Appeal court dismisses pension claimant's request to annul the Social Insurance Agency's decision denying old-age pension due to insufficient insurance period.

Lietas Nr. A420406913

Lietas arhīva Nr. AA43-0237-16/3

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2016. gada 7. janvārī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente S. Gintere,

tiesneses I. Amona un L. Konošonoka,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ (/pers. A/) pieteikumu par

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras 2013. gada 30. aprīļa lēmuma Nr. 11-8/4189 atcelšanu, sakarā ar /pers. A/

apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2014. gada 18. jūlija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk – VSAA) direktores 2013. gada 30. aprīļa lēmumu Nr. 11-

8/4189 (turpmāk – Lēmums) pēc pieteicēja /pers. A/ apstrīdēšanas iesnieguma izskatīšanas atstāti negrozīti VSAA Rīgas

pilsētas Zemgales nodaļas 2013. gada 11. marta lēmumi Nr. 13/634523 un Nr. 13/634584, ar kuriem /pers. A/ pārtraukta

vecuma pensijas izmaksa no 2013. gada 1. aprīļa sakarā ar to, ka apdrošināšanas stāžs ir mazāks par desmit gadiem, un

pārtraukta piemaksas pie vecuma pensijas izmaksa no 2013. gada 1. aprīļa sakarā ar to, ka pieteicējam nav tiesību saņemt

Latvijas Republikas vecuma pensiju.

Lēmuma pamatojumā cita starpā norādīts, ka atbilstoši Krievijas Federācijas Valdības un Latvijas Republikas Valdības

vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu

sociālo aizsardzību (turpmāk – Vienošanās, spēkā no 1995. gada 27. februāra) 9. pantam persona nevarēja paļauties, ka

vienlaicīgi saņems divu valstu pensijas.

Lai novērstu situācijas, kad Latvijas pensija ir piešķirta par to pašu apdrošināšanas periodu, par kuru pensiju piešķīrusi

cita valsts, likumdevējs ir papildinājis likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumus ar 42.1 punktu.

Pieteicējs iesniedza Krievijas Federācijas vēstniecības Konsulārās nodaļas Sociālās nodrošināšanas nodaļas 2012. gada

22. oktobra izziņu Nr. 90124, kurā norādīts, ka viņš saņem Krievijas Federācijas pensiju par dienesta periodu no 1960. gada

23. augusta līdz 1991. gada 31. decembrim.

No 2013. gada 1. aprīļa tika pārskatīts pieteicēja Latvijas vecuma pensijai vērā ņemtais apdrošināšanas stāžs un no tā

tika izslēgts periods no 1960. gada 23. augusta līdz 1991. gada 31. decembrim, kurš ir ņemts vērā, piešķirot arī Krievijas

Federācijas izdienas pensiju. Pieteicēja Latvijas apdrošināšanas stāžs pēc pārskatīšanas ir 8 gadi 9 mēneši 3 dienas, kas ir

mazāks nekā noteiktais nepieciešamais minimālais apdrošināšanas stāžs (10 gadi), lai viņam būtu tiesības uz Latvijas

vecuma pensiju. Tā kā pieteicējam nav tiesību uz vecuma pensiju, attiecīgi viņam nav tiesību arī uz piemaksu pie vecuma

pensijas par apdrošināšanas stāžu līdz 1995. gada 31. decembrim.

[ 2] /pers. A/ vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par Lēmuma atcelšanu. Pieteikums un papildu

paskaidrojumi pamatoti šādi.

[2.1] Likumā „Par valsts pensiju” nav noteikts jēdziens „citas valsts pensija”, proti, jēdziens „valsts pensija” un

„izdienas pensija” būtiski atšķiras. Pieteicējam ir piešķirta militārā pensija, kuras izmaksu regulē Krievijas Federācijas

1993. gada 12. februāra likums „Par pensiju nodrošināšanu personām, kuras bijušas karadienestā vai dienējušas iekšlietu

iestādēs, un šo personu ģimenēm” (turpmāk – Krievijas Militāro pensiju likums). Saskaņā ar Krievijas likumdošanu Krievijas

militārā pensija nav valsts pensija, bet ir izdienas pensija.

