Tax court dismissed appeal as taxpayer failed to prove capital gains exemption due to lack of evidence.

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lieta Nr. A420192019

Lietas arhīva Nr. AA43-0666-21/15

ECLI:LV:ADAT:2021:1123.A420192019.6.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2021.gada 23.novembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnesis referents Māris Birzgalis,

tiesneses Margarita Osmane un Anita Šteinberga

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2019.gada

8.aprīļa lēmuma Nr.31.1-22.10/1726 atcelšanu, sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2021.gada 9.februāra

spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – dienests) 2019.gada 8.aprīļa lēmumu Nr.31.1-22.10/1726 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums)

pieteicējai /pers. A/ papildus nomaksai budžetā noteica iedzīvotāju ienākuma nodokli (turpmāk – IIN) 17 797,00 euro un nokavējuma naudu 1984,37

euro, kā arī samazināja par 2017.gada maiju deklarēto nodokļa summu 285 euro.

Lēmums pamatots ar turpmāk minētiem argumentiem.

[1.1] Dienesta Nodokļu pārvalde konstatēja, ka pieteicēja 2017.gada 7.martā un 9.maijā atsavināja nekustamo īpašumu /adrese A/, ar kadastra

numuru /numurs A/ (turpmāk – nekustamais īpašums) par 119 800 euro. Ņemot vērā pieteicējas 2018.gada 30.oktobrī iesniegto deklarāciju par

ienākumu no kapitāla pieauguma, paskaidrojumus un iesniegtos dokumentus, kā arī datu atbilstības pārbaudes rezultātā konstatēto, dienesta Nodokļu

pārvalde 2018.gada 5.novembrī pieņēma lēmumu Nr.31.1-8.56/275915 (turpmāk – sākotnējais lēmums), ar kuru pieteicējai papildu nomaksai budžetā

noteica IIN 20 339,42 euro un nokavējuma naudu 742,39 euro, kā arī samazināja par 2017.gada maiju deklarēto IIN summu par 285 euro.

Nepiekrītot minētajam lēmumam, pieteicēja to apstrīdēja.

[1.2] Lietā nav strīda par to, ka ienākums no atsavinātā nekustamā īpašuma atsavināšanas nav ar nodokli neapliekams ienākums likuma „Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 33., 33.1 un 34.2punkta izpratnē. Pieteicējai ir iebildumi par ienākuma no ½ domājamās daļas no

nekustamā īpašuma atsavināšanas attiecināšanu uz viņas ienākumiem, jo minētā īpašuma daļa atsavināta zvērināta tiesu izpildītāja /pers. B/ (turpmāk –

tiesu izpildītājs) rīkotajā izsolē kā pieteicējas laulātajam /pers. C/ piederoša kopīpašuma daļa. Pieteicējas ieskatā ienākums no ½ domājamās daļas no

nekustamā īpašuma atsavināšanas ir ar nodokli neapliekams atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 35.1punktam, jo

iegūtie līdzekļi novirzīti nodrošināta kreditora prasījuma segšanai. Pieteicēja iesniedza dokumentus, kas apliecina veiktos ieguldījumus atsavinātajā

nekustamajā īpašumā. Tāpat pieteicēja nepiekrīt sākotnējā lēmumā piemērotajai nodokļa 20 % likmei.

[1.3] Lietā iesniegtie dokumenti apliecina ½ domājamās daļas no nekustamā īpašuma atsavināšanas nodomu (mērķi), bet neapliecina izsolē iegūto

naudas līdzekļu faktisko izlietojumu. No tiesu izpildītāja sniegtās atbildes nodokļu administrācijai izriet, ka ½ domājamās daļas no nekustamā īpašuma

izsoles rezultātā piedzīti 59 900 euro, no kuriem segti sprieduma izpildes izdevumi 4987,31 euro un 350,31 euro, bet naudas summa 54 562,38 euro

pārskaitīta Balcia Insurance SE daļēja parāda dzēšanai. Ņemot vērā minēto, konstatējams, ka ar izsoles rezultātā iegūtajiem naudas līdzekļiem nav

segtas /pers. C/ parādsaistības atbilstoši Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2016.gada 11.aprīlī izsniegtajam izpildu rakstam civillietā

Nr.C27127514 (turpmāk – tiesas izpildu raksts civillietā). No izsolē iegūtajiem līdzekļiem daļēji tika segtas parādsaistības, par kurām pieteicējai bija

zināms jau 2013.gadā, kad viņa iegādājās nekustamo īpašumu, uz kuru nostiprinātie apgrūtinājumi netika dzēsti. Tādējādi apstāklis, ka no ½ domājamās

daļas no nekustamā īpašuma atsavināšanas gūtie līdzekļi izlietoti trešās personas (SIA „Sirke”) saistību daļējai dzēšanai, neatbrīvo pieteicēju no nodokļa

nomaksas pienākuma, jo īpašuma atsavināšanas rezultātā gūto līdzekļu izmantošanas veids neietekmē ar nodokli apliekamā ienākuma no nekustamā

īpašuma atsavināšanas noteikšanu. Ņemot vērā, ka par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatā, secināms,

ka par ½ domājamās daļas no nekustamā īpašuma atsavinātāju ir uzskatāma pieteicēja un 59 900 euro ir uzskatāmi par viņas ieņēmumiem.

[1.4] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 35.1punkta nosacījumi ir attiecināmi uz situāciju, kad kredītsaistību dzēšanas

vai samazināšanas rezultātā ar nodokli ir jāapliek gūtais labums, proti, kredītsaistības tiek samazinātas vai dzēstas, neveicot to faktisku samaksu. Dienesta

rīcībā nav informācijas par to, ka pieteicējai tika dzēstas vai samazinātas kredītsaistības. Ņemot vērā, ka pieteicējas gūtais ienākums 119 800 euro

(2017.gada 7.martā 59 900 euro + 9.maijā 59 900 euro) novirzīts kredītsaistību dzēšanai pret Balcia Insurance SE un nav ar nodokli neapliekams

ienākums likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” izpratnē, secināms, ka atbilstoši minētā likuma 8.panta trešās daļas 11.punktam pieteicējas gūtie

ienākumi no nekustamā īpašuma atsavināšanas ir apliekami ar nodokli saskaņā ar šā likuma 11.9pantu.

[1.5] Pieteicējas iesniegtā 2003.gada 9.marta vienošanās par sadarbību (turpmāk – vienošanās par sadarbību) un 2013.gada 29.janvāra akts par

ieguldījumiem (turpmāk – akts par ieguldījumiem) nav vērtējami kā dokumenti, kas apliecina viņas veiktos ieguldījumus nekustamajā īpašumā tā turēšanas

laikā, un tāpēc pieteicējas apgalvojumi par remonta izdevumiem 58 000 euro apmērā ir noraidāmi.

