Court partially allowed insurance claim for stolen vehicle, awarding compensation but rejecting delayed interest claim.

Lietas Nr. C30291315

Lietas arhīva Nr.

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Liepājā 2015.gada 15.decembrī

Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

priekšsēdētāja L.Kraule,

tiesneši B.Ķeire un Z.Zaiceva

ar sekretāri A.Ormani, piedaloties prasītājas /Pers.A/ pilnvarotajam pārstāvim zvērinātam advokātam M.Šīrantam un atbildētājas apdrošināšanas

akciju sabiedrības “Balta” (turpmāk – AAS “Balta”) pilnvarotajai pārstāvei zvērinātai advokātei J.Jaskovai, izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu /Pers.A/

prasībā pret AAS “Balta” par apdrošināšanas atlīdzības piedziņu, sakarā ar AAS “Balta” apelācijas sūdzību un /Pers.A/ pretapelācijas sūdzību par

Kuldīgas rajona tiesas 2015.gada 12.augusta spriedumu.

Aprakstošā daļa

Tiesas kolēģija tiesas sēdē

k o n s t a t ē j a:

2013.gada 2.aprīlī kriminālprocesa Nr.11518005712 ietvaros /Pers.A/ piederošajam transportlīdzeklim Land Rover Range Evoque, reģistrācijas

/reģ.Nr./., uzlikts arests, kas ar 2015.gada 5.janvāra procesa virzītājas lēmumu atcelts.

2014.gada 5.martā /Pers.A/ un AAS “Balta” noslēgušas apdrošināšanas līgumu par minēto transportlīdzekli, ar līguma darbības periodu no

2014.gada 7.marta līdz 2015.gada 6.martam. 2014.gada 19.septembrī puses noslēgušas grozījumus sauszemes transportlīdzekļa apdrošināšanas polisē

Nr.540207828.

2014.gada 8.augustā notikusi apdrošinātā transportlīdzekļa zādzība.

2014.gada 16.oktobrī AAS “Balta” paziņojusi par atteikumu izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību par transportlīdzekļa zādzību, vienpusēji izbeidzot

apdrošināšanas līgumu.

2014.gada 30.oktobrī /Pers.A/ iesniegusi pretenziju par minēto atteikumu, lūdzot atcelt pieņemto lēmumu un izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību par

transportlīdzekļa zādzību.

AAS “Balta” 2014.gada 28.novembrī atbildējusi, ka apdrošināšanas atlīdzības atteikuma pārskatīšanai nav pamata, jo nav konstatēti jaunatklāti

apstākļi.

2015.gada 16.janvārī /Pers.A/ cēlusi prasību (vēlāk palielinot likumisko procentu apmēru) tiesā pret AAS “Balta” par apdrošināšanas atlīdzības

37 825 EUR un likumisko nokavējuma procentu 1803,16 EUR piedziņu, lūdzot atzīt tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt no atbildētājas

likumiskos nokavējuma procentus.

Ar Kuldīgas rajona tiesas 2015.gada 12.augusta spriedumu no AAS “Balta” par labu /Pers.A/ piedzīta apdrošināšanas atlīdzība 37 825 EUR un

tiesāšanās izdevumi 2781,87 EUR, noraidīta prasība daļā par likumisko procentu piedziņu. Noteiktas prasītājas tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei

saņemt no AAS “Balta” likumiskos 6% gadā no 37 825 EUR.

Tiesa, citējot likuma “Par apdrošināšanas līgumu” 5.panta pirmo un trešo daļu, secinājusi, ka apdrošinātājam ir pienākums pieprasīt nepieciešamo

informāciju, bet apdrošinājuma ņēmēja pienākums ir sniegt patiesu informāciju. Atbildētāja atteikumu izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību nav pamatojusi ar

to, ka apdrošināšanas līgumā norādītā informācija par transportlīdzekli būtu nepatiesa.

Lietā nav pierādījumu, ka atbildētāja būtu pieprasījusi prasītājai sniegt informāciju par transportlīdzekļa apgrūtinājumiem un prasītāja būtu sniegusi

nepatiesu informāciju. Informācija par apgrūtinājumiem ir publiski pieejama CSDD datubāzē. Piemērotais arests nekādā veidā nav veicinājis apdrošināto

risku iestāšanos.

