Court dismisses speeding fine due to unproven radar accuracy regarding multiple vehicles in range.

NORAKSTS Lieta Nr.A42704908 A00102-10/42

SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā

Rēzeknē 2010.gada 28.oktobrī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnesis M.Šļakota,

piedaloties pieteicējam F.Š., atbildētāja Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes pārstāvei M.L., atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu, kas ierosināta pēc F.Š. pieteikuma par Daugavpils pilsētas un rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 3.nodaļas priekšnieka vietnieka 2008.gada 3.septembra lēmuma Nr.018/PB592110-Š-15 atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Daugavpils pilsētas un rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 3.nodaļas jaunākais inspektors V.R. 2008.gada 31.jūlijā plkst.16.55 sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu-lēmumu Nr.PB592110. Protokolā-lēmumā norādīts, ka 2008.gada 31.jūlijā, plkst.16.50 F.Š. (turpmāk arī – pieteicējs) Daugavpils rajona Nīcgales pagastā ceļa A-6 107.kilometrā vadīja automašīnu Opel Zafira, valsts reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, no Rīgas puses virzienā uz Daugavpili ar ātrumu 111 km/h. Atļautais ātrums 90 km/h. Ātrums izmērīts ar ierīci „Stalker” Nr.AT 80398. Pieļaujamā kļūda +/- 7 km/h, vadītāja minimālais ātrums

104 km/h. Nav ievērotas Ministru kabineta 2004.gada 29.jūnija noteikumu Nr.571 „Ceļu satiksmes noteikumi” (turpmāk – Ceļu satiksmes noteikumi) 115.1.punkta prasības un transportlīdzekļa vadītājs ir izdarījis Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 149.8panta pirmajā daļā minēto administratīvo pārkāpumu. Konstatēts LAPK 3.panta pirmās daļas 1.punktā paredzētais apstāklis, kas mīkstina atbildību. Transportlīdzekļa vadītājam izteikts brīdinājums.

[2] Izskatot pieteicēja sūdzību, Daugavpils pilsētas un rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 3.nodaļas priekšnieka vietnieks 2008.gada 3.septembrī pieņēma lēmumu Nr.018/PB592110-Š-15 (turpmāk – Lēmums), ar kuru administratīvā pārkāpuma protokols-lēmums Nr.PB592110 atstāts spēkā. Lēmumā norādīti šādi argumenti. [2.1] Inspektors V.R. administratīvo pārkāpumu atklāja ar mērierīces „Stalker”, Nr.AT 80398, palīdzību, klātesot inspektoram V.M. Braukšanas ātruma noteikšanas mērierīce ir ārējos normatīvajos aktos noteikts pierādīšanas līdzeklis un fakti, kas ar to iegūti un nostiprināti, kalpo par pierādījumiem administratīvā pārkāpuma lietā. Nepamatots ir pieteicēja apgalvojums, ka policijas darbinieks kļūdaini fiksēja ātrumu. Ātrums tika nomērīts atkārtoti, lai izslēgtu šaubas par mērījuma precizitāti. Mērierīces tehniskajos parametros nav laika mērītāja, taču tas nepadara mērījumu par nepieļaujamu. Nav pamata apšaubīt policijas darbinieka profesionālās iemaņas.

1. lappuse no 7 Nav pamata arī uzskatīt, ka policijas darbinieks konkrētajā gadījumā būtu personiski ieinteresēts lietas iznākumā. [2.2] Ir jāatzīst, ka policijas darbinieks aizpildījis protokolu pavirši, t.i., ar vairākiem labojumiem, taču tas nevar būt par iemeslu lēmuma atcelšanai. [2.3] Piemērotais sods atbilst izdarītajam pārkāpumam.

