Court dismissed compensation claim for personal and moral harm, finding apology sufficient for minor moral damage.

NORAKSTS

Lieta Nr.A421010109

A01569 – 11/43

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2011.gada 14.aprīlī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis G.Ploriņš,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc E.D.

pieteikuma par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru nolemtu atlīdzināt viņam

radīto personisko kaitējumu Ls 5000 un morālo kaitējumu Ls 3000 apmērā,

izdošanu.

Aprakstošā daļa

[1] 2009.gada 7.decembrī Administratīvajā rajona tiesā saņemts E.D.

(turpmāk arī pieteicējs) pieteikums par Mālpils novada domes (turpmāk arī

atbildētājs vai Dome) 2009.gada 11.novembra lēmuma Nr.8/1 (turpmāk arī

Lēmums) atcelšanu, personiskā kaitējuma Ls 5000 apmērā un morālā kaitējuma

Ls 3000 apmērā atlīdzināšanu.

Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2009.gada 15.decembra

lēmumu pieteikums pieņemts un ierosināta administratīvā lieta.

[2] No lietas materiāliem konstatējams turpmāk minētais.

[2.1] Ar Administratīvās apgabaltiesas 2009.gada 29.septembra

spriedumu lietā Nr.A42527607 (turpmāk arī Spriedums) ir atcelts Mālpils

pagasta padomes Administratīvās komisijas (turpmāk arī Administratīvā

komisija) 2007.gada 23.aprīļa lēmums Nr.B-76-6 „Par lietvedības izbeigšanu

A.S. administratīvā pārkāpuma lietā” (turpmāk arī Sākotnējais lēmums) un

izbeigta lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā par A.S. saukšanu pie

administratīvās atbildības pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa

(turpmāk arī LAPK) 172.2 panta.

[2.2] Atbildētājs 2009.gada 11.novembrī Domes sēdē pieņēma lēmumu

(protokols Nr.8, 8/1) „Par zaudējumu atlīdzinājumu” (turpmāk arī Lēmums), ar

kuru nolēma: 1) noraidīt E.D. lūgumu atlīdzināt personisko kaitējumu Ls 5000

apmērā; 2) noraidīt E.D. lūgumu atlīdzināt morālo kaitējumu Ls 3000 apmērā;

3) rakstveidā atvainoties E.D. par Mālpils pagasta padomes Administratīvās

komisijas 2007.gada 23.aprīļa pieņemto lēmumu Nr.B-76-6, ar kuru tika

izbeigta lietvedība A.S. administratīvā pārkāpuma lietā.

[3] Nepiekrītot Lēmumam, pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona

tiesā, lūdzot Lēmumu atcelt un uzlikt par pienākumu atbildētājam atlīdzināt

pieteicējam personisko kaitējumu Ls 5000 apmērā un morālo kaitējumu Ls

3000 apmērā, minot šādus argumentus.

[3.1] Pieteicējs uzskata, ka ar Sākotnējo lēmumu viņam nodarīts būtisks

personiskais kaitējums. Pieteicējs atsaucas uz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto

zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11.panta otro daļu, Administratīvā procesa

likuma (turpmāk arī APL) 247.pantu un 153.panta otro un trešo daļu, kā arī uz

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāts)

2009.gada 23.aprīļa spriedumu lietā SKA-92/2009, norādot, ka ar Spriedumu ir

apstiprināts, ka A.S. veica prettiesiskas darbības pret pieteicēju, kas notikuma

brīdī bija nepilngadīga persona. Tāpat ar Spriedumu ir pierādīts, ka

Administratīvā komisija pieņēma prettiesisku Sākotnējo lēmumu un nepamatoti

izbeidza A.S. administratīvā pārkāpuma lietu, tādējādi atbrīvojot viņu no likumā

noteiktās atbildības.

[3.2] Pieteicējs norāda, ka ar 2007.gada 22.marta lēmumu par

kriminālprocesa lietā Nr.12350000807 izbeigšanu tika nodibinātas tiesiskās

sekas, kas tieši skāra toreiz nepilngadīgā pieteicēja un viņa likumīgo pārstāvju

tiesības un intereses, proti, A.S. realizēja fizisku un emocionālu vardarbību pret

bērnu. Pieteicējs ir cietušais A.S. administratīvā pārkāpuma lietā un viņa vecāki

bija tiesīgi, aizstāvot sava bērna intereses, vērsties valsts institūcijā un sagaidīt

tiesisku lēmumu.

[3.3] Pieteicējs uzskata, ka Administratīvā komisija 2007.gada 23.aprīlī

pieņēma prettiesisku Sākotnējo lēmumu, ar kuru izbeidza lietvedību A.S.

administratīvā pārkāpuma lietā, pamatojot to ar termiņa soda piemērošanai A.S.

beigšanos un ar to, ka A.S. darbojies galējas nepieciešamības un aizstāvēšanās

stāvoklī.

