Administrative court dismissed VAT refund claim due to evidence proving fictitious transactions with non-existent supplier.

Lietas Nr. A420286615

Lietas arhīva Nr. AA43-0516-17/17

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2017.gada 3.jūlijā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja I.Amona,

tiesneses K.Kalvāne un V.Zommere,

piedaloties pieteicējas SIA „DSN Latvija” pārstāvim Andrejam Ņesterovam, tās pilnvarotajam pārstāvim zvērinātam

advokātam Armandam Rasam un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta

pārstāvei Mārai Peilānei,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA ,,DSN Latvija” pieteikumu par

Valsts ieņēmumu dienesta 2015.gada 27.jūlija lēmuma Nr.22.8/L-30113 atcelšanu, sakarā ar SIA ,,DSN Latvija” apelācijas

sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 11.maija spriedumu.

Aprakstošā daļa

1. Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – Dienests) pieteicējai SIA „DSN Latvija” veica auditu, kurā citstarp tika

pārbaudīta pievienotās vērtības nodokļa un uzņēmumu ienākuma nodokļa samaksa 2013.gadā. Ar Dienesta

ģenerāldirektora 2015.gada 27.jūlija lēmumu Nr.22.8/L-30113 atstāts negrozīts zemākas iestādes lēmums daļā par

pieteicējai nomaksai budžetā aprēķināto pievienotās vērtības nodokli 50 264,91 euro, soda naudu 15 079,48 euro,

nokavējuma naudu 14 918,74 euro, uzņēmumu ienākuma nodokli 28 613,95 euro, soda naudu 8584,19 euro,

nokavējuma naudu 2389,27 euro, un par 3990 euro samazināto pievienotās vērtības nodokli, kā arī papildus noteikts

nomaksai budžetā uzņēmumu ienākuma nodoklis 4206 euro un nokavējuma nauda 351,18 euro. Lēmumā secināts, ka

pieteicēja 2013.gada janvārī, februārī un martā grāmatvedībā reģistrēja faktiski nenotikušus preču iegādes darījumus ar

SIA „VITRON”.

2. Pieteicēja Dienesta ģenerāldirektora 2015.gada 27.jūlija lēmumu Nr.22.8/L-30113 pārsūdzēja tiesā, pieteikumā

norādot turpmāk minēto.

1. Pirms darījumu noslēgšanas ar SIA „VITRON” pieteicēja pārliecinājās par to, ka SIA „VITRON” ir

reģistrēta ar pievienotās vērtības nodokli apliekamo personu reģistrā.

2. Darījumi ar SIA „VITRON” notika. SIA „VITRON” piegādāja preces pieteicējai, pieteicēja tās pieņēma,

abas puses parakstīja preču pavadzīmes-rēķinus, SIA „VITRON” rēķinus samaksāja. Darījumu dokumenti

noformēti atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

3. Dienests nav norādījis uz apstākļiem, kas liecinātu, ka pieteicējas priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību

realizācija bija krāpnieciska vai ļaunprātīga. Dienests nekonstatēja pieteicējas nolūku piedalīties krāpšanā ar

nodokļiem, tas nav norādījis, kādas fiskālās priekšrocības un kādā veidā pieteicēja Dienesta ieskatā varētu būt

guvusi. Tādējādi Dienesta apgalvojumiem trūkst pamatojuma.

4. Piegādātās preces veidoja daļu no pieteicējas aktīviem līdz brīdim, kad piegādātā prece 2013.gada laikā tika

pārdota pieteicējas klientiem, ko apliecina Dienestam iesniegtais preču apgrozījuma pārskats. Apstāklis, ka

Dienests neapšaubīja minēto preču pārdošanas darījumus ar pieteicējas klientiem, pats par sevi apstiprina, ka

pieteicējas rīcībā bija iegādātā prece, ko pārdot tālāk klientiem. Par to aprēķināts pievienotās vērtības nodoklis

un iesniegtas pievienotās vērtības nodokļa deklarācijas.

5. 2013.gada 7.janvāra līgums vērtējams kā pieteicējas un SIA „VITRON” sadarbības līgums, kurā puses

vispārīgi vienojās par sadarbību preču pasūtīšanā un piegādē. Šādā līgumā nav iespējams paredzēt visas

iespējamās detaļas attiecībā uz nākotnē pasūtāmām precēm un to cenām, tās konkrēti uzskaitot. Par šādām

detaļām puses parasti vienojas mutvārdos vai konkludenti, izdarot konkrēto pasūtījumu. To, kādas preces tika

pasūtītas un piegādātas, apliecina pavadzīmes. Arī Dienests atzina, ka no līguma ir saprotams, ka katrs preču

pasūtījums tiek izdarīts uz atsevišķas vienošanās pamata. Nav iespējams iesniegt Dienestam dokumentus, kas

apstiprina vienošanos un pasūtījumu izdarīšanu, ja tas noticis mutvārdos. Tādēļ lietā nozīme ir tieši preču

pavadzīmēm, tās apliecina pasūtījuma un piegādes veikšanu.

6. 2013.gada 7.janvāra līgumā pieļauta maznozīmīga pārrakstīšanās kļūda /pers. A/ uzvārdā. Tai nav nozīmes

attiecībā uz pušu gribas izteikuma konstatēšanu un līguma saturu. Lietā nav apstrīdēts, ka SIA „VITRON”

amatpersona /pers. A/ parakstīja līgumu un saskaņā ar to izrakstītās pavadzīmes. /pers. A/ to apstiprināja arī

2015.gada 3.februāra paskaidrojumā. Pārrakstīšanās kļūda nenozīmē, ka 2013.gada 7.janvāra līgums neatbilstu

saimnieciskajai realitātei un tam būtu formāls raksturs.

7. SIA „Cargo Line” apstiprināja pārvadājumu veikšanas un piegādes SIA „VITRON” faktu. Savukārt SIA

„UNIVERSĀLAIS TRANSPORTS” apstiprināja pārvadājumu veikšanu no Pērnavas uz Ilzenes ielu 2, Rīgā

(SIA „VITRON” noliktava). Tā nenoliedza un neapstiprināja piegādes konkrēti SIA „VITRON”, vien norādīja,

ka tās rīcībā nav saglabājusies pietiekama informācija, lai šo faktu pārbaudītu. Vērtējot kopsakarā SIA „Cargo

Line”, SIA „UNIVERSĀLAIS TRANSPORTS” un SIA „TRANZĪTA TERMINĀLS” paskaidrojumus,

iespējams secināt, ka SIA „UNIVERSĀLAIS TRANSPORTS” piegādāja preces SIA „VITRON” uz tās

noliktavu Ilzenes ielā 2, Rīgā. Turklāt jebkurā gadījumā šaubas jāvērtē par labu pieteicējai. To, ka SIA „Cargo

Line” un SIA „UNIVERSĀLAIS TRANSPORTS” preces transportēja uz pieteicējas noliktavu Dārzciema ielā

60B, Rīgā, apliecina preču pavadzīmes.

8. Preču piegādes un saņemšanas faktu no SIA „VITRON” apstiprināja arī /pers. B/. Tādējādi nav pamata

apšaubīt preču piegādes un pieņemšanas faktu no SIA „VITRON”.

9. Dienests neapšaubīja, ka SIA „VITRON” izrakstītie rēķini atbilst normatīvo aktu prasībām. Līdz ar to ir

izpildīti visi normatīvajos aktos paredzētie nosacījumi, lai rastos tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu.

10. Pārsūdzētajā lēmumā nav vērtēti apsvērumi par to, vai pieteicēja zināja vai tai vajadzēja zināt, ka tās

deklarētie darījumi bijuši saistīti ar cita tirgus dalībnieka, iespējams, veiktu krāpšanu.

11. Saskaņā ar /pers. A/ mutiski paskaidroto pieteicējas amatpersonām /pers. A/ ir piemērots aizdomās turamās

personas statuss kriminālprocesā. Saskaņā ar Kriminālprocesa likumu aizdomās turamās personas vai personas,

pret kuru uzsākts kriminālprocess, paskaidrojumi nav uzskatāmi par pierādījumiem. Šādiem paskaidrojumiem nav

juridiskas nozīmes, ja vien tos neapstiprina citi pierādīšanas līdzekļi. Nav saprotams, kāpēc Dienests /pers. A/

paskaidrojumus Finanšu policijas pārvaldei vērtēja kā pierādījumu, nenoskaidrojot, kādā statusā /pers. A/ tika

pratināts, vai šo paskaidrojumu apstiprina citi pierādījumi. /pers. A/ 2015.gada 3.februāra paskaidrojumā sniegta

pietiekama informācija attiecībā uz darījumiem starp pieteicēju un SIA „VITRON”, turklāt minētos apstākļus

Dienestam bija iespējams gan noskaidrot no citiem lietā esošiem pierādījumiem, gan aicināt /pers. A/ sniegt

detalizētākus paskaidrojumus. Šīs lietas ietvaros tiesai nav saistoši kriminālprocesa ietvaros konstatētie fakti.

12. Ziņas, ko Dienests ieguva SIA „VITRON” juridiskās adreses un struktūrvienības adreses apsekošanas

ietvaros, nav attiecināmas un izmantojamas izskatāmajā lietā. Apsekošanas akti ir parakstīti un attiecīgās

darbības veiktas laikā, kad pieteicēja jau bija pārtraukusi sadarbību ar SIA „VITRON”. Tādējādi minēto

apsekošanu ietvaros gūtās ziņas neapliecina, kāda bija SIA „VITRON” spēja veikt saimniecisko darbību, slēgt

un faktiski izpildīt ar pieteicēju noslēgtos darījumus preču pasūtīšanas un saņemšanas laikā.

13. Sabiedrība, kas nav iesniegusi gada pārskatu par 2013.gadu, tomēr komercdarbību 2013.gadā varēja veikt,

jo komercdarbības veikšanu gada pārskatu iesniegšana neietekmē. Dienests 2013.gada 11.jūlijā bija pieņēmis

lēmumu par SIA „VITRON” saimnieciskās darbības apturēšanu, šis lēmums pieņemts pēc darījumu noslēgšanas

ar pieteicēju un to faktiskas izpildīšanas. Tāpat nav nozīmes tam, ka SIA „VITRON” nav iesniegusi pievienotās

vērtības nodokļa deklarāciju par maiju, jo šajā laikā pieteicēja un SIA „VITRON” nebija slēgušas darījumus un

preču piegāde pieteicējai netika veikta. Darījumu slēgšanas un izpildīšanas brīdī pieteicējai nebija jāzina un tā

nevarēja zināt par to, ka tiks apturēta SIA „VITRON” saimnieciskā darbība un tā neiesniegs gada pārskatu.

Minētās ziņas ir iegūtas par laika periodu pēc pieteicējas un SIA „VITRON” darījumu slēgšanas un izpildes, tās

nepierāda, ka pieteicējas deklarētie darījumi nav notikuši.

Pretēji Dienesta uzskatam reģistrētu transportlīdzekļu neesība SIA „VITRON” nenozīmē, ka šai sabiedrībai

nebija iespējams veikt pasūtīto preču piegādes. Preču piegādes ir iespējams veikt, arī transportlīdzekļus nomājot

vai nolīgstot apakšuzņēmējus – pārvadātājus, kā notika izskatāmajā lietā.

14. Tiesības vērtēt tālākos darījumu partnerus Dienestam ir tikai tiktāl, ciktāl tas faktiski saistīts ar sniegtajiem

pakalpojumiem vai iegādātajām precēm. Tā kā izskatāmajā lietā ir acīmredzami skaidrs, ka SIA „VITRON”

pieteicējai piegādāto preci saņēma no OU „DSN TRADING”, Dienests nepamatoti vērtēja citus SIA „VITRON”

darījumu partnerus un to darījumu partnerus.

15. Pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumā sniedza argumentāciju, kas atspēko apsvērumus par to, ka pieteicēja,

SIA „VITRON” un Igaunijas uzņēmums OU „DSN Trading” ir saistītās personas likuma „Par nodokļiem un

nodevām” 1.panta 18.punkta „g” apakšpunkta izpratnē. Pārsūdzētajā lēmumā Dienests nav centies atspēkot

pieteicējas apstrīdēšanas iesniegumā minēto argumentāciju.