[1.6] Konkrētajā gadījumā tiesu izpildītāja rīkotās izsoles rezultātā tika atsavināta tikai daļa no pieteicējas īpašumā esošā nekustamā īpašuma un līdz

2017.gada 9.maija nekustamā īpašuma pirkuma līguma noformēšanas brīdim viņas īpašuma tiesības uz otru domājamo daļu no nekustamā īpašuma

saglabājās. Līdz ar to secināms, ka pieteicējas ienākumam 59 900 euro, kas iegūts atbilstoši Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas Zemesgrāmatu

nodaļas (turpmāk - Zemesgrāmatu nodaļa) 2017.gada 7.marta lēmumam lietā Nr.C60016617 (turpmāk – 2017.gada 7.marta lēmums), nav piemērojami

likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 34.2punkta un l6.1panta četrpadsmitās daļas nosacījumi. Tādējādi minētajam ienākumam

gūšanas brīdis nosakāms atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 16.1panta pirmajai daļai.

Ņemot vērā minēto, secināms, ka pieteicēja 2017.gada 27.martā guva ienākumu 50 848,57 euro (59 900,00 euro ieņēmumi – 9051,43 euro

izdevumi) un no tā aprēķināms nodoklis 15% apmērā. Tādējādi saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 5.1daļu un 29.panta otro daļu

pieteicējai papildu nomaksai budžetā aprēķināms IIN par 2017.gada martu 7627,29 euro un nokavējuma nauda 1841,99 euro (7627,29 euro x 483

dienas x 0,05%) par periodu no 2017.gada 3.maija līdz 2018.gada 28.augustam, bet ir atceļams sākotnējā lēmumā budžetā papildu nomaksai noteiktais

IIN 10 169,71 euro un nokavējuma nauda 600,01 euro par 2018.gada I ceturksni.

Vienlaikus konstatējams, ka pēc zemesgrāmatas datiem 2017.gada 9.maija nekustamā īpašuma pirkuma līguma noformēšanas brīdī atlikusī

½ domājamās daļas no nekustamā īpašuma bija pieteicējas vienīgais zemesgrāmatā reģistrētais nekustamais īpašums. Tādējādi pieteicējas 2017.gada

9.maijā gūtajam ienākumam, kad tika atsavināta otra ½ domājamās daļas no nekustamā īpašuma, ir piemērojamas likuma „Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli” 9.panta pirmās daļas 34.2punktā un 16.1panta četrpadsmitajā daļā ietvertās tiesību normas.

Ņemot vērā minēto, pieteicējas 2018.gada maijā gūtajam ienākumam 50 848,57 euro (59 900,00 euro ieņēmumi – 9051,43 euro izdevumi) ir

piemērojama nodokļa 2018.gada 20% likme un ir pamatoti papildu nomaksai budžetā aprēķinātais IIN par 2018.gada II ceturksni 10 169,71 euro

(50 848,57 euro x 20%) un nokavējuma nauda 142,38 euro (10 169,71 euro x 28 dienas x 0,05%) par periodu no 2018.gada 1.augusta līdz

2018.gada 28.augustam.

[2] Nepiekrītot pārsūdzētajam lēmumam, pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par tā atcelšanu.

Pieteikums pamatots ar turpmāk minētiem argumentiem.

[2.1] Pieteicēja nav guvusi ienākumu no domājamās daļas no nekustamā īpašuma atsavināšanas, jo tika atsavināts pieteicējai nepiederošs īpašums.

Piespiedu izsolē atsavināta laulātajam piederošā kopīgā manta.

[2.2] Tiesu izpildītāja rīkotājā piespiedu izsolē iegūtie naudas līdzekļi no laulātajam piederošās kopmantas tika izmantoti, lai segtu laulātā saistības.

No minētā izriet, ka piespiedu izsolē iegūtie naudas līdzekļi nav atzīstami par pieteicējas gūto ienākumu.

[2.3] Attiecībā uz 2017.gada 9.maijā atsavināto pieteicējai piederošo laulāto kopmantu pieteicēja vērš uzmanību, ka iegūtie naudas līdzekļi tika

novirzīti nodrošināto saistību dzēšanai pret Balcia Insurance SE. Arī šajā gadījumā pieteicēja nav guvusi ienākumu no kapitāla pieauguma.

[2.4] Pieteicēja ir iesniegusi dienestam pierādījumus par to, ka kopējie īpašuma iegādes un remonta izdevumi sastādīja aptuveni 58 000 euro.

Pieteicējas ieskatā iesniegtie dokumenti norāda uz to, ka, pirms pieteicēja iegādājās nekustamo īpašumu, tas atradās pieteicējas turējumā.

[2.5] Dienests nepamatoti atsaucās uz Augstākās tiesas 2015.gada 29.decembra spriedumu lietā Nr.SKA-431/2015, kurā tiek izskatīti atšķirīgi

lietas apstākļi, un tie ir attiecināmi uz pilnīgi atšķirīgu situāciju. Spriedums attiecas uz personu, kura pati atsavina savu īpašumu, lai segtu savas saistības

pret kredītiestādi, proti, pildītu paša uzņemtās saistības, nevis segtu kādas trešās personas saistības.

[2.6] Pirkuma maksa kā jēdziens ir iespējams tikai tad, ja tiek noslēgts pirkuma līgums saskaņā ar Civillikumu. Šāds jēdziens nevar pastāvēt

gadījumā, kad atsavināšanu veic piespiedu izsolē atbilstoši Civilprocesa likuma normām. Saskaņā ar Civillikuma 1440.pantu nepietiek ar to vien, ka

darījuma dalībnieki izteic savu gribu, bet ir vēl vajadzīgs, lai šī griba būtu radusies brīvi – bez maldības, viltus vai spaidiem. Pieteicēja nav izteikusi savu

gribu pārdot īpašumu. Civillikuma 100.pants nosaka, ka viena laulātā manta neatbild par otra laulātā saistībām. Piedziņa pret sievas līdzekļiem vai mantu

var tikt vērsta vienīgi, ja sieva ir bijusi kāda līguma galvotāja, kas šajā gadījumā nav bijis.

[2.7] Likuma norma nosaka, ka nodoklis ir jāmaksā, ja persona atsavina nekustamo īpašumu. Ar tiesas nolēmumu ir konstatēts, ka tas nav

pieteicējas īpašums, līdz ar to par tā atsavināšanu pieteicējai nav pamata maksāt IIN, dienesta prasība maksāt IIN no citai personai piederošas mantas

atsavināšanas nav pamatota un ir prettiesiska.

