Legislator Case Law & Legislation
A420168223 / A42-01682-23 ECLI:LV:ADRJRIT:2023:1212.A420168223.2.S AI generated

Court allows compensation for criminal arrest costs when plaintiff actively avoided expenses and no fault is found.

Case Number A420168223 / A42-01682-23
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Allowed / Granted

Legislator summary

AI generated

The Administrative District Court of Riga granted the plaintiff's request for reimbursement of 315,386.33 euros in procedural costs incurred during a criminal arrest. The plaintiff argued that holding funds separately caused interest losses, while the police initially denied the claim, citing lack of statutory basis. The court found the plaintiff had actively sought to minimize costs by refusing to hold funds for creditors and confirmed the expenses were legally compensable under the relevant regulations.

Legislator headnote

AI generated

Administratīvā procesa likuma 251. panta 6. daļa; Ministru kabineta noteikumi Nr. 754: The court must order reimbursement of procedural costs when the applicant has not contributed to their generation and the expenses fall within the statutory definition of costs arising from criminal proceedings.

Keywords

AI generated
criminal arrest costs procedural expense reimbursement administrative compensation state budget liability plaintiff fault assessment criminal procedure expenses administrative process law

Cited Legislation

AI generated
Administratīvā procesa likuma 251. panta 6. daļa
Ministru kabineta 2005. gada 4. oktobra noteikumi Nr. 754
Kriminālprocesa likuma 367. pants
Ministru kabineta 2013. gada 12. februāra noteikumi Nr. 85

Cited Case Law

AI generated
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas arhīva Nr. A42-01682-23/23

ECLI:LV:ADRJRIT:2023:1212.A420168223.2.S

Administratīvā rajona tiesa

Rīgas tiesu nams

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2023. gada 12. decembrī

Tiesa šādā sastāvā: tiesnese Rudīte Migla,

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz likvidējamās /pers. A/, AS pieteikumu par labvēlīga administratīvā

akta izdošanu, ar kuru likvidējamajai /pers. A/, AS tiktu atlīdzināti procesuālie izdevumi 315 386,33 euro apmērā, kas radušies kriminālprocesā

Nr. /numurs/.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicēja likvidējamā /pers. A/, AS saistībā ar kriminālprocesu Nr. /numurs/saņēma vairākus Valsts policijas Galvenās Kriminālpolicijas

pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes 1. nodaļas (turpmāk – apkarošanas pārvalde) procesu virzītāju lēmumus par aresta uzlikšanu

mantai, kurus arī izpildīja.

2023. gada 21. februārī pieteicēja vērsās pie attiecīgajiem apkarošanas pārvaldes procesa virzītājiem ar iesniegumu par procesuālo izdevumu

atlīdzināšanu, lūdzot atlīdzināt izdevumus 315 386,33 euro apmērā, kas tai radušies kriminālprocesā Nr. /numurs/. Ar procesa virzītāja /datums/lēmumu

(turpmāk – sākotnējais lēmums) pieteicējas iesniegums par procesuālo izdevumu atlīdzināšanu noraidīts. Pieteicēja par minēto lēmumu iesniedza sūdzību

Valsts policijas priekšniekam.

Ar Valsts policijas priekšnieka p.i. /datums/lēmumu Nr. 125 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) sākotnējais lēmums atstāts negrozīts. Lēmumā

norādīts, ka Valsts policija neatzīst pieteicējas norādītos izdevumus par arestētās mantas glabāšanu kā procesuālus izdevumus Kriminālprocesa likuma

367. panta izpratnē “citi izdevumi, kas radušies kriminālprocesā” un nekonstatē Ministru kabineta 2005. gada 4. oktobra noteikumu Nr. 754 „Noteikumi

par kriminālprocesuālo izdevumu atlīdzināšanas kārtību un apmēru” (turpmāk – noteikumi Nr. 754) 3. punkta piemērošanas iespējamību par izdevumu

atlīdzināšanu no valsts budžeta līdzekļiem.

[2] Pieteicēja vērsās ar pieteikumu tiesā, lūdzot atlīdzināt procesuālos izdevumus 315 386,33 euro apmērā, kas radušies kriminālprocesā

Nr. /numurs/ no aresta izpildes brīža 2018. gada 4. septembrī līdz 2022. gada 27. jūlijam.

Pieteikums pamatots ar turpmāk minētajiem apsvērumiem.

[2.1] Kriminālprocesā piemērotā aresta rezultātā pieteicēja bija spiesta nodalīt un atsevišķi no savas mantas glabāt naudas līdzekļus. Proti,

pieteicēja iegrāmatoja attiecīgos līdzekļus kā rezervētus iespējamai konfiskācijai, nodrošinot to pieejamību nekavējošai iespējamās konfiskācijas izpildei.

Izdevumi saistībā ar arestētās mantas glabāšanu ir radušies, jo Eiropas Centrālā banka /datums/pieņēma lēmumu anulēt pieteicējai kredītiestādes licenci,

kā rezultātā pieteicēja zaudēja tiesības sniegt Kredītiestāžu likumā minētos licencētus finansu pakalpojumus, jo pieteicējai vairs nav licences šādu

pakalpojumu sniegšanai. Tādējādi arestētās mantas glabāšanas laikā pieteicēja nesniedza finanšu pakalpojumus, tai skaitā nenotika arī arestētās mantas

kā noguldījuma (Kredītiestāžu likuma izpratnē) glabāšana pieteicējas atvērtajā kontā, jo pēc kredītiestādes licences anulēšanas pieteicēja nenodrošina

kreditoru noguldījumu apkalpošanu, bet uzskaita, izvērtē un apmierina pieteicējas kreditoru prasījumus, ja to apmierināšanai nav normatīvajos aktos

noteikto šķēršļu.

