Court dismissed tax audit appeal, ruling tax authority's findings on related parties and false invoices were legally sound.

Lietas arhīva Nr. A42-00051-23/10

ECLI:LV:ADRJRIT:2023:0227.A420133321.5.S

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĪGAS TIESU NAMS

S P R I E D U

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2023. gada 27. februārī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese Ieva Dambe,

piedaloties SIA “Lāču nami” pārstāvjiem /pers. A/ un /pers. B/ un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes – Valsts ieņēmumu

dienesta – pārstāvēm /pers. C/ un /pers. D/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas pēc SIA “Lāču nami” pieteikuma ierosināta par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores

2021. gada 21. janvāra lēmuma Nr. 30.2-22.8/22.8/335 atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – dienests) Nodokļu nomaksas veicināšanas pārvaldes Trešās pievienotās vērtības nodokļa daļas Otrās

nodaļas vadītāja ar 2020. gada 21. augusta lēmumu Nr. 30.2-17.9.2/NNVP/35868 (turpmāk – audita lēmums) pieteicējai SIA „Lāču nami” papildu

nomaksai budžetā aprēķināja pievienotās vērtības nodokli 10 258,16 euro, soda naudu 1538,73 euro, nokavējuma naudu 3357,12 euro, valsts sociālās

apdrošināšanas obligātās iemaksas 23 600,67 euro, soda naudu 3540,19 euro, nokavējuma naudu 5468,65 euro, iedzīvotāju ienākuma nodokli

10 977,67 euro, soda naudu 1646,70 euro, nokavējuma naudu 2650,79 euro.

Pieteicēja apstrīdēja audita lēmumu dienesta ģenerāldirektorei.

[2] Dienesta ģenerāldirektore ar 2021. gada 21. janvāra lēmumu Nr. 30.2-22.8/22.8/335 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) audita lēmumu atstāja

negrozītu, pamatojoties uz šādiem apsvērumiem.

[2.1] Pieteicēja un sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” ir saistītie uzņēmumi, jo pārbaudāmajā periodā vairāk nekā 50 procenti no daļu

vērtības katrā no šīm divām sabiedrībām piederēja bezpeļņas organizācijai “Biedrs CAPS” un tajā par valdes locekli ir reģistrēts /pers. B/. Par uzņēmumu

saistību liecina arī apstāklis, ka sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” 2018. gada janvāra – maija pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās

deklarējusi realizācijas darījumus tikai ar pieteicēju un minētās deklarācijas dienesta elektroniskās deklarēšanas sistēmā iesniegusi pieteicējas grāmatvede,

norādot e-pasta adresi /e-pasta adrese/.

[2.2] Uzrādītajos sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” vārdā noformētajos rēķinos un pieteicējas ar sabiedrību ar ierobežotu atbildību

“HCL” noformētajā līgumā sniegtā informācija nav patiesa, pilnīga un salīdzināma, nav saprotama darījumu būtība un to norises gaita.

[2.3] Iesniegtās paveikto darbu atskaites nav identificējamas ar attiecīgajiem rēķiniem, tajās norādītie objekti un it kā veiktie darbi nav

identificējami arī ar strīdus līgumā minētajiem objektiem un darbiem, turklāt nav iespējams noteikt uzrādīto darba atskaišu piederību (dokumenti nesatur

informāciju par uzņēmumu, kura vārdā tie sagatavoti). Tātad minētie dokumenti nevar kalpot kā pierādījums strīdus darījumu apliecināšanai.

[2.4] /pers. B/ (kā pieteicējas un sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” amatpersonas) paskaidrojumos sniegtā informācija nesniedz pilnīgu,

izsekojamu un identificējamu informāciju par noformētajiem darījumiem starp uzņēmumiem. Turklāt paskaidrojumos minēta pretrunīga un lietas

apstākļiem neatbilstoša informācija, kas nedod pamatu identificēt strīdus darījumu norisi un liek apšaubīt to faktisko esību.

[2.5] Konkrētajās pieteicējas ar sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” nodibinātajās līguma attiecībās nav identificējami faktiskie darbu

izpildītāji. Izvērtējot iegūto informāciju kopsakarā, secināms, ka sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” nesniedza un faktiski nevarēja sniegt līgumā

norādītos darbus. Par minēto liecina arī apstāklis, ka sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” nav deklarējusi darījumus ar darījumu partneriem, kuri

varētu būt kā apakšuzņēmēji.

[2.6] Strīdus periodā sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” deklarējusi realizācijas darījumus tikai ar pieteicēju. Naudas līdzekļi tika pārskaitīti

uz sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” dienestā nedeklarētu AS Paysera LT kontu, no kura naudas līdzekļi tālāk tika pārskaitīti /pers. B/ vai citiem

uzņēmumiem, kuri ir viņa kontrolē. Tādējādi naudas līdzekļi netiek izmantoti sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” saimnieciskās darbības

vajadzībām, kas ir svarīgi, vērtējot sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” saimnieciskās darbības realitāti un saimniecisko patstāvību.

[2.7] Izvērtējot konstatētos faktiskos apstākļus kopsakarā, ir pamats apgalvot, ka pieteicējas darījumi ar saistīto uzņēmumu sabiedrību ar

ierobežotu atbildību “HCL” faktiski nav notikuši, bet darījumi tikuši organizēti kā vienots kopums, mākslīgi nodalot it kā sabiedrības ar ierobežotu

atbildību “HCL” sniegtos pakalpojumus, par tiem noformējot nepatiesu informāciju saturošus, faktiski notikušam darījumam neatbilstošus rēķinus. Lietā

konstatēts apstākļu kopums, kas norāda uz pieteicējas apzinātu rīcību, kas vērsta uz formālu darījumu noformēšanu ar sabiedrību ar ierobežotu atbildību

“HCL” ar mērķi gūt fiskālu labumu no priekšnodokļa atskaitīšanas un izvairīties no nodokļu nomaksas.

[2.8] Pieteicējas darījumi ar mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem (/pers. E/, /pers. F/, /pers. G/, /pers. H/) un iedzīvotāju ienākuma nodokļa

maksātāju (/pers. I/) par pakalpojumu sniegšanu ir slēgti ar mērķi darba attiecības apslēpt aiz citas juridiskās formas, tādējādi samazinot pieteicējas

izmaksas uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu rēķina.

Mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju sniegtie pakalpojumi pieteicējai ir darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumi un ir pielīdzināmi personāla nomai.

Savukārt fiziskā persona, ar kuru ir noslēgts līgums par pakalpojumu sniegšanu, ir uzskatāma par pieteicējas darba ņēmēju.

[3] Nepiekrītot pārsūdzētajam lēmumam, pieteicēja vērsās tiesā. Pieteikums pamatots ar šādiem apsvērumiem.

[3.1] No pārsūdzētā lēmuma nav iespējams saprast, par ko ir strīds un kas tieši pieteicējai ir jāpierāda. Nav saprotams, kāpēc dienests veic

darījumu pārbaudi, analizē pakalpojumu piegādes apstākļus, ja tā ieskatā darbi nav faktiski veikti. Nav arī saprotams, kā dienests ir konstatējis, ka

pakalpojumi dabā neeksistē, ja ir konstatējama faktiska un fiziska to izpilde un to esamību apliecinājuši gan sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL”

darbinieki, gan pieteicējas klienti, kuru objektos darbi ir veikti. Dienests nav arī apstrīdējis pieteicējas sniegto pakalpojumu klientiem esību.

[3.2] Nav konstatējams, ka sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” būtu bijusi fiktīvs uzņēmums, un/vai būtu pastāvējusi kāda darījumu ķēde,

kuras rezultātā nebūtu izsekojama un noskaidrojama sniegto pakalpojumu izcelsme.

[3.3] Dienesta rīcībā ir nodoti visi attaisnojuma dokumenti, ne tikai līgums un rēķini, bet arī darbu atskaites, paskaidrojumi, no kuriem iespējams

izsekot, kuros objektos, kādi pakalpojumi, kādos periodos sniegti. Pārsūdzētajā lēmumā pilnībā ignorēti pieteicējas iesniegtie papildu dokumenti (darba

atskaites) un paskaidrojumi. Nav vākti paskaidrojumi no sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” darbiniekiem un saņemtie paskaidrojumi nav ņemti

vērā, nav pieprasīta visa informācija un nav ņemta vērā saņemtā informācija no pieteicējas klientiem, kuru objektos darbi veikti, lai pārliecinātos par

pakalpojumu piegādes gaitu.

[3.4] No pārsūdzētā lēmuma nav iespējams saprast, uz kādu pierādījumu pamata secināts, ka pieteicēja guvusi fiskālas priekšrocības budžetā

nenomaksāta pievienotās vērtības nodokļa veidā, un kā konstatēta tieši pieteicējas vainojama rīcība šajā sakarā.

[3.5] Pārsūdzētajā lēmumā atrodamais faktu atreferējums par pieteicējas saistību ar sabiedrību ar ierobežotu atbildību “HCL” neļauj saprast, ko

tas dienesta ieskatā tieši pierāda.

[3.6] Priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības tiek pamatotas ar nodokļa rēķinu. Tas, ka puses atkāpušās no līgumā paredzētās apmaksas kārtības, to

grozot ar rēķinos noteikto kārtību, neliecina, ka darījumi nav faktiski notikuši.

[3.7] Sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” noteiktās cenas veidošanās mehānisms ir stundas likme. Tieši tāpat par atsevišķiem saviem

pakalpojumiem pieteicēja cenu nosaka arī saviem klientiem, kā arī citi pieteicējas piegādātāji šādi nosaka cenu par pakalpojumiem, bet tur dienests

neatbilstības nekonstatē. Tā ir pieteicējas ierasta komercprakse vienoties par pakalpojumu izmaksām, nosakot stundas cenu.

[3.8] Dienests, neskatoties uz to, ka abas līgumslēdzējpuses (pieteicēja un tās piegādātāji) apliecinājušas savu nodomu slēgt pakalpojumu piegādes

darījumu, veicis tā pārkvalifikāciju par darba tiesiskām attiecībām vai darbaspēka nodrošināšanas attiecībām. Pieteicējas sadarbībai ar dienesta

norādītajiem piegādātājiem nav personāla nomas pazīmju.

[3.9] Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 17.2 panta otrajā daļā ietvertās pazīmes var izpildīties arī starp savstarpēji neatkarīgiem

uzņēmumiem ierastā komercvidē. Dienests nav darījumu novērtējis no saimnieciskās darbības veicēju viedokļa. Pieteicēja, sadarbojoties ar saimnieciskās

darbības veicējiem, rīkojusies savas ierastās komercprakses ietvaros, proti, iegādājusies pakalpojumus, lai varētu nodrošināt savu pakalpojumu piegādi

klientiem. Minētajiem saimnieciskās darbības veicējiem darbu izpilde uzticēta tāpat kā citiem pieteicējas piegādātājiem. Šie darījumi no darījumu viedokļa

ir saimnieciski pamatoti un nav radījuši valsts budžeta tiesisko interešu aizskārumu no nodokļu samaksas viedokļa, jo visi saimnieciskās darbības veicēji ir

mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji.

[3.10] Dienests nav ņēmis vērā, ka lietā ir pierādījumi, kas apliecina darbiniekiem izmaksātās atlīdzības apmēru, kas ļauj noteikt iedzīvotāju

ienākuma nodokli un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas atbilstoši darbiniekiem tieši izmaksātajai atlīdzībai.

[3.11] Dienesta secinājumi par pieteicējas darījumu attiecībām ar /pers. I/ ir pretrunā tiesiskajam regulējumam, kas ļauj katram nodokļu

maksātājam izvēlēties likumīgu nodokļu maksāšanas režīmu, un tā izvēle nevarētu radīt nelabvēlīgas finansiālas sekas tā sadarbības partneriem, proti,

pienākumu aprēķināt un samaksāt valsts budžetā papildu nodokļu maksājumus no piegādātājam samaksātās atlīdzības par saņemtajiem pakalpojumiem.

Dienests nav ņēmis vērā un izskaidrojis, kā konstatēta pieteicējas ieinteresētība, jo fiskālais ieguvums ir tieši /pers. I/, nevis pieteicējai.

[4] Dienests rakstveida paskaidrojumā tiesai pieteikumu neatzina un lūdza noraidīt, pamatojoties uz jau pārsūdzētajā lēmumā norādītajiem

apsvērumiem.

[5] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāvji pieteikumu uzturēja un lūdza to apmierināt.

Dienesta pārstāves pieteikumu tiesas sēdē neatzina un lūdza to noraidīt.

Tiesas sēdē pēc pieteicējas lūguma tika nopratināti liecinieki: /pers. J/ un /pers. K/. Savukārt pēc pieteicējas lūguma izsauktā lieciniece /pers. L/ uz

tiesas sēdi neieradās, un pieteicējas pārstāvji norādīja, ka vairs nevēlas uzturēt lūgumu par šīs liecinieces nopratināšanu.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, izvērtējusi lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, noklausījusies lietas dalībnieku paskaidrojumus un liecinieku liecības tiesas sēdē,

atzīst, ka pieteikums ir noraidāms tālāk norādīto apsvērumu dēļ.

[7] Lietā ir strīds par pieteicējas tiesībām atskaitīt priekšnodokli par 2018. gadā no janvāra līdz maijam deklarētajiem darījumiem ar sabiedrību ar

ierobežotu atbildību “HCL” par konsultācijām un ēku uzturēšanas pakalpojumiem.

Tāpat lietā ir strīds par to, vai dienests pamatoti konstatējis, ka pieteicēja, piesaistot /pers. E/, /pers. F/, /pers. G/, /pers. H/ un /pers. I/, aizstājusi

darba tiesiskās attiecības ar uzņēmuma līgumiem, tādējādi pieteicējas no /pers. E/, /pers. F/, /pers. G/ un /pers. H/ saņemtie pakalpojumi būtu uzskatāmi

par personāla nomu, bet /pers. I/ būtu uzskatāma par pieteicējas darba ņēmēju.

Darījumi ar sabiedrību ar ierobežotu atbildību “HCL”

[8] Likuma “Par grāmatvedību”, kas bija spēkā strīdus darījumu veikšanas laikā, 2. pants noteica, ka uzņēmuma pienākums ir kārtot

grāmatvedību. Grāmatvedībā uzskatāmi atspoguļojami visi uzņēmuma saimnieciskie darījumi, kā arī katrs fakts vai notikums, kas rada pārmaiņas

uzņēmuma mantas stāvoklī (turpmāk — saimnieciskie darījumi). Grāmatvedību kārto tā, lai grāmatvedības jautājumos kvalificēta trešā persona varētu gūt

patiesu un skaidru priekšstatu par uzņēmuma finansiālo stāvokli bilances datumā, tā darbības rezultātiem, naudas plūsmu noteiktā laikposmā, kā arī

konstatēt katra saimnieciskā darījuma sākumu un izsekot tā norisei. Grāmatvedības sniegtajai informācijai jābūt patiesai, salīdzināmai, savlaicīgai,

nozīmīgai, saprotamai un pilnīgai. Par grāmatvedības kārtošanu un visu saimnieciskos darījumus apliecinošo dokumentu oriģinālu, kopiju vai datu attēlu

saglabāšanu ir atbildīgs uzņēmuma vadītājs, kas kapitālsabiedrībā ir – valde.

Minētā likuma 7. pants noteica, ka grāmatvedības reģistros izdara ierakstus, kas pamatoti ar attaisnojuma dokumentiem. Attaisnojuma dokuments

ir dokuments, kurš apliecina uzņēmuma saimnieciskā darījuma esamību un kurā ietverti vismaz likumā noteiktie minimālie dokumenta rekvizīti un

informācija par saimniecisko darījumu.

No minētā izriet, ka grāmatvedības attaisnojuma dokumentam jāatbilst faktiski notikušam darījumam un jāsniedz patiesa, salīdzināma, savlaicīga,

nozīmīga, saprotama un pilnīga informācija par darījuma apstākļiem, grāmatvedības reģistros nedrīkst izdarīt ierakstus, kuri nav pamatoti ar attaisnojuma

dokumentu.

[9] Saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 92. panta pirmās daļas 1. punktu, ja preces iegādātas un pakalpojumi saņemti ar nodokli

apliekamu darījumu nodrošināšanai vai tādu citās valstīs veiktu darījumu nodrošināšanai, kuri būtu apliekami ar nodokli, ja tie tiktu veikti iekšzemē,

priekšnodoklis ir no citiem reģistrētiem nodokļa maksātājiem saņemtajos nodokļa rēķinos norādītās nodokļa summas par iegādātajām precēm un

saņemtajiem pakalpojumiem.

No minētā izriet, ka viens no priekšnodokļa atskaitīšanas būtiskiem priekšnoteikumiem ir reģistrēta nodokļu maksātāja izsniegts rēķins.

Atbilstoši Pievienotās vērtības nodokļa likuma 125. panta pirmās daļas 7., 8. un 9. punktam nodokļa rēķinā cita starpā jābūt norādītam: preču

piegādes vai pakalpojuma sniegšanas datumam, ja tas atšķiras no nodokļa rēķina izrakstīšanas datuma, vai datumam, kad saņemta atlīdzība avansā, ja šis

datums ir zināms un atšķiras no nodokļa rēķina izrakstīšanas datuma; preces vai pakalpojuma nosaukumam, daudzumam un mērvienībai; preces vai

pakalpojuma cenai (vienas vienības vērtība bez nodokļa).

Atbilstoši minētā panta ceturtajai daļai veidu, kādā tiek nodrošināts nodokļa rēķina izcelsmes autentiskums (nodokļa rēķina izsniedzēja identitātes

apliecinājums), nemainīgs saturs un salasāmība, nosaka pats nodokļa maksātājs, garantējot darījumu izsekojamību, saistot savā starpā nodokļa rēķinu un

veikto darījumu.