[2.2] Ja tomēr tiesa uzskatīs, ka likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.1 punkts regulē arī ārvalsts izdienas

pensiju izmaksas kārtību, lietderīgi ņemt vērā ārvalsts izdienas pensijas piešķiršanas īpatnības. Saskaņā ar Krievijas Militāro

pensiju likuma 13. pantu militāra pensija piešķirama personām ar kopējo militāro stāžu 20 gadi un vairāk. Pieteicēja militārais

stāžs ir būtiski vairāk nekā 20 gadi.

[2.3] VSAA nepareizi piemēro un interpretē Vienošanās 9. pantu. Norma pienākumu uzliek Krievijas Federācijas pusei,

tā neattiecas uz Latvijas pensiju. Tāpat no Vienošanās nav skaidrs, par kādiem „kompetentiem orgāniem” un par kāda veida

pensiju „par Latvijas Republikas līdzekļiem” ir runa. Nav pamatots viedoklis, ka Latvijas vecuma pensija pieteicējam bija

piešķirta ne tā kā visiem Latvijas pensionāriem, bet ar papildus nosacījumu, kas paredz atņemt pensiju vai samazināt

pensijas apmēru jebkurā brīdī.

[2.4] Pieteicēja ieskatā situāciju regulē 2007. gada 18. decembra Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgums

par sadarbību sociālās drošības jomā (turpmāk – Līgums). Līgums neparedz to abu valsts pensiju pārrēķināšanu, kas bija

piešķirtas pirms līguma spēkā stāšanās 2011. gada janvārī, bez personas rakstveidā izklāstītas vēlmes. Līguma 3. panta

trešās daļas ierobežojums attiecas tikai uz tām personām, kuras ir aktīvajā militārajā dienestā brīdī, kad rodas tiesības uz

pensiju. Pieteicējs nav militārpersona vairāk nekā 20 gadus.

[2.5] Lēmumā nav ņemta vērā tā likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.1 punkta daļa, kas noteic, ka

pensijas samazināšana pieļaujama tikai gadījumā, ja Saeimas apstiprinātajos starptautiskajos līgumos nav noteikts citādi.

Tādējādi jāņem vērā Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un Eiropas Padomes

Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija.

[2.6] Lēmums ierobežo pieteicēja pamattiesības, kuras garantē Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 105. un

109. pants.

[2.7] Vienlīdzības princips pieprasa nevis izturēties pret visiem vienādi, bet gan vienādi izturēties pret vienādām

interesēm. Izdienas, t.sk. militārās, pensijas mērķis ir dot priekšroku noteiktai personu grupai, salīdzinot ar pārējiem

pretendentiem uz sociālo apdrošināšanu. Līdz ar to atšķirīga attieksme ir attaisnota, jo personas atrodas nesalīdzināmos

apstākļos. Latvijas pensijas izmaksas pārtraukšana militārajiem pensionāriem tikai pamatojoties uz faktu, ka militārā dienesta

pensionāriem ir papildu iztikas avots ārzemju pensijas veidā, nostāda viņus nevienlīdzīgā situācijā ar pensionāriem, kuri

papildus pensijai saņem kapitāla, procentu, īpašuma nomas vai īres ienākumus, vai arī strādājošiem pensionāriem.

[2.8] Ir jāņem vērā tiesiskās paļāvības princips. Piešķirot pensiju, VSAA zināja, ka pieteicējs saņem Krievijas

Federācijas izdienas pensiju. Vecuma pensija pieteicējam tika piešķirta uz mūžu.

[3] VSAA neatzina pieteikumu uz Lēmumā norādīto argumentu pamata, papildus norādot, ka likumdevējs ir pieņēmis

imperatīvu normu, saskaņā ar kuru izdodams obligātais administratīvais akts. Tiesiskās paļāvības princips nedod pamatu

ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.1 punktu

iestāde ir piemērojusi uz priekšu, nevis tai piešķirot atpakaļvērstu spēku. Nav konstatējams Satversmē un starptautiskajos

cilvēktiesību dokumentos garantēto tiesību uz īpašumu aizskārums.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2014. gada 18. jūlija spriedumu noraidīts /pers. A/ pieteikums. Spriedums motivēts

šādi.

