Court dismissed claim for return of goods and creditor removal due to full payment and ownership transfer.

Lieta Nr.C33496912;

CA-0445/25; 2014.g.

SPRIEDUMS

LATVIJAS REPUBLIKAS VĀRDĀ

2014.gada 17.februārī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja L.Volberga,

tiesneši L.Gavere un M.Sviķis,

ar sekretāri E.Ločmeli,

piedaloties zvērinātam advokātam Mārtiņam Aljēnam,

izskatīja atklātā tiesas sēdē Rīgā, Brīvības bulvārī 34,

civillietu SIA /Nosaukums A/ prasībā pret AS /Nosaukums B/ par prasītājam piederošas mantas atdošanu

un prasītāja izslēgšanu no kreditoru saraksta sakarā ar SIA /Nosaukuma A/apelācijas sūdzību par Rīgas

rajona tiesas 2013.gada 30.maija spriedumu un

konstatēja:

Prasītājs – SIA /Nosaukums A/– 2012.gada 1.oktobrī Rīgas rajona tiesā cēlis prasību pret AS

/Nosaukums B/par prasītājam piederošas mantas atdošanu un prasītāja izslēgšanu no kreditora saraksta,

lūdzot tiesu: 1) uzlikt par pienākumu atbildētājam atgriezt prasītājam 1300 koka paletes 800x1200 un 530

koka paletes 1000x1200 vai mantas atgriešanas neiespējamības gadījumā piedzīt neatgrieztās mantas

vērtību naudā – Ls 5 579,06 apmērā; 2) pēc koka palešu atgriešanas vai mantas vērtības piedziņas izslēgt

prasītāju no atbildētāja kreditoru saraksta; 3) piedzīt no atbildētāja tiesas izdevumus un ar lietas vešanu

saistītos izdevumus to faktiskajā apmērā.

Prasības pieteikumā norādīts, ka 2010.gada 11.februārī starp SIA /Nosaukums A/ un AS /Nosaukums B/

tika parakstīts līgums par preces izgatavošanu un piegādi Nr.69/1 (turpmāk – līgums), saskaņā ar kuru

prasītājs izgatavo un nodod atbildētājam preču pavadzīmēs-rēķinos norādīto preci - jaunas un lietotas

koka paletes.

Saskaņā ar līguma 2.1.punktu, pēc preces saņemšanas tā atrodas atbildētāja varā, bet īpašuma tiesības tiek

saglabātas prasītājam līdz tās pilnīgai apmaksai, turklāt līdz preces apmaksai atbildētājam nav tiesību

preci atsavināt, ieķīlāt, iznomāt vai kādā citā veidā apgrūtināt ar lietu tiesībām.

Norādīts, ka laika periodā no 2011.gada 11.jūlija līdz 2011.gada 23.septembrim prasītājs ir izrakstījis un

nogādājis atbildētājam četras pavadzīmes-rēķinus:

11.07.2011. PR 11 01948 par summu Ls 2 127,68 apmērā;

13.07.2011. PR 11 01982 par summu Ls 1 049,20 apmērā;

19.08.201l. PR 11 02348 par summu Ls 702,72 apmērā;

23.09.2011. PR 11 02697 par summu Ls 1 699,46 apmērā.

Pavadzīmes-rēķini tika izrakstīti atbilstoši līguma nosacījumiem, kopā ar kuriem atbildētājam tika

piegādātas 1830 koka paletes par kopējo vērtību Ls 5 579,06 apmērā.

2011.gada 7.oktobrī atbildētājs ir iesniedzis tiesā pieteikumu par tiesiskās aizsardzības procesa (turpmāk -

TAP) pasludināšanu, un ar Rīgas rajona tiesas 2011.gada 10.oktobra lēmumu ierosināta atbildētāja

tiesiskās aizsardzības procesa lieta.

2011.gada 14.novembrī prasītājs saņēma atbildētāja tiesiskās aizsardzības procesa pasākumu plānu,

atbilstoši kura pielikumam Nr.3, prasītājs ar prasījuma tiesību summu Ls 5 579,06 apmērā tika iekļauts to

komercsabiedrību sarakstā, pret kuru saistības tiks:

• daļēji dzēstas LVL 2 760,00, jeb 49% apmērā;

• daļēji izpildītas LVL 587,00 apmērā, saskaņā ar maksājumu grafiku;

• daļēji atliktas, vismaz uz diviem gadiem, Ls 2 232,00 apmērā.

Prasītājs ir nosūtījis atbildētājam 2011.gada 16.novembra iebildumus plānam un 2011.gada 17.novembra

papildinājumus iebildumiem, kuros atgādināja atbildētājam par mantas nodošanas nosacījumiem, kā arī ar

2011.gada 17.novembra pretenziju vērsās pret atbildētāju ar nolūku panākt mantas atgriešanu prasītājam.

Ne uz vienu no minētiem dokumentiem prasītājs nav saņēmis nekādas rakstiskas vai mutiskas atbildes vai

komentārus. Tādējādi prasītājs uzskata par izsmeltu pirmstiesas noteiktu strīdu atrisināšanas procedūru,

kas noteikta līguma 9.l.punktā.

Ar Rīgas rajona tiesas 2012.gada 11.janvāra lēmumu atbildētājam tika iecelts sertificēts administrators

Olafs Svanks. Ar Rīgas rajona tiesas 2012.gada 20.janvāra spriedumu tika nospriests īstenot TAP

attiecībā uz atbildētāju un apstiprināt TAP pasākumu plānu.