16. Pretēji Dienesta uzskatam apstāklis, ka /pers. C/ (/pers. C/) ir piedalījies preču nosūtīšanā un piegādē, kā arī

tas, ka pieteicējas un Igaunijas uzņēmuma OU „DSN Trading” amatpersonas ir savstarpēji pazīstamas,

nenozīmē, ka pieteicējas darījumi faktiski būtu notikuši ar Igaunijas uzņēmumu OU „DSN Trading” nevis ar SIA

„VITRON”. Šos pieņēmumus Dienests nav pamatojis ar objektīviem pierādījumiem, balstoties vienīgi uz vienu,

turklāt ārpus pieteicējas audita lietas sniegtu paskaidrojumu, kas nesaskan ar citiem pierādījumiem.

17. Pieteicēja sākotnējo lēmumu apstrīdēja 2015.gada 19.martā, pasūdzētais lēmums pieņemts tikai 2015.gada

27.jūlijā, tātad vairāk nekā četrus mēnešus pēc apstrīdēšanas iesnieguma saņemšanas. Dienests nav pieņēmis

lēmumu par termiņa pagarinājumu pārsūdzētā lēmuma pieņemšanai, tādējādi pieļaujot procesuālu pārkāpumu.

3. Dienests paskaidrojumos pieteikumu uzskata par nepamatotu un noraidāmu turpmāk minēto apsvērumu dēļ.

1. Par to, ka pieteicēja zināja vai tai vajadzēja zināt, ka tā piedalās dokumentu noformēšanā par faktiski

neesošiem darījumiem, liecina neatbilstības dokumentu noformēšanā, kas pretēji likuma „Par grāmatvedību”

prasībām neļauj izsekot darījumu gaitai (līguma formāls raksturs, nav iespējams konstatēt cenas veidošanos,

preču pasūtīšanas apstākļus un citu būtisku informāciju, kas liedz identificēt darījumu apstākļus); apstāklis, ka

SIA „DSN Latvija” amatpersona nesniedza patiesu informāciju par preču piegādes faktiskajiem apstākļiem, par

darījumos iesaistītām identificējamām personām; SIA „VITRON” amatpersonas pretrunīgie paskaidrojumi;

Igaunijas uzņēmuma OU „DSN Trading” amatpersonas /pers. C/ Finanšu policijas pārvaldei sniegtā informācija,

no kuras izriet, ka SIA „VITRON” darījumu ķēdē ir nevajadzīgs starpnieks, faktiskais preču piegādātājs ir

Igaunijas uzņēmums OU „DSN Trading”; apstāklis, ka SIA „DSN Latvija” un Igaunijas uzņēmuma OU „DSN

Trading” amatpersonas ir pazīstamas un sadarbojās jau iepriekš, līdz ar to nav saprotama starpnieka iesaiste

darījumā; apstāklis, ka SIA „UNIVERSĀLAIS TRANSPORTS”, SIA „Cargo Line” un SIA „TRANZĪTA

TERMINĀLS” neapstiprināja tiešu sadarbību ar SIA „VITRON”, t.i., nav gūts apstiprinājums, ka minētās

sabiedrības preci pārvadāja pēc SIA „VITRON” pasūtījuma.

2. Dienests secināja, ka iegādes darījumi nav notikuši ar konkrēto sabiedrību. Apstāklis, ka Dienests nav

apstrīdējis preces esības faktu vai preces realizāciju, nenorāda uz to, ka prece tika iegādāta tieši no SIA

„VITRON” un uz to, ka Dienests ir atzinis preces realizācijas darījumus.

3. Pieteicējas atšķirīgais viedoklis par pierādījumu novērtējumu neliecina, ka Dienests objektīvi nenoskaidroja

lietas apstākļus un nenovērtēja pierādījumus.

4. Pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas termiņa kavējums neietekmēja tā saturu.

4. Ar Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 11.maija spriedumu pieteikums noraidīts. Spriedumā norādīts

turpmāk minētais.

1. Tiesa konstatēja, ka lietā izšķirams strīds par to, vai Dienests pamatoti liedza pieteicējai veikt priekšnodokļa

atskaitījumus no budžetā maksājamās nodokļa summas, pamatojoties uz SIA „VITRON” izrakstītajiem rēķiniem.

2. Tiesa citēja Pievienotās vērtības nodokļa likuma (spēkā no 2013.gada 1.janvāra) 92.panta pirmās daļas

1.punktā un ceturtajā daļā noteikto. Tiesa konstatēja, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas un Augstākās tiesas

judikatūrai (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2012.gada 21.jūnija spriedumu apvienotajā lietā Nr.C-80/11 un

C-142/11 Mahageben, 2013.gada 31.janvāra spriedumu lietā Nr.C-643/11 un 2013.gada 18.marta

rīkojumu lietā C-563/11, 2006.gada 6.jūlija sprieduma apvienotajās lietās Nr.C-439/04 un Nr.C-440/04

Axel Kittel 59.punktu Augstākās tiesas 2013.gada 10.maija sprieduma Nr.SKA-2/2013 7.punktu, 2013.gada

10.maija sprieduma Nr.SKA-2/2013 10.punktu un 2013.gada 10.septembra sprieduma Nr.SKA-12/2013

12.punktu) priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības ir liedzamas, ja ir konstatējams viens no šādiem apstākļiem: 1)

darījums faktiski nemaz nav noticis (preces reāli nav piegādātas vispār, noformēti ir tikai dokumenti); 2)

pieteicēja pati iesaistījusies darījumā ar fiktīvo uzņēmumu, līdz ar to nodokļu sistēmas ļaunprātīgā izmantošanā;

3) pieteicēja ir bijusi informēta, ka tiek iesaistīta darījumā ar fiktīvo uzņēmumu.

3. Dienests atzina, ka pieteicēja faktiski nav saņēmusi preci (dušas kabīnes, virtuves, izlietnes, vannas un dušas

jaucējkrāni) no SIA „VITRON”, taču neapstrīd, ka konkrēto darījumu attaisnojuma dokumentos norādītās

preces pieteicējai bija piegādātas (bija pieteicējas rīcībā). Dienests uzskata, ka šīs preces pieteicēja neiegādājās

un tās nepiegādāja deklarētais darījumu partneris SIA „VITRON”, līdz ar to ir noformēti starp pieteicēju un SIA

„VITRON” it kā notikušus darījumus apliecinoši dokumenti, lai gan darījumi starp pieteicēju un SIA „VITRON”

nav notikuši. Dienests atzīst, ka pieteicēja zināja vai tai vajadzēja zināt, ka deklarētie darījumi ar SIA „VITRON”

faktiski nav notikuši.

Savukārt pieteicēja apgalvo, ka darījumi ar SIA „VITRON” ir notikuši un tieši SIA „VITRON” piegādāja

pieteicējai konkrētās preces.

4. Pieteicēja pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās par 2013.gada janvāri, februāri un martu priekšnodoklī

iekļāva 35 326,38 latus (50 264,91 euro) par darījumiem ar SIA „VITRON”.

Atskaitījuma tiesību pamatošanai pieteicēja iesniedza 2013.gada 7.janvārī starp pieteicēju un SIA

„VITRON” noslēgto preču piegādes līgumu (lietas 1.sējuma 171.-172.lapa), kā arī septiņas pavadzīmes par

preču (dušas kabīnes, virtuves, izlietnes, vannas un dušas jaucējkrāni) piegādi (lietas 1.sējuma 172.- 175.lapa).

Tiesa konstatēja, ka līgumu SIA „VITRON” vārdā parakstīja /pers. G/, savukārt pieteicējas vārdā /pers. D/.

Strīdus pavadzīmēs norādīta preču izsniegšanas adrese Ilzenes iela 2, Rīgā un saņemšanas adrese –

Dārzciema iela 60B, Rīgā; preču pārvadātājs – SIA „UNIVERSĀLAIS TRANSPORTS” (transportlīdzekļa

Nr.JD5347/R3290) un SIA „Cargo Line” (transportlīdzekļi ar Nr.HE3220/M, Nr.HD1576/M1250); preču

izsniedzējs norādīts /pers. A/, savukārt preču saņēmējs /pers. B/.

5. Tiesa konstatēja, ka atbilstoši Uzņēmumu reģistra datiem SIA „VITRON” valdes loceklis no 2012.gada

21.septembra līdz 2013.gada 10.maijam un prokūrists no 2013.gada 13.maija līdz 3.jūlijam bija /pers. A/.

/pers. A/ 2014.gada 4.februāra paskaidrojumā Dienestam (lietas 1.sējuma 179.-186.lapa) norāda, ka bijis

SIA „VITRON” amatpersona no 2012.gada 21.septembra līdz 2013.gada 10.maijam, uzņēmumu nopirka

2012.gada rudenī, visus dokumentus parakstīja pats, neviens nebija pilnvarots rīkoties viņa vārdā.

Saskaņā ar Finanšu policijas pārvaldes sniegto informāciju (lietas 1.sējuma 248.lapa) /pers. A/ Finanšu

policijas pārvaldei liecināja, ka uzņēmums reālu saimniecisko darbību neveica. No trešās personas viņš saņēma

SIA „VITRON” darījumu dokumentus, bet reālus darījumus ar sava uzņēmuma darījumu partneriem viņa

uzņēmums neveica. Pēc norēķinu kontu atvēršanas viņš visus uzņēmuma SIA „VITRON” bankas rekvizītus,

bankas dokumentus un kodu kalkulatoru atdeva trešajai personai.

Administratīvo tiesu judikatūrā atzīts, ka administratīvajā procesā var būt pieļaujama kriminālprocesa

ietvaros iegūto pierādījumu pārbaude un vērtēšana (sk. Augstākās tiesas 2007.gada 12.aprīļa spriedumu

Nr.SKA-125/07). Līdz ar to nav pamatoti pieteicējas iebildumi par kriminālprocesa ietvaros iegūto pieradījumu

nepieļaujamību. Tiesa konstatēja, ka /pers. A/ atbilstoši Krimināllikuma 300.pantam ir brīdināts par

kriminālatbildību par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu, līdz ar to /pers. A/ liecības, kas sniegtas kriminālprocesa

ietvaros, ir pieļaujams pierādījums lietā.

6. Tiesa atzina, ka kriminālprocesa ietvaros /pers. A/ liecības ir pietiekamas, tādēļ viņa nopratināšana

izskatāmās lietas ietvaros nav nepieciešama.

7. Tiesa, izvērtējot /pers. A/ liecības (lietas 2.sējuma 37.lapa), nekonstatēja pamatu apšaubīt to ticamību.

Tiesa nesaskatīja objektīvu iemeslu, kāpēc lai kāda persona, kas ir nodarbojusies ar saimniecisko darbību, šo

faktu slēptu un valsts iestādei norādītu, ka par uzņēmuma valdes locekli ir kļuvusi pēc citu personu lūguma un

nekādu saimniecisko darbību nav veikusi. Tiesai nelikās ticami, ka persona, kas ir reāli nodarbojusies ar

uzņēmējdarbību, bez saprotama iemesla to noliegtu. Tiesa atzina, ka liecinieka liecības ir pilnīgas, konkrētas,

skaidras un noteiktas, bez savstarpējām pretrunām, tiesa arī nekonstatēja pretrunas ar citiem lietas materiāliem.

Tiesa nekonstatēja liecinieka ieinteresētību lietas iznākumā, kā arī citus faktorus, kas varētu ietekmēt liecību

patiesumu, līdz ar to tiesai nebija pamata apšaubīt /pers. A/ kriminālprocesa ietvaros sniegto liecību ticamību.

Tādējādi izskatāmās lietas ietvaros nav nozīmes pieteicējas apsvērumiem par /pers. A/ statusu krimināllietā.