[4.1] 2004. gada 23. februārī VSAA izdeva pieteicējam labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru piešķīra Latvijas

Republikas vecuma pensiju par kopējo apdrošināšanas stāžu 37 gadi un 9 dienas. No 2006. gada 1. janvāra pie vecuma

pensijas tika piešķirta piemaksa. Uz 2013. gada 31. martu pieteicēja pensijas apmērs bija 143,20 lati un piemaksas apmērs

bija 19,60 lati.

[4.2] Tiesa atsaucās uz Administratīvā procesa likuma 85. panta otrajā daļā norādītajiem apstākļiem adresātam

labvēlīga tiesiska administratīvā akta atcelšanai, tostarp 1. punktā noteikto, ja tiesību norma paredz administratīvā akta

atcelšanu

[4.3] Ar Lēmumu pieteicējam pārtraukta vecuma pensijas izmaksa un piemaksas pie vecuma pensijas izmaksa. Vecuma

pensijas izmaksas pārtraukšana pamatota ar likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.1 punktu, bet piemaksas pie

vecuma pensijas izmaksas pārtraukšana – ar šī likuma pārejas noteikumu 41. punktu un Ministru kabineta 2008. gada

16. decembra noteikumu Nr. 1024 „Noteikumi par ikmēneša piemaksu pie vecuma un invaliditātes pensijas” (turpmāk –

noteikumi Nr. 1024) 2., 6. un 7. punktu.

[4.4] Atbilstoši likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.1 punktam, ja personai ir piešķirta citas valsts

pensija par apdrošināšanas periodiem, kas ņemti vērā, piešķirot vai pārrēķinot Latvijas pensiju, Latvijas pensija pārrēķināma

vai tās izmaksāšana pārtraucama, šos periodus izslēdzot, ja regulā Nr. 883/2004 vai Saeimas apstiprinātajos starptautiskajos

līgumos nav noteikts citādi. Šī likuma pārejas noteikumu 41. punkta pirmais teikums noteic, ka Latvijā un Eiropas

Ekonomikas zonas dalībvalstīs dzīvojošiem vecuma un invaliditātes pensijas saņēmējiem par apdrošināšanas stāžu, kas

uzkrāts līdz 1995. gada 31. decembrim un ņemts vērā, piešķirot (pārrēķinot) pensiju, līdz 2011. gada 31. decembrim piešķir

piemaksu par katru apdrošināšanas stāža gadu.

Noteikumu Nr. 1024 2. punkts paredz, ka piemaksa ir atkarīga no apdrošināšanas stāža (pilnos gados), kas uzkrāts

līdz 1995. gada 31. decembrim un par kuru Latvijā ir aprēķināta vecuma vai invaliditātes pensija, bet atbilstoši noteikumu

7. punktam, ja personai atbilstoši likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42. punktam tiek pārskatīts

apdrošināšanas stāžs par periodu līdz 1995. gada 31. decembrim, vienlaikus ar pensijas apmēra pārskatīšanu pārskata arī

piemaksas apmēru.

[4.5] VSAA konstatējusi, ka pieteicējs saņem gan Krievijas Federācijas izdienas pensiju, gan arī Latvijas Republikas

vecuma pensiju. Pieteicējam saskaņā ar Krievijas Federācijas tiesību aktiem izdienas stāžā iekļauts periods no 1960. gada

23. augusta līdz 1991. gada 31. decembrim (lietas 39. - 40. lapa). Periods no 1960. gada 23. augusta līdz 1991. gada

31. decembrim iekļauts arī periodā, par kuru pieteicējam piešķirta Latvijas Republikas vecuma pensija.

[4.6] Atbilstoši Vienošanās 1. un 2. pantam, Vienošanās mērķis ir nodrošināt Krievijas Federācijas militārpersonu

(militāro pensionāru) un viņu ģimenes locekļu, kuri pastāvīgi dzīvo un kuriem būtu tiesības dzīvot Latvijas Republikas

teritorijā, sociālo aizsardzību. Vienošanās III sadaļa reglamentē pensiju nodrošināšanu.

