Legislator Case Law & Legislation
A420205515 / A42-00327-16 AI generated

Court dismissed taxpayer appeal, ruling capital gains tax calculation and deadline were legally correct.

Case Number A420205515 / A42-00327-16
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Administrative District Court rejected the taxpayer's request to annul the State Revenue Service's decision regarding capital gains tax and late fees. The court found the authority correctly identified the sale date and calculated the tax payment deadline based on statutory provisions. Consequently, the court held that the administrative act was well-founded and the taxpayer's claims for compensation were inadmissible.

Legislator headnote

AI generated

Administratīvā procesa likuma 19. panta 3.2 daļa; IIN likuma 19. panta 5.3 daļa: The court established that tax authorities correctly determine the capital gains tax payment deadline based on the actual transaction date and statutory notification periods, rendering such administrative decisions valid when calculations align with legal requirements.

Keywords

AI generated
capital gains tax tax payment deadline administrative appeal late fee calculation State Revenue Service taxpayer liability administrative act validity

Cited Legislation

AI generated
Administratīvā procesa likuma 246. - 251. pants
Administratīvā procesa likuma 278. pants 1. daļa 4. punkts
Administratīvā procesa likuma 285. pants 2. daļa
Administratīvā procesa likuma 289. - 291. pants
Ienākumu nodokļa likuma 19. pants 3.2 daļa
Ienākumu nodokļa likuma 19. pants 5.3 daļa
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas Nr. A420205515

Lietas arhīva Nr. A42-00327-16/26

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2016. gada 15. aprīlī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnesis Romāns Dončenko,

piedaloties pieteicējai /pers. A/, pieteicējas pilnvarotajiem pārstāvjiem /pers. B/ un /pers. C/,

atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes – Valsts ieņēmumu dienesta – pārstāvim /pers.L/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. A/ pieteikuma par Valsts ieņēmumu dienesta 2015. gada 31. marta

lēmuma Nr. 22.9/L-14956 atcelšanu, kā arī morālā kaitējuma 1000 euro apmērā, zaudējumu 200 euro apmērā un tiesāšanās izdevumu 200 euro

apmērā atlīdzināšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk arī – VID vai Iestāde) Nodokļu kontroles pārvaldes (turpmāk – NKP) Datu atbilstības pārbaužu daļa

veica pieteicējas /pers. A/ datu atbilstības pārbaudi par nekustamā īpašuma 755/11425 domājamo daļu /adrese/ (faktiski – dzīvokļa Nr. 10), kadastra

Nr. /numurs A/(turpmāk – Nekustamais īpašums), atsavināšanas darījumu.

VID NKP konstatēja, ka pieteicēja, pamatojoties uz 2012. gada 6. decembra aktu Nr. 1033 par nekustamā īpašuma pārdošanu izsolē, atsavināja

Nekustamo īpašumu, kas ir bijis pieteicējas īpašumā vairāk par 60 mēnešiem, taču nekad nav bijusi viņas deklarētā dzīvesvieta. Ņemot vērā minēto, VID

NKP secināja, ka Nekustamā īpašuma atsavināšanas rezultātā gūtie ienākumi kvalificējami kā ienākumi no kapitāla pieauguma, kas apliekami ar

iedzīvotāju ienākuma nodokli (turpmāk – IIN).

Pārbaudes rezultātā ar VID NKP Datu atbilstības pārbaužu daļas vadītājas 2015. gada 8. janvāra lēmumu Nr. 23.30/166 (turpmāk – sākotnējais

lēmums) pieteicējai noteikts nomaksai budžetā IIN par ienākumu no kapitāla pieauguma 13 379,32 euro apmērā un nokavējuma nauda 3706,07 euro

apmērā.

Nepiekrītot sākotnējam lēmumam, pieteicēja to apstrīdējusi VID ģenerāldirektorei.

[2] Ar VID ģenerāldirektores 2015. gada 31. marta lēmumu Nr. 22.9/L?14956 (turpmāk arī – Lēmums) sākotnējais lēmums atstāts negrozīts.

Lēmums pamatots ar turpmāk minēto argumentāciju.

[2.1] Pieteicējas ienākums no Nekustamā īpašuma atsavināšanas kvalificējams kā ienākums no kapitāla pieauguma, kas apliekams ar IIN, jo

konkrētajā gadījumā neizpildās likumā paredzētais nosacījums par dzīvesvietas deklarēšanu Nekustamajā īpašumā.

[2.2] Pieteicējas uzmanība iesniegt deklarāciju par ienākumu no kapitāla pieauguma pirmo reizi tika vērsta ar 2014. gada 17. februāra audita

pārskatu Nr. 23.11/128.

2014. gada 31. oktobrī pieteicējai uz deklarēto dzīvesvietu /adrese/, nosūtīts paziņojums Nr. 23.30/12342 par kapitāla pieauguma deklarācijas

iesniegšanu līdz 2014. gada 10. decembrim, minētais uzaicinājums atsūtīts atpakaļ VID, jo tam beidzies glabāšanas laiks.