Kā norādījusi Augstākā tiesa, ja vienīgais sabiedrības īpašnieks un pārstāvis noliedz, ka būtu veicis jebkādu

reālu uzņēmējdarbību, ka ir slēdzis saimnieciskus darījumus vai pilnvarojis to darīt kādu citu, nav iespējams, ka

šī sabiedrība veica tiesisku saimniecisko darbību savā vārdā (Tiesu prakses vispārinājuma „Administratīvo

tiesu prakse likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” interpretācijā un piemērošanā” 23.punkts,

http://www.at.gov.lv/). Proti, saskaņā ar Komerclikuma 221.panta pirmo daļu valde ir sabiedrības

izpildinstitūcija, kura vada un pārstāv sabiedrību. Tādējādi gadījumā, kad komersants veic saimniecisko darbību,

tas tiek veikts ar valdes starpniecību vai tās pārziņā, līdz ar to gadījumā, ja uzņēmums ir veicis saimniecisko

darbību, uzņēmuma amatpersonām ir jābūt par to informētām. Līdz ar to, ja vienīgā uzņēmuma amatpersona

apgalvo, ka uzņēmums nav nodarbojies ar saimniecisko

darbību, tiesas ieskatā, ir objektīvs pamats apšaubīt, ka konkrētā juridiskā persona savas saimnieciskās

darbības ietvaros ir veikusi kādus darījumus.

Ņemot vērā /pers. A/ liecības, tiesa nekonstatēja SIA „VITRON” likumīgā pārstāvja gribu veikt darījumus

ar pieteicēju vai pilnvarot kādu citu personu šo darījumu veikšanai. Līdz ar to tiesa secināja, ka tai ir objektīvs

pamats apšaubīt darījumu faktisko esību. Tiesa piekrita Dienestam, ka minētais ļauj secināt, ka sabiedrības vārdā

tika veikta nelikumīga faktiskajiem apstākļiem neatbilstoša dokumentu noformēšana.

Pieteicēja iesniegusi Dienestam SIA „VITRON” valdes locekļa /pers. A/ 2015.gada 3.februārī notariāli

apstiprinātu, Dienestam adresētu paskaidrojumu (lietas 1.sējuma 162.- 163.lapa). Tiesa atzina, ka nav pamata

piešķirt ticamību šim paskaidrojumam, jo tajā norādīta vispārīga satura informācija bez objektīva skaidrojuma

par noformēto darījumu norisi un apstākļiem, t.i., nav norādītas konkrētas personas, kuras piedalījās darījumu

noslēgšanā un veikšanā, t.sk. nav saprotams, kā tika saņemti preču pasūtījumi no pieteicējas, kā arī nav

pietiekami izskaidroti citi darījumu norises apstākļi, kas rada šaubas par darījumu faktisko esību. Turklāt

atbilstoši Notariāta likuma 139.7pantam apliecinājumi par liecību sniegšanu nevar aizstāt attiecīgā procesuālā

kārtībā iegūtās liecības Latvijas tiesu un pirmstiesas izmeklēšanas iestādēs kriminālprocesos, civillietās un

administratīvajā procesā tiesā. Tādējādi /pers. A/ 2015.gada 3.februāra notariāli apstiprinātie paskaidrojumi nevar

aizstāt kriminālprocesa ietvaros sniegtās liecības. Turklāt izskatāmajā gadījumā notārs nav notariāli apliecinājis

liecību sniegšanu Notariāta likuma 139.5pantā noteiktajā kārtībā.

Ņemot vērā minēto, tiesa augstāku ticamību piešķīra /pers. A/ Finanšu policijas pārvaldei liecinātajam un

atzina, ka sniegtās liecības ir pietiekamas lietas izspriešanai pēc būtības.

Ievērojot iepriekš konstatēto, tiesa atzina, ka nav nozīmes pieteicējas apsvērumiem par to, ka lietā nav ticis

apstrīdēts, ka /pers. A/ ir parakstījis līgumu un saskaņā ar līgumu izrakstītās preču pavadzīmes, jo, ja objektīvi ir

konstatējams, ka darījums faktiski nav noticis, bet ir veiktas vienīgi formālas darbības darījuma uzrādīšanai,

priekšnodoklis nevar tikt atskaitīts, un rēķina vai citu dokumentu noformēšana atskaitīšanu nepamato (sk.

Augstākās tiesas 2012.gada 10.aprīļa sprieduma Nr.SKA-69 9.punktu).

8. Dienests noskaidroja, ka Ilzenes ielā 2, Rīgā no 2012.gada 29.oktobra ir reģistrēta SIA „VITRON”

strūkturvienība „NOLIKTAVAS TELPA”, savukārt Dārzciema ielā 60B, Rīgā no 2012.gada 13.septembra ir

reģistrēta pieteicējas struktūrvienība „NOLIKTAVA”.

2013.gada 24.maijā Dienests apsekoja SIA „VITRON” struktūrvienību „NOLIKTAVAS TELPA” Ilzenes

ielā 2, Rīgā, konstatējot, ka tur atrodas liela noliktavas teritorija ar nožogojumu un zīmi „Muitas teritorija”, kurā

iebraukt/iekļūt teritorijā var tikai caur apsardzes punktu un izrakstot caurlaidi. Apsekošanas laikā SIA „VITRON”

saimnieciskā darbība netika konstatēta, kā arī apsardzes punkta darbinieki paskaidroja, ka minētajā adresē SIA

„VITRON” saimniecisko darbību neveic (lietas 1.sējuma 232.lapa). Tādējādi no 2013.gada 24.maija

apsekošanas akta Nr.23.2.1/142A izriet, ka Ilzenes ielā 2, Rīgā, SIA „VITRON” saimniecisko darbību neveic.

9. Līdz ar to nav nozīmes pieteicējas apsvērumiem par to, ka apsekošanas akti ir parakstīti un attiecīgās

darbības tika veiktas laikā, kad pieteicēja jau bija pārtraukusi sadarbību ar SIA „VITRON”. Ņemot vērā minēto,

secināms, ka Ilzenes ielā 2, Rīgā SIA „VITRON” nevarēja uzglabāt vai izsniegt preces, līdz ar to Dienests

pamatoti apšaubīja strīdus pavadzīmēs norādītās preču iekraušanas adreses patiesumu, t.i., pavadzīmēs

norādītās informācijas atbilstību darījumu faktiskajiem apstākļiem.

10. Tiesa konstatēja, ka strīdus pavadzīmēs kā preču pārvadātājs norādīta SIA „UNIVERSĀLAIS

TRANSPORTS” un SIA „Cargo Line”.

No SIA „UNIVERSĀLAIS TRANSPORTS” 2015.gada 28.janvāra, 2015.gada 2.februāra un 2015.gada

9.februāra paskaidrojuma (lietas 1.sējuma 188.,189. un 193.lapa), SIA „UNIVERSĀLAIS TRANSPORTS”

2013.gada 21.janvāra, 4.februāra un 6.marta rēķiniem SIA „Cargo Line” par transporta pakalpojumiem maršrutā

Pērnava – Rīga, SIA „Cargo Line” 2015.gada 14.janvāra vēstules Dienestam (lietas 1.sējuma 203.lapa) un

2015.gada 2.februāra iesnieguma un tam pievienotajiem rēķiniem CMR, maksājumu uzdevumiem (lietas 1.sējuma

204.-214.lapa) tiesa konstatēja:

1) SIA „Cargo Line” noformēja SIA „TRANZĪTA TERMINĀLS” rēķinus, t.i., 2013.gada 14.janvāra rēķinu

Nr.CL-03-01/2013 (lietas 1.sējuma 210.lapa) un 28.janvāra rēķinu Nr.CL-12-01/2013 (lietas 1.sējuma

205.lapa) par transporta pakalpojumiem maršrutā Pērnava, Igaunija-Rīga, Latvija;

2) CMR kā preču nosūtītājs norādīts Igaunijas uzņēmums OU „DSN Trading”, kā saņēmējs – SIA

„VITRON”, kā preču iekraušanas vieta norādīta Pērnava, Igaunija (2013.gada 14.janvārī – Melsa 23, Valga,

Igaunija, kā preču izkraušanas vieta – Ilzenes iela 2, Rīga, kā transportētā prece norādīta dušas kabīnes un ūdens

maisītāji);

3) SIA „Cargo Line” 2015.gada 16.februāra paskaidrojumā (lietas 1.sējuma 202.lapa) Dienestam norādīja,

ka 2013.gada 21.janvārī, 4. un 25.februārī, 6.martā saņēma transporta pakalpojumus no SIA „UNIVERSĀLAIS

TRANSPORTS”, kuras sniegtā pakalpojuma tiešais pasūtītājs bija kompānija SIA „Cargo Line”, savukārt SIA

„Cargo Line” minētos pakalpojumus pasūtīja SIA „TRANZĪTA TERMINĀLS”.

Ievērojot minēto, tiesa secināja, ka SIA „Cargo Line” bija SIA „TRANZĪTA TERMINĀLS” un SIA

„UNIVERSĀLAIS TRANSPORTS” starpnieks.

SIA „TRANZĪTA TERMINĀLS” 2015.gada 18.februāra vēstulē Nr.ADM-16/15 (lietas 1.sējuma

186.lapa) Dienestam apstiprināja, ka 2013.gada janvārī-martā saņēma starptautiskus preču pārvadājumu

pakalpojumus no SIA „Cargo Line”, lai izpildītu Igaunijas uzņēmuma OU „DSN Trading” pasūtījumus. SIA

„TRANZĪTA TERMINĀLS” rīcībā nav informācijas, ka kravu gala saņēmējs ir SIA „VITRON”.

Izvērtējot iepriekš konstatēto, tiesa piekrita Dienestam, ka, lai gan SIA „UNIVERSĀLAIS

TRANSPORTS”, SIA „Cargo Line” un SIA „TRANZĪTA TERMINĀLS” apstiprināja kravu pārvadājumu faktu

konkrētajos datumos, tomēr nav gūts apstiprinājums, ka prece pārvadāta pēc SIA „VITRON” pasūtījuma. Tiesa

nepiekrita pieteicējas apgalvojumam, ka lietā iegūtie pierādījumi apstiprina, ka SIA „UNIVERSĀLAIS

TRANSPORTS” piegādāja preces SIA „VITRON”. Turklāt SIA „UNIVERSĀLAIS TRANSPORTS”, SIA

„Cargo Line” un SIA „TRANZĪTA TERMINĀLS” sniegtā informācija nonāk pretrunā ar /pers. A/ 2015.gada

3.februāra paskaidrojumā norādīto, ka viņš SIA „VITRON” vārdā organizēja preču pasūtīšanu un piegādi.

11. Izvērtējot pieteicējas darba ņēmēju /pers. B/ un /pers. D/ 2015.gada 17.februāra paskaidrojumus (lietas

1.sējuma 177., 178.lapa), tiesa secināja, ka viņi neapstiprina preču saņemšanu tieši no SIA „VITRON”.

12. Tiesa atzina, ka arī SIA „VITRON” deklarētie darījumu partneri SIA „DIALTEK”, SIA „GRASIS AD”,

SIA „RSTS Latvija”, SIA „AVEX” un SIA „Arfi Line” nav piegādājuši pieteicējai strīdus pavadzīmēs norādītās

preces.

Dienests noskaidroja, ka SIA „VITRON” pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās (lietas 1.sējuma

248.lapa) uzrāda turpmāk minēto: 1) par 2013.gada janvāri priekšnodoklī uzrāda darījumus ar SIA „DIALTEK”,

SIA „GRASIS AD” un darījumus zem 1000 latiem; 2) par 2013.gada februāri uzrāda darījumus ar SIA „RSTS

Latvija”, SIA „GRASIS AD”, SIA „AVEX” un darījumus zem 1000 latiem; 3) par 2013.gada martu

priekšnodoklī uzrāda darījumus ar SIA „Arfi Line”, SIA „GRASIS AD” un darījumus zem 1000 latiem; 4) par

2013.gada janvāri-martu deklarē preču iegādi no Eiropas Savienības dalībvalstīm, t.sk. no Igaunijas uzņēmuma

OU „DSN Trading”.

Izvērtējot SIA „Arfi Line”, SIA „RSTS Latvija”, SIA „AVEX” sniegto informāciju Dienestam, tiesa

secināja, ka SIA „Arfi Line” un SIA „RSTS Latvija” transporta pakalpojumi, kā arī SIA „AVEX” preču piegādes

darījumi nav identificējami ar strīdus darījumiem (santehnikas piegāde).

