Lawsuit dismissed for lack of merit and procedural non-compliance regarding access to criminal case files.

ECLI:LV:AT:2023:0228.A420173621.7.L

Lieta Nr. A420173621, SKA-308/2023

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS

Rīgā 2023. gada 28. februārī

[1] Senātā saņemta Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – dienests) kasācijas sūdzība par Administratīvās rajona tiesas 2022. gada 14. aprīļa

spriedumu, ar kuru daļēji apmierināts pieteicēja /pers. C/ pieteikums un konstatēts dienesta ģenerāldirektora 2021. gada 8. maija lēmuma

Nr. VID.4.1/15.6.1/337 prettiesiskums, noteikts pienākums dienestam atļaut pieteicējam iepazīties ar krimināllietas materiāliem, ievērojot Informācijas

atklātības likuma nosacījumus. Ar spriedumu arī noteikts pienākums dienestam rakstveidā atvainoties pieteicējam, kā arī noraidīts pieteikums daļā par

nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu naudā.

Administratīvā rajona tiesa atzina, ka dienests nepamatoti liedza pieteicējam iepazīties ar krimināllietas, kurā tika izbeigts kriminālprocess,

materiāliem. Tiesa norādīja, ka pieteicējs iesniegumā par iepazīšanos ar krimināllietas materiāliem bija pienācīgi norādījis informācijas izmantošanas mērķi.

Savukārt dienests atteikumā nav pamatojis, kādas konkrēti izmeklēšanas darbību metodes izmantotas kriminālprocesā un kādā veidā informācija par šīm

metodēm izriet no krimināllietas materiāliem.

[2] Senatoru kolēģija konstatē, ka kasācijas tiesvedības ierosināšana atsakāma, jo kasācijas sūdzībā norādītie argumenti nerada šaubas par

pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā (Administratīvā procesa likuma 338.1 panta otrās daļas

2. punkts), kā arī daļā kasācijas sūdzība neatbilst kasācijas sūdzībai izvirzītajām prasībām (Administratīvā procesa likuma 338.1 panta pirmā daļa).

[3] Kasācijas sūdzībā dienests norādījis, ka tiesa nepareizi atzinusi, ka Kriminālprocesa likuma 192.1 panta piektajā daļā noteiktais termiņš ir

saistāms tikai ar šā likuma 339. panta otrajā daļā noteikto lēmuma pārsūdzības termiņu. Nepareiza Kriminālprocesa likuma 192.1 panta interpretācija

esot novedusi pie lietas nepareizas izspriešanas. Dienests arī vērsis uzmanību, ka Kriminālprocesa likuma 392.1 panta piektā daļa attiecas tikai uz

gadījumu, kad pirmstiesas kriminālprocess tiek pabeigts, izbeidzot kriminālprocesu, nevis uz citiem pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas gadījumiem.

Savukārt likuma 375. panta otrā daļa attiecoties uz gadījumu, kad kriminālprocess tiek pabeigts kopumā.

Kriminālprocesa likuma 375. panta otrajā daļā noteikts, ka pēc kriminālprocesa pabeigšanas un galīgā nolēmuma stāšanās spēkā ar krimināllietas

materiāliem drīkst iepazīties tiesu, prokuratūras, izmeklēšanas un kriminālsodu izpildes iestāžu darbinieki, personas, kuru tiesības bija aizskartas

konkrētajā kriminālprocesā, kā arī personas, kuras veic zinātnisko darbību. Savukārt saskaņā ar šā likuma 392.1 panta piektajā daļā noteikto, ka par

pirmstiesas kriminālprocesā pieņemto lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu nekavējoties paziņo personai vai iestādei, pēc kuras iesnieguma tika

uzsākts kriminālprocess. Lēmuma kopiju par kriminālprocesa izbeigšanu nekavējoties nosūta uzraugošajam prokuroram, bet cietušajam un personai,

kurai bija tiesības uz aizstāvību, nosūta vai izsniedz lēmuma kopiju par kriminālprocesa izbeigšanu, izskaidrojot tiesības 10 dienu laikā no lēmuma

saņemšanas dienas iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Ja kriminālprocess tiek izbeigts kādā tā daļā, tad cietušajam ir tiesības iepazīties ar tiem

krimināllietas materiāliem, kas tieši attiecas uz viņu, bet persona, kurai bija tiesības uz aizstāvību, ar krimināllietas materiāliem var iepazīties pēc visa

pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas.

