Court declares lease amendment void for evading privatization law, allowing privatization agency's claim.

Lietas Nr. C36063514

Lietas arhīva Nr. CA-0046-17/5

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Liepājā 2017.gada 8.februārī

Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija

šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese B.Ķeire

tiesneši L.Vēbere un J.Mauliņa

ar sekretāri L.Jankēvicu piedaloties prasītāja Valsts akciju sabiedrības

“Privatizācijas aģentūra” pilnvarotajai pārstāvei Agnesei Briģei, atbildētāju /pers. F/ pilnvarotajam pārstāvim zvērinātam advokātam Andrejam Strautiņam

un Valsts akciju sabiedrības “Valsts nekustamie īpašumi” pilnvarotajai pārstāvei Dacei Kresei

izskatīja atklātā tiesas sēdē apelācijas kārtībā civillietu Valsts akciju sabiedrības “Privatizācijas aģentūra” prasībā pret /pers. F/ un Valsts

akciju sabiedrību “Valsts nekustamie īpašumi” par grozījumu nomas līgumā atzīšanu par spēkā neesošiem no to noslēgšanas brīža sakarā ar Valsts akciju

sabiedrības “Privatizācijas aģentūra” apelācijas sūdzību par Talsu rajona tiesas 2016.gada 19.septembra spriedumu.

Tiesas kolēģija

k o n s t a t ē j a:

2014.gada 30.jūnijā Valsts akciju sabiedrība (turpmāk VAS) “Privatizācijas aģentūra” (turpmāk Prasītājs) cēlusi prasību pret /pers. F/

(turpmāk 1.Atbildētājs) un VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (turpmāk 2.Atbildētājs), lūdzot atzīt par spēkā neesošu no noslēgšanas brīža 2013.gada

19.aprīļa vienošanos par grozījumiem nekustamā īpašuma daļas /adrese/, 2002.gada 21.oktobra nomas līgumā Nr.11/651n, kas noslēgta starp

atbildētājiem.

Prasībā norādīts, ka 2002.gada 21.oktobrī starp atbildētājiem noslēgts nekustamā īpašuma daļas /adrese/ (turpmāk Strīdus īpašums)

nomas līgums Nr.11/651n.

Pamatojoties uz minēto līgumu, 2.Atbildētājs nodevis 1.Atbildētāja lietošanā Strīdus īpašuma telpas Nr.3. Līgums noslēgts uz laiku līdz

2007.gada 31.decembrim. 2004.gada 20.janvārī atbildētāji noslēguši vienošanos pie 2002.gada 21.oktobra līguma, izsakot jaunā redakcijā līguma

1.1.punktu. 2007.gada 25.jūnijā atbildētāji noslēguši vienošanos pie 2002.gada 21.oktobra līguma, izsakot līgumu jaunā redakcijā, pagarinot līguma

termiņu līdz 2017.gada 30.jūnijam. 2013.gada 19.aprīlī atbildētāji noslēguši vienošanos par grozījumiem 2002.gada 21.oktobra nomas līgumā,

vienojoties, ka ar 2013.gada 19.februāri minētais nomas līgums uzskatāms par īres līgumu, nosakot īres tiesības uz laiku līdz 2017.gada 30.jūnijam.

Prasītājs norādījis, ka, ievērojot Privatizācijas likuma 13.panta pirmajā daļā noteikto, 1.Atbildētājs, esot spēkā īres līgumam, formāli atbilst

to personu lokam, kam ir privatizācijas tiesības un kas var iegūt valsts mantu.

2013.gada 19.aprīļa grozījumi nomas līgumā nav noslēgti pamatojoties uz pašvaldības lēmumu, kā to nosaka likuma “Par dzīvojamo telpu

īri” 5.pants. Grozījumi noslēgti ar mērķi apiet likumu, tie ir prettiesiski un spēkā neesoši no noslēgšanas brīža.

Norādīts, ka apstrīdētais darījums aizskar Prasītāja civilās tiesības un ar likumu aizsargātās intereses.

Prasība pamatota ar Civillikuma (turpmāk tekstā CL) 927., 1036., 1038., 1039., 1403., 1405., 1415., 1592.pantu, likuma “Par valsts un

pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 9.panta pirmo daļu, 12.pantu, 58.panta pirmo daļu, 59.panta pirmās daļas 5.punktu, 6.pantu, 74.pantu, Valsts

pārvaldes iekārtas likuma 10.panta pirmo un piekto daļu, Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 1., 2.pantu,

likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 2., 4.pantu, 5.panta otro daļu, 44.pantu, likuma “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā, Ministru kabineta

2005.gada 20.decembra noteikumu Nr.972 “Noteikumi par neizīrēta valsts dzīvokļa nodošanu pašvaldības īpašumā”.

Paskaidrojumā 2.Atbildētājs norādījis, ka VAS “Privatizācijas aģentūra” nav prasījuma tiesību, jo tā nav iepriekšminēto vienošanos

dalībniece. Paskaidrots, ka 2.Atbildētājam bija tiesībspēja slēgt līgumu, neesot pierādīts līguma prettiesiskais mērķis. Laikā, kad ticis noslēgts nomas

līgums, tad pašvaldība sniedza palīdzību, valsts tādu nesniedza. 2.Atbildētājs izvērtējis visus apstākļus, tad, kad veica grozījumus nomas līgumā, bijuši

dažādi atšķirīgi tiesas spriedumi, četrām personām tikušas atzītas tiesības privatizēt, visām bijuši noslēgti nomas līgumi, ņemts vērā, ka vienādos apstākļos

ir vienādas tiesības uz privatizāciju, tādējādi arī līgumi tikuši grozīti. Norādījis, ka uz likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 44.panta pamata celt prasību tiesā

var tikai izīrētājs, nevis trešā persona, šajā gadījumā - Prasītājs lietā. Turklāt prasība ir ceļama tikai tajos gadījumos, kad nav rakstveidā noslēgts

dzīvojamās telpas īres līgums. Lūgts prasību noraidīt.