SIA „RSTS Latvija” valdes loceklis /pers. E/ 2015.gada 16.janvāra paskaidrojumā Dienestam norāda, ka

vadītājs, kurš veda kravu, šobrīd nestrādā, bet viņš nevar paskaidrot darījumu būtību. Minētajam

paskaidrojumam pievienots SIA „RSTS Latvija” 2013.gada 29.janvāra rēķins-faktūra Nr.2341 par transporta

pakalpojumiem 2013.gada 29.janvārī maršrutā no Viļņas līdz Rīgai, kas neatbilst strīdus pavadzīmju datumiem

un tajās norādītajam maršrutam.

Izvērtējot SIA „Arfi Line” 2015.gada 19.janvāra paskaidrojuma Nr.01/15-FIN27 pielikumus (lietas 1.sējuma

248.lapa), tiesa konstatēja, ka SIA „VITRON” 2013.gada 26.martā ar SIA „Arfi Line” noformēja transporta

ekspedīcijas pasūtījumu-līgumu Nr.14497 par kravas transportēšanu (lietas 1.sējuma 221.lapa) no Allcenstr.23,

Darmstadt, DE 64293, Vācijā līdz Kandavas ielai 41a, Rīgā, Latvijā 2013.gada 8.-11.martā, SIA „Arfi Line”,

2013.gada 6.martā izsniedza SIA „VITRON” rēķinu Nr.ARFI-62122 (lietas 1.sējuma 223.lapa) par

apdrošināšanu un 2013.gada 7.martā – par fraktu 2013.gada 8.-11.martā. Minētais SIA „VITRON” darījums ar

SIA „Arfi Line” neatbilst strīdus pavadzīmes datumam un tajā norādītajam maršrutam.

SIA „DIALTEK” 2014.gada 21.janvāra paskaidrojumā Nr.21-01/2014 (lietas 1.sējuma 215.lapa) norāda,

ka SIA „DIALTEK” 2013.gada janvārī–martā iznomāja SIA „VITRON” noliktavas telpas.

SIA „GRASIS AD” pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās (lietas 1.sējuma 248.lapa) par 2013.gada

janvāri–martu priekšnodoklī uzrāda darījumus ar vienīgo darījumu partneri SIA „I Cena”, kā arī 2013.gada

janvārī un februārī – darījumus zem 1000 latiem, savukārt SIA „I Cena” pievienotās vērtības nodokļa

deklarācijās priekšnodoklī strīdus darījumu laikā uzrāda darījumus ar SIA „RAFF” un darījumus zem 1000

latiem. SIA „RAFF” pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās par 2013.gada janvāri-martu priekšnodoklī uzrāda

darījumus ar SIA „IVHAIR”, kura minētajā periodā pievienotās vērtības nodokļa deklarācijās priekšnodoklī

uzrāda darījumus zem 1000 latiem.

Dienests noskaidroja un secināja turpmāk minēto: 1) SIA „IVHAIR” deklarētais pamatdarbības veids

(frizieru un skaistumkopšanas pakalpojumi, mazumtirdzniecība pa pastu vai interneta veikalos) neatbilst strīdus

darījumu saturam; 2) SIA „GRASIS AD” (2013.gada 22.jūlijā), SIA „I Cena” (2013.gada 1.augustā), SIA

„RAFF” (2013.gada 1.augustā), un SIA „IVHAIR” (2013.gada 17.jūlijā) pieņemti lēmumi par izslēgšanu no

Dienesta pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistra; 3) SIA „GRASIS AD” (2013.gada 22.jūlijā), SIA „I

Cena” (2013.gada 1.augustā), SIA „RAFF” (2013.gada 1.augustā) un SIA „IVHAIR” (2013.gada 17.jūlijā)

apturēta saimnieciskā darbība; 4) SIA „GRASIS AD”, SIA „I Cena”, SIA „RAFF” un SIA „IVHAIR” nav

iesniegušas 2013.gada pārskatus, līdz ar to nav deklarējušas pamatlīdzekļus un apgrozāmos līdzekļus, netieši

apliecinot, ka norādītajā taksācijas periodā saimniecisko darbību neveica un to rīcībā nebija materiāltehnisko

resursu; 5) SIA „RAFF” nebija reģistrētas struktūrvienības, tātad nebija iespējama preču uzglabāšana; 6) SIA

„GRASIS AD” un SIA „I Cena” nav sasniedzamas juridiskajā un struktūrvienības adresēs (2013.gada 31.maija

apsekošanas akti Nr.23.2.2/168 un Nr.23.2.2/169, Nr.23.2.2/172 un Nr.23.2.2/174 (lietas 1.sējuma 231.,

234., 235.-236.lapa) 6) sabiedrībām nebija vai bija nepietiekoši darbaspēka resursi darījumu nodrošināšanai:

SIA „GRASIS AD” un SIA „I Cena” ziņojumos par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no

darba ņēmēju darba ienākumiem, iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzņēmējdarbības riska valsts nodevu par

2013.gada janvāri-martu deklarē vienu darba ņēmēju; SIA „IVHAIR” 2013.gada janvārī-martā – divus darba

ņēmējus; SIA „RAFF” nebija darba ņēmēju (lietas 1.sējuma 248.lapa); 7) Dienesta Finanšu policijas pārvaldes

2015.gada 20.janvāra vēstulē Nr.14.21- 18/198 (lietas 1.sējuma 248.lapa) norādīts, ka SIA „GRASIS AD”

valdes loceklis /pers. F/ (no 2012.gada 17.jūlija līdz 2013.gada 22.augustam) liecināja, ka par SIA „GRASIS

AD” amatpersonu kļuva pēc trešās personas piedāvājuma, viņa rīcībā nav SIA „GRASIS AD” grāmatvedības

dokumenti, zīmogi, bankas dokumenti, koda kalkulators, finanšu pārskaitījumus viņš neveica, kā arī viņš nezina,

kas kārtoja uzņēmuma grāmatvedību un iesniedza atskaites. /pers. F/ apstiprināja, ka SIA „GRASIS AD” reālu

saimniecisko darbību neveica, viņam nav zināmas SIA „GRASIS AD” darījumu partneres SIA „I Cena” un SIA

„VITRON”.

13. Izvērtējot /pers. F/ liecības (lietas 2.sējuma 37.lapa), tiesa nekonstatēja pamatu apšaubīt to ticamību.

Tiesa atzina, ka šīs liecības ir konkrētas un skaidras, bez savstarpējām pretrunām, tiesa arī nekonstatēja

pretrunas ar citiem lietas materiāliem. Ņemot vērā /pers. F/ liecības, tiesa nekonstatēja SIA „GRASIS AD”

likumīgā pārstāvja gribu veikt darījumus vai pilnvarot kādu citu personu šo darījumu veikšanai. Līdz ar to tiesa

apšaubīja darījumu faktisko esību.

14. Tiesa piekrita Dienestam, ka SIA „GRASIS AD” vārdā tika nelikumīgi noformēti faktiskajiem apstākļiem

neatbilstoši dokumenti.

Ņemot vērā Augstākās tiesas 2010.gada 5.jūlija sprieduma Nr.SKA-343/2010 8.punktā un 2011.gada

7.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-295 9.punktā secināto, apstākļos, kad Dienesta iegūtā informācija liecina, ka

tiešais darījumu partneris pats nevarēja piegādāt preci darbaspēka resursu un materiāltehniskās bāzes

nodrošinājuma neesības dēļ, lai noskaidrotu un novērtētu darījumu faktiskos apstākļus jeb to, vai pieteicējas

tiešais darījumu partneris tik tiešām ir piegādājis preci pieteicējai, ir pieļaujami pārbaudīt arī tālākos sadarbības

partnerus kopainas iegūšanai.

Līdz ar to tiesa pieteicējas iebildumus šajā daļā atzina par nepamatotiem.

15. Vērtējot lietā esošos pierādījumus kopsakarā, tiesa atzina, ka nav konstatējama SIA „VITRON” reāla

saimnieciskā darbība uz darījumu ar pieteicēju noslēgšanas brīdi. Dienests audita laikā par SIA „VITRON”

noskaidrojis, ka šī sabiedrība kā saimnieciskās pamatdarbības veidus deklarēja mazumtirdzniecību pa pastu vai

interneta veikalos, plaša sortimenta preču vairumtirdzniecības starpnieku darbību un nespecializēto

vairumtirdzniecību. 2013.gada 11.jūlijā pieņemts lēmums par šīs sabiedrības izslēgšanu no Dienesta pievienotās

vērtības nodokļa maksātāju reģistra un saimnieciskās darbības apturēšanu. Sabiedrība nav sastopama juridiskajā

adresē Krišjāņa Valdemāra 118, Rīgā un struktūrvienībā „NOLIKTAVAS TELPA” Ilzenes ielā 2, Rīgā. Saskaņā

ar AS „Ceļu satiksmes drošības direkcija” datiem SIA „VITRON” īpašumā vai turējumā strīdus darījumu laikā

nebija reģistrēti transportlīdzekļi, līdz ar to sabiedrībai nebija transportlīdzekļu saimnieciskās darbības

organizēšanai. Sabiedrība nav iesniegusi 2013.gada pārskatu, līdz ar to nav deklarējusi pamatlīdzekļus un

apgrozāmos līdzekļus, netieši apliecinot, ka norādītajā taksācijas periodā saimniecisko darbību neveica un tās

rīcībā nebija materiāltehnisko resursu. Dienestam iesniegtajos ziņojumos par valsts sociālās apdrošināšanas

obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem, iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzņēmējdarbības

riska valsts nodevu SIA „VITRON” 2013.gada janvārī deklarēja trīs darba ņēmējus, 2013.gada februārī, martā –

četrus darba ņēmējus, norādot aprēķināto darba algu līdz 300 latiem.

Tiesa atzina par pamatotu Dienesta secinājumu, ka, vērtējot iepriekš minētos apstākļus kopsakarā, secināms,

ka SIA „VITRON” nav sasniedzama juridiskajā un struktūrvienības adresē, sabiedrības rīcībā nebija

materiāltehnisko resursu strīdus darījumu nodrošināšanai, kā arī sabiedrība izslēgta no Dienesta pievienotās

vērtības nodokļa maksātāju reģistra un tai apturēta saimnieciskā darbība, tādēļ ir apstrīdama SIA „VITRON”

uzticamība, kas nozīmē, ka uzņēmums neveic saimniecisko darbību un tāpēc pēc būtības ir uzskatāms par

fiktīvu. Tiesa atzina, ka Dienests, vērtējot SIA „VITRON” spēju veikt saimniecisko darbību, ir balstījies uz

pierādījumiem, vērtējot tos kopsakarā, līdz ar to pieteicējas iebildumi šajā daļā nav pamatoti.

16. Izvērtējot lietā noskaidroto apstākļu un iegūto pierādījumu kopumu, tiesai neradās šaubas par to, ka

pieteicēja nevarēja nezināt, ka tā iesaistās darījumos, kuru mērķis ir nepamatota fiskālu priekšrocību gūšana.

Kā atzinusi Eiropas Savienības Tiesa, tas, vai darījumu galvenais mērķis ir vienīgi fiskālu priekšrocību

iegūšana, izriet no attiecīgo darījumu satura un īstās nozīmes. Vērtējot darījumu, tiesa var ņemt vērā šo darījumu

pilnībā mākslīgo raksturu, kā arī juridisku, ekonomisku un/vai personisku saistību starp uzņēmējiem, kuri ir

iesaistīti nodokļu samazināšanas plānā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2006.gada 21.februāra sprieduma lietā

C-255/02 Halifax 81.punktu).

Tiesa uzskatīja, ka lietā noskaidroto apstākļu kopums liecina par pārbaudāmo darījumu mākslīgo raksturu.

Pirmkārt, par minēto liecina starp pieteicēju un SIA „VITRON” noslēgtā 2013.gada 7.janvāra preču piegādes

līguma saturs. Proti, saskaņā ar minētā līguma 1.1. un 1.2.apakšpunktu SIA „VITRON” apņemas piegādāt un

pārdot pieteicējai, bet pieteicēja apņemas pasūtīt un nopirkt no SIA „VITRON” preces, kuras piedāvā SIA

„VITRON” saskaņā ar tās izstrādātu piedāvājumu. Katrs atsevišķs preču sūtījums tiek izdarīts, vadoties pēc

pieteicējas veiktā pasūtījuma, un tiek noformēts ar SIA „VITRON” izrakstītu preču pavadzīmi. No līguma

2.2.apakšpunkta izriet, ka preču piegādi no SIA „VITRON” noliktavas līdz SIA „DSN Latvija” noliktavai

Dārzciema ielā 60B, Rīgā veic SIA „VITRON” par saviem līdzekļiem, izmantojot savu transportu vai piesaistot

trešo personu transportu.