[2.2] Pieteicējas līdzekļi (tai skaitā tie, ar kuriem nodrošināta arestētā manta) glabājās pieteicējas kontos citās kredītiestādēs un pieteicējas kontā

Latvijas Bankā. Šāda līdzekļu glabāšanas kārtība ir radījusi pieteicējai izdevumus. Proti, saistībā ar attiecīgo līdzekļu glabāšanu pieteicējai bija pienākums

veikt ikmēneša maksājumus Latvijas Bankai, kas tika aprēķināti, ņemot vērā arestētās mantas glabāšanas laikā spēkā esošo negatīvo gada likmi.

Maksājumi Latvijas Bankai ir aprēķināti, ņemot vērā arī tos pieteicējas līdzekļus, ar kuriem bija nodrošināti arestētie pieteicējas kreditoru naudas līdzekļi,

pamatojoties uz kriminālprocesa ietvaros pieņemtajiem lēmumiem par aresta uzlikšanu mantai. Tāpēc pieteicēja ir veikusi arī maksājumus par arestēto

mantu.

Vispārīgi kredītiestādes rīcībā esošie naudas līdzekļi, ko tā saņēmusi, piemēram, privātpersonai veicot noguldījumu, ir uzskatāmi par kredītiestādes

mantu. Tādējādi vispārīgos gadījumos atbilstoši Kredītiestāžu likuma 134. panta pirmajai daļai un otrās daļas 3. punktam izdevumi, kas saistīti ar

bezskaidras naudas glabāšanu, būs atzīstami par kredītiestādes likvidācijas izdevumiem, kas jāsedz pašai kredītiestādei. Tiesiskās attiecības, kas veidojas

līdz ar finanšu līdzekļu noguldīšanu kredītiestādē, ir vērtējis arī Senāta Civillietu departaments 2019. gada 22. februāra spriedumā lietā Nr. SKC-1/2019,

norādot, ka nauda, kas iemaksāta noguldītāja kontā, pamatojoties uz konta apkalpošanas līgumu, netiek individualizēta, tā ieplūst bankas kopējos

resursos un tiek atspoguļota bankas bilancē, tā var tikt izmantota pēc bankas ieskatiem un šajās tiesiskajās attiecībās noguldītājam rodas prasījuma

tiesības pret banku. Taču Satversmes tiesa 2022. gada 23. maija spriedumā lietā Nr. 2021-18-01 atzinusi, ka no minētā neizriet, ka šāda atziņa būtu

automātiski attiecināma arī uz finanšu līdzekļiem, kas noguldīti kredītiestādē, bet tiek atzīti par noziedzīgi iegūtu mantu.

[2.3] Atbilstoši pastāvošai Senāta praksei, kas tiešā veidā attiecas uz izskatāmo gadījumu, likvidācijas stadijā esošai kredītiestādei ir obligāts

pienākums nošķirt un atsevišķi no savas mantas glabāt tos naudas līdzekļus, kas nepieciešami kriminālprocesa ietvaros arestētu kreditoru prasījumu

apmierināšanai. Tādējādi tiekot nodrošināta (iespējams) noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu izslēgšana no civiltiesiskās apgrozības. Citiem vārdiem, līdz ko

kreditora prasījumam kriminālprocesa ietvaros tiek piemērots mantas arests, naudas līdzekļi, kas nepieciešami tā apmierināšanai, juridiski tiek izņemti no

kredītiestādes mantas sastāva kā iespējami noziedzīgi iegūta manta un tiesisko seku ziņā ir pielīdzināmi kredītiestādes turējumā esošajai trešajām

personām piederošajai mantai. Turklāt izdevumi, kas saistīti ar trešajām personām piederošās mantas glabāšanu, nav uzskatāmi par likvidācijas

izdevumiem, kurus pienākums ir segt likvidējamai kredītiestādei. Minēto netieši apliecina arī Kredītiestāžu likuma 172.1 panta ceturtā daļa. Taču

neatkarīgi no arestētās mantas juridiskā statusa saskaņā ar Kredītiestāžu likumu, valsts pienākumu atlīdzināt izdevumus saistībā ar arestētās mantas

glabāšanu nosaka gan Kriminālprocesa likums, gan uz tā pamata izdotie noteikumi Nr. 754.

[2.4] Kriminālprocesa likuma 367. panta pirmās daļas 8. punktā noteikts, ka atlīdzināmi ir visi citi izdevumi, kas radušies kriminālprocesā.

Atbilstoši juridiskajā literatūrā atzītajam, šī procesuālo izdevumu grupa ietver sevī arī izdevumus, kas saistīti ar arestētās mantas glabāšanu. Citā

analoģiskā kriminālprocesā 2022. gada 15. jūnijā tiesa kā procesa virzītājs jau ir pieņēmusi lēmumu, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 367. pantu

un noteikumu Nr. 754 11. punktu, atlīdzināt pieteicējai no valsts budžeta līdzekļiem izdevumus, kas saistīti ar arestētās mantas glabāšanu.

[3] Valsts policija paskaidrojumā norāda, ka pieteikums ir nepamatots un to neatzīst, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā ietverto argumentāciju,

un papildus paskaidro turpmāko.

[3.1] Lietā nav strīda, ka kriminālprocesuālos izdevumus valsts vispārīgi atlīdzina, kā arī par lietas faktiskajiem apstākļiem. Strīds ir par to, vai

pieteicējas uzrādītie izdevumi ir cēloniski saistīti ar kriminālprocesa ietvaros pieņemto lēmumu par aresta uzlikšanu mantai, jeb pieteicējas izdevumi ir

atzīstami par kredītiestādes likvidācijas izdevumiem, jo izdevumi cēloniski ir saistīti ar faktu, ka pieteicējai /datums/tika anulēta izsniegtā kredītiestādes

licence (pieteicēja bija spiesta noslēgt naudas līdzekļu pagaidu glabāšanas līgumu ar Latvijas Banku, kas radīja izdevumus). Atzīstams, ka situācija ar

pieteicējas pašlikvidāciju nav tipiska.