Tomēr tas vien, ka pieteicējas rīcībā ir nodokļa rēķins, nav pietiekams apstāklis, lai atzītu, ka rēķinā norādīto uzņēmumu starpā patiešām ir noticis

rēķinā minētais darījums un ka pieteicēja tādējādi būtu tiesīga atskaitīt priekšnodokli. Administratīvo tiesu judikatūrā, pamatojoties uz Eiropas Savienības

Tiesas judikatūru, jau ilgstoši ir nostiprināts, ka priekšnodokli var atskaitīt tikai par faktiski notikušu darījumu. Proti, nav pietiekami, ka darījums

noformēts atbilstoši likuma prasībām, jo darījumam jābūt arī faktiski notikušam gan pēc tā ekonomiskā, gan juridiskā rakstura (būtības) (Senāta

2014. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-122/2014 (A420682010) 6. punkts, 2019. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-92/2019

(A420140415) 8. punkts). To, ka dienestam, vērtējot darījumus un precizējot nodokļa maksājuma apmēru, nodokļa maksājuma apmēra noteikšanā ir

jāņem vērā ne tikai darījumu juridiskā forma, bet arī to ekonomiskais saturs un būtība, paredz arī likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23. panta

četrpadsmitā daļa.

Tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanas izmantošanu ir liedzamas, ja tiek konstatēts, ka tās izmantotas krāpnieciski vai ļaunprātīgi (Eiropas

Savienības Tiesas 2019. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. C-273/18 34. punkts).

Atbilstoši Senāta judikatūrai lietās par priekšnodokļa atskaitīšanas tiesībām tiesai vispirms ir jānoskaidro, vai dienests pamatoti atzinis, ka darījums

faktiski nav noticis tā, kā tas norādīts darījuma attaisnojuma dokumentos. Proti, tiesai jānoskaidro, vai preces vai pakalpojumi noformēto dokumentu

aizsegā vispār nav piegādāti vai arī preces vai pakalpojumus nav piegādājusi darījuma dokumentos norādītā persona. Ja tiek konstatēts, ka preces vai

pakalpojumi noformēto dokumentu aizsegā vispār nav piegādāti, tiesai vairs nav jānoskaidro, vai pieteicēja zināja vai tai bija jāzina, kādā darījumā tā

iesaistās, jo šis apstāklis ir acīmredzams. Savukārt, ja tiek konstatēts, ka pretēji dokumentos norādītajam preces vai pakalpojumus nevarēja piegādāt

tieši darījumu dokumentos norādītā persona, tad ir jānoskaidro, vai nodokļu maksātājs zināja vai tam vajadzēja zināt, ka darījums ir saistīts ar ļaunprātīgu

nodokļu sistēmas izmantošanu (Senāta 2019. gada 29. augusta sprieduma lietā Nr. SKA-140/2019 ( ECLI:LV:AT:2019:0829.A420226015.2.S)

6. punkts, 2019. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr. SKA-0288-19 ( ECLI:LV:AT:2019:1115.A420269314.5.S) 7. punkts).

[10] No lietas materiāliem izriet, ka pieteicēja savos grāmatvedības reģistros iegrāmatojusi un pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās

2018. gadā no janvāra līdz maijam deklarējusi darījumus ar sabiedrību ar ierobežotu atbildību “HCL” 48 848,41 euro kopsummā, kurus dienests nav

atzinis un par kuriem noformētos rēķinus uzskatījis par tādiem, kuri nevar būt izmantojami par nodokļu rēķiniem (sk. lietas 1. sējuma 183. – 185. lapā,

2. sējuma 214. lapā, 3. sējuma 3., 39. lapā, 7. sējuma 171. – 181. lapā).

Attiecībā uz minētajiem darījumiem pieteicēja iesniegusi sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” vārdā noformētu 2018. gada 4. janvāra rēķinu

Nr. LN 18/01, 2018. gada 4. februāra rēķinu Nr. LN 18/02, 2018. gada 4. marta rēķinu Nr. LN 18/03, 2018. gada 4. aprīļa rēķinu Nr. LN 18/04 un

2018. gada 5. maija rēķinu Nr. LN 18/05 (lietas 5. sējuma 89., 94., 98., 102., 106. lapa).

Visi minētie rēķini noformēti elektroniski, tajos norādīts, ka tie ir derīgi bez paraksta. Rēķinos norādīts, ka tie izrakstīti par sniegtajiem konsultācijas

pakalpojumiem. Attiecīgi rēķinos arī atšifrēts, ka minētie pakalpojumi ir: “Ēku un teritoriju tehniskā apkopē un uzkopšana”. Taču rēķini nesatur

informāciju par pakalpojuma sniegšanas datumu vai konkrētu periodu, par pakalpojuma sniegšanas vietu, par pakalpojuma daudzumu un mērvienību, kā

arī par vienas pakalpojuma vienības cenu/vērtību. Rēķinos tikai norādīta pakalpojuma kopsumma, kura turklāt katrā no rēķiniem ir atšķirīga. Tāpēc no

rēķiniem nav iespējams izsecināt, kāda un par ko ir sniegto pakalpojumu cena. Tāpat rēķinos nav nekādu atsauču uz līgumiem, tāmēm, pieņemšanas-

nodošanas aktiem, paveikto darbu atskaitēm, no kuriem varētu iegūt trūkstošo pamatinformāciju par darījumu. Līdz ar to rēķins nenodrošina darījumu

izsekojamību, saistot savā starpā nodokļa rēķinu un veikto darījumu un līdz ar to neatbilst iepriekš norādītajām Pievienotās vērtības nodokļa likuma

125. panta pirmās daļas prasībām.

Tāpat rēķinu saturs arī neatbilst faktiskajiem apstākļiem. Proti, tajos abiem uzņēmumiem norādītas vienādas juridiskās adreses, kas sakrīt ar

pieteicējas juridisko adresi – Lapu iela 15–2A, Rīgā. Taču atbilstoši Komercreģistra informācijai sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” juridiskā

adrese jau kopš 2016. gada ir Neretas iela 6-7, Rīgā. Tāpat atbilstoši dienesta konstatētajam rēķinos norādītie sabiedrības ar ierobežotu atbildību

“HCL” bankas norēķinu konti ir slēgti jau ilgāku laiku pirms rēķinu noformēšanas, ko apliecina arī /pers. B/ (sk. lietas 5. sējuma 138. lapā, 7. sējuma

55. lapā). Tā kā minētie dati nav tikko mainīti, kļūdu nevar izskaidrot ar nejaušu pārrakstīšanos.

Minētie trūkumi rēķinos ir būtiski, jo tie gan liedz izsekot darījumam, gan arī apgrūtina norēķinu veikšanu un izsekojamību. Līdz ar to šādas kļūdas

un nepilnības pamatoti rada aizdomas par tikai formāli noformētiem dokumentiem, jo darījuma dalībniekiem acīmredzami nav bijušas būtiskas darījumu

detaļas.

[11] Darījumu apliecināšanai pieteicēja dienestam iesniegusi arī 2012. gada 1. septembra pakalpojuma līgumu Nr. HCL-1/0109 par nekustamā

īpašuma uzturēšanu un 2014. gada 1. novembra vienošanos pie minētā līguma (lietas 5. sējuma 85. – 88. lapa). Gan līgumu, gan vienošanos no abām

pusēm parakstījusi viena un tā pati persona – šo uzņēmumu valdes loceklis /pers. B/.

[12] Atbilstoši līgumam sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” sniedz pieteicējai ēku uzturēšanas pakalpojumus un pieteicēja apņemas

samaksāt tai maksu par sniegtajiem pakalpojumiem, kas noteikta ar šo līgumu, kā arī izdevumus, kuri sabiedrībai ar ierobežotu atbildību “HCL” radušies,

pildot līgumā noteiktos pienākumus, un par kuru apmaksu puses savstarpēji vienojušās.

Līgumā ir norādīti seši konkrēti apsaimniekojamie objekti un atlīdzība par katru no tiem, kas ir atšķirīga un ir amplitūdā no 30 līdz 430 latiem (no

42,67 līdz 611,84 euro). Lai gan varētu pieņemt, ka atlīdzība domāta par mēnesi, tomēr līgumā pie norādītajām atlīdzībām nav minēts, par kādu laika

periodu un/vai apjomu atlīdzība par katru no līgumā uzskaitītajiem objektiem maksājama.

Līgums paredz, ka sabiedrībai ar ierobežotu atbildību “HCL” ir jāuztur minētie objekti un tiem piesaistītie zemesgabali kārtībā, kā arī norādīti

speciālie pienākumi – veikt objektos iekšējo koplietošanas telpu (trepju, koridoru, paklāju un citu virsmu) tīrīšanu, kārtības uzturēšanu telpās, ārējo

trepju, gājēju celiņu un autostāvvietu tīrīšanu un atbrīvošanu no sniega atbilstoši pieteicējas norādījumiem, zālāju kopšanu un uzturēšanu, atkritumu

apsaimniekošanas pārraudzību un kontroli objektos, objektu teritorijā esošo celiņu un žogu sīko remontu, jebkādu citu pieteicējas doto rīkojumu izpildi,

kā arī visus ikmēneša apkalpošanas darbus veikt par saviem līdzekļiem. Tomēr no līguma un arī pārējiem lietas materiāliem neizriet nekāda informācija,

kādā veidā tad tika sniegti pieteicējas norādījumi, lai sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” zinātu, kādi, kādā veidā, biežumā un apjomā ēku

uzturēšanas darbi jāveic.

Vienlaikus līgums paredz, ka, lai nodrošinātu pienākumu izpildi, pieteicēja maksā sabiedrībai ar ierobežotu atbildību “HCL” ikmēneša maksu par

sniegtajiem pakalpojumiem saskaņā ar rēķiniem, kā arī papildu izdevumu kompensāciju.

No minētā netop skaidrs, kādi un par ko maksājumi tiek veikti, jo, no vienas puses, līgumā noteikta konkrēta atlīdzība, no otras puses, līgums

paredz, ka visi ikmēneša apkalpošanas darbi sabiedrībai ar ierobežotu atbildību “HCL” jāveic par saviem līdzekļiem, tomēr vienlaikus līgums paredz,

ka tiek piestādīti rēķini ar ikmēneša maksu (tās apmērs nav skaidrs) par sniegtajiem pakalpojumiem. Tāpat norādāms, ka līgums nesatur arī nosacījumus

par to, kā tiek fiksēti un pieņemti sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” paveiktie darbi, kas varētu novērst neskaidrību par pieteicējai piestādīto

summu aprēķinu.

Savukārt attiecībā uz pakalpojumu apmaksu līgums paredz, ka tā tiek veikta uz sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” norādītu bankas kontu

līdz nākamā mēneša 10. datumam. Tomēr līgumā nav norādīts sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” bankas konts, uz kuru norēķini veicami. Turklāt

rēķinos, kā jau minēts iepriekš, sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” norādītie bankas konti nav aktīvi. Turklāt rēķinos norādīts pavisam cits

apmaksas termiņš – 15. datums.

Pieteicēja iebildusi, ka pretrunas par apmaksas termiņiem līgumā un rēķinos ir tikai formālas un tās nenozīmē, ka darījumi tāpēc nav notikuši, jo

puses atkāpušās no līgumā paredzētās apmaksas kārtības, to grozot ar izrakstītajos rēķinos norādīto kārtību. Tomēr tiesa norāda, ka līgums ir divpusēja

vienošanās, taču rēķinu izraksta konkrētajā gadījumā sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL”. Tāpēc puses ar vienpusēju dokumentu – rēķinu – nevar

vienoties par citu norēķinu kārtību. Ar šādu rēķinu netiek grozīts līgums, kas ir abpusēja vienošanās. Tiesa norāda, ka līguma 7.2. apakšpunktā ir

norādīts, ka jebkurām šī līguma izmaiņām ir juridisks spēks tikai tad, ka tās izdarītas rakstiskā formā. Tāpēc arī pušu mutvārdu vienošanās konkrētajā

gadījumā nederētu. Lai arī var pieņemt, ka izmaiņas faktiskajā norēķinu datumā, ja otra puse tām neiebilst, ir tomēr nebūtiskas un tiešām pašas par sevi

nav pietiekamas, lai nozīmētu, ka darījumi nav faktiski notikuši, tad uzsverams, ka konkrētajā gadījumā lietā netiek vērtēts katrs no konstatētajiem

trūkumiem dokumentos atsevišķi un izolēti no pārējiem trūkumiem, bet gan visi trūkumi tiek vērtēti kopsakarā, lai izdarītu secinājumu, vai to kopums

neliecina par to, ka darījums faktiski nav noticis, bet ir noformēti tikai dokumenti.

Tāpat konstatējams, ka līgums paredz pieteicējas pienākumu nodrošināt sabiedrību ar ierobežotu atbildību “HCL” ar šī līguma izpildei

nepieciešamo tehnisko aprīkojumu – zāles pļāvēju, slotām, lāpstām, instrumentiem. Tomēr no pieteicējas iesniegtajiem dokumentiem un lietas materiāliem

nav iespējams konstatēt, ka šāds aprīkojums sabiedrībai ar ierobežotu atbildību “HCL” būtu ticis izsniegts un izmantots pakalpojumus sniegšanā. /pers.

B/ paskaidrojumos dienestam norādījis (lietas 5. sējuma 195. lapa), ka materiāli tika saņemti objektos un speciāli akti par tiem netika noformēti, jo visi

materiāli tikuši izmantoti pieteicējas apsaimniekotajos objektos un pieteicēja par to pārliecinājās, pieņemot darbus. Tomēr minētais neizskaidro, kā

pieteicēja objektus ierādījusi un kā tad faktiski šo aprīkojumu nodevusi. Tāpat no lietas materiāliem neizriet, kādā veidā pieteicēja tad šos darbus bija

pieņēmusi. Līdz ar to pieteicējas sniegtais skaidrojums vērtējams kā vispārīgs un neapliecina, ka pieteicēja faktiski būtu izpildījusi minēto līgumā noteikto

pienākumu.

[13] Savukārt vienošanās paredz, ka tiek papildināts apsaimniekojamo objektu saraksts un attiecīgais līguma apakšpunkts, kas paredz objektus

un atlīdzības apmērus, tiek izteikts jaunā redakcijā. Pretēji pārsūdzētajā lēmumā norādītajam, tiesa nekonstatē, ka ar vienošanos līgumā iepriekš noteiktie

seši objekti tiek papildināti ar vēl septiņiem (ņemt vērā arī to, ka vienošanās satur pārrakstīšanās kļūdu un tajā faktiski norādīti astoņi, nevis septiņi

objekti). Tā kā attiecīgais līguma apakšpunkts tiek izteikts jaunā redakcijā, tiesa konstatē, ka līdz ar to par jaunu tiek noteikti objekti (ir gan jauni, gan

tādi, kas bija iepriekš), kas turpmāk kopumā būs astoņi. Vienlaikus konstatējams, ka līdz ar vienošanos līgums vairs neparedz konkrētu atlīdzību par

darbu izpildi objektos. Tādējādi arī no līguma pēc vienošanās noslēgšanas netop skaidrs, kāda ir pušu vienošanās par pakalpojuma cenu.

Pieteicēja dienestam audita laikā norādīja, ka cena līdz 2018. gada februāra sākumam bijusi 19 euro stundā, bet pēc tam 23 euro stundā (lietas

5. sējuma 111. un 195. lapa). Tomēr no darījumu dokumentiem nav iespējams konstatēt, ka šāda konkrēta vienošanās uzņēmumu starpā bijusi, turklāt

/pers. B/ tikai vispārīgi dienestam sniegtajā paskaidrojumā norādīja, ka pakalpojuma cena tikusi noteikta, ņemot vērā tirgus situāciju, izvērtējot algas

stundas likmi, nodokļus, administrācijas izmaksas un citas netiešās izmaksas, neatklājot sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” konkrētas kalkulācijas

cenas noteikšanā. Tāpat nav iespējams saprast, kas tieši sabiedrībai ar ierobežotu atbildību “HCL” samaksāts atbilstoši līgumā norādītajam. Pieteicēja

skaidrojusi, ka rēķiniem pievienotajās atskaitēs ir atspoguļoti sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” sniegtie pakalpojumi. Tomēr no rēķiniem nav

iespējams secināt, ka tiem ir kādi pielikumi, savukārt pieteicējas dienestam iesniegtajos pabeigto darbu sarakstos jeb atskaitēs (lietas 5. sējuma 90. –

93., 95. – 97., 99. – 101., 103. – 105., 107. – 109. lapa) nav norādes, ka tie būtu uzskatāmi kā rēķinu pielikumi. Turklāt no minētajiem sarakstiem nav

iespējams secināt, kas ir to autors, jo tos bez norādes uz konkrētu uzņēmumu parakstījis /pers. B/, kas ir gan pieteicējas, gan sabiedrības ar ierobežotu

atbildību “HCL” amatpersona. Līdz ar to nav iespējams secināt, vai tos sastādījusi pati pieteicēja, veicot sev pielīgtajos objektos apsaimniekošanas

pakalpojumus, vai arī tos būtu sastādījusi sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL”, atskaitoties pieteicējai. Kā jau norādīts iepriekš, līgums neparedzēja

nekādu konkrētu atskaitīšanās veidu. Līdz ar to nav pamata pieņemt, ka sarakstos norādītos darbus būtu veikusi sabiedrība ar ierobežotu atbildību

“HCL”.

[14] Novērtējot līgumu un vienošanos kopsakarā ar rēķiniem, tiesa atzīst, ka tie arī kopumā neatklāj darījumu būtību un neļauj secināt, ka šie

dokumenti būtu noformēti viena darījuma ietvaros. Proti, no rēķiniem kopumā secināms, ka tiek sniegti konsultācijas pakalpojumi par ēku un teritoriju

tehnisko apkopi un uzkopšanu, taču līgums paredz faktisku šo apkopes un uzkopšanas darbu veikšanu, nevis tikai konsultēšanu. Savukārt, ja ar rēķiniem

patiesībā bijis domāts sniegt gan konsultācijas, gan arī veikt faktiskus apkopes un uzkopšanas darbus, tādā gadījumā nav skaidrs, kas ir domāts ar

konsultācijām un kādā veidā puses atrunājušas to sniegšanu. Pieteicējas pārstāvis tiesas sēdē paskaidroja, ka rēķinos norādītie konsultāciju pakalpojumi

bija domāti par māju piesaisti kā mārketinga atlīdzība, kas bijis cits pakalpojums nekā par uzkopšanu, turklāt tā neesot ikmēneša atlīdzība (lietas

8. sējuma 175. lapas otra puse). Tomēr tiesa minētajam neatrod dokumentālu pamatojumu, jo līgums ar sabiedrību ar ierobežotu atbildību “HCL”

pieteicējai bija noslēgts tikai par ēku uzturēšanu, nevis par konsultāciju vai mārketinga pakalpojumu sniegšanu, savukārt rēķinos konsultāciju pakalpojumi

norādīti katru mēnesi. Pēc tam pieteicējas pārstāvji tiesas sēdē savukārt norādīja, ka norāde uz konsultācijas pakalpojumu sniegšanu, iespējams, bijusi

rēķina veidlapas kļūda. Tiesa norāda, ka šādi pieteicējas mainīgi skaidrojumi nepalīdz izprast darījuma būtību un neļauj izsekot darījuma norisei.