[3] Administratīvajai rajona tiesai no Daugavpils tiesas pārsūtīts F.Š. pieteikums par Lēmuma atcelšanu. Pieteikumā un tā papildinājumos norādīti šādi argumenti. [3.1] Radars, ar kuru it kā tika uzmērīts pieteicēja automašīnas ātrums, neuzrādīja mērījuma laiku. Tādēļ teorētiski var pieļaut, ka pieteicēja automašīnas ātrums nemaz netika fiksēts. [3.2] Apmēram simts metrus aiz pieteicēja brauca cita automašīna. Minētā automašīna bija pārkārtojusies otrajā braukšanas joslā apdzīšanas manevram, tātad, brauca ar ievērojami lielāku ātrumu.

Radars uztver atstaroto signālu un nešķiro datus, turklāt, tā raidītais elektromagnētiskais starojums veido samērā platu kūli, kura zonā var nonākt vairāki objekti. Absurds ir policijas darbinieku apgalvojums, ka dotajā ceļa posmā – uz ceļa Daugavpils - Rīga ar divām braukšanas joslām katrā virzienā – nebija nevienas citas automašīnas. Ir jāņem vērā, ka radara darbības diapazons ir vairāk nekā 1 km. [3.3] Sastādītais protokols liecina par policista paviršību. Sākumā policists paziņoja, ka pieteicēja automašīnas ātrums ir fiksēts ar foto radaru, kas izskaidro to, ka sākumā iesākts rakstīt kāda cita radara nosaukumu.

Labojums norāda uz to, ka policists pārdomājis. Otrs protokola labojums attiecas uz fiksēto ātrumu. Sākumā tika ierakstīts 106, bet vēlāk pārlabots uz 104, turklāt, šis labojums nav atzīmēts ar uzrakstu „labotam ticēt”. Treškārt, policijas darbinieki nav ļāvuši pieteicējam pārsvītrot protokola otrajā pusē neaizpildītās vietas ar „Z”, un tikai pēc ilgstošiem pieteicēja lūgumiem paši to izdarīja. Pieteicēja ieskatā policisti bija tiesīgi dot protokolu pieteicējam parakstīšanai tikai pēc tam, kad protokolā izdarītas visas nepieciešamās piezīmes.

Visbeidzot, protokols jau pēc tam, kad pieteicējs to parakstīja, ticis papildināts, ko pieteicējs uzskata par protokola viltojumu. Proti, protokolā policijas darbinieki jau pēc tā parakstīšanas atzīmējuši ar krustiņu, ka protokolam ir pielikumi, kā arī norādījuši, ka protokolam pievienots ziņojums un paskaidrojums. [3.4] Paviršība protokola sastādīšanā nozīmē to, ka arī radars lietots pavirši, t.i. neatbilstoši lietošanas instrukcijai. Līdz ar to nekorekti ir Lēmumā atsaukties uz policistu godaprātu. Savukārt par protokola viltojumu policisti būtu saucami pie kriminālatbildības. [3.5] Inspektora V.R. ziņojumā norādīti nepatiesi fakti par to, ka pieteicējs atteicies uzrādīt dokumentus un ka pieteicējs protokola sastādīšanas laikā vaļsirdīgi nožēlojis notikušo.

Nepatiess ir arī apgalvojums, ka pieteicējs ir traucējis sastādīt protokolu, ko apliecina pieteicēja fotoattēli protokola sastādīšanas laikā. [3.6] Nevar piekrist Lēmuma argumentam, ka policisti nav ieinteresēti nepatiesa lēmuma pieņemšanā. Pieteicēja iepriekšējā pieredze liecina par pretējo, t.i., ka policisti ir spējīgi izdomāt nepatiesus faktus un pieaicināt viltus lieciniekus, kā tas ir bijis 1999.gada 22.aprīlī. A.S. parakstīto Lēmumu ir sagatavojis E.Š., kurš 2003.gadā pieteicējam sastādīja protokolu par ātruma pārsniegšanu.

E.Š. pieņemtais lēmums vēlāk tika atcelts un lieta izbeigta.

2. lappuse no 7 V.R. objektivitāte ir apšaubāma, jo 2003.gadā, pildot dienesta pienākumus kopā ar E.Š., V.R. pieteicēju apturēja par ātruma pārsniegšanu un uzlika sodu, kas vēlāk tika atcelts.

