Court partially allows insurance recovery claim against vehicle owner for leaving accident scene, rejecting excessive interest periods.

Lietas arhīva Nr. C-0702-18/2

ECLI:LV:VRT:2018:0523.C14018918.4.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Gulbenē 2018.gada 23.maijā

Vidzemes rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnese M.Bogdane

izskatīja rakstveida procesā civillietu AAS “Balta” vienkāršotās procedūras lietā par naudas piedziņu pret /pers. A/ par naudas piedziņu

Aprakstoša daļa

2018.gada 31.janvārī AAS “Balta” (turpmāk tekstā – prasītājs) iesniegusi Gulbenes rajona tiesā (pēc tiesu reorganizācijas Vidzemes rajona tiesa)

prasības pieteikumu vienkāršotās procedūras lietā pret /pers. A/ (turpmāk tekstā – atbildētājs) par naudas piedziņu. 2018.gada 1.februārī ievesta lieta.

Prasītājs pamatojoties uz Civillikuma Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 2., 3.pantu,

41.panta otro daļu, Civillikuma 1753., 1756., 1775., 1779., 1784., 1893.-1905.pantu, Civilprocesa likuma 5., 195., 250.18, 250.19, 250.20 pantu, lūdz

piedzīt no galveno parādu EUR 1540,40; likumiskos procentus EUR 143,71, valsts nodevu EUR 252,62, ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus EUR

3,30. Lūdz noteikt prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos procentus 6% gadā no galvenā parāda.

Motīvu daļa

Pārbaudot prasības pieteikumam pievienotos rakstiskos pierādījumus, novērtējot prasības pieteikumu, tā motivāciju, tiesa atzīst, ka prasība

pamatota un ir apmierināma daļēji.

Civillikuma 1770.pants noteic, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums. Savukārt Civillikuma 1772.pants paredz, ka jau

cēlies zaudējums var būt vai nu cietušā tagadējās mantas samazinājums, vai arī viņa sagaidāmās peļņas atrāvums. Tādējādi zaudējums var izpausties kā

jebkāds mantas samazinājums, zudums vai bojājums, sagaidāmās peļņas atrāvums, papildu izdevumi, kā arī citas mantiski novērtējamas tiesību

aizskāruma sekas.

Atbilstoši Civillikuma 1779.pantam katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Saskaņā ar

Civillikuma 1775.pantu katrs zaudējums, kas nav nejaušs, ir jāatlīdzina.

Saskaņā ar Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma 41.panta otrās daļas c apakšpunktu

apdrošinātājs ir tiesīgs iesniegt regresa prasību pret ceļu satiksmes negadījumā zaudējumu nodarījušā transportlīdzekļa īpašnieku vai — transportlīdzekļa

līzinga gadījumā — līzinga ņēmēju, ja transportlīdzekļa vadītājs, neievērojot šajā likumā vai citos normatīvajos aktos noteiktās prasības, atstājis notikuma

vietu [..].

Prasītājam ir tiesisks pamats prasīt zaudējumus no atbildētāja izmaksātās apdrošināšanas atlīdzības EUR 1437,10 apmērā.

Tiesa uzskata, ka prasītāja norādītā fiksētā maksa saskaņā ar sadarbības līgumu EUR 103,30 nav atzīstami par zaudējumiem, jo tie ir radušies

sakarā ar konkrētu civilprocesu, tas ir, par procesuālo dokumentu sastādīšanu, nosūtīšanu un šādi izdevumi tiek atlīdzināti tikai tādā kārtībā un apmēros,

kā to nosaka Civilprocesa likums izsmeļošajā tiesāšanās izdevumu uzskaitījumā Civilprocesa likuma 4.nodaļā, kā arī Parādu ārpustiesas atgūšanas likumā

un Ministru kabineta noteikumu Nr.61 “Noteikumi par parāda atgūšanas izdevumu pieļaujamo apmēru un izdevumiem, kuri nav atlīdzināmi” noteiktajā

kārtībā un apjomā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 33.panta pirmo daļu tiesāšanās izdevumi ir tiesas izdevumi un ar lietas vešanu saistītie izdevumi. Minētā likuma

panta otrajā daļā noteikts, ka tiesas izdevumi ir: valsts nodeva; kancelejas nodeva; ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi. Savukārt ar lietas vešanu saistīto

izdevumu veidus noteic Civilprocesa likuma 33.panta trešā daļa, proti: izdevumi par advokāta palīdzību; izdevumi sakarā ar ierašanos uz tiesas sēdēm; ar

pierādījumu vākšanu saistītie izdevumi.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 5.panta sesto daļu, piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru. Līdzīgās lietās Augstākās tiesas Senāts ir

atzinis, ka materiālo tiesību normas nav piemērojamas strīdos par izdevumu atlīdzību, kas radušies pusei, pilnvarojot pārstāvi lietas vešanai (skat.