Līdz ar to secināms, ka VID izpildījusi administratīvā akta adresāta uzklausīšanas pienākumu, savukārt pieteicēja savas tiesības iesniegt

pierādījumus nav izmantojusi. Nav izšķirošas nozīmes apstāklim, ka pieteicēja ir apstrīdējusi un pārsūdzējusi audita lēmumu. Nodokļu maksātāja

pienākums iesniegt deklarāciju izriet no ārējiem normatīvajiem aktiem. Savukārt pasta aicinājumu par sūtījumu izņemšanu atstāšana bez ievērības ir no

pašas personas gribas un rīcības atkarīgs apstāklis, kas neatspēko administratīvā akta paziņošanas prezumpciju.

[2.3] Pieteicējas iesniegto dokumentu kopijās minētie izdevumi netiek ņemti vērā, nosakot Nekustamā īpašuma iegādes vērtību, pamatojoties uz

turpmāk norādītajiem argumentiem.

[2.3.1] Iesniegtajām dokumentu kopijām atbilstoši Dokumentu juridiskā spēka likuma 6. pantā noteiktajam nav juridiska spēka, tādēļ VID nav

tiesīgs tās izmantot kā pierādījumus konkrētajā lietā.

[2.3.2] Pieteicējas procentu maksājumi bankai nav atzīstami par izdevumiem, kas iekļaujami kapitāla aktīva iegādes vērtībā, jo saņemtais

aizdevums nav saistīts ar Nekustamā īpašuma iegādi, tā kā Nekustamais īpašums saņemts dāvinājumā. Turklāt pieteicēja nav paskaidrojusi, kā saņemtais

aizdevums ir izmantots, kā arī nav pievienojusi dokumentus (noformētus pēc aizdevuma saņemšanas), kas apliecina aizdevuma izmantošanu.

[2.3.3] Pieteicējas iesniegto dokumentu kopijas neapstiprina pieteicējas izdevumus par Nekustamajā īpašumā veikto remontu. No VID rīcībā

esošās informācijas par remonta veicēju SIA „/Nosaukums B/” (deklarētā darbības veida neatbilstība, darbaspēka neesība, darījumu vērtības neatbilstība

uzņēmuma deklarētajam apmēram, dokumentu kopijās uzrādītajai uzņēmuma atbildīgajai personai nav bijis pārstāvības tiesību) ir pamats secināt, ka

dokumentu kopijas sniedz nepatiesas ziņas par saņemtajiem Nekustamā īpašuma remonta pakalpojumiem.

[2.4] VID ir pamats uzskatīt, ka ienākumi no Nekustamā īpašuma pārdošanas ir gūti 2013. gada maijā, jo 2013. gada 22. maijā ar zemesgrāmatas

nodaļas tiesneša lēmumu nostiprinātas /pers. G/ īpašuma tiesības uz Nekustamo īpašumu. Zemesgrāmatas nodaļas tiesneša lēmums pamatots ar

2012. gada 6. decembra izsoles aktu. Pieteicējas arguments, ka nauda par Nekustamā īpašuma atsavināšanu izsolē pieteicējas kontā saņemta

2013. gada 4. decembrī, nav dokumentāri pamatots.

[3] Pieteicēja vērsusies tiesā ar pieteikumu par Lēmuma atcelšanu, kā arī morālā kaitējuma 1000 euro apmērā, zaudējumu 200 euro apmērā un

tiesāšanās izdevumu 200 euro apmērā atlīdzināšanu. Pieteikumā norādīti turpmāk minētie argumenti.

[3.1] VID saziņa ar pieteicēju nav bijusi konsekventa. VID nav pienācīgi uzklausījis pieteicēju sākotnējā lēmuma izdošanas procesā.

[3.2] Pieteicējai iepriekš veiktajā auditā nevarēja tikt noteikti nekādi pienākumi attiecībā uz 2013. gada maiju, jo VID auditēja periodu no

2011. gada līdz 2013. gada martam. Turklāt pieteicēja uzskata, ka nav veikusi darījumus, kuros veidotos ar nodokli apliekamie ienākumi, līdz ar to viņai

nebija pienākuma iesniegt IIN deklarāciju.

[3.3] Pieteicējas veiktie ieguldījumi Nekustamā īpašuma uzlabošanai un uzturēšanai ir ieskaitāmi, jo tie ir dokumentāri pierādīti. Aizdevuma līgums

ar banku ir dokumentārs pierādījums pieteicējas ieguldījumiem, kādi viņai bijuši konkrētā kapitāla turēšanas laikā, kas saistīti ar kapitāla aktīva

uzlabojumiem. Savukārt SIA „/Nosaukums B/” veiktos darbus un arī pieteicējas ieguldījumus apliecina kvītis un akti. Pieteicējai nebija pienākuma

pārliecināties, vai Iestādei ir bijušas kādas pretenzijas pret minēto komercsabiedrību, jo pieteicēja attiecībā pret SIA „/Nosaukums B/” bijusi patērētāja,

bet SIA „/Nosaukums B/” – pakalpojuma sniedzēja. Turklāt pieteicējai kā patērētājai nav arī bijis svarīgi, kāds ir bijis šīs komercsabiedrības paziņotais

darbības veids.