Tiesa, izvērtējot minēto līgumu, atzina, ka līguma priekšmets nav identificējams, preču pasūtījumu

apstiprinošu dokumentu pieteicējas rīcībā nav. Vienīgie dokumenti, kuros parādās informācija par precēm un to

cenām, ir rēķini. Tādējādi no līguma nav iespējams gūt skaidru priekšstatu par līguma priekšmetu, darījumu

norisi un to apstākļiem, proti, nav skaidrs, kāda konkrēta prece un kādos apjomos tiks piegādāta. Tiesas ieskatā

līguma saturs norāda par formālu līguma noslēgšanas mērķi, jo no tā nav iespējams identificēt pārdēvēja pārstāvi,

pircēja pārstāvja uzvārds norādīts nekorekti, līgumā norādīta tikai vispārēja satura informācija. Tiesa piekrita

Dienesta viedoklim, ka ir apšaubāms, ka uzņēmējs, kurš veic darījumus normālas komercprakses ietvaros,

parakstītu līgumu, kura noformēšanā pieļautās kļūdas liedz identificēt darījuma puses. Tiesa nepiekrita pieteicējai,

ka kļūda, kas ieviesusies 2013.gada 7.janvāra līgumā attiecībā uz SIA „VITRON” amatpersonas un pieteicējas

amatpersonas uzvārdu (2013.gada 7.janvāra preču piegādes līgumā norādīts, ka SIA „VITRON” pārstāv

D.Černovs, taču saskaņā ar Uzņēmuma reģistra un Dienesta datiem SIA „VITRON” nav bijis ne darbinieks, ne

amatpersona vārdā /pers. G/), ir uzskatāma par maznozīmīgu pārrakstīšanās kļūdu, jo atskaitījuma tiesību

pamatošanai iesniegtais dokuments – līgums, liedz identificēt personu, kura to slēgusi SIA „VITRON” vārdā.

Tiesa neapšauba pieteicējas tiesības vienoties par līguma detaļām mutvārdos vai konkludenti, tomēr ir

jānošķir privātās (civiltiesiskās) darījuma dalībnieku attiecības no publiskajām, proti, pieteicējas pienākumiem

pret valsti. Šajā gadījumā iestādei un tiesai nav jāvērtē noslēgtie darījumi no privāttiesību viedokļa, tā kā šādu

darījumu pamatā ir privātpersonu savstarpēja vienošanās un valsts nevar iejaukties to kontrolē no tāda aspekta,

vai šie privāttiesiska darījuma dalībnieki savstarpēji ir apmierināti ar līguma noteikumu izpildi. Brīdī, kad

privātpersona šādu darījumu piedāvā iestādei (valstij) kā pamatu publisku tiesību izmantošanai (tiesību atskaitīt

priekšnodokli izmantošanai), iestādei ir tiesības (un pienākums) pārbaudīt, vai publisko tiesību jomā noteiktajā

tiesiskajā regulējumā (likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punkts) noteiktie

nosacījumi ir izpildīti (sk. Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 8.jūnija sprieduma lietā Nr.A42722708

16.punktu).

Otrkārt, saskaņā ar 2013.gada 7.janvāra līguma 2.3.apakšpunktu SIA „VITRON” ir pienākums par saviem

līdzekļiem piegādāt preci līdz pieteicējas noliktavai. Savukārt, kā tas ir apstiprinājies ar lietā esošiem

dokumentiem, par preču piegādi pieteicējai faktiski maksāja Igaunijas uzņēmums OU „DSN Trading”. Minētais ir

skaidri norādīts SIA „TRANZĪTA TERMINĀLS” vēstulē Dienestam. Līdz ar to ir apšaubāmi, ka pieteicējai bija

objektīvi nepieciešams izmantot starpnieka pakalpojumus, lai iegādātos preces no sava sadarbības partnera. To,

ka SIA „VITRON” darījumu ķēdē ir nevajadzīgs starpnieks, apstiprina arī Igaunijas uzņēmuma OU „DSN

Trading” amatpersona /pers. C/ (2013.gada janvārī-martā) 2013.gada 14.maija Dienesta Finanšu policijas

pārvaldei sniegtajās liecībās (lietas 1.sējuma 248.lapa). Proti, no /pers. C/ liecībām izriet, ka SIA „DSN

Latvija” amatpersona organizēja darījumus ar Igaunijas uzņēmumu OU „DSN Trading”. Kā minēts iepriekš,

administratīvajā procesā var būt pieļaujama kriminālprocesa ietvaros iegūto pierādījumu pārbaude un vērtēšana.

Tiesa, izvērtējot /pers. C/ liecības, atzina, ka liecības ir konkrētas un skaidras, bez savstarpējām pretrunām, tiesa

arī nekonstatēja pretrunas ar citiem lietas materiāliem. Tāpat nav konstatējami faktori, kas varētu ietekmēt liecību

patiesumu, līdz ar to tiesai nav pamata apšaubīt /pers. C/ liecību ticamību, turklāt /pers. C/ atbilstoši

Krimināllikuma 300.pantam ir brīdināts par kriminālatbildību par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu. Tiesa atzina,

ka /pers. C/ kriminālprocesa ietvaros sniegtā liecība ir pieļaujams pierādījums lietā.

17. Tiesa atzina, ka /pers. C/ liecība kriminālprocesa ietvaros ir pietiekams pierādījums, viņa nopratināšana

izskatāmajā lietā nav nepieciešama.

18. Treškārt, tiesa ņēma vērā arī saistību starp pieteicēju un Igaunijas uzņēmumu OU „DSN Trading”, proti,

SIA „DSN Latvija” un Igaunijas uzņēmuma OU „DSN Trading” amatpersonas bija pazīstamas un sadarbojās jau

iepriekš, par ko liecina 2010.gada 1.augusta aizdevuma līgums Nr.ED 3.22.-15/51 un tā pielikums (lietas

1.sējuma 169. un 170.lapa), kurā norādīts, ka OU „DSN Trading” palielina SIA „DSN Latvija” aizdevuma

summu par 2 000 000 euro. Tāpat no Igaunijas Uzņēmumu reģistra publiski pieejamās informācijas (sk.

https://ariregister.rik.ee; aplūkots 2016.gada 2.maijā), kā arī Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistrā

pieejamās informācijas konstatējams, ka Igaunijas uzņēmuma OU „DSN Trading” valdes locekle ir pieteicējas

valdes locekļa laulātā. Turklāt OU „DSN Trading” un pieteicējai ir viena kopīga mājas lapa www.akvapluss.lv.

Vērtējot pieteicējas amatpersonu personisku saistību kopsakarā ar lietā noskaidrotajiem apstākļiem, tostarp,

/pers. C/ liecībām, tiesai nebija šaubas par to, ka pieteicēja ne tikai zināja, bet pati piedalījās darījumu

organizēšanā tā, lai preču piegāde notiktu, izmantojot SIA „VITRON” rekvizītus.

Ceturkārt, kā izriet no pieteikuma un pieteicējas blakus sūdzībā apgabaltiesai norādītā, pieteicēja bija

informēta par to, ka SIA „VITRON” preces ir iegādātas no Igaunijas uzņēmuma OU „DSN Trading”. Minētais

apliecina, ka pieteicēja apzināti ir iesaistījusies darījumu ķēdē, kas vērsta uz priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību

ļaunprātīgu izmantošanu. Tiesai nelikās ticami, ka SIA „VITRON” kā starpnieks ir piedāvājis pieteicējai izdevīgu

cenu par precēm, ko pieteicēja bez starpniekiem pati varēja iegādāties no Igaunijas uzņēmuma OU „DSN

Trading”, zinot, ka piegādes notiek tieši no minētā Igaunijas komersanta, ar kuru gan pašai pieteicējai, gan tās

valdes loceklim ir nepārprotama saistība.

Piektkārt, vērtējot pieteicējas informētību par iesaistīšanos ļaunprātīgajos darījumos, tiesa ņēma vērā arī

pieteicējas vispārīgos paskaidrojumus, no kuriem nav gūstams vispusīgs un pilnīgs priekšstats par to, kā

norisinājās strīdus darījumi. Proti, pieteikumā darījumu faktiskie apstākļi netiek atklāti. Pieteicēja atreferē Dienesta

secinājumus un citē tiesu praksi, tomēr par darījuma faktiskajiem norises apstākļiem skaidrojumu nesniedz. Lietas

materiālos nav atrodami kādi citi pieteicējas amatpersonu paskaidrojumi, no kuriem būtu iespējams pārliecināties

par darījuma faktiskajiem apstākļiem. Izvērtējot pieteicējas valdes priekšsēdētāja /pers. D/ 2014.gada 30.jūnija

paskaidrojumā (lietas 1.sējuma 187.lapa) norādīto, tiesa atzina, ka šis paskaidrojums vērtējams kā nekonkrēts

un vispārīgs, tas satur vien atsauces uz darījumu dokumentos norādīto informāciju un no šī paskaidrojuma nav

iespējams pārliecināties par darījumu faktisko norisi. Paskaidrojumā nav norādīts, kādā veidā tika saņemta

informācija par preču piedāvājumiem no SIA „VITRON”, kā iegūta informācija par preces sortimentu, tās

kvalitāti, ražotāju un cenu, par darījumu partneru uzticamību. Līdz ar to tiesa secināja, ka /pers. D/

paskaidrojums neapstiprina darījumu faktisko esību.

Pārsūdzētā lēmuma 21.lappusē norādīts, ka dokumenti par preču iegādi no SIA „VITRON” noformēti ar

mērķi gūt fiskālas priekšrocības atskaitāmā priekšnodokļa veidā. Proti, pieteicēja, noformējot faktiski

nenotikušus darījumus ar SIA „VITRON”, radīja sev tiesības atskaitīt priekšnodokli par tiem. Ja pieteicēja būtu

preces iegādājusies tieši no OU „DSN Trading”, tad pieteicējai šādu tiesību nebūtu. Līdz ar to nav pamatots

pieteicējas norādītais, ka Dienests pārsūdzētajā lēmumā nav norādījis, kādas tieši fiskālas priekšrocības pieteicēja

ir ieguvusi.

Saistībā ar pieteicējas norādi, ka Dienests nav ieguvis pierādījumus, kas apstiprinātu pieteicējas iesaistīšanos

nodokļu samazināšanās plānā vai to, ka pieteicējai vajadzēja zināt par krāpnieciskiem darījumiem, norādāms, ka,

lai arī Dienests nav ieguvis tiešus minēto apstākli apstiprinošus pierādījumus, tomēr šāds secinājums izriet no

visu lietā iegūto netiešo pierādījumu kopuma. Kā atzīts administratīvo tiesu praksē, arī ar netiešajiem

pierādījumiem ir pieļaujami pamatot secinājumu par to, ka nodokļu maksātājs bija iesaistījies nodokļa izkrāpšanā

(sk. Augstākās tiesas 2014.gada 10.janvāra rīcības sēdes lēmuma Nr.SKA-105/2014 5.punktu).

Rezumējot iepriekš norādīto, tiesai nebija šaubas par pieteicējas informētību par iesaistīšanos nepamatotā

nodokļa samazināšanas plānā.

Katrs no minētajiem darījumu faktiskās neesības pierādījumiem atsevišķi var būt apstrīdams no nodokļu

maksātāja viedokļa, bet, izvērtējot situāciju kopumā, gandrīz neiespējama ir visu šo apstākļu nejauša sakritība (sk.

Augstākās tiesas 2012.gada 31.augusta sprieduma Nr.SKA-250 6.punktu).

Tiesa atzina, ka Dienests pamatoti liedza pieteicējai tiesības uz priekšnodokļa atskaitījumiem darījumos ar

SIA „VITRON”, pamatoti papildu nomaksai budžetā aprēķinot pievienotās vērtības nodokli 20 50 264,91 euro.