Tiesa, vērtējot kriminālprocesa ietvaros uzlikto arestu, atzinusi, ka izmaksājamā apdrošināšanas atlīdzība ir nozagtās mantas vērtības atlīdzinājums.

Kriminālprocesa likums paredz aresta uzlikšanu finanšu līdzekļiem un tai mantai, kas aizdomās turētajam vai apsūdzētajam pienākas no citām personām.

Atsakot izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, ir neiespējami risināt mantiskos jautājumus kriminālprocesā, jo nav iespējams vērst piedziņu, konfiscēt

nozagto mantu vai iegūto apdrošināšanas atlīdzību.

Saskaņā ar Sauszemes transporta apdrošināšanas noteikumu Nr.2101.02 9.1.1.punktu tiesa noteikusi apdrošināšanas atlīdzību 37825 EUR

apmērā, konstatējot pašrisku zādzības gadījumam 10% un transportlīdzekļa nolietojumu 1% par katru pilnu mēnesi, kopā pieci mēneši, no

apdrošināšanas līguma darbības sākuma.

Atsaucoties uz judikatūru, tiesa atzinusi, ka starp pusēm pastāv strīds par apdrošināšanas atlīdzības izmaksas pamatojumu, tāpēc tiesai nav pamata

atzīt parādnieka nokavējumu un piedzīt no atbildētājas likumiskos procentus.

Par šo spriedumu AAS “Balta” iesniegusi apelācijas sūdzību.

Apelatore norādījusi, ka 2013.gada 2.aprīlī prasītājai bija zināmas mantai uzliktā aresta juridiskās sekas. Apdrošināšanas līgumā prasītāja norādīja

sevi kā apdrošināto personu, kaut arī uzliktais arests liedza prasītājai saņemt apdrošināšanas atlīdzību. Prasītāja nav norādījusi uz nepieciešamību polises

īpašajos noteikumos norādīt, ka apdrošinātā persona ir kriminālprocesa Nr.11518005712 virzītāja.

Atsaucoties uz Augstākās tiesas Senāta 2013.gada 12.jūnija spriedumu lietā Nr.SKC-43/2013, apelatore norādījusi, ka iztrūkstot informācijai par

transportlīdzeklim uzlikto arestu, atbildētāja tika pakļauta nopietnam riskam nonākt konfliktā ar tiesībsargājošajām institūcijām, ignorējot kriminālprocesa

virzītāja nolēmuma izpildi.

Atbildētājas atteikums izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību pamatots ar noslēgtā apdrošināšanas līguma noteikumu neievērošanu no prasītājas puses.

Tieši prasītājas rīcība traucēja kriminālprocesa mērķu sasniegšanai, nevis atbildētājas lēmums par atteikšanos izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, sakarā

ar prasītājas sniegtās informācijas neatbilstību faktiskajiem apstākļiem.

Likuma “Par apdrošināšanas līgumu” 24.panta pirmā daļa tieši norāda, cik svarīgi ir norādīt atbilstošu apdrošināto personu, jo apdrošinātājam nav

tiesību veikt apdrošināšanas atlīdzības izmaksu uz kriminālprocesa virzītāja norādīto kontu, ja apdrošināšanas līgumā kā apdrošinātā persona norādīta

prasītāja. Savukārt, izmaksājot prasītājai apdrošināšanas atlīdzību, atbildētāja pārkāptu Kriminālprocesa likuma 322.panta trešo daļu.

Tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 192.panta prasības, jo atteikums izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību nav pamatots ar apstākli, ka prasītājas

rīcība veicinājusi zādzības riska iestāšanos.

Prasītāja rakstveida paskaidrojumos par atbildētājas apelācijas sūdzību norādījusi, ka prasītājai nav pieprasīta informācija par transportlīdzekļa

apgrūtinājumiem, tāpēc apdrošināšanas līgumā tas nav norādīts. Atbildētājai pašai bija iespējams noskaidrot visu nepieciešamo informāciju par

transportlīdzekli, lai noslēgtu apdrošināšanas līgumu. Atbildētājas rīcībā bija tie paši tiesiskie instrumenti kā iestājoties apdrošināšanas gadījumam, lai

noskaidrotu visu nepieciešamo informāciju par transportlīdzekli. Nozīme šiem apstākļiem piešķirta tikai iestājoties apdrošināšanas gadījumam.