Ar Talsu rajona tiesas 2016.gada 19.septembra spriedumu prasība noraidīta.

Spriedumā tiesa norādījusi, ka ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 10.marta lēmumu nodibināts, ka

konkrētajā gadījumā VAS “Privatizācijas aģentūra” ir prasības tiesības, kas izriet no tai deleģētā pārvaldes uzdevuma – nodrošināt likuma atbilstošu

valsts īpašumā esošu dzīvojamo māju privatizācijas procesu, kas tiek īstenots valsts vārdā un interesēs.

Saskaņā ar Finanšu ministrijas un 2.Atbildētāja 2010.gada 10.jūnija vienošanos par valsts nekustamo īpašumu pārvaldīšanu un savstarpējo

sadarbību valsts nekustamo īpašumu pārvaldīšanas politikas izstrādē un īstenošanā, 2.Atbildētājs nodrošināja nekustamā īpašuma /adrese/, pārvaldīšanu

un apsaimniekošanu, tajā skaitā veikt civiltiesiskos darījumus ar pārvaldīšanā nodotajiem valsts nekustamajiem īpašumiem, nodrošināt līgumu par valsts

nekustamo īpašumu nomu un citu civiltiesisku darījumu noslēgšanu, nodrošināt līguma izpildes kontroli un citas funkcijas.

2013.gada 14.februāra informācijā Latvijas Finanšu ministrija uzdevusi 2.Atbildētājam attiecībā uz Strīdus īpašumu vērtēt līgumu

pārslēgšanu par īres līgumiem.

Tiesa konstatējusi, ka nav nekāda pamata uzskatīt, ka 2.Atbildētājam nebija tiesībspēja noslēdzot 2013.gada 19.aprīļa vienošanos par

grozījumiem Strīdus īpašuma 2002.gada 21.oktobra nomas līgumā.

Tiesa konstatējusi, ka saskaņā ar 2002.gada 21.oktobrī noslēgto nomas līgumu Nr.11/651n, 2.Atbildētājs nodevis 1.Atbildētāja lietošanā

par maksu Strīdus īpašumu, lai to izmantotu atpūtas vajadzībām (līguma 1.1., 2.1., 3.1.punkts).

2004.gada 20.janvārī puses noslēgušas vienošanos pie 2002.gada 21.oktobra noslēgtā līguma Nr.11/651n. Ar šo vienošanos līguma

1.1.punkts izteikts jaunā redakcijā, nosakot, ka nomnieks pieņem lietošanā par maksu nekustamo īpašumu /adrese/, kas sastāv no zemes gabala,

kadastra /numurs/, piesaistītās platības 447/10526 d.d. un ēkas lit. 002 telpām Nr.3, kuru kopējā platība pēc būvju tehniskās pases eksplikācijas ir 78,1

kv.m.

2007.gada 25.jūnijā puses noslēgušas vienošanos pie 1997.gada 21.oktobra noslēgtā nomas līguma, izsakot līgumu jaunā redakcijā,

nolīgstot, ka nomnieks pieņem lietošanā par maksu nekustamā īpašuma /adrese/, daļu, kas sastāv no zemesgabala, kadastra /numurs/, 1161/10526

domājamām daļām, kas atbilst 1161 kv.m un ēkas lit.002 dzīvokļa Nr.3 ar kopējo platību 257/3 kv.m, 1.2.punkts noteica, ka īpašumu nomnieks

izmanto tikai vasarnīcas vajadzībām. Pēc nekustamā īpašuma reģistrācijas zemesgrāmatā, līguma termiņš pagarināts līdz 2017.gada 30.jūnijam bez

papildus vienošanās pie līguma.

2013.gada 19.aprīlī puses noslēgušas vienošanos Strīdus īpašuma 2002.gada 21.oktobra nomas līgumam, kur vienošanās 1.punktā puses

noteica, ka, sākot ar 2013.gada 19.februāri, uzskatīt 2002.gada 21.oktobrī noslēgto Strīdus īpašuma nomas līgumu Nr.11/651n par dzīvojamās telpas

/adrese/, īres līgumu, nosakot īrniekam īres tiesības uz laiku līdz 2017.gada 30.jūnijam. Saskaņā ar 1.1.punktu īrnieks pieņem lietošanā dzīvojamo telpu

Nr.3, kas ir daļa no būvju īpašuma ar kadastra /numurs/ /adrese/, ar kopējo platību 257,3 kv.m un funkcionāli saistītu objektu ar kadastra apzīmējumu

/numurs/.

Saskaņā ar kadastra informāciju un būves tehniskās inventarizācijas lietu Strīdus īpašumam tika noteikts dzīvojamās mājas statuss. Tiesai

nav pamata uzskatīt, ka telpas, kurās persona var dzīvot vismaz piecus mēnešus gadā, būtu uzskatāmas par nedzīvojamām telpām. Tādējādi minētais

līgums neatbilst nomas līgumam, jo ar 1.Atbildētāju noslēgtā līguma priekšmets, darbības, ko katra puse uzņēmusies veikt, atbilst CL reglamentētajam īres

līguma priekšmetam – lietas lietošana par maksu bez mērķa gūt augļus no tās.