Licences anulēšana sniegt finanšu pakalpojumus nevar tikt uzskatīta kā kredītiestādes statusa zaudēšana, bet gan kā viena no pamatfunkcijām

pārtraukšana. Pieteicējas administratīvais liegums veikt izdevumu operācijas pirms kreditora prasījuma pārbaudes, jo jau kopš /datums/kredītiestādes

licence ir anulēta un izdevumu operācijas ar kreditoru mantu kopš šī brīža nenotiek, nevar tikt atzīts par pamatu atšķirīgai kriminālprocesuālās kārtības

piemērošanai. Kriminālprocesa likuma 365. pants un Kredītiestāžu likums nenosaka īpašu kārtību arestētās mantas glabāšanai kredītiestādei, kurā norit

pašlikvidācija. Ar Kredītiestāžu likuma 139.8 panta ieviešanu saistītais materiāls, kurā atrodas arī pieteicējas likvidatoru iesniegumi apliecina, ka

pieteicējas uzrādītie izdevumi atrodas tiešā cēloņsakarībā ar pieteicējas likvidācijas procesu un ir atzīstami par kredītiestādes likvidācijas izdevumiem, jo

nepastarpināti ir saistīti ar faktu, ka pieteicējai /datums/tika anulēta izsniegtā kredītiestādes licence, un pieteicēja noslēdza naudas līdzekļu pagaidu

glabāšanas līgumu ar Latvijas Banku, kas radīja izdevumus.

[3.2] Pieteicēja izdevumus kriminālprocesā sasaista ar negatīvās procentu likmes piemērošanu Latvijas Bankā un to apmaksu atbilstoši starp

pieteicēju un Latvijas Banku noslēgto līgumu noteikumiem. Latvijas Banka, atbildot uz Valsts policijas pieprasījumu analoģiskajā administratīvajā lietā

2023. gada 19. aprīļa vēstulē Nr. 10-08.1/2023/6821, norādīja, ka pieteicējas pienākums maksāt negatīvās procentu likmes izrietēja no savstarpējām

līgumsaistībām saistību tiesību jomā. Secīgi, jau no 2018. gada 18. jūlija, t.i. pirms kriminālprocesā tika pieņemti lēmumi par aresta uzlikšanu mantai,

pieteicēja uzņēmās saistības apmaksāt negatīvās procentu likmes. Valsts policijas ieskatā tas liecina, ka pieteicējas izdevumi ir atzīstami par kredītiestādes

likvidācijas izdevumiem, jo izdevumi cēloniski ir saistīti ar faktu, ka pieteicējai /datums/tika anulēta izsniegtā kredītiestādes licence, un pieteicēja noslēdza

naudas līdzekļu pagaidu glabāšanas līgumu ar Latvijas Banku, kas radīja izdevumus.

[3.3] No Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2021-18-01 27. punkta secināms, ka neitrālas sekas kredītiestādei pastāv

neatkarīgi no tā, vai noguldījums atgriežams noguldītājam, vai arī tas kā manta, kas atzīta par noziedzīgi iegūtu, jāpārskaita valstij. Gadījumā, ja

maksātnespējas vai likvidācijas procesā noguldījumu uzglabāšana tomēr rada izdevumus, tie atzīstami par likvidācijas izdevumiem, kas gulstas uz pašu

kredītiestādi. To apstiprina Kredītiestāžu likuma 135. panta sestā daļa.

[3.4] Pieteicējai izdevumi (zaudējumi) radušies pašas pieteicējas rīcības dēļ. Pieteicējas likvidāciju un likvidācijas izdevumus izraisīja pašas

pieteicējas normatīvo aktu prasībām neatbilstoša komercprakse, un nedz valsts, nedz Valsts policija nav nodarījusi pieteicējai zaudējumus. Faktiskie

apstākļi, kuru dēļ tika uzlikts arests konkrētajiem finanšu līdzekļiem, ļauj secināt, ka pieteicēja nebija pienācīgi pildījusi likuma prasības attiecībā uz klienta

izpēti, pretējā gadījumā pieteicējai pašai bija jāatturas no darījuma veikšanas un izmaksas veikšanas noguldījumu kreditoriem, negaidot tiesībsargājošo

iestāžu lēmumus.

[4] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 112. 1 panta pirmajai daļai, administratīvās lietas izskatīšana notiek rakstveida procesā bez tiesas

sēdes, ja likumā nav noteikts citādi.

Tā kā tiesa, sagatavojot lietu iztiesāšanai un pārbaudot lietas materiālus, nekonstatēja tādu apstākļu esību, kas būtu par šķērsli lietas izskatīšanai

rakstveidā, kā arī puses uz to nav tiesai norādījušas, ievērojot lietas dalībnieku procesuālās intereses, lieta tiek skatīta rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[5] Lietā strīds ir par to, vai pieteicējai ir radušies izdevumi saistībā ar kriminālprocesā Nr. /numurs/ uzliktā aresta mantai izpildi, nodrošinot tās

glabāšanu.

[6] Kriminālprocesa likuma 367. panta pirmā daļa uzskaita procesuālos izdevumus, kurus atbilstoši 367. panta otrajai daļai sedz no valsts

līdzekļiem Ministru kabineta noteiktajā apmērā un kārtībā, savukārt Kriminālprocesa likuma 368. panta pirmajā daļā noteikts, ka procesuālos izdevumus

ar tiesas nolēmumu piedzen no notiesātajiem. Tādējādi procesuālie izdevumi, tiem rodoties, sākotnēji tiek segti no valsts līdzekļiem, bet, tiesai pieņemot

nolēmumu, tie piedzenami no notiesātās personas valsts labā (sal. Senāta Krimināllietu departamenta 2021. gada 24. marta lēmuma lietā Nr. SKK-

215/2021 ( ECLI:LV:AT:2021:0324.11519001519.10.L) 8. punkts).