Tāpat, kā jau minēts, rēķinos un līgumā norādīta savstarpēji nesaskanīga informācija par to apmaksu, kas tostarp arī neļauj secināt, ka šie

dokumenti noformēti viena darījuma ietvaros.

Tāpat tiesa pievērš uzmanību tam, ka līgums (gan pirms, gan pēc vienošanās) paredz, ka sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” cita starpā veic

nekustamā īpašuma uzturēšanu arī objektā Krišjāņa Valdemāra ielā 123, Rīgā. Vienlaikus tiesa konstatē, ka šā paša objekta uzkopšanas darbus

2018. gadā no janvāra līdz maijam pieteicējai sniegusi /pers. F/, par ko viņa pieteicējai izrakstījusi rēķinus (lietas 6. sējuma 35., 40., 45., 50., 54. lapa).

Līdz ar to no lietas materiāliem izriet, ka pieteicējai uzkopšanas pakalpojumus šajā objektā vienlaikus snieguši vairāki darījumu partneri. Turklāt no

pieteicējas iesniegtajiem dokumentiem nav iespējams saprast un nošķirt, vai un kāds ir bijis darbu sadalījums starp izpildītājiem un vai pienākumi faktiski

nav pārklājušies. Līdz ar to pieteicējas dokumenti attiecībā uz minēto objektu ļauj apšaubīt to, ka sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” būtu veikusi

arī uzkopšanas darbus šajā objektā, ņemot vērā arī pretrunīgo norādīto informāciju rēķinā. Pieteicējas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka /pers. F/ veikusi

sētnieka un apkopēja darbus, savukārt sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” nodrošinājusi tehniskā dienesta darbus (lietas 8. sējuma 175. lapas

otra puse). Tomēr šāds sadalījums, kā jau minēts, nav konstatējams no darījuma dokumentiem. Vēlāk pieteicēja tiesā iesniedza tabulu, kurā norādījusi,

ka šajā periodā minētajā objektā uzkopšanas pakalpojumus pieteicējai sniegusi gan sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL”, gan /pers. F/ (lietas

8. sējuma 182. lapa). Ar tabulu pieteicēja, iespējams, vēlējusies skaidrot un norādīt, ka sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” tomēr ir veikusi

sētnieka darbus, bet /pers. F/ – apkopējas darbus (ņemot vērā norādītos saīsinājumus zem katras no minētajām personām). Tomēr arī šāds sadalījums

neizriet no pieteicējas līguma ar sabiedrību ar ierobežotu atbildību “HCL”, kas, kā jau norādīts, cita starpā paredz arī ārtelpu tīrīšanu (sk. līguma

3.2.3. apakšpunktu). Turklāt arī paskaidrojumos dienestam pieteicēja norādījusi, ka sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” nodrošinājusi objektos

apkopēju, sētnieku un tehniskā dienesta pakalpojumus un ka rēķinos norādītās summas ietver tostarp arī sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL”

pieteicējai sniegtos sētnieka un apkopēja pakalpojumus objektā Krišjāņa Valdemāra ielā 123, Rīgā (lietas 5. sējuma 111. – 112. lapa ). Līdz ar to

pieteicējas paskaidrojumos tiesā un iesniegtajā tabulā norādītais nesaskan ar pieteicējas sniegtajiem paskaidrojumiem auditā.

[15] No lietas materiāliem ir konstatējams, ka pieteicēja sabiedrībai ar ierobežotu atbildību “HCL” pārskaitījusi naudas līdzekļus uz dienestā

nereģistrētiem UAB Paysera LT kontiem (lietas 1. sējuma 198. – 204. lapa, 2. sējuma 178. – 211. lapa). Pārskaitījumi veikti vairākas reizes mēnesī

un tajos norādīts, ka tie veikti saskaņā ar rēķiniem, šos rēķinus neidentificējot. Savukārt sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” no pieteicējas saņemto

naudu nekavējoties pārskaitījusi tālāk – lielākoties uz /pers. B/ kontu, biedrībai “Biedrs CAPS” un sabiedrībai ar ierobežotu atbildību “Dabas Produkti”,

kurās /pers. B/ bija valdes loceklis, maksājumu mērķī norādot, ka tiek veikts aizdevums, vai arī vispār neko neprecizējot (lietas 5. sējuma 171. –

186. lapa). /pers. B/ dienestam tikai vispārīgi norādījis, ka viņam personīgi izmaksātie naudas līdzekļi izmantoti preču un pakalpojumu iegādei pieteicējas

saimnieciskās darbības nodrošināšanai, taču lietā par to nav iespējams gūt pārbaudāmu apstiprinājumu (lietas 5. sējuma 192. lapa). Kā to pamatoti

norāda dienests, minētais kopumā tomēr liecina, ka no pieteicējas saņemtie naudas līdzekļi netiek izmantoti sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL”

saimnieciskās darbības vajadzībām, kas ir būtiski, vērtējot sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” saimnieciskās darbības realitāti un saimniecisko

patstāvību. Tādā veidā, rēķinos maldīgi norādot neeksistējošus kontus, bet faktiski izmantojot nedeklarētus kontus, no pieteicējas kontiem tiek izskaitīti

un izņemti naudas līdzekļi, kas formāli noformēti par it kā veiktiem darījumiem, par ko pieteicēja atskaita priekšnodokli, bet sabiedrība ar ierobežotu

atbildību “HCL” neveic pievienotās vērtības nodokļa nomaksu valsts budžetā (sk. lietas 8. sējuma 165. lapā).

Pieteicējas amatpersona dienestam paskaidrojusi (lietas 1. sējuma 72. lapa), ka nauda pārskaitīta uz sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL”

UAB Paysera LT kontu, jo rēķinos norādītie konti bija slēgti. Tomēr šāds skaidrojums neiztur kritiku. Proti, ja jau konti bija slēgti un /pers. B/ kā

pieteicējas un arī sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” amatpersona par to zināja, tad nav loģiski izskaidrojams, kāpēc tad rēķinos vienkārši netika

norādīti pareizi konti, bet tika turpināts norādīt neeksistējošus (slēgtus) kontus, lai gan par to statusu gan pieteicējai, gan sabiedrībai ar ierobežotu

atbildību “HCL” bija zināms.

Turklāt pats /pers. B/ dienestam paskaidrojumā apliecināja (lietas 1. sējuma 72. lapa), ka par sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” aktuālo

kontu, uz kuru veikt pieteicējas pārskaitījumus, zināja, jo pats bija to atvēris.

Līdz ar to tiesai nerodas šaubas par to, ka pieteicēja un tās valdes loceklis /pers. B/ par visām minētajām darbībām zināja, ņemot vērā viņa

amatpersonas statusu visās minētajās juridiskajās personās. Ņemot vērā izskatāmās lietas pārējos apstākļus, šādas saskaņotas darbības starp saistītajām

personām dienests pamatoti novērtējis kā krāpnieciskas darbības ar nodokļiem, kuras nedod tiesības atskaitīt priekšnodokli.

[16] /pers. B/ dienestam sniegtajā paskaidrojumā norādīja (lietas 5. sējuma 192. lapa), ka sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” nav veikusi

uzskaiti, kuri tās darbinieki veikuši paveikto darbu atskaitēs uzskaitītos darbus un kuri tās darbinieki kuros no pieteicējas objektiem ir veikuši sētnieku un

apkopēju pienākumus, vien norādīja, ka nodarbināti tika tie darbinieki, kas attiecīgajā periodā pie sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” strādāja.

Attiecīgi aplūkojot sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” dienestā iesniegtos ziņojumus par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām

iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem, iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu pārskata mēnesī par 2018. gada

janvāri līdz maiju (lietas 8. sējuma 166. – 170. lapa), redzams, ka strīdus periodā sabiedrībai ar ierobežotu atbildību “HCL” bija deklarēti katru mēnesi

vienlaikus astoņi darba ņēmēji, kopumā deviņas fiziskās personas. Vairums no šīm personām dažādos periodos strādājušas arī pie pieteicējas (sk. arī

lietas 5. sējuma 114. lapu). Dienests visiem minētajiem darba ņēmējiem (izņemot /pers. M/, kas bija mirusi) bija pieprasījis paskaidrojumus par darba

attiecībām ar pieteicēju un sabiedrību ar ierobežotu atbildību “HCL”. Piecas no minētajām personām sniegušas dienestam paskaidrojumus (lietas

8. sējuma 154. lapas otra puse – 163. lapa), apliecinot, ka secīgi strādājušas gan pie pieteicējas, gan arī pie sabiedrības ar ierobežotu atbildību

“HCL”, darba pienākumi visām piecām personām bijuši identiski abās vietās, turklāt darba pienākumus uzdevis pats /pers. B/, kurš piedāvājis arī darbu

abos uzņēmumos. Turklāt no minētajiem sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” darba ņēmējiem divas norādīja, ka veikušas ar faktisko uzkopšanu

nesaistītus pienākumus – pārvaldīšanas funkciju un instrukciju izstrādi un prezentāciju un sadarbības piedāvājumu gatavošanu atsevišķiem objektiem. Par

uzkopšanas pienākumu pildīšanu norādīja tikai trīs darba ņēmēji, turklāt norādot, ka šie pienākumi veikti Līduma ielā 7, Rīgā, Finiera ielā 19, Rīgā, un

Finiera ielā 17, Rīgā. Minētās adreses nav identificējamas ar līgumā (un vienošanās) minētajām objektu adresēm. Līdz ar to, pretēji pieteikumā

norādītajam, tiesa nekonstatē, ka dienests nebūtu aicinājis sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” darba ņēmējus sniegt paskaidrojumus un nebūtu šos

paskaidrojumus ņēmis vērā.

Pārējās trīs personas tiesa pēc pieteicējas lūguma izsauca liecināt tiesas sēdē. /pers. L/ uz tiesas sēdi neieradās, taču, tā kā pieteicēja vairs

neuzturēja lūgumu viņu nopratināt un lietā jau bija iegūti paskaidrojumi un liecības no vairuma sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” darba ņēmēju,

tiesa nolēma neturpināt viņas izsaukšanu liecības iegūšanai (lietas 8. sējuma 175. – 176. lapa). Savukārt atlikušie divi sabiedrības ar ierobežotu atbildību

“HCL” darba ņēmēji tiesā sniedza liecību.

Liecinieks /pers. J/ liecināja (lietas 8. sējuma 175. lapas otra puse), ka īsu laiku strādājis pie pieteicējas par sētnieku un Jūrmalā tikai tīrījis ārtelpā

celiņu no mājas līdz stacijai “Dzintari”, bet sabiedrību ar ierobežotu atbildību “HCL” nezinot.

Kā to pēc tam tiesas sēdē apliecināja /pers. B/ (lietas 8. sējuma 175. lapas otra puse, audioierakstā 01.49.22 – 01.51.54), liecinieka minētais

bija pieteicējas objekts. /pers. B/ gan norādīja, ka pirms nodarbināšanas pie pieteicējas liecinieks strādājis arī sabiedrībā ar ierobežotu atbildību “HCL”,

taču minētais nesakrīt ar liecinieka teikto, kā arī pats /pers. B/ nevarēja norādīt, kurā objektā tad liecinieks būtu sabiedrībā ar ierobežotu atbildību “HCL”

strādājis. Līdz ar to no liecības neizriet, ka /pers. J/ būtu veicis uzkopšanas darbus kādā no sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” objektiem.

Liecinieks /pers. K/ liecināja (lietas 8. sējuma 175. lapas otra puse), ka strādājis aptuveni trīs gadus, pamatā pie pieteicējas, bet bijis arī

jāpiesaista sabiedrību ar ierobežotu atbildību “HCL” kā papildu uzņēmumu aptuveni 2018. gadā. Pie sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” papildus

piesaistīts un strādājis, jo gribējis vairāk nopelnīt. Tomēr atskaitījies tikai vienam uzņēmumam – pieteicējai. Darba vadītāji un pārvaldnieki no viena

uzņēmuma devuši darbus, kas jāizpilda otram uzņēmumam. Darījis saimnieciskos darbus, jo strādājis tehniskajā dienestā. Ikdienā ar automašīnu

Volkswagen Caddy (sākumā; vēlāk ar Renault Cangoo), kas bija darbā iedots transportlīdzeklis, aizbraucis uz nepieciešamajiem objektiem Rīgā un

izdarījis nepieciešamos darbus, par kuriem uzdevumus jau saņēmis iepriekš. Darbi tika gan saņemti, gan fiksēti programmā “Mappost”, kas bijusi

pieteicējai, samaksu saņēmis par tām stundām, kas šajā programmā fiksētas. Otram uzņēmumam šāda programma neesot bijusi. Liecinieks svārstījās un

sniedza dažādas atbilžu versijas, vai no saņemtajiem darbiem vai arī no objektiem varējis secināt, kuram uzņēmumam darbs tiktu veikts, norādot, ka

konkrēti nevarot atbildēt. Viņam tas neesot bijis būtiski. Darbi bijuši saistīti ar krāsošanu, spuldžu maiņu, durvju remontu. Piemēram, spuldžu maiņa bijis

darbs, kas veikts tieši pie pieteicējas. Pārsvarā strādājis viens. Kolēģi vispār esot bijuši, taču tie bieži mainījušies un dzēruši. Nepieciešamos instrumentus

pats nopircis ar uzņēmuma bankas karti, bijuši arī gadījumi, kad jau uzņēmuma ofisā viņam kaut ko izsnieguši, bijuši arī paša liecinieka instrumenti. Bijusi

arī uzņēmuma degvielas karte. Liecinieks arī apstiprināja, ka automašīnu, telefonu un aplikāciju viņam nodrošināja pieteicēja, strādājot sabiedrībai ar

ierobežotu atbildību “HCL”, izmantoja šos pašus līdzekļus, netika izsniegti citi.

No /pers. K/ liecības neizriet, ka viņš būtu veicis uzkopšanas darbus kādā no sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” objektiem, viņš norādīja,

ka darījis tāda kā tehniskā dienesta darbus – krāsošana, labošana utt. Uzklausot liecību, bija redzams, ka liecinieks īpaši nenošķir to, vai darbus pildījis

kā pieteicējas vai kā sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” darba ņēmējs, jo pienākumi neatšķīrās, bet pamatā norāda uz darbu pie pieteicējas.

Turklāt liecinieks precīzi nezināja pareizu sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” nosaukumu un minēja vairākas versijas, kas kopsakarā ar citiem

apstākļiem var norādīt uz sabiedrību ar ierobežotu atbildību “HCL” kā tikai formālu papildu darba vietu. Tāpat no liecības izriet, ka darbi tika saņemti un

fiksēti pieteicējas ierīkotā telefona aplikācijā, taču sabiedrībai ar ierobežotu atbildību “HCL” tādas nav bijis. Līdz ar to ir apšaubāms, ka sabiedrība ar

ierobežotu atbildību “HCL” būtu sastādījusi pieteicējas iesniegtos pabeigto darbu sarakstus, kuros fiksēti paveiktie darbi. Turklāt liecinieks kā piemēru

minēja, ka spuldžu maiņa bijis darbs pie pieteicējas. Tā kā pabeigto darbu saraksti spuldžu maiņu satur lielā apjomā, no minētā varētu secināt, ka šie

saraksti tomēr ir pašas pieteicējas paveiktie darbi apsaimniekojamajos objektos.

Arī /pers. B/ pēc /pers. K/ liecības tiesas sēdē apstiprināja (lietas 8. sējuma 176. lapa), ka darbi lieciniekam visu laiku, arī tad, kad viņš strādāja

sabiedrībā ar ierobežotu atbildību “HCL”, tika uzdoti no pieteicējas.

Tādējādi no visa iepriekš minētā izriet, ka sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” darbinieki nenorādīja uz nevienu no pieteicējas saņemtajiem

objektiem, kuros būtu veikuši uzkopšanas pienākumus. Tiesas ieskatā nav ticami, ka atlikušās divas darba ņēmējas, kas netika nopratinātas, būtu

veikušas ikdienas uzkopšanas darbus praktiski visos sabiedrībai ar ierobežotu atbildību “HCL” nodotajos objektos, jo arī no pārējiem darba ņēmējiem

redzams, ka faktiski uzkopšanas darbus viens darba ņēmējs veica vienā objektā. Turklāt /pers. L/ pie sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL”

nestrādāja visu strīdus periodu, bet uzsāka darbu pēc tam, kad /pers. J/ to beidza. Līdz ar to, jāņem vērā, ka /pers. J/ darba pienākumi nebija saistīti ar

strīdus līgumā norādītajiem objektiem. Tā kā /pers. B/ norādīja, ka darbus veica sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” darba ņēmēji, bet, iegūstot

informāciju no darba ņēmējiem, konstatējams, ka tie neveica uzkopšanas darbus attiecīgajos objektos, secināms, ka nav identificējamas personas, kas

faktiski būtu veikušas uzkopšanas darbus pieteicējas ar līgumu sabiedrībai ar ierobežotu atbildību “HCL” nodotajos objektos. Minētais ļauj apšaubīt, ka

sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” faktiski būtu sniegusi pieteicējai dienesta apstrīdētos nekustamo īpašumu uzturēšanas pakalpojumus.