Tiesa secinājusi, ka dzīvoklī veikta rekonstrukcija, kuru 2.Atbildētājs atļāvis un jau 2002.gadā 21.oktobra līgumā ietverta telpu kopējā

platība 378,5 m2 (kopējā platība pēc būvju tehniskās pases ir 78,1 m2). 2007.gada 25.jūnija vienošanās 1.1.punkts noteica pušu rīcību sakarā ar

īpašumā veicamo pārbūvi, norādot, ka iznomājamā platība tiks precizēta ar papildus vienošanos pie līguma. 2013.gada 19.aprīļa grozījumos noteikta

izīrētā dzīvojamo telpu platība 257,30 m2.

Tiesa atzinusi, ka minētā līguma jēga ir piešķirtās platības izmantošana dzīvošanai, nevis ar nolūku dzīvokli nodot tālākai izmantošanai citām

personām un no tā gūt peļņu, tādējādi atzīstams, ka 2013.gada 19.aprīlī noslēgtais līgums atzīstams par īres līgumu.

Tiesa atsaukusies uz Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011.gada 27.janvāra spriedumu

SKA-18/2011, kur līdzīgos strīdīgos apstākļos par īpašumu /adrese/, atzīts, ka tiesiskās attiecības ir kvalificējamas pēc to būtības, nevis nosaukuma uz

rakstiska līguma. Spriedumā izdarīts secinājums, ka iemesls, kādēļ līgums tika nosaukts par nomas līgumu, lai gan tajā pašā adresē esošās citās tādās

pašās būvēs telpas bija izīrētas un arī privatizētas kā dzīvokļi, bija tālāk norādītie apstākļi. Satversmes tiesas 1999.gada 9.jūlija spriedumā lietā Nr.04-

03(99) tika atzīts, ka visi iedzīvotāji likuma priekšā ir vienlīdzīgi, ka nevar iegūt valstij piederoša dzīvokļa īres tiesības, apejot likumā paredzēto kārtību.

2.Atbildētājs pēc Satversmes tiesas sprieduma dzīvokļus sāka iznomāt, taču būtībā nekas nebija mainījies: persona varēja iegūt telpu lietošanas tiesības,

dzīvot tajās un ar iznomātāja akceptu tās arī pārveidot par dzīvokli, un tas notika, nekādā veidā nesaistot dzīvokļa īres tiesību iegūšanu ar to, vai personas

ietilpst to personu kategorijā, kam ir tiesības uz palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā (sk. Senāta 2011.gada 27.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA-

18/2011 11.punktu).

Tiesa atsaukusies uz Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006.gada spriedumu lietā SKA-0006, kur norādīts, ka,

lai dzīvokli, kas nepieciešams pašvaldības funkcijas – palīdzības dzīvokļa jautājuma risināšanā - īstenošanai, atzītu par neizīrētu, un tāpēc

neprivatizējamu, nepietiek ar to vien, ka dzīvoklis ir juridiski brīvs, proti, par to nav noslēgts rakstveidā īres līgums, bet gan nepieciešams, lai tas būtu

faktiski brīvs, reāli atbrīvots dzīvoklis.

Tiesa konstatējusi, ka 2005.gada 24.decembrī stājās spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr.972 “Noteikumi par neizīrēta valsts dzīvokļa

nodošanu pašvaldības īpašumā”, tobrīd Strīdus dzīvokļi bijuši izīrēti un pierādījumi lietā apliecina, ka tie netika nodoti pašvaldības īpašumā.

Tiesa atzinusi, ka arī statusa maiņas laikā nav pamats vērtēt dzīvokļa izīrēšanas pamatotību 1.Atbildētājam, jo, mainot telpām statusu, bez

atsevišķas vienošanās, neizmainās jau esošās īres tiesiskās attiecības un īrnieka statuss.

Tiesa pamatojusies uz likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 13.pantu, kur noteikts, ka ikvienu dzīvokli, par kura

lietošanu noslēgts dzīvojamās telpas īres līgums, piedāvā privatizēt šā dzīvokļa īrniekam un viņa ģimenes locekļiem.

Tiesa secinājusi, ka priekšnoteikums dzīvokļa privatizācijai minētā likuma 13.pantā noteiktajā kārtībā ir spēkā esošs dzīvojamās telpas īres

līgums.

Tiesa atzinusi, ka 2013.gada 19.aprīlī izdarītie grozījumi ir tiesiski, tie atbilst līguma patiesajam saturam un būtībai.

Par pirmās instances spriedumu Prasītājs iesniedzis apelācijas sūdzību, nepiekrītot pirmās instances sprieduma motivācijai norādīto iemeslu

dēļ:

1)uzskata spriedumu par prettiesisku, pretēju judikatūrā nostiprinātajām atziņām un pretēju materiālajām tiesību normām, kuras reglamentē

valsts dzīvokļa izīrēšanas un privatizācijas kārtību. Norādījis, ka 2.Atbildētājam nav tiesībspēja slēgt īres līgumus publisko tiesību jomā. Pirmās instances

tiesa, atzīstot, ka 2.Atbildētājam ir tiesības slēgt īres līgumus, ir ignorējusi apstākli, ka līgumam ir jābūt noslēgtam publisko tiesību jomā un lēmumam jābūt

tiesību aktam, nevis civiltiesiskam gribas izpaudumam. 2.Atbildētāja lēmums par atteikumu izīrēt dzīvokli vai lēmums par īres līguma noslēgšanu ir lēmums

privāto tiesību jomā, ja lēmumam nav sociālas palīdzības rakstura;