[3.4] Pieteicējs uzskata, ka ar Sākotnējo lēmumu Administratīvā komisija

būtiski grozīja iepriekš ar lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu nodibinātās

tiesiskās sekas, proti, to, ka tika pierādīta A.S. vaina konkrētajā administratīvajā

pārkāpumā. Ar Sākotnējo lēmumu Administratīvā komisija tiešā veidā būtiski

pasliktināja tobrīd nepilngadīgā pieteicēja tiesisko situāciju – ignorēja bērna

tiesības, kuras aizsargā valsts un kuras ir noteiktas primāri Satversmē, Bērnu

tiesību aizsardzības likumā un citos normatīvajos aktos, vienlaicīgi ignorējot arī

likumdevēja gribu, kas nostiprināta normatīvajos aktos attiecībā uz bērnu

tiesību aizsardzību.

[3.5] Administratīvā apgabaltiesa Sākotnējo lēmumu atcēla kā

neatbilstošu faktiskajiem apstākļiem un tiesību normām, bet patlaban vairs nav

iespējams atgriezt pieteicējam iepriekšējo tiesisko situāciju un piemērot sodu

A.S. Pieteicējs norāda, ka viņa un viņa vecāku mērķis – bērnam valsts garantēto

tiesību un interešu aizsardzība, – ar kuru viņi vērsās Administratīvajā komisijā,

vairs nav realizējams. Neskatoties uz to, ka Sākotnējais lēmums ir atcelts,

lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā par A.S. saukšanu pie administratīvās

atbildības ir izbeigta sakarā ar to, ka sodu viņam varēja piemērot tikai laikā, kad

Administratīvā komisija izskatīja lietu un pieņēma Sākotnējo lēmumu.

[3.6] Pieteicēja uzskatā atbildētāja atlīdzinājums – rakstveida

atvainošanās par nodarīto morālo kaitējumu, nav adekvāts. Pieteicējs morālā

kaitējuma nodarījumu vērtē kā būtisku. Pieteicējs atsaucas uz Valsts pārvaldes

iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 9.pantu un 11.panta trešo

daļu un norāda, ka, vērtējot morālā kaitējuma esamību, morālā kaitējuma

atlīdzinājuma tiesiskais pamats tiek uzskatīts par pierādītu, ja ir pierādīts

personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums. Administratīvā

komisija nevērtēja Satversmē un Bērnu tiesību aizsardzības likumā

nostiprinātās bērna tiesību garantijas un pieņēma prettiesisku Sākotnējo

lēmumu, ar kuru atbrīvoja A.S. no atbildības.

[3.7] Pieteicējs norāda, ka viņam un viņa vecākiem no notikuma brīža

2006.gada 21.decembrī līdz Spriedumam konkrētais notikums ir apziņā, kā

psiholoģiski traumējošs un aizvainojošs, bet Sākotnējais lēmums ir ilgstošas

ciešanas, pazemojošas sajūtas un vispārēju diskomfortu izraisošs.

Administratīvā komisija nevērtēja, ka toreiz nepilngadīgā pieteicēja tiesību

aizkārums bija publisks un vardarbīgs. Pieteicējs atsaucas uz Sprieduma 13.lpp.,

norādot, ka vardarbības emocionālās un fiziskās sekas pieteicējam izpaudās kā

apjukums, kauns, slikta dūša, psihisks sastingums un bezspēcība par notikušo.

Konkrētais notikums ir pieteicēja spilgtā atmiņā ar visām pazemojošām

fiziskajām darbībām un negatīvajām emocijām gan notikuma, gan Sākotnējā

lēmuma, gan pirmās instances tiesas sēdes brīdī.

[3.8] Pieteicējs uzskata, ka vardarbība pret bērnu nav attaisnojama, īpaši

ņemot vērā virkni minēto veselības problēmu risku, kuras rodas emocionālas un

fiziskas vardarbības seku rezultātā, kas spēj izraisīt saskarsmes problēmas

turpmākajā bērna dzīvē.

[4] Administratīvajā rajona tiesā 2010.gada 21.janvārī saņemts atbildētāja

rakstveida paskaidrojums (lietas 27. – 30.lapa). Savā rakstveida paskaidrojumā

tiesai atbildētājs norāda, ka pieteikumu neatzīst pilnībā tālāk minēto apsvērumu

dēļ.

