Court allows compensation for criminal arrest costs when plaintiff actively avoided expenses and no fault is found.
Legislator summary
AI generatedThe Administrative District Court of Riga granted the plaintiff's request for reimbursement of 315,386.33 euros in procedural costs incurred during a criminal arrest. The plaintiff argued that holding funds separately caused interest losses, while the police initially denied the claim, citing lack of statutory basis. The court found the plaintiff had actively sought to minimize costs by refusing to hold funds for creditors and confirmed the expenses were legally compensable under the relevant regulations.
Legislator headnote
AI generatedAdministratīvā procesa likuma 251. panta 6. daļa; Ministru kabineta noteikumi Nr. 754: The court must order reimbursement of procedural costs when the applicant has not contributed to their generation and the expenses fall within the statutory definition of costs arising from criminal proceedings.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas arhīva Nr. A42-01682-23/23
ECLI:LV:ADRJRIT:2023:1212.A420168223.2.S
Administratīvā rajona tiesa
Rīgas tiesu nams
SPRIEDUMS
Latvijas tautas vārdā
Rīgā 2023. gada 12. decembrī
Tiesa šādā sastāvā: tiesnese Rudīte Migla,
rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz likvidējamās /pers. A/, AS pieteikumu par labvēlīga administratīvā
akta izdošanu, ar kuru likvidējamajai /pers. A/, AS tiktu atlīdzināti procesuālie izdevumi 315 386,33 euro apmērā, kas radušies kriminālprocesā
Nr. /numurs/.
Aprakstošā daļa
[1] Pieteicēja likvidējamā /pers. A/, AS saistībā ar kriminālprocesu Nr. /numurs/saņēma vairākus Valsts policijas Galvenās Kriminālpolicijas
pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes 1. nodaļas (turpmāk – apkarošanas pārvalde) procesu virzītāju lēmumus par aresta uzlikšanu
mantai, kurus arī izpildīja.
2023. gada 21. februārī pieteicēja vērsās pie attiecīgajiem apkarošanas pārvaldes procesa virzītājiem ar iesniegumu par procesuālo izdevumu
atlīdzināšanu, lūdzot atlīdzināt izdevumus 315 386,33 euro apmērā, kas tai radušies kriminālprocesā Nr. /numurs/. Ar procesa virzītāja /datums/lēmumu
(turpmāk – sākotnējais lēmums) pieteicējas iesniegums par procesuālo izdevumu atlīdzināšanu noraidīts. Pieteicēja par minēto lēmumu iesniedza sūdzību
Valsts policijas priekšniekam.
Ar Valsts policijas priekšnieka p.i. /datums/lēmumu Nr. 125 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) sākotnējais lēmums atstāts negrozīts. Lēmumā
norādīts, ka Valsts policija neatzīst pieteicējas norādītos izdevumus par arestētās mantas glabāšanu kā procesuālus izdevumus Kriminālprocesa likuma
367. panta izpratnē “citi izdevumi, kas radušies kriminālprocesā” un nekonstatē Ministru kabineta 2005. gada 4. oktobra noteikumu Nr. 754 „Noteikumi
par kriminālprocesuālo izdevumu atlīdzināšanas kārtību un apmēru” (turpmāk – noteikumi Nr. 754) 3. punkta piemērošanas iespējamību par izdevumu
atlīdzināšanu no valsts budžeta līdzekļiem.
[2] Pieteicēja vērsās ar pieteikumu tiesā, lūdzot atlīdzināt procesuālos izdevumus 315 386,33 euro apmērā, kas radušies kriminālprocesā
Nr. /numurs/ no aresta izpildes brīža 2018. gada 4. septembrī līdz 2022. gada 27. jūlijam.
Pieteikums pamatots ar turpmāk minētajiem apsvērumiem.
[2.1] Kriminālprocesā piemērotā aresta rezultātā pieteicēja bija spiesta nodalīt un atsevišķi no savas mantas glabāt naudas līdzekļus. Proti,
pieteicēja iegrāmatoja attiecīgos līdzekļus kā rezervētus iespējamai konfiskācijai, nodrošinot to pieejamību nekavējošai iespējamās konfiskācijas izpildei.
Izdevumi saistībā ar arestētās mantas glabāšanu ir radušies, jo Eiropas Centrālā banka /datums/pieņēma lēmumu anulēt pieteicējai kredītiestādes licenci,
kā rezultātā pieteicēja zaudēja tiesības sniegt Kredītiestāžu likumā minētos licencētus finansu pakalpojumus, jo pieteicējai vairs nav licences šādu
pakalpojumu sniegšanai. Tādējādi arestētās mantas glabāšanas laikā pieteicēja nesniedza finanšu pakalpojumus, tai skaitā nenotika arī arestētās mantas
kā noguldījuma (Kredītiestāžu likuma izpratnē) glabāšana pieteicējas atvērtajā kontā, jo pēc kredītiestādes licences anulēšanas pieteicēja nenodrošina
kreditoru noguldījumu apkalpošanu, bet uzskaita, izvērtē un apmierina pieteicējas kreditoru prasījumus, ja to apmierināšanai nav normatīvajos aktos
noteikto šķēršļu.
[2.2] Pieteicējas līdzekļi (tai skaitā tie, ar kuriem nodrošināta arestētā manta) glabājās pieteicējas kontos citās kredītiestādēs un pieteicējas kontā
Latvijas Bankā. Šāda līdzekļu glabāšanas kārtība ir radījusi pieteicējai izdevumus. Proti, saistībā ar attiecīgo līdzekļu glabāšanu pieteicējai bija pienākums
veikt ikmēneša maksājumus Latvijas Bankai, kas tika aprēķināti, ņemot vērā arestētās mantas glabāšanas laikā spēkā esošo negatīvo gada likmi.