2) sūdzības iesniedzējs atsaucies uz Valsts pārvaldes iekārtas likuma 87.panta otro daļu, kur noteikts, ka ja publiska persona darbojas

privāto tiesību jomā, uz to attiecas likumi, kas reglamentē privāttiesiskus darījumus, ciktāl šo darbību neierobežo citi normatīvie akti. Sūdzības iesniedzējs

atsaucies uz tiesību doktrīnā atzīto, ka likumā vai juridiskās personas statūtos var būt ierobežojumi, saskaņā ar kuriem konkrēta juridiska persona nevar

kļūt par visu iespējamo tiesību un pienākumu nesēju. (..) Šādā nozīmē dažkārt lieto apzīmējumu “speciālā tiesībspēja” un atzīst, ka darījumi nedrīkst būt

pretrunā ar šo speciālo tiesībspēju, kas konstatējama, analizējot likumus un juridiskās personas dibināšanas noteikumus (sk. K.Balodis. Ievads

civiltiesībās. Apgāds Zvaigzne ABC, 2007.g.);

3)1995.gadā 25.jūlijā spēkā stājās Privatizācijas likums (redakcijā no 25.07.1995. – 02.07.1998.) un tā Pārejas noteikumu 6.punkta

norma kā aizliedzoša norma nepieļāva izīrēt dzīvokļus personām, kuras nav sociāli aizsargājamo personu lokā;

4)saskaņā ar Civilprocesa likuma 5.panta sesto daļu, piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru. Sūdzības iesniedzējs atsaucies

uz Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2003.gada 7.maija spriedumu Nr.SKC-226 un 2006.gada 8.marta spriedumu

lietā Nr.SKC-1442, kur norādīts, ka likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 5.panta otrajā daļā minētie īres līguma noslēgšanas nosacījumi ir saistoši jebkuram

piederošo māju valdītājam (..). Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments 2008.gada 6.februārī spriedumā civillietā Nr.SKC-

543 ir atzinis, ka valsts un pašvaldības institūcijas lēmums ir priekšnoteikums, lai rastos dzīvojamās telpas īres tiesiskās attiecības. Bez šāda lēmuma

esamības, nav pamata piemērot CL 1488.pantu, neatkarīgi no tā, ka persona vairākus gadus dzīvojusi dzīvoklī un veikusi par to maksājumus. Prasītājs

vērš tiesas uzmanību, ka pretēji tiesas secinātajam, apstāklim, ka 1.Atbildētājs telpu lieto kopš 1999.gada 5.marta, nav juridiski izšķirošas nozīmes, jo

izšķiroša nozīme īres tiesību piešķiršanai 1.Atbildētājam ir institūcijas lēmumam, kurš pieņemts publisko tiesību jomā, citastarp, likuma “Par palīdzību

dzīvokļa jautājumu risināšanā” ietvaros;

5)svarīgi atzīmēt, ka 1999.gada 5.marta nomas līgums, uz kura noslēgšanas faktu atsaukusies pirmās instances tiesa, ir noslēgts par

vasarnīcas telpu lietošanu privāto tiesību jomā, kurā līdzēji rīkojas uz līdztiesības pamatiem un neatrodas savstarpējās pakļautības attiecībās, līdz ar ko

likuma “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” normas minēto attiecību nodibināšanā nebija jāievēro. Ar juridiskā statusa maiņu, kas iestājās

2004.gada 27.septembrī, kad vasarnīcu kompleksam /adrese/, tika noteikts dzīvojamās mājas statuss. Ar juridiskā statusa maiņu vasarnīcu kompleksam

mainījās arī 1.Atbildētāja tiesību apjoms uz telpu lietošanu.

Sūdzības iesniedzējs atsaucies uz Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2001.gada 17.janvāra spriedumā Nr.SKC-1 atzīto, ka

neskatoties uz to, ka pieņemts attiecīgas institūcijas lēmums īres tiesisko attiecību nodibināšanai, konkrētā persona nebija reģistrēta palīdzības saņemšanai

pašvaldībā, atbilstoši likumam “Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”, līdz ar to īres tiesiskās attiecības ir nelikumīgas un nav

atzīstamas par spēkā esošām;

6)apelātors pievienojies Talsu rajona tiesas spriedumam attiecībā uz apstākli, ka īres līguma pārslēgšana 2013.gada 19.aprīlī bijusi vērsta uz

tiesisko attiecību sakārtošanu pēc būtības, jo nomas līgums par dzīvojamo telpu lietošanu nav juridiski korekts, tomēr konkrētajos apstākļos šāda

darījuma noslēgšanas rezultātā 1.Atbildētājs formāli atbilst to personu lokam, kurām ir subjektīvas tiesības iegūt īpašumā valsts dzīvokli Privatizācijas

likuma 13.panta noteiktajā kārtībā. Uzskata, ka pirmās instances tiesa nav pievērsusies darījuma patiesās jēgas noskaidrošanai;

7)Latvijas Republikas Augstākā tiesa jau ir vērtējusi īres tiesību institūta pastāvēšanas priekšnosacījumus attiecībā uz dzīvojamās telpas

/adrese/, lietotāju (kas atbilst analogiem lietas apstākļiem, jo arī 1.Atbildētājs lieto dzīvojamo telpu /adrese/, namīpašumā).