Senatoru kolēģija piekrīt dienestam, ka Kriminālprocesa likuma 375. panta otrā daļa attiecas uz gadījumu, kad kriminālprocess ir pabeigts

kopumā. Senatoru kolēģija piekrīt arī tam, ka šā likuma 392.1 panta piektā daļa ir piemērojama gadījumam, kad pirmstiesas kriminālprocesa stadijā tiek

izbeigts kriminālprocess, ka iepazīšanās ar krimināllietu ir paredzēta tikai noteiktam personu lokam, kā arī ka 10 dienu termiņš kalpo, lai attiecīgā persona

varētu pārliecināties par izmeklēšanas laikā iegūto pierādījumu atbilstību saņemtajam lēmumam un lemtu par nepieciešamību to pārsūdzēt. Dienests pats,

interpretējot minēto tiesību normu, to ir tulkojis kopsakarā ar Kriminālprocesa likuma 339. pantu. Tādēļ senatoru kolēģija atzīst, ka pirmās instances

tiesas atsauce uz minēto tiesību normu ir pareiza. Papildus senatoru kolēģija atzīst, ka kasācijas sūdzībā nav akcentēts, kāda nozīme ir dienesta

argumentam, ka Kriminālprocesa likuma 192.1 pants attiecas tikai uz gadījumu, kad pirmstiesas kriminālprocess tiek pabeigs, izbeidzot kriminālprocesu.

Lietā nav šaubu, ka tieši tā arī konkrētais pirmstiesas kriminālprocess ir noslēdzies. Savukārt kasācijas sūdzībā nav argumentu par to, ka ar lēmumu par

kriminālprocesa izbeigšanu konkrētajā krimināllietā nebūtu pabeigts arī kriminālprocess kopumā un ka tādēļ pieteicējam nebūtu tiesību iepazīties ar

krimināllietas materiāliem atbilstoši Kriminālprocesa likuma 375. panta otrajai daļai.

Tādēļ kasācijas sūdzības argumenti par nepareizu Kriminālprocesa likuma 392.1 panta interpretāciju un piemērošanu nav pamatoti.

[4] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa nav sniegusi pamatojumu tam, ciktāl ir piemērojams Informācijas atklātības likums iepretim

Kriminālprocesa likuma 375. panta otrajai daļai. Dienesta ieskatā minētā tiesību norma nosaka tikai personas, kuras drīkst iepazīties ar krimināllietas

materiāliem, bet nenosaka, kādā apjomā šīs tiesības piemīt un kādiem mērķiem informācija var tikt izmantota. Nepareizs esot tiesas secinājums, ka

minētā tiesību norma dod tiesības personai iepazīties ar krimināllietas materiāliem bez īpaši norādīta mērķa.

Senāts ir atzinis, ka lūgums iepazīties ar krimināllietas materiāliem ir aplūkojams atbilstoši Informācijas atklātības likumam tiktāl, ciktāl tā

piemērošanu neierobežo speciālā tiesību norma – Kriminālprocesa likuma 375. panta otrā daļa (Senāta 2017. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. SKA-453/2017, ECLI:LV:AT:2017:1221.A420346515.2.S, 7. punkts) . Pabeigta kriminālprocesa gadījumā liegums iepazīties ar krimināllietas

materiāliem nevar būt pašmērķīgs, bet tam jābūt vērstam uz konkrētu interešu aizsardzību. Tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem nav

aplūkojamas nepamatoti šauri, formāli koncentrējoties tikai uz personas kriminālprocesuālo statusu un nevērtējot to, kādu aizsargājamu interešu labad ir

attaisnojams aizliegums personai iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Turklāt šajā ziņā nozīme var būt arī veidam, kādā ir pabeigts konkrētais

kriminālprocess. Ja kriminālprocess pabeigts ar lēmumu izbeigt kriminālprocesu, jo nav noticis noziedzīgs nodarījums, tad šāda veida krimināllietas

materiāliem, iespējams, nebūtu piešķirama tik augsta aizsardzības pakāpe kā, piemēram, tādas krimināllietas materiāliem, kurā taisīts notiesājošs

spriedums. Kriminālprocesa likuma 375. panta otrās daļas piemērošanā iestādei ir jāizvērtē gan tas, kura persona un kādām vajadzībām prasa

informāciju no krimināllietas materiāliem, gan tas, kādu informāciju satur krimināllietas materiāli, ar kuriem persona lūdz iepazīties, jo ziņas, kas iegūtas

veicot kriminālprocesuālas darbības, var būt dažādas (turpat, 8. punkts). Tādējādi Senāta judikatūrā ir sniegta atbilde, kā ir piemērojams Informācijas

atklātības likums kopsakarā ar Kriminālprocesa likuma 375. panta otro daļu.