Prasītājs konstatējis, ka atbildētājs pirms preces saņemšanas apzināti nav sniedzis prasītājam informāciju

par savu finansiālo stāvokli un par ieplānoto saistību restrukturizāciju.

Prasītājs uzskata, ka, iekļaujot prasītāju kreditoru sarakstā un ignorējot prasītāja tiesības uz sev piederošās

mantas atpakaļ saņemšanu, tika aizskartas prasītāja līgumiskās un likumiskās intereses.

Prasītājs atsaucas uz Maksātnespējas likuma 6.panta pirmās daļas 1.punktu, 4.punktu, 8.punktu, 40.panta

trešo daļu, 40.panta ceturtās daļas 13.punktu, 94.pantu.

Prasītāja ieskatā, tam pieder neierobežotas īpašuma tiesības uz mantu, līdz ar to saskaņā ar Civillikuma

1041.panta prasībām prasītājam ir tiesības izprasīt mantu no visām personām, tajā skaitā no atbildētāja.

Tāpat prasītājs uzskata, ka noslēgtā līguma 2.1.punkta prasības uzliek par pienākumu atbildētājam atdot

mantu prasītājam pēc pirmā pieprasījuma, pretēji tam atbildētāja darbība raksturojuma kā netaisna

iedzīvošanās, kas, atbilstoši Civillikuma 2191.panta prasībām, rada prasītājam atprasījuma tiesības,

atbildētāja pretlikumīgas iedzīvošanās dēļ.

Savukārt, ja atbildētājs nespēs atgriezt prasītājam mantu, tam ir pienākums atlīdzināt prasītājam nodarītā

zaudējuma apmēru, attiecīgās mantas vērtībā, kas norādīta attiecīgajos preču pavadzīmes rēķinos,

pamatojoties uz Civillikuma 1779.panta prasībām.

Prasība pamatota ar Civillikuma 1036., 1038., 1039., 1041., 1587., 1779., 2391.pantu un Maksātnespējas

likuma 6.panta pirmās daļas 1.punktu, 4.punktu, 8.punktu, 38.panta sesto daļu, 94.pantu, Civilprocesa

likuma 1., 34., 41., 44.pantu.

2012.gada 12.novembrī tiesā saņemti AS /nosaukums B/ administratora Olafa Švanka rakstveida

paskaidrojumi par prasību (l.l. 109-11), norādot, ka prasība ir noraidāma.

Paskaidrojumos norādīts, ka, saskaņā ar Maksātnespējas likuma 50.panta pirmo daļu, administrators veic

parādnieka darbības uzraudzību atbilstoši tiesiskās aizsardzības procesa mērķim, TAP pasākumu plānam

un normatīvo aktu prasībām. Līdz ar to administrators nepiedalās TAP subjekta operatīvajā pārvaldē, kā

tas notiktu gadījumā, ja subjektam tiku pasludināts maksātnespējas process.

Paskaidrojumos norādīts, ka TAP realizācijas laikā parādnieka pienākums ir pildīt un ievērot tiesas

apstiprināto TAP plānu, tajā skaitā - neveikt darbības, kas būtu pretrunā ar TAP plānu vai kuras nav

atbilstošas TAP nosacījumiem. Minētie nosacījumi arī attiecas uz TAP subjekta kreditoriem, tajā skaitā,

arī kreditoriem, kuri iebilduši TAP plānam pirms tā apstiprināšanas tiesā.

Pirms TAP plāna apstiprināšanas tiesā administrators ir sniedzis atzinumu par kreditora SIA /Nosaukums

A/ iebildumiem par TAP plānu. Administratora ieskatā, TAP īstenošanas laikā SIA /Nosaukums A/

ieguvums ir vismaz tikpat liels kā gadījumā, ja šā plāna apstiprināšanas brīdī parādniekam tiktu

pasludināts maksātnespējas process, līdz ar ko TAP plāns atbilst Maksātnespējas likuma 40.panta trešās

daļas prasībām.

SIA /Nosaukums A/ kā kreditora prasījuma tiesības pret AS /nosaukums B/ saglabājas arī TAP

īstenošanas laikā.

Tā kā TAP plāns paredz segt saistības pret SIA /Nosaukums B/ 51% apmērā no kopējā saistību apjoma un

AS /nosaukums B/ savu saistību izpildi pret SIA /Nosaukums A/ TAP plāna īstenošanas ietvaros ir

uzsākusi, tad līdz ar to ir ievērots Maksātnespējas likuma 6.panta 4.punktā noteiktais saistību izpildes

princips. Turklāt saistību izpildes principa izpilde AS /nosaukums B/ TAP plāna izpildes laikā ir

vērtējama kopsakarā ar TAP mērķi (atjaunot parādnieka spēju nokārtot savas saistības) un tiesas

apstiprinātajām TAP metodēm:

- Maksājumu saistību izpildes atlikšana;

- Parādnieka - kapitālsabiednbas - pamatkapitāla palielināšana;

- Parādnieka - komercsabiedrības - reorganizācija;

- Pamatparāda, līgumsoda vai procentu dzēšana vai samazināšana;

- Ieskaits.

Tāpat nav pamatots SIA /Nosaukums A/ apgalvojums, ka nav ievērots Maksātnespējas likuma 6.panta

8.punktā noteiktais labticības princips.

Norāda, ka kreditoram ir jārespektē Maksātnespējas likumā noteiktās tiesības ar TAP īstenošanas

pasludināšanu daļēji ierobežot kreditora iespējas pilnībā realizēt prasījuma tiesības pret parādnieku.