Latvijas Republikas Augstākā tiesa 2012.gada 7.septembra spriedumā lietā Nr.SKC-359/2012 atzinusi, ka tiesiskās attiecības, kuras izriet

no dzīvojamās telpas īres līguma (par dzīvojamo telpu /adrese/) regulē likums “Par dzīvojamo telpu īri” (..). Vasarnīcu telpu īres noslēgšanas brīdi

1995.gada 1.jūnijā dzīvojamo telpu īres tiesību piešķiršanas kārtību un secību uz valsts un pašvaldības dzīvokļiem noteica likuma “Par valsts un

pašvaldības palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā” (spēkā esošs no 01.07.1993. – 01.01.2002.) un Ministru kabineta noteikumi Nr.17 “Par kārtību,

kādā reģistrējamas personas (ģimenes) dzīvokļa jautājuma risināšanai paredzētās valsts un pašvaldību palīdzības saņemšanai” (spēkā esošs no

01.12.1993. – 01.01.2002.), bet ar 2002.gada 1.janvāri minētos jautājumus regulēja likums “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”, kurā ietvertas

pēc satura analoģiskas normas. Minētajā spriedumā Senāts piekritis VAS “Valsts nekustamie īpašumi” norādei, ka apelācijas instances tiesa, kvalificējot

noslēgtos līgumus par dzīvojamās telpas īres līgumiem, nav pārbaudījusi, vai iepriekš norādītajos likumos un noteikumos paredzētā kārtība īres līgumu

noslēgšanai ir ievērota, kā arī nav pievērsusies darījuma patiesās jēgas noskaidrošanai;

8)Talsu rajona tiesa nav vērtējusi un piešķīrusi nozīmi Prasītāja norādītajiem apsvērumiem, ka attiecībā uz 1.Atbildētāju nav ievērota

normatīvajos aktos noteiktā kārtība īres līguma noslēgšanai, kas tiesu novedis pie formāla darījuma (īres līguma) atbilstības izvērtējuma privāto tiesību

jomā un nepareiza sprieduma taisīšanas. Spriedums nesatur konsekvenci starp speciālajām tiesību normām un vispārējā CL normām;

9)tiesa nav ņēmusi vērā apstākli, ka īres līgums, kura tiesiskais regulējums ietverts CL un likumā “Par dzīvojamo telpu īri”, var būt publiski

tiesiska satura, tā arī privāttiesiska rakstura. Tas vien, ka īres līgums noslēgts starp privātpersonu un iestādi, nepiešķir īres līgumam publiski tiesisku

raksturu. Tiesai bija jāizsver vai līgums ir noslēgts sociālās palīdzības sniegšanai un tam piemīt publiski tiesisks raksturs, vai arī tas ir slēgts privāttiesiskā

kārtībā un nenodrošina 1.Atbildētājam atbilstību Privatizācijas likuma 13.panta pirmajā daļā noteiktajam personu lokam.

Tādējādi atbildētāji vēlējušies panākt reālu seku iestāšanos – privatizācijas tiesību piešķiršanu 1.Atbildētājam, nevis dzīvokļa lietošanas –

īres tiesību piešķiršanu privāto tiesību jomā.

Tiesību teorijā ir nostiprināts, ka prettiesiska rīcība nevar radīt personai paliekošas un labvēlīgas tiesiskās sekas, tādējādi Atbildētājs nevar

pretendēt uz to labumu, kuru vēlas iegūt ar īres līguma noslēgšanu par Strīdus īpašuma lietošanu.

Lūdz prasību apmierināt.

1.Atbildētāja pārstāvis paskaidrojumā uz apelācijas sūdzību norādījis, ka pirmās instances spriedumu uzskata par tiesisku, likumīgu un

pamatotu. Pretēji apelācijas sūdzībā norādītajam, uzskata, ka 2.Atbildētājs kā kapitālsabiedrība 2004.gada 1.oktobrī ir reģistrēts komercreģistrā, līdz ar

to no reģistrēšanas brīža ieguvis tiesībspēju. Tā kā saskaņā ar Statūtiem sabiedrības pamatdarbības veids ir komercdarbība kā privāto tiesību subjektam,

veicot darbības ar nekustamajiem īpašumiem, tai skaitā – viens no darbības veidiem ir sava vai nomāta nekustamā īpašuma izīrēšana un pārvaldīšana.

Norādīts, ka tiesa ņēmusi vērā faktiskos apstākļus un vērtējusi, ka īres līgums, kura tiesiskais regulējums ietverts speciālajā likumā “Par

dzīvojamo telpu īri”, bet tieši minētā likuma 5.pantu, kur atspoguļoti dzīvojamās telpas īres līguma slēgšanas nosacījumi.

Nav šaubu par to, ka 2.Atbildētājs ir nodibinājis īres tiesiskās attiecības ar 1.Atbildētāju, izpildot Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011.gada 27.janvāra spriedumu lietā Nr.SKA-18/2011, ar kuru uzlikts par pienākumu Ministru kabinetam

pieņemt lēmumu par dzīvojamās mājas /adrese/, nodošanu privatizācijai.

1.Atbildētājs sastāvēja nomas tiesiskajās attiecībās ar 2.Atbildētāju no 1999.gada 5.marta līdz 2013.gada 19.aprīlim, līdz tika parakstīta

vienošanās, ka minētais nomas līgums turpmāk tiek uzskatīts par īres līgumu un grozīts saskaņā ar likuma “Par dzīvojamo telpu īri” normatīvo

regulējumu.