19. Kā izriet no 2013.gada 7.janvāra līguma, preču efektīvas pārdošanas atbalstīšanai un pārdoto preču apjoma

palielināšanai SIA „VITRON” apņēmās maksāt SIA „DSN Latvija” tirdzniecības veicināšanas maksājumus

(bonusus) katru ceturksni līdz 20.maijam, 20.augustam, 20.novembrim un 20.janvārim: 1) 4000 euro, ja piegādāto

preču vērtības summa ceturksnī sasniedz 50 000 euro; 2) 9000 euro, ja piegādāto preču vērtības summa

ceturksnī sasniedz 100 000 euro; 3) 14 000 euro, ja piegādāto preču vērtības summa ceturksnī sasniedz 150 000

euro; 4) 19 000 euro, ja piegādāto preču vērtības summa ceturksnī sasniedz 200 000 euro.

Ievērojot, ka Dienests pamatoti apstrīdēja SIA „VITRON” spēju piegādāt preci pieteicējai, nav pamata atzīt

SIA „VITRON” bonusus pieteicējai. Kā pamatoti norādīja Dienests, 2013.gada 10.maija kredītrēķinam

Nr.RDSN1312/GR (lietas 1.sējuma 176.lapa) nav pievienoti dokumenti, piemēram, pieņemšanas-nodošanas

akts u.c., kas liedz trešajai personai konstatēt bonusa veidošanos, tāpat SIA „VITRON” pievienotās vērtības

nodokļa deklarācijas no 2013.gada aprīļa neiesniedz, kas norāda uz sabiedrības saimnieciskas darbības

neveikšanu, tātad SIA „VITRON” nav atzinusi arī SIA „DSN Latvija” apgrozījuma bonusa veidošanos. Līdz ar

to Dienests pamatoti samazināja pieteicējai 2013.gada maija pievienotās vērtības nodokļa deklarācijā realizācijā

uzrādīto darījumu vērtību par deklarēto darījumu ar SIA „VITRON” vērtību 13 353,28 latiem (19 000 euro) un

samazināja aprēķināto pievienotās vērtības nodokli par 2804,19 latiem (3990 euro).

20. Pieteicējai papildus nomaksai budžetā noteikts arī uzņēmumu ienākuma nodoklis 32 819,95 euro. Korekcijas

uzņēmumu ienākuma nodoklī veiktas saskaņā ar Gada pārskatu likuma 4.panta trešo daļu, 21. un 22.pantu,

likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 4.panta pirmo daļu, 22.panta otro daļu un 26.panta pirmo daļu, sakarā

ar to, ka Dienests nav atzinis pieteicējas darījumus ar SIA „VITRON”. Minētās korekcijas veiktas sakarā ar to,

ka Dienests apstrīdēja pieteicējas darījumus SIA „VITRON”. Tā rezultātā Dienests attiecīgi samazināja

pieteicējas 2013.gada ražošanas izmaksas, pamatojoties uz Gada pārskatu likuma un likuma „Par uzņēmumu

ienākuma nodokli” normām.

Tiesa konstatēja, ka lai atbilstoši Gada pārskatu likuma 22.panta pirmajā daļā un likuma „Par uzņēmumu

ienākuma nodokli” 4.panta pirmajā daļā noteiktajam darījumu vērtību varētu iekļaut uzņēmuma ražošanas

izmaksās, nepieciešams konstatēt, ka šie darījumi ir faktiski notikuši.

Atbilstoši Administratīvo tiesu judikatūrā atzītajam arī uz uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķinu, nosakot

saimnieciskās darbības izmaksās iekļaujamos izdevumus, ir attiecināma tāda pati pieeja, kāda attīstīta Eiropas

Savienības Tiesas judikatūrā. Proti, ja ir pamats apšaubīt, vai pieteicēja darījumu partneris varēja izpildīt

konkrēto darījumu, ir jānoskaidro, vai pieteicējs ir iesaistījies krāpšanā ar nodokļiem (sk. Augstākās tiesas

2013.gada 12.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-21/2013 19.punktu).

Tā kā tiesa atzina par pamatotu Dienesta secinājumu, ka pieteicēja strīdus preces un pakalpojumus nav

saņēmusi no SIA „VITRON” un pieteicēja zināja par to, kādos darījumos tā iesaistās, tiesa atzina, ka Dienests,

pamatojoties uz iepriekš norādītajām tiesību normām pamatoti un tiesiski veica attiecīgās korekcijas pieteicējas

uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķinā.

21. Dienests pieteicējai aprēķināja arī pievienotās vērtības nodokļa soda naudu 15 079,48 euro, nokavējuma

naudu 14 918,74 euro un uzņēmumu ienākuma nodokļa nokavējuma naudu 2740,45 euro. Tiesa, pamatojoties uz

Dienesta piemēroto likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 35.panta pirmo un piekto daļu, likuma „Par

uzņēmumu ienākuma nodokli” 26.panta pirmo daļu un likuma „Par nodokļiem un nodevām” 29.panta otro daļu,

32.panta pirmo, ceturto un piekto daļu, atzina, ka pieteicējai tiesiski ir aprēķināta nokavējuma nauda un soda

nauda. Tiesa soda naudas apmēru atzina par atbilstošu pieteicējas izdarītajam pārkāpumam, un apstākļus, kuru

dēļ pieteicēja būtu atbrīvojama no soda naudas samaksas, nekonstatēja.

22. Pieteicēja norādīja, ka Dienests izskatāmajā gadījumā nav ievērojis likuma „Par nodokļiem un nodevām”

37.pantā noteikto apstrīdēšanas iesnieguma izskatīšanas termiņu. Par to lietā strīda nav.

Saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 37.panta ceturto daļu Dienests izskata iesniegumu un

pieņem lēmumu viena mēneša laikā. Dienesta ģenerāldirektors to var pagarināt uz laiku, ne ilgāku par četriem

mēnešiem no apstrīdēšanas iesnieguma saņemšanas dienas.

Taču attiecībā uz Dienesta ģenerāldirektora lēmuma izdošanas termiņu Augstākā tiesa ir norādījusi, ka

augstākas iestādes lēmuma (administratīvais akts tā galīgajā noformējumā) izdošana nav procesuālā darbība

Administratīvā procesa likuma 49.panta izpratnē. Procesuālās darbības ir tādas, kas ir vērstas uz galīgā procesa

rezultāta sasniegšanu, bet nevis pats rezultāts, šajā gadījumā, administratīvais akts. Gadījumā, ja augstāka iestāde

savlaicīgi neizdod administratīvo aktu, pieteicējai saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 188.panta piekto

daļu ir tiesības, arī nesagaidot augstākas iestādes lēmumu, vērsties tiesā par administratīvā akta atcelšanu (par

galīgo uzskatot to redakciju, kādu persona pēdējo ir saņēmusi), turklāt tādā gadījumā ir pieļauts ilgāks

pārsūdzības termiņš. Lai arī iestādei noteiktā termiņa neievērošana ir procesuāls pārkāpums, procesuālais

pārkāpums jāvērtē atkarībā no tā ietekmes uz galīgo lēmumu (sk. Augstākās tiesas 2007.gada 12.aprīļa

sprieduma Nr.SKA-125/2007 23.5.punktu).

Tiesa piekrita, ka Dienests, pieņemot pārsūdzēto lēmumu ar nokavējumu, ir pieļāvis procesuālu pārkāpumu.

Tiesa nekonstatēja, ka minētais procesuālais pārkāpums būtu ietekmējis pārsūdzētā lēmuma saturu. No

Administratīvā procesa likuma 188.panta piektās daļas var secināt, ka termiņa nokavējuma sekas nevis ietekmē

lietas iznākumu, bet ietekmē pārsūdzības termiņu un kārtību. Tāpēc minētais procesuālais pārkāpums nav

būtisks un pārsūdzētais lēmums nav atzīstams par prettiesisku.

5. Par Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 11.maija spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību, kurā

papildus pieteikumā minētajam norādīts turpmāk minētais.

1. Nav nozīmes vērtēt SIA „VITRON” pieejamos resursus, ievērojot to, ka šī komercsabiedrība veica

starpniecības pakalpojumus, iegādājoties piegādājamās preces no citas komercsabiedrības. SIA „VITRON” bija

darbaspēka resursi, to atzīst arī tiesa. Tāpat nav nozīmes apstāklim, ka SIA ,,VITRON” izslēgta no PVN

maksātāju reģistra un apturēta tās saimnieciskā darbība, nav ticis iesniegts gada pārskats, jo tas notika pēc

darījumu ar pieteicēju noslēgšanas un izpildes. Tādēļ šādas ziņas, kas neattiecas uz auditējamo periodu, nav

attiecināmas uz lietu un nav izmantojamas kā pierādījumi. Šādus apstākļus pieteicēja nevarēja paredzēt un

pieteicējai tie nebija jāparedz. Pieejamība juridiskajā adresē nenozīmē iespēju sastapt jebkurā laikā kādu no

komercsabiedrības pārstāvjiem, bet tikai to, ka šajā adresē komercsabiedrības valde saņem korespondenci.

Tādēļ nav nozīmes apstāklim, ka SIA „VITRON” pārstāvji nav sastapti juridiskās adreses apsekošanas laikā.

2. Lietā nav nozīmes tiesas apsvērumiem par 2013.gada 7.janvāra līguma priekšmetu un šajā līgumā pieļauto

pārrakstīšanās kļūdu /pers. A/ uzvārdā. Par pārrakstīšanās kļūdu /pers. G/ uzvārdā puses nav cēlušas iebildumus

un nav līgumu apstrīdējušas. Pārsūdzētajā lēmumā ir atzīts, ka no līguma ir saprotams, ka katrs preču pasūtījums

tiek izdarīts uz atsevišķas vienošanās pamata. Šādu vienošanos tiesā nav iespējams iesniegt, jo tā notika

mutvārdos. Konkrētu pasūtījumu un piegādi apstiprina katra konkrētā pavadzīme. Līgums noslēgts, ievērojot

privātautonomijas un līgumslēgšanas brīvības principu un ņemot vērā abu pušu vēlmes un intereses. Līdz ar to

nav pamata norādīt uz to, ka līgums nesatur pietiekami detalizētu informāciju, kas būtu saprotama trešajām

personām. Līguma noteikumiem jābūt saprotamiem un nozīmīgiem līguma slēdzējiem.

3. Tiesa nepamatoti norāda, ka pieteicējas amatpersonas /pers. D/ paskaidrojums ir pārāk vispārīgs.

Pieteicējas pārstāvis lūdza /pers. D/ izsaukt uz tiesas sēdi, taču tiesa šo lūgumu nepamatoti noraidīja.

4. Pretēji tiesas uzskatam /pers. A/ paskaidrojumos ir konstatējamas pretrunas. Tiesa nepamatoti par ticamāku

uzskatīja viņa sākotnēji paskaidroto.

5. Tiesa norādīja, ka saskaņā ar 2013.gada 24.maija apsekošanas aktu SIA „VITRON” struktūrvienībā Ilzenes

ielā 2, Rīgā, neveic saimniecisko darbību un nav tur sasniedzama. Tiesa nepamatoti neņēma vērā, ka šī

apsekošana notika pēc auditējamā perioda, kad pieteicēja jau bija pārtraukusi sadarbību ar SIA ,,VITRON”.

Tiesas norādītie apsekošanas akti neapliecina to, kāda bija SIA „VITRON” spēja veikt saimniecisko darbību,

slēgt un izpildīt ar pieteicēju noslēgtos Dienesta apšaubītos darījumus. Turklāt lietā ir pierādījumi tam, ka SIA

„VITRON” noliktavas telpas Ilzenes ielā 2, Rīgā no SIA „DIALTEK” nomāja un nomas maksu maksāja tikai

līdz 2013.gada 31.martam (lietas 1.sējuma 215.lapa).

6. Tiesa nepamatoti vērtēja SIA „DIALTEK”, SIA „GRASIS AD”, SIA „RSTS LATVIJA”, SIA ,,AVEX”

un SIA „Arfi Line” spēju piegādāt preces SIA „VITRON”. Ir acīmredzami skaidrs, ka SIA „VITRON”

pieteicējai piegādāto preci saņēma no Igaunijas uzņēmuma OU „DSN Trading”. Pieteicēja nav atbildīga par to, ka

saskaņā ar Dienesta vērtējumu minētās komercsabiedrības nevarēja piegādāt preces SIA „VITRON”. Pieteicējai

nebija jāpārliecinās par tās darījumu partneru tālāko darījumu partneru nodarbinātajiem darbiniekiem un

piesaistītajiem apakšuzņēmējiem, PVN deklarāciju iesniegšanu un nodokļa maksātāja pienākumu izpildi. Šādas

prasības normatīvie akti neparedz.