[3] Paskaidrojumā tiesai dienests pieteikumu neatzīst, atsaucoties uz pārsūdzētajā lēmumā minētajiem argumentiem, un papildus norāda, ka

atbilstoši zemesgrāmatā uzrādītajiem datiem 2013.gada 29.janvārī ticis noslēgts pirkuma līgums starp fizisko personu kā pārdevēju un pieteicēju kā

pircēju par visa nekustama īpašuma iegādi. Fakts, ka saskaņā ar pirkuma līgumu nekustamā īpašuma pārdošanas rezultātā gūtie ienākumi tiek novirzīti

pieteicējas parādsaistību dzēšanai, nav iemesls, lai persona tiktu atbrīvota no pienākuma maksāt nodokli par kapitāla pieaugumu.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2021.gada 9.februāra spriedumu pieteicējas pieteikums noraidīts.

Spriedumā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[4.1] No lietas materiāliem tiesa konstatēja turpmāk minētos faktiskos apstākļus.

[4.1.1] 2013.gada 29.janvārī pieteicēja iegādājās nekustamo īpašumu no /pers. D/ par 17 074,46 euro (12 000 lati), ko apstiprina starp pieteicēju

un /pers. D/ noslēgtais nekustamā īpašuma pirkuma līgums un ieraksts Zemesgrāmatas nodalījuma II daļas 1.iedaļas 2.punktā. Atbilstoši ierakstam

Zemesgrāmatas nodalījuma IV daļas 1.-2.iedaļas 1.punktā uz nekustamo īpašumu ir nostiprināta pirmā hipotēka par summu 680 559,59 euro (478 300

lati) saistībā ar apdrošināšanas AS „BTA” (šobrīd – Balcia Insurance SE) 2005.gada 31.maija aizdevuma līgumu Nr.08/KR/2005/30 un 2005.gada

7.jūnija hipotēkas nodibināšanas līgumu Nr.08/CL/2005/88.

[4.1.2] 2017.gada 3.februārī tiesu izpildītājs, pamatojoties uz tiesas izpildu rakstu civillietā par 20 611,21 euro un likumisko 6 procentu gadā

piedziņu no maksātnespējas procesa administratora /pers. C/ par labu AS „SEB banka”, sastādīja aktu Nr.00044/046/2017-AKT par nekustamā

īpašuma pārdošanu izsolē (turpmāk – izsoles akts), ar kuru ½ domājamās daļas no pieteicējai piederošā nekustamā īpašuma izsoles rezultātā atsavināta

/pers. E/ par 59 900 euro.

[4.1.3] 2017.gada 7.martā ar Zemesgrāmatu nodaļas lēmumu tika apmierināts tiesu izpildītāja pieteikums par izsoles akta apstiprināšanu, ar kuru

nolemts nostiprināt /pers. C/ piederošo ½ domājamo daļu laulāto kopmantā no nekustamā īpašuma uz ieguvēja /pers. E/ vārda, vienlaicīgi dzēšot visas

zemesgrāmatā uz šo ½ domājamo daļu no nekustamā īpašuma ierakstītās parādu saistības un aizlieguma zīmes. Pamatojoties uz šo lēmumu,

Zemesgrāmatas nodalījuma IV daļas 4.-5.iedaļas 1.1.punktā veikts ieraksts par hipotēkas daļēju dzēšanu.

[4.1.4] 2017.gada 9.maijā noslēgs pirkuma līgums, ar kuru pieteicēja pārdod sev piederošo ½ domājamo daļu no nekustamā īpašuma /pers. F/

par pirkuma maksu 59 900 euro, kurā puses vienojas, ka pirkuma maksu /pers. F/ veiks Balcia Insurance SE, tādējādi dzēšot ar nekustamo īpašumu

nodrošinātās saistības pret Balcia Insurance SE pirkuma maksas apmērā. Atbilstoši ierakstam Zemesgrāmatas nodalījuma IV daļas 4.-5.iedaļas

2.1.punktā hipotēka nekustamajam īpašumam tika dzēsta.

[4.2] Lietā pastāv strīds par to, vai pieteicējai šādos faktiskajos apstākļos ir pienākums maksāt IIN no nekustamā īpašuma atsavināšanas rezultātā

gūtā kapitāla pieauguma. Ja šāds pienākums pieteicējai ir, vai dienesta aprēķinātais un iemaksai valsts budžetā noteiktais IIN apmērs ir pamatots.

[4.3] Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 1.panta pirmās daļas 4.punkts paredz, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli ir apliekami fiziskas

personas gūtie ienākumi no kapitāla, tajā skaitā no kapitāla pieauguma.

Saskaņā ar šā likuma 8.panta trešās daļas 11.punktu gada apliekamā ienākuma avots ir ienākumi no nekustamā īpašuma atsavināšanas un citu

kapitāla aktīvu atsavināšanas ienākums atbilstoši „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” likuma 11.9 pantam, ja likuma 9.pantā nav noteikts citādi.

Tātad, ja persona atsavina sev piederošu nekustamo īpašumu, vispārīgi tai ir jāmaksā IIN, ja vien uz konkrēto gadījumu neattiecas kāds no likuma

„Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.pantā paredzētajiem izņēmumiem.

Lietā nav strīda par to, ka uz nekustamā īpašuma atsavināšanas darījumu nav attiecināmi likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.pantā

noteiktie izņēmumi, t.sk. šā panta pirmās daļas 33. un 34.2apakšpunktā paredzētie gadījumi.

[4.4] Pieteicēja norāda, ka dienests nepamatoti ir konstatējis, ka viņa ir guvusi ienākumus no nekustamā īpašuma domājamo daļu atsavināšanas, jo

pieteicēja faktiski pirkuma maksu par tām nav saņēmusi. Proti, tiesu izpildītāja rīkotajā piespiedu izsolē tika atsavināta ne pieteicējai, bet laulātajam

piederošā kopīgā mantas daļa, un izsolē iegūtie naudas līdzekļi no laulātajam piederošās kopmantas tika izmantoti, lai segtu laulātā saistības. Savukārt ar

pirkuma līgumu iegūtie naudas līdzekļi tika novirzīti nodrošināto saistību dzēšanai pret Balcia Insurance SE.

Tiesa pieteicējas viedoklim nepiekrita turpmāk minēto apsvērumu dēļ.

[4.4.1] Saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 1.pantu zemesgrāmatās ieraksta nekustamo īpašumu un nostiprina ar tiem saistītās tiesības.

Zemesgrāmatu ierakstiem ir publiska ticamība.

Atbilstoši Civillikuma 994.pantam par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatā.

No ieraksta Zemesgrāmatas nodalījumā ir konstatējams, ka nekustamais īpašums ir nostiprināts uz pieteicējas vārda, pamatojoties uz 2013.gada

29.janvārī noslēgto pirkuma līgumu. Tātad pieteicēja ir atzīstama par nekustamā īpašuma īpašnieci.