Maksājumi Latvijas Bankai ir aprēķināti, ņemot vērā arī tos pieteicējas līdzekļus, ar kuriem bija nodrošināti arestētie pieteicējas kreditoru naudas līdzekļi,
pamatojoties uz kriminālprocesa ietvaros pieņemtajiem lēmumiem par aresta uzlikšanu mantai. Tāpēc pieteicēja ir veikusi arī maksājumus par arestēto
mantu.
Vispārīgi kredītiestādes rīcībā esošie naudas līdzekļi, ko tā saņēmusi, piemēram, privātpersonai veicot noguldījumu, ir uzskatāmi par kredītiestādes
mantu. Tādējādi vispārīgos gadījumos atbilstoši Kredītiestāžu likuma 134. panta pirmajai daļai un otrās daļas 3. punktam izdevumi, kas saistīti ar
bezskaidras naudas glabāšanu, būs atzīstami par kredītiestādes likvidācijas izdevumiem, kas jāsedz pašai kredītiestādei. Tiesiskās attiecības, kas veidojas
līdz ar finanšu līdzekļu noguldīšanu kredītiestādē, ir vērtējis arī Senāta Civillietu departaments 2019. gada 22. februāra spriedumā lietā Nr. SKC-1/2019,
norādot, ka nauda, kas iemaksāta noguldītāja kontā, pamatojoties uz konta apkalpošanas līgumu, netiek individualizēta, tā ieplūst bankas kopējos
resursos un tiek atspoguļota bankas bilancē, tā var tikt izmantota pēc bankas ieskatiem un šajās tiesiskajās attiecībās noguldītājam rodas prasījuma
tiesības pret banku. Taču Satversmes tiesa 2022. gada 23. maija spriedumā lietā Nr. 2021-18-01 atzinusi, ka no minētā neizriet, ka šāda atziņa būtu
automātiski attiecināma arī uz finanšu līdzekļiem, kas noguldīti kredītiestādē, bet tiek atzīti par noziedzīgi iegūtu mantu.
[2.3] Atbilstoši pastāvošai Senāta praksei, kas tiešā veidā attiecas uz izskatāmo gadījumu, likvidācijas stadijā esošai kredītiestādei ir obligāts
pienākums nošķirt un atsevišķi no savas mantas glabāt tos naudas līdzekļus, kas nepieciešami kriminālprocesa ietvaros arestētu kreditoru prasījumu
apmierināšanai. Tādējādi tiekot nodrošināta (iespējams) noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu izslēgšana no civiltiesiskās apgrozības. Citiem vārdiem, līdz ko
kreditora prasījumam kriminālprocesa ietvaros tiek piemērots mantas arests, naudas līdzekļi, kas nepieciešami tā apmierināšanai, juridiski tiek izņemti no
kredītiestādes mantas sastāva kā iespējami noziedzīgi iegūta manta un tiesisko seku ziņā ir pielīdzināmi kredītiestādes turējumā esošajai trešajām
personām piederošajai mantai. Turklāt izdevumi, kas saistīti ar trešajām personām piederošās mantas glabāšanu, nav uzskatāmi par likvidācijas
izdevumiem, kurus pienākums ir segt likvidējamai kredītiestādei. Minēto netieši apliecina arī Kredītiestāžu likuma 172.1 panta ceturtā daļa. Taču
neatkarīgi no arestētās mantas juridiskā statusa saskaņā ar Kredītiestāžu likumu, valsts pienākumu atlīdzināt izdevumus saistībā ar arestētās mantas
glabāšanu nosaka gan Kriminālprocesa likums, gan uz tā pamata izdotie noteikumi Nr. 754.
[2.4] Kriminālprocesa likuma 367. panta pirmās daļas 8. punktā noteikts, ka atlīdzināmi ir visi citi izdevumi, kas radušies kriminālprocesā.
Atbilstoši juridiskajā literatūrā atzītajam, šī procesuālo izdevumu grupa ietver sevī arī izdevumus, kas saistīti ar arestētās mantas glabāšanu. Citā
analoģiskā kriminālprocesā 2022. gada 15. jūnijā tiesa kā procesa virzītājs jau ir pieņēmusi lēmumu, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 367. pantu
un noteikumu Nr. 754 11. punktu, atlīdzināt pieteicējai no valsts budžeta līdzekļiem izdevumus, kas saistīti ar arestētās mantas glabāšanu.
[3] Valsts policija paskaidrojumā norāda, ka pieteikums ir nepamatots un to neatzīst, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā ietverto argumentāciju,
un papildus paskaidro turpmāko.
[3.1] Lietā nav strīda, ka kriminālprocesuālos izdevumus valsts vispārīgi atlīdzina, kā arī par lietas faktiskajiem apstākļiem. Strīds ir par to, vai
pieteicējas uzrādītie izdevumi ir cēloniski saistīti ar kriminālprocesa ietvaros pieņemto lēmumu par aresta uzlikšanu mantai, jeb pieteicējas izdevumi ir
atzīstami par kredītiestādes likvidācijas izdevumiem, jo izdevumi cēloniski ir saistīti ar faktu, ka pieteicējai /datums/tika anulēta izsniegtā kredītiestādes
licence (pieteicēja bija spiesta noslēgt naudas līdzekļu pagaidu glabāšanas līgumu ar Latvijas Banku, kas radīja izdevumus). Atzīstams, ka situācija ar
pieteicējas pašlikvidāciju nav tipiska.
