Supreme Court upheld lower court ruling rejecting tax authority's retroactive application of new social insurance law provision.

NORAKSTS Lieta Nr.A42179704 SKA – 358/2009

SPRIEDUMS Rīgā 2009.gada 29.oktobrī

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja senatore I.Skultāne tiesnese V.Kakste senatore V.Krūmiņa

piedaloties atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvim J.L.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Samrode” pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora 2004.gada 4.augusta lēmuma Nr.19/20676 atcelšanu, sakarā ar Valsts ieņēmumu dienesta kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 30.decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienests veica sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Samrode” iedzīvotāju ienākuma nodokļa un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu auditu par 2003.gada oktobri, novembri un decembri. Tā rezultātā sabiedrībai ar ierobežotu atbildību „Samrode” uzlikts pienākums nomaksāt valsts budžetā papildu aprēķināto iedzīvotāju ienākumu nodokli Ls 495 un soda naudu Ls 495, kā arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas Ls 2786,46 un soda naudu Ls 8359,38. Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors ar 2004.gada 4.augusta lēmumu Nr.19/20676 noteiktos maksājumus atstāja spēkā, kā arī nolēma nesamazināt soda naudu atbilstoši likuma „Par nodokļiem un nodevām” 33.1panta pirmajai daļai.

[2] Par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora lēmuma atcelšanu pieteicēja vērsās tiesā.

1. lappuse no 5 [3] Administratīvā rajona tiesa ar 2005.gada 20.jūnija spriedumu pieteikumu apmierināja.

[4] Izskatījusi lietu sakarā ar Valsts ieņēmumu dienesta apelācijas sūdzību, Administratīvā apgabaltiesa ar 2008.gada 30.decembra spriedumu pieteikumu atzina par daļēji pamatotu. Tiesa atcēla pārsūdzēto lēmumu daļā par papildu aprēķināto valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu soda naudu Ls 5572,92. Tiesa atstāja negrozītu pārsūdzēto lēmumu daļā par papildu iemaksai budžetā noteikto iedzīvotāju ienākuma nodokli Ls 495 un soda naudu Ls 495, valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām Ls 2786,46 un soda naudu Ls 2786,46.

Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem. [4.1] Pieteicējai ir pamatoti aprēķināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis un soda nauda, kā arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas Ls 2786,46 un soda nauda Ls 2786,46. [4.2] Likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.1panta pirmā daļa redakcijā, kas bija spēkā līdz 2004.gada 24.februārim, noteica: ja darba devējs ir nodarbinājis vai nodarbina personu, nenoslēdzot darba, uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājuma līgumu, nodokļu administrācija piedzen no darba devēja obligātās iemaksas un soda naudu obligāto iemaksu apmērā no summas, kas atbilst personai izmaksātajai atlīdzībai, ja tās lielumu ir iespējams noteikt un ja tā ir lielāka par Ministru kabineta noteiktās minimālās darba algas apmēru, vai Ministru kabineta noteiktajam minimālās darba algas apmēram, ja faktiskā atlīdzība ir mazāka par to vai ja faktisko atlīdzību nav iespējams noteikt.

Minētā panta trešā daļa noteica, ja tiek konstatēts, ka darba devējs ir nodarbinājis personu, nenoslēdzot darba, uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājuma līgumu, bet nodokļu administrācijai nav iespējams nodarbināto personu identificēt, obligātās iemaksas piedzen šā panta pirmajā un otrajā daļā noteiktajā kārtībā, tās nepersonificējot. Sākot ar 2004.gada 25.februāri minētā likuma 16.1panta pirmā daļa tika papildināta, pēc vārdiem „soda naudu” – ar vārdu „trīskāršā”, kā arī 16.1panta ceturtā un piektā daļa pēc vārdiem „soda naudu” papildinātas ar vārdu „trīskāršā” (2004.gada 22.janvāra likuma „Grozījumi likumā „Par valsts sociālo apdrošināšanu”” 6.punkts).

Tiesa atzīst, ka administratīvā soda nodokļu jomā piemērošanā ir ievērojami krimināltiesību principi soda piemērošanai. Ievērojot Krimināllikuma 5.panta pirmo daļu un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 8.panta otro daļu, arī administratīvajās lietās attiecībā uz sodiem ir piemērojami līdzīgi principi, proti, tiesību normām, kas pastiprina atbildību/sodu, atpakaļejoša spēka nav.

2. lappuse no 5 Tāpēc pārsūdzētais lēmums daļā par noteikto valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu soda naudu trīskāršo iemaksu apmērā – Ls 8359,38 – ir grozāms, atceļot to daļā par soda naudu Ls 5572,92 un atstājot spēkā soda naudu Ls 2786,46 – papildu aprēķināto iemaksu apmērā, kā to noteica tiesību norma, kas bija spēkā pieteicējas izdarītā pārkāpumu laikā (2003.gada oktobrī-decembrī).