Senāts konstatē, ka pirmās instances tiesa spriedumā ir atzinusi, ka pieteicēja prasījumā ir pietiekami precīzi norādīts krimināllietas materiālos

esošās informācijas pieprasījuma mērķis un pamatojums – nepieciešamība īstenot savu tiesību vai tiesisko interešu aizstāvību. Tiesa arī norādījusi, ka ne

iestāde, ne tiesa pieteicējam nevar norādīt, kāda informācija ir vai nav nepieciešama personas aizskarto tiesību vai tiesisko interešu aizstāvības īstenošanai

un kādi pierādījumi iegūstami, vai tie ir attiecināmi un būtiski. Pieteicējam nebija pienākuma dienestam detalizēti paskaidrot, kāpēc viņš krimināllietas

materiālos esošo informāciju uzskata par nozīmīgu un nepieciešamu savu aizskarto tiesību vai tiesisko interešu aizstāvībai.

Pamatojoties uz minēto, senatoru kolēģija atzīst, ka tiesas spriedums atbilst Senāta judikatūrai. Proti, tiesa ir noskaidrojusi, ka pieteicējs ir norādījis

mērķi, kādam viņam ir nepieciešams iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Tādējādi tiesas norādītajam, ka Kriminālprocesa likuma 375. panta otrajā

daļā ietvertās tiesības nav atkarīgas no krimināllietas materiālu izmantošanas mērķa, nav nozīmes šajā konkrētajā gadījumā.

[5] Dienests kasācijas sūdzībā norādījis, ka pirmās instances tiesa ir tikai deklaratīvi minējusi, ka pieteicēja lūgumā iepazīties ar krimināllietas

materiāliem ir ietverts mērķis. Mērķim jābūt tādam, lai sniegtu ticamu priekšstatu par attiecīgās informācijas nepieciešamību un izmantošanas veidu un lai

iestāde varētu izvērtēt, vai personas iepazīstināšana ar krimināllietas materiāliem neapdraudēs būtiskas sabiedrības intereses. Pieteicēja norādītais

pamatojums ir plašs, vispārīgs un nekonkrēts un nesniedz priekšstatu par to, kādēļ pieteicējam ir nepieciešams iepazīties ar krimināllietas materiāliem un

vai šāda nepieciešamība vispār pastāv.

Senatoru kolēģija atzīst, ka ar minētajiem argumentiem dienests nepiekrīt tam, kā tiesa ir novērtējusi lietas apstākļus. Tomēr to pārvērtēšana nav

kasācijas instances tiesas kompetencē. Vienlaikus dienests arī pats kasācijas sūdzībā nav ietvēris argumentus par to, kāpēc pieteicēja iesniegumā

norādītie iepazīšanās ar krimināllietu mērķi (piemēram, lai iegūtu informāciju, kas nepieciešama kriminālprocesā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanai; lai

konstatētu, vai materiāliem ir pievienoti visi lūgumi, iesniegumi, sūdzības; lai vērtētu, kā informācija par kriminālprocesu ir nonākusi publiskajā telpā u. c.)

būtu neleģitīmi, neticami un attiecīgi tiesas secinājumi spriedumā neloģiski. Līdz ar to senatoru kolēģijai nav arī pamata uzskatīt, ka dienestam no pieteicēja

iesnieguma nebija iespējams saprast, kādā apjomā būtu jāatklāj krimināllietas materiāli un kādas nozīmīgas sabiedrības intereses ar to varētu tikt

aizskartas un būtu jāaizsargā. Turklāt Senāts ir arī atzinis, ka kriminālprocesa, kas vēlāk izbeigts, ietvaros persona, kura atbilstoši Kriminālprocesa likuma