Saistību pirmstermiņa segšana attiecībā pret TAP plānā iekļautu kreditoriem būtu pretrunā ar TAP plānu,

aizskartu pārējo kreditoru intereses, pārkāpjot kreditoru vienlīdzības principu (Maksātnespējas likuma

6.panta 2.punkts) un patvaļas aizlieguma principu (Maksātnespējas likuma 6.panta 3.punkts), kā arī tiktu

pārkāpts Maksātnespējas likuma 45.panta pirmajā daļā noteiktais TAP plāna obligātuma princips. Līdz ar

to SIA /Nosaukums B/ prasījuma pirmstermiņa apmierināšana būtu pretrunā ar TAP plānu, līdz ar to

prettiesiska.

2013.gada 8.aprīlī tiesā saņemti atbildētāja - AS /nosaukums B/rakstveida paskaidrojumi par prasību (l.l.

116-117), norādot, ka prasība ir noraidāma.

Paskaidrojumos norādīts, ka atbildētājs ir atzinis kopējo prasījuma summu Ls 5 579,06 apmērā un ir

iekļāvis to savā TAP plānā. Atbilstoši Maksātnespējas likumā nostiprinātajam tiesiskās aizsardzības

procesa mērķim, tā sasniegšanai tiek piemērotas vairākas metodes.

Kā tas ir noteikts Maksātnespējas likuma 45.pantā, TAP pasākumu plāns ir obligāts, un tas ir saistošs arī

kreditoriem, kuri nav devuši piekrišanu. Tādejādi, lai gan prasītājs nav devis savu piekrišanu atbildētāja

TAP plānam, tas ir obligāts arī prasītājam.

Atbildētājs atsaucies uz Maksātnespējas likuma 3.pantu un norādījis, ka atbildētāja administrators Olafs

Švanks savā atzinumā par atbildētāja TAP pasākumu plānu ir konstatējis, ka tajā nav piemērotas tādas

metodes, kuras ierobežotu kreditoru tiesības vairāk, nekā tas nepieciešams tiesiskās aizsardzības procesa

pasākumu plāna sekmīgai īstenošanai un Maksātnespējas likumā minētā TAP mērķa sasniegšanai. Bez

tam, plānu nesaskaņojušo kreditoru ieguvums, īstenojot TAP, ir atzīstams par tikpat lielu kā gadījumā, ja

atbildētājam tiktu pasludināts maksātnespējas process. Minētajam ir piekritusi arī Rīgas rajona tiesa,

2012.gada 20.janvārī apstiprinot atbildētāja 2011.gada 31.oktobra tiesiskās aizsardzības procesa

pasākumu plānu.

Turklāt par prasītāja izteiktajiem iebildumiem, ka atbildētāja rīcībā, saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem, ir

prasītājam piederošā manta, kas maksātnespējas gadījumā netiktu iekļauta to aktīvu sastāvā, kas tiek

pārdota, administrators ir norādījis, ka TAP, atšķirībā no maksātnespējas procesa, ļauj Sabiedrībai

turpināt savu saimniecisko darbību, līdz ar to, arī strīdus priekšmets ikdienā tiek aktīvi lietots, kā rezultātā

šī manta jau šobrīd ir atzīstama par nolietotu, un tās vērtība ir zemāka par to, ko prasītājs saņems TAP

pasākumu plāna realizācijas laikā.

Noradīts, ka fakts, ka atbildētājs šobrīd realizē TAP plānu nekādā veidā nav tulkojams, kā atbildētāja

apzināta izvairīšanās no uzņemto saistību izpildes pret Kreditoriem vai vēlmi pretlikumīgi iedzīvoties. Tā

kā atbildētājam šobrīd ir ierobežota maksātspēja, savas saistības tas pilda ievērojot Rīgas rajona tiesas

2012.gada 20.janvārī apstiprināto atbildētāja 2011.gada 31.oktobra tiesiskās aizsardzības procesa

pasākumu plānu un tajā noteikto maksājumu grafiku, un tas nav atzīstams par Civillikuma 1779.panta

pārkāpumu, vai izvairīšanos no tā izpildes.

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 93. un 148.pantu, atbildētājs lūdz prasību noraidīt un tiesvedību lietā

izbeigt.

Ar Rīgas rajona tiesas 2013.gada 30.maija spriedumu (l.l. 122-125) prasība tika noraidīta.

Pirmās instances tiesa tika atzinusi, ka lietā nav strīda par faktu, ka ar Rīgas rajona tiesas 201l.gada

10.oktobra lēmumu ir ierosināta atbildētāja tiesiskās aizsardzības procesa lieta, bet ar 2012.gada

20.janvāra Rīgas rajona tiesas spriedumu tika īstenots AS /nosaukums B/ tiesiskās aizsardzības process,

un apstiprināts atbildētāja 201l.gada 31.oktobra tiesiskās aizsardzības procesa pasākumu plāns.

Pirmās instances tiesa, atsaucoties uz Maksātnespējas likuma 3.pantu, secinājusi, ka tiesiskās

aizsardzības process ļauj sabiedrībai turpināt savu saimniecisko darbību.

Tāpat pirmās instances tiesa atzinusi, ka lietā nav strīda par to, ka 2011.gada 14.novembrī prasītājs

saņēma no atbildētāja tiesiskās aizsardzības procesa pasākumu plānu, bet 2011.gada 16.novembrī tas

nosūtīja atbildētājam iebildumus plānam un 2011.gada 17.novembrī papildinājumus iebildumiem, kuros

norādīja, ka vēlas panākt mantas atgriešanu prasītājam.

