Court dismissed VAT appeal finding taxpayer knowingly participated in tax fraud via false transactions.

Lietas Nr. A420794510

Lietas arhīva Nr. AA43-0602-14/3

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2014.gada 9.jūnijā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja S.Gintere,

tiesneši M.Osmane un M.Vīgants,

piedaloties pieteicējas sabiedrības ar ierobežotu atbildību /Nosaukums A/ pārstāvim /I.S./ un atbildētājas Latvijas Republikas pusē

pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvim Rolandam Vītiņam,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz sabiedrības ar ierobežotu atbildību /Nosaukums A/

pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores 2010.gada 5.oktobra lēmuma Nr.22.4.6/51302 atcelšanu, sakarā ar

sabiedrības ar ierobežotu atbildību /Nosaukums A/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 24.oktobra

spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk VID) Nodokļu kontroles pārvalde no 2010.gada 19.maija līdz 5.augustam veica SIA

/Nosaukums A/ (turpmāk arī pieteicēja) daļēju pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk PVN) auditu par darījumiem ar SIA /Nosaukums

B/ un SIA /Nosaukums C/ par 2010.gada martu. Audita rezultātā ar VID Nodokļu kontroles pārvaldes Juridisko personu 5.audita daļas

galvenās nodokļu inspektores 2010.gada 5.augusta lēmumu Nr.23.22/1008 (turpmāk Sākotnējais lēmums) pieteicējai papildus

aprēķināts PVN 23998,84 latu apmērā, soda nauda 11999,42 latu apmērā un nokavējuma nauda 395,98 latu apmērā, samazināts no

budžeta atmaksājamais PVN par 3686,24 latiem un aprēķināta soda nauda 1843,12 latu apmērā.

Izskatot pieteicējas apstrīdēšanas iesniegumu, VID ģenerāldirektore ar 2010.gada 5.oktobra lēmumu Nr.22.4.6/51302 (turpmāk

Lēmums) atstāja negrozītu Sākotnējo lēmumu.

Lēmumā cita starpā norādīts, ka VID Nodokļu kontroles pārvalde guvusi pierādījumus pieteicējas grāmatvedības reģistros

iegrāmatoto darījumu ar SIA /Nosaukums C/ un SIA /Nosaukums B/ faktiskajai neesamībai, bet 2010.gada 24.marta rēķinā uzrādītais

SIA /Nosaukums B/ pakalpojums nav identificējams. Līdz ar to saskaņā ar likuma „Par grāmatvedību” 2. un 7.pantu, likuma „Par

pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punktu samazināts pieteicējai atskaitāmais priekšnodoklis 2010.gada martā

27685,08 latu apmērā, kā rezultātā no budžeta atmaksājamais PVN samazināts par 3686,24 latiem, un papildus aprēķināts PVN

23998,84 latu apmērā, soda nauda un nokavējuma nauda.

[2] Administratīvajā rajona tiesā saņemts SIA /Nosaukums A/ pieteikums, kurā lūgts atcelt Lēmumu. Pieteikums pamatots šādi.

[2.1] Darījums starp SIA /Nosaukums C/ un pieteicēju notika uz mutiskas vienošanās pamata, un SIA /Nosaukums C/ vārdā rīkojās

persona /pers.M/. Sazvanoties ar minēto personu kā SIA /Nosaukums C/ pārstāvi, pieteicēja noskaidroja, ka SIA /Nosaukums C/ var

pārdot pieteicējai konkrētas automašīnu detaļas. Sarunu rezultātā /pers.M/ atveda nepieciešamās detaļas, saņēma samaksu par

pārdoto preci un izsniedza EKA čeku. Ņemot vērā noslēgto darījumu kopsummu, pieteicēja neuzskatīja par nepieciešamu veikt SIA

/Nosaukums C/ padziļinātu izpēti, lai noskaidrotu, vai tiešām fiziskā persona /pers.M/ ir tiesīgs rīkoties SIA /Nosaukums C/ vārdā,

pārbaudīt personas pilnvarojumu un to, vai SIA /Nosaukums C/ ir uzskaitīts un reģistrēts EKA. Turklāt fiziski nav iespējams padziļināti

pārbaudīt katra darījuma partnera rīcības atbilstību normatīvajiem aktiem par katru šādu nelielo darījumu.

[2.2] SIA /Nosaukums B/ un pieteicējas starpā noslēgtajos darījumos ir konstatējami visi nepieciešamie priekšnosacījumi, kas piešķir

tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu, jo SIA /Nosaukums B/ un pieteicēja ir reģistrētās VID kā ar PVN apliekamās personas, par

visiem darījumiem likumā noteiktajā kārtībā tika noformēti PVN rēķini un tajos norādītās preces vai pakalpojumi tika reāli saņemti,

saņemtās preces vai pakalpojumi tika izmantoti pieteicējas ar PVN apliekamo darījumu nodrošināšanai.

Visi pieteicējas VID deklarētie darījumi pilnībā sakrīt ar SIA /Nosaukums B/ grāmatvedībā iegrāmatotiem datiem, un tika iekļauti SIA

/Nosaukums B/ PVN deklarācijā par 2010.gada martu. VID veiktās tematiskās pārbaudes laikā SIA /Nosaukums B/ valdes loceklis

apstiprināja darījumu veikšanu 2010.gada martā ar pieteicēju, sniedzot plašus un konkrētus paskaidrojumus par darījumiem,

vienlaicīgi arī uzrādot darījumu apstiprinošus dokumentus. Turklāt saņemtās preces pieteicēja savas saimnieciskās darbības ietvaros

tālāk realizēja SIA /Nosaukums E/, SIA „FIRS&CO”, SIA /Nosaukums F/, SIA /Nosaukums G/, SIA /Nosaukums H/ un SIA /Nosaukums

I/. Transportlīdzekļa un piekabes remonta darbu reālo veikšanu (rēķins Nr. LIK 310310-1) pierāda AAS „BTA” samaksātā

apdrošināšanās atlīdzība.

[2.3] Tas, ka SIA /Nosaukums B/ darījuma partnera – SIA „/Nosaukums H/” (tagad SIA /Nosaukums K/) amatpersona /M.S./ noliedz

darījumu veikšanu ar SIA /Nosaukums B/ 2010.gada martā, neierobežo pieteicējas tiesības atskaitīt priekšnodokli. Pieteicēja arī

konstatējusi, ka persona, kas parakstīja dokumentus SIA „/Nosaukums H/” vārdā – /M.G./, vēl joprojām minētajā uzņēmumā strādā par

grāmatvedi un minētās darbības veica pēc darba devēja rīkojuma. Šo apstākli SIA „/Nosaukums H/” grāmatvede apliecināja VID

sniegtajā paskaidrojumā un var apliecināt tiesas procesā. Vērā ņemams ir fakts, ka SIA „/Nosaukums H/” amatpersona nenoliedz

līguma par preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu noslēgšanu ar SIA /Nosaukums B/.

[2.4] Lēmumā norādītos trūkumus SIA /Nosaukums B/ un SIA /Nosaukums K/ noslēgtajos darījumos nevar attiecināt uz pieteicēju. SIA

/Nosaukums B/ un SIA /Nosaukums K/ starpā noslēgtos darījumus neviens nav apstrīdējis, tāpat arī pieteicējas un SIA /Nosaukums B/

stapā noslēgtie darījumi nav apstrīdēti.

[2.5] Lēmumā uzskaitītās nodokļu rēķinos pieļautās neprecizitātes nevar ietekmēt pieteicējas tiesības uz priekšnodokļa atskaitījumu.

Ir nepieciešams pārbaudīt visus apstākļus pēc būtības un gadījumā, ja darījumu ir iespējams konstatēt ar citiem pierādījumiem, nav

pamata liegt personai atskaitīt priekšnodokli par attiecīgo darījumu.

[3] Rakstveida paskaidrojumā pirmās insatnces tiesai VID pieteikumu lūdza noraidīt, pamatojoties uz Lēmumā norādītajiem

argumentiem.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 24.oktobra spriedumu SIA /Nosaukums A/ pieteikums par Lēmuma atcelšanu

noraidīts.

Spriedums motivēts šādi.

[4.1] No pieteikuma un pieteicējas pārstāvja paskaidrojumiem tiesa secināja, ka lietā ir divi prasījumi – par labvēlīga administratīvā

akta izdošanu un par Lēmuma atcelšanu.