[4.1] Atbildētājs paskaidro, ka 2006.gada novembrī un decembrī Mālpils

kultūras nama teritorijā bieži notika pašvaldības mantas demolēšanas gadījumi

un nekārtības, ko apliecina Mālpils pašvaldības policijā saņemtie iesniegumi,

ziņojumi un apsekošanas akti. 2006.gada 21.decembrī Mālpils kultūras nama

teritorijā izvērtās konfliktsituācija starp kultūras nama dežuranti un jauniešiem,

kuri lauzās kultūras nama durvīs un necienīgi izturējās gan pret pašvaldības

īpašumu, gan darbiniekiem. A.S., būdams pašvaldības darbinieks un zinādams

par esošo situāciju un iepriekšējiem demolēšanas gadījumiem, kā arī ņemot vērā

kultūras nama dežurantes lūgumu pēc palīdzības un vēlēdamies novērst kārtējo

pašvaldības mantas demolēšanas gadījumu, 2006.gada 21.decembra vakarā

vairākkārt brīdinājis jauniešus, aicinot viņus izklīst no kultūras nama durvju

priekšas. Jaunieši brīdinājumus nav ņēmuši vērā. A.S., lai pārtrauktu nekārtības

un novērstu iespējamo kaitējumu, pieteicēju nogādāja policijas iecirknī apstākļu

noskaidrošanai.

[4.2] 2009.gada 11.novembra Domes sēdē atbildētājs, izvērtējot

zaudējuma atlīdzinājuma tiesisko pamatu, ņēma vērā konkrētā gadījuma

apstākļus, Administratīvās komisijas rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un

motīvus, kā arī toreiz nepilngadīgā pieteicēja rīcību un līdzatbildību konkrētajā

gadījumā. Atbildētājs secināja un uzskata, ka A.S. ar savu rīcību novērsa

kārtējās briesmas, kas draudēja pašvaldības īpašumam, un kas konkrētajā brīdī

nebija citādi novēršamas, jo nebija sazvanāma policija, bet apsardzes darbinieks

bija izsaukts uz citu notikumu. Dome atzina, ka A.S. nodarītais kaitējums

pieteicējam ir mazāks nekā novērstais, par ko liecina fakts, ka pēc konkrētā

gadījuma vairs nav notikuši līdzīga rakstura pašvaldības mantas demolēšanas

gadījumi. Atbildētājs uzskata, ka A.S., veicot savu pilsoņa pienākumu,

aizsargāja no prettiesiska apdraudējuma sabiedrisko kārtību, pašvaldības

īpašumu un pilsoņu tiesības, un novērsa briesmas, kas draudēja gan

sabiedriskajai kārtībai un pašvaldības īpašumam, gan citu pilsoņu tiesībām.

[4.3] Ne Administratīvā komisija, ne Dome nekonstatēja, ka A.S. būtu

apzināti pakļāvis pieteicēju fiziskai un emocionālai vardarbībai. Vērtējot

konkrētā gadījuma apstākļus, netika konstatēts, ka A.S. kaut kādu apsvērumu

dēļ apzināti būtu vēlējies fiziski vai emocionāli iespaidot tieši pieteicēju, jo A.S.

satvēra nejauši izvēlētu personu no apdraudējumu radošās jauniešu grupas un

centās viņu nogādāt policijas iecirknī apstākļu noskaidrošanai.

[4.4] Atbildētājs ņēma vērā, ka pieteicējs 2006.gada 21.decembra vakarā

bija kopā ar jauniešiem, kuri mēģināja ielauzties kultūras namā, ilgstoši raustot

durvis un riskējot tās salauzt, ņirgājās par kultūras nama dežuranti un neņēma

vērā ne dežurantes, ne A.S. lūgumus izklīst un pārtraukt necienīgo izturēšanos.

Atbildētājs ņēma vērā, ka pieteicējam bija iespēja iejaukties jauniešu darbībās

un aicināt viņus atturēties no prettiesiskas rīcības, nevis bezatbildīgi noskatīties

uz notikušo, tādā veidā atbalstot prettiesiskās darbības. Netika konstatēts, ka

pieteicējs vispār nebūtu piedalījies konkrētajā notikumā.

[4.5] Atbildētājs ņēma vērā, ka pieteicējs 2006.gada 21.decembrī bija

pilnus 16 gadus vecs jauneklis, kurš ir spējīgs apzināties savu rīcību un tās

rezultātā nodarītās sekas. Atbildētājs atsaucas uz Bērnu tiesību aizsardzības

likuma 23.panta ceturto, piekto un sesto daļu, norādot, ka Dome nav gribējusi

pasliktināt toreiz nepilngadīgā pieteicēja tiesisko situāciju, ignorējot bērna

tiesības. Dome vērtēja, ka pieteicējam ir ne tikai Satversmē un Bērnu tiesību

aizsardzības likumā noteiktās tiesības, bet arī atbildība un pienākumi.

[4.6] Atbildētājs norāda, ka Sākotnējā lēmuma pieņemšanas gaitā

Administratīvā komisija izvērtēja lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus,

to kopsakarību ar izdarīto pārkāpumu, kā arī atbildību izslēdzošos apstākļus.