[4.4.2] Zemesgrāmatu likuma 16.panta 1.punkta „b” apakšpunkts noteic, ja persona ir laulībā, tad zemesgrāmatā, ievērojot laulāto mantiskās

attiecības, ir ierakstāms tas, ka nekustamais īpašums ir laulātā atsevišķa manta vai ka tas ietilpst laulāto mantas kopībā, vai arī ka laulātajiem ir visas

mantas šķirtība.

Civillikuma 89.panta otrā daļa noteic, ka viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra

laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta; šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās. Tātad laulības laikā iegūtā

manta var būt gan viena laulātā atsevišķa manta, gan arī abu laulāto kopīga manta.

Tiesu praksē atzīts, ka īpašuma ierakstīšana zemesgrāmatā uz viena laulātā vārda neizslēdz laulāto kopīpašuma pastāvēšanas iespēju, jo Civillikuma

93.pantā noteikts, ka laulātais savu mantu vai savu daļu laulāto kopīgajā mantā var nodot pārvaldībā otram laulātajam, kam šī manta ar visiem līdzekļiem

jāsargā un jāglabā. Ja laulāto nekustamais īpašums ierakstīts zemesgrāmatā uz viena laulātā vārda, pieņemams, ka otrs laulātais savu daļu šajā īpašumā ir

nodevis viņa pārvaldībā (sk. Augstākās tiesas Civillietu Tiesu palātas 2013.gada 18.jūnija spriedumu lietā Nr.PAC-0292/2013).

Lietā nepastāv strīds, ka pieteicējas nekustamais īpašums ir iegādāts laulības laikā. Tādējādi, neskatoties uz to, ka zemesgrāmatā nebija ierakstīta

informācija par laulāto atsevišķo mantu vai laulāto mantas kopību, nav šaubu, ka īpašums, ko ar pirkuma līgumu ieguva pieteicēja laulības laikā, bija

laulāto kopīga manta.

Tiesa norādīja, ka, nosakot apliekamo ienākumu no nekustamā īpašuma atsavināšanas, jāievēro likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”

33.punkta nosacījumi un jāpiemēro nekustamās lietas piederības prezumpcija saskaņā ar Civillikuma 994.panta pirmo daļu.

[4.4.3] No tiesu izpildītāja sastādītā izsoles akta nepārprotami izriet, ka nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas izsole tika rīkota attiecībā uz

/pers. C/ piederošo daļu laulāto kopīgajā mantā, lai dzēstu viņa parādsaistības - 20 611,21 euro un likumiskie 6% gadā par labu AS „SEB banka”.

Vienlaikus no tiesu izpildītāja sniegtās atbildes dienestam tiesa secināja, ka izsoles rezultātā bija piedzīti 59 900 euro, no kuriem tika segti

sprieduma izpildes izdevumi 5337,62 euro, bet atlikusī naudas summa 54 562,38 euro pārskaitīta Balcia Insurance SE (hipotekārajam kreditoram)

daļēju parādsaistību dzēšanai atbilstoši 2005.gada 31.maija aizdevuma līgumam Nr.08/KR/2005/30, ko apstiprina arī Zemesgrāmatas nodalījuma IV

daļas 4.-5.iedaļas 1.1.punktā veiktais ieraksts par hipotēkas daļēju dzēšanu.

Tā kā parādsaistības par labu Balcia Insurance SE nav attiecināmas uz /pers. C/, nav pamatots pieteicējas arguments, ka izsolē iegūtie naudas

līdzekļi tika izmantoti, lai segtu laulātā /pers. C/ parādsaistības par labu AS „SEB banka”.

[4.4.4] Vienlaikus no 2005.gada 31.maija aizdevuma līguma Nr.08/KR/2005/30 izriet, ka apdrošināšanas AS „BTA” (šobrīd – Balcia Insurance

SE) piešķīra aizdevumu SIA „Sirke” 478 300 lati ar nosacījumu, ka aizdevums tiks nodrošināts ar vairākiem nekustamajiem īpašumiem, t.sk. arī ar

nekustamo īpašumu /adrese A/. Savukārt pieteicēja, iegādājoties 2013.gada 29.janvārī šo nekustamo īpašumu, ir piekritusi pirkt dzīvokli ar

apgrūtinājumiem, ko apstiprina pirkuma līgums.

Tātad pieteicējai 2013.gadā pirkuma līguma slēgšanas laikā bija labi zināms, ka par labu Balcia Insurance SE zemesgrāmatā ir nostiprināta pirmā

hipotēka par summu 478 300 lati, ko pieteicēja arī nenoliedz. Taču pieteicēja uzskata, ka viņai IIN nebija pamata aprēķināt, jo viņa faktiski pirkuma

maksu par tā atsavināšanu nav saņēmusi, bet iegūtie naudas līdzekļi tika novirzīti nodrošināto saistību dzēšanai.

Atbildot uz šo pieteicējas argumentu, tiesa norādīja, ka dienests ir pamatoti atsaucies uz Senāta praksē atzīto, ka tiesību normas nodokļu samaksas

pienākumu nepadara par atkarīgu ne no veida, kā persona izvēlējusies rīkoties ar savu īpašumu un tā atsavināšanas rezultātā gūtajiem ienākumiem, ne no

veida, kā persona nolēmusi organizēt tai pienākušos līdzekļu apriti. Iesaistīšanās konkrētos privāttiesiskos darījumos, tostarp tādos, kas eventuāli var nest

personai mantiskus zaudējumus, ir personas brīva izvēle (prezumējot, ka darījumi nav noslēgti maldības, viltus vai spaidu rezultātā). No juridiskā viedokļa

par izvēli ierobežojošiem nevar tikt uzskatīti personīga rakstura motīvi, kas bijuši pamatā personas gribai noslēgt tāda vai citāda satura darījumu (Senāta

2015.gada 29.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-431/2015 (A420470412) 10.punkts).

Tātad, ja persona savu īpašumu ieķīlā vai izmanto to kā garantiju, lai nodrošinātu savu vai citas personas saistību izpildi, tā būtībā ir paudusi savu

gribu iesaistīties šādā darījumā, rēķinoties ar tā tiesiskajām un ekonomiskajām sekām. Pieteicējai bija jārēķinās, ka noteiktos apstākļos trešā persona var

atsavināt pieteicējai piederošo īpašumu, lai iegūtos līdzekļus izmantotu saistību segšanai.