No Vienošanās 7. panta secināms, ka primāri visus jautājumus, kas saistīti ar militāro pensionāru pensijām un

pabalstiem (pensiju un pabalstu noteikšana, pārrēķināšana un izmaksa) risina Krievijas Federācijas iestādes (Krievijas

Federācijas Aizsardzības ministrija un citi kompetenti orgāni), sadarbojoties ar Latvijas Republikas kompetentajām iestādēm

(orgāniem). Tas cita starpā izsecināms no spēkā esošajām normām, jo saskaņā ar Krievijas Federācijas 1998. gada 27. maija

federālo likumu „Par militārpersonu statusu” (tekstu krievu valodā sk. http://docs.cntd.ru/document/901709264) par

bijušās militārpersonas un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību, materiālo nodrošinājumu ir uzņēmusies gādāt Krievijas

Federācija saskaņā ar šā likuma 3. pantu. Atvaļinātām militārpersonām un viņu ģimenes locekļiem ir tiesības uz likumā

noteiktām sociālām garantijām, tostarp likumā noteiktu medicīnisko aprūpi (16. pants), kā arī pabalstiem un izmaksām

naudas izteiksmē, ņemot vērā militārpersonas un viņa ģimenes sastāvu, veselības stāvokli, ģimenes materiālo stāvokli un

citus nosacījumus.

Atbilstoši Vienošanās 9. pantam Latvijas Republika, ja tā uzskata par nepieciešamu, ir tiesīga piešķirt Krievijas

Federācijas militārpersonai arī Latvijas Republikas valsts pensiju. No Vienošanās 9. panta otrā teikuma izriet, ka gadījumos,

kad persona saņem pensiju no abām valstīm, Krievijas Federācijai ir paredzētas tiesības apturēt pensijas, kas militārpersonai

piešķirta pirms Latvijas pensijas piešķiršanas, izmaksu uz laiku, kamēr persona saņem Latvijas pensiju. Tā kā saskaņā ar

Vienošanos militārpersonām pensijas maksās Krievijas Federācija, secināms, ka Vienošanās paredz Krievijas Federācijas

kompetentām iestādēm tiesības ierobežot pensijas izmaksu dubultā apmērā, ja persona izvēlas saņemt Latvijas Republikas

piešķirtu pensiju.

Kā pamatoti norādīts Lēmumā, starpvalstu līgumu (attiecīgi arī konkrētās Vienošanās) būtība ir novērst situācijas, kad

par vieniem un tiem pašiem apdrošināšanas periodiem persona saņem vienlaicīgi vairāku valstu pensijas. No Vienošanās

9. panta satura tiesai neradās šaubas, ka normas mērķis ir novērst situācijas, kad bijušajām militārpersonām par vienu un to

pašu apdrošināšanas periodu pensijas tiktu maksātas gan no Latvijas Republikas budžeta, gan Krievijas Federācijas

budžeta. Līdz ar to pieteicējam gan no Vienošanās spēkā stāšanās brīža, gan no iesnieguma par pensijas piešķiršanu brīža

nebija tiesiska pamata paļauties, ka viņš vienlaicīgi par vienu un to pašu apdrošināšanas periodu varētu saņemt divu valstu

pensijas. Situācija, kad persona par vienu un to pašu apdrošināšanas periodu saņem pensiju divās valstīs, ir pretrunā ar

vispārpieņemtiem principiem sociālās aizsardzības jomā. Turklāt situācija, kad persona saņem pensiju par vienu un to pašu

apdrošināšanas stāžu divās valstīs, ir netaisnīga pret tām personām, kas saņem pensiju tikai vienā valstī par konkrētu

apdrošināšanas stāžu. Tādējādi tiesiskās vienlīdzības princips prasa, lai situācija būtu atrisināta taisnīgi un nevienai personai

nebūtu priekšrocības pret citām personām, ja tās atrodas salīdzināmos apstākļos.