Administratīvā komisija izvērtēja lietas apstākļus objektīvi pēc būtības un

konstatēja, ka A.S. nav saucams pie administratīvās atbildības, jo viņš rīkojies

galējās nepieciešamības un nepieciešamās aizstāvēšanās stāvoklī. Dome

pievienojas Administratīvās komisijas atzinumam, ka konkrētajā gadījumā ir

attaisnojama A.S. vēlme steigties palīgā kultūras nama dežurantei, kura lūdza

palīdzību, jo pati nespēja tikt galā ar jauniešu grupu, kas centās radīt bojājumus

pašvaldības īpašumam.

[4.7] Atbildētājs norāda, ka Administratīvajai komisijai, piemērojot

administratīvo sodu, ir jāievēro ne tikai konkrētā piemērojamā tiesību norma,

kura paredz atbildību par pārkāpumu, bet arī LAPK 1.pantā noteiktais

administratīvo pārkāpumu likumdošanas uzdevums un 22.pantā noteiktais

administratīvā soda mērķis, lai personu, kura izdarījusi administratīvo

pārkāpumu, audzinātu likumu ievērošanas un sadzīves noteikumu cienīšanas

garā, kā arī, lai gan tiesību pārkāpējs, gan citas personas neizdarītu jaunus

pārkāpumus. Atbildētājs norāda, ka arī Administratīvā rajona tiesa A.S. darbībās

konstatēja galējas nepieciešamības un nepieciešamās aizstāvēšanās stāvokļa

pazīmes un atzina, ka Administratīvā komisija pamatoti ir izbeigusi

administratīvo lietvedību attiecībā pret A.S.

[4.8] Atbildētājs atsaucas uz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu

atlīdzināšanas likuma (turpmāk – Zaudējumu atlīdzināšanas likums) 1.pantu.

Atbildētājs norāda, ka minētā likuma II nodaļa reglamentē zaudējuma

atlīdzinājuma pamatu un apmēra noteikšanu. Atbildētājs atsaucas uz Augstākās

tiesa Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006.gada 17.janvāra spriedumu

lietā SKA-8/2006, norādot, ka ar Spriedumu ir atcelts Administratīvās komisijas

Sākotnējais lēmums, līdz ar to konstatēts prettiesisks iestādes izdotais

administratīvais akts, tomēr līdz 2009.gada 29.septembrim Administratīvās

komisijas Sākotnējais lēmums bija pamatots un likumīgs, kas tika atzīts ar

Administratīvas rajona tiesas 2008.gada 7.maija spriedumu.

[4.9] Atbildētājs norāda, ka, pārbaudot, vai starp Administratīvās

komisijas izdoto administratīvo aktu un pieteicēja morālajām ciešanām un

personisko kaitējumu ir tieša cēloņsakarība un vai tas ir galvenais faktors, kas

nenovēršami radīja pieteicēja personisko kaitējumu un morālo pārdzīvojumu,

tika konstatēts, ka Administratīvā komisija 2007.gada 23.aprīlī konstatēja faktus

un pieņēma lēmumu par 2006.gada 21.decembra notikumu, kad no notikuma

līdz Sākotnējā lēmuma pieņemšanai bija pagājuši pilni četri mēneši, un

Administratīvās komisijas izdotais administratīvais akts nebija tieši vērsts uz

toreiz nepilngadīgā pieteicēja interešu aizskārumu un zaudējumu nodarīšanu.

[4.10] Atbildētājs atsaucas uz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto

zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11.panta otro daļu, norādot, ka jākonstatē

zaudējumu esamība un jānosaka personiskais un morālais kaitējums. Ņemot

vērā to, ka pieteicēja 2009.gada 12.oktobra iesniegumam bija pievienots tikai

Sprieduma noraksts un paskaidrojumi, ar to nav pierādīts, ka pieteicējam tieši ar

Administratīvās komisijas Sākotnējo lēmumu būtu nodarīts personisks

kaitējums. Atbildētājs atsaucas arī uz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto

zaudējumu atlīdzināšanas likuma 9.pantu un 11.panta trešo daļu, norādot, ka

nav pamata apstrīdēt personas ar likumu aizsargāto interešu aizskārumu

incidentā, kas norisinājās 2006.gada 21.decembrī, bet nav pamata uzskatīt, ka

līdzīgs personas interešu aizskārums ir nodarīts ar Administratīvās komisijas

Sākotnējo lēmumu.

[4.11] Atbildētājs atsaucas uz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto

zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta ceturto daļu, norādot, ka izvērtējot

faktiskos lietas apstākļus un Administratīvās komisijas rīcību un tiesisko

pamatu, Dome uzskata, ka atbilstīgākais atlīdzinājums pieteicējam par

administratīvās komisijas pieņemto Sākotnējo lēmumu ir rakstiska

atvainošanās.

[5] Pieteicējs ir piekritis administratīvās lietas izskatīšanai rakstveida

procesā (lietas 25.lapa). Līdz ar to atbilstoši Administratīvā procesa likuma

114.pantam lieta izskatīta rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus

kopsakarā ar procesa dalībnieku lietā iesniegtajiem rakstveida

paskaidrojumiem, secina, ka pieteikums ir noraidāms.