[17] Atbilstoši /pers. B/ sniegtajiem paskaidrojumiem un iesniegtajiem dokumentiem sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” savā darbībā

izmantojusi no pieteicējas patapinājumā saņemto transportlīdzekli Caddy, kā arī nomājusi savas darbības nodrošināšanai transportlīdzekli MB Sprinter

(lietas 5. sējuma 138., 192., 195. lapa, 200. – 202. lapa). Tomēr no maršruta lapām par Caddy izmantošanu (lietas 5. sējuma 160. – 169. lapa)

redzams, ka minētā automašīna katru dienu pirms un pēc braucienu veikšanas atradusies Lapu ielā 2 A, Rīgā, kas ir pieteicējas juridiskā adrese un kurai

nav saistības ar sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” saimnieciskās darbības vietu (pretēji /pers. B/ tiesas sēdē norādītajam, ka pieteicējas birojs

esot bijis arī sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” birojs (lietas 8. sējuma 176. lapa)). Tāpat ņemams arī vērā tas, ka liecinieks /pers. K/

apstiprināja, ka automašīnu Caddy viņam nodrošināja pa tiešo pieteicēja, nevis sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL”. Tātad nav gūstams

apstiprinājums par automašīnas Caddy izmantošanu sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” saimnieciskajā darbībā, bet uzskatāmi redzams, ka

pienākumi objektos ar šo automašīnu tika veikti, izbraucot un atgriežoties tieši pieteicējas adresē. Savukārt lietā iesniegtie dokumenti par automašīnām,

kas izmantotas pakalpojumu nodrošināšanā objektos, nenorāda, ka būtu tikusi izmantota automašīna MB Sprinter. Līdz ar to nav arī gūstams

apstiprinājums par to, ka šī automašīna būtu izmantota sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” saimnieciskajā darbībā.

Tāpat /pers. B/ tiesas sēdē norādīja, ka visas sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” lietotās automašīnas bijušas ar pieteicējas logo (lietas

8. sējuma 176. lapa). Līdz ar to arī šis minētais apstāklis drīzāk liecina par transportlīdzekļu izmantošanu tomēr pieteicējas saimnieciskās darbības

nodrošināšanai.

[18] Vēl kā papildu apsvērumu tiesa ņem vērā, ka atbilstoši Komercreģistrā pieejamajai informācijai sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL”

deklarētais saimnieciskās darbības veids bija “Aitu un kazu audzēšana”. Tiesa ņem vērā, ka uzņēmumam atbilstoši likuma “Par nodokļiem un nodevām”

15. panta pirmās daļas 15. punktam ir jāiesniedz dienestā informācija par savu pamatdarbības veidu, turklāt arī tad, ja tā mainījusies. Sabiedrība ar

ierobežotu atbildību “HCL” tika likvidēta tikai 2020. gada augustā, taču ne 2018. gadā, ne arī turpmākajos gados tā nebija iesniegusi vai precizējusi

dienestam informāciju par to, ka tās saimnieciskās darbības veids būtu saistīts ar apsaimniekošanu un uzkopšanas pakalpojumiem.

Turpretī pieteicējas deklarētais saimnieciskās darbības veids ir nekustamā īpašuma pārvaldīšana par atlīdzību vai uz līguma pamata. Arī dienestam

pieteicēja skaidrojusi, ka tā nodarbojas ar daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanu (lietas 5. sējuma 111. – 112. lapa).

No minētā redzams, ka pieteicēja, par kuru nav šaubu, ka tai bija visi klienti un pamatlīdzekļi, kā arī nodarbinātie (sk. pieteicējas pārstāves tiesas

sēdē sniegtās atbildes uz dienesta pārstāves jautājumiem par to, ka arī pieteicējai pašai bija darbinieki un tā neņēma visu tikai ārpakalpojumā (lietas

8. sējuma 54. lapa), ka arī lietas 5. sējuma 114. lapā), turklāt bija arī iespējams piesaistīt vēl nodarbinātos (piemēram, gan sabiedrības ar ierobežotu

atbildību “HCL” darbinieki strādāja pie pieteicējas, gan arī tā piesaistīja fiziskās personas), lai veiktu apsaimniekošanas pakalpojumus, arī bija atbilstoši

dienestā deklarējusi un norādījusi, ka tās saimnieciskā darbība ir saistīta ar nekustamo īpašumu pārvaldīšanu un apsaimniekošanu. Turpretī sabiedrība ar

ierobežotu atbildību “HCL”, kurai nav strīdus objektu, kuras pamatlīdzekļu faktiska izmantošana tās saimnieciskajā darbībā ir apšaubāma un kuras darba

ņēmēji nenorāda, ka būtu veikuši uzkopšanas darbus strīdus objektos, valstij deklarējusi, ka nodarbojas ar pavisam citu un ar apsaimniekošanas un

uzkopšanas pakalpojumiem nesaistītu saimniecisko darbību, lai gan tai ir tā pati amatpersona un vadība, kas pieteicējai, un līdz ar to bija zināms

saimnieciskās darbības veida deklarēšanas pienākums un redzams, ka abiem uzņēmumiem tas ir atšķirīgs. Turklāt no Lursoft datubāzes redzams, ka

sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” nav iesniegusi 2018. gada pārskatu, no kura varētu secināt, vai un kādu saimniecisko darbību tā 2018. gadā

būtu veikusi. Minētais papildus citiem jau norādītajiem apsvērumiem ļauj apšaubīt, ka sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” faktiski būtu

nodarbojusies ar uzkopšanas pakalpojumu sniegšanu un veikusi strīdus objektu uzturēšanas pienākumus atbilstoši strīdus līgumam.

[19] Līdz ar to kopumā, novērtējot lietā iesniegto un iegūto informāciju par dienesta apstrīdēto pieteicējas darījumu ar sabiedrību ar ierobežotu

atbildību “HCL”, tiesa atzīst, ka nav gūstams apstiprinājums šāda darījuma faktiskai norisei. Vienlaikus minētais nenozīmē, ka pieteicēja nebūtu sniegusi

pakalpojumus saviem klientiem. Proti, ir tikai apstrīdēti konkrēti sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” pieteicējai sniegti pakalpojumi, nevis tas, ka

kopumā pieteicēja nebūtu veikusi darbus savu klientu objektos. Tāpēc pieteicējas neizpratne, par ko lietā ir strīds, ja reiz dienests nav apstrīdējis

pieteicējas sniegtos pakalpojumus tās klientiem, nav pamatota. Tāpat norādāms, ka šī iemesla dēļ nav izšķiroša informācijas saņemšana no pieteicējas

klientiem, jo sagaidāms, ka klienti apliecinātu no pieteicējas saņemtos (jo tiem apsaimniekotāja bija pieteicēja, nevis sabiedrība ar ierobežotu atbildību

“HCL”) pakalpojumus, par ko šajā lietā strīda nav. Līdz ar to noraidāms arī pieteicējas iebildums par to, ka nav pieprasīta visa informācija no pieteicējas

klientiem, jo tiesa nekonstatē, ka lietā nebūtu iegūta kāda tik būtiska informācija, kas varētu būt par pamatu, lai nonāktu pie citiem secinājumiem.

Tāpat tiesa nepiekrīt pieteicējai, ka no pieteicējas iesniegtajiem dokumentiem un paskaidrojumiem ir iespējams izsekot, kuros objektos, kādi

pakalpojumi, kādos periodos sniegti, un ka pārsūdzētajā lēmumā būtu ignorēti pieteicējas iesniegtie dokumenti un paskaidrojumi, jo no pārsūdzētā

lēmuma redzams, ka pie secinājuma, ka nav iespējams gūt apstiprinājumu par pieteicējas un sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” darījumu esību un

ka darījuma dokumenti tikai formāli noformēti, ir nonākts, analizējot gan pieteicējas iesniegtos dokumentus, gan sniegtos paskaidrojumus, tomēr, pretēji

pieteicējas norādēm, nav spēts darījumam izsekot un gūt apstiprinājumu, par ko ir izrakstīti rēķini un kādus pakalpojumus pieteicējai ir sniegusi tieši

sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL”, jo paskaidrojumos vispārīgi apliecināta darījumu veikšana, bet bieži vien nav sniegti pārbaudāmi skaidrojumi

par darījumu norises apstākļiem.

[20] Ņemot vērā visus lietā konstatētos apstākļus un izdarītos secinājumus, tiesa atzīst, ka dienests pamatoti secinājis, ka, tā kā gan pieteicēja,

gan sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” un to darba ņēmēji atradās vienas personas – /pers. B/ – kontrolē, tad pie lietā konstatēto apstākļu

kopuma ir pamats secināt, ka darījumi tika organizēti kā vienots kopums, mākslīgi nodalot it kā sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” sniegtos

pakalpojumus, par tiem noformējot nepatiesu informāciju saturošus, faktiski notikušam darījumam neatbilstošus rēķinus. Lietā konstatētais apstākļu

kopums norāda uz pieteicējas apzinātu rīcību, kas vērsta uz formālu darījumu noformēšanu ar sabiedrību ar ierobežotu atbildību “HCL”, lai gūtu fiskālu

labumu no priekšnodokļa atskaitīšanas un izvairītos no nodokļu nomaksas. Kā tas pamatoti norādīts pārsūdzētajā lēmumā, konkrētajā gadījumā nav runa

par darījumu ķēdi, kurā pieteicēja varētu būt iejaukta citu darījumu partneru īstenotās krāpšanās rezultātā, jo strīdus darījumi noformēti ar saistīto

uzņēmumu, kurš arī ir vienas un tās pašas personas /pers. B/ kontrolē, nevis ar pavisam jauniem, iepriekš nezināmiem darījumu partneriem. Līdz ar to

tiesai nerodas šaubas par to, ka pieteicēja, reģistrējot grāmatvedības uzskaitē rēķinus par faktiski neesošiem darījumiem, zināja, ka faktiski notiek

nodokļu sistēmas ļaunprātīga izmantošana.

Tā kā sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL” vārdā noformētie rēķini satur nepatiesu informāciju par darījumiem, kas faktiski nav starp

konkrētajiem darījuma dalībniekiem notikuši, tad likuma “Par grāmatvedību” 2. un 7. panta izpratnē tie nav atzīstami par grāmatvedības attaisnojuma

dokumentiem, kā arī nav izmantojami par nodokļa rēķiniem, atbilstoši kuriem saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 92. panta pirmās daļas

1. punktu būtu atskaitāms priekšnodoklis. Līdz ar to tiesa atzīst, ka dienests pamatoti liedza pieteicējai atskaitīt priekšnodokli par 2018. gadā no janvāra

līdz maijam deklarētajiem darījumiem ar sabiedrību ar ierobežotu atbildību “HCL” par konsultācijām un ēku uzturēšanas pakalpojumiem.

Tā kā pieteicēja auditā konstatētā nodokļu pārkāpuma rezultātā samazinājusi budžetā iemaksājamā nodokļa apmēru, pieteicējai pamatoti atbilstoši

likuma “Par nodokļiem un nodevām” 32. panta pirmajai un piektajai daļai un 29. panta otrajai daļai papildus aprēķināta soda nauda un nokavējuma

nauda pārsūdzētajā lēmumā norādītajā apmērā.

[21] Pieteicēja iebildusi par to, kāpēc pārsūdzētajā lēmumā vērtēts tas, ka pieteicēja un sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” ir saistītās

personas. Vienlaikus konstatējams, ka lietā vispārīgi nav strīda par to, ka pieteicēja un sabiedrība ar ierobežotu atbildību “HCL” strīdus periodā ir bijušas

saistītās personas likuma “Par nodokļiem un nodevām” 1. panta 18. punkta c) apakšpunkta izpratnē, jo tajās vairāk nekā 50 procenti no daļu vērtības

piederēja biedrībai, bezpeļņas organizācijai “Biedrs CAPS” un tajās visās valdes loceklis strīdus periodā bija /pers. B/. To apliecinājis arī pieteicējas

valdes loceklis /pers. B/ dienestam sniegtajā paskaidrojumā (lietas 1. sējuma 73. lapa).

Tiesa piekrīt pieteicējai par to, ka saistītu personu esība pati par sevi neliecina par neatļauta darījuma pazīmēm. Minēto pārsūdzētajā lēmumā atzīst

arī dienests, norādot, ka personu saistība pati par sevi nav pamats secinājumam, ka starp tām notikušais darījums ir ar mērķi gūt fiskālas priekšrocības.

Tomēr vienlaikus dienests norādījis, ka personu saistība varētu būt pamats noteiktos apstākļos rasties šaubām par šo personu savstarpējo darījumu

patieso būtību. Tieši tādēļ arī dienests minēto saistību uzsvēris un norādījis, ka tādēļ tas vērtē pieteicējas un sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL”

savstarpējo darījumu raksturu saistībā ar to, vai uzņēmumu veiktās darbības liecina par saskaņotu darbību, kuras mērķis ir fiskālu priekšrocību radīšana.

Līdz ar to tiesa neuzskata, ka dienests bez nozīmes vai nesaprotamu apstākļu dēļ būtu vērtējis pieteicējas un sabiedrības ar ierobežotu atbildību “HCL”

saistību.

Līgumi ar fiziskajām personām

[22] No lietas materiāliem izriet, ka pieteicēja no 2018. gada janvāra līdz 2019. gada jūlijam savā grāmatvedībā ir reģistrējusi rēķinus un

deklarējusi pakalpojumu iegādes darījumus ar fiziskajām personām – mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem – /pers. E/ 19 999 euro vērtībā, /pers. F/

24 897,50 euro vērtībā, /pers. G/ 7840 euro vērtībā, /pers. H/ 7840 euro vērtībā un – iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāju – /pers. I/

5842,50 euro vērtībā (lietas 1. sējuma 212. lapa, 2. sējuma 124. – 127., 212. – 252. lapa, 3. sējuma 2. – 128., 133. – 241. lapa, 4. sējuma 2. –

65., 167. – 140., 174. – 216. lapa, 225., 227., 229., 231., 233., 235., 238., 240., 242., 244., 246., 248., 251., 253., 255., 257., 259., 261. lapa,

5. sējuma 5., 7., 9., 11., 13., 15., 17., 19., 21., 23., 25., 27., 29., 31., 33., 35., 37., 39., 41. lapa, 233. – 251. lapa, 6. sējuma 26. – 56. lapa).

[23] Atbilstoši Mikrouzņēmumu nodokļa likuma 1. panta 3. punktam arī fiziskās personas, kas reģistrētas dienestā kā saimnieciskās darbības

veicējas, ja tās atbilst likumā norādītajiem kritērijiem, tiek apzīmētas ar terminu “mikrouzņēmums”.

Atbilstoši likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” (šeit un turpmāk redakcijā, kas bija spēkā auditējamajā periodā) 1. panta 1. punktam par

darba devēju cita starpā uzskata arī personāla nomnieku, kas izmanto tāda mikrouzņēmuma pakalpojumus, kurš sniedz darbaspēka nodrošināšanas

pakalpojumus likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 17.2 panta izpratnē. Savukārt atbilstoši minētā panta 2. punkta “l” apakšpunktam par darba

ņēmēju cita starpā uzskata mikrouzņēmuma, kas sniedz darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumus likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 17.2 panta

izpratnē, darbinieku.

Atbilstoši likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (šeit un turpmāk redakcijā, kas bija spēkā auditējamajā periodā) 17.2 panta otrajai daļai ar

darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumu sniegšanu šā panta izpratnē saprot tādas tiesiskās attiecības, kurās darba devējs slēdz darba līgumu ar

darbinieku, lai to norīkotu uz laiku vai pastāvīgi veikt darbu citai personai, tās labā un vadībā. Ar darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumu sniegšanu šā

panta izpratnē saprot arī attiecības, kuru ietvaros pastāv vismaz viens no šādiem nosacījumiem:

1) mikrouzņēmuma darbiniekus vai īpašniekus pakļauj tās personas noteiktajai darba kārtībai un rīkojumiem, kuras labā veic darbu;

2) persona, kuras labā veic darbu, nosaka personāla skaitu un kvalifikāciju;

3) atlīdzību mikrouzņēmumu nodokļa maksātājam aprēķina atkarībā no nostrādātā darba laika;

4) persona, kuras labā veic darbu, nodrošina personālu ar lielāko daļu pamatlīdzekļu, darbarīku un materiālu;

5) pēc darījuma būtības var secināt, ka tā mērķis ir aizstāt darba tiesiskās attiecības ar cita veida tiesiskajām attiecībām, lai samazinātu par

darbiniekiem budžetā maksājamā iedzīvotāju ienākuma nodokļa un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu apmēru. Par šādu mērķi īpaši var liecināt

apstāklis, ka persona — mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja darbinieks — pēdējo 12 mēnešu laikā no dienas, kad uzsākta pakalpojuma sniegšana, ir

bijusi darba tiesiskajās attiecībās ar personu, kuras labā tā sniedz pakalpojumu (veic darbu), vai arī šīs personas vārdā ir nodrošinājusi pakalpojuma

sniegšanu un pārstāvējusi to.

Atbilstoši minētā panta pirmajai daļai šāda darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumu saņemšana, ja šos pakalpojumus sniedz mikrouzņēmumu

nodokļa maksātājs, tiek pielīdzināta personāla nomai (šā likuma 17.1 panta otrās daļas izpratnē).

[24] Attiecīgi arī atbilstoši likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 1. panta 2. punkta “k” apakšpunktam par darba ņēmēju cita starpā uzskata

personu, kura ir noslēgusi Civillikuma IV daļas 15. nodaļā paredzēto uzņēmuma, graudniecības vai pārvadājuma līgumu un attiecībā uz kuru tiek

konstatēta vismaz viena no likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8. panta 2.2 daļā noteiktajām pazīmēm.

Atbilstoši likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8. panta 2.2 daļai uzskata, ka fiziskā persona (maksātājs) gūst ienākumu, par kuru jāmaksā

algas nodoklis, ja tiek konstatēta vismaz viena no šādām pazīmēm:

1) maksātāja ekonomiskā atkarība no personas, kurai tas sniedz pakalpojumus;

2) finansiālā riska neuzņemšanās peļņu nenesoša darba izpildes vai zaudētu debitoru parādu gadījumā;

3) maksātāja integrācija uzņēmumā, kuram viņš sniedz savus pakalpojumus. Integrācija uzņēmumā šā panta izpratnē ir darba vai atpūtas vietas

esamība, pienākums ievērot uzņēmuma iekšējās kārtības noteikumus un citas līdzīgas pazīmes;

4) maksātāja faktisko brīvdienu un atvaļinājumu esamība un to ņemšanas kārtības saistība ar uzņēmuma iekšējo darba kārtību vai citu uzņēmumā

nodarbināto fizisko personu darba grafiku;

5) maksātāja darbība notiek citas personas vadībā vai kontrolē, maksātājam nav iespējas piesaistīt darbu izpildē savu personālu vai izmantot

apakšuzņēmējus;

6) maksātājs nav pamatlīdzekļu, materiālu un citu saimnieciskajā darbībā izmantoto aktīvu īpašnieks (šis kritērijs neattiecas uz personīgo

autotransportu vai atsevišķiem personīgajiem instrumentiem, kas izmantoti darba uzdevumu izpildei).