Tiesa nesaskatīja loģiskus apsvērumus tam, kāpēc pret pieteicēju būtu jāpastāv atšķirīgai attieksmei situācijā, kad viņš

saņem pensiju divās valstīs par vienu un to pašu apdrošināšanas periodu, salīdzinājumā ar personām, kas saņem pensiju

vienā valstī par attiecīgu apdrošināšanas stāžu. Pārrēķinot pensiju un izslēdzot no tās apdrošināšanas stāžu, par kādu

pieteicējs jau saņem pensiju no Krievijas Federācijas, valsts ir nodrošinājusi tiesiskās vienlīdzības principa ievērošanu

attiecībā pret pārējiem valsts vecuma pensijas saņēmējiem, kas saņem vecuma pensiju par konkrētu apdrošināšanas stāžu

vienā valstī. Vienlaikus konstatējams, ka Vienošanās nesatur nekādus nosacījumus attiecībā uz līgumslēdzēju valstu pensiju

piešķiršanu, pensiju apmēru, kā arī pensiju pārrēķināšanas noteikumiem, tostarp Vienošanās nesatur regulējumu par to, kā

jārīkojas situācijās, kad persona par vienu un to pašu periodu saņem abu valstu pensijas. Līdz ar to pensiju piešķiršana,

pensiju pārskatīšana un citi ar pensijām saistīti jautājumi risināmi saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem.

[4.7] Likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.1 punkts nepārprotami noteic, ka personai nav tiesiska

pamata par vienu un to pašu apdrošināšanas periodu saņemt gan Latvijas, gan citas valsts pensiju. Savukārt Eiropas

Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa regula (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu

pieteicēja gadījumā nav piemērojama.

Tā kā likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.1 punkts, kurš stājās spēkā 2012. gada 18. jūlijā, paredz, ka

šādā gadījumā Latvijas pensija pārrēķināma vai tās izmaksāšana pārtraucama, šos periodus izslēdzot, tad ir iestājušies

Administratīvā procesa likuma 85. panta otrās daļas 1. punkta nosacījumi, kas ir par pamatu iepriekš izdota labvēlīga

tiesiska administratīvā akta atcelšanai. Līdz ar to VSAA, ievērojot iepriekš minēto tiesisko regulējumu, pamatoti konkrētu

periodu izslēdza no apdrošināšanas stāža.

[4.8] Saskaņā ar likuma „Par valsts pensijām” 11. panta pirmo daļu un pārejas noteikumu 8. 2 punktu līdz 2014. gada

1. janvārim tiesības uz vecuma pensiju ir personām, kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 10 gadiem. Lietā nav strīda,

ka pieteicēja Latvijas apdrošināšanas stāžs, izslēdzot periodu no 1960. gada 23. augusta līdz 1991. gada 31. decembrim,

nesasniedz 10 gadus (saskaņā ar Lēmumā norādīto pieteicēja Latvijas apdrošināšanas stāžs pēc pārskatīšanas ir 8 gadi 9

mēneši 3 dienas). Tādējādi atbilstoši likumam „Par valsts pensijām” pieteicējam nav tiesību uz Latvijas vecuma pensiju,

tāpēc piešķirtās pensijas izmaksāšana ir pārtraucama.

[4.9] Pārtraucot vecuma pensijas izmaksu sakarā ar to, ka pēc apdrošināšanas perioda izslēgšanas pieteicējam

nepietiek pensijas piešķiršanai nepieciešamā kopējā stāža, iestāde tiesiski pārtraukusi arī piemaksas pie vecuma pensijas

izmaksu.

[4.10] Nepamatots ir pieteicēja arguments, ka likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.1 punkts uz viņu nav

attiecināms, jo minimālais Krievijas Federācijas izdienas pensijas piešķiršanai nepieciešamais stāžs ir 20 gadi un līdz ar to

pieteicējam būtu tiesības uz šādu pensiju arī tad, ja izdienas stāžā netiktu ieskaitīti Latvijas valsts vecuma pensijas

piešķiršanā vērā ņemtie periodi.

No lietas materiāliem izriet, ka Krievijas Federācijas izdienas pensija un Latvijas valsts vecuma pensija pieteicējam ir

piešķirta daļēji par to pašu periodu. Tas, ka pieteicējs Krievijas Federācijas izdienas pensiju saņem par periodu no

1960. gada 23. augusta līdz 1991. gada 31. decembrim, nozīmē ne tikai to, ka šis periods ir izmantots, lai noteiktu, vai

pieteicējam ir tiesības uz Krievijas Federācijas izdienas pensiju. Atbilstoši Krievijas Militāro pensiju likuma 14. pantam par

katru izdienas stāža gadu, kas pārsniedz 20 gadus, izdienas pensijas apmērs tiek paaugstināts par 3 procentiem. Tātad, jo

lielāks ir izdienas stāžs, jo lielāku izdienas pensiju persona saņem. Līdz ar to minētie periodi ietekmējuši arī pieteicēja

Krievijas Federācijas izdienas pensijas apmēru, un ir pamats teikt, ka pieteicējs par šiem periodiem pensiju saņem divas

reizes – gan no Krievijas Federācijas, gan no Latvijas Republikas. Ņemot vērā minēto, tiesa secināja, ka likuma „Par valsts

pensijām” pārejas noteikumu 42.1 punkts ir attiecināms uz pieteicēju.