Strīds ir par to, vai VID pamatoti konstatēja, ka SIA /Nosaukums A/ nav tiesīga atskaitīt priekšnodokli, pamatojoties uz darījumiem

starp pieteicēju un SIA /Nosaukums C/ un pieteicēju un SIA /Nosaukums B/.

Saskaņā ar likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punktā noteikto, tikai VID reģistrētai apliekamai

personai ir tiesības nodokļa deklarācijā kā priekšnodokli no budžetā maksājamās nodokļa summas atskaitīt no citām apliekamajām

personām saņemtajos nodokļa rēķinos norādītās nodokļa summas par precēm un pakalpojumiem savu ar nodokli apliekamo

darījumu nodrošināšanai. Minētos atskaitījumus drīkst veikt pēc nodokļa rēķinā norādītās nodokļa summas samaksas vai – preču

piegādes darījumos – pēc nodokļa rēķina un preču saņemšanas.

Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punkts interpretējams, ņemot vērā PVN un priekšnodokļa būtību

un to darbības mehānismu. PVN ir netiešais nodoklis, kas tiek iekasēts preču ražošanas un realizācijas visās stadijās no nodokļu

maksātāja – preces ražotāja vai realizētāja, tādējādi veidojot PVN iekasēšanas ķēdi. Tā kā PVN ir nodoklis par jaunradīto vērtību,

nevis preces apgrozījumu, tad PVN īstais maksātājs ir preces galējais patērētājs. Savukārt tie preces ražošanā un realizēšanā

iesaistītie nodokļu maksātāji, kuri PVN summas ir iemaksājuši valsts budžetā, bet nav galējie preces patērētāji, ir tiesīgi pretendēt uz

priekšnodokļa atskaitījumu. Proti, saņemt atpakaļ no budžeta to PVN summu, kas tika nomaksāta, iegādājoties preci.

Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 1.panta 9.punkta a) apakšpunktā noteikts, ka priekšnodoklis ir PVN summa, kas norādīta

ar PVN apliekamajai personai izrakstītajā PVN rēķinā par iegādātajām precēm vai saņemtajiem pakalpojumiem tās saimnieciskās

darbības nodrošināšanai.

Administratīvo tiesu judikatūrā konsekventi atzīts, ka preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas gadījumā personai ir tiesības uz

priekšnodokļa atskaitīšanu vienīgi tad, ja ir ievēroti šādi priekšnoteikumi: 1) persona ir reģistrēta VID kā ar PVN apliekamā persona;

2) tā samaksājusi nodokļa rēķinu par pakalpojumu vai saņēmusi preci un atbilstošu nodokļa rēķinu; 3) prece vai pakalpojums

saņemts no citas ar PVN apliekamās personas, kas atbilstošā kārtībā reģistrēta VID; 4) saņemtā prece vai pakalpojums tiek

izmantots savu ar PVN apliekamo darījumu nodrošināšanai, tas ir, tiek radīta jauna ar PVN apliekamā prece vai pakalpojums. Lai šīs

tiesības izmantotu, obligāti jāpastāv visiem iepriekš minētajiem priekšnoteikumiem. Ja kaut viens no priekšnoteikumiem iztrūkst,

personai nav tiesību atskaitīt priekšnodokli.

Rēķina saņemšana ir viens no priekšnoteikumiem, lai persona iegūtu tiesības atskaitīt priekšnodokli. Turklāt preču pavadzīmes-rēķini

ir uzskatāmi par nodokļa rēķiniem un darījumu apliecinošiem dokumentiem likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 8.panta izpratnē

un šādu dokumentu esība ļauj pieņemt, ka pakalpojums ir sniegts un prece ir saņemta. Vienlaikus judikatūrā atzīts, ka minētais

pieņēmums neizslēdz iespēju administratīvā procesa dalībniekam, proti, VID to apstrīdēt, iesniedzot attiecīgus pierādījumus, kas

apliecina pretējo. Nodokļu rēķinam ir jāatbilst faktiski notikušajam darījumam, jo pretējs secinājums būtu pretrunā ar nodokļu tiesiskā

regulējuma jēgu.

Gadījumā, ja VID pamatoti apšauba, vai darījums ir faktiski noticis, personai, kas izmanto tiesības atskaitīt priekšnodokli, ir jāpierāda

likumā noteikto priekšnoteikumu esība. Pieteicējas pierādīšanas pienākums expressis verbis noteikts likuma „Par nodokļiem un

nodevām” 38.pantā, un tas izriet arī no Administratīvā procesa likuma 150.panta trešās daļas, kas noteic, ka pieteicējai atbilstoši

savām iespējām jāpiedalās pierādījumu savākšanā. Turklāt nodokļu lietās ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs (sk. piemēram, Eiropas

Tiesību profesoru asociācijas mājas lapā http://www.eatlp.org šā gada kongresa materiālos ievietotos ziņojumus) pierādījumu nasta

gulstas ne tikai uz nodokļu administrāciju, bet arī uz nodokļu maksātāju.

[4.2] Tiesa konstatēja, ka 2010.gada 7.jūlijā S IA /Nosaukums C/ tika veikta tematiskā pārbaude (akts Nr.23.22/26), iegūts SIA

/Nosaukums C/ amatpersonas /P.G./ paskaidrojums, kurā norādīts, ka darījumi ar pieteicēju nav veikti (lietas 1.sējuma 121. –

125.lapa). Pārbaudes materiāliem ir pievienoti pieteicējai kā pircējam izsniegtie čeki, kuros ir norādītā šāda informācija: pārdevējs –

SIA /Nosaukums C/ (ar PVN reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/), EKA uzstādīšanas vieta – /adrese/, EKA šasijas Nr.56565280

(lietas 1.sējuma 126. – 129.lapa).

Gan pieteicēja, gan SIA /Nosaukums C/ strīdus darījumu laikā bija reģistrēti VID ar PVN apliekamo personu reģistrā.

Lietā pastāv strīds par to, vai darījumi ir notikuši starp pieteicēju un SIA /Nosaukums C/, proti, vai SIA /Nosaukums C/ ir pārdevusi

pieteicējai auto rezerves daļas saskaņā ar SIA /Nosaukums C/ vārdā izsniegtajiem EKA čekiem.

Tematiskās pārbaudes laikā VID ir konstatējis, ka SIA /Nosaukums C/ grāmatvedības reģistros darījumi ar pieteicēju, kas izriet no

EKA čekiem, nav reģistrēti. Kā paskaidrojusi SIA /Nosaukums C/ amatpersona (valdes loceklis) /P.G./, 2010.gada martā SIA

/Nosaukums C/ nav veikusi darījumus ne ar pieteicēju, ne ar /S.P./, savukārt uzrādītie EKA čeki nav SIA /Nosaukums C/ dokumenti, jo

uzņēmumā nav uzstādīts EKA ar norādīto šasijas Nr.56565280, kas būtu reģistrēts VID. Turklāt norēķināšanās ar darījumu partneriem

notiek bezskaidras naudas veidā ar pārskaitījumu. No sniegtajiem paskaidrojumiem arī neizriet, ka SIA /Nosaukums C/ 2010.gada

martā uzņēmumā būtu nodarbinājis personu vārdā /pers.M/ vai arī būtu pilnvarojis šādu personu veikt darījumus SIA /Nosaukums C/

vārdā.

Kā norādījis Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (turpmāk Augstākā tiesa), ja vienīgais sabiedrības īpašnieks un

pārstāvis noliedz, ka būtu veicis jebkādu reālu uzņēmējdarbību, ka ir slēdzis saimnieciskus darījumus, nav iespējams, ka šī sabiedrība

veica tiesisku saimniecisko darbību savā vārdā (sk. Tiesu prakses vispārinājuma „Administratīvo tiesu prakse likuma „Par

pievienotās vērtības nodokli” interpretācijā un piemērošanā” 23.punktu, http://www.at.gov.lv/lv/info/summary/2009/).

Ņemot vērā, ka grāmatvedības dokumentos ir iespējams iegrāmatot arī reāli nenotikušus darījumus vai darījumus, kas ir notikuši ar

citu, nevis dokumentos norādīto personu, un uz šo dokumentu pamata ir iespējams nepamatoti izmantot priekšnodokļa atskaitīšanas

tiesības vai pieprasīt nodokļu pārmaksas atmaksāšanu, vairākās nodokļu tiesības regulējošās normās VID ir uzlikts par pienākumu

veikt pārbaudes, lai pārliecinātos par darījumu īstumu un gadījumā, ja tā rīcībā ir pierādījumi par to, ka darījums reāli nav noticis,

papildus aprēķināt nodokļus un uzlikt soda naudu.