Augstākās tiesas Senāta 2000.gada 11.oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-466 un 2009.gada 21.janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-6). Strīds par

izdevumu atlīdzību, kas radušies, pusei, pilnvarojot pārstāvi lietas vešanai, izšķirams saskaņā ar Civilprocesa likuma normām un materiālo tiesību normas

par zaudējumu atlīdzību nav piemērojamas. No 2011.gada 12.oktobra sadarbības līguma Nr. 01490-05-11 (lietas 10.lapa) secināms, ka prasītājs par

regresa prasījumu pārvaldīšanas pakalpojumiem apņemas izdarīt SIA „Julianus Inkasso Latvija” samaksu atbilstoši šī līguma nosacījumiem un cenrādim

(5.1.punkts), kas norāda uz to, ka pēc būtības šie izdevumi vērtējami kā ar lietas vešanu saistīti izdevumi.

SIA „Julianus Inkasso Latvija” statuss neatbilst Civilprocesa likuma 44.pantā noteiktajam atlīdzināšanas pamatam, jo lietā nav pierādījumu, ka

palīdzības sniedzējs būtu bijis advokāts.

Saeima 2011.gada 21.jūlija ārkārtas sesijas septītajā sēdē, izskatot likumprojektu „Grozījumi Civilprocesa likumā” (Nr.15/Lp10) trešajā lasījumā,

balsojumā neatbalstīja priekšlikumu, kas paredzēja ar lietas vešanu saistītos izdevumus atlīdzināt arī gadījumos, kad izdevumi radušies kvalificēta jurista

palīdzības samaksai (pieejams:http://titania.saeima.lv/LIVS10/SaeimaLIVS10.nsf/webSasaiste? OpenView&restricttocategory=15/Lp10).

Tādējādi likumdevējs, noraidot minētos grozījumus, nepārprotami izteicis gribu neattiecināt jēdzienu „advokāts” uz juristiem, kas nav zvērināti advokāti,

ko apstiprina arī pirms balsojuma notikušās debates, kurās skaidri iezīmēti šī priekšlikuma neatbalstīšanas iemesli.

Ņemot vērā šo faktu, ka likumdevēja skaidri izteikto Civilprocesa likuma 33.panta trešās daļas 1.punktā un 44.panta pirmās daļas 1.punktā

ietvertā jēdziena „advokāts” attiecināšanu tikai uz zvērinātiem advokātiem, kas izslēdz šā jēdziena tulkošanu paplašināti, Senāts 2011.gada 23.novembra

spriedumā lietā Nr.SKC-377 jau atkāpās no 2010.gada 10.novembra spriedumā šajā lietā un 2011.gada 22.jūnija spriedumā lietā Nr.SKC-219

izteiktajām atziņām jautājumā par Civilprocesa likuma 44.panta pirmajā daļā paredzēto izdevumu atlīdzināšanu gadījumā, kad juridisko palīdzību sniedzis

kvalificēts jurists (skat. Senāta 2012.gada 21.marta spriedumu lietā Nr.SKC-308/2012).

Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma 6.pantā noteikts, ka parādniekam ir pienākums

atlīdzināt parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējam radušos parāda atgūšanas izdevumus, ja to atlīdzināšana tiek pieprasīta un nepastāv strīds par

parāda esamību. Parāda atgūšanas izdevumiem jābūt samērīgiem un objektīvi pamatotiem. Par samērīgiem uzskatāmi parāda atgūšanas izdevumi, kas

atbilst Ministru kabineta noteiktajam parāda atgūšanas izdevumu pieļaujamam apmēram (izņemot tos izdevumus, kurus Ministru kabinets atzinis par

neatlīdzināmiem). Parāda atgūšanas izdevumu pieļaujamo apmēru un izdevumus, kuri nav atlīdzināmi, nosaka Ministru kabinets. Savukārt šā likuma

7.pants noteic, ka kreditors vai parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējs, uzsākot parāda atgūšanu, rakstveidā paziņo parādniekam par parāda esamību

un aicina labprātīgi izpildīt kavētās maksājuma saistības.