[4] Tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā Daugavpils pilsētas un rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas birojs neatzina pieteikumu, norādot, ka pieteicēja izdarītais administratīvais pārkāpums ir pierādīts ar lietā esošiem pierādījumiem. Papildus Lēmuma argumentiem norādīja, ka no protokola sastādīšanas kļūdām nav izdarāms secinājums, ka arī automašīnas ātrums ir nomērīts pavirši. Pieteikuma apgalvojumiem par vairākkārtēju lēmumu atcelšanu nav sakara ar šo administratīvā pārkāpuma lietu.

[5] Tiesas sēdē pieteicējs uzturēja pieteikumu pēc tajā norādītajiem motīviem.

[6] Atbildētāja pārstāve tiesas sēdē neatzina pieteikumu, sniedzot paskaidrojumus atbilstoši Lēmumā un tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā norādītajiem argumentiem.

Motīvu daļa

[7] Tiesa, noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums ir pamatots un apmirināms.

[8] Pieteikums iesniegts par Lēmumu, ar kuru atstāts spēkā pieteicējam piemērotais administratīvais sods – brīdinājums par administratīvo pārkāpumu, atbildība par kuru paredzēta LAPK 149.8panta pirmajā daļā. Saskaņā ar minēto tiesību normu par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu līdz 20 kilometriem stundā ar (..) vieglajiem automobiļiem (..) izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam piecu latu apmērā. Ceļu satiksmes noteikumu 115.1.punkts noteic, ka ārpus apdzīvotām vietām transportlīdzekļu braukšanas ātrums nedrīkst pārsniegt (..) vieglajiem automobiļiem (..) 90 km/h. Tādējādi, lai personu sauktu pie administratīvās atbildības atbilstoši minētajai LAPK normai, nepieciešams konstatēt, ka persona vadot vieglo automobili ārpus apdzīvotās vietas pārsniegusi atļauto braukšanas ātrumu līdz 20 km/h.

[9] Lietā nav strīda par to, ka pieteicējs 2008.gada 31.jūlijā, plkst.16.50 vadīja automašīnu Opel Zafira ārpus apdzīvotas vietas – Daugavpils rajona Nīcgales pagastā ceļa A-6 107.kilometrā no Rīgas puses virzienā uz Daugavpili. Lietā ir strīds par to, vai norādītajā laikā un vietā pieteicējs automašīnu vadīja ar ātrumu 111 km/h (ņemot vērā pieļaujamo kļūdu – 104 km/h), kā arī vai policijas darbinieki ātruma pārkāpumu ir fiksējuši tieši pieteicēja vadītajai automašīnai. Tāpat lietā ir strīds par to, vai administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtais Lēmums ir tiesisks pieļauto procesuālo pārkāpumu un policistu neobjektivitātes dēļ.

[10] Tiesa lietā konstatē šādus pierādījumus. [10.1] 2008.gada 31.jūlija administratīvā pārkāpuma protokols-lēmums Nr.PB592110 (lietas 12.lapa, sk. sprieduma [1] punktu).

3. lappuse no 7 F.Š. protokolā izdarījis ierakstu, ka pārkāpuma konstatējumam kategoriski nepiekrīt. [10.2] Administratīvā pārkāpuma protokolam-lēmumam Nr.PB592110 pievienotais pieteicēja F.Š. paskaidrojums, sastādīts 2008.gada 31.jūlijā plkst.17.10 (lietas 28.lapa). Paskaidrojumā norādīts, ka pieteicējs jau piecus gadus regulāri brauc pa šo ceļu un nekad nav pārkāpis braukšanas ātrumu, jo pieteicējam liek būt uzmanīgam iepriekšēja pieredze ar negodīgiem policistiem – gan 1995.gadā, gan 1999.gadā. Tiesa ir atcēlusi 1999.gada lēmumu par konstatēto pārkāpumu.