Pirmās instances tiesa atzinusi par nepamatotiem prasītāja apgalvojumus, ka tas nav saņēmis no

atbildētāja atbildi uz iebildumiem, jo ar lietas materiāliem pierādījumu gūst fakts, ka atbildētāja

maksātnespējas administrators O.Švanks savā 2012.gada 9.janvāra atzinumā sniedza atbildi uz SIA

/Nosaukums A/ iebildumiem par TAP plānu (lietas 100.lapa), un turklāt prasītāja iebildumus par tiesiskās

aizsardzības procesa plānu un administratora atzinumu ir vērtējusi arī tiesa 2012. gada 20. janvāra

spriedumā par tiesiskās aizsardzības procesa plāna apstiprināšanu un tā īstenošanas pasludināšanu,

norādot, ka nav pamata apšaubīt administratora atzinuma pamatotību.

Pirmās instances tiesa, atsaucoties uz Maksātnespējas likuma 40.panta trešās daļas noteikumiem,

atzinusi, ka atbilstoši minētajā likumā nostiprinātajam tiesiskās aizsardzības procesa mērķim, tā

sasniegšanai tiek piemērotas vairākas metodes. Šajā gadījumā tika noteikts, ka attiecībā pret prasītāja

kopējo parādu atbildētājs to: daļēji dzēsīs (49 % apmērā); daļēji izpildīs saskaņā ar plānā iekļauto

maksājumu grafiku; daļēji atliks uz laiku līdz diviem gadiem, papildus paredzot, ka nenodrošinātajiem

kreditoriem (t.sk. prasītājam) ir tiesības pieteikties uz samazināta pamatparāda kapitalizēšanu apmaiņā

pret atbildētāja akcijām.

Spriedumā norādīts, ka, administratora ieskatā, tiesiskās aizsardzības procesa īstenošanas laikā prasītāja

ieguvums ir vismaz tikpat liels kā gadījumā, ja šā plāna apstiprināšanas brīdī parādniekam tiktu

pasludināts maksātnespējas process, līdz ar ko tiesiskās aizsardzības procesa plāns atbilst Maksātnespējas

likuma 40. panta trešās daļas prasībām.

Pirmās instances tiesa atsaukusies uz Maksātnespējas likuma 6.panta 1.punktā noteikto, ka tiesiskās

aizsardzības procesā, juridiskās personas maksātnespējas procesā un fiziskās personas maksātnespējas

procesā (turpmāk šajā pantā – process) vispārējie principi tiek piemēroti šādi: 1) tiesību saglabāšanas

princips – procesā tiek ievērotas pirms procesa iegūtās kreditoru tiesības. Kreditora tiesību ierobežojums,

kas noteikts procesa ietvaros, nevar būt lielāks, nekā ir nepieciešams attiecīgā procesa mērķa

sasniegšanai (...).

Tāpat pirmās instances tiesa atzinusi, ka lietā nav strīda par faktu, ka 2010.gada 11.februārī starp prasītāju

un atbildētāju tika noslēgts līgums par preces izgatavošanu un piegādi Nr.69/1, pamatojoties uz kuru

prasītājs izgatavoja, un laika posmā no 2011.gada 11.jūlija līdz 2011.gada 23.septembrim, nodeva

atbildētājam jaunas un lietotas koka paletes, par kopējo summu Ls 5 579,06, kā arī nav strīda par to, ka

atbildētājs ir atzinis un iekļāvis savā tiesiskās aizsardzības pasākumu plānā prasījumu par kopējo summu

Ls 5 579,06.

Pie šādiem apstākļiem pirmās instances tiesa secinājusi, ka prasītāja kreditora prasījuma tiesības pret

atbildētāju ir saglabātas arī tiesiskās aizsardzības procesa īstenošanas laikā, tādejādi ir ievērots

Maksātnespējas likuma 6. panta 1. punktā noteiktais tiesību saglabāšanas princips, līdz ar ko prasītāja

norāde uz minētā principa neievērošanu nav pamatota.

Tiesa, ņemot vērā Maksātnespējas likuma 6.panta 4.punktā noteikto, ka tiesiskās aizsardzības procesā

tiek piemērots (...) saistību izpildes princips – procesa ietvaros piemērojami tādi pasākumi, kas ļauj

saistības, kuras uzņēmies parādnieks, izpildīt lielākā apmērā (...), konstatējusi, ka tiesiskās aizsardzības

plāna īstenošanas ietvaros atbildētājs ir uzsācis savu saistību izpildi pret prasītāju. Tiesa pievienojusies

atbildētāja viedoklim, ka saistību izpildes principa izpilde atbildētāja TAP plāna izpildes laikā ir

vērtējama kopsakarā ar tiesiskās aizsardzības mērķi (atjaunot parādnieka spēju nokārtot savas saistības)

un tiesas apstiprinātajām TAP metodēm, līdz ar ko atzinusi par noraidāmu kā nepamatotu prasītāja

argumentu, ka nav ievērots Maksātnespējas likuma 6. panta 4. punktā noteiktais saistību izpildes

princips.

Tāpat pirmās instances tiesa atzinusi par nepamatotu prasītāja viedokli, ka nav ievērots Maksātnespējas

likuma 6. panta 8. punktā noteiktais labticības princips, jo prasītājs nav pierādījis, ka, ierosinot tiesiskās

aizsardzības procesu, atbildētāja mērķis bija netaisnīgi iedzīvoties, kā arī tiesa tika secinājusi, ka

atbildētāja mērķis tiesiskās aizsardzības procesa īstenošanas rezultātā ir atjaunot spēju nokārtot saistības,

tajā skaitā, izpildīt saistības pret prasītāju.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka, pastāvot apstākļiem, ka parādnieka saistības un to izpildes termiņš tika

ietverti tiesiskās aizsardzības procesa pasākuma plānā, prasītājam jārēķinās ar to, ka saistības tiks pildītas

TAP pasākumu plānā noteiktajā kārtībā un termiņos.