Tātad atšķiras lēmumu pieņemšanas un pārsūdzēšanas process gadījumā, kad tiek risināts jautājums par izdevumu, kuri radušies saistībā ar

kriminālprocesu, atlīdzināšanu personām no valsts budžeta (procesu regulē noteikumi Nr. 754) un gadījumā, kad tiek pieņemts nolēmums par procesuālo

izdevumu piedzīšanu no notiesātās personas (regulē Kriminālprocesa likums). Senāts atzīst, ka turpmāk minēto iemeslu dēļ procesuālo izdevumu

atlīdzināšana no valsts budžeta ir administratīva, nevis kriminālprocesuāla darbība.

Persona, kura prasa izdevumu atlīdzināšanu, var nebūt kriminālprocesā aktīvi iesaistīta persona, proti, persona izpilda atsevišķu kriminālprocesa

virzītāja uzdevumu, bet citādi tā nav iesaistīta kriminālprocesā. Izdevumu atlīdzināšana notiek neatkarīgi no kriminālprocesa virzības, proti, jebkurā tā

stadijā. Turklāt atlīdzināšanas pienākums un apmērs nav nekādā veidā saistīts ar kriminālprocesa rezultātiem. Līdz ar to izdevumu vērtēšanā faktiski

netiek izmantoti kriminālprocesuālie elementi, kas ir būtiski krimināltiesībās, bet izdevumu segšana lielā mērā balstās uz norēķināšanās pienākumu (proti,

pēc sava rakstura tā daudz vairāk ir līdzīga samaksai par pakalpojumu) (Senāta 2022.gada 15.decembra lēmuma lietā Nr. SKA-1096/2022

6.punkts). Lemjot par to, vai personai atlīdzināt tās uzrādītos izdevumus, administratīvajai tiesai nav jālemj par kriminālprocesuāliem jautājumiem, kas

tieši skar kriminālprocesu, bet gan ir jāvērtē, vai pastāv apstākļi, kas pamato personas norādīto izdevumu atlīdzināšanu.

Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmā daļa satur ģenerālklauzulu – citi izdevumi, kas ir radušies kriminālprocesā –, tāpēc, to piemērojot,

tiesnesim būtu jāvērtē, vai konkrētie izdevumi ir tādi, kas šajā ģenerālklauzulā ietilpst (sk. Senāta 2022. gada 29. decembra lēmuma SKA-1100/2022

7. punktu).

Tiesai šādu strīdu gadījumā ir jānoskaidro apstākļu kopums par to, vai ir bijis konkrēts procesa virzītāja lēmums (uzdevums personai), vai persona

ir izpildījusi tai doto uzdevumu un vai tā rezultātā personai ir radušies izdevumi pieteikumā norādītajā apmērā (Senāta 2022. gada 15. decembra

lēmuma lietā Nr. SKA-1096/2022 9. punkts).

Līdz ar to tiesa pēc minētajiem kritērijiem pārbauda, vai pieteicējai ir radušies atlīdzināmi izdevumi.

[7] Pieteicēja saistībā ar kriminālprocesu Nr. /numurs/ saņēma turpmāk minētos apkarošanas pārvaldes lēmumus par aresta uzlikšanu trešo

personu mantai.

[7.1] Ar apkarošanas pārvaldes vecākās inspektores 2018. gada 22. augusta un 2018. gada 3. septembra lēmumiem uzlikts arests šādu personu

aktīviem: uzņēmuma /pers. H/ 289 800,80 euro apmērā; /pers. I/ 7 268 445,98 euro apmērā; /pers. J/ 272 319,35 euro apmērā; /pers. L/

2 103 446.03 USD apmērā (lietas 30.-34. lapa);

[7.2] Ar apkarošanas pārvaldes izmeklētājas 2020. gada 18. marta lēmumiem uzlikts arests /pers. M/ aktīviem 3 500 000 USD un 591 844,34

euro apmērā; /pers. N/ aktīviem 719 311,35 euro apmērā un /pers. O/ aktīviem 8 400 000 USD un 678 014,41 euro apmērā (lietas 24.-26. lapa);

[7.3] Ar apkarošanas pārvaldes vecākās inspektores – izmeklētājas 2020. gada 12. jūnija lēmumu uzlikts arests /pers. P/ kreditora prasījumam

352 824,35 euro apmērā (lietas 18.-19. lapa); ar 2020. gada 17. jūlija lēmumu – /pers. P/ piederošiem līdzekļiem 15 467,02 euro apmērā (lietas 21-

22. lapa); ar 2021. gada 30. aprīļa lēmumu – /pers. R/ naudas līdzekļiem 86 400,18 euro apmērā (lietas 36.-37. lapa); ar 2021. gada 31. marta

lēmumiem – /pers. O/ piederošiem līdzekļiem 39 120,86 euro apmērā un /pers. M/ piederošiem līdzekļiem 16 328,24 euro apmērā (lietas 40.-

43. lapa).

[7.4] Pieteicēja minētos lēmumus par aresta uzlikšanu mantai izpildīja 2018. gada 4. septembrī, 2018. gada 18. septembrī, 2020. gada 19. jūnijā,

2020. gada 27. jūlijā, 2021. gada 14. aprīlī un 2021. gada 13. maijā, piemērojot bloķējumu iepriekš norādītajiem aktīviem, attiecīgi par to informējot

procesa virzītāju (lietas 45.-54. lapa).

Tādejādi ir konstatējams konkrēts procesa virzītāja lēmums (uzdevums personai) un personas uzdevuma izpildījums.