Sevi par vainīgu neatzīst. Norāda, ka mērījumam rezultātos nebija fiksēts laiks, tātad, pieteicējam uzrādītais mērījums bija veikts krietni agrāk un citai automašīnai. [10.3] Inspektora V.R. 2008.gada 31.jūlija ziņojums (lietas 29.lapa), kurā norādīts, ka 2008.gada 31.jūlijā inspektors kopā ar jaunāko inspektoru V.M. pildīja dienesta pienākumus uz autoceļa A6, 207.kilometrā, veicot atļautā braukšanas ātruma kontroli. Tika nomērīts automašīnas Opel Zafira, valsts reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, braukšanas ātrums – 111 km/h.

Lai izslēgtu šaubas par mērījuma precizitāti ātrums tika nomērīts atkārtoti un radars uzrādīja 111 km/h lielu ātrumu. Citu automašīnu dotajā ceļa posmā nebija, kas izslēdz kļūdaini fiksēta ātruma iespēju. V.M. apturēja minēto automašīnu, bet tās vadītājs viņam neuzrādīja nepieciešamos dokumentus. Inspektors V.R. arī pienāca pie apturētās automašīnas un atkārtoti vadītājam paskaidroja apturēšanas iemeslu un palūdza uzrādīt pārbaudei nepieciešamos dokumentus, kurus vadītājs iedeva tikai pēc vairākkārtējiem lūgumiem.

Automašīnas vadītās paņēma rokās video kameru un sāka filmēt. Par pārkāpumu tika sastādīts protokols un izteikts brīdinājums. Protokola sastādīšanas laikā F.Š. vaļsirdīgi nožēloja notikušo. [10.4] Pieteicēja 2008.gada 7.augusta sūdzība Daugavpils pilsētas un rajona policijas pārvaldei (lietas 30.-32.lapas), kurā cita starp norādīts, ka apmēram simts metrus aiz pieteicēja otrajā braukšanas joslā brauca cita automašīna, kura pārkārtojās apdzīšanas manevram un tādējādi brauca ar ievērojami lielāku ātrumu.

Šādos apstākļos var iegūt nepatiesu mērījumu. [10.5] SIA „Latvijas nacionālais metroloģijas centrs” Elektrisko mērījumu un testēšanas laboratorijas izsniegts Verificēšanas sertifikāts Nr.E0307V08 (lietas 33.lapa), no kura redzams, ka radars autotransporta līdzekļu ātruma kontrolei „Stalker”, Nr.AT 80398, verificēts 2008.gada 3.aprīlī, sertifikāts derīgs līdz 2009.gada 2.aprīlim. Mērīšanas līdzeklis atbilst Ministru kabineta 2006.gada 5.decembra noteikumu Nr.981 „Noteikumi par mērīšanas līdzekļu atkārtoto verificēšanu, verificēšanas sertifikātiem un verificēšanas atzīmēm” 6.punktā minētajām prasībām. [10.6] Pārvietojamā radara „Stalker” lietošanas instrukcija (lietas 86.- 104.lapa). [10.7] CD-R disks ar video ierakstu (lietas 119.lapa), no kura redzams, ka pieteicējs iepazīstas ar administratīvā pārkāpuma protokolu-lēmumu, to fotografē, kā arī parakstās par iepazīšanos ar protokolu. [10.8] Liecinieks V.R. tiesas sēdē liecināja (lietas 122.-123.lapas), ka ātrums tika fiksēts automašīnām, kuras aptuveni 500-600 metru attālumā parādījās uzkalniņā.