Licences anulēšana sniegt finanšu pakalpojumus nevar tikt uzskatīta kā kredītiestādes statusa zaudēšana, bet gan kā viena no pamatfunkcijām
pārtraukšana. Pieteicējas administratīvais liegums veikt izdevumu operācijas pirms kreditora prasījuma pārbaudes, jo jau kopš /datums/kredītiestādes
licence ir anulēta un izdevumu operācijas ar kreditoru mantu kopš šī brīža nenotiek, nevar tikt atzīts par pamatu atšķirīgai kriminālprocesuālās kārtības
piemērošanai. Kriminālprocesa likuma 365. pants un Kredītiestāžu likums nenosaka īpašu kārtību arestētās mantas glabāšanai kredītiestādei, kurā norit
pašlikvidācija. Ar Kredītiestāžu likuma 139.8 panta ieviešanu saistītais materiāls, kurā atrodas arī pieteicējas likvidatoru iesniegumi apliecina, ka
pieteicējas uzrādītie izdevumi atrodas tiešā cēloņsakarībā ar pieteicējas likvidācijas procesu un ir atzīstami par kredītiestādes likvidācijas izdevumiem, jo
nepastarpināti ir saistīti ar faktu, ka pieteicējai /datums/tika anulēta izsniegtā kredītiestādes licence, un pieteicēja noslēdza naudas līdzekļu pagaidu
glabāšanas līgumu ar Latvijas Banku, kas radīja izdevumus.
[3.2] Pieteicēja izdevumus kriminālprocesā sasaista ar negatīvās procentu likmes piemērošanu Latvijas Bankā un to apmaksu atbilstoši starp
pieteicēju un Latvijas Banku noslēgto līgumu noteikumiem. Latvijas Banka, atbildot uz Valsts policijas pieprasījumu analoģiskajā administratīvajā lietā
2023. gada 19. aprīļa vēstulē Nr. 10-08.1/2023/6821, norādīja, ka pieteicējas pienākums maksāt negatīvās procentu likmes izrietēja no savstarpējām
līgumsaistībām saistību tiesību jomā. Secīgi, jau no 2018. gada 18. jūlija, t.i. pirms kriminālprocesā tika pieņemti lēmumi par aresta uzlikšanu mantai,
pieteicēja uzņēmās saistības apmaksāt negatīvās procentu likmes. Valsts policijas ieskatā tas liecina, ka pieteicējas izdevumi ir atzīstami par kredītiestādes
likvidācijas izdevumiem, jo izdevumi cēloniski ir saistīti ar faktu, ka pieteicējai /datums/tika anulēta izsniegtā kredītiestādes licence, un pieteicēja noslēdza
naudas līdzekļu pagaidu glabāšanas līgumu ar Latvijas Banku, kas radīja izdevumus.
[3.3] No Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2021-18-01 27. punkta secināms, ka neitrālas sekas kredītiestādei pastāv
neatkarīgi no tā, vai noguldījums atgriežams noguldītājam, vai arī tas kā manta, kas atzīta par noziedzīgi iegūtu, jāpārskaita valstij. Gadījumā, ja
maksātnespējas vai likvidācijas procesā noguldījumu uzglabāšana tomēr rada izdevumus, tie atzīstami par likvidācijas izdevumiem, kas gulstas uz pašu
kredītiestādi. To apstiprina Kredītiestāžu likuma 135. panta sestā daļa.
[3.4] Pieteicējai izdevumi (zaudējumi) radušies pašas pieteicējas rīcības dēļ. Pieteicējas likvidāciju un likvidācijas izdevumus izraisīja pašas
pieteicējas normatīvo aktu prasībām neatbilstoša komercprakse, un nedz valsts, nedz Valsts policija nav nodarījusi pieteicējai zaudējumus. Faktiskie
apstākļi, kuru dēļ tika uzlikts arests konkrētajiem finanšu līdzekļiem, ļauj secināt, ka pieteicēja nebija pienācīgi pildījusi likuma prasības attiecībā uz klienta
izpēti, pretējā gadījumā pieteicējai pašai bija jāatturas no darījuma veikšanas un izmaksas veikšanas noguldījumu kreditoriem, negaidot tiesībsargājošo
iestāžu lēmumus.
[4] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 112. 1 panta pirmajai daļai, administratīvās lietas izskatīšana notiek rakstveida procesā bez tiesas
sēdes, ja likumā nav noteikts citādi.
Tā kā tiesa, sagatavojot lietu iztiesāšanai un pārbaudot lietas materiālus, nekonstatēja tādu apstākļu esību, kas būtu par šķērsli lietas izskatīšanai
rakstveidā, kā arī puses uz to nav tiesai norādījušas, ievērojot lietas dalībnieku procesuālās intereses, lieta tiek skatīta rakstveida procesā.
Motīvu daļa
[5] Lietā strīds ir par to, vai pieteicējai ir radušies izdevumi saistībā ar kriminālprocesā Nr. /numurs/ uzliktā aresta mantai izpildi, nodrošinot tās
glabāšanu.
[6] Kriminālprocesa likuma 367. panta pirmā daļa uzskaita procesuālos izdevumus, kurus atbilstoši 367. panta otrajai daļai sedz no valsts
līdzekļiem Ministru kabineta noteiktajā apmērā un kārtībā, savukārt Kriminālprocesa likuma 368. panta pirmajā daļā noteikts, ka procesuālos izdevumus
ar tiesas nolēmumu piedzen no notiesātajiem. Tādējādi procesuālie izdevumi, tiem rodoties, sākotnēji tiek segti no valsts līdzekļiem, bet, tiesai pieņemot
nolēmumu, tie piedzenami no notiesātās personas valsts labā (sal. Senāta Krimināllietu departamenta 2021. gada 24. marta lēmuma lietā Nr. SKK-
215/2021 ( ECLI:LV:AT:2021:0324.11519001519.10.L) 8. punkts).