375. panta otrajai daļai uzskatāma par tādu, kuru konkrētais kriminālprocess skar, ir tiesīga iepazīties ar krimināllietas materiāliem neatkarīgi no tā, vai šī

persona vēlas šo informāciju izmantot, lai vērstos tiesā ar civilprasību (Senāta 2017. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. SKA-453/2017,

ECLI:LV:AT:2017:1221.A420346515.2.S, 13. punkts). Tādējādi dienesta arguments par to, ka pieteicēja iesniegums nesniedz priekšstatu par

nepieciešamību iegūt informāciju, ir nepamatots. Senatoru kolēģija atzīst, ka tiesas spriedumā ir pamatoti norādīts, ka ne iestāde, ne tiesa pieteicējam

nevar norādīt, kāda informācija ir vai nav nepieciešama personas aizskarto tiesību vai tiesisko interešu aizstāvības īstenošanai un kādi pierādījumi

iegūstami, vai tie ir attiecināmi un būtiski. Tas ir pašas personas ziņā.

Dienests kasācijas sūdzībā ir pamatoti atsaucies uz Senāta judikatūras atziņu. Proti, tā kā liegums iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem nevar

būt pašmērķīgs, tad šādā situācijā tas ir tieši iestādes, kuras lietvedībā atradies konkrētais kriminālprocess, pienākums norādīt, konkrēti kādas intereses

ar šādu liegumu ir nepieciešams aizsargāt, kā arī paskaidrot, kādēļ, ļaujot personai iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem, radīsies (vai varētu rasties)

attiecīgo interešu apdraudējums; savukārt tiesas uzdevums strīda gadījumā ir izsvērt, kurai interesei šādā situācijā ir nepieciešams nodrošināt lielāku

aizsardzību (Senāta 2021. gada 31. maija lēmuma lietā Nr. SKA-671/2021, ECLI:LV:AT:2021:0531.A420195420.5.L, 5. punkts). Senatoru

kolēģija iepriekš atzina, ka nav pamata uzskatīt, ka dienestam nebija saprotams, kādā apjomā pieteicējam būtu jāuzrāda krimināllietas materiāli, ņemot

vērā viņa iesniegumu. Tādējādi nav pamata arī uzskatīt, ka dienests nevarēja identificēt būtiskas sabiedrības intereses, kuru dēļ krimināllietas materiāli

pilnībā vai kādā daļā nebūtu uzrādāmi pieteicējam. Kā redzams no lietas materiāliem, pirmās instances tiesa dienestam bija lūgusi sniegt paskaidrojumus

par šo jautājumu, ko dienests arī izpildīja. Pirmās instances tiesa ar spriedumu ir noteikusi dienestam pienākumu iepazīstināt pieteicēju ar krimināllietas

materiāliem, ievērojot Informācijas atklātības likuma nosacījumus. Kasācijas sūdzībā nav ietverti argumenti par to, vai pirmās instances tiesa dienesta

argumentus par aizsargājamām interesēm ir vērtējusi, jo dienests pastāv uz to, ka, kamēr pieteicējs nav konkretizējis informācijas iegūšanas mērķi,

dienests nevar novērtēt informācijas apjomu, ar kādu pieteicēju varētu iepazīstināt.

Pamatojoties uz minēto, senatoru kolēģija atzīst, ka dienesta argumenti par to, ka tiesa ir nepietiekami novērtējusi mērķi, kādam pieteicējam

nepieciešams iepazīties ar krimināllietas materiāliem, nav pamatoti.

[6] Dienests pirmās instances tiesas spriedumu ir pārsūdzējis daļā, ar kuru tika apmierināts pieteicēja pieteikums. Vienlaikus kasācijas sūdzībā nav

argumentu par spriedumu daļā, ar kuru dienestam ir uzlikts pienākums rakstveidā atvainoties pieteicējam. Tādēļ senatoru kolēģija atzīst, ka kasācijas

sūdzība šajā daļā neatbilst kasācijas sūdzībai izvirzītajām prasībām.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338. panta otro daļu un 338.1 panta pirmo daļu un otrās daļas 2. punktu, senatoru kolēģija

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar Valsts ieņēmumu dienesta kasācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2022. gada 14. aprīļa

spriedumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Senatore I. Meldere Senatore V. Krūmiņa Senatore L. Slica