[3.4] Zvērināta tiesu izpildītāja iekasētās summas par viņa pakalpojumiem nav atzīstamas par pieteicējas ienākumiem. Lai iegūtu pareizus

matemātiskus aprēķinus par ienākumiem no Nekustamā īpašuma atsavināšanas, summas starpība, kuru pieteicēja varēja iegūt, bet neieguva zvērināta

tiesu izpildītāja darbības rezultātā, ir jāiekļauj aprēķinos ar mīnus zīmi.

[3.5] VID ir pieņēmis lēmumu par izpildes nodrošinājumu, reģistrējot apgrūtinājumu uz nekustamo īpašumu /adrese A/, liedzot pieteicējai izpildīt

līgumu ar privātpersonu. VID rīcības rezultātā no pieteicējas par līguma neizpildi civiltiesiskā kārtībā var tikt piedzīta ievērojama naudas summa.

[3.6] VID jau iepriekš veicis kļūdainus nodokļu uzrēķinus pieteicējai, tāpēc pastāv liela iespējamība, ka arī konkrētais Lēmums, kurš taisīts, daļēji

pamatojoties uz apstrīdēto audita lēmumu, kura rezultātus VID atzinis par kļūdainiem, arī var būt nepareizs.

[3.7] Ar Iestādes prettiesisku rīcību Pieteicējai nodarīts morālais kaitējums, jo nebija ņemti vērā pieteicējas izdevumi, par kuriem ir dokumentāri

pierādījumi, un Iestādes rīcība ir bijusi pretēja labas pārvaldības principam. Pieteicējai pasliktinājusies veselība no pārdzīvotā stresa pēc nemitīgiem VID

pieprasījumiem, pārbaudēm, lēmumiem.

[3.8] Attiecībā uz zaudējumiem 200 euro apmērā un tiesāšanās izdevumiem 200 euro apmērā pieteicēja norāda, ka šie izdevumi radušies saistībā

ar jurista pakalpojumiem.

[4] Paskaidrojumos tiesai VID norāda, ka neatzīst prasību, pamatojoties uz Lēmuma argumentāciju.

[5] Tiesas sēdē pieteicēja uzturēja pieteikumu, bet atbildētāja to neatzina.

Attiecībā uz pieteikumu daļā, kas ierosināta par zaudējumu 200 euro apmērā un tiesāšanās izdevumu 200 euro atlīdzināšanu, pieteicējas puse

paskaidroja, ka minētie zaudējumi ir saistīti ar tiesāšanās izdevumiem, līdz ar to pieteicēja uztur prasījumu par zaudējumu tikai 200 euro apmērā

atlīdzināšanu.

Lietas dalībnieki piekrita viedoklim, ka pieteicējas pieteikums daļā par tiesāšanas izdevumu 200 euro apmērā atlīdzinājumu ir jāatstāj bez

izskatīšanas.

Motīvu daļa

[6] Noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, tiesa secina, ka pieteikums daļā par

Lēmuma atcelšanu, morālā kaitējuma 1000 euro apmērā un zaudējumu 200 euro apmērā nav pamatots un ir noraidāms, savukārt pieteikums daļā par

tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu 200 euro apmērā ir atstājams bez izskatīšanas.

[7] Pieteicēja, prasot zaudējumu atlīdzinājumu, bija norādījusi zaudējumus 200 euro, kā arī tiesāšanās izdevumus 200 euro apmērā. Lietas

iztiesāšanas laikā noskaidrojās, ka ar minēto zaudējumu summu ir bijuši domāti tie paši izdevumi, kas pieteicējai bija radušies sakarā ar viņai sniegto

juridisko palīdzību sākotnējā lēmuma apstrīdēšanas procesā.

Tādējādi secināms, ka lieta daļā par zaudējumu atlīdzinājumu ir tikusi ierosināta par vieniem un tiem pašiem zaudējumiem.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 278. panta pirmās daļas 4. punktu tiesa atstāj pieteikumu bez izskatīšanas, ja tās pašas tiesas izskatīšanā

atrodas administratīvā lieta starp tiem pašiem administratīvā procesa dalībniekiem par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata.

Ņemot vērā minēto tiesību normu, kuras būtība ir nepieļaut tiesvedību par vienu un to pašu jautājumu, tiesa atzīst, ka pieteicējas pieteikums ir

atstājams bez izskatīšanas daļā par tiesāšanas izdevumu 200 euro apmērā atlīdzinājumu.