[8] Ar Eiropas Centrālās bankas /datums/lēmumu pieteicējai anulēta izsniegtā kredītiestādes licence. Tā rezultātā pieteicēja zaudēja tiesības sniegt

Kredītiestāžu likumā minētos licencētos finanšu pakalpojumus, tostarp arī arestētās mantas kā noguldījuma (Kredītiestāžu likuma izpratnē) glabāšanu

pieteicējas atvērtajā kontā (pēc kredītiestādes licences anulēšanas pieteicēja vairs nenodrošināja kreditoru noguldījumu apkalpošanu).

Saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 139.8 pantu kredītiestādes likvidators ir tiesīgs turēt likvidējamās kredītiestādes naudas līdzekļus, tai skaitā

likvidācijas procesā atgūtos naudas līdzekļus, likvidējamās kredītiestādes euro kontā Latvijas Bankā saskaņā ar Latvijas Bankas kontu apkalpošanas

nosacījumiem, kas paredzēti kontu apkalpošanas līgumā, kuru likvidējamā kredītiestāde noslēgusi ar Latvijas Banku.

Arestēto naudas līdzekļu uzglabāšanas izmaksas Latvijas Bankā tiek noteiktas atbilstoši Eiropas Centrālās bankas Pamatnostādnes (ES) 2019/671

(2019. gada 9. aprīlis) “Par nacionālo centrālo banku iekšzemes aktīvu un pasīvu pārvaldības operācijām” 4. pantam, kas paredz vienādus nosacījumus

Eirosistēmā ietilpstošas nacionālās bankas (NCB) nemonetārās politikas operācijām, kā arī piemērojamajām līdzekļu glabāšanas likmēm depozītiem.

Tātad likumdevējs ir noteicis likvidējamai kredītiestādei tiesības naudas līdzekļus glabāt likvidējamās kredītiestādes euro kontā Latvijas Bankā un

noteicis samaksu par šo pakalpojumu saskaņā ar Latvijas Bankas kontu apkalpošanas nosacījumiem.

Starp pieteicēju un Latvijas Banku 2018. gada 18. jūlijā noslēgts līgums Nr. LB-07/2018/332 “Par naudas līdzekļu pagaidu glabāšanu” un

2020. gada 6. jūlijā līgums Nr. LB-07/2020/172 „Par norēķinu konta apkalpošanu” (lietas 119.-127.lapa). Saskaņā ar minētā līguma “Par naudas

līdzekļu pagaidu glabāšanu” 5.punktu un līguma „Par norēķinu konta apkalpošanu” 11. punktu Latvijas Banka par norēķinu konta atlikumu nemaksā

pieteicējai atlīdzību, bet, ja Eiropas Centrālās bankas Padomes noteiktā noguldījumu iespējas procentu likme ir mazāka par 0 procentiem, piemēro

Eiropas Centrālās bankas Padomes noteikto noguldījumu iespējas procentu likmi. Procentu likme, kas mazāka par 0 procentiem (negatīva procentu

likme), ietver pieteicējas pienākumu maksāt procentu maksu Latvijas Bankai.

Laika posmā no 2016. gada 16. marta līdz 2019. gada 17. septembrim Eiropas Centrālās bankas Padomes noteiktā noguldījumu iespējas

procentu likme bija 0,4 procenti, (sk. https://www.ecb.europa.eu/stats/policy_and_exchange_rates/key_ecb_interest_rates/html/index.en.html) un

no 2019. gada 18. septembra līdz 2022. gada 27. jūlijam 0,5 procenti. Negatīvo procentu likmi apliecina arī Latvijas Bankas sniegtā informācija (lietas

132. lapa).

Tātad pieteicējai par kriminālprocesā arestētās mantas glabāšanu radās izdevumi, kas ir tiešā cēloņsakarībā ar procesa virzītāju kriminālprocesā

Nr. /numurs/ pieņemtajiem lēmumiem par mantas arestu.

[9] Lietā strīds ir par to, vai pieteicējai ir radušies izdevumi (mantiskais zaudējums) saistībā ar kriminālprocesā Nr. /numurs/uzliktā aresta naudai

izpildi, nodrošinot tās glabāšanu. Valsts policija norāda, ka Kriminālprocesa likuma 361. pantā paredzētā procedūra attiecībā uz to, kā īstenojams

mantas arests, ir vērsta vienīgi uz mantas saglabāšanu un likumdevējs ar šo procedūru neparedz procesa virzītājam pilnvaras izlemt par citu arestētās

mantas – naudas noguldījuma glabāšanas un pārvaldības veidu. Procesa virzītājs nav tā persona, kura varētu novērst izmaksas, kas var rasties (radušās)

kredītiestādei pārvaldot arestēto mantu. Procesa virzītājam pēc savas iniciatīvas nav jāveic papildus darbības, patstāvīgi skaidrojot, vai šāda naudas

līdzekļu glabāšana rada būtiskus izdevumus un vai tā ir ekonomiski samērīga.

Minētajam var piekrist, taču kontekstā ar to, ka kopš 2018. gada ir publiski zināms, ka pieteicēja vairs nav tiesīga sniegt kredītiestādes

pakalpojumus, tieši atbildētājai bija jāveic izvērtējums, vai ir pareizi noteikts lēmuma izpildes subjekts. Tā kā izpilde tika noteikta tieši pieteicējai, tad

atbilstoša ir arī pieteicējas rīcība, šim uzdevumam pakļaujoties un procesuālo izdevumu rašanās pamatā ir procesa virzītāju lēmumi kriminālprocesā

Nr. /numurs/. Līdz ar to nav pamatoti Valsts policijas argumenti, ka pieteicēja ir vainojama savā komercdarbībā, kuras sekas bija licences zaudēšana un

nespēja patstāvīgi veikt arestētās mantas glabāšanu. Tā kā pieteicējai tika anulēta kredītiestādes licence, tad attiecīgi tā 2018. gada 18. jūlijā noslēdza

līgumu ar Latvijas Banku par naudas līdzekļu pagaidu glabāšanu un par norēķinu konta apkalpošanu. Savukārt procesa virzītāju lēmumi par mantas arestu

kriminālprocesā Nr. /numurs/ tika pieņemti, esot jau spēkā noslēgtajiem līgumiem.

