Appeal court acquits defendant due to reasonable doubt after accepting polygraph evidence proving innocence.

Lietas Nr. 11410089611

Lietas arhīva Nr. KA04-0024-17/25

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2017.gada 5.aprīlī

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese Iveta Brimerberga,

tiesnese Ingūna Amoliņa

tiesnese Aina Nicmane,

piedaloties prokurorei Allai Seibutei

un zvērinātiem advokātiem Sanitai Slišānei un Jānim Davidovičam

atklātā tiesas sēdē apelācijas kārtībā iztiesāja krimināllietu sakarā ar apsūdzētā /pers. F/ (/pers. F/) un viņa aizstāves

Sanitas Slišānes iesniegtajām apelācijas sūdzībām par Jūrmalas pilsētas tiesas 2013.gada 19.jūlija spriedumu.

Aprakstošā daļa

Ar Jūrmalas pilsētas tiesas 2013.gada 19.jūlija spriedumu /pers. F/ (/pers. F/) atzīts

par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 130.panta otrajā

daļā un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 6 (sešiem) mēnešiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 55.panta pirmo daļu sods /pers. F/ noteikts nosacīti ar pārbaudes laiku uz 6 (sešiem)

mēnešiem.

Saskaņā ar Krimināllikuma 55.panta sestās daļas 3.punktu, /pers. F/ uzlikts par pienākumu piedalīties probācijas

programmās saskaņā ar Valsts probācijas dienesta norādījumiem.

No /pers. F/ par labu /pers. I/ piedzīta materiālā kompensācija 2632,31 EUR (1850 Ls).

/pers. I/ morālās kompensācijas pieteikums apmierināts daļēji un no /pers. F/ par labu /pers. I/ piedzīta morālā

kompensācija 1422,87 EUR (1000 Ls).

Ar minēto pirmās instances tiesas spriedumu /pers. F/ (/pers. F/) atzīts par vainīgu par to, ka viņš tīši nodarīja vieglu

miesas bojājumu, pie šādiem apstākļiem:

2011.gada 1.novembrī ap plkst.17.30 /pers. F/, atrodoties savas sievas /pers. I/ dzīvesvietā /adrese/, konflikta laikā uz

savstarpēji radušos domstarpību pamata tīši izdarījis cietušajai /pers. I/ vienu sitienu ar roku pa seju, pēc kā ar roku satvēris

cietušās galvu kakla rajonā un, izdarot asu kustību ar roku triecis /pers. I/ galvu pret sienu, pēc kā /pers. I/ nokritusi.

Cietušajai, atrodoties guļus stāvoklī, /pers. F/ vairākas reizes (ne mazāk kā divas) tīši ar roku iesitis viņai plecu rajonā. Kad

cietusī bēgot no vīra izskrējusi mājas pagalmā, /pers. F/ paklupinājis viņu un /pers.I/nokrītot, tīši iespēris viņai ar kāju

muguras – sānu apvidū, tādējādi nodarot cietušajai /pers. I/ fiziskas sāpes un sekojošus miesas bojājumus: galvas sasitumu

ar ādas nobrāzumu labajā vaigā, galvas smadzeņu satricinājumu; zemādas asinsizplūdumus labā augšdelma priekšējās

virsmas vidējā trešdaļa (1), krūšu kurvja mugurējā virsmā labās lāpstiņas apvidū (1), kreisā augšdelma sānu virsmas apakšējā

trešdaļā (1). /pers. F/ prettiesisko darbību rezultātā cietušajai /pers. I/ tikuši nodarīti miesas bojājumi, kas pēc rakstura

pieskaitāmi viegliem miesas bojājumiem, kas izsauc veselības traucējumu no 7 dienām līdz 21 dienai.

Pirmās instances tiesa konstatēja, ka ar norādītajām darbībām /pers. F/ izdarīja noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts

Krimināllikuma 130. panta otrajā daļā.

Par pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas sūdzības iesnieguši gan apsūdzētais /pers. F/, gan viņa aizstāve

S.Slišāne.

Apsūdzētais /pers. F/ savā apelācijas sūdzībā lūdzis atcelt spriedumu un viņu attaisnot, jo noziedzīgo nodarījumu nav

izdarījis.

Apsūdzētā ieskatā, viņa vaina inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā nav pierādīta.