Ar aresta uzlikšanu konkrētai mantai prasītāja bija informēta par liegumu atsavināt transportlīdzekli, ne noslēgt apdrošināšanas līgumu. Arests nebija

uzlikts mantai, kas prasītājai pienākas no citām personām, piemēram, apdrošinātājiem. Procesa virzītājs tika informēts gan par zādzību, gan lietas virzību

par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu. Papildus lēmumus procesa virzītājs nepieņēma, bet 2015.gada 5.janvārī arests transportlīdzeklim atcelts. Līdz ar

to atbildētāja izmantojusi faktu, ka transportlīdzeklim uzlikts arests, lai pamatotu prettiesisko atteikšanos izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību.

Kriminālprocesa likums neparedz nevienam no kriminālprocesa virzītājiem tiesības vai pienākumu kļūt par apdrošināto personu gadījumos, kad tiek

apdrošināta manta, kurai kriminālprocesa ietvaros uzlikts arests.

Pretapelācijas sūdzību par spriedumu daļā par likumisko procentu piedziņu iesniegusi /Pers.A/. Norādījusi, ka nav konstatējams leģitīms mērķis,

kāpēc atteikumu izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību nevar kvalificēt kā parādu, kaut arī tiesa vēlāk atzinusi, ka apdrošinājuma gadījums tomēr iestājies.

Šāda tiesu prakse ir pretēja arī vienlīdzības principam, jo tādā veidā tiek izjaukts balanss starp kreditoru un parādnieku, kā arī līgumslēdzēju

savstarpējām tiesībām un pienākumiem. Ja apdrošinājuma ņēmējs pārkāps apdrošināšanas līgumu, apdrošinātājs pret viņu vērsīsies ar tiesisku sankciju,

kas būtu atteikums izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību. Savukārt, ja apdrošinātājs pārkāpj apdrošināšanas līgumu un nepamatoti atsaka izmaksāt

apdrošināšanas atlīdzību, tiesu prakse ierobežo apdrošinājuma ņēmēja tiesības vērsties pret apdrošinātāju ar vienīgo tiesisko sankciju – nokavējuma

procentiem.

Motīvu daļa

Novērtējusi pirmās instances tiesas sprieduma motīvus, apelācijas sūdzības argumentus un lietas materiālus to kopumā, tiesas kolēģija atzīst, ka

apelācijas sūdzība un pretapelācijas sūdzība ir noraidāmas.

Civilprocesa likuma 432.panta piektajā daļā noteikts, ja tiesa, izskatot lietu atzīst, ka zemākas instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir

pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šī

likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Novērtējot lietā nodibinātos faktus kopsakarā ar lietā esošajiem un iztiesāšanas laikā pārbaudītajiem pierādījumiem, tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās

instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, un pievienojas šī sprieduma motivācijai, tiesas apsvērumus atkārtoti

nenorādot.

Tiesas kolēģija nepiekrīt apelatora atsaucei uz Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2013.gada 12.jūnija spriedumā lietā Nr.SKC-43/2013

norādīto informācijas pilnīgas izpaušanas jeb vispārākās labās ticības principu, jo šajā lietā vērtēti citi apstākļi, proti, apstākļi, kas saistīti ar zaudējumu

aprēķinu.

Tiesas kolēģija atzīst, ka, atsakot izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, apelators pilnībā ignorējis likuma “Par apdrošināšanas līgumu” 5.panta trešajā

daļā noteikto, ja apdrošinājuma ņēmējs vai apdrošinātais pirms apdrošināšanas līguma nav rakstveidā iesniedzis informāciju, kuru rakstveidā

pieprasījis apdrošinātājs, un apdrošinātājs ir noslēdzis apdrošināšanas līgumu, tas nevar izmantot informācijas nesniegšanas faktu kā

apdrošināšanas līguma izbeigšanas vai tā noteikumu grozīšanas iemeslu, izņemot gadījumus, kad informācija nav iesniegta ar ļaunu nolūku

vai rupjas neuzmanības dēļ.