Arī judikatūrā atzīts, ka darījumu neesība starp nākamajiem ķēdes dalībniekiem neļauj automātiski secināt,

ka pieteicēja nav saņēmusi preces no tās tiešā darījumu partnera (sk. Augstākās tiesas 2013.gada 24.maija

spriedumu Nr.SKA-84/2013). Tiesu praksē arī atzīts, ka darbaspēka resursu oficiāla neesība nenozīmē, ka

darījumu partneris nevarēja sniegt pakalpojumus. Iespējamas situācijas, kad komercsabiedrība nodarbina

darbiniekus bez darba līguma un tās darījumu partnerim šie apstākļi var nebūt zināmi (sk. Augstākās tiesas

2011.gada 9.jūnija sprieduma Nr.SKA-338/2011 12.punktu).

7. Pieteicējas darbinieki piegādāto preci pieņēma un to apliecināja paskaidrojumos. Nav saprotams, kā tiesa

nonāca pie secinājuma, ka pieteicējas darbinieki neapstiprina preču saņemšanu tieši no SIA „VITRON”.

8. Tiesa atzina, ka pārvadātāju sniegtā informācija apstiprina, ka attiecīgajos preču piegādes datumos ir veikts

kravu pārvadājums, bet nav gūts apstiprinājums tam, ka krava tika pārvadāta tieši pēc SIA „VITRON”

pasūtījuma. Tomēr lietā nav gūts apstiprinājums arī tam, ka piegāde nebūtu veikta pēc SIA ,,VITRON”

pasūtījuma, proti, lietā nav minēto apstākli nedz apstiprinoši, nedz izslēdzoši pierādījumi. Šāda informācija

pārvadātāju rīcībā nav saglabājusies.

9. Tiesa nepamatoti nepievienoja lietai pieteicējas 2016.gada 11.aprīlī tiesā iesniegtajiem paskaidrojumiem

pievienotās fotogrāfijas. Tiesa arī nepamatoti nevērtēja minētajos paskaidrojumos norādītos argumentus.

Salīdzinot fotogrāfijās redzamo ar pavadzīmēs norādīto informāciju, redzams, ka sakrīt tajos redzamie

transportlīdzekļu reģistrācijas numuri, transportlīdzekļi atrodas pie SIA „VITRON” noliktavas, fotogrāfijas ir

uzņemtas dažādās preču piegādes dienās, to apliecina fotogrāfijās redzamie atšķirīgie laika apstākļi. Fotogrāfijas

sakārtotas atbilstoši preču piegādes datumiem. Fotogrāfijas iegūtas no /pers. A/. Pieteicējas rīcībā ir arī tieši

pierādījumi par preču pārvadāšanu.

10. Tiesa nepamatoti norāda, ka pastāv saistība starp pieteicēju un OU „DSN Trading”. Starpniecība preču

piegādē nav aizliegta. Pat ja pieteicēja, OU „DSN Trading” un SIA „VITRON” varētu uzskatīt par saistītām

personām, tikai tāpēc nevar ierobežot priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības. Tādā gadījumā Dienestam ir jāspēj

norādīt, kāda tieši ir negodprātīgās darbības būtība un kādu fiskālu labumu iesaistītās personas ir guvušas.

Dienests nav spējis norādīt, kā tieši izpaudās pieteicējas ļaunprātība un kādu fiskālu labumu tādā gadījumā guva

iesaistītās personas. Nav pamata liegt pieteicējai priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības tikai tādēļ, ka pieteicējas un

OU „DSN Trading” amatpersonas ir pazīstamas.

Vērtējot darījumu norisi, nav nozīmes arī tam, ka atbilstoši sadarbības līguma 2.3.punktam par preču

piegādi jāmaksā SIA „VITRON”, bet faktiski to darīja OU „DSN TRADING”. Pieteicējai nav zināms un nav

jāatbild par to, kā tās darījumu partneris organizē un samaksā preču piegādes pieteicējai, vienojoties par to ar

saviem tālākajiem darījumu partneriem. Minētais apstāklis nenorāda uz to, ka pieteicēja būtu ļaunprātīgi rīkojusies

priekšnodokļa atskaitīšanas jomā. Ja ir atzīts, ka preces atbilstoši SIA „VITRON” un OU „DSN TRADING”

darījumiem tika piegādātas SIA „VITRON” līdz noteiktai vietai, tas apstiprina preču piegādes un darījumu

faktisko norisi. Savukārt tas, kura komercsabiedrība par to maksāja, ir otršķirīgs apstāklis.

Pieteicēja līgumu par preču piegādi ar SIA „VITRON”, nevis ar OU „DSN TRADING” slēdza tāpēc, ka

OU „DSN TRADING” atteicās vienoties par preču piegādi konkrētajā pieteicējai nepieciešamo preču grupā,

norādot, ka pasūtītais preču apjoms ar pēcapmaksu ir pietiekami liels, un konkrēto preču pasūtījums nebūtu

iespējams saskaņā ar tiem nomaksas noteikumiem, kas pastāvēja starp OU „DSN TRADING” un pieteicēju.

Nevar piekrist uzskatam, ka darījumu faktiskā norise būtu jāapšauba tādēļ, ka pieteicējai ar SIA „VITRON” no

komercdarbības viedokļa nav izdevīgi veikt darījumus. Dienestam un tiesai nav darījuma partnera vietā jāizvērtē

darījuma potenciālais izdevīgums. To pienākums ir pārbaudīt pierādījumus par to, vai darījumi ir notikuši, nevis

jāpieņem, ka darījumi nav notikuši tādēļ, ka sadarbības līgums nebija pietiekami izdevīgs kādai no pusēm.

Dienests nespēja savlaicīgi un korekti administrēt SIA „VITRON” darbību nodokļu nomaksas jomā, taču

atbildību par to Dienesta un tiesas ieskatā jāuzņemas pieteicējai. Pieteicēja nevar atbildēt par to, ka SIA

„VITRON” nav samaksājusi budžetā nodokli. No savas puses pieteicēja veica nepieciešamos nodokļu

maksājumus un paļāvās uz tās darījumu partnera korektu rīcību.

11. Tiesa nepamatoti secināja, ka nav nepieciešams kā liecinieku nopratināt OU „DSN TRADING”

amatpersonu /pers. C/. Pretēji tiesas uzskatam /pers. C/ liecība Finanšu policijas pārvaldei neatbilst preču

pavadzīmēs un PVN deklarācijās norādītajam. Viņš paskaidroja, ka 2013.gada janvārī 5-6 reizes ir devies uz

Pērnavu sakarā ar preču piegādi pieteicējai, taču atbilstoši pieteicējas PVN deklarācijām par 2013.gada janvāri

šajā laikā OU „DSN Trading” pieteicējai veica 25, nevis 5-6 preču piegādes. Savukārt SIA „VITRON” šajā laika

periodā preces tika piegādātas 3 reizes. Tātad tiesa piešķīra ticamību liecībai, kas nesaskan ar pārējiem

pierādījumiem.

12. Tiesa nepamatoti secināja, ka pieteicēja guva fiskālas priekšrocības, jo gadījumā, ja pieteicēja preces būtu

iegādājusies no OU „DSN TRADING”, tad pieteicējai šādu tiesību nebūtu. Pieteicēja samaksāja SIA „VITRON”

pievienotās vērtības nodokli par precēm un vēlāk, saņemot pievienotās vērtības nodokli no preču gala

patērētājiem, pieteicēja to iemaksāja valsts budžetā. SIA „VITRON” jāatbild par tālāko rīcību ar nodokli, ko tā

saņēma no pieteicējas.

13. Nav saprotams, kāpēc tiesa norāda, ka pieteicējas paskaidrojumi par darījumu norisi ir pārāk vispārīgi. Nav

saprotams, kādu papildu informāciju un pierādījumus pieteicēja nav iesniegusi.

14. Tiesa atzina, ka secinājums par to, ka darījumi starp pieteicēju un SIA „VITRON” nav notikuši, izdarīts uz

netiešu pierādījumu kopuma pamata. Tādējādi tiesa faktiski atzina, ka nav gūti pierādījumi par to, ka pieteicējas

un SIA ,,VITRON” darījumi nav notikuši. Gadījumā, ja pieteicējs pārsūdz administratīvo aktu, kas balstīts uz

netiešiem pierādījumiem, tiesai ar sevišķu rūpību jāizvērtē pieteicēja pretargumentus, nevis automātiski jāpiekrīt

iestādes viedoklim. Atbilstoši privātpersonas tiesību aizsardzības principam šaubas jāvērtē par labu pieteicējam,

bet tiesa tā nerīkojās. Tiesai nav pienākuma atrunāt visus lietas dalībnieka argumentus, tomēr tiesai ir pienākums

vērtēt tos argumentus, par ko lietas dalībniekiem ir atšķirīgi uzskati un kam ir nozīme taisnīgā lietas izspriešanā.

15. Rakstveidā, nevis mutvārdos iegūti personu paskaidrojumi nav pieļaujami pierādījumi tiesas procesā, līdz ar

to tie ir izslēdzami no pierādījumiem. Administratīvā procesa likuma 145.panta ceturtā daļa neaizliedz iepazīties

ar lietas materiāliem, kuri satur ierobežotas pieejamības informāciju, bet gan nosaka ierobežojumu iepazīties ar to

noteiktā kārtībā un formā. Arī pieteicējas pārstāvim jābūt iespējai uzdot jautājumu iesaistītajām personām, tāpēc

kā lieciniekus ir jānopratina /pers. A/, /pers. C/, /pers. B/ un /pers. D/.

16. Izskatot konkrēto pieteikumu, tiesai ir jāvērtē tikai pārsūdzētajā lēmumā ietvertais pamatojums, tiesas

kompetencē neietilpst vērtēšanas robežu paplašināšana.

6. Dienests paskaidrojumā apelācijas sūdzību uzskata par nepamatotu un norāda turpmāk minēto.

1. Tiesa izvērtēja ne tikai pieteicējas iesniegto attaisnojuma dokumentu juridisko formu, bet arī to ekonomisko

saturu un būtību kopsakarā ar citiem lietā esošiem pierādījumiem, tiesas secinājumi ir pamatoti.

2. Pieteicēja nepamatoti norāda, ka tās pārstāvis tiesas sēdē lūdza uz tiesu izsaukt /pers. D/, no tiesas sēdes

protokola tas nav konstatējams.

3. Tiesa pamatoti noraidīja pieteicējas lūgumu par liecinieku /pers. A/, /pers. C/, /pers. B/ un /pers. D/

nopratināšanu, jo lietā esošie pierādījumi bija pietiekami.

4. Tiesas konstatētie fakti, ka preču piegādi veica trešās personas, bet par šo pakalpojumu maksāja uzņēmums

OU „DSN Trading”, kas neatbilst 2013.gada 7.janvāra līguma 2.3.apakšpunktā norādītajam, kopsakarā ar /pers.

C/ liecībām Finanšu policijas pārvaldē liek apšaubīt to, ka pieteicējai bija objektīvi nepieciešams izmantot

starpnieka pakalpojumus, lai iegādātos preces. Šie fakti netieši pierāda, ka preču piegāde notika bez SIA

„VITRON” piedalīšanās.

5. Tiesa pamatoti secināja, ka pieteicēja nevarēja nezināt, ka tā iesaistās darījumos, kuru mērķis ir nepamatotu

fiskālu priekšrocību gūšana. Tiesa pamatoti secināja, ka arī ar netiešajiem pierādījumiem iespējams pamatot

secinājumu par to, ka nodokļu maksātājs ir piedalījies nodokļu izkrāpšanā. Tiesa pareizi izvērtēja arī, kādas

fiskālās priekšrocības pieteicēja guva, noformējot konkrētos darījumus.