Apsūdzētais norādījis, ka gan pirmstiesas izmeklēšanas gaitā, gan tiesas izmeklēšanā sniedzis konsekventas un

nemainīgas liecības par to, ka tīši nav nodarījis miesas bojājumus cietušajai, bet miesas bojājumus cietusī varējusi gūt,

konflikta laikā grūstoties šaurā koridorā, cietusī gan atsitusies pret sienu, gan nokritusi zemē.

Apsūdzētais norādījis, ka notikušajam starp viņu un cietušo 2011. gada 1. novembrī nav bijuši aculiecinieki. Lieciniece

/pers. J/ ir redzējusi tikai daļu no notikušā, pie kam viņa ir materiāli atkarīga no cietušās, jo ir bērnu aukle.

Lieciniece /pers. K/ ir cietušās māte, kura par notikušo mājas koridorā uzzinājusi no cietušās vārdiem.

Apsūdzētais norādījis, ka tiesa nav ņēmusi vērā nesakritības cietušās un liecinieču /pers. K/ un /pers. J/ liecībās par

notikuma apstākļiem.

Tiesa nav ņēmusi vērā liecinieču /pers. L/ un /pers. M/ liecības par to, ka pēc brauciena pie bērniem 2011. gada 1.

novembrī, apsūdzētajam uz sejas bijušas redzamas skrāpējuma pēdas.

Pretēji tiesas konstatētajam, 2013. gada 18. jūlija tiesas sēdē nopratinātais tiesu medicīnas eksperts nav apliecinājis, ka

miesas bojājumi cietušajai nodarīti tīšas iedarbības rezultātā, bet gan izteicis pieļāvumu, ka cietusī varējusi gūt miesas

bojājumus arī krītot no sava ķermeņa augstuma.

Apelācijas sūdzībā apsūdzētais norādījis uz apstākļiem, ka pirmās instances tiesa noraidījusi lūgumu par poligrāfa

ekspertīzes nozīmēšanu, tāpēc to lūdzis nozīmēt apelācijas instances tiesai.

Aizstāve S.Slišāne savā sūdzībā lūgusi atcelt spriedumu un /pers. F/ attaisnot viņam inkriminētajā apsūdzībā, jo ar

lietas materiāliem nav pierādīts, ka apsūdzētais ir iesaistījies konfliktā ar cietušo ar nodomu nodarīt viņai miesas bojājumus

jeb pieļaujot šādu miesas bojājumu nodarīšanu.

Aizstāve norādījusi, ka pirmās instances tiesa, atzīstot apsūdzēto par vainīgu, ir ignorējusi Kriminālprocesa likuma

19.pantā definēto nevainīguma prezumpciju, jo nav pieļāvusi šaubas, ka situācijā, kad apsūdzētais saķēris cietušo aiz

rokām, lai nepieļautu, ka cietusī saskrāpē viņam seju, kā arī lai pasargātu no pārraušanas ap kaklu aplikto ķēdi, kurā bija

iekārts reliģisks simbols-pareizticīgo krusts, bet cietusī pūlējās izrauties, un ir iespējams, ka cietusī ar plecu, muguru un

vaigu, atsitoties pret koridora sienu, bet pēc tam nokrītot uz koridora grīdas, varēja gūt tiesu medicīnas ekspertīzes

slēdzienā fiksētos miesas bojājumus – galvas sasitumu ar ādas nobrāzumu labajā vaigā, zemādas asinsizplūdumus uz labā

augšdelma, krūšu kurvja labās lāpstiņas apvidū un kreisā apakšdelma, galvas smadzeņu satricinājumu. Tiesu medicīnas

eksperts tiesas sēdē neizslēdza varbūtību, ka smadzeņu satricinājumu cietusī varēja iegūt, krītot no sava ķermeņa augstuma.

Bez tam aizstāve norādījusi, ka tiesa, analizējot lietā nopratināto liecinieku liecības, nav piedevusi ticamību aizstāvības

liecinieku /pers. L/ un /pers. M/ liecībām par to, ka pēc notikušā konflikta ar cietušo, apsūdzētajam uz sejas bijušas

redzamas skrāpējuma pēdas.

Aizstāve norādījusi, ka tiesa nav ņēmusi vērā pretrunas cietušās un liecinieču /pers. J/ un /pers. K/ liecībās par

notikušā apstākļiem, kas liecina par velmi apsūdzēto aprunāt.