[7] Izskatāmā administratīvā lieta ierosināta par Mālpils novada domes

2009.gada 11.novembra lēmuma Nr.8/1 atcelšanu un labvēlīga administratīvā

akta izdošanu, ar kuru nolemtu pieteicējam atlīdzināt personisko kaitējumu Ls

5000 apmērā un morālo kaitējumu Ls 3000 apmērā.

Atbilstoši administratīvo tiesu judikatūrai, nelabvēlīgs administratīvs

akts, ar kuru iestāde atteikusi apmierināt pieteicēja prasījumu, kas pieteicējam ir

Lēmums, vērtējams vienīgi kā lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas

rezultāts. Tas ir priekšnoteikums, lai persona varētu vērsties tiesā ar pieteikumu

par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, kas pieteicēja gadījumā būtu

lēmums, ar kuru nolemtu viņam atlīdzināt personisko kaitējumu Ls 5000

apmērā un morālo kaitējumu Ls 3000 apmērā. Šī nelabvēlīgā administratīvā

akta atcelšana nav patstāvīgs pieteikuma priekšmets. Tas izriet no tā, ka šādā

gadījumā administratīvā akta (atteikuma izdot labvēlīgu aktu) atcelšana nedod

pieteicējam labumu, kuru viņš vēlas iegūt (sk., piemēram, Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 4.janvāra sprieduma lietā

SKA – 14/2007 17.punktu).

Tādējādi izskatāmajā lietā pieteicēja prasījums ir precizējams kā

pieteikums par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru nolemtu atlīdzināt viņam

radīto personisko kaitējumu Ls 5000 un morālo kaitējumu Ls 3000 apmērā,

izdošanu.

[8] Administratīvā procesa likuma 92.pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs

prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko

kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai

iestādes faktisko rīcību. Savukārt Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 1.pants

noteic, ka likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai Satversmē un

Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par

mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu (turpmāk

zaudējumu atlīdzinājums), kas nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku

administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību. Šā likuma 4.panta pirmā

daļa noteic, ka iestāde zaudējumus var nodarīt ar darbību izdodot prettiesisku

administratīvo aktu vai veicot prettiesisku faktisko rīcību, vai arī ar bezdarbību,

ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski nav rīkojusies. Savukārt,

šā likuma 5.pants noteic, ka tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu ir cietušajam,

proti, privātpersonai, kas ir prettiesiska administratīvā akta adresāts vai trešā

persona Administratīvā procesa likuma izpratnē, kā arī privātpersonai, pret kuru

ir tieši vērsta vai kuru tieši skar iestādes prettiesiska faktiskā rīcība.

No minētajām tiesību normām secināms, ka persona var prasīt zaudējumu

atlīdzinājumu (arī morālā un personiskā kaitējuma), ja zaudējumi nodarīti ar

administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kas atzīta par prettiesisku.

Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka ar spēkā stājušos Administratīvās

apgabaltiesas 2009.gada 29.septembra spriedumu lietā Nr.A42527607 atcelts

Mālpils pagasta padomes Administratīvās komisijas 2007.gada 23.aprīļa

lēmums Nr.B-76-6 par lietvedības izbeigšanu A.S. administratīvā pārkāpuma

lietā, kurā pieteicējs bija cietušais (lietas 39. – 46.lapa). Tātad pieteicējs var

prasīt zaudējumu atlīdzinājumu, kas nodarīti ar prettiesisko Mālpils pagasta

padomes Administratīvās komisijas 2007.gada 23.aprīļa lēmumu Nr.B-76-6.

[9] Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 8.panta pirmā daļa noteic, ka

personiskais kaitējums šā likuma izpratnē ir kaitējums, kas ar iestādes

prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību nodarīts fiziskās

personas dzīvībai, fiziskajai integritātei, veselībai, brīvībai, godam un cieņai,

personiskam un ģimenes noslēpumam vai komercnoslēpumam, autortiesībām

vai citām nemantiskajām tiesībām vai ar likumu aizsargātajām interesēm. Šā

likuma 11.panta otrā daļa noteic, ka personiskā kaitējuma atlīdzinājuma

tiesiskais pamats tiek pierādīts ar Administratīvā procesa likumā noteiktajiem

pierādīšanas līdzekļiem. Privātpersonai ir pienākums norādīt personiskā

kaitējuma atlīdzinājuma apmēru un to pamatot, savukārt saskaņā ar šā likuma

14.panta pirmo daļu personisko un morālo kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto

tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma

smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un

motīvus, cietušā rīcību un līdzdalību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus

apstākļus.