Tiesa secinājusi, ka tiesiskās aizsardzības procesa rezultātā prasītāja savus prasījumus var atgūt tikai tādā

apmērā, kādā tas paredzēts TAP pasākumu plānā. Savukārt, ja parādniece nepildīs TAP pasākumu plānā

norādītos maksājumus, tad, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 51.panta trešās daļas 2.punktu, ir

pamats tiesiskās aizsardzības procesa izbeigšanai un atbildētājas maksātnespējas procesa pasludināšanai,

un tad atgūt kreditora prasījumu būs iespējams vienīgi maksātnespējas procesa ietvaros.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka prasītājs nav izpildījis tam ar Civilprocesa likuma 93.pantu uzlikto

pienākumu, t.i., nav pierādījis savu argumentu pamatotību, kā arī tiesa atzinusi, ka Civillikuma 1.pants

pieprasa, lai civiltiesisko attiecību dalībnieki rēķinātos viens ar otru un ņemtu vērā arī pretējās puses

intereses.

Ņemot vērā visu minēto, pirmās instances tiesa atzinusi, ka prasība par mantas atdošanu, bet

neiespējamības gadījumā tās vērtības naudas piedziņu, un prasītājas izslēgšanu no kreditoru saraksta nav

pamatota un ir noraidāma pilnībā.

Bez tam, pirmās instances tiesa, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 42.panta pirmās daļas

nosacījumiem, atzinusi, ka no prasītāja valsts ienākumos piedzenami nesamaksātie ar lietas izskatīšanu

saistīti izdevumi Ls 8,50 apmērā.

Par pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas sūdzību iesniedza prasītājs – SIA /Nosaukums

A/ (l.l.126), norādot, ka pirmās instances tiesas spriedums tiek pārsūdzēts pilnā apmērā.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka pirmās instances tiesa, taisot spriedumu, nav izvērtējusi visus

būtiskos lietas apstākļus.

Apelators uzskata, ka tiesa nav ņēmusi vērā to, ka:

1. - prasītājam pieder neierobežotas īpašuma tiesības uz mantu, līdz ar to, saskaņā ar Civillikuma

1041.pantu, prasītājam ir tiesības izprasīt mantu no atbildētāja;

2. - starp pusēm noslēgtā līguma Nr.69/1 2.1. punkta prasības uzliek atbildētājam par pienākumu

atdot mantu prasītājam pēc pirmā pieprasījuma. Pretēji tam atbildētāja darbības raksturojamas kā

netaisna iedzīvošanās, kas, atbilstoši Civillikuma 2191.panta prasībām, rada prasītājam

atprasījuma tiesības atbildētāja pretlikumīgas iedzīvošanās dēļ. Savukārt, ja atbildētājs nespēs

atgriezt prasītājam mantu, tam ir pienākums atlīdzināt prasītājam nodarītā zaudējuma apmēru,

attiecīgās mantas vērtībā, kas norādīta attiecīgajos preču pavadzīmēs rēķinos, pamatojoties uz

Civillikuma 1778.panta prasībām;

3. - saskaņā ar Maksātnespējas likuma 6.panta pirmās daļas 1.punktu, tiesiskās aizsardzības procesā

tiek piemērots tiesību saglabāšanas princips, atbilstoši kuram procesā tiek ievērotas pirms procesa

iegūtās tiesības, tajā skaitā līguma 2.1.punktā noteiktās prasītāja īpašuma tiesības uz mantu un

tiesības uz to, lai atbildētājs neatsavinātu, neieķīlātu, neiznomātu un neapgrūtinātu mantu par

labu citai (trešajai) personai.

Apelators, pamatojoties uz prasības pieteikumā norādīto, uzskata, ka prettiesiski iekļauts

atbildētāja tiesiskās aizsardzības plānā, līdz ar ko prasītājs vēlas likumā noteiktajā kārtībā izprasīt savu

mantu no atbildētāja.

Uzskata, ka prasība ir apmierināma, pamatojoties uz Civillikuma 1036., 1038., 1039., 1041.,

1587., 1779., 2391.pantieu un Maksātnespējas likuma 6.panta pirmās daļas 1., 4., 8.punktiem, 38.panta

sestās daļas, 94.pantu.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Civilprocesa likuma 413.-418., 425.pantiem, lūdz tiesu: 1)

uzlikt par pienākumu atbildētājam atgriezt prasītājam 1300 koka paletes 800x1200 un 530 koka paletes

1000x1200 vai mantas atgriešanas neiespējamības gadījumā piedzīt neatgrieztās mantas vērtību naudā –

Ls 5 579,06 apmērā; 2) pēc koka palešu atgriešanas vai mantas vērtības piedziņas izslēgt prasītāju no

atbildētāja kreditoru saraksta; 3) piedzīt no atbildētāja tiesas izdevumus un ar lietas vešanu saistītos

izdevumus to faktiskajā apmērā.

Atbildētājs – AS /nosaukums B/ – rakstveida paskaidrojumus par prasītāja apelācijas sūdzību tiesā

netika iesniedzis.