Pieteicēja automašīna bija pirmā, kura parādījās un mēraparāts uzrādīja

111 km/h. Mērījumi veikti vairākas reizes. Mērījumu brīdī dotajā ceļa posmā citu automašīnu nebija, tās parādījās vēlāk, kad pieteicēja automašīna jau bija piebraukusi pie policijas inspektoriem. Mērījums veikts, stāvot uz ceļa nomales. Automašīna sākusi bremzēt tikai pēc tam, kad inspektors V.M. iznāca uz ceļa, lai to apturētu. Pēc automašīnas apturēšanas, A.Š. tika pieaicināts pie policistu automašīnas un viņam parādīts ātruma mērījums. Lieciniekam uzsākot sastādīt

4. lappuse no 7 protokolu, F.Š. viņam traucējis, raustot aiz rokas un somas, kādēļ liecinieks iekāpis automašīnā. Mērījumu nevarēja iespaidot cita automašīna, jo radars fiksē tuvākās automašīnas ātrumu. Mērījumu var iespaidot lietus, taču konkrētajā gadījumā lietus nebija. Liecinieks kopā ar citu pārinieku jau iepriekš bija apturējis pieteicēju par ātruma pārsniegšanu. Iepriekš protokolus pieteicējam nebija sastādījis, jo tos sastādīja pārinieks. Saistībā ar iepriekš veiktajām darbībām attiecībā pret pieteicēju lieciniekam nav izteikti aizrādījumi vai piemēroti disciplinārsodi. [10.9] Liecinieks V.M. tiesas sēdē liecināja (lietas 123.-124.lapas), ka ceļš bija līdzens, uz tā apmēram 500-700 metru attālumā varēja ieraudzīt automašīnas. Ātruma mērīšanas laikā starp policijas inspektoru un pieteicēja automašīnu nevienā virzienā nebrauca citas automašīnas. Ja būtu citas automašīnas, mērierīce fiksētu tuvākās automašīnas ātrumu. Sākumā, kad policijas darbinieki pieteicējam paskaidroja apturēšanas iemeslu, viņš atvainojās un piekrita pārkāpumam, bet pēc tam viņa uzvedība mainījās. Pieteicējs traucēja sastādīt protokolu, lika inspektoram V.R. ievilkt protokola brīvajās vietās „Z”, gribēja rakstīt paskaidrojumu tieši protokolā.

[11] Pieņemot Lēmumu iestāde ir uzskatījusi, ka administratīvā pārkāpuma protokolā-lēmumā un policijas inspektora V.R. dienesta ziņojumā norādītās ziņas ir pietiekamas, lai secinātu, ka tieši pieteicēja vadītajam transportlīdzeklim ar mērierīci „Stalker” konstatēts braukšanas ātrums 111 km/h. Pieteicējs minētajam faktam nepiekrīt. 2008.gada 7.augusta sūdzībā Daugavpils pilsētas un rajona policijas pārvaldei pieteicējs norāda, ka apmēram simts metrus aiz pieteicēja otrajā braukšanas joslā brauca cita automašīna, kura pārkārtojās apdzīšanas manevram un tādējādi pārvietojās ar ievērojami lielāku ātrumu. Pieteicēja ieskatā šādos apstākļos var iegūt nepatiesu mērījumu. Izvērtējot pieteicēja argumentu par citas automašīnas iespējamo ietekmi uz radara mērījumu apskatāmajā gadījumā, tiesa to atzīst par pamatotu. [11.1] Tiesa konstatē, ka diametrāli pretēji ir policijas inspektoru un pieteicēja paskaidrojumi par to, vai radara darbības zonā varēja iekļūt cita automašīna. Pieteicējs apgalvo, ka cita automašīna brauca aptuveni simts metrus aiz pieteicēja automašīnas. Savukārt no V.R. ziņojuma un liecinieku V.R. un V.M. liecībām izriet, ka dotajā ceļa posmā citas automašīnas nebrauca. Kā liecināja V.R., pieteicēja automašīnas ātrums tika izmērīts uzreiz pēc tās parādīšanās uzkalniņā aptuveni 500 – 600 metru attālumā. Tiesas ieskatā minētajam apstāklim (uzkalniņa esamība) ir nozīme, izvērtējot, cik pamatota ir policijas inspektoru norāde, ka šajā ceļa posmā nebija citu automašīnu. Proti, ja uzkalniņš bija, tad radara raidītais signāls nevarētu sasniegt aiz tā braucošās automašīnas. Izvērtējot otra liecinieka liecībās un pieteicēja paskaidrojumā sniegtās ziņas, tiesa konstatē, ka tās atšķiras no V.R. liecības. V.M. savās liecībās neapstiprināja, ka uz ceļa bija uzkalniņš, tikai vispārīgi norādīja, ka redzamība uz ceļa bija aptuveni