Juridiskajā literatūrā, ar vārdu „personisks” apzīmē visu, kas saistīts ar

kādu personu individuāli, tai raksturīgām īpašībām un labumiem. Tiesiski

aizsargājami personiskie labumi ir cilvēka dzīvība, veselība, personiskā

neaizskaramība, vārds, gods cieņa, autorība un citi labumi, kas nosaka cilvēka

spēju darboties un stāvokli sabiedrībā (sk. K.Torgāns. Saistību tiesības. II daļa.

Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 273.lpp.).

No izskatāmās lietas materiāliem ir konstatējams, ka personiskā

kaitējuma esamību pieteicējs pamato ar A.S. prettiesiskajām darbībām pret

pieteicēju, kas aizskārušas viņa (bērna) tiesības, kuras saskaņā ar likumu

aizsargā valsts, proti, tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Bez tam

pieteicējs norāda, ka pats Lēmums būtiski grozījis iepriekš ar lēmumu par

kriminālprocesa izbeigšanu nodibinātās tiesiskās sekas – administratīvā

pārkāpuma lietā pierādīto A.S. vainu.

Attiecībā par pieteicējam nodarītā personiskā kaitējuma pamatojumu –

A.S. prettiesiskajām darbībām pret pieteicēju, tiesa norāda, ka izskatāmās lietas

ietvaros tiesa vērtē to kaitējumu, kas pieteicējam nodarīts ar prettiesisko Mālpils

pagasta padomes Administratīvās komisijas 2007.gada 23.aprīļa lēmumu Nr.B-

76-6, nevis kaitējumu, kas nodarīts ar A.S. rīcību, izdarot administratīvo

pārkāpumu. Saskaņā ar LAPK 39.panta otro daļu jautājumu par administratīvā

pārkāpuma rezultātā nodarīta mantiskā zaudējuma vai morālā kaitējuma

atlīdzināšanu izlemj civilās tiesvedības kārtībā. Šajā gadījumā ar morālo

kaitējumu saprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas

darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu

aizskārumu, tai skaitā personas dzīvības, veselības, tikumību, brīvību, goda un

cieņas aizskārumu (Civillikuma 1635.panta otrā un trešā daļa).

Attiecībā par pieteicēja norādi, ka Lēmums būtiski grozījis iepriekš ar

lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu nodibinātās tiesiskās sekas, tādējādi

būtiski aizskāris pieteicēja tiesības, tiesa norāda, ka 2007.gada 27.marta

administratīvā pārkāpuma protokols Nr.PA269132, kas sastādīts A.S. par LAPK

172.2 panta pārkāpumu – par fizisku un emocionālu vardarbību pret pieteicēju,

ir procesuāls dokuments (parasti tas ir atzīstams par administratīvās pārkāpuma

lietas ierosināšanas lēmumu), nevis administratīvs akts, ar kuru tiek atzīta

personas vaina un uzlikts sods. Minētajā lietā administratīvais akts ir tieši

Mālpils pagasta padomes Administratīvās komisijas 2007.gada 23.aprīļa

lēmums Nr.B-76-6. Tādējādi pieteicēja minētā norāde, ka A.S. vaina

administratīvā pārkāpuma izdarīšanā bija pierādīta jau ar 2007.gada 22.marta

lēmumu par kriminālprocesa Nr.12350000807 izbeigšanu, ir nepamatota. Ar

minēto lēmumu ir atzīts, ka A.S. rīcībā nav konstatēts noziedzīgs nodarījums, kā

arī tas, ka viņa rīcībā ir saskatāmas LAPK 172.2 pantā paredzēto administratīvo

pārkāpumu pazīmes. Tātad iespējamība, kas tālāk pārbaudāma administratīvās

pārkāpuma lietvedības ietvaros. Līdz ar to pieteicēja minētā norāde nav

pamatota.

Tādējādi, kaut arī pieteicējs ir norādījis, ka ar Lēmumu atbildētājs viņam

nodarījis personisko kaitējumu, ir secināms, ka pieteicējs tiesai nav iesniedzis

pierādījumus, kas apliecinātu kaitējuma personas dzīvībai, fiziskajai integritātei,

veselībai, brīvībai, godam un cieņai, personiskam un ģimenes noslēpumam vai

komercnoslēpumam, autortiesībām vai citām nemantiskajām tiesībām vai ar

likumu aizsargātajām interesēm, kas nosaka cilvēka spēju darboties un stāvokli

sabiedrībā, esamību.

Ievērojot iepriekš minēto, tiesa noraida kā nepamatotu pieteicēja

prasījumu par viņam nodarītā personiskā kaitējuma Ls 5000 apmērā

atlīdzināšanu.

[10] Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma

9.pants noteic, ka morālais kaitējums šā likuma izpratnē ir fiziskās personas

ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto

interešu prettiesisks aizskārums. Šā likuma 11.panta trešā daļa noteic, ka morālā

kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats uzskatāms par pierādītu, ja ir

pierādīts fiziskās personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums.