Tādēļ tas, ka pieteicēja faktiski nav saņēmusi pirkuma maksu, neļauj uz šo gadījumu raudzīties citādāk kā uz gadījumu, kad persona nekustamā

īpašuma pirkuma maksu vispirms faktiski saņem pati un tad to izlieto jebkādiem citiem mērķiem (sal. Senāta 2015.gada 29.septembra sprieduma lietā

Nr.SKA-431/2015 (A420470412) 10.punkts; 2019.gada 9.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-14/2019 17.punkts).

[4.4.5] Nav pamatots arī pieteicējas arguments, ka nekustamā īpašuma daļas atsavināšana izsolē ir veikta pret pieteicējas gribu. Kā redzams no

tiesu izpildītāja pieteikuma Zemesgrāmatu nodaļai par ½ domājamās daļas no nekustamā īpašuma izsoles akta apstiprināšanu, tad pieteicēja bija

informēta par piedziņas vēršanu uz viņas īpašumā esošo nekustamo īpašumu un neiebilda pret sava nekustamā īpašuma daļas atsavināšanu.

[4.4.6] Ņemot vērā, ka pieteicējas gūtais ienākums 2017.gada 7.martā 59 900 euro un 2017.gada 9.maijā 59 900 euro novirzīts kredītsaistību

dzēšanai pret Balcia Insurance SE un nav ar nodokli neapliekams ienākums likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” izpratnē, tiesa secināja, ka

atbilstoši minētā likuma 8.panta trešās daļas 11.punktam dienests pamatoti noteica, ka pieteicējas gūtie ienākumi no nekustamā īpašuma atsavināšanas ir

apliekami ar nodokli saskaņā ar šā likuma 11.9pantu.

[4.5] Atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11. 9panta pirmajai un otrajai daļai kapitāla pieaugumu nosaka, no kapitāla aktīva

atsavināšanas cenas atņemot iegādes vērtību un kapitāla aktīvā veikto ieguldījumu vērtību kapitāla aktīva turēšanas laikā. Likuma izpratnē viens no

kapitāla aktīviem ir nekustamais īpašums.

Atbilstoši šī likuma 11. 9panta 5.1daļas otrajam teikumam veiktais ieguldījums nekustamajā īpašumā tā turēšanas laikā ir dokumentāri pierādāmi

izdevumi, kas saistīti ar nekustamā īpašuma uzlabošanu un atjaunošanu, ja tie veikti pēc 1993.gada 31.decembra un šie izdevumi nav atzīti nodokļa

maksātāja saimnieciskās darbības izmaksās ne pamatlīdzekļu nolietojuma veidā, ne kārtējos izdevumos.

Tādējādi norādītās tiesību normas nodokļu maksātājam dod tiesības palielināt ar kapitāla iegādi saistītos izdevumus par nekustamajā īpašumā

veikto ieguldījumu vērtību, ja vien nodokļu maksātājs šos izdevumus spēj dokumentāri pierādīt, kas apstiprina ne vien nekustamā īpašuma uzlabošanas

vai atjaunošanas faktu, bet ar to tieši saistītu izdevumu apmēru.

[4.6] Veikto ieguldījumu apmēru 58 000 euro pieteicēja pamato ar sākotnējā lēmuma apstrīdēšanas laikā iesniegto pieteicējas un /pers. D/

2003.gada 9.martā parakstīto vienošanos par sadarbību un 2013.gada 29.janvārī parakstīto aktu par ieguldījumiem.

No vienošanās par sadarbību izriet, ka puses 2003.gada 9.martā ir vienojušās par kopīgu darbību ar nekustamo īpašumu. /pers. D/ nodod īpašumu

pieteicējai lietošanā, kurai īpašuma atsavināšanas gadījumā ir pirmā roka tā iegādē. Pieteicējai ir tiesības veikt ieguldījumus īpašumā, un par veiktajiem

ieguldījumiem tiek sagatavots un savstarpēji parakstīts akts, kurā tiek fiksēta veikto ieguldījumu kopējā summa. Veiktie ieguldījumi tiek uzskatīti par

pieteicējas īpašumu, un, ja nekustamais īpašums tiek atsavināts trešajai personai, tad /pers. D/ ir pienākums tos kompensēt, bet, ja to atsavina pieteicēja,

tad ieguldījuma vērtība nav jākompensē.

Savukārt no akta par ieguldījumiem izriet, ka puses ir konstatējušas un apliecina, ka laika posmā no 2003.gada 9.marta līdz 2013.gada 29.janvārim

pieteicēja ir veikusi ar /pers. D/ saskaņotus ieguldījumus īpašumā par kopējo summu 98 567,22 lati, ko apliecina akta pielikumā pievienotie dokumenti

(rēķini, tāmes, akti, pavadzīmes, apmaksas dokumenti).

Tiesa konstatēja, ka pat pēc vairākkārtējiem lūgumiem pieteicēja tā arī nav iesniegusi tiesai aktā par ieguldījumiem norādīto pielikumu ar

dokumentiem, kas apstiprinātu izdevumu esību (rēķini, tāmes, akti, pavadzīmes, apmaksas dokumenti).

Tiesas sēdē pieteicēja paskaidroja, ka nekustamajā īpašumā veikti šādi ieguldījumi – labots un dzīvokļa daļā ielikts parkets, labota apkures sistēma,

izlīdzināti un no jauna apmesti griesti, sienas, vilkti elektropārvadi un citi darbi, piemēram, durvju un logu labošana. Rēķini, tāmes, akti, pavadzīmes un

apmaksas dokumenti 10 gadu laikā līdz akta par ieguldījumiem parakstīšanai tika krāti, un tie nav pazuduši, bet tikai vēl nav atrasti, tie ir kaut kur kastēs.

Remontdarbus veica dažādi uzņēmumi, bet šobrīd tos nevar nosaukt.

Tiesas sēdē lieciniece /pers. D/ liecināja, ka ar kopīgo sadarbību bija domāta dzīvokļa uzlabošana. Pieteicēja uzņēmās uzlabot /pers. D/ dzīvokli,

bet /pers. D/ uzņēmās kaut kad nākotnē pēc gadiem 20 vai 30 kopā ar pieteicēju to pārdot un gūt ienākumus. Pārbūvi dzīvoklī veica būvdarbu vadītājs

/pers. G/, cik atceras lieciniece, tika veikta griestu, grīdas, krāsns pārbūve un labošana. Būvdarbu vadītājam bija arī savs uzņēmums, bet tā nosaukumu

neatceras. Kādā laika posmā būvdarbi tika veikti, lieciniece neatceras. Kā tika saskaņoti būvdarbi ar liecinieci un kādas bija būvdarbu izmaksas, precīzi

vairs neatceras. Dokumentācijas par būvdarbu veikšanu lieciniecei nav, dokumenti viņai tika uzrādīti, bet netika nodoti. Akts par dzīvokļa uzlabošanas

izmaksām tika parakstīts, kad īpašums tika pārdots pieteicējai.