Tādējādi likumdevējs ir devis tiesības VID, pamatojoties uz pierādījumiem, apšaubīt nodokļu maksātāja norādītos darījumus pat tad, ja

ar darījuma partneri ir noslēgts līgums, darījuma partneris ir pievienotās vērtības nodokļa maksātājs, nodokļa rēķins ir izsniegts

darījuma partnerim un par darījumu ir samaksāti nodokļi(sk. Augstākās tiesas 2007.gada 4.janvāra spriedumu lietā Nr.SKA-8/2007 ).

Augstākā tiesa arī atzinusi, ka nodokļa maksātāja iesniegtos pierādījumus, tostarp nodokļa rēķinus, VID var atspēkot, iegūstot

pierādījumus, kas rada pamatotas šaubas par likumā noteikto obligāto priekšnodokļa atskaitīšanas priekšnoteikumu pastāvēšanu

(sk. Augstākās tiesas 2004.gada 7.septembra spriedumu lietā Nr.SKA-114, 2005.gada 30.augusta spriedumu lietā Nr.SKA-213).

Tiesa konstatēja, ka VID pamatoti apšaubīja pieteicējas darījumu ar SIA /Nosaukums C/ tiesiskumu. Proti, nav apstiprinājies preces

piegādes fakts tieši no nodokļu rēķinos norādītās apliekamās personas, jo SIA /Nosaukums C/ amatpersona /P.G./ noliedz šos

darījumus ar pieteicēju. Minētais kopsakarā ar apstākli, ka uzņēmumā nav uzstādīts EKA un, ka pēc VID sniegtās informācijas, EKA

ar šasijas Nr.56565280, kura čeki uzrādīti VID, nav reģistrēts VID elektronisko kases aparātu reģistrā, apliecina, ka SIA /Nosaukums

C/ vārdā noformētie EKA čeki nav atzīstami par nodokļu rēķiniem likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” izpratnē, ne arī par

grāmatvedības attaisnojuma dokumentiem likuma „Par grāmatvedību” izpratnē. Līdz ar to minētos darījumus nevar uzskatīt par tiesiski

noslēgtiem.

Tiesa secināja, ka SIA /Nosaukums C/ vārdā izsniegtie EKA čeki nevar īstenot attaisnojuma dokumenta funkcijas, jo nesatur pilnīgu

un patiesu informāciju. Līdz ar to uz šī dokumenta pamata nevar tikt veikti ieraksti grāmatvedības reģistros un pieteicēja nevar veikt

priekšnodokļa atskaitījumus 292,64 latu apmērā.

[4.3] Tiesa nepiekrita pieteicējas argumentam, ka nebija nepieciešams veikt padziļinātu SIA /Nosaukums C/ izpēti, lai noskaidrotu,

vai persona vārdā /pers.M/, kurš uzstājās kā SIA /Nosaukums C/ pilnvarotā persona, ir tiesīga veikt darījumus SIA /Nosaukums C/

vārdā.

Tiesa norādīja, ka par tiesiski noslēgtu darījumu var atzīt tikai tādu darījumu, kas ir noslēgts ar uzņēmuma izpildinstitūcijas vai tās

pilnvarotas personas noteikti izteiktu gribu. Personas griba privāttiesiskajās attiecībās ir subjektīvs un vienlaikus obligāts elements

darījuma slēgšanai. Tā nav formāla prasība, bet gan apliecina darījuma dalībnieka patieso vēlmi stāties darījuma attiecības un viņa

sapratni par notiekošo. Ja darījuma dalībnieka griba darījumā iztrūkst, nevar uzskatīt, ka darījums faktiski ir noslēgts, līdz ar to, ja

sabiedrības likumīgais pārstāvis noliedz, ka būtu veicis reālu uzņēmējdarbību un slēdzis saimniecisku darījumu, nav iespējams, ka

SIA /Nosaukums C/ veica tiesisku saimniecisko darbību savā vārdā.

No pieteicējas paskaidrojumiem izriet, ka SIA /Nosaukums C/ vārdā darījumos ar pieteicēju par automašīnu detaļu pārdošanu rīkojās

persona vārdā /pers.M/. No SIA /Nosaukums C/ amatpersonas paskaidrojuma neizriet, ka minētā persona būtu bijusi nodarbināta

uzņēmumā vai pilnvarota slēgt tiesiskos darījumus SIA /Nosaukums C/ vārdā.

Tiesa secināja, ka pieteicējas pārstāvis, slēdzot darījumus ar SIA /Nosaukums C/, nav pārliecinājies par darījuma partnera pārstāvja

pilnvarojumu rīkoties SIA /Nosaukums C/ vārdā, kas reāli bija iespējams.

Dokumentos, ko pieteicēja uzskata par grāmatvedības attaisnojuma dokumentiem, norādītās ziņas nedod iespēju pārliecināties par

darījumu sākumu un norisi, nodokļu maksātājs nevar, nesniedzot pierādījumus par konkrētām identificējamām personām un to

pilnvarojumu, aprobežoties ar pieņēmumu, ka, iespējams, darījumu šo uzņēmumu vārdā slēdza un rēķinus parakstīja pilnvarnieki, jo

pienākums gādāt par to, ka attaisnojuma dokumenti ir tādā kvalitātē, lai jebkura trešā persona, tostarp VID, var izsekot darījumam,

gulstas uz nodokļa maksātāju.

Augstākā tiesa ir atzinusi, ka ne no nodokļu tiesības regulējošo tiesību normu burta, ne gara neizriet, ka VID būtu jādara viss

iespējamais, lai, gadījumā, ja rodas pamatotas šaubas par attiecīgajiem darījumiem, VID tomēr atrastu attaisnojumu un pamatojumu

attiecīgajam saimnieciskajam darījumam. Nodokļus regulējošās tiesību normas ir vērstas uz nodokļu maksātāja pienākumu rūpēties

par pienācīgu dokumentu noformēšanu un atbildēt par nepilnībām (sk. Tiesu prakses vispārinājuma „Administratīvo tiesu prakse

likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” interpretācijā un piemērošanā” 35.punktu, http://www.at.gov.lv/lv/info/summary/2009/).

Tiesa secināja, ka lietas materiālos nav tādu pierādījumu, kas apliecinātu faktu, ka persona, ar kuru pieteicēja veica darījumus, būtu

pārstāvējusi SIA /Nosaukums C/.

Darījumiem ar grāmatvedības dokumentiem jābūt pamatotiem ne tikai pēc formas, bet arī pēc satura visā darījumu ķēdē. Ja VID

konstatē, ka vienīgā paraksttiesīgā persona nav piedalījusies darījuma slēgšanā, tad tālāka pierādījumu pārbaude lēmuma

pieņemšanu neietekmē.

[4.4] Tiesa konstatēja, ka 2010.gada 15.jūlijā SIA /Nosaukums B/ tika veikta tematiskā pārbaude (akts Nr.23.22/27), kurā konstatēts,

ka SIA /Nosaukums B/ visos darījumos ar pieteicēju 2010.gada martā, izņemot darījumu saskaņā ar 2010.gada 24.marta rēķinu LIK

240310-1, darbojusies kā starpnieks (lietas 1.sējuma 80. – 86.lapa).

Lietas materiāliem ir pievienoti dokumenti: pavadzīmes par kurināmās šķeldas, skaidu, riepu iepirkumiem, kurās kā maksātājs ir

norādīta pieteicēja, kā arī šāda informācija: nosūtītājs – SIA /Nosaukums B/ (PVN Nr.40003660717), juridiskā adrese – /adrese/

(lietas 1.sējuma 87. – 103.lapa); pavadzīmes par kurināmās šķeldas, skaidu, riepu iepirkumiem, kurās kā maksātājs ir norādīta SIA

/Nosaukums B/ (PVN Nr.40003660717), juridiskā adrese – /adrese/ un kā piegādātājs ir norādīta SIA „/Nosaukums H/” (lietas

1.sējuma 104. – 119.lapa); amatpersonas /I.S./ paskaidrojums (lietas 1.sējuma 85.-86.lapa).

Saņemtās preces no SIA /Nosaukums B/ pieteicēja savas saimnieciskās darbības ietvaros tālāk realizējusi SIA /Nosaukums E/, SIA

„FIRS&CO”, SIA /Nosaukums F/, SIA /Nosaukums G/ (lietas 1.sējuma 213.lapa), SIA /Nosaukums H/ (lietas 1.sējuma 208.lapa) un

SIA /Nosaukums I/ (lietas 1.sējuma 201.-205.lapa). Transportlīdzekļa un piekabes remonta darbu reālo veikšanu (rēķins Nr. LIK

310310-1) pierāda AAS „BTA” samaksāta apdrošināšanas atlīdzība.