Tātad atšķiras lēmumu pieņemšanas un pārsūdzēšanas process gadījumā, kad tiek risināts jautājums par izdevumu, kuri radušies saistībā ar
kriminālprocesu, atlīdzināšanu personām no valsts budžeta (procesu regulē noteikumi Nr. 754) un gadījumā, kad tiek pieņemts nolēmums par procesuālo
izdevumu piedzīšanu no notiesātās personas (regulē Kriminālprocesa likums). Senāts atzīst, ka turpmāk minēto iemeslu dēļ procesuālo izdevumu
atlīdzināšana no valsts budžeta ir administratīva, nevis kriminālprocesuāla darbība.
Persona, kura prasa izdevumu atlīdzināšanu, var nebūt kriminālprocesā aktīvi iesaistīta persona, proti, persona izpilda atsevišķu kriminālprocesa
virzītāja uzdevumu, bet citādi tā nav iesaistīta kriminālprocesā. Izdevumu atlīdzināšana notiek neatkarīgi no kriminālprocesa virzības, proti, jebkurā tā
stadijā. Turklāt atlīdzināšanas pienākums un apmērs nav nekādā veidā saistīts ar kriminālprocesa rezultātiem. Līdz ar to izdevumu vērtēšanā faktiski
netiek izmantoti kriminālprocesuālie elementi, kas ir būtiski krimināltiesībās, bet izdevumu segšana lielā mērā balstās uz norēķināšanās pienākumu (proti,
pēc sava rakstura tā daudz vairāk ir līdzīga samaksai par pakalpojumu) (Senāta 2022.gada 15.decembra lēmuma lietā Nr. SKA-1096/2022
6.punkts). Lemjot par to, vai personai atlīdzināt tās uzrādītos izdevumus, administratīvajai tiesai nav jālemj par kriminālprocesuāliem jautājumiem, kas
tieši skar kriminālprocesu, bet gan ir jāvērtē, vai pastāv apstākļi, kas pamato personas norādīto izdevumu atlīdzināšanu.
Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmā daļa satur ģenerālklauzulu – citi izdevumi, kas ir radušies kriminālprocesā –, tāpēc, to piemērojot,
tiesnesim būtu jāvērtē, vai konkrētie izdevumi ir tādi, kas šajā ģenerālklauzulā ietilpst (sk. Senāta 2022. gada 29. decembra lēmuma SKA-1100/2022
7. punktu).
Tiesai šādu strīdu gadījumā ir jānoskaidro apstākļu kopums par to, vai ir bijis konkrēts procesa virzītāja lēmums (uzdevums personai), vai persona
ir izpildījusi tai doto uzdevumu un vai tā rezultātā personai ir radušies izdevumi pieteikumā norādītajā apmērā (Senāta 2022. gada 15. decembra
lēmuma lietā Nr. SKA-1096/2022 9. punkts).
Līdz ar to tiesa pēc minētajiem kritērijiem pārbauda, vai pieteicējai ir radušies atlīdzināmi izdevumi.
[7] Pieteicēja saistībā ar kriminālprocesu Nr. /numurs/ saņēma turpmāk minētos apkarošanas pārvaldes lēmumus par aresta uzlikšanu trešo
personu mantai.
[7.1] Ar apkarošanas pārvaldes vecākās inspektores 2018. gada 22. augusta un 2018. gada 3. septembra lēmumiem uzlikts arests šādu personu
aktīviem: uzņēmuma /pers. H/ 289 800,80 euro apmērā; /pers. I/ 7 268 445,98 euro apmērā; /pers. J/ 272 319,35 euro apmērā; /pers. L/
2 103 446.03 USD apmērā (lietas 30.-34. lapa);
[7.2] Ar apkarošanas pārvaldes izmeklētājas 2020. gada 18. marta lēmumiem uzlikts arests /pers. M/ aktīviem 3 500 000 USD un 591 844,34
euro apmērā; /pers. N/ aktīviem 719 311,35 euro apmērā un /pers. O/ aktīviem 8 400 000 USD un 678 014,41 euro apmērā (lietas 24.-26. lapa);
[7.3] Ar apkarošanas pārvaldes vecākās inspektores – izmeklētājas 2020. gada 12. jūnija lēmumu uzlikts arests /pers. P/ kreditora prasījumam
352 824,35 euro apmērā (lietas 18.-19. lapa); ar 2020. gada 17. jūlija lēmumu – /pers. P/ piederošiem līdzekļiem 15 467,02 euro apmērā (lietas 21-
22. lapa); ar 2021. gada 30. aprīļa lēmumu – /pers. R/ naudas līdzekļiem 86 400,18 euro apmērā (lietas 36.-37. lapa); ar 2021. gada 31. marta
lēmumiem – /pers. O/ piederošiem līdzekļiem 39 120,86 euro apmērā un /pers. M/ piederošiem līdzekļiem 16 328,24 euro apmērā (lietas 40.-
43. lapa).
[7.4] Pieteicēja minētos lēmumus par aresta uzlikšanu mantai izpildīja 2018. gada 4. septembrī, 2018. gada 18. septembrī, 2020. gada 19. jūnijā,
2020. gada 27. jūlijā, 2021. gada 14. aprīlī un 2021. gada 13. maijā, piemērojot bloķējumu iepriekš norādītajiem aktīviem, attiecīgi par to informējot
procesa virzītāju (lietas 45.-54. lapa).
Tādejādi ir konstatējams konkrēts procesa virzītāja lēmums (uzdevums personai) un personas uzdevuma izpildījums.
[8] Ar Eiropas Centrālās bankas /datums/lēmumu pieteicējai anulēta izsniegtā kredītiestādes licence. Tā rezultātā pieteicēja zaudēja tiesības sniegt
Kredītiestāžu likumā minētos licencētos finanšu pakalpojumus, tostarp arī arestētās mantas kā noguldījuma (Kredītiestāžu likuma izpratnē) glabāšanu
pieteicējas atvērtajā kontā (pēc kredītiestādes licences anulēšanas pieteicēja vairs nenodrošināja kreditoru noguldījumu apkalpošanu).
Saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 139.8 pantu kredītiestādes likvidators ir tiesīgs turēt likvidējamās kredītiestādes naudas līdzekļus, tai skaitā
likvidācijas procesā atgūtos naudas līdzekļus, likvidējamās kredītiestādes euro kontā Latvijas Bankā saskaņā ar Latvijas Bankas kontu apkalpošanas
nosacījumiem, kas paredzēti kontu apkalpošanas līgumā, kuru likvidējamā kredītiestāde noslēgusi ar Latvijas Banku.
Arestēto naudas līdzekļu uzglabāšanas izmaksas Latvijas Bankā tiek noteiktas atbilstoši Eiropas Centrālās bankas Pamatnostādnes (ES) 2019/671
(2019. gada 9. aprīlis) “Par nacionālo centrālo banku iekšzemes aktīvu un pasīvu pārvaldības operācijām” 4. pantam, kas paredz vienādus nosacījumus
Eirosistēmā ietilpstošas nacionālās bankas (NCB) nemonetārās politikas operācijām, kā arī piemērojamajām līdzekļu glabāšanas likmēm depozītiem.
Tātad likumdevējs ir noteicis likvidējamai kredītiestādei tiesības naudas līdzekļus glabāt likvidējamās kredītiestādes euro kontā Latvijas Bankā un
noteicis samaksu par šo pakalpojumu saskaņā ar Latvijas Bankas kontu apkalpošanas nosacījumiem.
Starp pieteicēju un Latvijas Banku 2018. gada 18. jūlijā noslēgts līgums Nr. LB-07/2018/332 “Par naudas līdzekļu pagaidu glabāšanu” un
2020. gada 6. jūlijā līgums Nr. LB-07/2020/172 „Par norēķinu konta apkalpošanu” (lietas 119.-127.lapa). Saskaņā ar minētā līguma “Par naudas
līdzekļu pagaidu glabāšanu” 5.punktu un līguma „Par norēķinu konta apkalpošanu” 11. punktu Latvijas Banka par norēķinu konta atlikumu nemaksā
pieteicējai atlīdzību, bet, ja Eiropas Centrālās bankas Padomes noteiktā noguldījumu iespējas procentu likme ir mazāka par 0 procentiem, piemēro
Eiropas Centrālās bankas Padomes noteikto noguldījumu iespējas procentu likmi. Procentu likme, kas mazāka par 0 procentiem (negatīva procentu
likme), ietver pieteicējas pienākumu maksāt procentu maksu Latvijas Bankai.
Laika posmā no 2016. gada 16. marta līdz 2019. gada 17. septembrim Eiropas Centrālās bankas Padomes noteiktā noguldījumu iespējas
procentu likme bija 0,4 procenti, (sk. https://www.ecb.europa.eu/stats/policy_and_exchange_rates/key_ecb_interest_rates/html/index.en.html) un
no 2019. gada 18. septembra līdz 2022. gada 27. jūlijam 0,5 procenti. Negatīvo procentu likmi apliecina arī Latvijas Bankas sniegtā informācija (lietas
132. lapa).
Tātad pieteicējai par kriminālprocesā arestētās mantas glabāšanu radās izdevumi, kas ir tiešā cēloņsakarībā ar procesa virzītāju kriminālprocesā
Nr. /numurs/ pieņemtajiem lēmumiem par mantas arestu.
[9] Lietā strīds ir par to, vai pieteicējai ir radušies izdevumi (mantiskais zaudējums) saistībā ar kriminālprocesā Nr. /numurs/uzliktā aresta naudai
izpildi, nodrošinot tās glabāšanu. Valsts policija norāda, ka Kriminālprocesa likuma 361. pantā paredzētā procedūra attiecībā uz to, kā īstenojams
mantas arests, ir vērsta vienīgi uz mantas saglabāšanu un likumdevējs ar šo procedūru neparedz procesa virzītājam pilnvaras izlemt par citu arestētās
mantas – naudas noguldījuma glabāšanas un pārvaldības veidu. Procesa virzītājs nav tā persona, kura varētu novērst izmaksas, kas var rasties (radušās)
kredītiestādei pārvaldot arestēto mantu. Procesa virzītājam pēc savas iniciatīvas nav jāveic papildus darbības, patstāvīgi skaidrojot, vai šāda naudas
līdzekļu glabāšana rada būtiskus izdevumus un vai tā ir ekonomiski samērīga.
Minētajam var piekrist, taču kontekstā ar to, ka kopš 2018. gada ir publiski zināms, ka pieteicēja vairs nav tiesīga sniegt kredītiestādes
pakalpojumus, tieši atbildētājai bija jāveic izvērtējums, vai ir pareizi noteikts lēmuma izpildes subjekts. Tā kā izpilde tika noteikta tieši pieteicējai, tad
atbilstoša ir arī pieteicējas rīcība, šim uzdevumam pakļaujoties un procesuālo izdevumu rašanās pamatā ir procesa virzītāju lēmumi kriminālprocesā
Nr. /numurs/. Līdz ar to nav pamatoti Valsts policijas argumenti, ka pieteicēja ir vainojama savā komercdarbībā, kuras sekas bija licences zaudēšana un
nespēja patstāvīgi veikt arestētās mantas glabāšanu. Tā kā pieteicējai tika anulēta kredītiestādes licence, tad attiecīgi tā 2018. gada 18. jūlijā noslēdza
līgumu ar Latvijas Banku par naudas līdzekļu pagaidu glabāšanu un par norēķinu konta apkalpošanu. Savukārt procesa virzītāju lēmumi par mantas arestu
kriminālprocesā Nr. /numurs/ tika pieņemti, esot jau spēkā noslēgtajiem līgumiem.