[25] Minēto tiesisko regulējumu mērķis ir novērst iespēju izvairīties no iedzīvotāju ienākuma nodokļa un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto

iemaksu nomaksas, izmantojot formālu mikrouzņēmuma vai pašnodarbinātas personas statusu un nodarbinātības ienākumu transformējot saimnieciskās

darbības ienākumā, lai gan patiesībā tiek sniegts darbaspēka nodrošināšanas pakalpojums un veikts algots darbs.

[26] Strīdus darījumu ar fiziskajām personām apliecināšanai pieteicēja dienestā iesniegusi tās noslēgtos līgumus ar minētajām personām,

noformētos darbu pieņemšanas-nodošanas aktus un rēķinus.

[26.1] Ar /pers. E/ pieteicēja 2011. gada 26. maijā noslēgusi līgumu Nr. MS-1/010111 par pakalpojumu sniegšanu ( lietas 5. sējuma 220. –

222. lapa).

Šis līgums paredz, ka pieteicēja kā pakalpojumu saņēmēja uzdod, bet pakalpojuma sniedzējs /pers. E/ apņemas nodrošināt nekustamo īpašumu

pārvaldnieka pakalpojumus par atlīdzību pieteicējas pārvaldīšanā esošajos objektos – Bruņinieku ielā 89, Rīgā, Valmieras ielā 32, Rīgā, un Krasta ielā 5,

Rīgā. Līgums paredz, ka par kvalitatīvi sniegtiem pakalpojumiem pieteicēja /pers. E/ maksā līguma 4.1. apakšpunktā noteikto samaksu. Tomēr ne

minētais līguma apakšpunkts, ne arī kāds cits punkts nenosaka konkrētu samaksas apmēru. Līgums tālāk tikai paredz, ka /pers. E/ saņem atlīdzību

pieņemšanas-nodošanas aktā norādītajā apmērā un pieteicēja veic pakalpojumu apmaksu saskaņā ar /pers. E/ izrakstīto rēķinu vienu reizi mēnesī līdz

nākamā mēneša 15. datumam. Līgums noslēgts uz nenoteiktu laiku.

Vēlāk noslēgtas vairākas vienošanās par līguma grozījumiem (lietas 5. sējuma 223. – 232. lapa). Ar tām puses vienojušās izteikt jaunā redakcijā

līguma 1.1. apakšpunktu, katru reizi precizējot tos pieteicējas pārvaldīšanā esošos objektus, kuros /pers. E/ jāsniedz nekustamo īpašumu pārvaldnieka

pakalpojumi. Atbilstoši pēdējai līguma grozījumu redakcijai (2014. gada 1. novembra vienošanās) /pers. E/ nekustamo īpašumu pārvaldnieka

pakalpojumi jāsniedz pieteicējai šādos objektos: Bruņinieku ielā 89, Rīgā, Valmieras ielā 32, Rīgā, Krasta ielā 5, Rīgā, Klijānu ielā 5, Rīgā, Lapu ielā 11

un 15, Rīgā, Jāņa Asara ielā 20, Rīgā, Lāčplēša ielā 112 A, Rīgā, Ģertrūdes ielā 30 un 69/71, Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 20, 100 un 123, Rīgā, Ērgļu

ielā 7, k-2, Rīgā, Platajā ielā 22 un 24, Rīgā, Ernestīnes ielā 25, Rīgā, Slokas ielā 13 A, Rīgā, Dārzkopības ielā 5, Jūrmalā un Lielajā ielā 33, Mārupē.

[26.2] Ar /pers. F/ pieteicēja 2015. gada 31. jūlijā noslēgusi līgumu Nr. 1/310715 par uzkopšanas pakalpojumu sniegšanu (lietas 6. sējuma 22.

– 25. lapa).

Šis līgums paredz, ka /pers. F/ sniedz pieteicējas pārvaldīšanā esošā nekustamā īpašuma Krišjāņa Valdemāra ielā 53, Rīgā, teritorijas un

koplietošanas telpu uzkopšanas pakalpojumus par atlīdzību 450 euro mēnesī, ievērojot līguma 1. pielikumā “Darbu uzdevums” norādīto. Līgums paredz,

ka /pers. F/ ir tiesības saņemt no pieteicējas visu nepieciešamo inventāru un līdzekļus pēc atsevišķa pasūtījuma, lai nodrošinātu pakalpojuma sniegšanu.

Līgums paredz, ka /pers. F/ izraksta un līdz nākamā mēneša 1. datumam nosūta pieteicējai rēķinu par iepriekšējā mēnesī sniegto pakalpojumu, kuru

pieteicēja apmaksā 15 dienu laikā. Līgums noslēgts uz nenoteiktu laiku.

Darbu uzdevumā norādīti ēkas iekštelpās un pieguļošajās teritorijās veicamie darbi un to regularitāte, piemēram, kāpņu telpu ikdienas uzkopšana,

ietvju, iebraucamo ceļu, pagalmu un zālāju uzkopšana piecas reizes nedēļā, intensīvas snigšanas gadījumā dienā sniega tīrīšana vienu reizi stundā. Darbu

uzdevumā noteikti arī citi patstāvīgie pienākumi, piemēram, atskaišu nodošana tiešajam vadītājam pēc pieprasījuma, papildu darbu veikšana pēc

vajadzības un rīkojuma (sniega tīrīšana ārpus darba laika). Noteikta /pers. F/ atbildība, piemēram, par veicamo darbu pienākumu izpildes kvalitāti, par

darba disciplīnas ievērošanu, kā arī noteiktas tiesības rīkoties amatam noteiktās kompetences ietvaros, saņemt darba pienākumu veikšanai nepieciešamo

informāciju, no tehniskā vadītāja saņemt nepieciešamos darba rīkus un līdzekļus, kas saistīti ar nepieciešamo uzdevumu izpildi, ir noteiktas tiesības uz

drošu un nekaitīgu darba vidi saskaņā ar normatīvajiem aktiem par darba aizsardzību.

[26.3] Ar /pers. H/ pieteicēja 2013. gada 1. februārī noslēgusi uzņēmuma līgumu Nr. D5/3 (lietas 4. sējuma 217. – 220. lapa).

Šis līgums paredz, ka /pers. H/ apņemas šajā līgumā noteiktajā kārtībā un līdzēju saskaņotajos termiņos pienācīgā kvalitātē ar saviem spēkiem,

materiāliem un līdzekļiem veikt dzīvojamās ēkas Dārzkopības ielā 5, Jūrmalā, un tai pieguļošās teritorijas uzraudzību, savukārt pieteicēja apņemas

pieņemt minētā darba izpildi un samaksāt līgumā norādīto cenu – 209 latus (297,38 euro) – saskaņā ar /pers. H/ atskaiti (pieņemšanas-nodošanas aktu)

triju darba dienu laikā pēc parakstītā darbu pieņemšanas-nodošanas akta. Līgums paredz, ka atskaite kopā ar uz tās pamata izrakstītu rēķinu /pers. H/

jāiesniedz pieteicējai katra mēneša 3. datumā. Līgums paredz, ka darbs tiek veikts ar /pers. H/ līdzekļiem un materiāli tehnisko nodrošinājumu. Līgums

sākotnēji tika noslēgts līdz 2013. gada 31. decembrim, bet pēc tam ar 2014. gada 2. janvāra vienošanos par līguma nosacījumu izmaiņām (lietas

4. sējuma 221. lapa) noteikts, ka līgums ir spēkā uz nenoteiktu laiku.

/pers. H/ atbilstoši līgumam izpildāmie darbi noteikti līguma 1. pielikumā un paredz ēkas iekštelpu un tās pieguļošās teritorijas uzraudzību, vārtu un

ieejas durvju kontroli, nepiederošu personu kontroli un pārvietošanās ierobežošanu teritorijā un ēkā, kā arī pieteicējas informēšanu par prettiesisku rīcību

ēkā vai teritorijā.

Ar 2017. gada 1. jūlija vienošanos par līguma nosacījumu izmaiņām (lietas 4. sējuma 222. lapa) grozīta līguma cena un norēķinu kārtība, nosakot,

ka par līgumā norādīto darbu izpildi pieteicēja piecu darba dienu laikā samaksā /pers. H/ atlīdzību saskaņā ar /pers. H/ iesniegto darbu pieņemšanas-

nodošanas aktu un rēķinu. Tādējādi strīdus periodā līgums vairs neparedz konkrētu līguma cenu.

[26.4] Ar /pers. G/ pieteicēja 2016. gada 16. novembrī noslēgusi satura un noformējuma ziņā gandrīz identisku uzņēmuma līgumu Nr. D5/5-1

(lietas 4. sējuma 169. – 172. lapa) kā ar /pers. H/.

Šis līgums paredz, ka /pers. G/ apņemas šajā līgumā noteiktajā kārtībā un līdzēju saskaņotajos termiņos pienācīgā kvalitātē ar saviem spēkiem,

materiāliem un līdzekļiem veikt dzīvojamās ēkas Dārzkopības ielā 5, Jūrmalā, un tai pieguļošās teritorijas uzraudzību, savukārt pieteicēja apņemas

pieņemt minētā darba izpildi un samaksāt līgumā norādīto cenu – 297,38 euro – saskaņā ar /pers. G/ atskaiti (pieņemšanas-nodošanas aktu) piecu darba

dienu laikā pēc parakstītā darbu pieņemšanas-nodošanas akta. Līgums paredz, ka atskaite kopā ar uz tās pamata izrakstītu rēķinu /pers. G/ jāiesniedz

pieteicējai katra mēneša 3. datumā. Līgums paredz, ka darbs tiek veikts ar /pers. G/ līdzekļiem un materiāli tehnisko nodrošinājumu. Līgums sākotnēji

tika noslēgts līdz 2017. gada 31. decembrim, bet pēc tam ar 2018. gada 2. janvāra vienošanos par līguma nosacījumu izmaiņām (lietas 4. sējuma

173. lapa) identiski kā /pers. H/ noteikts, ka līgums ir spēkā uz nenoteiktu laiku.

/pers. G/ atbilstoši līgumam izpildāmie darbi identiski kā /pers. H/ noteikti līguma 1. pielikumā un paredz ēkas iekštelpu un tās pieguļošās teritorijas

uzraudzību, vārtu un ieejas durvju kontroli, nepiederošu personu kontroli un pārvietošanās ierobežošanu teritorijā un ēkā, kā arī pieteicējas informēšanu

par prettiesisku rīcību ēkā vai teritorijā.

[26.5] Ar /pers. I/ pieteicēja 2017. gada 1. novembrī noslēgusi līgumu par mājas koplietošanas telpu un pieguļošās teritorijas uzkopšanu (lietas

5. sējuma 2. – 4. lapa).

Šis līgums paredz, ka /pers. I/ apņemas veikt koplietošanas telpu un tām pieguļošas teritorijas uzkopšanu pieteicējas pārvaldītajās un

apsaimniekotajās ēkās Bauskas ielā 4, 4 A un 4 B, Rīgā, atbilstoši līguma 1. pielikumam par 307,50 euro samaksu mēnesī. Līgums nenoteic, ar kādu

inventāru darbs tiek veikts. Līgums noslēgts uz nenoteiktu laiku.

Līguma pielikumā norādīti veicamie darbi un to regularitāte, piemēram, ietvju un pieguļošas teritorijas uzkopšana katru dienu, koplietošanas telpu

sausā uzkopšana trīs reizes nedēļā, mitrā uzkopšana divas reizes nedēļā, kāpņu margu mazgāšana reizi ceturksnī.

[27] Vērtējot minētos līgumus, jāņem vērā, ka atbilstoši Civillikuma 2212. panta pirmajai daļai ar uzņēmuma līgumu viena puse uzņemas izpildīt

otrai par zināmu atlīdzību ar saviem darba rīkiem un ierīcēm kādu pasūtījumu, izgatavot kādu lietu vai izvest galā kādu pasākumu. Atbilstoši Civillikuma

2179. panta otrajai daļai līgums uzskatāms par uzņēmuma līgumu, ja saistības mērķis ir nevis darbs vispār, kā tas ir darba līguma gadījumā, bet gan kāds

noteikts darba rezultāts. Atbilstoši Civillikuma 2223. pantam, tiklīdz pasūtījums izpildīts un atzīts par labu, pasūtītājam jāsamaksā uzņēmējam norunātā

maksa. Kur zināmiem darbiem pastāv normētas cenas, tur maksa noteicama pēc tām. Maksa var būt norunāta kā par visu darbu kopā, tā arī par tā

daļām un arī pēc laika, ja vien uzņēmējs uzņēmies izpildīt visu pasūtījumu.

Tādējādi dienests pārsūdzētajā lēmumā pamatoti norādījis, ka uzņēmuma līguma būtība izpaužas noteikta pasūtījuma izpildē, konkrēta darba

rezultāta radīšanā un tā nodošanā pasūtītājam. Uzņēmuma līgums tiek noslēgts uz noteiktu darba izpildes laiku – līdz noteiktā rezultāta sasniegšanai.

Savukārt situācijā, kad viena puse uzņemas strādāt otrai darbu par atlīdzību, tiek slēgts darba līgums (Civillikuma 2178. pants). Darba likuma

28. panta pirmā un otrā daļa, 39., 43. un 59. pants paredz, ka darba devējs un darbinieks savstarpējās darba tiesiskās attiecības nodibina ar darba

līgumu, ar kuru darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs – maksāt

nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Darba līgums uzskatāms par noslēgtu ar brīdi, kad

darbinieks un darba devējs ir vienojušies par veicamo darbu un darba samaksu, kā arī darbinieka turpmāku pakļaušanos noteiktai darba kārtībai un

darba devēja rīkojumiem. Darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu. Darba līgumu slēdz uz nenoteiktu laiku.

No minētā izriet, ka darba līguma būtiskās sastāvdaļas ir vienošanās par veicamo darbu, darba samaksu un par darbinieka pakļaušanos noteiktai

darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem. Darba līguma mērķis ir darbs pats par sevi. Turklāt darba līgums tiek noslēgts uz nenoteiktu laiku.

Civiltiesiskus līgumus puses slēdz pēc savas brīvas izvēles. Tāpēc personas no vairākiem līgumu veidiem var izvēlēties, tieši ar kuru sevi saistīt,

uzņemoties par atlīdzību veikt kādu noteiktu darbu (uzdevumu) citas personas labā. Tādējādi, no vienas puses, ir jārespektē privātpersonu griba nedibināt

darba tiesiskās attiecības, bet noslēgt cita veida līgumu. Taču, no otras puses, valstij ir jākontrolē, vai personas, nolūkā izvairīties no sociālo iemaksu

veikšanas, faktiski nodibinātās darba tiesiskās attiecības neslēpj zem cita veida nodarbinātības attiecībām, kurām pastāvot, sociālās iemaksas nav jāveic

(Senāta 2011. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-36/2011 7. punkts , 2012. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. SKA-239/2012

7. punkts).

Līdz ar to tiesai izskatāmajā lietā jāpārbauda, vai pieteicējas strīdus līgumi un darījumi ar fiziskajām personām ir vērtējami kā uzņēmumu līgumi un

pakalpojumu iegādes darījumi vai arī tomēr aiz tiem nodokļu optimizācijas nolūkā tiek slēpti darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumi un darba tiesiskās

attiecības.

[28] Vērtējot minētos strīdus līgumus, tiesa secina, ka tie visi ir noslēgti uz nenoteiktu laiku, kas atbilst darba tiesiskajām attiecībām, nevis uz

noteiktu darba izpildes laiku, līdz tiek sasniegts rezultāts, kā tas būtu uzņēmuma līguma gadījumā. Noslēgto līgumu mērķis ir darba ilgstoša veikšana, un tie

nav noslēgti uz noteiktu darba izpildes laiku, kurā tiek sasniegts konkrētais rezultāts. Tas redzams arī no attiecīgo līgumu noslēgšanas laika, proti, vairums

no tiem slēgti pirms vairākiem gadiem, un tajos paredzētos vienus un tos pašus darba pienākumus šo līgumu izpildītāji veic jau ilgstoši. Līgumi paredz

maksāt /pers. E/, /pers. F/, /pers. G/, /pers. H/ un /pers. I/ ikmēneša atlīdzību par veikto darbu un izmaksāt to vienu reizi mēnesī, kas līdzinās darba

samaksas izmaksai darba līguma gadījumā.

Turklāt pieteicējas līgumā ar /pers. F/ pat tieši noteikts, ka viņai ir tiesības saņemt no pieteicējas darba rīkus un līdzekļus, kas nepieciešami

uzdevumu izpildei. Minētais nosacījums neatbilst uzņēmuma līguma būtībai, bet ir darba tiesisko attiecību raksturojošs elements. Tāpat līgumā noteiktās

/pers. F/ tiesības uz drošu un nekaitīgu darba vidi atbilstoši darba aizsardzības noteikumiem ir raksturīgas darba līgumam. Tāpat par darba tiesisko

attiecību pastāvēšanu liecina arī /pers. F/ pienākums pakļauties pieteicējas darba kārtībai un rīkojumiem, jo līgumā paredzēts, ka /pers. F/ pēc vajadzības

un pieteicējas rīkojuma jāveic papildu darbi.

Līdz ar to pārsūdzētajā lēmumā ir pamatoti secināts, ka strīdus līgumiem ir darba līgumu pazīmes, un tajos noteiktais neliecina par noslēgtiem

uzņēmuma līgumiem, lai izpildītu kādu konkrētu pasūtījumu.

[29] Par to, ka strīdus līgumi noformēti tikai formāli un aiz tiem faktiski būtu aizslēptas darba tiesiskās attiecības, liecina arī darījumu dokumentos

konstatētās nepilnības un nesakritības.