[8] Izskatot lietu pēc būtības, tiesa konstatē, ka šajā lietā ir strīds par to, vai pieteicējai ir bijis ienākums no kapitāla pieauguma. Ja ir bijis, vai ir

pastāvējuši priekšnoteikumi, lai pieteicējai par šo ienākumu būtu jāmaksā nodoklis.

Lietā ir arī strīds par to, vai, nosakot apliekamā ienākuma apmēru, bija jāņem vērā pieteicējas izdevumi, uz kuriem norādījusi pieteicēja, proti,

izdevumi Nekustamā īpašuma remontam, procenta maksājumi kredītiestādei un zvērināta tiesu izpildītāja iekasētā summa saistībā ar Nekustamā īpašuma

atsavināšanu.

[9] Atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (turpmāk – IIN likums) 1. panta pirmās daļas 4. punktam IIN ir nodoklis, ar ko apliek

fiziskās personas ienākumus, un tas sastāv arī no nodokļa par ienākumu no kapitāla, tostarp nodokļa no kapitāla pieauguma. Minētā likuma 8. pantā ir

uzskaitīti gada ienākumu avoti. Starp tiem minēti arī ienākumi no nekustamā īpašuma atsavināšanas un citu kapitāla aktīvu atsavināšanas atbilstoši šā

likuma 11.9 pantam, ja šā likuma 9. pantā nav noteikts citādi. Saskaņā IIN likuma 11. 9 panta pirmās daļas pirmo teikumu kapitāla pieaugumu nosaka, no

kapitāla aktīva atsavināšanas cenas atņemot iegādes vērtību un kapitāla aktīvā veikto ieguldījumu vērtību kapitāla aktīva turēšanas laikā. Saskaņā ar IIN

likuma 11.9 panta otrās daļas 4. punktu arī nekustamais īpašums ir kapitāla aktīvs.

Tātad, ja persona atsavina sev piederošu nekustamo īpašumu, vispārīgi tai ir jāmaksā IIN (nodoklis par ienākumu no kapitāla pieauguma), ja vien

uz konkrēto gadījumu neattiecas kāds no IIN likuma 9. pantā paredzētajiem izņēmumiem.

Pieteicēja nav norādījusi, ka uz izskatāmo gadījumu būtu attiecināms kāds no IIN likuma 9. pantā paredzētajiem izņēmumiem, līdz ar to tiesa to

nepārbaudīs.

[10] Saskaņā ar IIN likuma 11. 9 panta ceturto daļu, ja kapitāla aktīvs iegūts uz dāvinājuma līguma pamata, par tā iegādes vērtību uzskata

dāvinājuma līgumā norādītā konkrētā kapitāla aktīva vērtību.

Dāvinājuma līgumā, uz kura pamata pieteicēja ieguvusi īpašumā Nekustamo īpašumu, ir norādīta tā iegādes vērtība – 9095 Ls (lietas 1. sējuma

111.?112. lapa).

Pieteicēja norādījusi, ka Nekustamā īpašuma faktiskā vērtība ir bijusi daudz lielāka, nekā tā tikusi norādīta dāvinājuma līgumā. Pieteicēja

dāvinājuma līguma sastādīšanas brīdī nav varējusi paredzēt izmaiņas tiesību normās, kas vēlāk radīs viņai pienākumu maksāt nodokli.

Tiesas ieskatā šādi pieteicējas argumenti neiztur kritiku. Lai gan ir acīmredzams, ka 2005. gadā Rīgas centrā esošs dzīvoklis nevarēja maksāt tik

maz, tiesa uzskata, ka šajā lietā nav nepieciešams skaidrot, vai Nekustamā īpašuma iegādes vērtība ir atbildusi tā faktiskajai vērtībai, un kāda tā ir bijusi,

jo minētās tiesību normas tiesiskā sastāva pazīme – „par tā iegādes vērtību uzskata dāvinājuma līgumā norādītā konkrētā kapitāla aktīva vērtību” – ir

skaidra un nepārprotama.

Tiesa uzskata, ka pieteicēja nevar atsaukties uz to, ka viņa nevarēja paredzēt izmaiņas tiesību normās saistībā ar pienākumu maksāt nodokli no

kapitāla pieauguma. No pieteicējas teiktā var saprast, ka gadījumā, ja pieteicēja būtu varējusi paredzēt šādu nodokli nākotnē, tad Nekustamā īpašuma

dāvinājuma līgumā būtu bijusi norādīta Nekustamā īpašuma faktiskā vērtība. Tiesa norāda, ka Civillikuma normas vispārīgi neuzliek personām pienākumu

dāvinājuma līgumā norādīt šā dāvinājuma vērtību. Taču, ja līdzēji ir izvēlējušies to norādīt, tad šā vērtība ir jānorāda patiesi, tātad, atbilstoši faktiskajai

situācijai. Tas izriet no tiesībās atzītā labas ticības principa (Civillikuma 1. pants).