Aizstāves ieskatā, cietušās un liecinieču (arī /pers. N/-apsūdzētā brāļa bijušās sievas) sniegtais apsūdzētā raksturojums,

raksturojot viņu kā agresīvu cilvēku, no kura baidījušies paša bērni, ir krasā pretrunā gan ar tiesas sēdē nopratināto

liecinieku /pers. L/ un /pers. M/ sniegto raksturojumu, gan ar Latvijas Pareizticīgo baznīcas Metropolītam sniegto, 140

draudzes locekļu, kuri vairāk kā 10 gadus pazīst apsūdzēto, parakstīto apsūdzētā raksturojumu.

Aizstāve norādījusi, ka no tiesu medicīnas eksperta atzinuma un eksperta liecībām tiesas sēdē neizriet, ka cietušajai

konstatēti tādi miesas bojājumi, kas varētu rasties vairākkārt spiežot cietušajai kaklu, sperot pa sāniem. Attiecībā uz

smadzeņu satricinājuma cēloni, eksperts liecinājis, ka cietusī smadzeņu satricinājumu varējusi gūt gan šaurā telpā atsitoties

ar galvu pret sienu, gan krītot no sava ķermeņa augstuma.

Aizstāves ieskatā, tiesa, noraidot lūgumu par kompleksās tiesu psiholoģiskās-poligrāfa ekspertīzes nozīmēšanu,

ir piedevusi lielāku ticamību cietušās un ar viņu saistīto liecinieku liecībām, kaut arī apsūdzētā un cietušās starpā pastāv

būtiskas pretrunas attiecībā uz 2011.gada 1.novembra notikumu izklāstu.

Aizstāve apelācijas sūdzībā lūgusi nozīmēt komplekso tiesu psiholoģisko-poligrāfa ekspertīzi.

Ar Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2013.gada 30.oktobra lēmumu Jūrmalas pilsētas tiesas 2013.gada

19.jūlija spriedums atstāts negrozīts.

Par Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2013.gada 30.oktobra lēmumu apsūdzētais /pers. F/ iesniedzis

kasācijas sūdzību, lūdzot atcelt lēmumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā, jo tiesa ignorējusi

pretrunas liecinieku liecībās, pretrunīgi vērtējusi tiesu medicīnas eksperta sniegtās liecības kopsakarā ar eksperta atzinumā

norādīto, nav vērtējusi aizstāvības iesniegto un lietai pievienoto pierādījumu - poligrāfa pārbaudes atzinumu, kļūdaini

norādot, ka šis atzinums kā pierādījums nav iegūts Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Ar Augstākās tiesas 2014.gada 27.februāra lēmumu atcelts Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas

2013.gada 30.oktobra lēmums un lieta nosūtīta jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.

Kasācijas instances tiesa lēmumā norādījusi, ka apelācijas instances tiesa, atzīstot poligrāfa pārbaudes atzinumu

Nr.314-2-13/469 par attiecināmu pierādījumu kriminālprocesā un atsakoties to vērtēt, pārkāpusi Kriminālprocesa likuma

9.nodaļas normas.

Ar Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2014.gada 19.augusta spriedumu Jūrmalas pilsētas tiesas

2013.gada 19.jūlija spriedums atcelts daļā par /pers. F/ noteikto sodu par Krimināllikuma 130.panta otrajā daļā paredzētā

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu un par Krimināllikuma 130.panta otrajā daļā (likuma redakcijā līdz 2013.gada 1.aprīlim)

paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu /pers. F/ sodīts, piemērojot Krimināllikuma 49.1panta pirmās daļas 1.punktu,

ar piespiedu darbu uz 70 stundām, pārējā daļā spriedumu atstājot negrozītu.

Par Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2014.gada 19.augusta spriedumu apsūdzētais /pers. F/ no

jauna iesniedzis kasācijas sūdzību, lūdzot atcelt apelācijas instances tiesas spriedumu, jo apelācijas instances tiesa nepareizi

tulkojusi Kriminālprocesa likuma 130. un 135. pantu, un atzinusi lietā iesniegto poligrāfa pārbaudes atzinumu par

nepieļaujamu pierādījumu un to nav vērtējusi.

Ar Augstākās tiesas 2015.gada 25.marta lēmumu Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2014.gada

19.augusta spriedums atcelts pilnībā un lieta nosūtīta jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Augstākā tiesa atzinusi, ka apelācijas instances tiesa nepamatoti poligrāfa pārbaudes atzinumu vērtējusi kā

nepieļaujamu pierādījumu, neatbilstoši Kriminālprocesa likuma 130.panta pirmajā daļā un Kriminālprocesa likuma 130.panta

otrās daļas 2.punktā noteiktajiem kritērijiem par pierādījumu pieļaujamību.