Tiesas sēdē Prasītājs, apelācijas sūdzības iesniedzējs uzturēja prasību, apelācijas sūdzību spēkā uz tajā norādītajiem pamatiem un motīviem,

paskaidrojot, ka pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā apstākli, ka īres līgums, kura tiesiskais regulējums ietverts CL un likumā “Par dzīvojamo telpu

īri”, var būt publiski tiesiska rakstura, tā arī privāttiesiska rakstura un tas vien, ka īres līgums noslēgts starp privātpersonu un iestādi, nepiešķir īres

līgumam publiski tiesisku raksturu. Tiesa nav izsvērusi vai līgums ir noslēgts sociālās palīdzības sniegšanai un tam piemīt publiski tiesisks raksturs, vai arī

tas ir slēgts privāttiesiskā kārtībā un nenodrošina 1.Atbildētājam atbilstību Privatizācijas likuma 13.panta pirmajā daļā noteiktajam personu lokam.

Darījuma dalībnieki - Atbildētāji lietā, apejot normatīvajos aktos noteikto ierobežojumu ievērošanu, ar īres līguma noslēgšanu ir vēlējušies panākt reālu

seku iestāšanos - privatizācijas tiesību piešķiršanu Atbildētājam, nevis dzīvokļa lietošanas - īres tiesību piešķiršanu privāto tiesību jomā. Pirmās instances

tiesa nav ņēmusi vērā, ka privatizācijas tiesība ir ekskluzīva tiesība, kuru persona var iegūt, ievērojot īpaši noteiktu kārtību un pastāvot normatīvajos aktos

imperatīvi noteiktiem priekšnosacījumiem, no kura pats galvenais ir īres līguma tiesiskums.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka prettiesiska rīcība, kāda ir konstatējama šajā gadījumā, nevar radīt personai paliekošas un

labvēlīgas tiesiskās sekas un Atbildētājs nevar pretendēt uz labumu, kuru vēlas iegūt ar īres līguma noslēgšanu par strīdus dzīvojamo telpu lietošanu.

Lūdz prasību apmierināt.

Tiesas sēdē 1.Atbildētāja pilnvarotais pārstāvis prasību neatzina un paskaidroja, ka 2.Atbildētājs bija tiesīgs slēgt īres līgumu, tā

prettiesiskais mērķis nav pierādīts. Prasītājs nav ņēmis vērā vairākus nolēmumus līdzīgās administratīvās lietās, kurām šajā gadījumā būtu prejudiciāla

nozīme, jo dots civilās normas tulkojums. Uzskata, ka pirmās instances tiesas spriedums ir likumīgs un pamatots.

Lūdz prasību noraidīt.

2.Atbildētāja pilnvarotā pārstāve tiesas sēdē prasību neatzina, paskaidrojot, ka dzīvojamā māja /adrese/, no 1999.gada ir visu laiku

apdzīvota, tā nav brīva telpa, kuru var nodot saskaņā ar likumu “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”. Izvērtējot visus apstākļus attiecībā uz

tiesībām privatizēt, 2.Atbildētājs izvērtēja vairākus tiesas spriedumus, to, ka vienādos apstākļos ir vienādas tiesības uz privatizāciju, tāpēc arī līgumi tikuši

grozīti.

Lūdz prasību noraidīt.

Iepazinusies ar lietas materiāliem un izvērtējusi apelācijas sūdzības argumentus, tiesas kolēģija uzskata, ka apelācijas sūdzība un prasība ir

pamatota un apmierināma.

Lietā nav strīda par to, ka nekustamā īpašuma /adrese/, īpašnieks ir Latvijas valsts Finanšu ministrijas personā (lietas 1.sēj.12.lapa).

Saskaņā ar Finanšu ministrijas un 2.Atbildētāja 2010.gada 10.jūnija Vienošanos par valsts nekustamo īpašumu pārvaldīšanu un savstarpējo

sadarbību valsts nekustamo īpašumu pārvaldīšanas politikas izstrādē un īstenošanā, 2.Atbildētāja pienākums bija nodrošināt nekustamā īpašuma /adrese/,

pārvaldīšanu un apsaimniekošanu, tanī skaitā veikt civiltiesiskos darījumus ar pārvaldīšanā nodotajiem valsts nekustamiem īpašumiem, slēgt līgumus,

nomas līgumus un citus civiltiesiskus darījumus, atbilstoši normatīvo aktu prasībām, un nodrošināt līgumu izpildes kontroli un citas funkcijas.

Kā liecina rakstveida pierādījums, 2013.gada 14.februārī Finanšu ministrija norādījusi 2.Atbildētājam, ka, noslēdzot līgumus ar nomniekiem

/adrese/, ir jāņem vērā tiesisko attiecību būtību un jāvērtē pārslēgšanas iespējas par īres līgumiem (lietas 1.sēj. 130.lapa).

No rakstveida pierādījumiem lietā redzams, ka Atbildētāji 1999.gada 5.martā noslēguši telpu nomas līgumu un 1.Atbildētājs saņēmis

lietošanā nekustamā īpašumā /adrese/ telpas ar kopējo platību 78,1kv.m. un teritorijas ap ēku nomnieka atpūtas nodrošināšanai (lietas 1.sēj.136.-

137.lapa).

Lietā nav strīda par to, ka puses vairākkārt ir slēgušas Vienošanās, nomas līgums pagarināts, 2007.gada 25.jūnijā noslēgtā vienošanās

noslēgta līdz 2017.gada 30.jūnijam un šīs vienošanās 1.2.punkts noteica, ka īpašumu nomnieks izmanto tikai vasarnīcas vajadzībām.