Tiesa arī atzīmē, ka minētās vērtības nozīme izpaužas, nosakot valsts nodevu par notariālo darbību izpildi un īpašuma tiesību nostiprināšanu

zemesgrāmatā. Laikā, kad pieteicēja saņēma dāvinājumā Nekustamo īpašumu, spēkā bija Ministru kabineta 2001. gada 23. janvāra noteikumi Nr. 28

„Noteikumi par valsts nodevu par notariālo darbību izpildi un īpašuma tiesību un ķīlas tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā”. Saskaņā ar šo noteikumu

1.1.2.2. apakšpunktu valsts nodevas likme par zvērinātu notāru veikto notariālo darbību izpildi, kā arī par īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā

īpašuma dāvinājuma gadījumā bija noteikta 3 procentu apmērā no nekustamā īpašuma vērtības (latos), bet ne vairāk kā 50 000 Ls. Savukārt saskaņā ar

šo pašu noteikumu 3. punktu, lai aprēķinātu valsts nodevu, par nekustamā īpašuma vērtību uzskatāms augstākais no šādiem novērtējumiem: 1) līgumā

norādītā atsavināšanas summa; 2) nekustamā īpašuma kadastrālais (inventarizācijas) novērtējums; 3) novērtējums, kas noteikts, ieķīlājot nekustamo

īpašumu kredītiestādē. Tādējādi secināms, ka arī tiesību normas saistībā ar valsts nodevas aprēķināšanu nenoteica dāvinājuma pusēm pienākumu

dāvinājuma līgumā norādīt nekustamā īpašuma vērtību. Tādējādi secināms, ka Nekustamā īpašuma vērtības norādīšana un tās apmēra noteikšana

dāvinājuma līgumā ir bijusi brīva darījuma pušu izvēle.

[11] Saskaņā ar IIN likuma 11. panta piektās daļas pirmo teikumu kapitāla aktīva iegādes vērtībā tiek iekļauti arī izdevumi, kas saistīti ar tā

iegūšanu: valsts nodeva par darījuma noformēšanu, valsts nodeva par īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā, komisijas nauda un citi līdzīgi

izdevumi.

Lietā nav strīda, ka izdevumi par Nekustamā īpašuma iegūšanu (valsts nodevas, kancelejas nodeva un notāra atlīdzība) bijuši kopsummā

218,06 Ls.

[12] IIN likuma 11. 9 panta piektās daļas otrais teikums noteica, ka kapitāla aktīva iegādes vērtībā tiek iekļauti arī samaksātie procentu maksājumi

par kredītu šā kapitāla aktīva iegādei, ja dokumentāri apliecināta informācija ļauj identificēt kredīta un kapitāla aktīva iegādes saistību.

Pieteicēja norādījusi, ka Iestāde nepamatoti nav ņēmusi vērā pieteicējas veiktos procentu maksājumus kredītiestādei.

Tiesa konstatē, ka pieteicēja 2005. gada 22. decembrī noslēgusi kredīta līgumu ar kredītiestādi – AS „Parex banka” (lietas 1. sējuma 90.?

96. lapa). Saskaņā ar šā līguma 1.3. apakšpunktu kredīta izmantošanas mērķis ir Nekustamā īpašuma, kā arī dzīvokļa Nr. /adrese/, remonts, kā arī citu

nekustamo īpašumu iegāde.

Tā kā pieteicēja Nekustamo īpašumu bija ieguvusi dāvinājuma ceļā, tiesa uzskata par pamatotu Iestādes secinājumu, ka pieteicējas procentu

maksājumi bankai par minēto kredītu nav atzīstami par izdevumiem, kas iekļaujami kapitāla aktīva iegādes vērtībā.

[13] Pieteicējas ieskatā pieteicējas procentu maksājumi bankai par iepriekš minēto kredītu pierāda pieteicējas veiktos izdevumus, kas saistīti ar

Nekustamajā īpašumā veikto remontu. Pieteicēja tiesas sēdē norādīja, ka kredīts bankā ir ticis ņemts, lai atdotu parādu privātpersonām par iepriekš tajā

veiktajiem remontdarbiem. Pieteicēja norādījusi, ka Nekustamā īpašuma remonta kopējās izmaksas ir bijušas 51 303,28 Ls apmērā. Pieteicēja šā fakta

apstiprināšanai iesniegusi šādus dokumentus:

1) 2004. gada 2. augusta aktu Nr. 02?04 par logu un vannas istabas pārsedzes remontu (lietas 1. sējuma 99. lapa) un SIA „/Nosaukums B/”

pieteicējai izrakstītu faktūrrēķinu Nr. 08/01, kas datēts ar 2004. gada 2. augustu (turpat, 102. lapa); saskaņā ar šo faktūrrēķinu pakalpojums sniegts

laika periodā no 2004. gada 15. jūnija līdz 30. jūlijam; summa apmaksai – 8694 Ls;

