināllikuma 317. panta otrās daļas sankciju apsūdzētajiem nosakāms papildsods – tiesību ieņemt /nosaukums/ amatu atņemšana.

Tiesas ieskatā apsūdzēta kā ieslodzījuma vietas uzrauga rīcība neatbilda tādām vērtībām kā godprātība, pašcieņa, taisnīgums, drosme, uzticība,

neatkarība, līdz ar to apsūdzētajam ir atņemamas tiesības uz noteiktu laiku ieņemt /nosaukums/ amatu prokurora prasītajā apmērā.

Tiesa uzskata, ka ar šāda soda piemērošanu tiks panākts Krimināllikuma 35. panta otrās daļas noteiktais soda mērķis.

/pers. A/ piemērotais drošības līdzeklis – dzīvesvietas maiņas paziņošana – atstājams negrozīts līdz spriedums stāsies likumīgā spēkā.

Krimināllietā cietušais /pers. E/ pieteica morālā kaitējuma kompensāciju 2000 EUR apmērā.

Attiecībā uz cietušās personas tiesībām saņemt morālo kaitējumu Augstākās tiesas Senāts 2008. gada 28. aprīļa lēmumā lietā Nr. SKK-181/08

norādījis: “Ar katru noziedzīgu nodarījumu personai tiek nodarīts arī morālais kaitējums. Tas ir saistīts ar morālo gandarījumu, proti, kad par noziedzīga

nodarījuma izdarīšanu vainīgā persona saņem likumā paredzētu sodu. Vai personai ir tiesības uz materiālo atlīdzinājumu, kompensējot morālo kaitējumu,

ir vērtējams jautājums”.

No Kriminālprocesa likuma 23. panta izriet, ka tiesa izlemj pret konkrētu personu atbilstoši likumam celto apsūdzību un neizvirza apsūdzības citām

personām. Tiesa neizvērtē visas iedomātās vai izdomājamās iespējas par notikuma gaitu. Turklāt tiesa var konstatēt arī citu personu, tostarp cietušā,

prettiesisko rīcību, kas var ietekmēt vainīgā apsūdzētā sodu un kaitējuma kompensācijas apmēru.

2007. gada 1. marta Augstākās tiesas Senāts lēmumā lietā SKK-96/2007 norādījis, ka „tiesa, izlemjot jautājumu par kompensācijas pieteikumu,

var apmierināt (piedzīt) prasību par kaitējuma atlīdzību, neapmierināt (noraidīt) to, atstāt bez izskatīšanas pieteikumu par nodarījuma rezultātā radītā

kaitējuma atlīdzināšanu un (vai) nenoteikt kompensāciju. Kompensācijas nenoteikšana vai pieteikuma atstāšana bez izskatīšanas neliedz personai tiesības

prasīt kaitējuma atlīdzināšanu civiltiesiskā kārtībā jeb Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Tiesa pievienojas prokurora viedoklim, ka cietušā prettiesiskā uzvedība izveidoja konfliktu.

Nav strīda, ka /pers. A/ pielietoja pret /pers. E/ vardarbību, tomēr lietā nav konstatējamas /pers. E/ nodarītās ciešanas noziedzīgā nodarījuma

rezultātā. Norādot kompensācijas apmēru, /pers. E/ liecināja par morālām ciešanām un miesas bojājumiem.

Neskatoties uz to, ka pret /pers. E/ tika vērsta vardarbība, lietā nav viennozīmīgi secināms, ka /pers. E/ /nosaukums/ ārsta izziņā norādītie miesas

bojājumi konstatējami tikai no /pers. A/ darbībām.

Lietā konstatēts, ka /pers. E/ ir agresīvs, vērsts uz kaitējuma nodarīšanu pašam sev, tādā veidā mēģinot gūt labumu sev un vainot notikušajā

ieslodzījuma vietas uzraugus, kuri pārkāpjot viņa tiesības.

Tiesas ieskatā šajā gadījumā nav nepārprotami konstatējami /pers. E/ pārdzīvojumi, kas jāņem vērā, izlemjot par kompensācijas apmēru, līdz ar to

kriminālprocesa ietvaros šajā gadījumā morālā kaitējuma kompensācija nav nosakāma.

Gadījumā, ja cietušais uzskata, ka viņam ar noziedzīgo nodarījumu tomēr ir radīts kaitējums, viņam ir tiesības, ievērojot Kriminālprocesa likuma

350. panta trešo un ceturto daļu, prasīt tā atlīdzināšanu Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 134., 135., 239. panta nosacījumiem dokumenti: divi CD diski ar videoierakstu, kas glabājas pie krimināllietas,

glabājami pie krimināllietas.

Rezolutīvā daļa

Ņemot vērā minēto un saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 511. pantu, tiesa

nosprieda

/pers. A/ atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā un sodīt viņu ar piespiedu darbu

uz 200 (divi simti) stundām, atņemot tiesības veikt /nosaukums/ amatu uz 3 (trim) gadiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta piekto daļu šajā spriedumā noteiktajam sodam daļēji pieskaitīt sodu, kas noteikts ar Rīgas pilsētas Latgales

priekšpilsētas tiesas 2019. gada 11. novembra spriedumu, un galīgo sodu /pers. A/ noteikt – piespiedu darbu uz 240 (divi simti četrdesmit) stundām,

atņemot tiesības veikt /nosaukums/ amatu uz 4 (četriem) gadiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 52. panta piekto daļu soda izciešanas laikā ieskaitīt izciesto piespiedu darbu – 90 (deviņdesmit) stundas –, un izciestā

aizlieguma daļu ieņemt amatu no 2019. gada 22. novembra līdz 2020. gada 30. novembrim pēc Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2019. gada

11. novembra sprieduma.

Pēc sprieduma stāšanās spēkā /pers. A/ 10 darba dienu laikā jāpiesakās Valsts probācijas dienesta teritoriālajā struktūrvienībā soda uzsākšanai

atbilstoši savai dzīvesvietai.

/pers. A/ piemēroto drošības līdzekli – dzīvesvietas maiņas paziņošana – atstāt negrozītu līdz spriedums stāsies likumīgā spēkā.

/pers. E/ pieteikto morālā kaitējuma kompensāciju 2000 EUR (divi tūkstoši euro) apmērā nenoteikt.

Dokumentu: divus CD diskus ar videoierakstu, kas glabājas pie krimināllietas, glabāt pie krimināllietas.

Spriedumu var pārsūdzēt vai noprotestēt 10 (desmit) dienu laikā no pilna sprieduma pieejamības dienas apelācijas kārtībā Rīgas apgabaltiesai,

iesniedzot sūdzību vai protestu Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā.

Tiesnese . A. Dzērve