No minētā izriet, ka līguma izbeigšanas iemeslu, likumdevējs saistījis vienīgi ar rakstveidā pieprasītu un sniegtu informāciju. Pie tam, arī šādā

gadījumā atteikums izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību iestājas vienīgi apdrošinātājam pierādot apdrošināšanas ņēmēja ļaunu nolūku vai rupju neuzmanību.

No lietas apstākļiem izriet, ka atbildētājs nav rakstveidā pieprasījis informāciju par transportlīdzekļa apgrūtinājumiem, tātad viņš nevar vainot

apdrošinājuma ņēmēju par to, ka pēdējais šo informāciju nav sniedzis. Vienīgi apdrošinātājam pašam ir zināms, kāda informācija tam nepieciešama, un šo

pienākumu apdrošinātājs nevar pārlikt uz apdrošinājuma ņēmēju, kuram nav pienākuma zināt, kāda informācija apdrošinātājam ir svarīga.

Turklāt, kā to pamatoti atzīmējusi arī pirmās instances tiesa, automašīnai uzliktais arests nekādā veidā neveicina apdrošināto risku iestāšanos, tātad

šīs informācijas nesniegšana nav attiecināma uz likuma “Par apdrošināšanas līgumu” 5.pantā noteikto informāciju, kas nepieciešama apdrošinātājam

apdrošinātā riska iespējamības novērtēšanai, un ir svarīga slēdzot apdrošināšanas līgumu.

Ja apdrošinājuma ņēmējs informāciju par apdrošināšanas objekta arestu uzskatījis par svarīgu, tad tā atbilstoši augstāk minētā likuma 6.panta

trešajai daļai bija ietverama apdrošināšanas līgumā.

Atbildētāja apsvērumi par to, kādas juridiskas sekas apdrošināšanas atlīdzības izmaksa varētu izraisīt kriminālprocesā, neietilpst apdrošinātāja

kompetencē, turklāt, jāatzīmē, ka lietas izskatīšanas brīdī pirmās instances tiesā, arests prasītājai piederošajai automašīnai Land Rover Range Evoque,

valsts reģ.Nr./TL numurs/ bija atcelts ar 2015.gada 5.janvāra Valsts policijas Rīgas reģiona Kriminālpolicijas pārvaldes inspektora lēmumu, kas

atbildētājam bija zināms.

Kā to pamatoti norādījusi pirmās instances tiesa, likuma “Par apdrošināšanas līgumu” 24.panta sestā daļa nosaka, ka pierādīt apstākļus, kas

atbrīvo no apdrošinājuma līgumā noteiktajām saistībām izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, ir apdrošinātāja pienākums. Tiesas kolēģija pievienojas pirmās

instances tiesas secinājumam, ka šādus apstākļus atbildētājs nav pierādījis.

Apelatora arguments par prasībā noteikto prasības priekšmeta pārsniegšanu tiesas spriedumā konstatējot, ka lietā nav iegūti pierādījumi tam, ka

apdrošinātā riska iestāšanos veicinājis prasītāja ļauns nolūks, nepelna ievērību, jo minētais nav novedis pie lietas nepareizas izspriešanas.

Tiesas kolēģija noraida arī /Pers.A/ pretapelācijas sūdzībā norādīto argumentu, ka būtu maināma tiesu prakse saistībā ar apdrošinātāja pienākumu

izmaksāt nokavējuma procentus, vērtējot to kā nesamērīgu apdrošinājuma ņēmēja tiesību ierobežojumu, kas ļauj apdrošinātājiem ļaunprātīgi izmantot

situāciju un neizmaksāt apdrošināšanas atlīdzību.

Augstākās tiesas spriedumos izvirzīta tēze, ka, pastāvot strīdam par apdrošinājuma atlīdzības pamatojumu, nav pamata piedzīt likumiskos

procentus par apdrošināšanas izmaksas kavējumu (skat. piem. Augstākās tiesas Civillietu tiesu departamenta spriedumu Nr.SKC-262/2011 ).