2010.gada 19.jūlijā S IA /Nosaukums K/ tika veikta tematiskā pārbaude (akts 23.22/30), kuras laikā VID konstatēja, ka SIA

/Nosaukums K/ deklarācijā par 2010.gada pirmo pusgadu minētie darījumi ar SIA /Nosaukums B/ nav iekļauti. Tematiskai pārbaudei

pievienotajā SIA /Nosaukums K/ amatpersonas /M.S./ paskaidrojumā ir noliegta SIA /Nosaukums K/ saimnieciskā darbība

2010.gada martā, kā arī darījumu dokumentu parakstīšana (lietas 1.sējuma 71. – 79.lapa).

Atbilstoši lietā esošajiem dokumentiem 2010.gada martā pieteicēja no SIA /Nosaukums B/ iegādājās preci – šķeldu, skaidas,

riepas, smiltis, un saņēma pakalpojumus – teritorijas un jumta attīrīšanu no sniega, šķeldošanas pakalpojumus, projekta izstrādi,

konsultācijas, CO2 dzēšanas sistēmas izbūvi, A.M mantagx1840 un piekabes remontu. Kā samaksu apliecinošie dokumenti par

preču iegādi un pakalpojumu sniegšanu tika izsniegti rēķini un pavadzīmes. SIA /Nosaukums B/ visos darījumos ar pieteicēju

2010.gada martā, izņemot darījumu – projekta izstrāde un konsultācijas, darbojusies kā starpnieks. Preces un pakalpojumi, kurus SIA

/Nosaukums B/ pārdeva pieteicējai, iegādāti SIA /Nosaukums K/ saskaņā ar lietas materiālos esošajām pavadzīmēm. SIA

/Nosaukums K/ amatpersona /M.S./ noliedz darījumus ar SIA /Nosaukums B/.

[4.5] Jau iepriekš tiesa norādīja, ka gadījumā, ja uzņēmuma likumiskais pārstāvis noliedz darījumu slēgšanas iespējamību, nav

iespējams, ka sabiedrība veica tiesisku saimniecisko darbību savā vārdā.

Komerclikuma 221.panta pirmā daļa paredz, ka kapitālsabiedrību vada un pārstāv sabiedrības izpildinstitūcija – valde. Saskaņā ar

likuma „Par grāmatvedību” 2.panta trešo daļu un ceturtās daļas 2.punktu valde ir atbildīga par grāmatvedības kārtošanu

kapitālsabiedrībā.

Kapitālsabiedrības tiek dibinātas komercdarbības veikšanai, tās kā fikcija (faktiski dabā nepastāvošas) nevar darboties bez

konkrētas fiziskas personas jeb pārstāvja starpniecības. Tādējādi arī darījumus juridisku personu vārdā slēdz tās pilnvarotais

pārstāvis (valdes loceklis vai cita valdes pilnvarota persona). Secīgi, kā jau tiesa iepriekš spriedumā norādīja, par tiesiski noslēgtu

darījumu var atzīt tikai tādu darījumu, kas ir noslēgts ar attiecīgās kapitālsabiedrības amatpersonas noteikti izteiktu gribu. Tādēļ ir

būtiski noskaidrot personu, kurai ir tiesības pārstāvēt darījumā iesaistīto kapitālsabiedrību, un pārbaudīt, vai fakts, ka attiecīgā

persona ir norādīta pieteicēja iesniegtajos attaisnojuma dokumentos ir iztulkojams kā nepārprotams kapitālsabiedrības gribas

izteikums.

Starp SIA /Nosaukums B/ un SIA /Nosaukums K/ (SIA „/Nosaukums H/” ) 2010.gada 2.janvārī ir bijis noslēgts līgums par preces

piegādi un pakalpojumiem (lietas 1.sējuma 120.lapa), ar kuru SIA /Nosaukums K/ ir apņēmusies piegādāt un sniegt pakalpojumus

pēc SIA /Nosaukums B/ pasūtījuma. Pamatojoties uz noslēgto līgumu laika posmā no 2010.gada 1.marta līdz 31.martam (lietas

1.sējuma 104.-119.lapa)SIA /Nosaukums B/ valdes locekļa vārdā /M.G./ izrakstījusi rēķinus pieteicējai (rēķinus pieņēmis /I.S./).

No tiesas sēdē /M.G./ sniegtā paskaidrojuma tiesa konstatēja, ka lieciniece rēķinus parakstījusi uz pilnvaras pamata, jo SIA

/Nosaukums K/ valdes loceklis atradies prombūtnē. Vienlaikus tiesa konstatēja, ka lietas materiālos nav pievienota pilnvara, kas

apliecinātu /M.G./ tiesības parakstīt rēķinus. Arī tiesas sēdē lieciniece nevarēja uzrādīt pilnvarojuma pamatu. No SIA /Nosaukums K/

valdes locekļa /M.S./ sniegtā paskaidrojuma VID (lietas 1.sējuma 74.-75.lapa)izriet, ka /M.S./ nenoliedz noslēgto līgumu ar SIA

/Nosaukums B/, vienlaikus paskaidro, ka /M.G./ nav bijusi pilnvarota rīkoties viņa vārdā, dokumenti – pavadzīmes/rēķini, kurus /M.G./

izrakstījusi SIA „/Nosaukums/” vārdā, nav uzņēmuma dokumenti, kā arī to, ka 2010.gada martā SIA /Nosaukums K/ nav veikusi

darījumus ar SIA /Nosaukums B/. Izrakstītie rēķini nav arī iekļauti SIA /Nosaukums K/ grāmatvedības reģistros.

Tiesa konstatēja, ka /M.G./ nav bijusi pilnvarota izrakstīt rēķinus SIA /Nosaukums K/ vārdā, un tādējādi SIA /Nosaukums K/ veiktie

darījumi ar SIA /Nosaukums B/ atzīstami par nenotikušiem. Tas nozīmē, ka arī SIA /Nosaukums B/ kā starpnieks nevarēja piegādāt no

SIA /Nosaukums K/ saņemto preci pieteicējai, jo faktiski šāda prece nepastāvēja.

Tā kā konkrētajā gadījumā neapstiprinās ziņas par SIA /Nosaukums K/ veiktajiem darījumiem ar SIA /Nosaukums B/, tiesa atzina, ka

S IA /Nosaukums K/ vārdā tika veikta fiktīva un faktiskajiem apstākļiem neatbilstoša dokumentu noformēšana. Attaisnojuma

dokumentā norādītā SIA /Nosaukums K/ preces nav piegādājusi, un ir pamats uzskatīt, ka konkrētais darījums nav noticis. Ņemot

vērā, ka SIA /Nosaukums B/ nevarēja saņemt preces no SIA /Nosaukums K/, SIA /Nosaukums B/ tās tālāk nevarēja arī piegādāt

pieteicējai.

Tiesa norādīja uz Augstākās tiesas spriedumiem, kuros vērtēta tiesību uz priekšnodokļa atskaitījumu izmantošana secīgu darījumu

ķēdēs un īpaši apstākļos, ja VID ir konstatējis faktu, ka viena no preces secīgas realizācijas ķēdē iesaistītajām personām bijusi

fiktīva, un atzīts, ka tādējādi nav konstatējama preces iepriekšēja tiesiska piederība kādam no ķēdē iesaistītajām personām, līdz ar to

liedzot tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu (sk. Tiesu prakses vispārinājuma „Administratīvo tiesu prakse likuma „Par

pievienotās vērtības nodokli” interpretācijā un piemērošanā” 35.punktu, http://www.at.gov.lv/lv/info/summary/2009/ ). Tiesa minēto

attiecināja arī uz gadījumiem, kad nav konstatējama darījumu esamība un noslēgtie darījumi atzīstami par fiktīviem.

[4.6] Tiesa atzina, ka no SIA /Nosaukums B/ vārdā noformētā 2010.gada 24.marta rēķina LIK240310-1 pieteicējai par pakalpojumu –

Dsprojekta izstrāde un konsultācijas – nav iespējams konstatēt sniegto pakalpojumu saturu un nav iespējams noteikt, vai sniegtais

pakalpojums ir izmantots apliekamas personas ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai, jo SIA /Nosaukums B/ amatpersona

/I.S./ VID pārbaudes laikā nevarēja uzrādīt līgumu, tehnisko dokumentāciju projektam, tāmi, darbu pieņemšanas-nodošanas aktu un

citus attaisnojuma dokumentus. Iesniegtā SIA /Nosaukums L/ izpilddokumentācija apliecina CO2 dzēšanas sistēmas izbūves darbus,

tajā pašā laikā nesniedzot pamatojumu 2010.gada 24.marta rēķinam LIK240310-1.