Ministru kabineta noteikumu Nr.61 “Noteikumi par parāda atgūšanas izdevumu pieļaujamo apmēru un izdevumiem, kuri nav atlīdzināmi” 2. punktā

noteikts, ka parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējam ir tiesības no parādnieka pieprasīt, lai tas atlīdzinātu pamatotus parāda atgūšanas izdevumus, kas

atbilst šādam pieļaujamam apmēram:

2.1. par rakstiska paziņojuma sagatavošanu un nosūtīšanu parādniekam, kurā sniegta informācija par parāda esību un aicinājums labprātīgi izpildīt

kavētās maksājuma saistības, un par nepieciešamajām darbībām parādnieka faktiskās kontaktinformācijas noskaidrošanai, ja parādnieks nav

sasniedzams, – kopā ne vairāk kā septiņus euro;

2.2. par citām parāda atgūšanai papildus veiktajām darbībām – kopā ne vairāk kā 10 euro parāda atgūšanas procesā, līdz parādnieks izpildījis

maksājuma saistības pret parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzēju vai kreditoru.

Prasība ir apmierināma daļā par parāda atgūšanas izdevumu piedziņu EUR 17,-, bet pārējā daļā ir noraidāma.

Civillikuma 1753.pantā noteikts, ka ar procentiem jāsaprot tā atlīdzība, kas dodama par kādas naudas summu vai citu atvietojamu lietu lietošanas

atvēlējumu vai kavējumu, samērā ar viņu daudzumu un lietošanas ilgumu. Saskaņā ar Civillikuma 1756.pantu pienākums maksāt procentus pamatojas vai

nu uz tiesisku darījumu, vai uz likumu. Savukārt saskaņā ar Civillikuma 1765.pantu procentu apmērs cieši jānosaka aktā vai darījumā. Ja tas nav darīts,

kā arī gadījumā, ja likums nosaka aprēķināt likumiskos procentus, tas ir, seši procenti no simta gadā.

Kā atzīts tiesību doktrīnā, nokavējuma procenti ir maksa par naudas vai cita kapitāla lietojumu pēc tam, kad iestājies maksājuma (atvietojamas

lietas došanas) pienākums. Šādu procentu maksāšana ir saistīta ar pārkāpumu – nokavējumu (sk. Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības.

Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. - Rīga: Mans Īpašums, 1998, 156.lpp.; K.Torgāns. Saistību tiesības. I daļa. Mācību

grāmata. - Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 146.lpp.).

Tiesību doktrīnā atzīts, ka Civillikuma 1759.panta 1.punktā paredzētais pienākums maksāt nokavējuma procentus attiecināms tikai uz parāda

saistībām. Konkrētajā gadījumā starp pusēm nav noslēgts līgums, atbildētāja atbildība izriet no ārpuslīgumiska tiesību aizskāruma (delikta). Likumā

paredzētais atbildētāja pienākums atlīdzināt sabiedrībai zaudējumus ir nodibināms ar tiesas spriedumu. To, ka nav pieļaujama likumisko procentu

aprēķināšana par laika posmu, kamēr pastāv strīds, Augstākās tiesas Senāts ir atzinis 2003.gada 17.decembra spriedumā lietā Nr.SKC-610.

Tiesa konstatē, ka ir noraidāms prasījums par likumisko nokavējuma procentu piedziņu par zaudējumu samaksas kavējumu.

Saskaņā ar Civillikuma 1765.panta otro un ceturto daļu, likumisko procentu apmērs par tāda naudas parāda samaksas nokavējumu, kas kā

atlīdzība nolīgta līgumā par preces piegādi, par pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu, ir astoņi procentpunkti virs procentu pamatlikmes (1765.p.3.d.)

gadā, bet līguma attiecībās, kurās piedalās patērētājs, — seši procenti no simta gadā. Procenti aprēķināmi tikai no paša kapitāla.

Prasītājs lūdzis tiesu atzīt prasītajam tiesības saņemt no atbildētāja likumiskos procentus no galvenā parāda.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments 2014.gada 04.novembra spriedumā lietā Nr.SKC-2742/14 (C17162112) atzina par

pamatotu kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas spriedumu daļā par to likumisko procentu piedziņu, kas prasītājam pienākas saskaņā ar CPL

195.pantu. Kasācijas sūdzībā atbildētājs norādīja, ka apelācijas instances tiesa, nosakot likumisko procentu termiņa sākumu, nepamatoti to sākusi skaitīt

no sprieduma stāšanās likumīgā spēkā dienas, lai gan sprieduma labprātīgai izpildei atbildētājam bija noteikts desmit dienu termiņš. Senāts norādīja, ka

“[7.3] Pamatots ir kasācijas sūdzības arguments, ka apelācijas instances tiesas noteiktais desmit dienu termiņš sprieduma labprātīgai izpildei nav

iekļaujams termiņā, par kuru aprēķināmi likumiskie procenti. Atbilstoši Civillikuma 1652.panta pirmās daļas 3.punktam parādnieka nokavējums ar visām

tām sekām iestājas pats no sevis, kad viņš palaidis garām termiņu, kas nolikts izpildīšanai vai nu ar likumu, vai ar līgumu, vai arī pēc paražas. Konkrētajā

gadījumā ar tiesas spriedumu noteiktais desmit dienu termiņš sprieduma labprātīgai izpildei paredzēts, lai parādnieks varētu samaksāt piedzīto naudas

summu, tādēļ šis termiņš nav ieskaitāms nokavējumā.”