2) 2004. gada 30. septembra aktu Nr. 06?04 par iekštelpu kosmētisko remontu (turpat, 100. lapa) un SIA „/Nosaukums B/” pieteicējai

izrakstītu faktūrrēķinu Nr. 09/11, kas datēts ar 2004. gada 30. septembri (turpat, 103. lapa); saskaņā ar šo faktūrrēķinu pakalpojums sniegts laika

periodā no 2004. gada 12. jūnijam līdz 19. oktobrim; summa apmaksai – 27 859,50 Ls;

3 ) 2005. gada 30. oktobra aktu Nr. 08?05 par vannas istabas kosmētisko remontu un iekārtošanu, virtuves un koridora mēbelēšanu un

iekārtošanu (turpat, 101. lapa) un SIA „/Nosaukums B/” pieteicējai izrakstītu faktūrrēķinu Nr. 10/11, kas datēts ar 2005. gada 30. oktobri (turpat,

104. lapa); saskaņā ar šo faktūrrēķinu pakalpojums sniegts laika periodā no 2005. gada 15. septembra līdz 30. oktobrim; summa apmaksai –

14 749,50 Ls;

4) kases ieņēmumu ordera kvītis, datētas ar 2004. gada 13. augustu, 12. un 28. oktobri, 2005. gada 20. novembri un 2. decembri par naudas

summu 8694 Ls, 18 000 Ls, 9859,50 Ls, 7000 Ls un 7749,78 Ls samaksu SIA „/Nosaukums B/” (turpat, 105.?107. lapa).

[14] Saskaņā ar jau iepriekš minēto tiesību normu – IIN likuma 11. 9 panta pirmo daļu – kapitāla pieaugumu nosaka no kapitāla aktīva

atsavināšanas cenas, atņemot iegādes vērtību un kapitāla aktīvā veikto ieguldījumu vērtību kapitāla aktīva turēšanas laikā. Arī šā paša panta 5. 1 daļas

otrais teikums noteica, ka veiktais ieguldījums nekustamajā īpašumā tā turēšanas laikā ir dokumentāri pierādāmi izdevumi, kas saistīti ar nekustamā

īpašuma uzlabošanu un atjaunošanu, ja tie veikti pēc 1993. gada 31. decembra, un šie izdevumi nav atzīti nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības

izmaksās ne pamatlīdzekļu nolietojuma veidā, ne kārtējos izdevumos.

Tiesa uzskata, ka minētajās tiesību normās ietvertais jēdziens „kapitāla aktīva turēšanas laikā” iztulkojams saistībā ar iepriekš minēto IIN likuma

11.9 panta ceturto daļu, kas noteic, ja kapitāla aktīvs iegūts uz dāvinājuma līguma pamata, par tā iegādes vērtību uzskata dāvinājuma līgumā norādītā

konkrētā kapitāla aktīva vērtību.

Tiesa uzskata, ka tāda interpretācija, kas pieļautu atzīt nekustamajā īpašumā pirms dāvinājuma veiktos ieguldījumus, ja nekustamais īpašums pirms

dāvinājuma būtu atradies apdāvinātās personas turēšanā un ja dāvinājuma līgumā norādīta nekustamā īpašuma vērtība, būtu neloģisks un pretējs tiesību

normu mērķim, aplūkojot tās sistēmiski kapitāla pieauguma kontekstā. Kā jau tiesa norādīja iepriekš (skat. šā sprieduma 9. punktu) tiesību normās nav

bijis obligātas prasības norādīt dāvinājuma līgumā konkrētā nekustamā īpašuma vērtību, taču, ja līdzēji izvēlējušies to norādīt, tad līdzējiem jārīkojas labā

ticībā un šī vērtība jānorāda atbilstoši faktiskajai situācijai.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa nonāk līdz secinājumam, ka IIN likuma 11. 9 panta pirmajā daļā un šā paša panta 5.1 daļā ietvertais jēdziens

„kapitāla aktīva turēšanas laikā” iztulkojams tādējādi, ka ieguldījumus nekustamajā īpašumā, kas tikuši veikti pirms dāvinājuma, varētu atzīt vien tādā

gadījumā, ja nekustamais īpašums pirms dāvinājuma būtu atradies apdāvinātās personas turēšanā un ja dāvinājuma līgumā nekustamā īpašuma vērtība

nebūtu norādīta. Tiesas ieskatā gadījumos, kad dāvinājuma līgumā bijusi norādīta nekustamā īpašuma vērtība, pirms dāvinājuma veiktajiem ieguldījumiem

kapitāla pieauguma kontekstā zūd nozīme.