500 – 700 metri, savukārt ceļu raksturoja kā līdzenu. Pieteicējs tiesas sēdē paskaidroja, ka notikuma vietā uzkalniņa nebija. Konkrētajā gadījumā tiesa priekšroku dod pieteicēja paskaidrojumam, ka ceļš bija taisns, savukārt liecinieka V.R. liecību vērtē kritiski, jo ziņas par uzkalniņa esamību pirmo reizi tika sniegtas tikai tiesas sēdē, vairāk nekā divus gadus pēc notikuma. Turklāt, otrs liecinieks šīs ziņas neapstiprināja.

5. lappuse no 7 [11.2] No liecinieku liecībām tiesa konstatē, ka inspektors V.R. pieteicēja automašīnas ātrumu sācis mērīt uzreiz pēc tās parādīšanās viņa redzamībā vismaz

500 metru attālumā. Radara lietošanas instrukcijā nav norādīta radara darbības distance. Izvērtējot radara lietošanas instrukcijā ietvertās ziņas to kopumā, tiesai ir pamats uzskatīt, ka radara darbības zona sniedzās tālāk par liecinieku norādīto redzamības zonu – 500 –

600 metriem. Tā kā V.R. liecināja par pieteicēja automašīnas ātruma fiksēšanu uzreiz pēc tās parādīšanās viņa redzeslokā, tiesa uz minētās liecības pamata nevar atzīt par nepatiesu pieteicēja apgalvojumu, ka šajā brīdī aptuveni 100 metrus aiz viņa brauca cita automašīna. Šādos apstākļos nav izslēdzams, ka policijas darbinieki pieteicēja minēto otru automašīnu nav ievērojuši. Turklāt, arī liecinieks V.R. tiesas sēdē norādīja, ka citas automašīnas parādījās vēlāk, kad pieteicēja automašīna jau piebrauca pie policijas inspektoriem.

Tātad, nav pamata pilnīgi izslēgt to, ka aiz pieteicēja automašīnas brauca citi transportlīdzekļi. [11.3] Tiesa konstatē, ka gan V.R., gan V.M. tiesas sēdē liecināja, ka citas automašīnas nevarēja ietekmēt radara mērījumu tā iemesla dēļ, ka radars fiksē tieši pirmās automašīnas ātrumu. Tiesa šādu radara darbības novērtējumu uzskata par kļūdainu. Radara lietošanas instrukcijā norādīts, ka pie stacionārās lietošanas radara ekrānpults mērķa logs uzrādīs lielāko ātrumu no visiem mērķiem, kas vai nu tuvojas vai attālinās no radara (lietas 91.lapa).

No minētā izriet, ka gadījumā, ja radara darbības zonā iekļūst vairākas automašīnas, tiks uzrādīts tās automašīnas ātrums, kura brauc ar lielāko ātrumu. No V.R. liecības izriet, ka mērījums ar radaru veikts, viņam atrodoties uz ceļa nomales. Tātad, radars izmantots stacionāri. Kā jau tiesa konstatēja sprieduma [11.2] apakšpunktā, V.R. mērījumus sāka veikt uzreiz pēc pieteicēja automašīnas parādīšanās inspektora redzeslokā. Tomēr, balstoties uz lietā esošiem materiāliem nav izslēdzams, ka radara darbības zonā varēja iekļūt arī cita automašīna, kas brauca aiz pieteicēja automašīnas.