[10] Valsts policija uzskata, ka izdevumi, kas pieteicējai radušies par arestētās mantas glabāšanu, ir uzskatāmi par likvidācijas izdevumiem, un šie

izdevumi ir jāuzņemas pieteicējai.

Kredītiestāžu likuma 134. panta pirmā daļa noteic, ka kredītiestādes likvidācijas izdevumus sedz likvidējamā kredītiestāde, bet otrās daļas 3)

punkts paredz, ka likvidācijas izdevumos tiek iekļauti nepieciešamie izdevumi likvidējamās kredītiestādes mantas uzturēšanai un nepieciešamo darba telpu

uzturēšanai likvidācijas laikā.

Tātad vispārīgi izdevumi, kas rodas likvidējamai kredītiestādei sakarā ar tās mantas glabāšanu, ir attiecināmi uz likvidācijas izdevumiem. Taču

vienlaikus tiesas vērtējumā naudas līdzekļus, ko pieteicēja ir glabājusi saskaņā ar tai dotu uzdevumu kriminālprocesā, nav pamata atzīt par tādu

kredītiestādes mantu, kuras glabāšanas izdevumi attiecināmi uz likvidācijas izdevumiem. Lai gan pieteicējai attiecīgajā periodā nav maksātnespējas, bet

gan likvidācijas process, tiesa saskata par iespējamu mantas statusa noteikšanā veikt sistēmisku vērtējumu ar tiesību normām, kas attiecināmas uz

maksātnespējas procesu. Proti, Kredītiestāžu likuma 172. panta pirmā daļa noteic, ka kredītiestādes mantas sarakstā iekļauj noguldījumus un procentus

par tiem, bet neiekļauj citu kredītiestādes turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu un valsts fondēto pensiju shēmas ieguldījumu plānu

līdzekļus, privāto pensiju fondu pensiju plānu līdzekļus, pensiju plānos un apdrošināšanas līgumos noteikto saistību izpildei paredzētos līdzekļus, ja šis

nosacījums minēts noguldījumu līgumā, un sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas garantijas fonda

līdzekļus. No minētās tiesību normas izriet, ka noguldījumi un procenti par tiem ir iekļaujami kredītiestādes mantas sarakstā, pie kam, noguldījums

saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 1.panta 6. punktu ir saprotams plašākā izpratnē, proti, noguldījums ir naudas līdzekļu glabāšana kredītiestādes kontā

noteiktu vai nenoteiktu laiku ar vai bez procentiem. No lietā iesniegtajiem pierādījumiem neizriet kādi īpaši apstākļi vai darījums, kura ietvaros trešo

personu naudas līdzekļi, kas līdz lēmumiem par aresta uzlikšanu pieņemšanai atradās pie pieteicējas, nebūtu atzīstami par noguldījumu augšminētā tiesiskā

regulējuma izpratnē. Augstākās tiesas Civillietu departaments 2019. gada 22. februāra spriedumā lietā Nr. SKC-1/2019 ir norādījis, ka nauda, kas tiek

iemaksāta (ieskaitīta) noguldītāja kontā, pamatojoties uz konta apkalpošanas līgumu, netiek individualizēta, tā ieplūst bankas kopējos resursos un tiek

atspoguļota bankas bilancē. Tā var tikt izmantota pēc bankas ieskatiem, piemēram, kredīta izsniegšanai. Šajās tiesiskajās attiecībās noguldītājam rodas

prasījuma tiesības pret banku (sk. minētā nolēmuma 9. punktu). Senāts piekrīt kasācijas sūdzības iesniedzējiem, ka apelācijas instances tiesa, atzīstot, ka

noguldījums ir ieguvis kredītiestādes turējumā esošas trešajām personām piederošas mantas statusu, pamatojoties uz apstākli, ka banka ir veikusi

spriedumā konstatētās uz prasītājas rīkojuma izpildi vērstās operācijas, Kredītiestāžu likuma 172. pantu piemērojusi nepareizi. Šī norma neparedz pamatu

iekļaut kredītiestādes turējumā esošā trešajām personām piederošajā mantā naudas līdzekļus, kas atrodas kredītiestādes valdījumā, nevis turējumā (sk.

minētā nolēmuma 10.punktu). Minētais saskan arī ar juridiskajā literatūrā norādīto ? kad nauda tiek iemaksāta bankā, par tās īpašnieku kļūst banka –

noguldījums kļūst par daļu no bankas finanšu līdzekļiem, kuri bankai pieejami, piemēram, lai aizdotu to klientiem. Savukārt noguldītājam rodas prasījuma

tiesība, t.i., subjektīva saistībtiesiska prasījuma tiesība prasīt bankai parāda samaksu. Klients var pieprasīt atmaksu saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem,

un parāda atmaksas pienākums neiestājas, kamēr pieprasījums nav veikts. Noguldījuma jeb darījuma par naudas līdzekļu nodošanu bankas īpašumā

izpildes rezultātā manta – naudas līdzekļi, kas tiek nodoti bankai, maina īpašnieku, par to īpašnieku kļūst banka, savukārt klientam rodas saistībtiesiska

prasījuma tiesība pret banku noguldīto finanšu līdzekļu apmērā (sk. Torgāns K., Saistību tiesības II daļa 246. – 247. lpp.; Kārkliņš J., Rozenbergs J.