Lietas atkārtotas iztiesāšanas laikā apelācijas instances tiesas sēdē apsūdzētais /pers. F/ uzturēja savu apelācijas

sūdzību atbilstoši tajā izklāstītajai motivācijai, kā arī uzturēja savas aizstāves apelācijas sūdzību un lūdza tiesu viņu attaisnot.

Apsūdzētais norādīja, ka uztur pirmās instances tiesā sniegtās liecības un nevēlas tās papildināt.

Apelācijas instances tiesā apsūdzētā aizstāve S.Slišāne uzturēja savu apelācijas sūdzību uz tajā izklāstītajiem

argumentiem, pievienojās sava aizstāvamā apelācijas sūdzībai un lūdza /pers. F/ attaisnot viņam inkriminētajā apsūdzībā.

Apelācijas instances tiesas sēdē cietušās pārstāvis un prokurore lūdza pirmās instances tiesas spriedumu par

apsūdzētā /pers. F/ atzīšanu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 130. panta otrajā

daļā, atstāt negrozītu. Prokurore lūdza apsūdzētajam noteikt sodu, piemērojot Krimināllikuma 49.1 pantu, piespiedu darbu

uz 60 stundām

Motīvu daļa

Noklausījusies apsūdzētā paskaidrojumus, prokurores, cietušās pārstāvja un apsūdzētā aizstāves viedokļus,

pārbaudījusi krimināllietas materiālus, kā arī izvērtējusi apelācijas sūdzību motīvus, tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās

instances tiesas spriedums atceļams un lietā taisāms jauns attaisnojošs spriedums.

Krimināllikuma 1. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura

ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tas ir, kura ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarījusi šajā likumā

paredzētu nodarījumu, kuram ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 124.pantu, kriminālprocesā pierādāma noziedzīga nodarījuma sastāva esamība vai

neesamība, tostarp, noziedzīga nodarījuma sastāva obligāta pazīme-subjektīvā puse. Noziedzīgā nodarījuma juridiskā

kvalifikācija ir pilnīgas atbilstības konstatēšana starp nodarījuma faktiskajām pazīmēm un Krimināllikuma pantā, tā daļā

paredzētā konkrētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm.

Krimināllietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa, vērtējot pierādījumus lietā, nepamatoti atzina /pers. F/

izvirzīto apsūdzību par pamatotu un secināja, ka /pers. F/ ir vainīgs noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts

Krimināllikuma 130. panta otrajā daļā.

Krimināllietu tiesas kolēģija atzīst, ka /pers. F/ izdarītajās darbībās nav visas noziedzīgā nodarījuma, kas paredzēts

Krimināllikuma 130. panta otrajā daļā, sastāva pazīmes, proti, nav pierādīta subjektīvā puse, tāpēc atbilstoši

Kriminālprocesa likuma 519. panta 1. punktam ir pamats taisīt attaisnojošu spriedumu.

Ievērojot Kriminālprocesa likuma 19. panta trešo daļu, kas nosaka, ka visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav

iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, Krimināllietu tiesas kolēģija atzīst, ka pastāv

saprātīgas šaubas par /pers. F/ vainu viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, kuras nav iespējams novērst,

tāpēc tās ir vērtējamas par labu apsūdzētajam.

Krimināllikuma 130. panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu var izdarīt tikai tīši, šī noziedzīgā nodarījuma

sastāva obligātā subjektīvās puses pazīme ir tiešs vai netiešs nodoms.

Krimināllietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas un apelācijas instances tiesas sēdēs pārbaudītie un

lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai uzskaitītie pierādījumi nav pietiekami /pers. F/ notiesāšanai un visu saprātīgo

šaubu izslēgšanai.

Izvērtējot apsūdzētā un aizstāves apelācijas sūdzību, Krimināllietu tiesas kolēģija atzīst, ka sūdzībās pamatoti norādīts,

ka ar lietas materiāliem nav pierādīts, ka apsūdzētais iesaistījies konfliktā ar cietušo ar nodomu nodarīt viņai miesas

bojājumus jeb pieļaujot šādu miesas bojājumu nodarīšanu. Sūdzībās pamatoti norādīts uz pretrunām cietušās un liecinieku

liecībās, kā arī uz cietušās liecībās norādītā neatbilstību tiesu medicīniskās ekspertīzes atzinumā konstatētajam.