Morālais kaitējums tiek prezumēts, proti, tiek pieņemts, ka konkrēts

aizskārums konkrētajai personai varētu izraisīt nepamatotas ciešanas (sk.

I.Gredzena. Valsts atbildība un tās veidi. Zaudējumu atlīdzība administratīvajā

procesā. Rīga: izdevniecība „Nordik”, 2004, 71., 89.lpp.). Morālais kaitējums

ir subjektīvs jēdziens, tie ir personas iekšēji pārdzīvojumi. Pārdzīvojumu

intensitāte kādā laika posmā netiek ietekmēta no tā, ka beigās reālas sekas nav

iestājušās, jo visu šo laiku persona nezina, kā situācija atrisināsies (sk.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 3.aprīļa

sprieduma lietā SKA-103/2008 13.punktu).

Ņemot vērā minēto, tiesa secina, ka morālā kaitējuma tiesiskais pamats

tiek uzskatīts par pierādītu, ja ir pierādīts fiziskās personas tiesību vai ar likumu

aizsargāto interešu aizskārums. Izskatāmajā lietā tiesa konstatē, ka ar Mālpils

pagasta padomes Administratīvās komisijas 2007.gada 23.aprīļa lēmumu Nr.B-

76-6 ir aizskarta pieteicēja tiesiskā interese – administratīvā pārkāpuma lietu

izlemt stingrā saskaņā ar likumu, kas ir viens no LAPK 237.pantā noteiktajiem

administratīvo pārkāpumu lietu lietvedības uzdevumiem, jo Mālpils pagasta

padomes Administratīvā komisija prettiesiski izbeidza administratīvā

pārkāpuma lietu, kurā pieteicējs bija cietušais.

Tādējādi izskatāmajā lietā ir atzīstams, ka morālā kaitējuma tiesiskais

pamats ir pierādīts.

[11] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 94.panta ceturto daļu

atlīdzināšanas pienākumu attiecīgais publisko tiesību subjekts var izpildīt,

atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms zaudējuma vai kaitējuma nodarīšanas,

vai, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams vai nav adekvāti, samaksājot atbilstīgu

atlīdzinājumu naudā. Saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta

pirmo daļu personisko un morālo kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību

un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma

smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un

motīvus, cietušā rīcību un līdzdalību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus

apstākļus. Saskaņā ar minētā panta trešo daļu morālā kaitējuma atlīdzinājumu

nosaka apmērā līdz 3000 latiem. Ja nodarīts smags morālais kaitējums,

atlīdzinājumu var noteikt apmērā līdz 5000 latiem, bet, ja nodarīts kaitējums

dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai, maksimālais atlīdzinājuma

apmērs var būt līdz 20 000 latiem. Savukārt saskaņā ar minētā panta ceturto

daļu, ja iestāde vai tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, konstatē, ka

privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags,

morālā kaitējuma patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt iestādes

rakstveida vai publiska atvainošanās.

Tātad morālā kaitējuma atlīdzināšanas gadījumā, morālais kaitējums

nosakāms atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu

nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības

tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā

arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus (sk., Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2006.gada 17.janvāra sprieduma lietā SKA-

8/2006 17.3.apakšpunktu).

[12] Pieteicējs norādījis, ka prettiesiski izdotais Mālpils pagasta padomes

Administratīvās komisijas 2007.gada 23.aprīļa lēmums Nr.B-76-6 viņam

nodarījis būtisku (smagu) morālo kaitējumu, jo Administratīvās apgabaltiesas

2009.gada 29.septembra spriedums pierāda pieteicēja tiesību uz pārvietošanās

brīvību un personisko neaizskaramību aizskārumu. Papildus pieteicējs norādījis,

ka Sākotnējais lēmums, grozot iepriekš nodibinātās tiesiskās sekas, radījis

ilgstošas ciešanas, pazemojošas un vispārēju diskomfortu izraisošas sajūtas.

Līdz ar to pieteicējs uzskata, ka viņam nodarītā morālā kaitējuma atbilstošs

atlīdzinājums būtu Ls 3000. Savukārt atbildētājs ar Lēmumu atzinis, ka

atbilstošs pieteicējam nodarītā morālā kaitējuma atlīdzinājums ir rakstveida

atvainošanās.

Tiesa norāda, ka administratīvo tiesu praksē ir atzīts, ka gadījumā, kad

administratīvs akts ir atzīts par prettiesisku, ir apsverams jautājums par morālā

kaitējuma atlīdzināšanu, ja atlīdzinājums likumā noteiktajā kārtībā tiek prasīts.

Taču minētais apstāklis nenozīmē, ka morālais kaitējums vienmēr ir atlīdzināms

naudā. Morālo kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu

aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot

vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus (sk.,

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008.gada

28.februāra sprieduma lietā SKA-45/2008 9.punktu).