Bezskaidras naudas līdzekļu juridiskais statuss, civiltiesiskie un kriminālprocesuālie aspekti. Jurista Vārds, 21.02.2017., Nr. 8,

https://juristavards.lv/doc/270162-bezskaidrasnaudas-lidzeklu-juridiskais-statuss-civiltiesiskie-un-kriminalprocesualie-aspekti/). Vēl jo vairāk

minētais saskan ar Kriminālprocesa likuma 364. panta ceturto daļu, kas noteic, ka naudas noguldījumi, finanšu instrumenti un kapitāla daļas (akcijas), kas

glabājas kredītiestādēs vai ieguldījumu brokeru sabiedrībās, netiek izņemtas, bet pēc lēmuma saņemšanas par aresta uzlikšanu mantai ar tām tiek

pārtrauktas izdevumu operācijas. Tādejādi no minētās tiesību normas arī neizriet, ka ar aresta uzlikšanu naudas noguldījumi mainītu īpašnieku. Attiecībā

uz minēto tiesisko regulējumu juridiskajā literatūrā ir norādīts, ja atbilstoši šobrīd pastāvošai praksei lēmums kriminālprocesa ietvaros mantas aresta

uzlikšanai tiek formulēts kā "uzlikts arests personas finanšu līdzekļiem, kas atrodas norēķinu kontos", tad šie naudas līdzekļi arī paliek kreditēti noguldītāja

norēķinu kontā, šis bezskaidrās naudas līdzekļu apjoms joprojām paliek bankai piederošs, bet banka kopš aresta uzlikšanas nav tiesīga nedz izpildīt

noguldītāja rīkojumus par rīcību ar šiem finanšu līdzekļiem, nedz arī izpildīt citu trešo personu prasījumus, kas vērsti pret šiem finanšu līdzekļiem (piem.,

noguldītāja kreditoru veiktas piedziņas gadījumos u.tml.), tādējādi saglabājot noguldītāja prasījumu pret banku un bankas saistību pret noguldītāju

nemainītā apjomā. Vienlaikus, paturot prātā, ka noguldītāja kontā kreditētie bezskaidras naudas līdzekļi kopš to saņemšanas brīža ir kļuvuši par bankas

aktīvu, ir sajaukušies ar citiem bankas finanšu līdzekļiem, nav individualizējami un tiek izmantoti bankas ikdienas darbībai (izsniedzot kredītus, ieguldot

u.tml.), tad bankai faktiski nav nedz juridisku, nedz faktisku iespēju "nelietot" kādus konkrētus finanšu līdzekļus, jo tādi gluži vienkārši nav vairs

individualizējami. Toties ir iespējams individualizēt pavisam konkrētu bankas saistību pret noguldītāju, ar kuru tad kopš aresta uzlikšanas banka vairs

nedrīkst "rīkoties un lietot", respektīvi, nedrīkst veikt izdevumu operācijas (sk. Torgāns K., Saistību tiesības II daļa 246. – 247. lpp.; Kārkliņš J.,

Rozenbergs J. Bezskaidras naudas līdzekļu juridiskais statuss, civiltiesiskie un kriminālprocesuālie aspekti. Jurista Vārds, 21.02.2017., Nr. 8,

https://juristavards.lv/doc/270162-bezskaidrasnaudas-lidzeklu-juridiskais-statuss-civiltiesiskie-un-kriminalprocesualie-aspekti/).

Arī Satversmes tiesa norāda, ka finanšu līdzekļi kredītiestādes kontā norāda uz to, ka personai ir prasījuma tiesības pret kredītiestādi par minēto

naudas līdzekļu izmaksu (Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2021-18-01 33.1. punkts).

Tādejādi lēmums par mantas arestu aizliedz kredītiestādei veikt darbības, kas izmaina arestētās mantas apjomu - naudas līdzekļiem, kas ekvivalenti

trešo personu mantai, kas arestēta ar kriminālprocesā pieņemtu lēmumu, ir jābūt nemainīgā apjomā un pieteicējas rīcībā, lai tā jebkurā brīdī varētu veikt

maksājumu saskaņā ar procesa virzītāja norādēm. Līdz ar to, neskatoties uz Kredītiestāžu likuma 139.8 pantā noteikto likvidatora kompetenci, viņa

rīcībai ir jāpakļaujas kriminālprocesā pieņemto lēmumu norādēm.

Tā kā konkrētajā situācijā bija spēkā lēmumi kriminālprocesā, kas identificēja naudas līdzekļus konkrētā apjomā, nosakot pienākumu tos glabāt,

tad attiecīgā ierobežojuma sekas ir pamats atzīt šos glabāšanas izdevumus par kriminālprocesa Nr. /numurs/ izdevumiem. Pieņēmumiem, vai tie būtu

likvidācijas izdevumi arī tad, ja šādu lēmumu nebūtu, nav pamata, jo lēmumu pieņemšana kriminālprocesā ir neapstrīdams fakts. Tātad ir konstatējama

tieša cēloņsakarība starp procesuālajiem izdevumiem un kriminālprocesā pieņemtajiem lēmumiem par aresta uzlikšanu trešo personu mantai.

[11] Valsts policija pārsūdzētajā lēmumā atsaucas uz Ministru kabineta 2011. gada 27. decembra noteikumiem Nr. 1025 “Noteikumi par rīcību ar

lietiskajiem pierādījumiem un arestēto mantu” (turpmāk – noteikumi Nr. 1025), kuros paredzēta atšķirīga arestētās naudas glabāšanas kārtība, ja to

nevar glabāt sākotnējā atrašanās vietā. Tiesa norāda, ka noteikumu Nr. 1025 saturs primāri ir attiecināms uz lietiskajiem pierādījumiem un ķermenisku

mantu, bet, kā norādīts iepriekš, bezskaidra nauda nav ķermeniska lieta.