Kā izriet no apsūdzētā /pers. F/ liecībām lietā gan pirmstiesas izmeklēšanas laikā, gan iztiesājot krimināllietu pirmās un

apelācijas instances tiesā, apsūdzētais ir liecinājis vienādi un konsekventi, nekad nav noliedzis, ka apsūdzībā norādītajā

laikā viņam izveidojās konflikts ar sievu cietušo lietā /pers. I/, kura laikā viņš paņēmis cietušo aiz zoda, bet cietusī ar

rokām saskrāpējusi viņam seju, un viņš bijis spiests cietušo turēt aiz rokām. Abi atradušies mājas koridorā, kas bijis šaurs,

apmēram divus metrus, grūstījušie, tad vienā brīdī cietusī saķēra aiz krusta, kas karājās ķēdē apsūdzētajam ap kaklu, un

cietusī pavilka viņu uz savu pusi, abi zaudēja līdzsvaru un nokrita uz grīdas. Krītot cietusī iespējams atsitās ar galvu pret

sienu. Uzkrita viņai virsū, mēģināja atbrīvot krustu no cietušās rokām, cietušai nesita. Tad no virtuves pie viņiem pieskrēja

bērnu aukle /pers. J/. Cietusī piecēlās un mierīgi aizgāja uz virtuvi, kur paņēma karafi un skrēja no mājas ārā, sapratis, ka

cietusī ar karafi sasitīs mašīnu, skrēja pakaļ, panācis cietušo pagalmā un atņēmis cietušai karafi. Pagalmā cietusī nokrita, bet

apsūdzētais cietušo nesita un nespēra viņai.

No apelācijas instances tiesas sēdē saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 501. panta 4. punkta pārbaudītām cietušās

/pers. I/ pirmstiesas izmeklēšanas laikā sniegtām liecībām izriet, ka cietusī tūlīt pēc notikušā 2011. gada 1. novembrī

liecināja par to, ka apsūdzētais viņu saķēris aiz jakas un ar otru roku iesita pa seju, viņa nokrita uz grīdas, ar roku piespieda

pie kakla, izgrieza roku, iesita pa plecu un sānu, ar roku vai kāju neatcerās. Koridorā ienāca aukle un apsūdzētais palaidis

viņu vaļā. Aizgāja uz virtuvi, paķēra karafi, izskrēja ārā. /pers. F/ panāca, izrāva karafi. (1. sēj. Lietas lapa 15.-16.).

N o 2012. gada 26. aprīļa liecību pārbaudē uz vietas cietušās /pers. I/ liecībām izriet, ka /pers. F/ mājas koridorā

cietušo turēja aiz kakla un galvu sita pret sienu, sagrāba aiz pleciem, nogrūda zemē. Zemē sita pa plecu, izgrieza rokas.

Ienāca aukle, /pers. F/ palaida cietušo vaļā. Cietusī piecēlās, paķēra virtuvē karafi, izskrēja pagalmā, /pers. F/ panāca,

nogāza zemē, izrāva no rokām karafi, atvēzējās un devās prom. ( 1. sējums lietas lapa 19.-21).

No 2012. gada 23. maija papildus nopratināšanas protokola izriet, ka cietusī /pers. I/ liecībās ir norādījusi, ka pagalmā,

kad viņa gulēja zemē, apsūdzētais viņai iespēra pa sāniem ( 1. sējums lietas lapa 129.-130).

No pirmās instances tiesas sēdē sniegtajām liecībām izriet, ka cietusī ir apliecinājusi, ka /pers. F/ satvēra viņai pie kakla

un galvu sita pret sienu, izgrieza roku, nogāza viņu zemē, tad iesita pa plecu. Pagalmā notrieca viņu zemē, iesita pa sānu,

neatcerās ar roku vai kāju ( 1. sējums lietas lapa 171.-172).

No 2013. gada 30. oktobrī apelācijas instances tiesas sēdē sniegtajām cietušās /pers. I/ liecībām izriet, ka /pers. F/

paņēma viņas galvu un sita pret sienu, nogrūda zemē, izgrieza roku, pagalmā iespēra.( 2. sējums lietas lapa 38.-47.).