2013.gada 19.aprīlī Atbildētāji noslēdza Vienošanos par grozījumiem nekustamā īpašuma daļas /adrese/, kuras rezultātā tika pielīgts, ka

2002.gada 21.oktobra noslēgtais nomas līgums par strīdus īpašumu ar 2013.gada 19.februāri uzskatāms par Dzīvojamās telpas /adrese/ īres līgumu,

nosakot īrniekam īres tiesības uz laiku līdz 2017.gada 30.jūnijam. Saskaņā ar šīs vienošanās 1.1.punktu 1.Atbildētājs pieņem lietošanā dzīvojamo telpu

Nr.3, kas ir daļa no būvju īpašuma ar kadastra /numurs/ /adrese/, ar kopējo platību 257,3 kv.m. un funkcionāli saistītu objektu ar kadastra /numurs/.

Valstij piederošā dzīvojamā māja /adrese/, kopā ar funkcionāli saistītām palīgēkām un valsts īpašumā esošo zemi ar Ministru kabineta

2013.gada 18.decembra rīkojumu Nr.653 “Par valsts dzīvojamo māju /adrese/, nodošanu privatizācijai” ir nodota privatizācijai.

Nav šaubu par to, ka Prasītājam ir tiesības celt šo prasību, jo valsts kā strīdus dzīvokļa īpašniece Prasītājam ir deleģējusi izpildīt uzdevumu,

kāds noteikts likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” (redakcijā 01.02.2014.līdz 30.09.2014., tātad uz prasības celšanas dienu),

kura 58.panta pirmajā daļā noteikts, ka valsts akciju sabiedrība “Privatizācijas aģentūra” veic valsts dzīvojamo māju privatizāciju, kā arī citus šajā likumā

un citos normatīvajos aktos noteiktos uzdevumus.

No rakstveida pierādījumiem lietā secināms, ka līdz 2004.gada 27.septembrim nekustamajam īpašumam bija noteikts vasarnīcas statuss,

bet no 2004.gada 27.septembra tam ir noteikts dzīvojamās mājas statuss un telpa Nr.3 ir uzskatāma par dzīvojamo telpu - dzīvokli.

CL 2112.pants nosaka, ka noma vai īre ir līgums, ar ko viena puse piešķir vai apsola otrai par zināmu nomas vai īres maksu kādas lietas

lietošanu. Līgums, ar kuru piešķir vai apsola augļu nesējas lietas lietošanu augļu ievākšanai no tās, ir noma, bet ikviens cits lietošanas piešķīruma līgums-

īre. Līdz ar to lietošanas piešķīruma līguma raksturu, proti, vai šis līgums ir noma vai īre, nosaka nevis tas, vai lietošanā nodotā lieta ir augļus nesoša vai

ne, bet gan tas, ar kādu mērķi lieta tās lietotājam tiek nodota, tas ir, vai lieta tās lietotājam nodota ienākumu gūšanai vai lietošanai personīgām

vajadzībām.

Lietā nav strīda par to, ka 1.Atbildētāja lietošanā nodotais nekustamais īpašums pieder valstij un 2.Atbildētājs ir tikai šī īpašuma

pārvaldītājs.

Lietā nav strīda par to, ka no 2002.gada 21.oktobra nomas līguma Nr.11/651n (lietas 1.sēj.24.-26.lapa) redzams, ka attiecīgais

nekustamais īpašums 1.Atbildētājam nodots lietošanā atpūtas nodrošināšanai - vasarnīcas vajadzībām, nevis ienākumu gūšanai no tās. Tātad pēc savas

būtības līgums ir uzskatāms par īres līgumu, taču tas pats par sevi nevar būt par pamatu, lai atzītu noslēgtos strīdus līgumus par dzīvojamo telpu īres

līgumiem likuma “Par dzīvojamo telpu īri” izpratnē. Slēdzot šos līgumus, puses nav nekad vienojušās par telpas Nr.3 izmantošanu pastāvīgai dzīvošanai,

bet gan citam mērķim - vasarnīca atpūtai, tātad 1.Atbildētāja atpūtas nodrošināšanai.

1998.gada 2.jūnijā, stājoties spēkā grozījumiem likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”, likums vairs nepieļāva

iespēju valsts institūcijām slēgt jaunus valsts dzīvojamo telpu īres līgumus, jo šī funkcija tika nodota pašvaldībām.

Likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 5.panta otrā daļa nosaka, ka valstij vai pašvaldībai piederošas dzīvojamās telpas īres līgumu uz valsts vai

pašvaldības institūcijas lēmuma pamata slēdz valdītājs.

Kā redzams no lietas materiāliem, 2013.gada 19.aprīļa Vienošanos, 2.Atbildētājs noslēdza pamatojoties uz tā 2013.gada 19.februāra

protokollēmumiem Nr.22.1., 22.2 (22.2.1.-22.2.6), 22.3 (Protokols Nr.7) (lietas 1.sēj.32.lapa).

No 2.Atbildētāja valdes sēdes 2013.gada 19.februāra protokola 22.punkta redzams, ka ar 1.Atbildētāju pārslēgt īres līgumu nolemts

pamatojoties uz Administratīvās apgabaltiesas 2010.gada 26.marta spriedumiem lietā Nr.AA 43-0835-10/17 un lietā Nr.A 42588807 un tāpēc, ka

vairākiem nekustamā īpašuma nomniekiem pastāvot vienādi faktiskie un tiesiskie apstākļi (lietas 1.sēj.38.lapa otrā puse, 39.lapa).

Ievērojot augstāk minēto, tiesas kolēģija secina, ka 2.Atbildētājs nav likumā noteiktā kārtībā piedāvājis Jūrmalas pašvaldībai pārņemt

īpašumā strīdus nekustamo īpašumu, no kā savukārt izriet secinājums, ka 2013.gada 19.aprīļa Vienošanās par grozījumiem nav noslēgta, pamatojoties uz

pašvaldības lēmumu, kā to nosaka likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 5.pants un nav ievērots likuma “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 11.pants.