Augstākā tiesa vairākos spriedumos (piemēram, 2006.gada 11.aprīļa spriedums lietā Nr.SKA-134, 2008.gada 10.maija spriedums

lietā Nr.SKA-136/2008 ) ir atzinusi, ka starpniecības, konsultāciju, mārketinga un vadības pakalpojumu jēdziens ir pārāk plašs un

nenoteikts, lai no tā varētu secināt, kādi konkrēti pakalpojumi tikuši sniegti. Ja nodokļa rēķinā nav precīzāk atspoguļota pakalpojumu

būtība, tad šāds rēķins neatbilst likuma „Par grāmatvedību” 7.pantā un likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 8.panta sestajā daļā

paredzētajiem nodokļa rēķina noformēšanas noteikumiem. Proti, saskaņā ar likuma „Par grāmatvedību” 7.panta pirmo daļu nodokļa

rēķinā, cita starpā, ir jāietver saimnieciskā darījuma apraksts un pamatojums, bet atbilstoši likuma „Par pievienotās vērtības nodokli”

8.panta sestās daļas 3.punktam – pakalpojumu veids un apjoms.

Tiesa norādīja, ka formāli trūkumi nodokļa rēķina noformējumā nav pamats ierobežot tiesības atskaitīt priekšnodokli. Proti, ja darījums

ir neapstrīdami noticis, tad personas tiesības atskaitīt priekšnodokli nav apšaubāmas, neskatoties uz to, ka persona nav ievērojusi

atsevišķas formālās prasības(sk. Augstākās tiesas 2007.gada 17.decembra spriedumu lietā Nr.SKA-365/2007). Tačujanav

iespējams gūt pārliecību par pakalpojumu būtību, šādi trūkumi rēķinos nav uzskatāmi tikai par nebūtiskiem pārkāpumiem, kas

neietekmē tiesības atskaitīt priekšnodokli, bet gan par tādiem, kas izrakstītos rēķinus liedz uzskatīt par nodokļa rēķiniem likuma „Par

pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punkta izpratnē. Un tāpēc šādos gadījumos rodas pamats pamatoti ierobežot

tiesības atskaitīt priekšnodokli, jo nav ievērots viens no likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punktā

paredzētajiem priekšnodokļa atskaitīšanas priekšnoteikumiem, proti, iztrūkst nodokļa rēķina.

Konkrētajā gadījumā 2010.gada 24.marta rēķins LIK240310-1 nesatur likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 8.panta 5.1daļā

noteiktos rekvizītus, un pēc pakalpojuma apraksta nav iespējams identificēt, par kādu pakalpojumu tas izrakstīts, nevar izsekot

saimnieciskajam darījumam un nevar izvērtēt, vai sniegtais pakalpojums izmantots apliekamās personas ar nodokli apliekamo

darījumu nodrošināšanai.

Tiesa secināja, ka pieteicējas darījums ar grāmatvedības attaisnojuma dokumentos norādīto darījuma partneri SIA /Nosaukums B/

faktiski nav noticis, jo ieraksti grāmatvedības reģistros ir veikti, izmantojot nepatiesu informāciju saturošus dokumentus, tādēļ

pieteicējas tiesības atskaitīt priekšnodokli 27392,44 latu apmērā darījumos ar SIA /Nosaukums B/ ir pamatoti ierobežotas.

[4.7] Tiesa konstatēja, ka no 2008.gada 11.jūlija SIA /Nosaukums B/ valdes locekļa amatā ir iecelts /I.S./. Pieteicējas valdes locekļa

amatā no 2009.gada 18.jūnija līdz 2010.gada 29.novembrim bija iecelts /S.P./ (/S.P./), savukārt, sākot no 2010.gada 29.novembra

valdes locekļa amatā ir /I.S./.

N o 2012.gada 24.septembrī tiesas sēdē /S.P./ atteicās liecināt, jo atbildes uz jautājumiem varētu skart liecinieku un liecinieka

ģimenes drošību. Liecinieks paskaidroja, ka /I.S./ ir viņa sievas brālis.

Tiesa atzina, ka tās izdarītie secinājumi ir pamatoti, jo konkrētajā gadījumā pieteicējas likumiskais pārstāvis atsakās liecināt,

pamatojoties uz paša liecinieka un viņas ģimenes drošības apdraudējuma iespējamību. Minētā informācija apstiprina, ka noslēgtie

darījumi starp pieteicēju un SIA /Nosaukums B/ ir bijuši fiktīvi, pretējā gadījumā pieteicējas bijušais valdes loceklis neatteiktos liecināt

un nenorādītu, ka ar liecību varētu tikt apdraudēta viņa vai viņa ģimenes drošība. SIA /Nosaukums B/ valdes loceklis laikā, kad tika

noslēgti strīdus darījumi, ir bijis /I.S./, kurš šobrīd ir iecelts arī pieteicējas valdes locekļa amatā.

[4.8] Tiesa noraidīja kā nepamatotu pieteicējas pārstāves argumentu par to, ka VID nebija tiesību pieņemt lēmumu par nodokļu audita

rezultātiem, jo bija uzsākts kriminālprocess.

Tiesa konstatēja, ka VID veica pieteicējas daļēju PVN auditu par darījumiem ar SIA /Nosaukums B/ un SIA /Nosaukums C/ no

2010.gada 19.maija līdz 5.augustam. 2010.gada 5.augustā tika pieņemts lēmums Nr.23.22/1008 pieteicējai papildus aprēķināt PVN

23998,84 latus, soda naudu 11999,42 latus un nokavējuma naudu 395,98 latus, kā arī samazināt no budžeta atmaksājamo PVN par

3686,24 latiem un aprēķināt soda naudu 1843,12 latu apmērā. No lietai pievienotās VID Finanšu policijas pārvaldes Izmeklēšanas

daļas IV nodaļas izmeklētāja 2010.gada 8.jūlija vēstules ir konstatējams, ka 2010.gada 9.jūnijā pret pieteicēju ir ierosināta

krimināllieta Nr.15830502410 pēc Krimināllikuma 218.panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma pazīmēm par iespējamu

izvairīšanos no nodokļu nomaksas (lietas 1.sējuma 59. – 60.lapa).

Tiesa norādīja, ka sākotnēji administratīvais process VID ir ticis ierosināts sakarā ar nodokļu inspekcijas pārbaudi saistībā

pieteicējas nodokļu nomaksu. Minētais process tika ierosināts, lai pārbaudītu, vai pieteicēja pamatoti piperasīja priekšnodokļa

atmaksu, un šādam procesam pašam par sevi nav sodoša rakstura. Savukārt kriminālprocesa mērķis ir sodīt personu par valstij

nodarītajiem zaudējumiem, kur turpretī administratīvā procesa par nodokļu uzrēķinu mērķis ir piedzīt no personas nodokļu

maksājumus, kurus persona prettiesiski nav veikusi. Līdz ar to dubultās sodīšanas principa pārkāpums nav konstatējams. Pie šāda

secinājuma arī nonākusi Administratīvā apgabaltiesa (sk. 2011.gada 11.marta lēmuma lietā Nr.AA43-1848-11/14 [10] punktu).

[4.9] Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 35.panta pirmā daļa noteic, ka atbildību par šā likuma pārkāpumiem nosaka šis

likums un citi Latvijas Republikas normatīvie akti.

Saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta (redakcijā, kas bija spēkā Lēmuma pieņemšanas laikā) pirmo daļu un

otro daļu, ja nodokļu maksātājs, pārkāpdams nodokļu likumu prasības, samazinājis budžetā iemaksājamo nodokļu apmēru, nodokļu

administrācija nodokļu revīzijas (audita) rezultātā aprēķina un par labu budžetam no nodokļu maksātāja piedzen samazināto nodokļa

summu, nokavējuma naudu un soda naudu, kas nosakāma saskaņā ar šo likumu, ja konkrēto nodokļu likumos nav paredzēts cits

soda naudas apmērs. Savukārt, ja summa, kas nodokļu maksātājam jāiemaksā budžetā par periodu, par kuru tiek veikta nodokļu

revīzija (audits), ir samazināta ne vairāk kā par 15 procentiem no deklarējamās summas, soda nauda tiek noteikta 30 procentu

apmērā no nedeklarētās budžetā iemaksājamās nodokļu summas. Minētā panta trešā daļa paredz, ka gadījumā, ja summa, kas

nodokļu maksātājam jāiemaksā budžetā par periodu, par kuru tiek veikta nodokļu revīzija (audits), ir samazināta vairāk nekā par 15

procentiem no deklarējamās summas, soda nauda tiek noteikta 50 procentu apmērā no nedeklarētās budžetā iemaksājamās

nodokļu summas.

