Supreme Court dismisses appeal as lower court correctly restored father's custody rights absent abuse evidence.

ECLI:LV:AT:2026:0422.A420158324.13.L

Lieta Nr. A420158324, SKA-422/2026

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS

Rīgā 2026.gada 22.aprīlī

[1] Senātā saņemta pieteicējas /Persona A/ kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2025.gada

5.decembra spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicējas pieteikums par Jūrmalas bāriņtiesas 2024.gada 2.aprīļa

lēmuma Nr. 1.3/50 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) atcelšanu.

Apgabaltiesa pievienojās pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai un konstatēja, ka vairs nepastāv

Civillikuma 203.panta pirmās daļas 5.punktā noteiktais aizgādības tiesību pārtraukšanas iemesls, jo pierādījumu

kopums nenorāda uz bērna tēva vardarbību pret bērnu un nav konstatējami arī citi apstākļi, kas būtu tiesisks

pamats neatjaunot bērna tēvam iepriekš pārtrauktās bērna aizgādības tiesības. Līdz ar to ar pārsūdzēto lēmumu

pamatoti atjaunotas bērna tēvam pārtrauktās bērna aizgādības tiesības.

[2] Pieteicēja kasācijas sūdzībā norāda, ka apgabaltiesas spriedumā neesot norādītas materiālo tiesību normas,

kas pamatotu, tieši kādēļ bērna tēvam nebūtu pārtraucamas aizgādības tiesības. Apgabaltiesa nepamatoti neesot

piemērojusi Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3. un 5.punktu, esot nepareizi interpretēja Civillikuma 179. un

181.pantu, kā arī neesot analizējusi Bāriņtiesu likuma 22.panta pirmās daļas 5.punktu. Apgabaltiesa spriedumā

nonākusi pretrunā, raksturojot bērna tēvu kā vardarbīgu personu, kura gan pušu kopdzīves laikā, gan pēc

kopdzīves pārtraukšanas īstenoja fizisku un emocionālo vardarbību pret pieteicēju un bērnu, un tajā pašā laikā

bez jebkāda pamata secinot, ka nav pamata neatjaunot bērna tēvam aizgādības tiesības. Apgabaltiesa nepamatoti

vērtējusi pieteicējas un bērna tēva konfliktus. Tāpat apgabaltiesa neesot novērtējusi lietā esošos pierādījumus

atbilstoši Administratīvā procesa likuma 154.panta prasībām, un šis pārkāpums novedis pie tā, ka lietā neesot

noskaidrota objektīvā patiesība, jo lietā esot pierādījumi par bērna tēva veikto vardarbību pret bērnu, piemēram,

policijas izsaukumu skaits un iepriekš piemērotā pagaidu aizsardzība pret vardarbību. Bērna tēvs pēc Rīgas

rajona tiesas tiesneša 2021.gada 27.septembra lēmuma lietā Nr. 3-12/06051-21/27 par aizliegumu bērna tēvam

satikties un uzturēt saziņu ar bērnu, sākot ar 2024.gada augustu esot zvanījis, rakstījis un sūtījis bildes bērnam,

neskatoties uz noteikto aizliegumu.

Senatoru kolēģija atzīst, ka pieteicējas argumenti nav pamatoti.

[3] No kasācijas sūdzības redzams, ka pieteicēja atkārtoti norāda uz visiem faktiskajiem apstākļiem

(kriminālprocesu pret bērna tēvu, iespējamo bērna tēva vardarbību pret pieteicēju un bērnu, dažādu iestāžu,

tostarp vispārējās jurisdikcijas tiesas, veiktajām darbībām, problēmām saistībā ar saskarsmes tiesību

ievērošanu), ko norādījusi arī pieteikumā un apelācijas sūdzībā. Tāpat pieteicēja kasācijas sūdzībā pievērsusies

vairāku dokumentu analīzei, norādot, ka apgabaltiesa tos nepietiekami ņēmusi vērā (piemēram, VSIA „Rīgas

psihiatrijas un narkoloģijas centrs” Ambulatorās kompleksās tiesu psihiatriskās-tiesu psiholoģiskās ekspertīzes

2021.gada 8.novembra atzinums Nr. 02.02‑04/6065/2021 un 2024.gada 20.augusta atzinums Nr. 02.02-

04/8763/2024).

Senatoru kolēģija konstatē, ka apgabaltiesa, ņemot vērā pievienošanos pirmās instances tiesas sprieduma

motivācijai, ir izvērtējusi visus pierādījumus, kas pieteicējas ieskatā apliecina bērna tēva vardarbību pret bērnu,

kā arī citus dokumentus (tostarp ekspertīžu atzinumus), uz kuriem pieteicēja norādījusi kasācijas sūdzībā. Tāpat

tiesa ir izvērtējusi visus būtiskos apstākļus lietā. No minētajiem kasācijas sūdzības argumentiem secināms, ka

pieteicēja nepiekrīt tiesas veiktajam faktisko apstākļu un pierādījumu novērtējumam un ka pieteicējai ir atšķirīgs

viedoklis, kādi secinājumi tiesai bija jāizdara. Senatoru kolēģija atzīst, ka kasācijas sūdzības argumenti ir vērsti

uz pierādījumu pārvērtēšanu, kas nav kasācijas instances tiesas kompetencē. Tā kā nav konstatējamas

acīmredzamas kļūdas pierādījumu vērtējumā, nav pamata konstatēt Administratīvā procesa likuma 154.panta

pārkāpumu.