1.Atbildētājs nav iesniedzis pierādījumus, ka viņš būtu reģistrēts palīdzības sniegšanai dzīvokļa jautājumā, kā to paredz likums “Par

palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”.

Bez tam 2.Atbildētājam kopš 2004.gada 27.septembra, kad vasarnīcu kompleksam tika noteikts dzīvojamās mājas statuss, nebija nekāda

tiesiska pamata slēgt nomas līgumu ar 1.Atbildētāju, jo nebija attiecīgs pašvaldības lēmums par valsts dzīvokļa izīrēšanu, jo 2005.gada 20.decembra

Ministru kabineta noteikumi Nr.972 “Noteikumi par neizīrēta valsts dzīvokļa nodošanu pašvaldības īpašumā” uzlika valsts institūcijām pienākumu

neizīrētos valsts dzīvokļus nodot pašvaldībām to autonomo funkciju nodrošināšanai.

Šādos apstākļos tiesas kolēģija kritiski vērtē 2.Atbildētāja argumentus par to, ka pašvaldībai varēja nodot tikai neizīrētu dzīvojamo telpu un

dzīvojamai telpai bija jābūt faktiski brīvai, jo nekādi pierādījumi lietā neapliecina, ka 2012.gada 30.jūnijā, izbeidzoties telpas Nr.3 nomas termiņam

(lietas 1.sēj.28.lapa), 2.Atbildētājs būtu vēlējies un veicis jebkādus pasākumus telpas atbrīvošanai un tās nodošanai pašvaldībai.

Ņemot vērā augstākminēto, tiesas kolēģija kritiski vērtē Atbildētāju argumentus par apstrīdēto vienošanos un uzskata, ka šie argumenti

vērsti uz labvēlību un īpašu attieksmi pret 1.Atbildētāja interesēm, taču ir pretēji sabiedrības interesēm un CL 1.pantam, kas noteic, ka tiesības

izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.

Kā noteic CL 1415.pants, neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem, vai kura vērsta

uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā.

Tiesas kolēģija pilnībā piekrīt Prasītājam, ka prettiesiski nodibinātas saistības nevar radīt paliekošas tiesiskas sekas - šajā gadījumā

1.Atbildētāja tiesības privatizēt strīdus nekustamo īpašumu, Atbildētājiem bija pienākums zināt valstij piederošas dzīvojamās telpas īres tiesību iegūšanas

likumīgo kārtību, un neviens no Atbildētājiem nav rīkojies labā ticībā.

Šādos apstākļos prasība ir pamatota un apmierināma.

Izvērtējot pirmās instances tiesas spriedumu, tiesas kolēģija uzskata, ka spriedums nav taisnīgs, lai arī tieši to spriedumā tiesa ir uzsvērusi.

Tiesa plaši atreferējusi lietas materiālus, atsaukusies uz Administratīvo lietu departamenta spriedumiem, kaut Augstākās tiesas Civillietu departaments

2014.gada 29.maija lēmumā lietā Nr.SKC-2247/2014 ir atzinis, ka Civilprocesa likums nenoteic administratīvo tiesu nolēmuma prejudicialitāti civillietās.

Pirmās instances tiesa nav lietā pēc būtības pievērsusies darījuma jēgas noskaidrošanai un prasībā norādītajiem pamatojumiem, tāpēc

spriedums kopumā rada secinājumu, ka Atbildētāju rīcība ir attaisnojama un atbalstāma un likumu ignorēšana arī var būt tiesiska.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu no Atbildētājiem par labu Prasītājam piedzenami tiesas izdevumi EUR 35,57 apmērā

no katra.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 40.panta pirmo daļu no Atbildētājiem valsts labā piedzenami ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi EUR

11,91 no katra par pavēstu piegādāšanu.

Vadoties no Civilprocesa likuma 8., 97., 193., 430., 432., 434.pantu tiesas kolēģija

n o s p r i e d a:

apmierināt Valsts akciju sabiedrības “Privatizācijas aģentūra” prasību.

Atzīt par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža 2013.gada 19.aprīļa vienošanos par grozījumiem nekustamā īpašuma daļas /adrese/,

2002.gada 21.oktobra nomas līgumā Nr.11/651n, kas noslēgta starp Valsts akciju sabiedrību “Valsts nekustamie īpašumi”, reģ.Nr.40003294758, un

/pers. F/, personas kods /personas kods/.

Piedzīt no Valsts akciju sabiedrības “Valsts nekustamie īpašumi”, reģ.Nr.40003294758, un /pers. F/, personas kods /personas kods/, par

labu Valsts akciju sabiedrībai “Privatizācijas aģentūra” tiesas izdevumus EUR 35,57 (trīsdesmit pieci euro un piecdesmit septiņi centi) no katra.

Piedzīt no Valsts akciju sabiedrības “Valsts nekustamie īpašumi”, reģ.Nr.40003294758, un /pers. F/, personas kods /personas kods/, par

labu valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus par pavēstu piegādāšanu EUR 11,91 (vienpadsmit euro un deviņdesmit viens cents) no katra.

Noteikt Valsts akciju sabiedrībai “Valsts nekustamie īpašumi” un /pers. F/ sprieduma labprātīgai izpildei desmit dienas no sprieduma spēkā

stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt trīsdesmit dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas - 2017.gada 22.februāra Latvijas Republikas

Augstākās tiesas Civillietu departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Kurzemes apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese B.Ķeire

Tiesnese L.Vēbere

Tiesnese J.Mauliņa