Naudas līdzekļi bankas kontā apzīmē vien personas prasījuma tiesības pret kredītiestādi par minēto naudas līdzekļu izmaksu, un tiem nepiemīt

liettiesiska daba (sk. Torgāns K., Saistību tiesības II daļa 246. – 247. lpp.; Kārkliņš J., Rozenbergs J. Bezskaidras naudas līdzekļu juridiskais

statuss, civiltiesiskie un kriminālprocesuālie aspekti. Jurista Vārds, 21.02.2017., Nr. 8, https://juristavards.lv/doc/270162-bezskaidras-

naudaslidzeklu-juridiskais-statuss-civiltiesiskie-un-kriminalprocesualie-aspekti/). Noteikumu Nr. 1025 regulējums vērsts uz mantas un skaidras

naudas līdzekļiem, kas var tikt izņemti un nodoti glabāšanā arī bezskaidras naudas veidā (sal. sk. noteikumu Nr. 1025 7.1., 7.2. punktus), taču šajā lietā

trešo personu manta, kas atradusies pieteicējas rīcībā, visu laiku ir bijusi bezskaidra nauda.

[12] Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka pastāv priekšnoteikumi labvēlīga akta izdošanai – procesuālo izdevumu atlīdzināšanai atbilstoši noteikumu

Nr. 754 11. punktam, ka citus izdevumus, kas radušies kriminālprocesā, atlīdzina to faktiskajā apmērā, pamatojoties uz procesa virzītāja pieņemto

lēmumu.

Valsts policija norāda, ka minētajā normā nevar haotiski iekļaut jebkuru mantiski novērtējamu pametumu. Tiesas ieskatā šāds arguments ir

nepamatots, jo noteikumu izdevējs ir norādījis “citi izdevumi” tieši tamdēļ, ka noteikumu Nr. 754 saturā nav bijis iespējams uzskaitīt visus izdevumu

veidus, bet, nenosakot šādu regulējumu, varētu rasties situācija, kurā kāda persona, kurai nodarīts zaudējums kriminālprocesā, tiek nepamatoti aizmirsta

vai atstumta no atlīdzinājuma saņemšanas.

[13] Pieteicēja iesniegusi aprēķinu par izdevumiem 315 386,33 euro apmērā tabulas formā, norādot procesa virzītāju, kurš pieņēmis lēmumu par

mantas arestu, trešo personu nosaukumus, attiecībā uz kuru mantu uzlikts arests, naudas summa valūtā, aresta datums, glabāšanas beigu datums –

2022. gada 27. jūlijs (negatīvā procentu likme tika piemērota līdz 2022. gada 26. jūlijam (lietas 132. lapa)), mantas glabāšanas laiks dienās, vidējais

USD/EUR kurss līdzekļu glabāšanas periodā, līdzekļu glabāšanas gada likme Latvijas Bankā no 04.09.2018. līdz 27.07.2022. (lietas 8.-9. lapa).

Izvērtējot minēto aprēķinu, tiesa nekonstatē tajā matemātiska aprēķina kļūdas.

[14] Jautājumā par pieteicējas līdzatbildību jeb rīcību, lai novērstu vai samazinātu iepriekš minētos izdevumus, lietā konstatējams, ka pieteicēja

vairākkārtīgi informējusi apkarošanas pārvaldes procesa virzītāju, ka atsakās glabāt naudas līdzekļus arestēto kreditoru prasījumu segšanai, jo šo naudas

līdzekļu glabāšana rada zaudējumus, un informē, ka minētie naudas līdzekļi glabājas pieteicējas kontā Latvijas Bankā, kur jāveic ikmēneša maksājums,

ņemot vērā spēkā esošo gada likmi 0,5 procentu apmērā no noguldītās summas vērtības, tiek lūgts pieņemt lēmumu par arestētās mantas pārskaitīšanu uz

izmeklēšanas iestādes vai prokuratūras deponēto līdzekļu kontu Valsts kasē (lietas 45.-47., 49.-51. lapa). Tātad pieteicēja ir aktīvi rīkojusies un darījusi

visu saprātīgi iespējamo, lai novērstu vai samazinātu izdevumus saistībā ar kriminālprocesā Nr. /numurs/ mantai uzliktā aresta izpildi. Secīgi izskatāmajā

lietā nav konstatējama pieteicējas līdzatbildība izdevumu radīšanā, tādēļ arī nav pamata samazināt pieteicējai atlīdzināmo radīto izdevumu apmēru.

[15] Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka pieteicējai laika periodā no 2018. gada 4. septembra līdz 2022. gada 27. jūlijam radās

procesuālie izdevumi 315 386,33 euro apmērā, kas saistīti ar kriminālprocesā Nr. /numurs/ arestētās mantas glabāšanu. Tādējādi pastāv priekšnoteikumi

labvēlīga administratīvā akta izdošanai un pienākuma uzlikšanai Valsts policijai atlīdzināt pieteicējai izdevumus minētajā apmērā.

[16] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126. panta pirmo daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par

labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Savukārt saskaņā ar Ministru kabineta 2013. gada 12. februāra noteikumu Nr. 85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un

atlīdzina valsts nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13. punktu valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā pēc pieteicēja iesnieguma saņemšanas

iestādē Administratīvā procesa likuma 126. pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi

pieaicināta atbildētāja pusē.

Tiesa konstatē, ka pieteicēja ir samaksājusi valsts nodevu 30 euro apmērā par pieteikumu par lietu ierosināšanu tiesā (lietas 16. lapa). Tā kā

pieteicējas pieteikums ir apmierināts, tad no Latvijas Republikas par labu pieteicējai piespriežama tās samaksātā valsts nodeva, atlīdzinot to no Valsts

policijas budžeta līdzekļiem.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 251. panta sesto daļu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

apmierināt likvidējamās /pers. A/, AS pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru likvidējamajai /pers. A/, AS tiktu atlīdzināti

procesuālie izdevumi 315 386,33 euro apmērā, kas radušies kriminālprocesā Nr. /numurs/.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese R.Migla