No liecinieces /pers. J/, kura ir /pers. F/ bērnu aukle un kura tikai daļēji ir redzējusi notikušo mājas koridorā, jo pati ar

bērnu atradusies virtuvē, liecībām pirmās instances tiesas sēdē izriet, ka viņa iesteidzās koridorā pēc /pers. I/ kliedzieniem,

un redzēja, ka /pers. F/ gulēja uz grīdas cietušai virsū un sita. ( 1. sējums lietas lapa 171.-172.).

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 501. panta 2. punktu, sakarā ar svarīgām pretrunām liecinieces dotām liecībām

tiesā ar tām liecībām, kuras lieciniece sniegusi pirmstiesas izmeklēšanas laikā, pirmās instances tiesā tika pārbaudītas

liecinieces /pers. J/ liecības sniegtas tūlīt pēc notikušā 2011. gada 1. novembrī, un no kurām izriet, ka lieciniece redzēja to,

ka /pers. F/ cietušai izlauž roku un abi nokrīt uz grīdas, pēc tam abi piecēlās, /pers. I/ paņēma karafi un izgāja ārā, /pers. F/

viņai sekoja, kas notika pagalmā neredzēja ( 1. sējums lietas lapa 63.-64). Šādas pirmstiesas izmeklēšanas laikā sniegtās

liecības lieciniece pirmās instances tiesas sēdē apstiprināja.

No liecinieces /pers. K/, kura ir cietušās māte, un kura savukārt notikumus redzēja mājas pagalmā, liecībām pirmās

instances tiesā izriet, ka pa savas mājas logu pagalmā redzēja guļošu meitu, pie kuras atradās /pers. F/ un atvēzējās ar kāju,

lieciniece pieskrēja klāt pie viņiem, paņēma no /pers. F/ karafi un teica, lai iet prom. (1. sējums lietas lapa 171.-172).

No liecinieču /pers. S/ un /pers. N/ liecībām pirmās instances tiesā izriet, ka liecinieces nav notikušā liecinieces, bet par

notikušo konfliktu starp /pers. I/ un viņas vīru /pers. F/ uzzinājušas no /pers. I/ stāstītā par to, ka apsūdzētais sasitis

cietušo, bija redzami zilumi uz rokām, muguras un sejas.

Kā redzams no pirmās instances tiesas sēdes protokola ( 1. sējums lietas lapa 214.-221),tad pirmās instances tiesā ir

nopratināti liecinieki /pers. L/ un /pers. M/, Pareizticīgo baznīcas draudzes locekļi, kuri snieguši apsūdzētā personību

raksturojošus datus, tostarp, arī apliecinājuši, ka apsūdzētajam, ierodoties draudzē pēc notikušā konflikta ar sievu, bija

saskrāpēta seja, bet pirmās instances tiesa spriedumā šādām liecinieku liecībām savu vērtējumu nav devusi.

No pirmās instances tiesas sēdes protokola redzams, ka tiesā ir nopratināts tiesu medicīniskais eksperts /pers. T/,

kurš apstiprināja eksperta atzinumā secināto par konstatētajiem miesas bojājumiem cietušajai /pers. I/, kā arī attiecībā par

galvas smadzeņu satricinājuma cēloni, norādīja, ka galvas sasitums ar ādas nobrāzumu labajā vaigā un galvas smadzeņu

satricinājums varēja rasties cietušajai šaurā telpā atsitoties ar galvu pret sienu. Zemādas asins izplūdumi uz rokām varēja

rasties turot cietušo aiz rokām, zemādas asins izplūdums labās lāpstiņas apvidū varēja rasties cietušajai krītot pret grīdu vai

atsitoties ar muguru pret grīdu. Bez tam eksperts tiesas sēdē neizslēdza varbūtību, ka galvas smadzeņu satricinājumu cietusī

varēja iegūt viņai krītot no sava ķermeņa augstuma.

Tiesas kolēģija secina, ka no lietā esošā eksperta atzinuma un eksperta liecībām pirmās instances tiesas sēdē 2013.

gada 18. jūlijā neizriet, ka cietušajai būtu konstatēti tādi miesas bojājumi, kā ir norādījusi savās liecībās cietusī un kā tas

norādīts /pers. F/ apsūdzībā, proti, cietušajai vairākkārt spiežot kaklu, triecot galvu pret sienu, spiežot kaklu pie grīdas un

izdarot vairākus sitienus pa plecu un sperot sānu apvidū. Turklāt, kā secināms arī no cietušās liecībām, cietusī pati

sākotnējās liecībās policijā nekad nav norādījusi uz apstākļiem, ka apsūdzētais viņai spēris pa sāniem. Tikai vēlāk

prokuratūrā un pirmās instances tiesā ir norādījusi, ka pagalmā apsūdzētais viņai iespēris.