No šī sprieduma izriet, ka to likumisko procentu, kuru saņemšanas tiesības atzītas ar tiesas spriedumu atbilstoši CPL 195.panta noteikumiem,

aprēķins sākas nevis no sprieduma stāšanās spēkā dienas, bet gan no dienas, kad beidzās tiesas noteiktais sprieduma labprātīgas izpildes termiņš, tātad,

nekādā gadījumā šīs tiesības nav nosakāmas ar atpakaļejošu datumu. Tādas pašas atziņas ir iekļautas arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu

departamenta 2016.gada 29.janvāra lēmumā lietā Nr.SKC-1331/2016 (C28283311).

Piemērojot Civillikuma 1759.panta 1.punkta, 1765.panta pirmās un ceturtās daļas tiesību normas, tiesa konstatē, ka prasītājam ir tiesības saņemt

likumiskos procentus (6% gadā) no neatmaksātās summas par laika periodu no dienas, kad beigsies tiesas noteiktais sprieduma labprātīgas izpildes

termiņš līdz sprieduma pilnai izpildei (izsoles dienai), ievērojot Civillikuma 1763.pantā minētos procentu pieauguma aprobežojumus.

Prasītājam radušies tiesas izdevumi – samaksāta valsts nodeva EUR 252,62 (lietas 9.lapa), ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi par prasības

pieteikuma un nolēmumu norakstu piegādāšanu un izsniegšanu EUR 3,30 (lietas 10.lapa). Kopā tiesas izdevumu apmērs – EUR 255,92.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu, tiesas izdevumi piespriežami no atbildētāja par labu prasītājam proporcionāli apmierinātajai

prasījuma daļai.

Tā kā prasība celta par piedziņu EUR 1684,11 apmērā, bet tiesa konstatējusi, ka prasība ir apmierināma daļā par EUR 1454,10 piedziņu, tad

procentuāli rēķinot – prasība ir apmierināta par 86,35 %.

Attiecīgi, rēķinot procentus no apmierinātās prasījuma daļas, secināms, ka no atbildētāja prasītāja labā piedzenami tiesas izdevumi EUR 220,99

apmērā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 8., 41., 97., 190.-195., 204.1 , 250.25 , 250.27,

413., 415.pantiem, tiesa

nosprieda:

apmierināt prasību daļēji.

PIEDZĪT no /pers. A/, personas kods /personas kods/, par labu AAS „Balta”, reģistrācijas Nr. 40003049409, galveno parādu EUR 1437,10,

parāda atgūšanas izmaksas EUR 17,-; tiesāšanās izdevumus EUR 220,99, KOPĀ EUR 1675,09 (viens tūkstotis seši simti septiņdesmit pieci euro 9

centi).

ATZĪT AAS “Balta”, tiesības saņemt no /pers. A/, personas kods /personas kods/, likumiskos procentus 6% gadā no neatmaksātā galvenā parāda

par laika periodu no dienas, kad beigsies tiesas noteiktais sprieduma labprātīgas izpildes termiņš līdz sprieduma pilnai izpildei (izsoles dienai), ievērojot

Civillikuma 1763.pantā minētos procentu pieauguma aprobežojumus.

NORAIDĪT prasību daļā par likumisko procentu EUR 143,71 apmērā piedziņu par laika periodu no 05.10.2012. līdz 22.01.2018. un parāda

atgūšanas izmaksu piedziņu EUR 86,30 apmērā.

Sprieduma labprātīgai izpildei noteikt atbildētājam termiņu – desmit dienas no sprieduma spēkā stāšanās brīža.

Saīsināts spriedums nav pārsūdzams. Saīsināts spriedums stājas likumīgā spēkā pēc tam, kad izbeidzies termiņš sprieduma sastādīšanas lūguma

iesniegšanai un neviena no pusēm nav iesniegusi sprieduma sastādīšanas lūgumu.

Puses 10 (desmit) dienu laikā no saīsinātā sprieduma sastādīšanas datuma var iesniegt tiesā sprieduma sastādīšanas lūgumu. Ja puse būs iesniegusi

sprieduma sastādīšanas lūgumu, sprieduma noraksts būs pieejams tiesas kancelejā 2018.gada 15.jūnijā.

Saīsināts spriedums ir sastādīts un pieejams tiesas kancelejā 2018.gada 23.maijā.

Tiesnese M.Bogdane