[29.1] Tā, piemēram, kā jau minēts iepriekš, līgumā ar /pers. E/ nav norādīts konkrēts atlīdzības apmērs, lai gan līgumā speciāli norādīts, ka

samaksa tiek noteikta konkrētā līguma apakšpunktā. Vienlaikus norādīts, ka pieteicēja veic samaksu atbilstoši pieņemšanas-nodošanas aktā norādītajam

apmēram. Iespējamību, ka pieteicēja būtu velējusies par apmēru vienoties post factum, proti, tikai pieņemšanas-nodošanas aktā, tiesa vērtē kā

neticamu. Tāda nebūtu saprātīga uzņēmuma rīcība, jo izmaksas parasti tiek plānotas uz priekšu un pirms darījuma slēgšanas, nevis pēc darbu nodošanas.

Tāpat maz ticams, ka darba izpildītājs piekristu veikt darbu, ja vienošanās par konkrētu samaksu tiktu panākta jau tikai pēc darba pabeigšanas. Arī

pieteicējas pārstāvja tiesas sēdē vēlāk skaidrotais, ka atlīdzība tika maksāta pēc /pers. E/ paša noteiktā un saskaitītā vai ka vienošanās bijusi mutiska

(lietas 8. sējuma 175. lapas otra puse), ir apšaubāms, jo šāda kārtība neatbilst noslēgtajam līgumam un arī neliecina par saprātīgu uzņēmuma rīcību.

Turklāt no pieteicējas un /pers. E/ parakstītajiem pieņemšanas-nodošanas aktiem (lietas 1. sējuma 169. – 171. lapa, 6. sējuma 2. – 20. lapa)

redzams, ka tajos nemaz nav norādīts šis samaksas apmērs. Ir norādīts tikai pieteicējas objektu kopums un vienkopus uzskaitīti veiktie darbi, kā arī

apliecināts, ka pieteicējai nav pretenziju par paveikto darbu saturu, apjomiem un kvalitāti. Taču darbu apraksts ir vispārīgs (piemēram, lielgabarīta

izvešana, teritorijas sakopšana, jumta tīrīšana, deratizācijas veikšana), un no tā nav iespējams secināt, kurā objektā kādi darbi, kādā apjomā un vērtībā

izpildīti. Līdz ar to ne no līguma, ne no pieņemšanas-nodošanas aktiem neizriet /pers. E/ saņemamās atlīdzības apmērs. Tāpēc no darījuma dokumentiem

nav izspējams izsekot un izsecināt, uz kādu aprēķinu pamata /pers. E/ pieteicējai izraksta rēķinus, turklāt – par ievērojami atšķirīgām summām, kas

neizprotamā secībā variē no 500 līdz 1721 euro, neatkarīgi no gadalaika (sk. rēķinos lietas 5. sējuma 233. – 251. lapa).

Turklāt /pers. E/ izrakstītajos rēķinos norādīts, ka tie ir par pieteicējai sniegtajiem pārvaldnieka, sētnieka un namdara pakalpojumiem. Jāņem vērā,

ka /pers. E/ bija noformēts kā pieteicējas darbinieks – pārvaldnieks (lietas 8. sējuma 171. lapas otra puse). Līdz ar to nav saprotama pieteicējas

rīcība, noformējot darba tiesiskās attiecības, taču par veicamajiem pienākumiem tomēr maksājot, pamatojoties uz atsevišķi noslēgtiem pakalpojuma

līgumiem. Pieteicējas pārstāvis tiesas sēdē vēlāk norādīja, ka pārvaldnieka pakalpojumu līguma ietvaros /pers. E/ tomēr pieteicējai neesot sniedzis, un

atzina, ka nevajadzēja pieteicējai no /pers. E/ pieņemt šādu kļūdainu rēķinu (lietas 8. sējuma 171. lapas otra puse).

Tāpat norādāms, ka pieņemšanas-nodošanas aktos norādīti arī tādi objekti, par kuru apkalpošanu nav ar /pers. E/ noslēgts līgums (piemēram,

2018. gada 31. janvāra aktā norādīts objekts Dzintaru prospektā 35, Jūrmalā, savukārt 2019. gada 31. maija aktā norādīts objekts Gravas ielā 17,

Rīgā). Savukārt līgumā norādīti tādi objekti, par kuriem pieteicēja nav bijusi reģistrēta pārvaldnieku reģistrā (sk., piemēram, līgumā norādīto objektu

Krišjāņa Valdemāra ielā 100, Rīgā, un pieteicējas iesniegto izdruku par vēsturiskajiem un aktuālajiem pieteicējas pārvaldīšanā nodotajiem objektiem

kopsakarā ar norādi, ka izdrukā nav reģistrēti tikai divi citi pieteicējas objekti (lietas 8. sējuma 64. – 65. un 71. – 75. lapa)). Savukārt rēķini, izņemot

divus pēdējos, gan 2018., gan 2019. gadā izrakstīti sabiedrībai ar ierobežotu atbildību “Mājokļu serviss”, lai gan šāds nosaukums pieteicējai bija tikai līdz

2012. gada 11. septembrim, un pēc tam tas divas reizes mainīts uz citiem nosaukumiem. Neskatoties uz minēto, pieteicēja šādus rēķinus ar kļūdainu

pieteicējas nosaukumu pieņēmusi, iegrāmatojusi un apmaksājusi.

[29.2] Nepareizs pieteicējas nosaukums (sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Mājokļu serviss”) minēts arī visos /pers. F/ 2018. un 2019. gadā

pieteicējai izrakstītajos rēķinos (lietas 4. sējuma 67. lapa, 69. – 74. lapa, 76., 79. lapa, 81. – 90., 92. – 121. lapa, 123., 125. lapa, 127. – 135.,

137. – 140. lapa, 6. sējuma 26. – 56. lapa). Arī šos rēķinus pieteicēja pieņēmusi, iegrāmatojusi un apmaksājusi. Turklāt rēķinos norādīti arī citi objekti,

kuros veikta uzkopšana (piemēram, Ernestīnes 25, Krišjāņa Valdemāra 9 un 123, A. Čaka/Artilērijas), nevis tikai līgumā paredzētais objekts Krišjāņa

Valdemāra ielā 53, Rīgā. Lai arī /pers. F/ darba uzdevumā paredzēts, ka viņai ir pienākums pēc pieteicējas rīkojuma veikt papildu darbus, pieteicēja

šādus rīkojumus nav lietā iesniegusi. Lietā ir vairākas tāmes, kurās nav norādīts to autors un sastādīšanas datums, bet ir norādīti tikai objekti, veiktie darbi

un darbaspēka izmaksas (lietas 4. sējuma 66., 68., 75., 77., 78., 80., 91., 122., 124., 126., 136. lapa). Tāmes parakstījusi /pers. F/. Lai arī dažos no

/pers. F/ izrakstītajiem rēķiniem ir norādīts kādas tāmes numurs, tomēr lielākajā daļā rēķinu nav atsauces uz kādām no tāmēm, bet ir norādīti objekti, par

kuriem nav konstatēta pieteicējas un /pers. F/ vienošanās. Līdz ar to nav iespējams secināt, ka /pers. F/ uzdotie papildu darbi būtu visi pārējie rēķinos

norādītie objekti, par kuriem būtu tikušas sastādītas tāmes.

Turklāt pieteicējas un /pers. F/ noslēgtais līgums neparedzēja pieņemšanas-nodošanas aktu sastādīšanu, arī rēķini nesatur atsauces uz pieņemšanas-

nodošanas aktiem. Tomēr pieteicēja iesniegusi sevis un /pers. F/ parakstītus pieņemšanas-nodošanas aktus (lietas 1. sējuma 156. – 163., 167. – 168.,

172. – 173. lapa, 4. sējuma 141. – 166. lapa). Atbilstoši minētajiem aktiem tiek pieņemti /pers. F/ veiktie uzkopšanas darbi vairākos pieteicējas

objektos, norādot, ka tas atbilst līgumam, lai gan līgumā minēts tikai viens pieteicējas objekts. Aktos norādīts, ka pieteicējai nav pretenziju par paveikto

darbu saturu, apjomiem un kvalitāti, lai gan līgumā nav norādīts ne darbu saturs, ne apjoms visiem aktos un rēķinos minētajiem pieteicējas objektiem

(izņemot to vienu Krišjāņa Valdemāra ielā 53, Rīgā, par kuru ir līgumā puses vienojušās). Līdz ar to nav konstatējams, kādā veidā puses vienojās par

uzkopšanas darbu samaksu citos pieteicējas objektos, jo līgumā tikai noteikts, ka /pers. F/ saņem atlīdzību 450 euro mēnesī par uzkopšanu objektā

Krišjāņa Valdemāra ielā 53, Rīgā, kā arī nav pamatotas pieteicējas ik mēnesi /pers. F/ pārskaitītās naudas summas, kas ir ievērojami lielākas par līgumā

noteikto /pers. F/ atlīdzības apmēru. Turklāt arī rēķinos, kuri izrakstīti tikai par namīpašuma Krišjāņa Valdemāra ielā 53, Rīgā, uzkopšanu mēneša

ietvaros, norādītās summas ir lielākas, nekā līgumā nolīgtā ikmēneša samaksa (sk., piemēram, lietas 6. sējuma 26., 33. lapā).

[29.3] Arī līgums ar /pers. H/ pēc tā izmaiņām (uz visu strīdus periodu jau attiecas izmaiņas) vairs nesatur informāciju par konkrētu atlīdzības

apmēru, lai gan līguma 1.1. apakšpunktā tieši norādīts, ka pieteicēja apņemas samaksāt /pers. H/ līgumā norādīto cenu. Tā vietā līguma 4.1. apakšpunkts

vairs tikai norāda, ka pieteicēja apņemas maksāt /pers. H/ atlīdzību saskaņā ar /pers. H/ iesniegto darbu pieņemšanas-nodošanas aktu un rēķinu.

Situāciju, ka uzņēmējs ir gatavs maksāt jebkādu pakalpojuma sniedzēja post factum pieņemšanas-nodošanas aktā un rēķinā norādītu cenu par

pakalpojumu, tiesa vērtē kā saprātīgam komersantam neatbilstošu. Aplūkojot attiecīgos pieņemšanas-nodošanas aktus un rēķinus (lietas 4. sējuma 224.

– 262. lapa), redzams, ka aktos norādīts, ka pieteicējai nav pretenziju par /pers. H/ paveikto darbu saturu, apjomiem un kvalitāti un ka puses vienojas,

ka /pers. H/ paveiktie darbi novērtēti par summu 490 euro un tiek apmaksāti saskaņā ar /pers. H/ iesniegto rēķinu. Tomēr līgums neparedz vienošanos

par cenu panākt pie darbu pieņemšanas-nodošanas. Kā jau norādīts iepriekš saistībā ar līdzīgu situāciju pieteicējas līgumā ar /pers. E/, maz ticams, ka

darba izpildītājs piekristu veikt darbu, ja vienošanās par konkrētu samaksu tiktu panākta jau tikai pēc darba pabeigšanas. Turklāt atbilstoši līgumam akts

un rēķini tiek sastādīti, izrakstīti un pieteicējai iesniegti jau abi kopā. Līdz ar to pie šādas kārtības nav iespējams vispirms pusēm vienoties par cenu un tad

izrakstīt atbilstošu rēķinu. Tādēļ darījuma dokumenti acīmredzami sastādīti tikai formāli, nevis reāla uzņēmuma līguma ietvaros.

[29.4] Savukārt darījumā ar /pers. G/ līgums paredz samaksu 297,38 euro, taču no attiecīgā darījuma rēķiniem un to pielikumā esošajiem

pieņemšanas-nodošanas aktiem (lietas 4. sējuma 174. – 185., 187. – 196. lapa, 198. lapa, 200. – 201., 203. – 205., 207. – 216. lapa) izriet, ka

rezultātā tiek prasīts samaksāt vairāk – 490 euro mēnesī. Turklāt pieteicēja, novērtējot, ka tai nav pretenziju par veikto darbu saturu, apjomiem un

kvalitāti, piekrīt maksāt šo teju divreiz lielāko summu. Situāciju, ka uzņēmējs, saņemot pielīgtā darba izpildījumu, kas ir izdarīts prasītajā apmērā, nevis

vairāk par to, ir gatavs par saņemto pakalpojumu maksāt teju divreiz vairāk, tiesa vērtē kā saprātīgam komersantam neatbilstošu un nesaimniecisku

rīcību. Proti, atbilstoši līgumam pieteicējai bija tiesības samaksāt tajā pielīgto cenu par pakalpojumu. Savukārt, ja /pers. G/ pretendētu uz lielāku naudas

summu mēnesī par sniegtajiem pakalpojumiem, tad saprātīga rīcība būtu attiecīgi pirms darbu veikšanas panākt šādu vienošanos un attiecīgi grozīt līgumu,

norādot tajā tādu naudas summu, par kādas samaksu ir panākta vienošanās. /pers. G/ gan paskaidrojumā dienestam norādījusi (lietas 7. sējuma

37. lapa), ka par pakalpojumu vērtību ar pieteicēju vienojusies mēneša sākumā un mēneša beigās izrakstījusi rēķinu. Tomēr lietā nav ne /pers. G/, ne

pieteicējas iesniegtas šādas vienošanās.

[29.5] Turklāt no pieteicējas līgumiem ar /pers. H/ un /pers. G/ izriet, ka viņi vienā un tajā pašā laikā veic viena un tā paša objekta un tam

pieguļošās teritorijas uzraudzību. Taču līgumos un to pielikumos nav nekādu norāžu, ka šis pakalpojums konkrētajā objektā tiek sniegts nevis

vienpersoniski tikai /pers. H/ vai /pers. G/, bet gan kopā ar vēl otru šādu pašu pakalpojuma sniedzēju. Līdz ar to no līgumiem nav arī skaidrs, kāds ir

pienākumu un atbildības sadalījums un kā šī pakalpojumu sniegšana savstarpēji koordinējama.

[29.6] Savukārt, aplūkojot darījumā ar /pers. I/ noformētos pieņemšanas-nodošanas aktus un rēķinus (lietas 1. sējuma 164. – 166. lapa,

5. sējuma 5. – 42. lapa), secināms, ka, lai gan rēķinos norādītā summa skaitliski sakrīt ar līgumā nolīgto samaksu 307,50 euro, tomēr daļa no rēķiniem

izrakstīta tikai par vienu no trijiem objektiem, par ko noslēgts līgums, nevis par visiem. Proti, daudzos rēķinos norādīts, ka tie ir izrakstīti tikai par objektā

Bauskas ielā 4, Rīgā, sniegtajiem pakalpojumiem. Pieteicējas un /pers. I/ noslēgtais līgums neparedzēja pieņemšanas-nodošanas aktu sastādīšanu, arī

rēķini nesatur atsauces uz pieņemšanas-nodošanas aktiem. Tomēr pieteicēja iesniegusi sevis un /pers. I/ parakstītus pieņemšanas-nodošanas aktus, ar

kuriem tiek pieņemti /pers. I/ veiktie uzkopšanas darbi visos līgumā norādītajos objektos. Līdz ar to pieņemšanas-nodošanas aktos norādītais neatbilst

daļas rēķinu saturam.

[29.7] Visbeidzot, jānorāda, ka strīdus darījumos ar visām fiziskajām personām ir sastādīti vizuāli vienādi pieņemšanas-nodošanas akti. No

līgumiem (no tiem, kuri vispār paredz šādu aktu sastādīšanu) izriet, ka šos aktus par paveiktajiem darbiem sastāda un pieteicējai iesniedz pašas fiziskās

personas. Kā to pamatoti pārsūdzētajā lēmumā norāda dienests, minētais dokumentu vienādais noformējums un arī tajos iekļautie vienādie formulējumi

nav izskaidrojami ar nejaušību, jo nav ticams, ka savstarpēji neatkarīgi darbu izpildītāji izraksta pakalpojumu saņēmējam rēķinus, pamatojoties uz vienādi

noformētiem darbu izpildi un to nodošanu pasūtītājam apliecinošiem dokumentiem (aktiem). Kā to pamatoti norāda dienests, minētais netieši liecina, ka

faktiski darījumu attaisnojuma dokumentus fizisko personu (/pers. E/, /pers. F/, /pers. H/, /pers. G/ un /pers. I/) vārdā noformēja pieteicēja, jo atbilstoši

tiem tā ir arī veikusi pārskaitījumus uz minēto personu kontiem.

[29.8] Tiesa piekrīt dienesta norādītajam, ka strīdus darījumu dokumentos ir konstatētas tādas neatbilstības un pazīmes, kas liecina par to, ka

uzņēmuma līgumi, pieņemšanas-nodošanas akti un rēķini ir noformēti tikai formāli. Neskatoties uz minētajiem trūkumiem un īpatnībām, no lietas

materiāliem konstatējams, ka pieteicēja strīdus periodā regulāri katru mēnesi veica pārskaitījumus vai naudas izmaksas /pers. E/, /pers. F/, /pers. H/,

/pers. G/ un /pers. I/. Viss minētais kopumā apliecina, ka pieteicējai bija apslēptas saistības ar minētajām fiziskajām personām un darījumi ar šiem

mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem /pers. E/, /pers. F/, /pers. H/ un /pers. G/ un iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāju /pers. I/ par pakalpojumu

sniegšanu ir slēgti ar mērķi darba attiecības apslēpt aiz citas juridiskās formas, tādējādi samazinot pieteicējas izmaksas uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa

un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu rēķina.

[30] Vērtējot, vai dienests pamatoti pieteicējas darījumu attiecības ar /pers. E/, /pers. F/, /pers. H/ un /pers. G/ pielīdzinājis darbaspēka

nodrošināšanas pakalpojumiem un personāla nomai, būtiski ir ņemt vērā arī turpmāko.

Pieteicēja dienestam rakstveidā apliecināja (lietas 5. sējuma 133. lapa), ka ir saņēmusi pakalpojumus no /pers. E/, /pers. F/, /pers. H/ un /pers.