Apelācijas instances tiesas sēdē prasītāja – SIA /Nosaukums A/ – pārstāve uz pilnvaras pamata /pers. H/

prasību un apelācijas sūdzību uzturēja un apstiprināja tajās minētos argumentus. Papildus paskaidroja, ka

prasītājs nepiekrīt tiesas secinājumam, ka prasītāja ieguvums būtu tikpat liels kā pie maksātnespējas, jo

maksātnespējas gadījumā prece būtu jāatgriež atpakaļ, jo tā pieder trešajai personai, līdz ar ko, saskaņā ar

Maksātnespējas likuma 88.pantu, ir pakļauta atgriešanai. Prasītāja pārstāve neapstrīd faktu, ka prasītājs

saņēmis visus maksājumus pēc atbildētāja tiesiskās aizsardzības plāna. Uzskata, ka īpašuma tiesības

pāriet atbildētājam tikai pēc samaksas, bet tāda nav bijusi, līdz ar ko prasītājam pastāv īpašuma tiesības uz

šo preci. Uzskata, ka prece pie atbildētāja atrodas prettiesiski, jo summas netika samaksātas. Pamatojoties

uz Civillikuma 1041.panta prasītājam pastāv tiesības atprasīt preci.

Atbildētāja – AS/nosaukums B/ – pārstāvis uz pilnvaras un ordera pamata zvērināts advokāts

Mārtiņš Aljēns prasību un apelācijas sūdzību neatzina un apstiprināja paskaidrojumos par prasību minētos

argumentus.

Bez tam, atbildētāja pārstāvis, atbilstoši Civilprocesa likuma 166.panta noteikumiem, iesniedza

tiesā rakstveida paskaidrojumus, kurus nolasīja tiesās sēdē un kuri tika pievienoti lietas materiāliem

Minētajos paskaidrojumos attiecībā uz prasītāja apelācijas sūdzību norādīts, ka tā ir nepamatota,

bet prasība noraidāma.

Paskaidrojumos norādīts, ka ar Rīgas rajona tiesas 2012.gada 20.janvāra spriedumu tika

apstiprināts atbildētāja tiesiskās aizsardzības procesa pasākumu plāns, kurš attiecībā uz nenodrošinātajiem

kreditoriem paredzēja, ka par 49 % tiks samazināta atbildētāja pamatparāda summa, bet atlikusī

maksājuma saistību daļa tiks izpildīta tādejādi, ka daļa no tās tiks samaksāta saskaņā ar plānam pievienoto

grafiku, bet pārējā summa - tiks samaksāta pēc tiesiskās aizsardzības procesa īstenošanas termiņa beigām.

Norādīts, ka saskaņā ar Maksātnespējas likuma 39.panta pirmo daļu, atbildētāja tiesiskās aizsardzības

procesa pasākumu plāns paredzēja nenodrošināto kreditoru (tai skaitā prasītāja) tiesības prasīt

atbildētājam, lai samazinātā prasījuma apmērs tiek aizstāts ar atbildētāja akcijām (skatīt plāna 9.3.punkts).

Uzskata, ka pirmās instances tiesa pamatoti norādījusi, ka, saskaņā ar Maksātnespējas likuma

45.panta pirmo daļu, tiesiskās aizsardzības procesa pasākumu plāns ir obligāts un saistošs arī kreditoriem,

kuri tam nav devuši savu piekrišanu. Attiecīgi, šis plāns kopš dienas, kad to apstiprināja tiesa, bija

saistošs prasītājam, neskatoties uz to, ka prasītājs tam nebija devis savu piekrišanu.

Atbildētājs paskaidrojumos atsaucies uz Maksātnespējas likuma 43.panta nosacījumiem, un

norādījis, ka administrators savā atzinumā par atbildētāja tiesiskās aizsardzības procesa pasākumu plānu

ir atzinis, ka tajā nav piemērotas tādas metodes, kuras ierobežotu kreditoru tiesības vairāk, nekā tas

nepieciešams minētā plāna sekmīgai īstenošanai un Maksātnespējas likumā minētā tiesiskās aizsardzības

procesa mērķa sasniegšanai. Bez tam, plānu nesaskaņojošo kreditoru ieguvums, īstenojot tiesiskās

aizsardzības procesu, ir atzīstams par tikpat lielu kā gadījumā, ja atbildētājam tiktu pasludināts

maksātnespējas process. Paskaidrojumos norādīts, ka, izvērtējot prasītāja iebildumu, ka atbildētāja rīcībā

ir prasītājam piederoša manta, kas maksātnespējas gadījumā netiktu iekļauta to aktīvu sastāvā, kas tiktu

pārdota, administrators ir atzinis, ka tiesiskās aizsardzības process ļauj atbildētājai turpināt savu

saimniecisko darbību, līdz ar to arī prasītāja piegādātās koka paletes ikdienā tiek aktīvi lietotas, kā

rezultātā šī manta atzīstama par nolietotu un tās vērtība ir zemāka par to, kuru prasītāja saņems tiesiskās

aizsardzības procesa pasākumu plāna realizācijas laikā.

Paskaidrojumos norādīts, ka no prasības pieteikuma izriet, ka, prasītāja ieskatā, ir celta īpašuma prasība,

bet pat tad, ja tā būtu vērtējama kā īpašuma prasība, pastāv vairāki šķēršļi tās apmierināšanai. Pretēji

Civillikuma 1060.panta nosacījumiem, prasītājs nav pierādījis, ka tas ir strīdus palešu īpašnieks. Bez tam,

strīdus paletes atbildētāja lietošanā ir nonākušas pamatojoties uz pušu starpā noslēgto līgumu, saskaņā ar

kuru prasītājs par atlīdzību tās ir piegādājis atbildētājam (t.i., piegādes līgums), bet tā kā šis līgums nav

izbeigts, atcelts vai atzīts par spēkā neesošu, ir konstatējams, ka strīdus paletes tiesīgi atrodas atbildētāja

valdījumā, pamatojoties uz spēkā esošu līgumu. Minētais līgums nesatur nosacījumu, ka atbildētājam

paletes jāatgriež pēc pirmā pieprasījuma.