[4.7] Izvērtējot vienošanos par sadarbību un aktu par ieguldījumiem kopsakarā ar tiesas sēdē sniegto pieteicējas paskaidrojumu un /pers. D/

liecību, tiesa secināja, ka lietā nav gūts apstiprinājums pieteicējas izdevumu esībai, kas saistīts ar nekustamā īpašuma uzlabošanu un atjaunošanu.

Vienošanās par sadarbību apliecina tikai nodomu veikt ieguldījumus nekustamā īpašuma uzlabošanā. Savukārt akts par ieguldījumiem sniedz tikai

informāciju par izdevumu kopsummu, kas neļauj tiesai izvērtēt, kādi konkrēti remontdarbi tika veikti, kādi materiāli tika iegādāti, vai remontdarbi ir

attiecināmi uz ieguldījumiem kapitāla aktīva turēšanas laikā, vai aktā norādītā summa reāli tika apmaksāta. Kaut arī pie akta par ieguldījumiem ir atsauce

uz pielikumu ar dokumentiem, kas apstiprinātu izdevumu esību, tomēr šie dokumentālie pierādījumi tiesai tā arī netika iesniegti. Vienlaikus

paskaidrojumos pieteicēja norāda, ka minētie dokumenti ir saglabāti, bet nav atrasti. Tiesa šādus paskaidrojumus vērtēja kritiski, jo no pārsūdzētā

lēmuma pieņemšanas brīža līdz lietas izskatīšanas brīdim ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai varētu atrast saglabājušos dokumentus. Turklāt paskaidrojumos

tiesai pieteicēja nebija spējīga norādīt konkrētu darbu apjomu un to veicējus. Savukārt lieciniece varēja nosaukt būvdarbu vadītāja vārdu, kas netieši

liecina, ka īpašuma remontdarbu organizēšanā vairāk piedalījās /pers. D/, nevis pieteicēja, ņemot vērā, ka tajā laikā tieši /pers. D/ bija dzīvokļa īpašniece.

Turklāt pieteicēja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas apstiprina maksājumu veikšanu par sniegtajiem remontdarbu pakalpojumiem. Tiesa arī

konstatēja pieteicējas un /pers. D/ ilgstošu savstarpējo pazīšanos un sadarbību, kas pats par sevi neizslēdz arī kapitāla aktīvā veikto ieguldījumu

iespējamību, taču minētais fakts liek kritiskāk vērtēt lietā esošos pierādījumus.

Kapitāla aktīvā veikto ieguldījumu pierādīšana ir pieteicējas interesēs. Pieteicēja ir vienīgā, kura var zināt, kādus tieši ieguldījumus ir veikusi, un

attiecīgi nodrošināt šo ieguldījumu apliecinošus pierādījumus, kas ir izvērtējami tiesā. Tāpēc ir dabiski un atbilstoši prasīt, lai pieteicēja nodrošina

attiecināmus pierādījumus par veiktajiem ieguldījumiem. Ja pieteicēja nevar pierādīt konkrētu ieguldījumu veikšanu un apmēru, viņa nevar atsaukties uz

šiem ieguldījumiem. Tiesa uzskatīja, ka pieteicēja nav norādījusi objektīvu pamatu, kāpēc attaisnojuma dokumenti nav iesniegti izvērtējumam.

Ievērojot minēto, tiesa secināja, ka bez citiem pierādījumiem (rēķini, tāmes, akti, pavadzīmes, apmaksas dokumenti) iesniegtā vienošanās par

sadarbību un akts par ieguldījumiem nav uzskatāmi par pierādījumu tādu konkrētu ieguldījumu atzīšanai, kas saistīti ar nekustamā īpašuma uzlabošanu un

atjaunošanu. Līdz ar to uz esošo pierādījumu pamata tiesai nebija pamata atzīt par dokumentāri pierādītiem pieteicējas izdevumus 58 000 euro apmērā

kapitāla aktīvā veikto ieguldījumu apliecināšanai.

[4.8] Apkopojot norādīto, tiesa secināja, ka pieteicējas no nekustamā īpašuma atsavināšanas gūtais ienākums nav atbrīvojams no aplikšanas ar

IIN, kā arī ar nodokli apliekamā bāze ir noteikta pamatoti. Līdz ar to tiesa pārsūdzēto lēmumu atzina par tiesisku un pareizu, savukārt pieteicējas

pieteikumu par nepamatotu un noraidāmu.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2021.gada 9.februāra spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību, kurā norādīti turpmāk minētie

argumenti.

[5.1] Pieteicēja nepiekrīt tiesas izdarītajiem secinājumiem un uzskata, ka tie ir izdarīti, pieņemot dienesta lēmumā pausto viedokli un neņemot vērā

pieteicējas izteikto argumentāciju.

[5.2] Piespiedu izsolē atsavināja nevis ½ domājamo daļu no pieteicējai piederošā nekustamā īpašuma, bet gan /pers. C/ piederošo ½ domājamo

daļu no laulāto kopmantā esošā nekustamā īpašuma. Minēto apliecina Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas zemesgrāmatu nodaļas 2017.gada

7.marta lēmums, ar kuru tika apmierināts tiesu izpildītāja pieteikums par izsoles akta apstiprināšanu, ar kuru nolemts nostiprināt /pers. C/ piederošo ½

domājamo daļu no nekustamā īpašuma. Savukārt 2017.gada 9.maijā tika noslēgts pirkuma līgums, ar kuru pieteicēja pārdeva sev piederošo ½

domājamo daļu no nekustamā īpašuma par 59 900 euro. Abos gadījumos iegūtie naudas līdzekļi tika ieskaitīti Balcia Insurance SE norēķinu kontā,

tādējādi daļēji dzēšot par labu Balcia Insurance SE nostiprināto pirmo hipotēku par 478 300,00 LVL (680 559,59 euro) apmērā.

[5.3] Nevar būt tāda situācija, kad nostiprināto pirmo hipotēku ņem vērā, tikai attiecinot uz ienākumu gūšanu, kad tiek atsavināts nekustamais

īpašums, bet ignorē attiecībā uz nekustamā īpašuma iegādes vērtību. Hipotēka ir nesaraujami saistīta ar konkrēto nekustamā īpašuma vērtību un nevar tikt

atdalīta. Hipotēka ir nākotnes izdevumi tāpat kā remonts. Ja pieteicēja samaksā hipotēku vai daļu no tās, tad tie ir pielīdzināmi remontizdevumiem, kas

ietekmē nekustamā īpašuma vērtību. Nekustamā īpašuma īpašnieks ienākumus gūst tikai pēc hipotēkas dzēšanas, pretējā gadījumā veidojas situācija,

kad, sedzot jebkuru parādu, to var uzskatīt kā ienākumu un aplikt ar nodokli. Pieteicējas ieskatā, apliekamais ienākums var būt tikai summa, kas

pārsniedz iegādes vērtību un dzēsto hipotēku.