G/, to apliecinot pieņemšanas-nodošanas akti. Savukārt pasūtīto darbu faktiskas veikšanas faktu objektos konstatējuši attiecīgie pārvaldnieki. Atbilstoši

pieteicējas Namu pārvaldnieka amata aprakstam (lietas 5. sējuma 121. – 122. lapa) namu pārvaldniekam cita starpā bija pienākums plānot namu

pārvaldīšanas darbus, nodrošināt noslēgto līgumu izpildes uzraudzību, plānot un kontrolēt ikdienas darbus, vadīt savā pakļautībā esošos darbiniekus,

noteikt darbinieku darba pienākumus un izpildes termiņus, nodrošināt darba drošības, ugunsdrošības, elektrodrošības un citu noteikumu ievērošanu,

pieņemt lēmumus par namu pārvaldīšanu un apsaimniekošanu. No pieteicējas sniegtās informācijas par saviem nodarbinātajiem tai bijuši pārvaldnieki –

/pers. N/, /pers. E/ un /pers. O/ (lietas 5. sējuma 111. un 113. lapa ). Taču par /pers. E/ kā pieteicējas darbinieku tā nav identificējusi, kuros objektos

viņš pildījis pienākumus. Un pats /pers. E/ norādīja, ka darbus tajā laikā pie pieteicējas kā pārvaldnieks nav veicis, bet tikai formāli noformēts kā darba

ņēmējs, lai saglabātu sertifikātu (lietas 7. sējuma 31. lapa). Pieteicējas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka pieteicēja tikai izmantojusi /pers. E/ rekvizītus,

lai pieteicēja varētu tikt reģistrēta Dzīvojamo māju pārvaldnieku reģistrā, tāpēc viņš formāli reģistrēts kā pieteicējas darbinieks, lai gan faktiski darbus

neveic (lietas 8. sējuma 175. lapas otra puse). Savukārt par pārējiem diviem pārvaldniekiem konstatējams, ka viņi pārvaldnieka pienākumus pildījuši

arī tādos pieteicējas objektos, kuros darbus veikuši /pers. E/, /pers. F/, /pers. H/ un /pers. G/. No minētā secināms, ka pieteicējas pārvaldnieki /pers. N/

un /pers. O/ vadījuši un kontrolējuši tostarp /pers. E/, /pers. F/, /pers. H/ un /pers. G/ darbu, savukārt šīm personām bija jāpakļaujas pieteicējas un tās

pārvaldnieku noteiktajai kārtībai objektos.

/pers. E/ un /pers. F/ dienestam snieguši paskaidrojumus (lietas 7. sējuma 29. – 31. un 39. – 42. lapa), norādot, ka pakalpojumi tika veikti

pieteicējas uzdevumā atbilstoši līgumam un pieņemšanas-nodošanas aktiem, kurus noformējusi pieteicēja, rēķinos norādītā cena noteikta mutiski, maksāts

pēc patērētā laika, pakalpojumu sniegšanai bija nepieciešami dažādi rokas instrumenti un uzkopšanas līdzekļi, kas tika iegādāti par personīgajiem

līdzekļiem, čekus nesaglabājot. Tiesa atzīst, ka dienests tādējādi pamatoti secinājis, ka /pers. E/ un /pers. F/ darbus veikuši pieteicējas uzdevumā un

vadībā, jo darbu pieņemšanas-nodošanas aktus noformēja pieteicēja un atlīdzība par darbu tika aprēķināta atkarībā no nostrādātā darba laika.

Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka gan /pers. E/, gan /pers. F/ nodarbināja vēl citas fiziskās personas kā savus darba ņēmējus (sk. arī lietas

4. sējuma 168. lapā), turklāt /pers. E/ starp minētajām personām nodarbināja arī pašu /pers. F/. Tomēr /pers. E/ dienestam paskaidroja (lietas

7. sējuma 29. – 31. lapa), ka viņa rīcībā nav informācijas, tieši kuros pieteicējas objektos un konkrēti kādus pakalpojumus šīs personas nodrošinājušas.

Tāpat arī /pers. F/ dienestam paskaidrojusi (lietas 7. sējuma 39. – 42. lapa), ka pieteicējas objektos nodarbinājusi arī savus darba ņēmējus, taču

uzskaiti, kuros objektos personas veikušas darbus, nav veikusi. Darba alga šīm personām aprēķināta pēc stundas tarifa likmes. Tas, ka /pers. E/ un

/pers. F/ kā darba devēji nav informēti, tieši kur un kādus darbus viņu nodarbinātie veikuši, liecina par to, ka pakalpojumi ir tikuši sniegti citas personas

kontrolē. Ņemot vērā jau iepriekš norādīto, ka darbu veicēji savu darbu veic pieteicējas pārvaldnieku vadībā, dienests ir pamatoti secinājis, ka

konkrētajos gadījumos tieši pieteicēja arī regulējusi darba ņēmēju nodarbinātību pie mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem (/pers. E/ un /pers. F/),

nosakot darbu izpildei piesaistīto darbinieku skaitu un kvalifikāciju, kā arī nodrošinot darbu izpildes kontroli.

/pers. H/ dienestam sniedzis paskaidrojumus (lietas 7. sējuma 33. – 35. lapa), norādot, ka, ar pieteicēju viņu iepazīstināja objekta Dārzkopības

ielā 5, Jūrmalā, īpašnieki. /pers. H/ norādīja, ka tika veikta uzskaite par darba izpildei patērētajām stundām un darba apjomu, bet grāmatvedības uzskaiti

veicis pats, darba grafikus ar pieteicēju nav saskaņojis. Pakalpojumu izpildei bijuši nepieciešami tikai dažādi sīkumi, kurus iegādājies pats, savukārt

pamatlīdzekļus – galdu krēslu, datoru un citus – neiegādājās, jo tie jau objektā bija.

/pers. G/ dienestam sniegusi paskaidrojumus (ietas 7. sējuma 36. – 38. lapa), norādot, ka objektā Dārzkopības ielā 5, Jūrmalā, ir bijis

nodarbināts arī /pers. H/. Darba uzdevumus devuši pieteicējas darbinieki, pieteicēja arī noteikusi darba laiku, darbu veikšanai sastādīts darba grafiks par

teritorijas uzraudzību, par veikto darbu saturu atskaitījās pieteicējai mēneša beigās. Veicot darba pienākumus, bija jāievēro pieteicējas iekšējās kārtības

noteikumi. Pakalpojumu izpildei nepieciešamos materiālus un pamatlīdzekļus nodrošināja pieteicēja, pašai /pers. G/ no savas puses nekādu izdevumu nav

bijuši. Grāmatvedības uzskaiti veica pieteicēja, tika veikta arī uzskaite par darba izpildei patērētajām stundām un darba apjomu.

Tādējādi arī /pers. G/ apliecinājusi, ka, veicot darba pienākumus, bija jāievēro pieteicējas iekšējās kārtības noteikumi, kas ļauj secināt, ka līgumi

par uzraudzības pakalpojumu sniegšanu noformēti tikai formāli, bet faktiski personas veica uzrauga pienākumus pieteicējas vadībā un kontrolē. Turklāt no

lietas materiāliem redzams, ka /pers. G/ dienestam pat iesniedza darba laika uzskaites grafikus (lietas 4. sējuma 186., 197., 199., 202., 206. lapa),

kurā atzīmētas dienas, kurās viņa strādājusi un kuru bez viņas parakstījis arī pieteicējas valdes loceklis /pers. B/. Turklāt /pers. G/ arī apliecinājusi, ka

pieteicēja viņu nodrošinājusi ar nepieciešamajiem materiāliem un pamatlīdzekļiem. Jāņem vērā, ka /pers. G/ strādāja vienā objektā ar /pers. H/, viņiem

bija arī līdzīgi līgumi. Līdz ar to, lai arī /pers. H/ savos paskaidrojumos sniedza lakoniskas, izvairīgas un brīžiem dienestam adresētas dusmīgas atbildes, kā

arī norādīja, ka lielākoties visu darījis pats, pieņemams, ka arī /pers. H/ darba faktiskā kārtība, apstākļi, uzraudzība un kontrole bija līdzīga kā /pers. G/.

No /pers. E/, /pers. F/, /pers. H/ un /pers. G/ sniegtajiem paskaidrojumiem arī izriet, ka atlīdzība viņiem tikusi aprēķināta atkarībā no nostrādātā

laika, par kuru tikusi veikta uzskaite.

Turklāt /pers. E/, /pers. F/, /pers. H/ un /pers. G/ un nav dienestam iesnieguši dokumentus, kas apliecinātu, ka par darbu veikšanai nepieciešamo

materiāltehnisko nodrošinājumu (pamatlīdzekļiem, darbarīkiem un materiāliem) būtu maksājuši paši. Tā vietā /pers. G/ tieši norādījusi, ka ar visu darbam

nepieciešamo nodrošinājusi tieši pieteicēja. Tas pats izriet arī no pieteicējas noslēgtā līguma ar /pers. F/. Savukārt citi norādījuši, ka čekus nav

saglabājuši. Tā kā šīs personas pakalpojumus pieteicējai sniegušas ilgstoši, tad nav loģiski izskaidrojams, kāpēc izdevumus, kas bija saistīti ar

pakalpojumu sniegšanu, ja tie bija jāfinansē pašām fiziskajām personām, tās nav atbilstoši uzskaitījušas saimnieciskās darbības izdevumos un saglabājušas

par tiem attaisnojuma dokumentus. Minētais ļauj secināt, ka acīmredzot šādi izdevumi minētajām personām tomēr nav bijuši jāsedz pašām.

Pieteicēja jau apstrīdēšanas procesa laikā iesniedza dienestā /pers. E/, /pers. F/, /pers. H/ un /pers. G/ pieteicējai sniegtus paskaidrojumus par viņu

saimniecisko darbību (lietas 8. sējuma 150. – 153. lapa). Paskaidrojumos minētās personas apliecina, ka visu savu darbību organizējušas pašas, visus

darījumu dokumentus pašas noformējušas, darbam nepieciešamos līdzekļus arī pašas iegādājušās vai nomājušas. Tā kā minēto personu paskaidrojumi

pēc pieteicējas lūguma ir sniegti tieši pieteicējai, kura ir ieinteresēta sev labvēlīgu paskaidrojumu iegūšanā, kā arī šie paskaidrojumi sniegti jau pēc minēto

personu dienestam sniegtiem paskaidrojumiem un satur atšķirīgu un brīžiem arī ar minēto personu dienestam sniegtajiem skaidrojumiem neatbilstošu

skaidrojumu par darījumiem, vienprātīgi apliecinot savas darbības patstāvību un neatkarību no pieteicējas, tiesa minētajos paskaidrojumos norādīto

neatzīst par absolūti ticamu. Tiesa pieņem, ka atbildes tajos ir pielāgotas pieteicējas interesēm. Turklāt minētie paskaidrojumi pēc uzbūves, satura un

noformējuma ir līdzīgi, kā arī satur līdzīgas frāzes un identiskas gramatiskas kļūdas (piemēram – “Diemžēl 2019. gadā Lāču nami sadarbību pārtrauca”,

“Visu sadarbību ar klientiem organizēju pats/pati”, “Saskaņā ar Mikrouzņēmuma nodokļa likumu mērķi visu grāmatvedības uzskaiti organizēju pats/pati

un ņemot vērā, ka izdevumu uzskaitīšana tikai pretēji – palielina administratīvo slogu, jebkādus izdevumus ko veicu par saviem līdzekļiem neuzskaitīju un

negrāmatoju, jo tas nerada nekādu fiskālo ietekmi uz maksājamo nodokļu apmēru”), kas nav izskaidrojamas ar nejaušību un norāda, ka šīs personas nav

šo paskaidrojumu patiesās autores, bet parakstījušas vien apliecinājumu par darījumiem pieteicējas uzdevumā.

[31] Ņemot vērā visu minēto par noformētajos dokumentos norādīto un par pašu personu sniegtajiem paskaidrojumiem dienestam, kas ir ticami,

un no tiem izdarītajiem secinājumiem, tiesa atzīst, ka dienests pamatoti secinājis, ka strīdus darījumos ar /pers. E/, /pers. F/, /pers. H/ un /pers. G/ ir

konstatējamas likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 17.2 panta otrajā daļā noteiktās pazīmes, kas ļauj secināt, ka faktiski pieteicējai tika sniegti

darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumi un tā uzskatāma par darba devēju, nevis ārpakalpojumu saņēmēju. Līdz ar to pieteicējai bija jāaprēķina nodokļi

no iznomātā personāla ienākumiem.

[32] Pieteicēja iebildusi, ka tā nav radījusi valsts budžeta tiesisko interešu aizskārumu no nodokļu samaksas viedokļa, jo visi saimnieciskās

darbības veicēji ir mikrouzņēmumu nodokļa maksātāji. Tomēr pieteicēja nav ņēmusi vērā, ka mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji maksā nodokli

15 procentu apmērā no ceturkšņa apgrozījuma (atbilstoši Mikrouzņēmumu nodokļa likuma 6. panta pirmajai daļai un 7. panta pirmajai daļai redakcijā,

kas bija spēkā strīdus periodā). Savukārt, tā kā lietā konstatēts, ka pieteicējas no mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem saņemtie pakalpojumi pēc

būtības ir atzīstami par personāla nomu, par ko pieteicējai kā darba devējam (personāla nomniekam) no šo mikrouzņēmumu darbinieku (iznomātā

personāla) ienākumiem bija jāaprēķina un jāveic valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu un iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumi, kas,

ņemot vērā atšķirīgo nodokļa likmju apmēru (darba devējam jāmaksā 24,09 procenti no darba ņēmēju ienākumiem valsts sociālās apdrošināšanas

obligātajām iemaksām (atbilstoši likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 14. panta pirmajai daļai un 18. panta pirmajai daļai) un vismaz vēl 20 procenti

no darba ņēmēju ienākumiem kā iedzīvotāju ienākuma nodoklis (atbilstoši likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 15. pantam)), ir ievērojami lielāki

par mikrouzņēmumu nodokļu maksājumu un ko pieteicēja nav veikusi, minētais tad arī tas pieteicējas fiskālais labums no strīdus darījumiem ar

mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem, kā arī valsts budžeta fiskālo interešu aizskārums nodokļu nenomaksāšanas veidā.

[33] Pieteicēja iebildusi, ka dienests nav ņēmis vērā, ka lietā ir pierādījumi, kas apliecina darbiniekiem izmaksātās atlīdzības apmēru, kas ļauj

noteikt pieteicējai maksājumus atbilstoši darbiniekiem tieši izmaksātajai atlīdzībai.

Vērtējot minēto iebildumu, tiesa konstatē, ka atbilstoši likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 17.2 panta trešajai daļai, nosakot apliekamo

ienākumu no algota darba darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumu saņemšanas (personāla nomas) gadījumā, jāpiemēro minētā likuma 17.1 panta trešā

un ceturtā daļa.

Saskaņā ar likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 17.1 panta trešo daļu personāla nomnieks aprēķina nodokli par iznomātā personāla

ienākumu, pamatojoties uz personāla iznomātāja iesniegtu dokumentāri apliecinātu informāciju, kas ļauj identificēt iznomāto personālu (vārdu, uzvārdu,

dzimšanas datumu, pastāvīgo dzīvesvietu vai nodokļu maksātāja reģistrācijas numuru vai citas ziņas), darba samaksu un citu informāciju par gūto

ienākumu.

Savukārt minētā panta ceturtā daļa paredz, ka gadījumā, ja personāla iznomātājs nevar personāla nomniekam iesniegt šā panta trešajā daļā minēto

informāciju, par iznomātā personāla ienākumam pielīdzinātu ienākumu tiek uzskatīts personāla nomnieka kopējais maksājums personāla iznomātājam.

Nosakot katras iznomātā personāla ietvaros piesaistītās fiziskās personas ar nodokli apliekamo ienākumu, tiek uzskatīts, ka šīs fiziskās personas ir

guvušas ienākumu vienādās daļās no personāla iznomātājam izmaksātās atlīdzības.

Aplūkojot dienesta veiktos aprēķinus, tiesa atzīst, ka dienests pamatoti, izmantojot tiešo aprēķina metodi, noteica ar nodokļiem apliekamo objektu,

par pieteicējas iznomātā personāla ienākumu uzskatot mikrouzņēmumu nodokļu maksātāju (/pers. E/, /pers. F/, /pers. H/ un /pers. G/) rēķinos norādītās

summas par sniegtajiem pakalpojumiem. Tāpat dienests pamatoti noteica iznomātā personāla ienākumu katrai personai – mikrouzņēmumu nodokļu

maksātājiem un /pers. E/ un /pers. F/ deklarētajiem darba ņēmējiem –, attiecīgajos gadījumos vienādās daļās dalot /pers. E/ un /pers. F/ izrakstītajos

rēķinos norādītās summas, jo tās atspoguļo kopējo darba samaksu par tieši pieteicējai sniegtajiem darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumiem.

Pieteicējas pārstāve tiesas sēdē iebilda, ka /pers. E/ un /pers. F/ izrakstītajos rēķinos norādītās summas dienests sadalījis vienādās daļās starp viņu

deklarētajiem darba ņēmējiem, nenoskaidrojot, vai personas tiešām strādājušas (lietas 8. sējuma 192. lapas otra puse). Tomēr tiesa norāda, ka /pers.

E/ savos paskaidrojumos dienestam apliecināja, ka darbus veica gan viņš, gan visas viņa nodarbinātās personas pieņemšanas-nodošanas aktos

norādītajos objektos, vienīgi nevarēja precizēt, kuras personas strādāja tieši kuros objektos (lietas 7. sējuma 30. lapa). Savukārt /pers. F/ dienestam

norādīja, ka pieteicējas objektā bez viņas strādāja tikai vēl divi viņas darba ņēmēji, nevis visi, taču detalizētu uzskaiti par katras personas nodarbinātību

konkrētā objektā nav veikusi (lietas 7. sējuma 40. lapa). Attiecīgi dienests audita lēmumā /pers. E/ un /pers. F/ izrakstītajos rēķinos norādītās summas

pamatoti sadalīja vienādās daļās starp visiem deklarētajiem /pers. E/ darba ņēmējiem atbilstoši viņu nodarbinātības laikam (lietas 7. sējuma 123. –

125. lapa) un starp trim /pers. F/ deklarētajiem darba ņēmējiem, par kuriem viņa bija norādījusi, ka tie strādājuši pieteicējas objektos, atbilstoši viņu

nodarbinātības laikam (lietas 7. sējuma 128. – 129. lapa). Arī pieteicējas pārstāvis un amatpersona /pers. B/ pat vēl tiesas sēdē tieši norādīja, ka /pers.