[10] Valsts policija uzskata, ka izdevumi, kas pieteicējai radušies par arestētās mantas glabāšanu, ir uzskatāmi par likvidācijas izdevumiem, un šie
izdevumi ir jāuzņemas pieteicējai.
Kredītiestāžu likuma 134. panta pirmā daļa noteic, ka kredītiestādes likvidācijas izdevumus sedz likvidējamā kredītiestāde, bet otrās daļas 3)
punkts paredz, ka likvidācijas izdevumos tiek iekļauti nepieciešamie izdevumi likvidējamās kredītiestādes mantas uzturēšanai un nepieciešamo darba telpu
uzturēšanai likvidācijas laikā.
Tātad vispārīgi izdevumi, kas rodas likvidējamai kredītiestādei sakarā ar tās mantas glabāšanu, ir attiecināmi uz likvidācijas izdevumiem. Taču
vienlaikus tiesas vērtējumā naudas līdzekļus, ko pieteicēja ir glabājusi saskaņā ar tai dotu uzdevumu kriminālprocesā, nav pamata atzīt par tādu
kredītiestādes mantu, kuras glabāšanas izdevumi attiecināmi uz likvidācijas izdevumiem. Lai gan pieteicējai attiecīgajā periodā nav maksātnespējas, bet
gan likvidācijas process, tiesa saskata par iespējamu mantas statusa noteikšanā veikt sistēmisku vērtējumu ar tiesību normām, kas attiecināmas uz
maksātnespējas procesu. Proti, Kredītiestāžu likuma 172. panta pirmā daļa noteic, ka kredītiestādes mantas sarakstā iekļauj noguldījumus un procentus
par tiem, bet neiekļauj citu kredītiestādes turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu un valsts fondēto pensiju shēmas ieguldījumu plānu
līdzekļus, privāto pensiju fondu pensiju plānu līdzekļus, pensiju plānos un apdrošināšanas līgumos noteikto saistību izpildei paredzētos līdzekļus, ja šis
nosacījums minēts noguldījumu līgumā, un sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas garantijas fonda
līdzekļus. No minētās tiesību normas izriet, ka noguldījumi un procenti par tiem ir iekļaujami kredītiestādes mantas sarakstā, pie kam, noguldījums
saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 1.panta 6. punktu ir saprotams plašākā izpratnē, proti, noguldījums ir naudas līdzekļu glabāšana kredītiestādes kontā
noteiktu vai nenoteiktu laiku ar vai bez procentiem. No lietā iesniegtajiem pierādījumiem neizriet kādi īpaši apstākļi vai darījums, kura ietvaros trešo
personu naudas līdzekļi, kas līdz lēmumiem par aresta uzlikšanu pieņemšanai atradās pie pieteicējas, nebūtu atzīstami par noguldījumu augšminētā tiesiskā
regulējuma izpratnē. Augstākās tiesas Civillietu departaments 2019. gada 22. februāra spriedumā lietā Nr. SKC-1/2019 ir norādījis, ka nauda, kas tiek
iemaksāta (ieskaitīta) noguldītāja kontā, pamatojoties uz konta apkalpošanas līgumu, netiek individualizēta, tā ieplūst bankas kopējos resursos un tiek
atspoguļota bankas bilancē. Tā var tikt izmantota pēc bankas ieskatiem, piemēram, kredīta izsniegšanai. Šajās tiesiskajās attiecībās noguldītājam rodas
prasījuma tiesības pret banku (sk. minētā nolēmuma 9. punktu). Senāts piekrīt kasācijas sūdzības iesniedzējiem, ka apelācijas instances tiesa, atzīstot, ka
noguldījums ir ieguvis kredītiestādes turējumā esošas trešajām personām piederošas mantas statusu, pamatojoties uz apstākli, ka banka ir veikusi
spriedumā konstatētās uz prasītājas rīkojuma izpildi vērstās operācijas, Kredītiestāžu likuma 172. pantu piemērojusi nepareizi. Šī norma neparedz pamatu
iekļaut kredītiestādes turējumā esošā trešajām personām piederošajā mantā naudas līdzekļus, kas atrodas kredītiestādes valdījumā, nevis turējumā (sk.
minētā nolēmuma 10.punktu). Minētais saskan arī ar juridiskajā literatūrā norādīto ? kad nauda tiek iemaksāta bankā, par tās īpašnieku kļūst banka –
noguldījums kļūst par daļu no bankas finanšu līdzekļiem, kuri bankai pieejami, piemēram, lai aizdotu to klientiem. Savukārt noguldītājam rodas prasījuma
tiesība, t.i., subjektīva saistībtiesiska prasījuma tiesība prasīt bankai parāda samaksu. Klients var pieprasīt atmaksu saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem,
un parāda atmaksas pienākums neiestājas, kamēr pieprasījums nav veikts. Noguldījuma jeb darījuma par naudas līdzekļu nodošanu bankas īpašumā
izpildes rezultātā manta – naudas līdzekļi, kas tiek nodoti bankai, maina īpašnieku, par to īpašnieku kļūst banka, savukārt klientam rodas saistībtiesiska
prasījuma tiesība pret banku noguldīto finanšu līdzekļu apmērā (sk. Torgāns K., Saistību tiesības II daļa 246. – 247. lpp.; Kārkliņš J., Rozenbergs J.