[13] Konkrētajā gadījumā, nosakot morālā kaitējuma apmēru, vērā

ņemams tas, ka ar Mālpils pagasta padomes Administratīvās komisijas

2007.gada 23.aprīļa lēmumu Nr.B-76-6, pamatojoties uz LAPK 239.panta 4. un

7.punktu, izbeigta administratīvā pārkāpuma lietvedība lietā, kurā pieteicējs bija

cietušais, jo A.S. darbojies galējās nepieciešamības vai nepieciešamās

aizstāvēšanas stāvoklī, kā arī tādēļ, ka pagājuši LAPK 37.pantā paredzētie

termiņi. Pēc būtības atbildētājs ir atzinis, ka A.S. nodarījis pieteicējam fizisku

un emocionālu vardarbību, bet viņš ir rīkojies administratīvo atbildību

izslēdzošos apstākļos.

Bez tam ar Mālpils pagasta padomes Administratīvās komisijas

2007.gada 23.aprīļa lēmumu Nr.B-76-6 pieteicējs nav zaudējis kādu reālu,

iepriekš paredzētu iespēju vai kādu tiesību iegūšanu.

Nosakot morālā kaitējuma apmēru, vērā ņemams arī tas, ka Mālpils

pagasta padomes Administratīvās komisijas 2007.gada 23.aprīļa lēmuma Nr.B-

76-6 atzīšana par prettiesisku pati par sevi ir vērtējama kā atlīdzība pieteicējam.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, lemjot par morālo atlīdzinājumu, vairākās lietās

pat pie nopietnu pārkāpumu konstatācijas ir norādījusi, ka šāda pārkāpumu

konstatācija var būt taisnīga atlīdzība par jebkuru morālu kaitējumu, ko cietis

pieteicējs (sk. piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002.gada 28.novembra

sprieduma lietā „Lavents pret Latviju” 151.punktu. Latvijas Vēstnesis, Nr. 23,

12.02.2003). Bez tam, pieteicēja norāde uz morālo kaitējumu, kas nodarīts

ierobežojot viņa pārvietošanās brīvību un aizskarot viņu personiski, ir

attiecināma nevis uz Sākotnējo lēmumu, bet uz konkrētām A.S. darbībām, par

kurām saskaņā ar LAPK 39.panta otro daļu lemj civilās tiesvedības kārtībā.

[14] Administratīvo tiesu praksē ir atzīts, ka ne jebkurš morālais

kaitējums ir atlīdzināms naudā. Vienīgi būtisku morālo kaitējumu ir atbilstīgi

atlīdzināt naudā. Tādēļ Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu

atlīdzināšanas likuma 14.panta ceturtā daļa paredz, ka vieglāka privātpersonas

tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskāruma gadījumā morālo kaitējumu

var atlīdzināt ar iestādes rakstveida vai publisku atvainošanos. Atvainošanās ir

atbilstīgākais atlīdzinājuma veids, ar kuru atlīdzina morālo kaitējumu, kurš nav

smags (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2009.gada 5.jūnija sprieduma lietā SKA-388/2009 14.punktu).

Ņemot vērā to, ka pieteicējs ar Mālpils pagasta padomes Administratīvās

komisijas 2007.gada 23.aprīļa lēmumu Nr.B-76-6 nav zaudējis kādu reālu,

iepriekš paredzētu iespēju vai kādu tiesību iegūšanu, kā arī to, ka Sākotnējā

lēmuma atzīšana par prettiesisku pati par sevi ir vērtējama kā atlīdzība

pieteicējam, tiesa atzīst, ka pieteicējam nodarītais morālais kaitējums nav

atzīstams par smagu (būtisku) morālo kaitējumu, proti, par tādu, kas būtu

atlīdzināms naudā.

Tādējādi tiesa arī atzīst, ka konkrētajā gadījumā pieteicējam nodarītā

morālā kaitējuma atbilstošs atlīdzinājums ir iestādes rakstveida atvainošanās, ko

Mālpils novada dome 2009.gada 19.novembrī arī izdarījusi (lietas 14.lapa), bet

prasījums par morālā kaitējuma atlīdzināšanu naudā ir noraidāms.

[15] Ņemot vērā visu iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka pieteicēja

pieteikums par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru nolemtu atlīdzināt viņam

radīto personisko kaitējumu Ls 5000 un morālo kaitējumu Ls 3000 apmērā,

izdošanu ir nepamatots un noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251.pantu, 289. –

291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt E.D. pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru

nolemtu atlīdzināt viņam radīto personisko kaitējumu Ls 5000 un morālo

kaitējumu Ls 3000 apmērā, izdošanu.

Tiesas spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit

dienu laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Spriedums sastādīts 2011.gada 14.aprīlī.

Tiesnesis (paraksts) G.Ploriņš

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnesis________________G.Ploriņš

Rīgā, 2011.gada 14.aprīlī