E/ un /pers. F/ savus pienākumus neveica vieni, jo arī viņu darba ņēmēji strādāja pieteicējas objektos, tikai nevarēja precizēt, kuros (lietas 8. sējuma

175. lapas otra puse – 176. lapa). Šādos apstākļos tiesa kā nepamatotu noraida pieteicējas pārstāves iebildumu par to, ka dienests aprēķinus būtu

veicis, vispār nenoskaidrojot, vai personas faktiski ir strādājušas. Tas, ka ne pieteicēja, ne /pers. E/ un /pers. F/ neuzskaitīja un nevarēja precizēt

detalizētāku informāciju par viņu darba ņēmēju nodarbinātības objektiem un laikiem, nav dienesta atbildība.

Tāpat pieteicējas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka mikrouzņēmumu nodokļu maksātāju rēķinos norādītās summas varēja saturēt arī izmaksas par

viņu pirktu degvielu, telefonu un kādiem līdzekļiem, tāpēc tās varot nenorādīt precīzu mikrouzņēmumu nodokļu maksātāju darba samaksu (lietas

8. sējuma 192. lapa). Tiesa konkrētajā gadījumā minētajam pieteicējas argumentam nepiekrīt, jo no pārsūdzētā lēmuma izriet, ka dienests ir gan izpētījis,

ka konkrētajā gadījumā veiktie maksājumi pilnībā patērēti darba samaksām (sk. lietas 1. sējuma 30. lapā), gan arī paši mikrouzņēmumu nodokļu

maksātāji pieteicējas uzdevumā taču bija snieguši paskaidrojumus, kuros norādīja, ka izmaksas saimnieciskās darbības vajadzībām, ja tādas bija, netika

uzskaitītas un iegrāmatotas, bet segtas no personīgiem līdzekļiem, attaisnojuma dokumentus nesaglabājot (lietas 8. sējuma 152. – 153. lapa).

[34] Vērtējot, vai dienests pamatoti /pers. I/ atzinis par pieteicējas darba ņēmēju un uzskatījis, ka saimnieciskās darbības vietā faktiski tiek veikts

algots darbs, būtiski ir ņemt vērā arī turpmāko.

Pieteicēja dienestam rakstveidā apliecināja (lietas 5. sējuma 133. lapa), ka ir saņēmusi pakalpojumus no /pers. I/, to apliecinot pieņemšanas-

nodošanas akti. Savukārt pasūtīto darbu faktiskas veikšanas faktu objektos konstatējuši attiecīgie pārvaldnieki. No pieteicējas sniegtās informācijas par

saviem nodarbinātajiem pārvaldniekiem izriet, ka Bauskas ielā 4, Rīgā, kur strādājusi arī /pers. I/, pārvaldnieks bijis /pers. N/ (lietas 5. sējuma 111. un

113. lapa). Kā jau norādīts iepriekš, no pārvaldnieka amata apraksta secināms, ka viņš savos pārvaldāmajos objektos plānojis namu pārvaldīšanas

darbus, nodrošinājis noslēgto līgumu izpildes uzraudzību, plānojis un kontrolējis ikdienas darbus, vadījis savā pakļautībā esošos darbiniekus, noteicis

darbinieku darba pienākumus un izpildes termiņus, nodrošinājis darba drošības, ugunsdrošības, elektrodrošības un citu noteikumu ievērošanu, pieņēmis

lēmumus par namu pārvaldīšanu un apsaimniekošanu. Tādējādi viņš vadījis un kontrolējis arī /pers. I/ darbu, savukārt /pers. I/ bija jāpakļaujas pieteicējas

un tās pārvaldnieka noteiktajai kārtībai attiecīgajos objektos. No minētā secināms, ka /pers. I/ bija pienākums ievērot pieteicējas iekšējās kārtības

noteikumus.

Atbilstoši dienesta norādītajam jāņem vērā, ka /pers. I/ tam paskaidrojusi, ka pieteicēja viņu nodrošinājusi ar darba rīkiem un materiāliem (lietas

7. sējuma 104. lapa). Tiesa vērš uzmanību uz to, ka /pers. I/ arī vēlāk pieteicējai sniegtajā paskaidrojumā (lietas 8. sējuma 154. lapa) minējusi, ka

nepieciešamo inventāru bija jau iegādājusies par objekta īpašnieka līdzekļiem, kas apliecina to, ka viņa tika nodrošināta ar darbarīkiem un materiāliem.

Savukārt viņas paskaidrojumā pieteicējai norādītais, ka pēc tam nepieciešamības gadījumā sev instrumentus iegādājās papildus, vērtējams kritiski

turpmāk norādītā dēļ. Tas, ka /pers. I/ darba veikšanai neizmanto savu inventāru, izriet no vairākiem lietā esošiem dokumentiem. Proti, līgums neparedz,

ka /pers. I/ darbs jāveic par saviem līdzekļiem (lietas 5. sējuma 2. – 4. lapa). No darījuma ar /pers. I/ dokumentiem neizriet, ka viņa būtu uzrādījusi

savus materiālus, kurus būtu izlietojusi pakalpojumu sniegšanai (lietas 5. sējuma 5. – 42. lapa). Savukārt no pieteicējas paveikto darbu atskaitēm

redzams, ka regulāri uz konkrēto objektu, kur uzkopšanas darbus veikusi /pers. I/, ir piegādāti materiāltehniskie līdzekļi uzkopšanas darbu veikšanai,

piemēram, nopirkta lāpsta sētniecei, veikta sāls smilts, kā arī sāls maisu piegāde, nodrošināta zāles pļaušana (lietas 5. sējuma 149, 151., 158.,

159. lapa).

Jāņem vērā, ka pieteicēja tikai apstrīdēšanas procesa laikā, tātad brīdī, kad bija jau zināmi dienesta iebildumi par konkrētām pazīmēm, kas liecina

par /pers. I/ atkarību no pieteicējas un pakļautību tai, iesniedza dienestā /pers. I/ pieteicējai sniegto paskaidrojumu par viņas saimnieciskās darbības

organizēšanu (lietas 8. sējuma 150. – 151. lapa un 154. lapa). Paskaidrojumā /pers. I/ apliecina, ka visu savu darbību organizējusi pati, visus darījumu

dokumentus pati noformējusi. Tā kā /pers. I/ paskaidrojums pēc pieteicējas lūguma ir sniegts tieši pieteicējai, kura ir ieinteresēta sev labvēlīgu

paskaidrojumu iegūšanā, kā arī sniegts jau pēc viņas dienestam sniegtiem paskaidrojumiem, apliecinot savas darbības patstāvību un neatkarību no

pieteicējas, tiesa šajos vēlāk sniegtajos paskaidrojumos norādīto vērtē kritiski. Apšaubāms ir /pers. I/ norādītais par to, ka dokumentus pati noformējusi,

jo, kā jau minēts, visos dienesta apstrīdētajos pieteicējas darījumos ar fiziskajām personām noformētie darbu pieņemšanas-nodošanas akti ir vizuāli

vienādi un ir apšaubāms, ka savstarpēji nepazīstamas personas pašas sagatavotu dokumentus ar identisku noformējumu. Turklāt arī minētie /pers. I/

pieteicējai sniegtie paskaidrojumi pēc uzbūves, satura un noformējuma ir līdzīgi citiem pieteicējas nodarbināto paskaidrojumiem (lietas 8. sējuma 152. –

153. lapa), kā arī satur līdzīgas frāzes un identiskas gramatiskas kļūdas (piemēram – “Diemžēl 2019. gadā Lāču nami sadarbību pārtrauca”, “Visu

sadarbību ar klientiem organizēju pats/pati”, “Saskaņā ar Mikrouzņēmuma nodokļa likumu mērķi visu grāmatvedības uzskaiti organizēju pats/pati un

ņemot vērā, ka izdevumu uzskaitīšana tikai pretēji – palielina administratīvo slogu, jebkādus izdevumus ko veicu par saviem līdzekļiem neuzskaitīju un

negrāmatoju, jo tas nerada nekādu fiskālo ietekmi uz maksājamo nodokļu apmēru”), kas nav izskaidrojamas ar nejaušību un norāda, ka /pers. I/ nav šo

paskaidrojumu patiesā autore, bet parakstījusi vien apliecinājumu par darījumiem pieteicējas uzdevumā.

Tādēļ tiesa atzīst, ka dienests pamatoti secinājis, ka ir izpildījušās vairākas no likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8. panta 2.2 daļas

pazīmēm, līdz ar ko secināms, ka /pers. I/ ir uzskatāma par pieteicējas darba ņēmēju likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” 1. panta 2. punkta “k”

apakšpunkta izpratnē, kura ir guvusi ienākumus, no kuriem jāmaksā algas nodoklis. Turklāt ņemams vērā, ka gan likums “Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli”, gan likums “Par valsts sociālo apdrošināšanu” paredz kaut vai vienas pazīmes izpildīšanos, lai jau varētu uzskatīt, ka fiziskā persona (maksātājs)

gūst ienākumu, par kuru jāmaksā algas nodoklis.

[35] Ņemot vērā visu iepriekš konstatēto un secināto, pārbaudot pārsūdzētajā lēmumā norādīto, tiesa atzīst, ka dienests pamatoti atzinis, ka

pieteicējas ar fiziskajām personām /pers. E/, /pers. F/, /pers. H/, /pers. G/ un /pers. I/ noformēto darījumu patiesais mērķis bija samazināt izmaksas uz

iedzīvotāju ienākuma nodokļa un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu rēķina. Tiesa atzīst, ka dienests pamatoti līdz ar to papildu nomaksai

budžetā pieteicējai noteicis samaksājamo iedzīvotāju ienākuma nodokli un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Turklāt, tā kā pieteicēja

auditā konstatētā nodokļu pārkāpuma rezultātā samazinājusi budžetā iemaksājamā nodokļa apmēru, pieteicējai pamatoti atbilstoši likuma “Par nodokļiem

un nodevām” 32. panta pirmajai, piektajai un septītajai daļai un 29. panta otrajai daļai papildus aprēķināta soda nauda (uzliekot to 50 procentu apmērā)

un nokavējuma nauda pārsūdzētajā lēmumā norādītajā apmērā.

Tiesa nepiekrīt pieteicējas pārstāves tiesas sēdē norādītajam (lietas 8. sējuma 54. lapa), ka dienestam bija jāņem vērā, cik lielā apmērā nodokļus

jau samaksājuši citi nodokļu maksātāji – mikrouzņēmumu nodokļu maksātāji un iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāja. Normatīvie akti neparedz, ka

gadījumā, ja konkrētam nodokļu maksātājam auditā tiek konstatēti nenomaksātie nodokļi, būtu veicams ieskaits no citu nodokļu maksātāju

samaksātajiem nodokļiem. Ja šie citi nodokļu maksātāji būtu nepamatoti veikuši nodokļu maksājumus, viņiem būtu tiesības pašiem šos maksājumus atgūt

vai lūgt pārvirzīt citiem saviem maksājumiem.

[36] Secinājumus par pieteicējas nodokļu pārkāpumiem nemaina pieteicējas norādītais, ka apsargus /pers. H/ un /pers. G/ tā pārņēmusi no

dzīvokļu īpašnieku kopības. Pieteicēja iesniedza tiesā Dzīvojamās mājas Dārzkopības ielā 5, Jūrmalā, dzīvokļu īpašnieku kopības kopsapulces

2012. gada 27. novembra protokolu (lietas 8. sējuma 114. – 123. lapa), ar kuru dzīvokļu īpašnieku kopība pilnvaro pieteicēju dzīvojamās mājas

Dārzkopības ielā 5, Jūrmalā, dzīvokļu īpašnieku vārdā slēgt līgumus ar tajā brīdī ēkā nodarbinātajiem portjē darbiniekiem /pers. P/, /pers. H/ un /pers. R/,

pakalpojuma nodrošināšanai nosakot arī dzīvokļu īpašnieku ikmēneša maksājumu. Tomēr, kā to pamatoti norādīja dienesta pārstāve tiesas sēdē (lietas

8. sējuma 192. lapa), strīdus līgumos nav nekādu norāžu par to, ka tie slēgti dzīvokļu īpašnieku kopības vārdā. Tieši pretēji, līgumslēdzējas puses ir

pieteicēja savā vārdā un /pers. H/ vai /pers. G/ (katrs savā līgumā) un līgumos norādīts, ka darbu pasūtītāja ir pati pieteicēja. Turklāt, kā to savos

paskaidrojumos norādīja /pers. H/, tad par pakalpojuma cenu viņš vienojās tieši ar pieteicēju (lietas 7. sējuma 34. lapa). Arī /pers. G/ dienestam

sniegtajā paskaidrojumā norādīja, ka par pakalpojuma vērtību vienojās ar pieteicējas valdes locekli /pers. B/ (lietas 7. sējuma 37. lapa). Līdz ar to, pat

ja /pers. H/ iepriekš bija attiecīgajā objektā dzīvokļu īpašnieku nodarbināts, izskatāmajā lietā strīdus periodā ir konstatējama /pers. H/ un /pers. G/

nodarbinātība pie pieteicējas, ko apliecina gan viņu sniegtie paskaidrojumi, gan darījuma dokumenti, jo no tiem izriet darbu veikšana tieši pieteicējas

uzdevumā. Turklāt tieši pieteicējai ir noslēgts pārvaldīšanas un apsaimniekošanas līgums ar attiecīgā objekta dzīvokļu īpašniekiem, kā ietvaros tieši

pieteicēja dzīvokļa īpašniekiem nodrošina nekustamā īpašuma diennakts portjē pakalpojumus, par to saņemot papildus samaksu (sk., piemēram, līguma

projekta 2.5.6. apakšpunktu lietas 8. sējuma 118. lapā un līguma 2.5.5. apakšpunktu lietas 8. sējuma 124. lapas otrajā pusē). Tāpēc tas, kā

pieteicēja slēdz un noformē līgumus, lai nodrošinātu savu apsaimniekošanas un pārvaldīšanas līgumu izpildi, ir pieteicējas atbildība. Ja pieteicēja ar līgumu

uzņemas kāda pakalpojuma sniegšanas nodrošināšanu un tā nodrošināšanai slēdz līgumus ar fiziskām personām, tā nav saistīta ar vienu konkrētu līguma

veidu un tai ir tiesības arī no dzīvokļu īpašniekiem pieprasīt samaksu nepieciešamajā apmērā, lai segtu pakalpojuma nodrošināšanas, tostarp nodokļu

maksājumu izmaksas. Turklāt norādāms, ka /pers. H/ par mikrouzņēmumu nodokļu maksātāju reģistrējās tikai 2013. gada 24. janvārī (lietas 1. sējuma

120. lapa), kas ir tieši pirms viņa līguma noslēgšanas ar pieteicēju 2013. gada 1. februārī. Līdz ar to nav konstatējams, ka /pers. H/ arī iepriekš

attiecīgajā objektā būtu sniedzis pakalpojumus kā mikrouzņēmumu nodokļa maksātājs un ka 2013. gada 1. februārī tikai pārslēdzis līgumu ar pieteicēju.

Savukārt /pers. G/ vispār nebija iepriekš sniegusi pakalpojumus attiecīgajā objektā, bet tikai ar pieteicēju noslēdza līgumu par pakalpojumu sniegšanu.

Līdz ar to pieteicējai bija iespējams izvēlēties, kāda veida līgumus noslēgt. Tāpat arī tas, vai pieteicēja no sava darījuma gūst peļņu, ir pašas pieteicējas

kompetence un atbildība, plānojot un organizējot savu saimniecisko darbību. Piemēram, pieteicējai nav liegts tamdēļ, ka tā nodrošina papildu

pakalpojumu dzīvokļu īpašniekiem, par to prasīt lielāku pārvaldīšanas un apsaimniekošanas maksu.

Tāpat minētos secinājumus nemaina pieteicējas pārstāves tiesas sēdē norādītie iebildumi (lietas 8. sējuma 54. lapa), ka fiziskās personas pašas

izvēlējās sev ērtāko nodokļu režīmu un arī pieteicējai bijis izdevīgs sadarbības modelis, kur tiek maksāts par gabaldarbu, jo personas neesot jānodarbina

pilnu darba dienu un konkrētos darba laikos. Tiesa norāda, ka minētais arguments neiztur kritiku, jo vairāki no darbu veicējiem pie pieteicējas tieši

darījuši darbu, kur bija nepieciešama pilna laika nodarbinātība (piemēram, teritorijas uzraudzības pakalpojuma sniegšanā) vai darbs konkrētos laikos

(piemēram, atbilstoši vairākiem pieteicējas noslēgtajiem nekustamo īpašumu pārvaldīšanas līgumiem objektu iekšējo teritoriju un tiem piegulošo teritoriju

uzkopšana bija jāveic no rītiem līdz plkst. 7.00 vai plkst. 9.00). Turklāt pieteicējas pārstāve tiesas sēdē arī norādīja, ka tieši pakalpojumu attiecības

pieteicējai ir izdevīgākas, jo tad nav jāmaksā personām alga par nekvalitatīvi padarītu darbu vai dīkstāves laikā. Līdz ar to minētais norāda, ka pieteicējas

mērķis ir bijis izvairīties arī no garantiju sniegšanas darba ņēmējiem.

[37] Ņemot vērā visu šajā spriedumā iepriekš konstatēto un secināto, tiesa atzīst, ka pārsūdzētais lēmums ir tiesisks un pamatots. Pretēji

pieteikumā norādītajam, tiesa nekonstatē, ka dienests nebūtu ieguvis kādu būtisku informāciju par darījuma faktiskajiem apstākļiem, bez kuras nevarētu

nonākt līdz pārsūdzētajā lēmumā izdarītajiem secinājumiem. Tāpat tiesa nekonstatē, ka dienesta izdarītie secinājumi būtu neobjektīvi vai tendenciozi. No

lietas materiāliem redzams, ka pieteicēja vairakkārt sniegusi paskaidrojumus dienestam, kā arī tā uzklausīta pirms audita lēmuma pieņemšanas un arī tā

apstrīdēšanas procesā. Līdz ar to pieteicējai nav tikušas liegtas tiesības aizstāvēt savu pozīciju. Savukārt tas, ka pieteicējai joprojām nav izdevies pierādīt,

ka tās rīcība bijusi pareiza, liecina par pieteicējas noformēto darījumu raksturu, nevis dienesta pārkāpumiem. Tiesa norāda, ka pieteikums nav pamatots

un tāpēc ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251. pantu un 289. – 291. pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

Noraidīt SIA “Lāču nami” pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores 2021. gada 21. janvāra lēmuma Nr. 30.2-22.8/22.8/335

atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese I.Dambe