[5.4] Ja, pieteicējai iegādājoties nekustamo īpašumu, tas kļuva par laulāto kopīgo mantu, tad arī saistības (uz nekustamo īpašumu nostiprināto

hipotēku) abi laulātie uzņemas vienlīdzīgās daļās. Konkrētajā gadījumā nav pieļaujama situācija, kad viens no laulātajiem iegūst tikai aktīvus bez pasīviem,

bet otrs aktīvus ar visiem pasīviem.

[5.5] Pieteicēja, iegādājoties nekustamo īpašumu kopā ar laulāto, saistības varēja uzņemties tikai nekustamā īpašuma atsavināšanas rezultātā iegūto

naudas līdzekļu apmērā, nevis visas nodibinātās hipotēkas apmērā, kā tiek norādīts spriedumā.

[5.6] Lai arī tiesai netika iesniegti rēķini, tāmes, akti, pavadzīmes, kas varētu apliecināt nekustamajā īpašumā veiktos ieguldījumus, lietas materiālos

atrodas akts par ieguldījumu un vienošanās par sadarbību, kas apliecina faktu, ka laika posmā no 2003.gada 9.marta līdz 2013.gada 29.janvārim

nekustamā īpašuma remontā tika ieguldīti ievērojami naudas līdzekļi, kuru atlikusī vērtība uz nekustamā īpašuma iegādes brīdi sastādīja aptuveni

58 000 euro.

[5.7] Kopš remontdarbu veikšanas ir pagājuši 10 līdz 17 gadi, līdz ar to nav saprātīgi prasīt, lai cilvēks spētu detalizēti atcerēties, kas, kad, kā un

kādā secībā veica remontdarbus. Pieteicēja norāda, ka vairumu no nekustamajā īpašumā veicamajiem darbiem veica SIA „Piramidāls” būvdarbu vadītāja

/pers. G/ uzraudzībā.

[6] Apgabaltiesā saņemtajos rakstveida paskaidrojumos dienests pieteicējas apelācijas sūdzību uzskata par nepamatotu un lūdz pieteikumu

noraidīt.

Motīvu daļa

[7] Rakstveida procesā pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietas dalībnieku argumentus, Administratīvā apgabaltiesa secina, ka pieteicējas

apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

[8] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā

gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Administratīvā apgabaltiesa, izskatījusi lietu pēc būtības, pārbaudījusi un novērtējusi lietā iesniegtos pierādījumus, izvērtējusi apelācijas sūdzībā

minēto, secina, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pietiekams, tādēļ Administratīvā apgabaltiesa pievienojas pirmās

instances spriedumā izteiktajai motivācijai (sk. šī sprieduma 4.punktu) un atkārtoti to nenorāda.

[9] Attiecībā uz pieteicējas argumentu, ka 2017.gada 7.martā atsavinātā ½ domājamā daļa no nekustamā īpašuma bija pieteicējas laulātajam

piederošā daļa no kopmantas, norādāms turpmāk minētais.

Kā ir atzīts Senāta praksē, jau iepriekš ir tikusi atzīta prezumpcija, ka nekustamais īpašums ir uzskatāms par laulāto kopīgo mantu, ja vien

zemesgrāmatā nav ierakstīts pretējais. Proti, pierādāms ir fakts, ka manta ir atsevišķa, nevis otrādāk. Fakts, ka laulātā vārds netiek ierakstīts

zemesgrāmatā, nekādā veidā nemazina laulātā tiesības uz šo nekustamo īpašumu. Minētais primāri izriet no laulāto kopīgās mantas institūta, kas jau pēc

savas būtības atzīst laulātā tiesības uz mantu, neskatoties uz to, ka publiskos reģistros nav norādes uz laulātā īpašuma tiesībām (Senāta 2016.gada

21.decembra sprieduma lietā Nr.SKA-630/2016 (A420486113) 8.punkts).

Šāda nostāja izriet arī no Senāta Civillietu departamenta jaunākās judikatūras. Tajā atzīts, ka no Civillikuma 89.panta pirmās un otrās daļas un

91.panta pirmās daļas izriet, ka laulātajiem uz likuma pamata ir tikai divi savstarpēji nošķirami mantas veidi – katra laulātā atsevišķā manta un laulāto

laulības laikā iegūta kopīgā manta. Laulāto likumisko mantisko attiecību gadījumā piemērojama laulāto kopīgās mantas prezumpcija, jo tā izriet no

Civillikuma 91.panta otrās daļas, kas ir atzīstama par speciālo normu un atbilstoša strīda gadījumā izslēdz Civillikuma 994.panta pirmajā daļā kā vispārējā

tiesību normā ietvertās prezumpcijas piemērošanu laulāto likumisko mantisko attiecību noteikšanai. Tas nozīmē, kamēr zemesgrāmatā nav ierakstīts, ka

konkrētā manta ir viena laulātā atsevišķā manta, saskaņā ar publiskās ticamības principu attiecībā uz trešajām personām šī manta formāli pieder pie

laulāto kopīgās mantas, ja vien nepastāv ipso jure atsevišķās mantas statuss, piemēram, dāvinājums. Šāds minēto normu iztulkojums izriet ne tikai pēc to

tiešā jēguma un ir sistēmiski atbilstošs, bet arī no vēsturiskās un teleoloģiskās tiesību normu interpretācijas viedokļa un atbilst Civillikuma Ģimenes tiesību

daļas atjaunošanas projekta mērķim (Senāta 2020.gada 29.aprīļa lēmuma lietā Nr.SKC-107/2020 ( ECLI:LV:AT:2020:0429.SKC010720.7.L) 8.–

13.punkts).

Minētajā Senāta Civillietu departamenta lēmumā tāpat ir atzīts, ka atšķirībā no laulātā atsevišķās mantas, kas ietilpst laulātā brīvajā mantā, katram

laulātajam pieder tikai skaitliski nenoteiktas daļas no laulībā iegūtas kopīgās mantas kā tādas, nevis domājamās daļas no kāda konkrēta īpašuma

priekšmeta (Civillikuma 93.panta otrā daļa, 96., 99.pants un 109.panta otrā daļa). Turklāt šā likuma 109.panta trešā daļa noteic, ka laulāto kopīgajā

mantā ietilpst arī tiesības un saistības. Tātad katram laulātajam pieder atsevišķa manta un skaitliski nenoteiktas daļas laulāto kopīgajā mantā līdz kopīgas

mantas sadalīšanai (turpat, 11.punkts).