Uzskata par nepamatotu prasītāja argumentu, ka atbildētāja darbības raksturojamas kā netaisna

iedzīvošanās, jo atbildētāja mērķis bija, uzsākot tiesiskās aizsardzības procesu, nevis iedzīvoties, bet

atjaunot savu spēju nokārtot saistības, tajā skaitā pret prasītāju.

Atbildētājs ir izpildījis tiesiskās aizsardzības procesa pasākumu plānu, un ar Rīgas rajona tiesas 2014.gada

9.janvāra spriedumu atbildētāja tiesiskās aizsardzības process ir izbeigts. Atbildētājs ir pilnā apmērā

izpildījis savas tiesiskās aizsardzības procesa pasākumu plānā noteiktās maksājumu saistības pret

prasītāju, tai skaitā maksājumu saistības, kuru izpilde bija atlikta uz laiku pēc tiesiskās aizsardzības

procesa īstenošanas termiņa beigām. Tā kā atbildētājs pilnībā ir norēķinājies par strīdus paletēm, tad,

atbilstoši starp pusēm 2010.gada 11.februāra līguma par preces izgatavošanu un piegādi Nr.69/1 2.1.

punkta noteikumiem, strīdā esošas koka paletes ir pārgājušas atbildētāja īpašumā, kas pats par sevi

izslēdz prasības apmierināšanu. Lūdz prasību pilnībā noraidīt.

Papildus minētajos paskaidrojumos norādītajam paskaidroja, ka prasītājam nav tiesības šo preci atprasīt,

jo līgums nav izbeigts. Uzskata, ka prasītājam bija pamats prasīt samaksu, bet nevis preci. Atbildētājs ir

veicis visus maksājumus pēc tiesiskās aizsardzības plāna, līdz ar ko prece saskaņā ar līguma 2.1. punktu ir

pārgājusi atbildētāja īpašumā, kas, savukārt, izslēdz prasības apmierināšanu. Saskaņā ar Maksātnespējas

likuma 45.pantu, tiesiskās aizsardzības plāns ir saistošs visiem, arī prasītājam, kas tam nav piekritis.

Prasītāja iebildumus pret šo plānu ir vērtējis administrators un arī tiesa, un likums neparedz šādus

iebildumus vērtēt arī citos procesos.

Motīvu daļa

Civillietu tiesu kolēģija, uzklausījusi pušu paskaidrojumus tiesas sēdē un izvērtējusi lietā esošos

materiālus, atzīst, ka prasība nav pamatota un ir noraidāma.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu, apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības

sakarā ar apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajā sūdzībās.

Civilprocesa likuma 432.panta piektajā daļā ir noteikts, ka sprieduma motīvu daļā norāda šā

likuma 193.panta piektajā daļā minētos apstākļus, kā arī motivē attieksmi pret pirmās instances tiesas

spriedumu. Ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir

pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances

tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus

sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Pamatojoties uz minēto tiesību normu, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka Rīgas rajona tiesas 2013.gada

30.maija spriedums ir pareizs un lietas faktiskajiem apstākļiem atbilstošs, līdz ar ko Civillietu tiesu

kolēģija pievienojas šī sprieduma motivācijai un neatkārto minētos argumentus.

Tiesu kolēģija analogi pirmās instances tiesai atzīst, ka lietā nav strīda par to, ka puses 2010.gada

11.februārī tika noslēgušas Līgumu par preces izgatavošanu un piegādi Nr.69/1 (l.l. 12-14), saskaņā ar

kuru piegādātājs - SIA /Nosaukums A/ - apņēmies izgatavot pēc pircēja - AS /nosaukums B/ -

pasūtījuma produkciju un nodot to pircējam.

Tāpat lietā nav strīda par to, ka prasītājs minētā līguma ietvaros izgatavojis un nodevis atbildētājam preci

– t.i., kopumā 1830 koka paletes, izrakstot atbildētājam četras pavadzīmes rēķinus (11.07.2011. PR 11

01948 par summu Ls 2 127,68 apmērā; 13.07.2011. PR 11 01982 par summu Ls 1 049,20 apmērā;

19.08.201 l.PR 11 02348 par summu Ls 702,72 apmērā; 23.09.2011. PR 11 02697 par summu Ls 1

699,46 apmērā) par kopējo summu Ls 5 579,06, kuri tajos noteiktajos termiņos netika samaksāti.

Nav arī strīda par to, ka ar Rīgas rajona tiesas 2011.gada 10.oktobra lēmumu ir ierosināta atbildētāja

tiesiskās aizsardzības procesa lieta, bet ar 2012.gada 20.janvāra Rīgas rajona tiesas spriedumu tika

īstenots AS „Putnu fabrika Ķekava” tiesiskās aizsardzības process, un apstiprināts atbildētāja 201l.gada

31.oktobra tiesiskās aizsardzības procesa pasākumu plāns, saskaņā ar kura Pielikumu Nr.3 prasītājs ar

prasījumu Ls 5 579,06 iekļauts to komercsabiedrību sarakstā, pret kuru saistības tiks: daļēji dzēstas Ls

2 760,00 jeb 49 % apmērā; daļēji izpildītas Ls 587,00 apmērā saskaņā ar grafiku; daļēji atliktas vismaz

uz diviem gadiem Ls 2 232,00 apmērā.