[5] Par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu Valsts ieņēmumu dienests ir iesniedzis kasācijas sūdzību, kurā lūdz atcelt spriedumu daļā, kurā tiesa atcēla pārsūdzēto lēmumu daļā par papildu aprēķināto valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu soda naudu Ls 5572,92. Kasācijas sūdzībā norādīts, ka tiesai nevajadzēja piemērot Krimināllikuma 5.panta pirmo daļu un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 8.panta otro daļu, jo nodokļus reglamentējošie normatīvie akti neparedz atrunu par citu normatīvo aktu jomu reglamentējošo tiesību normu spēkā esamību laikā piemērošanu. Nodokļus un aprēķinātās soda naudas spēkā esamību laikā nosaka likuma „Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību” 7.pants, atbilstoši kuram spēkā esošie likumi ir saistoši visā Latvijas teritorijā. Tiesai bija jāņem vērā arī šā likuma 8.panta trešā daļa. Turklāt tiesību teorijā ir atzīts, ka jaunajai tiesību normai ir tūlītējs spēks, tai ir uz priekšu vērsts spēks un tā piemērojama nākamiem apstākļiem. Īpaši paredzētus gadījumus uz likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.1panta pirmās daļas redakcijas stāšanos spēkā likumdevējs nav paredzējis.

[6] Tiesas sēdē Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvis uzturēja kasācijas sūdzību. Pieteicēja lūgusi tiesas sēdi atlikt, jo tās pārstāvis nevar ierasties. Administratīvā procesa likuma 342.pants noteic, ka administratīvā procesa dalībnieka neierašanās, ja viņam pienācīgi paziņots par kasācijas instances tiesas sēdes laiku un vietu, nav šķērslis lietas izskatīšanai. Tā kā pieteicējai par tiesas sēdes laiku un vietu bija paziņots, Senāts izskatīja kasācijas sūdzību bez pieteicējas pārstāvja klātbūtnes.

Motīvu daļa

[7] Kā no lietas faktiskajiem apstākļiem konstatējusi apgabaltiesa, pieteicējai Valsts ieņēmumu dienests auditu veica par 2003.gada oktobri, novembri un decembri. Tas nozīmē, ka Valsts ieņēmumu dienests pārbaudīja, kā pieteicēja ir ievērojusi nodokļu tiesību normas šajā periodā.

3. lappuse no 5 Apgabaltiesa, vērtējot, vai pārsūdzētais Valsts ieņēmumu dienesta lēmums ir tiesisks un pamatots, ir pareizi piemērojusi likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.1panta pirmās daļas redakciju, kas bija spēkā minētajā laikā. Savukārt Valsts ieņēmumu dienesta kasācijas sūdzībā paustais arguments, ka pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas dienā bija jāņem vērā tās tiesību normas, kas bija spēkā minētajā laikā, jo publiskajās tiesībās tiesību normām ir tūlītējs spēks, ir nepamatots. Šādu secinājumu Senāts pamato ar tālāk minētajiem argumentiem.

[8] Publiskajās tiesībās tiesību normām ir tūlītējs spēks, proti, ilgstošu vai secīgi laikā izkaisītu faktisko apstākļu gadījumā jaunā tiesību norma parasti ir piemērojama tiem apstākļiem, kas radušies pirms, bet turpinās pēc jaunās tiesību normas spēkā stāšanās. Konkrētajā gadījumā faktisko apstākļu kopums lietā norisinājās ierobežotā laika posmā, proti, no 2003.gada oktobra līdz decembrim, bet neturpinājās uz pārsūdzētā Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma pieņemšanas dienu. Tas nozīmē, ka Valsts ieņēmumu dienestam bija jāpiemēro tā tiesību norma, kas bija spēkā laikā no 2003.gada oktobra līdz decembrim, proti, likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.1panta pirmās daļas redakcija, kas bija spēkā līdz 2004.gada 24.februārim ieskaitot. Valsts ieņēmumu dienests nebija tiesīgs piemērot to likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.1panta pirmās daļas redakciju, kas stājās spēkā 2004.gada 25.februārī - jau pēc lietā notikušajiem faktiskajiem apstākļiem. Tādējādi Valsts ieņēmumu dienests ir patvaļīgi piemērojis jauno tiesību normu ar atpakaļejošu spēku, lai gan likuma „Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību” 9.pants skaidri noteic, ka normatīvajiem aktiem nav atpakaļejoša spēka, izņemot likumā īpaši paredzētus gadījumus.

[9] Ievērojot iepriekš minēto, Senāts uzskata, ka apgabaltiesas spriedums ir tiesisks un pamatots.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta 1.punktu un 351.pantu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments

4. lappuse no 5 nosprieda

Atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 30.decembra spriedumu, bet Valsts ieņēmumu dienesta kasācijas sūdzību noraidīt. Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja senatore (paraksts) I.Skultāne

Tiesnese (paraksts) V.Kakste

Senatore (paraksts) V.Krūmiņa

NORAKSTS PAREIZS Senatore I.Skultāne Rīgā 2009.gada 29.oktobrī

5. lappuse no 5