Bezskaidras naudas līdzekļu juridiskais statuss, civiltiesiskie un kriminālprocesuālie aspekti. Jurista Vārds, 21.02.2017., Nr. 8,
https://juristavards.lv/doc/270162-bezskaidrasnaudas-lidzeklu-juridiskais-statuss-civiltiesiskie-un-kriminalprocesualie-aspekti/). Vēl jo vairāk
minētais saskan ar Kriminālprocesa likuma 364. panta ceturto daļu, kas noteic, ka naudas noguldījumi, finanšu instrumenti un kapitāla daļas (akcijas), kas
glabājas kredītiestādēs vai ieguldījumu brokeru sabiedrībās, netiek izņemtas, bet pēc lēmuma saņemšanas par aresta uzlikšanu mantai ar tām tiek
pārtrauktas izdevumu operācijas. Tādejādi no minētās tiesību normas arī neizriet, ka ar aresta uzlikšanu naudas noguldījumi mainītu īpašnieku. Attiecībā
uz minēto tiesisko regulējumu juridiskajā literatūrā ir norādīts, ja atbilstoši šobrīd pastāvošai praksei lēmums kriminālprocesa ietvaros mantas aresta
uzlikšanai tiek formulēts kā "uzlikts arests personas finanšu līdzekļiem, kas atrodas norēķinu kontos", tad šie naudas līdzekļi arī paliek kreditēti noguldītāja
norēķinu kontā, šis bezskaidrās naudas līdzekļu apjoms joprojām paliek bankai piederošs, bet banka kopš aresta uzlikšanas nav tiesīga nedz izpildīt
noguldītāja rīkojumus par rīcību ar šiem finanšu līdzekļiem, nedz arī izpildīt citu trešo personu prasījumus, kas vērsti pret šiem finanšu līdzekļiem (piem.,
noguldītāja kreditoru veiktas piedziņas gadījumos u.tml.), tādējādi saglabājot noguldītāja prasījumu pret banku un bankas saistību pret noguldītāju
nemainītā apjomā. Vienlaikus, paturot prātā, ka noguldītāja kontā kreditētie bezskaidras naudas līdzekļi kopš to saņemšanas brīža ir kļuvuši par bankas
aktīvu, ir sajaukušies ar citiem bankas finanšu līdzekļiem, nav individualizējami un tiek izmantoti bankas ikdienas darbībai (izsniedzot kredītus, ieguldot
u.tml.), tad bankai faktiski nav nedz juridisku, nedz faktisku iespēju "nelietot" kādus konkrētus finanšu līdzekļus, jo tādi gluži vienkārši nav vairs
individualizējami. Toties ir iespējams individualizēt pavisam konkrētu bankas saistību pret noguldītāju, ar kuru tad kopš aresta uzlikšanas banka vairs
nedrīkst "rīkoties un lietot", respektīvi, nedrīkst veikt izdevumu operācijas (sk. Torgāns K., Saistību tiesības II daļa 246. – 247. lpp.; Kārkliņš J.,
Rozenbergs J. Bezskaidras naudas līdzekļu juridiskais statuss, civiltiesiskie un kriminālprocesuālie aspekti. Jurista Vārds, 21.02.2017., Nr. 8,
https://juristavards.lv/doc/270162-bezskaidrasnaudas-lidzeklu-juridiskais-statuss-civiltiesiskie-un-kriminalprocesualie-aspekti/).
Arī Satversmes tiesa norāda, ka finanšu līdzekļi kredītiestādes kontā norāda uz to, ka personai ir prasījuma tiesības pret kredītiestādi par minēto
naudas līdzekļu izmaksu (Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2021-18-01 33.1. punkts).
Tādejādi lēmums par mantas arestu aizliedz kredītiestādei veikt darbības, kas izmaina arestētās mantas apjomu - naudas līdzekļiem, kas ekvivalenti
trešo personu mantai, kas arestēta ar kriminālprocesā pieņemtu lēmumu, ir jābūt nemainīgā apjomā un pieteicējas rīcībā, lai tā jebkurā brīdī varētu veikt
maksājumu saskaņā ar procesa virzītāja norādēm. Līdz ar to, neskatoties uz Kredītiestāžu likuma 139.8 pantā noteikto likvidatora kompetenci, viņa
rīcībai ir jāpakļaujas kriminālprocesā pieņemto lēmumu norādēm.
Tā kā konkrētajā situācijā bija spēkā lēmumi kriminālprocesā, kas identificēja naudas līdzekļus konkrētā apjomā, nosakot pienākumu tos glabāt,
tad attiecīgā ierobežojuma sekas ir pamats atzīt šos glabāšanas izdevumus par kriminālprocesa Nr. /numurs/ izdevumiem. Pieņēmumiem, vai tie būtu
likvidācijas izdevumi arī tad, ja šādu lēmumu nebūtu, nav pamata, jo lēmumu pieņemšana kriminālprocesā ir neapstrīdams fakts. Tātad ir konstatējama
tieša cēloņsakarība starp procesuālajiem izdevumiem un kriminālprocesā pieņemtajiem lēmumiem par aresta uzlikšanu trešo personu mantai.
[11] Valsts policija pārsūdzētajā lēmumā atsaucas uz Ministru kabineta 2011. gada 27. decembra noteikumiem Nr. 1025 “Noteikumi par rīcību ar
lietiskajiem pierādījumiem un arestēto mantu” (turpmāk – noteikumi Nr. 1025), kuros paredzēta atšķirīga arestētās naudas glabāšanas kārtība, ja to
nevar glabāt sākotnējā atrašanās vietā. Tiesa norāda, ka noteikumu Nr. 1025 saturs primāri ir attiecināms uz lietiskajiem pierādījumiem un ķermenisku
mantu, bet, kā norādīts iepriekš, bezskaidra nauda nav ķermeniska lieta.