Tiesa nekonstatēja apstākļus, kas liecinātu, ka soda naudas apmērs ir nesamērīgs. Izvērtējot aprēķinātās soda naudas apmēru, tiesa

atzina, ka VID pamatoti aprēķināja soda naudu 11999,42 latu apmērā par papildus aprēķināto PVN, kā arī soda naudu 1843,12 latu

apmērā par nepamatoti samazināto no budžeta atmaksājamo PVN.

Tiesa konstatēja, ka pieteicējai ir aprēķināta pareizi un pamatoti arī nokavējuma nauda, kuru VID pamato ar likuma „Par nodokļiem un

nodevām 29.panta otro daļu, kas noteic, ka par nodokļu un nodevu maksājuma (arī soda naudas) samaksas termiņa nokavējumu

maksātājam tiek aprēķināta nokavējuma nauda – no laikā nenomaksātā pamatparāda 0,05 procenti par katru nokavēto dienu, ja

konkrētā nodokļa likumā nav noteikti citi nokavējuma naudas apmēri.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 24.oktobra spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību, pamatojoties uz

pieteikumā norādītajiem apstākļiem un papildus minot šādus apsvērumus.

[5.1] Pieteicēja, SIA /Nosaukums C/ un SIA /Nosaukums B/ darījumu laikā bija reģistrētas VID kā ar PVN apliekamās personas. Par

VID apstrīdētajiem darījumiem tika izrakstīti likumā noteiktajā kārtībā noformēti nodokļa rēķini, kurus pieteicēja saņēma tieši no SIA

/Nosaukums C/ un SIA /Nosaukums B/. No SIA /Nosaukums C/ un SIA /Nosaukums B/ saņemtās preces un pakalpojumi tika izmantoti

pieteicējas ar PVN apliekamo darījumu nodrošināšanai.

[5.2] Tiesa nav pamatojusi, kāpēc SIA /Nosaukums C/ amatpersonas sniegtajiem paskaidrojumiem tika piešķirta lielāka ticamība

nekā pieteicējas paskaidrojumiem. SIA /Nosaukums C/ amatpersonas sniegtie paskaidrojumi jāvērtē kritiski, ņemot vērā, ka SIA

/Nosaukums C/ rīkojās negodprātīgi un izsniedza pieteicējai EKA čekus no VID nereģistrēta kases aparāta. Netika pārbaudīts, vai

SIA /Nosaukums C/ bija nodarbinājusi vai pilnvarojusi personu vārdā /pers.M/ veikt darījumus.

[5.3] Tiesa nav pieprasījusi /M.G./ pieprasījumu iesniegt pilnvaru vai citu dokumentu, kas apliecinātu tiesības parakstīt dokumentus.

SIA /Nosaukums K/ amatpersonas sniegtie paskaidrojumi nonāk tiešā pretrunā ar liecinieces /M.G./ tiesas sēdē sniegtajām liecībām

un pieteicējas paskaidrojumiem apstākļos, kad preces un pakalpojumi faktiski eksistēja un šo preci un pakalpojumus pieteicēja

realizēja tālāk.

Pieteicējas ieskatā, vērtējot darījumus ar SIA /Nosaukums B/, tiesa nav ņēmusi vērā Augstākās tiesas jaunāko judikatūru, tostarp

atziņas par priekšnodokļa būtību un tā atskaitīšanas tiesībām 2012.gada 17.aprīļa spriedumā lietā Nr.SKA-162/2012.

Lēmumā nav apstrīdēts, ka preces un pakalpojumus pieteicēja saņēmusi saimnieciskās darbības ietvaros. VID nav konstatējis, ka

pieteicēja būtu krāpusies. Tāpat nav atzīts, ka darījumos ar SIA /Nosaukums B/ pieteicēja būtu atzīstama par saņemto preču un

pakalpojumu gala patērētāju. Tādējādi VID nepamatoti nav atzinis pieteicējas tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu par darījumiem

ar SIA /Nosaukums B/.

Pieteicējas ieskatā konstatējamas būtiskas pretrunas SIA /Nosaukums K/ amatpersonas paskaidrojumos. SIA /Nosaukums K/

amatpersona apstiprināja, ka līgums ar SIA /Nosaukums B/ bija noslēgts, taču noliedza, ka darījumi būtu notikuši. Atsaucoties uz

Civillikuma normām, pieteicēja norāda, ka līguma nosacījumi nedeva iespēju pusēm atkāpties no līguma, rakstiski nevienojoties par

to. Rakstiska vienošanās nebija, tātad līgums bija spēkā.

SIA /Nosaukums K/ nav atsaukusi no SIA /Nosaukums B/ tai pārdoto preci 126562,46 latu vērtībā, SIA /Nosaukums K/ amatpersona

nav vērsusies ar pretenzijām pret grāmatvedi /M.G./ par to, ka viņa parakstīja darījuma dokumentus. Pieteicēja uzskata, ka

grāmatvede bija tiesīga parakstīt darījuma dokumentus kā SIA /Nosaukums K/ darbiniece.

[5.5] Pieteicēja norāda, ka pirmās insatnces tiesas secinājumi ir pretrunā Eiropas Savienības Tiesas atziņām par priekšnodokļa

atskaitīšanas tiesībām, kā tas norādīts sprieduma apvienotajās lietās C-439/04 un C-440/04 Axel Kittel 42., 51. un 59.punktā.

Lēmumā nav argumentācijas par to, ka pieteicēja bija iesaitīta kādā krāpšanā un arī ka pieteicēja zināja, vai varēja zināt par

krāpnieciskām darbībām no citu komersantu puses.

[5.6] Pamatojums 2010.gada 24.marta rēķinam Nr.LIK240310-1 ir lietas materiālos esošā CO2 gāzes dzesēšanas sistēmas

izpilddokumentācija un apliecinājumi par šīs drošības sistēmas projektu realizāciju.

Atsaucoties uz Augstākās tiesas 2008.gada 14.janvāra spriedumu lietā Nr.SKA-9/2008 un 2011.gada 19.aprīļa spriedumu lietā

Nr.SKA-90/2011, pieteicēja norāda, ka neprecizitātes darījumu attaisnojošajos dokumentos nevar ietekmēt pieteicējas tiesības uz

priekšnodokļa atskaitīšanu.

[6] Rakstveida paskaidrojumā apgabaltiesai VID norādīja, ka pilnībā pievienojas Administratīvās rajona tiesas spriedumā izdarītajiem

secinājumiem, bet apelācijas sūdzību uzskata par nepamatotu un noraidāmu.

[7] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāvis uzturēja apelācijas sūdzību uz tajā minētajiem pamatiem. VID pārstāvis neatzina apelācijas

sūdzību.

Motīvu daļa

[8] Pārbaudījusi lietas materiālus un noklausījusies administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus, Administratīvā apgabaltiesa

atzīst, ka pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

[9] Konkrētajā lietā VID nav atzinis pieteicējas tiesības saņemt priekšnodokļa pārmaksas atmaksu par darījumiem 2010.gada martā.

V ID audita rezultātā konstatējis, ka pieteicējai nav tiesību atskaitīt priekšnodokli par darījumiem ar SIA /Nosaukums C/ un SIA

/Nosaukums B/.

[10] Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” (normas redakcijā, kas bija spēkā 2010.gada martā - darījumu veikšanas laikā)

10.panta pirmās daļas 1.punkts noteica, ka tikai VID reģistrētai apliekamai personai ir tiesības nodokļa deklarācijā kā priekšnodokli

no budžetā maksājamās nodokļa summas atskaitīt no citām apliekamajām personām saņemtajos nodokļa rēķinos norādītās nodokļa

summas par precēm un pakalpojumiem savu ar nodokli apliekamo darījumu nodrošināšanai, kā arī tādu ārvalstīs veiktu darījumu

nodrošināšanai, kuri būtu apliekami ar nodokli, ja tie tiktu veikti iekšzemē.