[4.11] Nav pamatots pieteicēja viedoklis, ka izdienas pensija nav uzskatāma par valsts pensiju. Saskaņā ar Krievijas

Militāro pensiju likuma 10. pantu šīs Krievijas Federācijas izdienas pensijas tiek izmaksātas no federālā budžeta, līdz ar to

tās ir uzskatāmas par valsts pensiju. Latvijā ar jēdzienu „valsts pensija” tiek apzīmēta arī „izdienas pensija”. Augstākā tiesa

norādījusi, ka izdienas pensija un vecuma pensija kā valsts sociālās drošības sistēmas izmaksas no valsts budžeta

līdzekļiem abas ir valsts pensijas (sk. Augstākās tiesas 2011. gada 29. decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-

1090/2011 12. punktu).

[4.12] Pretēji pieteicēja norādītajam, tiesa secināja, ka uz viņu konkrētajā gadījumā nav attiecināms Līgums, jo saskaņā

ar Līguma 3. panta 3. punktu līgums neattiecas uz Līgumslēdzēju Pušu bruņoto spēku un citu saskaņā ar Līgumslēdzēju

Pušu tiesību aktiem izveidoto militāro formējumu militārpersonām, iekšlietu sistēmās komandējošā un ierindas sastāva

personām, viņu ģimenes locekļiem, kā arī Latvijas Republikā – uz personām, kuru pensiju nodrošinājums nav īstenots

valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros, Krievijas Federācijā – uz personām, kuras pensiju nodrošināšanas jomā ir

pielīdzinātas minētajām amatpersonām. Tā kā pieteicējs ir bijis Krievijas Federācijas militārpersona, kas redzams no

Krievijas Federācijas vēstniecības Konsulārās nodaļas Sociālās nodrošināšanas nodaļas 2012. gada 22. oktobra izziņas

Nr. 90124, uz viņu neattiecas Līguma nosacījumi.

[4.13] Pieteicējs norāda, ka likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.1 punkts ierobežo Satversmē un

starptautiskajās tiesību normās garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz pensijas izmaksu uzskatāmas par īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē.

Tomēr, vērtējot kādas tiesību normas atbilstību minētajam pantam, nepieciešams ņemt vērā to, vai lieta skar arī sociālo

tiesību jomu. Ja lieta minēto jomu skar, tad vienlaikus ir atzīstams, ka pieteikuma iesniedzēja tiesības un tiesiskās intereses

nevar tikt aizsargātas tādā pašā mērā, kā tas būtu gadījumā, ja ierobežotas būtu īpašuma tiesības to „klasiskajā” izpratnē

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 20. un 21. punktu). Satversmes tiesa ir arī

atzinusi, ka attiecībā uz īpašuma tiesībām sociālo tiesību jomā valstij ir piešķirama plaša rīcības brīvība, jo arī Satversmes

105.pantā noteiktās tiesības vēl negarantē noteiktu pensijas apmēru un tās var ierobežot. Satversmes 109. pantā garantētās

tiesības var ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, ir attaisnots ar leģitīmu mērķi un atbilst samērīguma principam

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 26. punktu). Ierobežojums

saņemt divas pensijas par vienu un to pašu stāžu (apdrošināšanas periodu) ir noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis –

sociālās apdrošināšanas budžeta ilgtspējas nodrošināšana.

Konkrētajā gadījumā nav konstatējams, ka pieteicējam vispār tiktu liegts sociālā nodrošinājuma sistēmas atbalsts. Lietā

esošie materiāli apstiprina, ka pieteicējam pensiju maksā Krievijas Federācija, kas saskaņā ar Vienošanos ir valsts, kurai

primāri jānodrošina pieteicēja kā Krievijas Federācijas militārpersonas tiesības uz pensiju un citiem pabalstiem saskaņā ar

Krievijas Federācijas tiesību aktiem. Tādējādi secināms, ka pieteicējam tiek sniegts sociālais nodrošinājums, kas ir ņemams

vērā, lemjot par citu – Latvijas Republikas sociālā nodrošinājuma līdzekļu piešķiršanu vai izmaksu.

Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 1. panta piemērošana

visbiežāk tiek vērtēta kopsakarībā ar šajā konvencijā norādīto cilvēka pamattiesību aizsardzību, jo īpašuma tiesību

ierobežošana, ja tā ir pamatota ar sabiedrības interesēm, ir pieļaujama. Tiesas ieskatā netika konstatēts, ka ir noticis minētās

konvencijas 1. protokola 1. panta pārkāpums.

[4.14] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 104. panta otrās daļas pirmajam teikumam, ja tiesa uzskata, ka tiesību

norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam), tā tiesvedību lietā aptur un nosūta

motivētu pieteikumu Satversmes tiesai.

No minētās tiesību normas izriet, ka tiesa izlemj jautājumu par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesā tad, ja, izskatot

lietu pēc būtības, tiesai rodas šaubas par tiesību normas atbilstību Satversmei vai starptautisko tiesību normām. Savukārt

no minētās tiesību normas neizriet tiesas pienākums vērsties Satversmes tiesā ar pieteikumu pēc personas lūguma. Tiesai

konkrētajā gadījumā nepastāvēja šaubas par likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.1 punkta normas atbilstību

Satversmei vai starptautisko tiesību normām.

[5] Par pirmās instances tiesas spriedumu /pers. A/ iesniedza apelācijas sūdzību, to pamatojot ar pieteikumā minētajiem

argumentiem, papildus norādot, ka tiesa nepamatoti atsaukusies uz Administratīvā procesa likuma 85. panta otro daļu, kas

attiecas uz labvēlīgu administratīvo aktu. Pieteicējs norāda, ka pārsūdz sev nelabvēlīgu administratīvo aktu – Lēmumu.

Pieteicēja ieskatā tiesa nav ievērojusi Satversmes tiesas atziņas un atziņas, ko Administratīvā apgabaltiesa ir izteikusi

analoģiskās lietās (sk., piemēram, Administratīvās apgabaltiesas 2013. gada 30. augusta lēmums lietā

Nr. A420404813, Nr. 420405313, Nr. 420400113), lai gan pieteicējs to norādījis.

Nepareizi interpretēta likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.1 punkta norma.

Pieteicējs uzsver, ka vecuma pensija viņam piešķirta uz mūžu, ka viņš bija Krievijas Federācijas militārpersona un

normatīvo aktu izpratnē viņš šobrīd nav uzskatāms par militārpersonu.

[6] Paskaidrojumos Administratīvajai apgabaltiesai VSAA apelācijas sūdzību neatzina, piekrita Administratīvās rajona

tiesas spriedumam, pamatojoties uz Lēmumā un paskaidrojumos tiesai norādītajiem argumentiem.

VSAA papildus norādīja uz Augstākās tiesas atziņu, ja likumdevējs ir pieņēmis imperatīvu normu, saskaņā ar kuru ir

izdodams obligātais administratīvais akts, tad likumdevējs jau sākotnēji ir izvērtējis sabiedrības un atsevišķas personas

tiesiskās intereses, kā rezultātā pieņemta norma, kas noteic, ka, pastāvot konkrētiem faktiskajiem apstākļiem, izdodams

obligātais administratīvais akts, kas nav saistīts ar īpašu tā izdošanas vai satura lietderības apsvērumu izvērtēšanu (sk.,

2004. gada 9. marta spriedumu Nr. SKA-10; 2004. gada 19. oktobra spriedumu Nr. SKA-176).

[7] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304. panta pirmo daļu Administratīvā apgabaltiesa administratīvo lietu

izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja apelācijas sūdzība nav pamatota un

pieteikums ir noraidāms.

[9] Pieteicējs ir pensionēta Krievijas Federācijas militārpersona jeb militārais pensionārs. Pieteicējs ir atvaļināts no

aktīvā militārā dienesta un saņem militārpersonas izdienas pensiju.