Tādējādi, vērtējot cietušās liecības lietā, tiesas kolēģija secina, ka cietusī savās liecībās nav bijusi konsekventa, katrā

nopratināšanas reizē par viņai nodarīto miesas bojājumu mehānismu, ir sniegusi atšķirīgas liecības, kas kopumā vērtējamas

kā pretrunīgas, un kas rada saprātīgas šaubas par apsūdzētā /pers. F/ nodomu nodarīt cietušajai miesas bojājumus.

Krimināllietu tiesas kolēģija atzīst, ka /pers. F/ apsūdzībā un pirmās instances tiesas spriedumā ir nepamatoti

konstatēts, arī tas, ka apsūdzētais tīši iespēra cietušajai muguras- sānu apvidū, kas neapstiprinās ne ar tiesas medicīniskās

ekspertīzes atzinumā secināto, ne ar cietušās pārliecinošu liecību par notikušo mājas pagalmā, un tāpat ne ar liecinieces

/pers. K/ liecību pirmās instances tiesas sēdē, no kuras izriet, ka viņa neredzēja, ka /pers. F/ būtu iespēris Jeļenai.

Savukārt, par notikušo mājas koridorā ir liecinājusi vienīgā lieciniece /pers. J/, kura ir apliecinājusi, ka redzējusi

apsūdzēto un cietušo viņiem, atrodamies uz grīdas, un apsūdzētais turējis cietušajai rokas, ko faktiski nenoliedza arī

apsūdzētais savās liecībās, norādot, ka bija saķēris cietušo aiz rokām, lai nepieļautu, ka cietusī viņam saskrāpē seju un lai

pasargātu no pārraušanas ap kaklu aplikto ķēdi, kurā viņam kā garīdzniekam bija iekārts pareizticīgo krusts, notika

grūstīšanās, un cietušai krītot, viņa parāva līdz arī apsūdzēto, tādēļ atradušies uz grīdas.

To, ka apsūdzētajam uz sejas pēc notikušā bija redzamas skrāpējuma pēdas ir apliecinājuši pirmās instances tiesas

sēdē nopratinātie liecinieki /pers. L/ un /pers. M/, apstiprinot apsūdzētā teikto, ka cietusī pielietojusi vardarbību pret

apsūdzēto un apsūdzētais turējis cietušo aiz rokām, lai aizsargātu seju.

Tiesas kolēģijai nav objektīva iemesla neticēt liecinieku liecībām par redzētajiem skrāpējumiem uz sejas apsūdzētajam

tūlīt pēc notikušā 2011. gada 1. novembrī.

Bez tam tiesas kolēģija secina, ka tiesu medicīniskās ekspertīzes laikā cietušajai nav konstatēti jebkādi miesas bojājumi

plecu rajonā. /pers. F/ apsūdzībā norādīts, ka viņš vairākas reizes ar roku iesita cietušajai plecu rajonā, taču pati cietusī

savās liecībās nekad nav norādījusi, ka apsūdzētais viņai vairākas reizes sitis pa plecu.

Tādējādi arī šajā daļā tiesas kolēģija secina apsūdzības neatbilstību tiesas medicīniskās ekspertīzes atzinumā

secinātam.

Apsūdzētais /pers. F/ savās liecībās ir norādījis, ka viņš nav vēlējies nodarīt cietušajai /pers. I/ miesas bojājumus, bet

tā kā apsūdzētā un cietušās starpā pastāvējušas būtiskas pretrunas attiecībā uz 2011. gada 1. novembra notikumu izklāstu,

tad apsūdzētais piedalījies sertificēta tiesu eksperta /pers. U/ poligrāfa pārbaudē, un no lietas materiāliem redzams, ka

Poligrāfa pārbaudes atzinums Nr.314-213/469 pievienots lietai kā attiecināms pierādījums, kas saskaņā ar Augstākās tiesas

2015. gada 25. marta lēmumā norādītajam ir atzīstams par pieļaujamu pierādījumu atbilstoši Kriminālprocesa likuma 130.

p anta pirmajai daļai, un pēc apelācijas instances tiesas uzskata ir vērtējams no ticamības viedokļa saskaņā ar

Kriminālprocesa likuma 128. pantu.