Šādas notikumu gaitas iespējamību palielina arī tas, ka policijas inspektori radara darbības principu izprot kļūdaini, uzskatot, ka jebkurā gadījumā tiks fiksēts tieši pirmās automašīnas ātrums. Tādējādi policijas inspektori varēja nepievērst nepieciešamo uzmanību tam, vai pirmajai automašīnai neseko cita automašīna un vai šī otra automašīna nevarēja iekļūt radara darbības zonā un vai tieši tās ātrums netika uzrādīts radara displejā. Radara lietošanas instrukcijas 9.punktā ir apskatīta ASV tiesu prakse attiecībā uz radara mērījumu pieļaujamību un ticamību izskatot lietas tiesā.

Apkopojot minēto tiesu praksi, ir norādīts, ka veiksmīga apsūdzība ir atkarīga no policista spējām apliecināt vairākus punktus. Cita starp nekļūdīga mērījuma priekšnoteikumi ietver radara lietotāja spēju ar redzi apstiprināt, ka braukšanas līdzeklis pārsniedza atļauto ātrumu, kā arī apliecināt, ka braukšanas līdzeklis bija tieši priekšā un bija tuvākais radaram (lietas 101.-102.lapa). No minētā izriet, ka automašīnas atrašanās tuvāk radaram vien nenozīmē, ka radars ir fiksējis tieši šīs automašīnas ātrumu.

Ir nepieciešams izvērtēt arī to, vai konkrētajā gadījumā radara darbības zonā nav nokļuvuši vairāki mērķi. Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, tad, izdarot novērojumus ar redzes palīdzību, radara lietotājs papildina lasījumus no radara mērījumiem un identificē mērķi ar lielāko ātrumu. Apskatāmajā gadījumā ir apšaubāms fakts, ka policijas inspektors uzsākot ar radaru izmērīt ātrumu pieteicēja automašīnai, kura atradās vismaz 500 metru attālumā, bija pienācīgi izvērtējis, vai radara darbības zonā nebija iekļuvuši arī citi

6. lappuse no 7 mērķi. Turklāt, maz ticams, ka šādā attālumā policisti ar redzi spēja noteikt, ar kādu ātrumu pārvietojās pieteicēja vadītā automašīna – 90 km/h vai 111 km/h. [11.4] Apkopojot iepriekš izdarītos secinājumus, tiesa uzskata, ka lietā pastāv pamatotas šaubas par to, vai konkrētajos apstākļos radara mērījumu nav ietekmējusi cita automašīna, kas braukusi aiz pieteicēja automašīnas. Piemērojot administratīvo sodu ir jāievēro nevainīguma prezumpcija, pierādīšanas nastai jāgulstas pēc iespējas uz amatpersonu un šaubu gadījumā risinājumam ir jābūt par labu privātpersonai (in dubio pro civis). Līdz ar to, tiesa atzīst, ka ātruma pārsniegšanas fiksēšana tieši pieteicēja automašīnai nav pierādīta un Lēmums ir atceļams.

[12] Tā kā pārējie pieteicēja argumenti nespēj ietekmēt sprieduma rezolutīvo daļu, tiesa, pamatojoties uz procesuālās ekonomijas principu, tos nevērtē.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251. un 289.-291.pantu, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 286.panta pirmās daļas 3.punktu, tiesa nosprieda

Apmierināt F.Š., personas kods /personas kods/, pieteikumu. Atcelt Daugavpils pilsētas un rajona policijas pārvaldes Kārtības policijas biroja 3.nodaļas priekšnieka vietnieka 2008.gada 3.septembra lēmumu Nr.018/PB592110-Š-15 (2008.gada 31.jūlija administratīvā pārkāpuma protokolslēmums Nr.PB592110) un izbeigt lietu. Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā divdesmit dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rēzeknes tiesu namā.

Tiesnesis /paraksts/ M.Šļakota

NORAKSTS PAREIZS Administratīvās rajona tiesas tiesnesis M.Šļakota Rēzeknē, 2010.gada 28.oktobrī

7. lappuse no 7