Izskatāmajā gadījumā pastāv strīds par to, vai uz pieteicēju attiecināma likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu

42. punkta norma, kas noteic, ja personai ir piešķirta citas valsts pensija par apdrošināšanas periodiem, kas ņemti vērā,

piešķirot vai pārrēķinot Latvijas pensiju, Latvijas pensija pārrēķināma vai tās izmaksāšana pārtraucama. No minētās normas

izriet, ka pensijas izmaksa ir pārtraucama, ja periodu izslēgšanas rezultātā personai vairs nav Latvijas valsts vecuma pensijas

piešķiršanai nepieciešamā apdrošināšanas stāža.

Pieteicēja gadījumā konstatējams, ka Latvijas vecuma pensija viņam piešķirta cita starpā ņemot vērā darba stāžam

Latvijā pielīdzināmo periodu – par dienestu no 1960. gada 23. augusta līdz 1991. gada 31. decembrim (sk. lietas 42. lapu).

Tā kā par minēto dienesta periodu pieteicējs saņem Krievijas Federācijas izdienas pensiju, ko apliecinājusi Krievijas

Federācijas vēstniecības Latvijas Republikā Konsulārās nodaļas Sociālās nodrošināšanas nodaļa 2012. gada 22. oktobra

izziņā Nr. 90124, VSAA pamatoti minēto periodu izslēdza no pieteicēja Latvijas apdrošināšanas stāža.

Saskaņā ar likuma „Par valsts pensijām” 11. panta pirmo daļu, pārejas noteikumu 8. 1 un 8.2 punktu līdz 2014. gada

1. janvārim tiesības uz vecuma pensiju ir sievietēm un vīriešiem, kuri sasnieguši 62 gadu vecumu un kuru apdrošināšanas

stāžs nav mazāks par desmit gadiem.

Konkrētā perioda izslēgšanas rezultātā pieteicējam vairs nav vismaz 10 gadu ilga apdrošināšanas stāža (darba un tam

pielīdzināto periodu) Latvijā. Tas ir būtisks apstāklis, kas ietekmē pieteicēja tiesības uz vecuma pensijas saņemšanu Latvijā.

[10] Administratīvā apgabaltiesa, izvērtējot Administratīvās rajona tiesas 2014. gada 18. jūlija sprieduma motivāciju,

atzīst, ka pirmās instances tiesa pareizi izvērtēja lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus un pamatoti atzina, ka Lēmums ir

tiesisks. Tā kā pirmās instances tiesas sprieduma pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, apgabaltiesa saskaņā ar

Administratīvā procesa likuma 307. panta ceturto daļu pievienojas tā motivācijai. Apgabaltiesa uzskata, ka pirmās instances

tiesa ir sniegusi lietā nozīmīgo apstākļu un pieteicēja argumentu izvērtējumu.

[11] Apgabaltiesa norāda, ka Augstākā tiesa līdzīgā lietā 2015. gada 18. jūnija spriedumā Nr. SKA-0099-15 cita starp

norādījusi, ka Augstākai tiesai nav šaubu par likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 42.1 punkta konstitucionalitāti

un ka no 2012. gada 14. jūnija likuma anotācijas izdarāms secinājums, ka pārejas noteikumi ar 42.1 punktu papildināti, lai

novērstu situācijas, kad Latvijas pensija tiek piešķirta par to pašu apdrošināšanas periodu, par kuru pensiju piešķīrusi cita

valsts, un kā rīkoties gadījumos, kad apdrošināšanas stāžā ir ieskaitīti periodi, par kuriem pensiju piešķīrusi cita valsts (sk.

www.saeima.lv). Proti, likumdevēja griba bijusi izslēgt ikvienu iespēju, kad par vienu un to pašu laikposmu persona saņem

vairākas pensijas, neatkarīgi no tā, kuras valsts pensija piešķirta pirmā (sk. minētā sprieduma 12. un 14. punktu).

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. pantu un 309. pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt /pers. A/ (/pers. A/) pieteikumu par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras 2013. gada 30. aprīļa lēmuma

Nr. 11-8/4189 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente (personīgais paraksts) S. Gintere

Tiesneses (personīgais paraksts) I. Amona

(personīgais paraksts) L. Konošonoka