Naudas līdzekļi bankas kontā apzīmē vien personas prasījuma tiesības pret kredītiestādi par minēto naudas līdzekļu izmaksu, un tiem nepiemīt
liettiesiska daba (sk. Torgāns K., Saistību tiesības II daļa 246. – 247. lpp.; Kārkliņš J., Rozenbergs J. Bezskaidras naudas līdzekļu juridiskais
statuss, civiltiesiskie un kriminālprocesuālie aspekti. Jurista Vārds, 21.02.2017., Nr. 8, https://juristavards.lv/doc/270162-bezskaidras-
naudaslidzeklu-juridiskais-statuss-civiltiesiskie-un-kriminalprocesualie-aspekti/). Noteikumu Nr. 1025 regulējums vērsts uz mantas un skaidras
naudas līdzekļiem, kas var tikt izņemti un nodoti glabāšanā arī bezskaidras naudas veidā (sal. sk. noteikumu Nr. 1025 7.1., 7.2. punktus), taču šajā lietā
trešo personu manta, kas atradusies pieteicējas rīcībā, visu laiku ir bijusi bezskaidra nauda.
[12] Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka pastāv priekšnoteikumi labvēlīga akta izdošanai – procesuālo izdevumu atlīdzināšanai atbilstoši noteikumu
Nr. 754 11. punktam, ka citus izdevumus, kas radušies kriminālprocesā, atlīdzina to faktiskajā apmērā, pamatojoties uz procesa virzītāja pieņemto
lēmumu.
Valsts policija norāda, ka minētajā normā nevar haotiski iekļaut jebkuru mantiski novērtējamu pametumu. Tiesas ieskatā šāds arguments ir
nepamatots, jo noteikumu izdevējs ir norādījis “citi izdevumi” tieši tamdēļ, ka noteikumu Nr. 754 saturā nav bijis iespējams uzskaitīt visus izdevumu
veidus, bet, nenosakot šādu regulējumu, varētu rasties situācija, kurā kāda persona, kurai nodarīts zaudējums kriminālprocesā, tiek nepamatoti aizmirsta
vai atstumta no atlīdzinājuma saņemšanas.
[13] Pieteicēja iesniegusi aprēķinu par izdevumiem 315 386,33 euro apmērā tabulas formā, norādot procesa virzītāju, kurš pieņēmis lēmumu par
mantas arestu, trešo personu nosaukumus, attiecībā uz kuru mantu uzlikts arests, naudas summa valūtā, aresta datums, glabāšanas beigu datums –
2022. gada 27. jūlijs (negatīvā procentu likme tika piemērota līdz 2022. gada 26. jūlijam (lietas 132. lapa)), mantas glabāšanas laiks dienās, vidējais
USD/EUR kurss līdzekļu glabāšanas periodā, līdzekļu glabāšanas gada likme Latvijas Bankā no 04.09.2018. līdz 27.07.2022. (lietas 8.-9. lapa).
Izvērtējot minēto aprēķinu, tiesa nekonstatē tajā matemātiska aprēķina kļūdas.
[14] Jautājumā par pieteicējas līdzatbildību jeb rīcību, lai novērstu vai samazinātu iepriekš minētos izdevumus, lietā konstatējams, ka pieteicēja
vairākkārtīgi informējusi apkarošanas pārvaldes procesa virzītāju, ka atsakās glabāt naudas līdzekļus arestēto kreditoru prasījumu segšanai, jo šo naudas
līdzekļu glabāšana rada zaudējumus, un informē, ka minētie naudas līdzekļi glabājas pieteicējas kontā Latvijas Bankā, kur jāveic ikmēneša maksājums,
ņemot vērā spēkā esošo gada likmi 0,5 procentu apmērā no noguldītās summas vērtības, tiek lūgts pieņemt lēmumu par arestētās mantas pārskaitīšanu uz
izmeklēšanas iestādes vai prokuratūras deponēto līdzekļu kontu Valsts kasē (lietas 45.-47., 49.-51. lapa). Tātad pieteicēja ir aktīvi rīkojusies un darījusi
visu saprātīgi iespējamo, lai novērstu vai samazinātu izdevumus saistībā ar kriminālprocesā Nr. /numurs/ mantai uzliktā aresta izpildi. Secīgi izskatāmajā
lietā nav konstatējama pieteicējas līdzatbildība izdevumu radīšanā, tādēļ arī nav pamata samazināt pieteicējai atlīdzināmo radīto izdevumu apmēru.
[15] Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka pieteicējai laika periodā no 2018. gada 4. septembra līdz 2022. gada 27. jūlijam radās
procesuālie izdevumi 315 386,33 euro apmērā, kas saistīti ar kriminālprocesā Nr. /numurs/ arestētās mantas glabāšanu. Tādējādi pastāv priekšnoteikumi
labvēlīga administratīvā akta izdošanai un pienākuma uzlikšanai Valsts policijai atlīdzināt pieteicējai izdevumus minētajā apmērā.
[16] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126. panta pirmo daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par
labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.
Savukārt saskaņā ar Ministru kabineta 2013. gada 12. februāra noteikumu Nr. 85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un
atlīdzina valsts nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13. punktu valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā pēc pieteicēja iesnieguma saņemšanas
iestādē Administratīvā procesa likuma 126. pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi
pieaicināta atbildētāja pusē.
Tiesa konstatē, ka pieteicēja ir samaksājusi valsts nodevu 30 euro apmērā par pieteikumu par lietu ierosināšanu tiesā (lietas 16. lapa). Tā kā
pieteicējas pieteikums ir apmierināts, tad no Latvijas Republikas par labu pieteicējai piespriežama tās samaksātā valsts nodeva, atlīdzinot to no Valsts
policijas budžeta līdzekļiem.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 251. panta sesto daļu, Administratīvā rajona tiesa
nosprieda
apmierināt likvidējamās /pers. A/, AS pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru likvidējamajai /pers. A/, AS tiktu atlīdzināti
procesuālie izdevumi 315 386,33 euro apmērā, kas radušies kriminālprocesā Nr. /numurs/.
Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību
Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.
Tiesnese R.Migla