Ievērojot minēto, secināms, ka no minētās tiesu prakses izriet, ka atbilstoši laulāto kopīgās mantas prezumpcijai, kamēr zemesgrāmatā nav

ierakstīts, ka konkrētā manta ir viena laulātā atsevišķā manta, tā ir atzīstama par laulāto kopīgo mantu, kas pilnībā pieder abiem laulātajiem kopīgi.

Līdz ar to apgabaltiesa atzīst, ka konkrētajā gadījumā, lai arī tiesu izpildītājs ir organizējis piespiedu izsoli uz pieteicējas laulātajam piederošo ½

domājamo daļu no nekustamā īpašuma, faktiski izsoles priekšmets ir bijis abiem laulātajiem kopīgi īpašumā esošais nekustamais īpašums.

Saskaņā ar Civillikuma 100.panta trešo daļu, ja par viena laulātā parādiem vērsta piedziņa uz laulāto kopīgo mantu, otrs laulātais var prasīt mantas

dalīšanu un viņa daļas atsvabināšanu no piedziņas.

Apgabaltiesa konstatē, ka lietā nav iesniegti pierādījumi, ka pieteicējas un viņas laulātā manta būtu sadalīta, proti, ka pieteicēja būtu izmantojusi

Civillikuma 100.panta trešajā daļā noteiktās tiesības.

Ievērojot minēto, apgabaltiesas ieskatā, konkrētajā gadījumā nav šaubu, ka rīkotā izsole, lai piedzītu pieteicējas laulātā parādus, tika vērsta pret

pieteicējas nekustamo īpašumu, kas ir uzskatāms par laulāto kopīgo mantu.

[10] Attiecībā uz pieteicējas argumentu, ka pieteicēja no darījumiem, kuros tika atsavināts nekustamais īpašums, faktiski nav guvusi ienākumus,

apgabaltiesa konstatē, ka pieteicēja par pirmo darījumu, kad izsolē tika atsavināta ½ domājamās daļas no nekustamā īpašuma, bija informēta un necēla

pret to nekādus iebildumus, savukārt otrajā darījumā, kad tika atsavināta ½ domājamās daļas no nekustamā īpašuma, ņēma aktīvu dalību, noslēdzot

pirkuma līgumu.

Apgabaltiesa nepiekrīt pieteicējas norādītajam, ka pieteicēja nav guvusi nekādu labumu no nekustamā īpašuma pārdošanas. Kā redzams no lietas

materiāliem, līdz ar nekustamā īpašuma iegādi pieteicēja ieguva arī parādsaistības, proti, hipotēku, kas bija nostiprināta uz nekustamo īpašumu. Lietā nav

strīda, ka ar naudas līdzekļiem, kas iegūti piespiedu izsolē, tika daļēji dzēsta iepriekš minētā hipotēka. Tādējādi apgabaltiesa secina, ka labums, ko

pieteicēja guva no piespiedu izsolē atsavinātās nekustamā īpašuma daļas, bija tas, ka daļēji tika dzēsta hipotēka, proti, pieteicējas parādsaistības.

Kā ir atzīts administratīvo tiesu praksē, uz ko pamatoti atsaucas arī dienests un pirmās instances tiesa, tas, ka pieteicēja faktiski nav saņēmusi

pirkuma maksu, neļauj uz šo gadījumu raudzīties citādāk, nekā uz gadījumu, kad persona nekustamā īpašuma pirkuma maksu vispirms faktiski saņem pati

un tad to izlieto jebkādiem citiem mērķiem (sk. Senāta Administratīvo lietu departamenta 2015.gada 29.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-

431/2015 10.punktu).

Tādējādi apstāklis, ka ½ domājamās daļas no nekustamā īpašuma atsavināšanas rezultātā gūtie līdzekļi izlietoti trešās personas saistību daļējai

dzēšanai, neatbrīvo pieteicēju no nodokļa nomaksas pienākuma, jo īpašuma atsavināšanas rezultātā gūto līdzekļu izmantošanas veids neietekmē ar

nodokli apliekamā ienākuma no nekustamā īpašuma atsavināšanas noteikšanu.

[11] Pieteicēja apelācijas sūdzībā norāda, ka tiesa ir nepamatoti atzinusi, ka nav pierādīti pieteicējas ieguldījumi nekustamā īpašuma uzlabošanā, jo

lietā esošie pierādījumi to apliecina.

Apgabaltiesa konstatē, ka pirmās instances tiesa, izvērtējot lietā esošos pierādījumus (vienošanos par sadarbību, aktu par ieguldījumiem, liecinieces

/pers. D/ liecības), ir secinājusi, ka tie nepierāda pieteicējas ieguldījumus, jo nedz iestādē, nedz tiesā nav tikuši iesniegti dokumentāri pierādījumi (tāmes,

čeki, līgumi u.tml.), lai tiesa varētu tos pārbaudīt, savukārt liecinieces liecības ir pārāk vispārīgas un nekonkrētas.

Norādāms, ka arī apgabaltiesā līdz sprieduma sastādīšanas dienai pieteicēja nav iesniegusi papildu pierādījumus, proti, maksājuma uzdevumus,

rēķinus, tāmes, aktus, pavadzīmes vai kādus citus pierādījumus, kas varētu pierādīt ieguldījumu esību.

Pieteicēja apelācijas sūdzībā ir norādījusi, ka lielāko daļu no veiktajiem darbiem nekustamajā īpašumā ir veikusi SIA „Piramidāls” būvdarbu

vadītāja /pers. G/ uzraudzībā.

Iepazīstoties ar publiski pieejamo informāciju Iedzīvotāju reģistrā, apgabaltiesa konstatē, ka /pers. G/, kuru būtu bijis iespējams izsaukt uz tiesu un

nopratināt kā liecinieku, 2009.gada 1.martā ir miris, par ko liecina Jūrmalas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas 2009.gada 4.marta ieraksts, reģ. nr.152.

Savukārt no Uzņēmumu reģistra sniegtās informācijas izriet, ka SIA „Piramidāls”, kurā /pers. G/ bija amatpersona, ir tikusi likvidēta 2017.gada

13.decembrī.

Ievērojot minēto, apgabaltiesa atzīst, ka šādos apstākļos tiesai nav iespējams pārliecināties par ieguldījumu esību, līdz ar to pieteicējas norādītie

ieguldījumi nav uzskatāmi par pierādītiem un nav ņemami vērā.

[12] Ievērojot minēto, kā arī pievienojoties pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas

apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

Noraidīt /pers. A/ pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2019.gada 8.aprīļa lēmuma Nr.31.1-22.10/1726 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas

sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnesis referents M.Birzgalis

Tiesneses M.Osmane

A.Šteinberga