Veicot poligrāfa pārbaudi apsūdzētajam, tiesu eksperts /pers. U/ ir secinājis, ka /pers. F/ nemelo teikdams, ka 2011.

gada 1. novembrī, atrodoties sievas /pers. I/ dzīvesvietā /adrese/, tīši nenodarīja miesas bojājumus /pers. I/ un konkrēti-

neizdarīja sitienus /pers. I/ pa seju, netrieca /pers. I/ galvu pret sienu, neizdarīja sitienus ar roku pa plecu un sānu rajonā un

nespēra ar kāju muguras un sānu apvidū.

Pārbaudes gaita fiksēta audio un videoierakstā DVD formātā, kas pēc aizstāvības lūguma apelācijas instances tiesā arī

tika pārbaudīta, to noskatoties.

Krimināllietu tiesas kolēģija, novērtējot poligrāfa pārbaudes gaitu un pārbaudē secināto, atzīst, ka nav pamata Poligrāfa

pārbaudes atzinumu apšaubīt ne pēc būtības, ne pieļautu metodiska rakstura kļūdu dēļ, ne arī eksperta kvalifikācijas vai

nekompetences dēļ. Poligrāfa pārbaudi ir veicis sertificēts tiesu eksperts /pers. U/, kurš praktizē jau 15 gadus, atzinumā ir

norādīta izmantojamā metodika, plaši aprakstīti pārbaudes apstākļi, no videoieraksta redzams, ka pārbaudes laikā

apsūdzētais iztaujāts rūpīgi, apsūdzētais brīvi atbildējis uz visiem eksperta jautājumiem.

Līdz ar to, tiesas kolēģija norādīto Poligrāfa pārbaudes atzinumu vērtē kā ticamu pierādījumu, kas apstiprina apsūdzētā

/pers. F/ liecināto par to, ka viņš tīši nenodarīja cietušajai /pers. I/ tiesu medicīnas ekspertīzes slēdzienā fiksētos miesas

bojājumus.

Pie norādītajiem apstākļiem, Krimināllietu tiesu kolēģija uzskata, ka lietā esošie pierādījumi nav pietiekami un nepierāda

/pers. F/ vainu Krimināllikuma 130. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, proti, tīšu vieglu miesas

bojājumu nodarīšanā cietušajai /pers. I/, un tiesu kolēģija atzīst, ka pastāv saprātīgas šaubas par /pers. F/ vainu viņam

inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, kuras nav iespējams novērst, tāpēc vērtējamas par labu apsūdzētajam, un

atbilstoši Kriminālprocesa likuma 519. panta 1. punktam ir taisāms attaisnojošs spriedums.

Cietušās/pers. I/ pieteiktā kaitējuma kompensācija saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 526. panta otro daļu ir atstājama

bez izskatīšanas.

Lietiskais pierādījums lietā -stikla karafe ir atdodama cietušajai /pers. I/ pēc sprieduma stāšanās spēkā.

R ezo lutī vā d aļa

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 563.panta pirmās daļas 2.punktu, 564.pantu, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu

tiesas kolēģija

no s p ried a

Atcelt Jūrmalas pilsētas tiesas 2013.gada 19.jūlija spriedumu.

/pers. F/ (/pers. F/) atzīt par nevainīgu pret viņu celtajā apsūdzībā pēc Krimināllikuma 130. panta otrās daļas (likuma

redakcijā līdz 2013.gada 1.aprīlim) un attaisnot.

/pers. I/ pieteikto kaitējuma kompensāciju atstāt bez izskatīšanas.

Lietisko pierādījumu: stikla karafi, pēc sprieduma stāšanās spēkā, atdot

cietušajai /pers. I/.

Spriedumu var pārsūdzēt 10 dienu laikā kasācijas kārtībā Augstākajā tiesā Kriminālprocesa likuma 574. un 575.pantos

paredzētajos gadījumos, iesniedzot sūdzību vai protestu Rīgas apgabaltiesā.

Pilns spriedums pieejams 2017.gada 13.maijs.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese I.Brimerberga

Tiesnese I.Amoliņa

Tiesnese A.Nicmane