Kā to pareizi norādīja pirmās instances tiesa, Augstākās tiesas pastāvīgajā judikatūrā atzīts, ka atbilstoši likuma jēgai, skatot likuma

„Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punktu kopsakarā ar 1.panta 9.punktu (noteic, ka priekšnodoklis cita

starpā ir pievienotās vērtības nodokļa summa, kas norādīta apliekamajai personai izrakstītajā pievienotās vērtības nodokļa rēķinā par

iegādātajām precēm vai saņemtajiem pakalpojumiem tās saimnieciskās darbības nodrošināšanai („a” apakšpunkts); (..) samaksāta

avansā par precēm vai pakalpojumiem („d” apakšpunkts)) un 8.pantu (kas reglamentē PVN rēķinu), priekšnodokli var atskaitīt tikai

par atbilstoši nodokļa rēķinam faktiski notikušu darījumu, kas atbilst visām minētajā normā norādītajām pazīmēm. Tas nozīmē, ka

pirmkārt jākonstatē, vai darījums vispār faktiski noticis. Lai iegūtu tiesības atskaitīt priekšnodokli, nav pietiekami, ka darījumi

noformēti atbilstoši likuma prasībām, jo darījumiem jābūt arī faktiski notikušiem gan pēc to ekonomiskā, gan juridiskā rakstura

(būtības), bet nodokļu rēķinam jāatbilst faktiski notikušam darījumam (sk. Augstākās Tiesas prakses vispārinājumu „Administratīvo

tiesu prakse likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” normu interpretāciju un piemērošanu”. Pieejams:

http://at.gov.lv/lv/info/summary/administrativajastiesibas/).

Eiropas Savienības Tiesa, sniedzot Padomes 1977.gada 17.maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu

tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (turpmāk Sestā

direktīva) un Padomes 2006.gada 28.novembra direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (turpmāk

Direktīva 2006/112) interpretāciju, ir norādījusi, ka no Sestās direktīvas 17.panta 2.punkta a) apakšpunkta un Direktīvas 2006/112

168.panta a) punkta izriet, ka ieinteresētajai personai, lai tā būtu tiesīga atskaitīt nodokli, pirmkārt, ir jābūt nodokļa maksātājam šīs

direktīvas izpratnē un, otrkārt, nodokļa maksātājam ir jābūt iepriekš izmantojušam preces vai pakalpojumus, kas norādīti, lai pamatotu

šīs tiesības, savu ar nodokli apliekamo darījumu vajadzībām un iepriekš šīs preces vai pakalpojumus ir jābūt piegādājušam citam

nodokļa maksātājam (s k . 2005.gada 15.decembra spriedumu lietā C?63/04 Centralan Property, 52.punkts; 2012.gada

6.septembra spriedumu lietā C?324/11 Gabor Tóth, 26.punkts, 2012.gada 6.decembra spriedumu lietā C?285/11 Bonik EOOD,

29.punkts).

Eiropas Savienības Tiesa ir apstiprinājusi, ka nodokļa maksātāju tiesības no maksājamā PVN atskaitīt PVN, kas ir jāmaksā vai kas

jau iepriekš kā priekšnodoklis ir samaksāts par iegādātajām precēm un saņemtajiem pakalpojumiem, ir ar Eiropas Savienības

tiesību aktiem izveidotās kopējās PVN sistēmas pamatprincips. Priekšnodokļa atskaitīšanas sistēmas mērķis ir pilnībā atbrīvot

uzņēmēju no PVN, kas tam jāmaksā vai ko tas samaksājis saistībā ar visu savu saimniecisko darbību, sloga. Tādējādi kopējā PVN

sistēma nodrošina neitralitāti attiecībā uz nodokļa piemērošanu visām saimnieciskajām darbībām neatkarīgi no to mērķa vai

rezultātiem, ar noteikumu, ka šīm darbībām principā ir piemērojams PVN. Jautājums par to, vai PVN, kas maksājams par agrākajiem

vai vēlākajiem pārdošanas darījumiem saistībā ar konkrētajām precēm, tika vai netika pārskaitīts valsts budžetā, neietekmē nodokļa

maksātāja tiesības atskaitīt priekšnodoklī samaksāto PVN (sk. 2012.gada 21.jūnija spriedumu apvienotajā lietā C-80/11 un C-

142/11 Mahagében un D?vid, 37.-40.punkts; 2012.gada 6.septembra spriedumu lietā C-324/11 Tóth, 23.-25.punkts; 2012.gada

6.decembra spriedumu lietā C?285/11 Bonik, 25.-28.punkts).

Tādējādi Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības ir PVN mehānisma neatņemama sastāvdaļa

un tās principā nevar tikt ierobežotas.

Ievērojot iepriekš minēto secināms, lai atskaitītu priekšnodokli, ir jāizpildās nosacījumiem, ka: 1) persona ir nodokļu maksātājs, kurš

2) ir izmantojis preces vai pakalpojumus savu ar nodokli apliekamo darījumu vajadzībām, un 3) šīs preces vai pakalpojumus ir

piegādājis cits nodokļu maksātājs.

[11] Vienlaikus Eiropas Savienības Tiesa ir akcentējusi, ka cīņa pret krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un

iespējamo ļaunprātīgo rīcību ir ar Sesto direktīvu un Direktīvu 2006/112 atzīts un ar to iedrošināts mērķis, un indivīdi nevar krāpnieciski

vai ļaunprātīgi atsaukties uz Savienības tiesību normām (sk. 2006.gada 21.februāra spriedumu lietā C?255/02 Halifax u.c., 68. un

71. punkts; 2012.gada 6.decembra spriedumu lietā C?285/11 Bonik, 35. un 36. punkts; 2013.gada 31.janvāra spriedumu lietā

C?643/11 LVK – 56, 58.punkts).

Valsts iestādēm un tiesām ir jāatsaka tiesības uz atskaitīšanu, ja ir konstatēts, ievērojot objektīvus elementus, ka šīs tiesības ir

izvirzītas krāpnieciski vai ļaunprātīgi (sk. 2012.gada 21.jūnija spriedumu apvienotajā lietā C-80/11 un C-142/11 Mahagében un D?

vid, 42.punkts; 2012.gada 6.decembra spriedumu lietā C?285/11 Bonik, 37.punkts; 2013.gada 31.janvāra spriedumu lietā

C?643/11 LVK – 56, 59.punkts).

Tas tā ir, ja krāpšanu nodokļu jomā izdara pats nodokļu maksātājs. Šajā gadījumā objektīvie kritēriji, uz kuriem ir balstīti nodokļu

maksātāja, kas kā tāds darbojas, izdarītu preču piegāžu vai pakalpojumu sniegšanas un saimnieciskās darbības jēdzieni, nav izpildīti.

No minētā apgabaltiesa secina, ka tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu var tikt liegtas tad, ja, ņemot vērā objektīvus pierādījumus, ir

pierādīts, ka atsaukšanās uz priekšnodokļa atskaitīšanas tiesībām ir bijusi krāpnieciska vai ļaunprātīga. Atsaukšanās uz

priekšnodokļa atskaitīšanas tiesībām ir krāpnieciska vai ļaunprātīga, ja nodokļu maksātājs zināja vai tam bija jāzina, ka tas piedalās

ar krāpšanos saistītā ar PVN apliekamā darbībā, veicot preču vai pakalpojumu pirkšanu.

Apgabaltiesas ieskatā par faktu, ka nodokļu maksātājs zināja vai tam bija jāzina, ka tas piedalās krāpšanā ar PVN saistītās darbībās,

var liecināt apstāklis, ka nodokļu maksātājs patiesībā nav saņēmis ne pakalpojumus, ne preces, kaut gan tā grāmatvedībā ir

noformēti atbilstoši dokumenti par it kā notikušu darījumu. Citiem vārdiem sakot, nodokļu maksātājs, lai veiktu krāpšanos ar PVN

saistītos darījumos, ir veicis darbības, tostarp noformējis dokumentus, lai neesošs darījums līdzinātos (būtu līdzīgs) notikušam

darījumam. Tostarp, priekšnodokļa atskaitīšanas nosacījumi neizpildās gadījumā, ja nodokļu maksātājs, lai slēptu faktisko darījuma

norisi, ir noformējis darījumu dokumentus ar konkrētu PVN apliekamu personu, bet faktiski darījums ir noticis ar citu personu.