[4] Pieteicēja kasācijas sūdzībā norādījusi, ka tiesa Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3. un 5.punktu

(Aizgādības tiesības vecākam tiek pārtrauktas, ja bāriņtiesa atzīst, ka vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības

vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību un konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas

aizdomas par vecāka vardarbību pret bērnu) nepiemēroja, uzskatot, ka tas var ierobežot tēva saskarsmi,

balstoties uz kļūdainu atziņu, ka starp vecākiem notiek savstarpējie konflikti, kas saistīti ar bērna aizgādības

tiesību un saskarsmes tiesību īstenošanu, lai arī izskatāmajā lietā šādi apstākļi nepastāvot. Minētā norma esot

jāpiemēro kā līdzeklis bērna aizsardzībai no tēva sistemātiski īstenotas vardarbības, par ko lietā esot vairāki

pierādījumi. Tādējādi tiesai bijis jāvērtē, vai konkrētajā gadījumā nepastāv Civillikuma 203.pantā trešajā daļā

(Aizgādības tiesības vecākam var tikt pārtrauktas arī gadījumos, kad vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības,

nepildot tiesas nolēmumu lietā, kas izriet no aizgādības vai saskarsmes tiesībām, ja tas nodara būtisku

kaitējumu bērnam un ja nepastāv otram vecākam šķēršļi īstenot bērna aprūpi) un piektajā daļā (Bāriņtiesai ir

tiesības lemt par prasības celšanu tiesā aizgādības tiesību atņemšanai pirms šā panta ceturtajā daļā noteiktā

termiņa iestāšanās, ja tas ir bērna interesēs) paredzētie priekšnoteikumi administratīvā akta izdošanai.

Senatoru kolēģija konstatē, ka apgabaltiesa rūpīgi izvērtēja visus pieteicējas norādītos apstākļus un

pierādījumus, kas pieteicējas ieskatā būtu pamats aizgādības tiesību pārtraukšanai bērna tēvam. Tas, ka

pieteicēja nepiekrīt attiecīgajam vērtējumam, nenozīmē, ka tiesa minētās tiesību normas nav piemērojusi vai ir

nepareizi interpretējusi. Tiesa no pierādījumiem kopumā ir secinājusi, ka nepastāv Civillikuma 203.panta pirmās

daļas 5.punktā noteiktais aizgādības tiesību pārtraukšanas iemesls, jo netika konstatēta tēva vardarbība pret

bērnu un pamatotas aizdomas par tēva vardarbību pret bērnu. Tāpat tiesa ir vērtējusi, vai ir pamats piemērot

Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3.punktu, un atzinusi, ka, lai arī uzturlīdzekļi ir viens no veidiem, kā

rūpēties par bērnu, tomēr uzturlīdzekļu nemaksāšanas fakts pats par sevi, nepastāvot citiem apstākļiem lietā,

nevar būt pietiekams pamats aizgādības tiesību pārtraukšanai. Konkrētajā gadījumā nav saskatāms pamats

turpmāk bērna tēvam ierobežot bērna aizgādības tiesības tāpēc, ka viņš nav maksājis uzturlīdzekļus tieši

pieteicējai un apmērā, kādu pieteicēja uzskata par nepieciešamu. Pieteicēja ir saņēmusi uzturlīdzekļus no bērna

tēva ar Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas starpniecību. Ja bērna tēvs nemaksāja uzturlīdzekļus

pietiekamā apmērā, pieteicēja tos varēja piedzīt no bērna tēva civiltiesiskā kārtībā.

Attiecībā uz Civillikuma 179. un 181.panta pārkāpumu konstatējams, ka kasācijas sūdzībā nav norādīts

pamatojums, kā tieši izpaudies šo normu pārkāpums. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 328.panta pirmās

daļas 6.punktam kasācijas sūdzībā jānorāda, kādu materiālo vai procesuālo tiesību normu tiesa ir pārkāpusi, un

pamatojumu, kā izpaužas šis pārkāpums.

Tādējādi minētie kasācijas sūdzības argumenti nevar būt pamats kasācijas tiesvedības ierosināšanai.

[5] Pieteicēja kasācijas sūdzībā norāda, ka bāriņtiesa neesot pildījusi ar Bāriņtiesas likuma 22.pantu uzliktos

pienākumus. Atbilstoši Senāta judikatūrai bāriņtiesai vecāku domstarpības jāpalīdz risināt ne tikai formāli,

piemēram, uzdodot apmeklēt kursus, bet jāiedziļinās situācijā pēc būtības, meklējot labākos veidus, tostarp

efektīvi sadarbojoties ar sociālo dienestu un citām institūcijām, kā noregulēt attiecības starp vecākiem tā, lai viņi

spētu īstenot bērna kopīgu aizgādību un vienoties par jautājumiem, kas būtiski ietekmē bērna attīstību, taču šajā

situācijā tas netika darīts. Papildus konstatējama bāriņtiesas bezdarbība, jo bāriņtiesa nenosūtīja informāciju

Valsts policijai par iespējamo bērna tēva veikto vardarbību pret bērnu, kad pieteicēja bija vērsusies bāriņtiesā ar

šo informāciju.

Senatoru kolēģija konstatē, ka minētie argumenti ir izteikti tikai kasācijas sūdzībā. Proti, šādi argumenti nav

norādīti ne pieteikumā, ne apelācijas sūdzībā, līdz ar to senatoru kolēģija to nevērtēs un tie nevar būt pamats

apšaubīt apgabaltiesas sprieduma tiesiskumu.

[6] Ievērojot minēto, senatoru kolēģija atzīst, ka kasācijas sūdzības argumenti nerada šaubas par apgabaltiesas

sprieduma tiesiskumu, kā arī kasācijas tiesvedībai nav nozīmes judikatūras veidošanā. Līdz ar to kasācijas

tiesvedības ierosināšana ir atsakāma.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu, senatoru

kolēģija

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar /Persona A/ kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas

2025.gada 5.decembra spriedumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Senatore L. Slica Senatore L. Konošonoka Senatore R. Vīduša