Tādējādi par Nekustamā īpašumā veikto ieguldījumu var tikt atzīti tikai tādi izdevumi, kas būtu radušies un būtu veikti pēc tam, kad persona

ieguvusi īpašuma tiesības. Lietā nav strīda, ka izskatāmajā gadījumā pieteicējas uzrādītie izdevumi radās, pirms viņa bija ieguvusi īpašuma tiesības uz

Nekustamo īpašumu (pēdējais maksājums par remontu veikts 2005. gada 2. decembrī).

Līdz ar to tiesa secina, ka Iestāde pamatoti neiekļāva Nekustamajā īpašumā veikto ieguldījumu izdevumus, kas pamatoti ar laika periodā no

2004. gada 15. jūnija līdz 2005. gada 30. oktobrim Nekustamajā īpašumā veikto remontu izmaksas apliecinošiem dokumentiem.

[15] Pieteicēja arī norādījusi, ka, aprēķinot kapitāla pieaugumu, no Nekustamā īpašuma atsavināšanas cenas būtu atskaitāmi izdevumi, kas

samaksāti tiesu izpildītājam sakarā ar tā atsavināšanu.

Tiesa nekonstatē, ka šāds apsvērums izrietētu no tiesību normām, tādēļ tiesa to noraida kā nepamatotu.

[16] Pieteicēja arī norādīja uz to, ka viņas ieskatā nepamatoti liela summa no Nekustamā īpašuma atsavināšanā iegūtās summas tikusi novirzīta tiesu

izpildītājam.

Pieteicēja tiesas sēdē lūdza tiesu iegūt informāciju no kredītiestādes, kāds apmērs no Nekustamā īpašuma atsavināšanā iegūtās summas bija

novirzīts pieteicējas saistību dzēšanai pret kredītiestādi. Tiesa sākotnēji apmierināja šo lūgumu un atlika lietas izskatīšanu. Taču, izvērtējot vēlreiz šādas

informācijas pieprasīšanas nepieciešamību, tiesa secināja, ka izskatāmajā lietā esošā strīda ietvaros šim jautājumam nav nekādas nozīmes.

Tiesa norāda uz Augstākās tiesas paustajām atziņām. Izvērtējot tiesību normas, kuras noteic, kā aprēķināms nodoklis no kapitāla pieauguma,

secināms, ka vienīgais šā nodokļa aprēķināšanas priekšnosacījums ir tas, ka īpašuma pārdošanas vērtība ir lielāka nekā tā iegādes vērtība. Tieši šī

starpība veido apliekamo ienākumu. Proti, ar nodokli tiek aplikts kapitāla pieaugums, kas atbilst arī ienākuma nodokļa principam kopumā (skat.

Augstākās tiesas 2015. gada 29. septembra sprieduma lietā Nr. SKA?431/2015 8. un 10. punktu, 2015. gada 30. marta sprieduma lietā

Nr. SKA?26/2015 17. punktu).

Lietā nav strīda, ka Nekustamais īpašums tika atsavināts par 72 000 Ls. Tikai šī summa arī izmantojama kapitāla pieauguma aprēķināšanā.

[17] Pieteicējai izskatāmās lietas risinājums šķiet netaisnīgs, jo pieteicēja no Nekustamā īpašuma atsavināšanas ieguvusi tikai saistību (daļēju)

dzēšanu pret kredītiestādi un tās rezultātā pieteicējai ir radušās papildu finansiālas saistības nodokļu nomaksas pienākuma veidā. Tomēr tiesa norāda, ka

tas atbilst nodokļu tiesību normām, jo tajās nav paredzēts izņēmums no pienākuma maksāt nodokli par kapitāla pieaugumu gadījumos, ja īpašuma

pārdošanā iegūtā summa tiek novirzīta nodokļa maksātāja saistību dzēšanai. Līdz ar to nav konstatējams Lēmuma prettiesiskums, nosakot pieteicējai

pienākumu maksāt nodokli konkrētajos apstākļos.

[18] Tiesa ir noskaidrojusi un izvērtējusi visus pieteicējas argumentus, kuriem ir nozīme no tiesību viedokļa, proti, ir izšķiroši ietekmējuši lietas

izskatīšanas rezultātu. Ievērojot procesuālās ekonomijas principu, pārējos argumentus tiesa nevērtēs.

[19] Ņemot vērā šā sprieduma motīvu daļā iepriekš secināto, tiesa atzīst, ka pieteicējai, zinot par Nekustamā īpašuma atsavināšanas faktu un to, ka

tā pārdošanas vērtība bija lielāka nekā tā iegādes vērtība, bija pienākums deklarēt Iestādei ienākumu no kapitāla pieauguma. Līdz ar to tiesa atzīst, ka

Lēmums, ar kuru pieteicējai noteikts nomaksai budžetā IIN par ienākumu no kapitāla pieauguma saistībā ar Nekustamo īpašumu, ir tiesisks un pamatots.

[20] Saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 29. panta otro daļu par nodokļu maksājuma samaksas termiņa nokavējumu maksātājam tiek

aprēķināta nokavējuma nauda – no laikā nenomaksātā pamatparāda 0,05 procenti par katru nokavēto dienu, ja konkrētā nodokļa likumā nav noteikti citi

nokavējuma naudas apmēri.