Tiesu kolēģija atzīst par nepamatotu prasītāja apelācijas sūdzībā minēto argumentu, ka prasītājam,

atbilstoši Civillikuma 1041.pantam, ir tiesības izprasīt strīdus paletes no atbildētāja.

Tiesu kolēģija atzīst, ka lietā nav strīda par to, ka, atbilstoši pušu starpā 2011.gada 11.februāra Līguma

2.1. punkta nosacījumiem, prasītājam saglabājas īpašuma tiesības uz strīdus paletēm, līdz atbildētājs par

tām veic pilnīgu samaksu, bet minētā punkta nosacījumi neparedz prasītāja tiesības atprasīt strīdus

paletes no atbildētāja preces neapmaksās gadījumā.

Minētais Līgums nav izbeigt, atcelts, vai atzīts par spēkā neesošu.

Tā kā minētais Līguma punkts neuzliekt atbildētājam par pienākumu strīdus preci atgriezt pēc prasītāja

pirmā pieprasījuma, un, kā to pareizi secinājusi pirmās instances tiesa, atbildētāja mērķis, uzsākot

tiesiskās aizsardzības procesu, bija nevis iedzīvoties, bet atjaunot savas spējas nokārtot saistības, tiesu

kolēģija atzīst par nepamatotu apelācijas sūdzībā minēto argumentu, ka atbildētāja darbības būtu

vērtējamas kā netaisna iedzīvošanās.

Tā kā atbildētājs savā tiesiskās aizsardzības plānā bija iekļāvis visu prasītāja prasījumu kopsummā Ls 5

579,06, tiesu kolēģija atzīst par pamatotu pirmās instances tiesas secinājumu, ka prasītāja kā kreditora

prasījuma tiesības pret atbildētāju ir saglabātas arī tiesiskās aizsardzības procesa īstenošanas laikā, līdz ar

ko ir ievērots Maksātnespējas likuma 6.panta 1.punktā noteiktais tiesību saglabāšanas princips.

Civilprocesa likuma 96.panta piektajā daļā ir noteikts, ka pusei nav jāpierāda fakti, kurus šajā likumā

noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra puse.

Savukārt Civilprocesa likuma 104.panta otrajā daļā ir noteikts, ja viena puse atzīst faktus, ar kuriem tā

pamato savus prasījumus vai iebildumus, tiesa var atzīt šādus faktus par pierādītiem, ja tai nav šaubu, ka

atzīšana nav notikusi viltus, vardarbības, draudu, maldības ietekmē, vai arī, lai slēptu patiesību.

Apelācijas instances tiesas sēdē prasītāja pārstāve neapstrīdēja atbildētāja paskaidrojumos minēto

argumentu, ka atbildētājs pilnībā ir norēķinājies par strīdus koka paletēm, tajā skaitā - izpildījis arī tās

maksājuma saistības, kuru izpilde bija atlikta uz laiku pēc tiesiskās aizsardzības procesa īstenošanas

termiņa beigām, līdz ar ko tiesu kolēģija, atbilstoši augstākminēto likuma normu nosacījumiem atzīst šo

faktu par pierādītu.

Pie šādiem apstākļiem atzīstams, ka strīdus koka paletes, atbilstoši pušu starpā 2011.gada 11.februāra

Līguma Nr. 69/1 2.1. punkta nosacījumiem, ir pārgājušas atbildētāja īpašumā, kas izslēdz prasības

apmierināšanu.

Ņemot vērā visu augstākminēto, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa vispusīgi un

objektīvi ir izvērtējusi lietas apstākļus un taisījusi tiem atbilstošu spriedumu, bet apelācijas sūdzībā

minētie argumenti apstiprinājumu nav guvuši.

No lietas materiāliem redzams, ka prasītājs, ceļot tiesā prasību, samaksājis ar lietas izskatīšanu saistītos

izdevumus Ls 3,30 (EUR 4,70).

Tā kā faktiskie ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi šajā lietā sastāda Ls 12,86 (EUR 18,30), tiesu

kolēģija, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punkta un 42.panta otrās daļas

nosacījumiem, atzīst, ka iepriekš nesamaksātie ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi Ls 9,56 (EUR

13,60) apmērā valsts ienākumos ir piedzenami no prasītāja SIA /Nosaukums A/.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1 panta nosacījumiem, prasītājam SIA /Nosaukums A/ nosakāms

termiņš sprieduma labprātīgai izpildei daļā par ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu samaksu valsts

ienākumos – 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 430., 432., 433., 434.pantiem, Civillietu tiesu kolēģija

nosprieda:

noraidīt SIA /Nosaukums A/ prasību pret AS /nosaukums B/ par prasītājam piederošas mantas

atdošanu un prasītāja izslēgšanu no kreditoru saraksta.

Piedzīt no SIA /Nosaukums A/ (reģ. nr. /reģistrācijas numurs/) par labu valstij nesamaksātos ar

lietas izskatīšanu saistītos izdevumus EUR 13,60 (trīspadsmit euro un 60 euro centi).

Prasītājam SIA /Nosaukums A/ noteikt termiņu sprieduma labprātīgai izpildei daļā par ar lietas

izskatīšanu saistīto izdevumu samaksu valsts ienākumos 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās

dienas, izskaidrojot, ka sprieduma labprātīgas izpildes gadījumā maksājumu apliecinošs dokuments ir

jāiesniedz Rīgas apgabaltiesas kancelejā.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamentā, kasācijas sūdzību iesniedzot Rīgas

apgabaltiesā.

Pilns spriedums sastādīts 2014.gada 17.februārī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja L.Volberga

Tiesneši M.Sviķis

L.Gavare