[12] Apgabaltiesa konstatē, ka pirmās instances tiesa, izvērtējot faktiskos un tiesiskos lietas apstākļus, nonāca pie pareiza

secinājuma, ka pieteicējai liedzamas tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu par darījumiem 2010.gada martā ar SIA /Nosaukums C/

un SIA /Nosaukums B/, jo minētie darījumi faktiski nav notikuši. Administratīvās rajona tiesas pamatojums spriedumā ir pareizs un

pietiekams, tādēļ apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas

sprieduma motivācijai (atreferēta šā sprieduma [4] punktā) un atkārtoti tos pašus argumentus nenorāda.

Kaut arī pirmās instances tiesa spriedumā nav atsaukusies uz Eiropas Savienības Tiesas spriedumu atziņām jautājumā par nodokļa

maksātāja tiesībām atskaitīt priekšnodokli, apgabaltiesa secina, ka Administratīvā rajona tiesa lietu ir izskatījusi atbilstoši iepriekš

minētajai Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai un tai sekojošajām Augstākās tiesas atziņām (sk., piemēram, Augstākās tiesas

2013.gada 12.jūnija spriedumu lietā Nr.SKA-21/2013, 2013.gada 5.jūlija sprieduma lietā Nr.SKA-491/2013 7.-11.punktu).

Administratīvā rajona tiesa vispirms pamatoti izvērtēja, vai darījumi patiešām ir notikuši ar pieteicējas grāmatvedības dokumentos

norādītajām personām SIA /Nosaukums C/ un SIA /Nosaukums B/. Tiesa, vispusīgi izvērtējot apstākļus lietā, pareizi konstatēja, ka šie

darījumu partneri nesniedza konkrētus pakalpojumus un nepiegādāja konkrētu preci, tādējādi pieteicējas grāmatvedībā iekļautajos

dokumentos norādītās ziņas neatbilst faktiskajiem apstākļiem. Proti, konkrētajā gadījumā SIA /Nosaukums C/ nav piegādājusi

pieteicējai automašīnu detaļas, bet SIA /Nosaukums B/ nav piegādājusi šķeldu, skaidas, riepas, smiltis, kā arī pieteicēja no tās nav

saņēmusi šķeldošanas, teritorijas un jumta attīrīšanas no sniega, projekta izstrādes un konsultāciju un citus pakalpojumus.

[13] Papildus pirmās instances tiesas spriedumā minētajam Administratīvā apgabaltiesa norāda, ka lietā joprojām nav iegūti tādi

pierādījumi, kas apstiprinātu, ka darījumi ir notikuši ar konkrētām PVN apliekamām personām. Gluži pretēji, pierādījumi un pieteicējas

paskaidrojumi lietā liecina par to, ka pieteicēja, to apzinoties, ir piedalījusies krāpšanā ar PVN saistītās darbībās.

Apgabaltiesa uzsver, ka izskatāmajā gadījumā, nosakot to, vai pieteicējai ir tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu, nav izšķirošas

nozīmes faktam, ka pieteicēja konkrētas preces ir realizējusi tālāk, ko apliecina pieteicējas iesniegtie grāmatvedības dokumenti par

preču realizāciju SIA /Nosaukums E/, SIA „FIRS&CO”, SIA /Nosaukums F/, SIA /Nosaukums G/, SIA /Nosaukums H/ un SIA

/Nosaukums I/. Nozīme ir tam, ka pieteicēja grāmatvedībā iekļāvusi dokumentus, kas noformēti par nenotikušiem darījumiem par

preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu. Tostarp konstatējams, ka preču, kuras pieteicēja realizējusi tālāk, iegāde nav notikusi no

SIA /Nosaukums B/. Šādā veidā pieteicēja nepamatoti vēlējās iegūt tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu.

Apgabaltiesa no lietas materiāliem secina, ka pieteicēja apzināti savā grāmatvedībā iekļāvusi dokumentus par darījumiem, kas

faktiski nav notikuši ar PVN apliekamām personām SIA /Nosaukums C/ un SIA /Nosaukums B/.

No pieteikumā minētā izriet, ka pieteicējas ieskatā darījumā ar SIA /Nosaukums C/ tā bijusi nevērīga, jo darījumu veikusi ar personu

vārdā /pers.M/, nepārliecinoties par šīs personas pilnvarojumu rīkoties SIA /Nosaukums C/ vārdā. Pieteicējai neesot radušās šaubas,

ka /pers.M/ bijis tiesīgs rīkoties SIA /Nosaukums C/ vārdā.

Apgabaltiesa minēto apgalvojumu par nevērību darījumā uzskata par nepatiesu. Ja pieteicējai bija darījums ar nezināmu personu, tad

pieteicējai bija jāveic parastie piesardzības pasākumi, tostarp jāpārliecinās par pārstāvja pilnvarojumu veikt darījumus

komercsabiedrības vārdā. Pieteicēja pieteikumā atzinusi, ka to nav uzskatījusi par nepieciešamu. Minētais apgabaltiesas ieskatā

liecina par to, ka faktiski darījuma noformēšana notikusi ar pieteicējai zināmu personu, kuras patieso identitāti pieteicēja neatklāj,

ņemot vērā VID veiktajā auditā konstatēto un faktu, ka par izvairīšanos no nodokļu nomaksas ir ierosināta krimināllieta.

Arī attiecībā uz darījumiem ar SIA /Nosaukums B/ konstatējams, ka pieteicēja zināja, ka tās grāmatvedībā iekļautie dokumenti satur

nepatiesas ziņas. Kā jau to konstatēja pirmās instances tiesa, laikā, kad noformēti dokumenti par darījumiem ar SIA /Nosaukums B/,

pieteicējas valdes loceklis bija /S.P./. Viņš pirmās instances tiesā atteicās sniegt jebkādas ziņas par savu darbību SIA /Nosaukums

A/, norādot, ka atbildes var skart viņa paša un ģimenes drošību, ka /I.S./ ir viņa sievas brālis (lietas 2.sējuma 56.lapa). Vienlaikus

/S.P./ norādīja, ka uzņēmumu SIA /Nosaukums B/ zina, jo tā valdes loceklis bija /I.S./.

No /I.S./, kurš lietas izskatīšanas laikā (no 2010.gada 29.novembra) ir kļuvis par pieteicējas valdes locekli, paskaidrojumiem un

liecībām pirmās instances tiesai un paskaidrojumiem apgabaltiesai, secināms, ka tieši viņš piedalījies visās darbībās, kas saistītas

ar darījumiem starp pieteicēju un SIA /Nosaukums B/ kā arī darījumiem starp SIA /Nosaukums B/ un SIA /Nosaukums K/, ka viņš

pazīst /M.G./ (lietas 2.sējuma 56.-57., 177.-178.lapa).

Konkrētajos faktiskajos apstākļos /I.S./ liecības un paskaidrojumi par iespējamo darījumu faktisko norisi ir vērtējami ļoti kritiski, jo viņš

ir ieinteresēts VID nodokļu uzrēķina atcelšanā pieteicējai. Vienlaikus apgabaltiesai nepastāv šaubas par to, ka VID konstatēto

nenotikušo darījumu ar SIA /Nosaukums B/ noformēšanā tieši /I.S./ ir ņēmis zināmu dalību. Savukārt pieteicējas amatpersona /S.P./

zināja par darījumu noformēšanu ar SIA /Nosaukums B/, tādējādi pieteicēja, to apzinoties, ir piedalījusies krāpšanā ar PVN saistītās

darbībās.

Šīs lietas ietvaros konstatējams, ka krāpšanu nodokļu jomā izdarījis pats nodokļu maksātājs – SIA /Nosaukums A/.

Līdz ar to nav pamatots pieteicējas prasījums par Lēmuma, ar kuru noteikti papildu nodokļu maksājumi, atcelšanu un labvēlīga akta

izdošanu par PVN pārmaksas atmaksu par 2010.gada martu.

[14] Apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas secinājumam, ka PVN soda nauda pieteicējai aprēķināta pamatoti un tā ir

samērīga ar izdarīto pārkāpumu nodokļu jomā, arī nokavējuma nauda aprēķināta atbilstoši tiesību nomām.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

atzīt par nepamatotu un noraidīt sabiedrības ar ierobežotu atbildību /Nosaukums A/ pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta

ģenerāldirektores 2010.gada 5.oktobra lēmuma Nr.22.4.6/51302 atcelšanu un labvēlīga akta izdošanu par pievienotās vērtības

nodokļa pārmaksas, kas izveidojusies 2010.gada martā, atmaksu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas

dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.Gintere

Tiesneši M.Osmane

M.Vīgants