Minētā tēze ir balstīta uz vispusīgu Civillikuma normu analīzi, kas regulē pienākumu maksāt likumiskos nokavējuma procentus, proti, lai piedzītu

likumiskos nokavējuma procentus ir nepieciešams noskaidrot 1) galveno parādu jeb kapitālparādu; 2) parāda samaksas nokavējumu; 3) likumisko

nokavējumu procentu atbilstību likumā noteiktajam apmēram; 4) vai likumiskie procenti tiek prasīti reizē ar galveno parādu (ja attiecīgā laikā par tiem

bijis noklusēts vai galvenā parāda samaksa pieņemta bez iebildumiem, tad tos nevar prasīt vēlāk).

Proti, ja ir iestājies apdrošināšanas gadījums un ir pieņemts lēmums par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu, tad apdrošinājuma ņēmējs ir tiesīgs

prasīt, vienlaikus ar apdrošināšanas atlīdzības prasījumu, likumisko nokavējumu procentu piedziņu.

Savukārt, ja pastāv strīds par apdrošināšanas atlīdzības pamatojumu un nav pieņemts lēmums par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu, tad

atteikumu šo atlīdzību izmaksāt nevar kvalificēt kā parādu, kaut arī tiesa vēlāk atzinusi, ka apdrošināšanas gadījums tomēr iestājies (Augstākās tiesas

Civillietu tiesu departamenta spriedums Nr.SKC-262/2011).

Tiesai šajā lietā nav nekāda pamata mainīt vienotu tiesu praksi, pastāvot līdzīgiem lietas apstākļiem. Civilprocesa likuma 5.panta sestā daļa nosaka,

ka, piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru. Ar likumu uzlikto pienākumu ievērojusi pirmās instances tiesa, pamatoti atsaucoties uz

judikatūru, un tiesas kolēģija tai pilnībā pievienojas.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas

izdevumus. Ja prasība apmierināta daļēji, šajā pantā norādītās summas piespriež prasītājam proporcionāli tiesas apmierināto prasījumu apmēram. Ņemot

vērā, ka prasība tiek apmierināta daļēji, no atbildētājas par labu prasītājai piedzenama pirmās instances tiesā samaksātā valsts nodeva 1352,17 EUR un

ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 4,70 EUR.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 42.pantam no atbildētājas valsts ienākumos piedzenami iepriekš nesamaksātie ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi

apelācijas instances tiesā 2,94 EUR.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1.punkta “b” apakšpunktu no atbildētājas par labu prasītājai piedzenami ar lietas vešanu

saistītie izdevumi advokāta palīdzības samaksai 2850 EUR.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz minēto un ievērojot Civilprocesa likuma 432. - 434.pantu, Civillietu tiesas kolēģija

n o s p r i e d a:

prasību apmierināt daļēji.

Piedzīt no apdrošināšanas akciju sabiedrības “Balta”, reģistrācijas Nr.40003049409, par labu /Pers.A/, personas kods /personas kods/,

apdrošināšanas atlīdzību 37 825 EUR (trīsdesmit septiņi tūkstoši astoņi simti divdesmit pieci euro), tiesas izdevumus 1356,87 EUR (tūkstoš trīs simti

piecdesmit seši euro un 87 centi) un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus advokāta palīdzības samaksai 2850 EUR (divi tūkstoši astoņi simti

piecdesmit euro).

Noraidīt prasību daļā par likumisko nokavējuma procentu piedziņu.

Atzīt /Pers.A/, personas kods /personas kods/, tiesības saņemt likumiskos 6% gadā no 37825 EUR par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles

noslēguma dienai).

Piedzīt no apdrošināšanas akciju sabiedrības “Balta”, reģistrācijas Nr.40003049409, par labu valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 2,94

EUR (divi euro un 94 centi) apelācijas instances tiesā.

Noteikt 10 dienu termiņu sprieduma labprātīgai izpildei pēc tā spēkā stāšanās.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā trīsdesmit dienu laikā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamentā, iesniedzot kasācijas

sūdzību Kurzemes apgabaltiesā.

Pilns sprieduma teksts sagatavots 2015.gada 29.decembrī.

Priekšsēdētāja L.Kraule

Tiesneši Z.Zaiceva

B.Ķeire