Tiesa konstatē, ka IIN likumā nav noteikti citi nokavējuma naudas apmēri.

Lai pārbaudītu nokavējuma naudas aprēķinu pareizību, ir jānoskaidro, vai Iestāde pareizi noteikusi nodokļa nomaksas kavējuma sākuma dienu.

Saskaņā ar IIN likuma 19. panta 5.3 daļu maksātājs (rezidents), kurš gūst ienākumu no kapitāla pieauguma, deklarāciju par ienākumu no kapitāla

iesniedz līdz ienākuma gūšanas mēnesim sekojošā mēneša 15. datumam, ja ienākumi no kapitāla aktīvu atsavināšanas mēnesī pārsniedz 711,44 euro.

Nekustamais īpašums tika pārdots izsolē 2012. gada 6. decembrī. Saskaņā ar zvērināta tiesu izpildītāja Iestādei sniegto informāciju izsolē iegūtie

naudas līdzekļi tika novirzīti sprieduma izpildes izdevumu segšanai, kā arī 2013. gada 21. maijā pārskaitīti kredītiestādei daļējai parāda dzēšanai izpildu

lietas ietvaros (lietas 146.?147. lapa). Arī saskaņā ar zemesgrāmatā reģistrētajiem datiem pieteicējas īpašumtiesības uz Nekustamo īpašumu izbeigušās

2013. gada maijā.

Tiesa atzīst, ka no iepriekš minētā Iestāde izdarījusi pareizu secinājumu, ka konkrētajā gadījumā par ienākumu gūšanas mēnesi uzskatāms

2013. gada maijs.

Tiesa secina, ka tādējādi Iestāde ir pamatoti noteikusi, ka pieteicējai deklarācija par ienākumu no Nekustamā īpašuma atsavināšanas bija jāiesniedz

līdz 2013. gada 15. jūnijam. Tā kā 2013. gada 15. jūnijs bija sestdiena, deklarācijas iesniegšanas termiņš bija 2013. gada 17. jūnijs.

Saskaņā ar IIN likuma 19. panta 3.2 daļu maksātājs iemaksā budžetā aprēķinātā nodokļa summu ne vēlāk kā 15 dienu laikā no šā panta 5.3 daļā

noteiktās deklarācijas par ienākumu no kapitāla iesniegšanas dienas.

Ņemot vērā minēto tiesību normu, tiesa secina, ka Iestāde ir pamatoti noteikusi, ka pieteicējai IIN par ienākumu no Nekustamā īpašuma

atsavināšanas bija jāiemaksā budžetā līdz 2013. gada 2. jūlijam. Tādējādi Iestāde pamatoti atzinusi IIN nomaksas nokavējuma sākumu 2013. gada

3. jūlijā.

Apkopojot iepriekš minēto, tiesa nekonstatē, ka nokavējuma naudas maksājumi pieteicējai būtu aprēķināti bez tiesiska pamata vai par lielāku laika

periodu nekā faktiski nokavēta nodokļa samaksa.

[21] Par nomaksai noteiktā IIN un nokavējuma naudas matemātisko aprēķinu pareizību lietā strīda nav.

[22] Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka Lēmums ir pamatots, bet pieteikums – noraidāms.

[23] Pieteicēja bija lūgusi arī piešķirt zaudējumu atlīdzinājumu.

Prasījums par zaudējumu atlīdzinājumu vienmēr ir pakārtots prasījumam par administratīvo aktu. Tā kā tiesa noraida prasījumu par Lēmuma

atcelšanu, tad prasījums par zaudējumu atlīdzinājumu ir jānoraida, sīkāk nevērtējot tā pamatotību.

[24] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 285. panta otro daļu lēmumu, kas tiek pieņemts lietas izskatīšanas gaitā var ietvert arī spriedumā.

Lēmuma par pieteikuma atstāšanu bez izskatīšanas un sprieduma pārsūdzībai Administratīvā procesa likumā ir paredzēti atšķirīgi termiņi. Taču, tā

kā gan lēmums, gan spriedums ir pārsūdzami Administratīvajā apgabaltiesā, nolēmumam nosakāms viens personai labvēlīgākais pārsūdzības termiņš,

proti, viens mēnesis.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.?251. pantu, 278. panta pirmās daļas 4. punktu, 285. panta otro daļu, 289.?291. pantu,

Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt /pers. A/ pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2015. gada 31. marta lēmuma Nr. 22.9/L-14956 atcelšanu, kā arī morālā kaitējuma

1000 euro apmērā, zaudējumu 200 euro apmērā un atlīdzināšanu.

Atstāt bez izskatīšanas /pers. A/ pieteikumu daļā par tiesāšanās izdevumu 200 euro apmērā atlīdzināšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnesis R. Dončenko