7. Tiesas sēdē pieteicējas pārstāvji uzturēja apelācijas sūdzību un lūdza pieteikumu apmierināt, bet Dienesta pārstāve

apelācijas sūdzību neatzina un lūdza pieteikumu noraidīt. Tiesas sēdē tika nopratināti liecinieki /pers. D/, /pers. B/ un

/pers. C/. /pers. A/ tiesas sēdē atteicās no pienākuma liecināt, jo viņš ir atzīts par aizdomās turēto kriminālprocesā

Nr.15830009013 un izskatāmajā lietā sniegtās liecības var vērsties pret viņu minētajā kriminālprocesā.

Motīvu daļa

8. Noklausījusies lietas dalībnieku paskaidrojumus un izvērtējusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa

secina, ka apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

9. Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa pareizi konstatēja lietas faktiskos un tiesiskos

apstākļus. Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesas sprieduma daļā (sk. šā sprieduma 4.punktu,

bet izņemot 4.6, 4.9., 4.13, 4.15 un 4.17.punktu) ietvertais pamatojums ir pareizs un pietiekams, līdz ar to

Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās

instances tiesas lietas apstākļu konstatējumam un sprieduma motivācijai šajā daļā un Administratīvā procesa likuma

251.panta piektajā daļā norādītos apsvērumus atkārtoti nenorāda.

1. Administratīvā apgabaltiesa kā liecinieku nopratināja /pers. C/, kurš liecināja, ka viņam 2013.gadā piederēja

Igaunijas uzņēmums OU „DSN Trading”, kurš sadarbojās ar pieteicēju. /pers. C/ pieteicējas amatpersonu /pers. D/

pazīst jau aptuveni 20 gadus. OU „DSN Trading” pieteicējai pārdeva preces, bet kopš 2012.gada beigām pieteicējai

bija finansiālas problēmas, samaksu par precēm tā veica ar kavēšanos. Tad uzradās SIA „VITRON”, ko pārstāvēja

/pers. A/, viņš piedāvāja no /pers. C/ uzņēmuma pirkt preces. /pers. C/ uzņēmums ar transporta pakalpojumu

sniedzēja transportu un šoferi preces piegādāja no Pērnavas uz Ilzenes ielu 2, Rīgā, /pers. C/ brauca šoferim līdz un

personīgi piedalījās preču nodošanā, /pers. A/ preces pieņēma un fotografēja. Tikai pēc pirmā brauciena /pers. C/

uzzināja, ka /pers. A/ uzņēmums preces pārdod tālāk pieteicējai. Aptuveni 2013.gada beigās /pers. C/ sākās veselības

problēmas, viņš /pers. D/ piedāvāja uzņēmumu OU „DSN Trading” nopirkt un uzņēmums tika pārreģistrēts.

Administratīvā apgabaltiesa kā liecinieku nopratināja pieteicējas darbinieku /pers. B/, kurš pieteicējas darījumus ar

SIA „VITRON” konkrēti neatcerējās. Aplūkojis pieteicējas un SIA „VITRON” pavadzīmes (lietas 1.sējuma

172.lapa un turpmākās lapas), /pers. B/ konkrēto darījumu norisi apstiprināja un paskaidroja, ka parasti preču

piegādātāji preci atved kopā ar piegādātāja pārstāvja parakstītu pavadzīmi un /pers. B/ šo pavadzīmi paraksta, kad

prece ir saņemta. Administratīvā apgabaltiesa kā liecinieku nopratināja arī pieteicējas darbinieku /pers. D/, kurš

liecināja, ka par pieteicējas un SIA „VITRON” 2013.gada darījumiem neatceras, par SIA „VITRON” ir dzirdējis, bet

sīkāk neko nevar paskaidrot.

Izvērtējusi /pers. C/ liecību kopsakarā ar pārējiem lietā esošiem pierādījumiem, Administratīvā apgabaltiesa šo

liecību neuzskata par ticamu. Minētā liecība nesakrīt ar /pers. C/ Finanšu policijas pārvaldei 2013.gada 14.maijā

paskaidroto, no kā neizriet, ka /pers. C/ 2013.gadā OU „DSN Trading” vārdā būtu ar /pers. A/ vienojies par preču

pārdošanu SIA „VITRON”, /pers. C/ liecība tiesā nesakrīt arī ar /pers. A/ Finanšu policijas pārvaldē liecināto, ka viņš

ar uzņēmējdarbību SIA „VITRON” vārdā nenodarbojās. Apgabaltiesa /pers. C/ sākotnēji Finanšu policijas pārvaldē

liecināto uzskata par ticamāku, jo sākotnējais paskaidrojums sniegts neilgu laiku pēc darījumu noformēšanas un tiesā

/pers. C/ nespēja loģiski izskaidrot, kāpēc viņa liecība tiesā atšķiras no sākotnēji paskaidrotā. /pers. C/ paskaidroja, ka

liecību Finanšu policijas pārvaldē viņš sniedza, kad bija noguris, taču apgabaltiesas ieskatā šāds skaidrojums būtiskās

liecību atšķirības neizskaidro. Ja /pers. C/ būtu noguris, viņš nevarētu detalizēti aprakstīt savu iesaisti preču

pārvadāšanā no Igaunijas uz Latviju saskaņā ar pieteicējas pārstāvja Andreja norādījumiem.

Pieteicēja norāda, ka /pers. C/ liecība Finanšu policijas pārvaldei attiecībā uz preču piegāžu skaitu neatbilst preču

pavadzīmēs un PVN deklarācijās norādītajam, tāpēc šī liecība nav ticama. Apgabaltiesa konstatē, ka no /pers. C/

paskaidrotā Finanšu policijas pārvaldei izriet, ka viņš preču transportēšanā no Igaunijas uz Latviju piedalījās pēc

pieteicējas pārstāvja Andreja lūguma, pēc Andreja norādījumiem viņam bija jāzvana Dmitrijam, visus jautājumus

risināja Andrejs ar Dmitriju. Tātad no /pers. C/ liecības izriet, ka viņš preču transportēšanā piedalījās tikai pēc

pieteicējas pārstāvja lūgumu, nevis patstāvīgi veicot uzņēmējdarbību Igaunijas uzņēmuma OU „DSN Trading” vārdā.

Apgabaltiesas ieskatā būtiskākais šajā liecībā ir nevis tas, tieši cik reizes /pers. C/ piedalījās preču transportēšanā, bet

gan tas, kāpēc un kā uzdevumā viņš to darīja, proti, minēto preču piegādes darījumu būtība.

Apgabaltiesa uzskata par nepamatotu pieteicējas viedokli, ka rakstveidā iegūti personu paskaidrojumi nav

pieļaujami pierādījumi tiesas procesā un tie ir izslēdzami no pierādījumiem. Šā apgalvojuma pamatojumu pieteicēja nav

norādījusi. Apgabaltiesas ieskatā visi Dienesta iegūtie un tiesā iesniegtie pierādījumi attiecas uz izskatāmo lietu, līdz ar

to tie ir vērtējami, izskatot lietu.

Pieteicēja apgabaltiesā iesniedza fotogrāfijas (lietas 2.sējuma 173.-185.lapa), kas tās ieskatā apstiprina preču

saņemšanu no SIA „VITRON”. Apgabaltiesa secina, ka minētās fotogrāfijas nevar apstiprināt strīdus darījumu norisi,

jo no /pers. A/ paskaidrotā Finanšu policijas pārvaldei izriet, ka viņš SIA „VITRON” vārdā saimniecisko darbību

neveica, bet no /pers. C/ paskaidrotā Finanšu policijas pārvaldei izriet, ka viņš piedalījās preču piegādēs pieteicējai no

Igaunijas saskaņā ar pieteicējas pārstāvja Andreja norādījumiem, nevis patstāvīgi veicot uzņēmējdarbību. Turklāt

Dienests nav apšaubījis to, ka pieteicējas rīcībā strīdus pavadzīmēs norādītās preces bija, Dienests ir apšaubījis to,

ka šīs preces ir saņemtas no SIA „VITRON” un apgabaltiesas ieskatā Dienesta iegūtie pierādījumi šo secinājumu

apstiprina.

2. Lietā nav izšķirošas nozīmes pieteicējas darbinieku /pers. B/ un /pers. D/ paskaidrojumiem Dienestam un

liecībām tiesā, jo šie darbinieki konkrēto Dienesta apstrīdēto darījumu norisi ne paskaidrojumos Dienestam, ne tiesā

nevarēja sīkāk paskaidrot. Apgabaltiesa konstatē, ka Dienests šo personu aptaujas lapās nebija iekļāvis jautājumu par

to, vai preces pieteicējai piegādāja SIA „VITRON”. Dienesta uzdotais jautājums „Saskaņā ar VID rīcībā esošo

informāciju Jūs pieņēmāt noliktavā Dārzciema ielā 60B, Rīgā, preces no SIA „VITRON” 2013.gada janvārī–martā?”

(lietas 1.sējuma 177. un 178.lapa) tiesas ieskatā nav uzdots pietiekami precīzi. Šis jautājums nevar tikt saprasts kā

jautājums, vai persona apstiprina preču pieņemšanu tieši no SIA „VITRON”. Atbildēs uz šo jautājumu abi pieteicējas

darbinieki apstiprināja preču saņemšanu saskaņā ar pavadzīmēm, /pers. B/ precīzāk norādīja, ka preci no SIA

„VITRON” saņēma pēc pavadzīmes. Taču /pers. B/ un /pers. D/ nenorādīja uz tādiem apstākļiem, kas liecinātu par

darījuma norisi tieši ar SIA „VITRON”. Arī tiesā /pers. B/, kurš apstiprināja preču saņemšanu saskaņā ar strīdus

pavadzīmēm, to apstiprināja tikai, ņemot vērā tiesas uzrādītajās pavadzīmēs norādīto, nevis tāpēc, ka atcerētos

konkrētos darījumus tieši ar SIA „VITRON”.

3. Dienests pārsūdzētajā lēmumā konstatēja arī, ka SIA „VITRON” kā saimnieciskās pamatdarbības veidus

deklarēja mazumtirdzniecību pa pastu vai interneta veikalos, plaša sortimenta preču vairumtirdzniecības starpnieku

darbību un nespecializēto vairumtirdzniecību; 2013.gada 11.jūlijā pieņemts lēmums par šīs sabiedrības izslēgšanu no

Dienesta pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistra un saimnieciskās darbības apturēšanu, 2013.gada maijā šī

sabiedrība nebija sastopama juridiskajā adresē un struktūrvienībā Ilzenes ielā 2, Rīgā; tās īpašumā vai turējumā strīdus

darījumu laikā nebija reģistrēti transportlīdzekļi; tā neiesniedza 2013.gada pārskatu; 2013.gada janvārī tā Dienestā

deklarēja trīs darba ņēmējus, bet februārī un martā četrus darba ņēmējus, norādot darba algu līdz 300 latiem.

Kaut arī daļa no minētajiem apstākļiem attiecas uz periodu pēc šajā lietā Dienesta apšaubīto darījumu

noformēšanas, apgabaltiesas ieskatā visi minētie apstākļi kopsakarā ar pārējiem lietā esošiem pierādījumiem tomēr ir

ņemami vērā. Šie apstākļi kā netiešie pierādījumi ir attiecināmi uz SIA „VITRON”, nevis uz pieteicēju. Taču

apgabaltiesa nepiekrīt pieteicējas viedoklim, ka konkrētās lietas ietvaros nav pieļaujami vērtēt uz SIA „VITRON”

attiecināmo informāciju. Lai atbilstoši normatīvo aktu prasībām varētu noskaidrot, vai pieteicēja ir saņēmusi preces

tieši no SIA „VITRON”, ir jāņem vērā šo darījumu partneri raksturojošo informāciju, kas ir vērtējama kopsakarā ar

pārējiem lietā iegūtajiem pierādījumiem. Turklāt arī saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 14.daļu

nodokļu administrācija nosaka nodokļa maksājuma apmēru, ņemot vērā nodokļu maksātāja atsevišķa darījuma vai

darījumu kopuma ekonomisko saturu un būtību, nevis tikai juridisko formu. Tātad, vērtējot nodokļu maksātāja

iegrāmatotos darījumus, ir nepietiekami aprobežoties tikai ar to, vai šie darījumi ir juridiski pareizi noformēti, bet ir

nepieciešams izvērtēt arī darījumu ekonomisko būtību, bet to nav iespējams izdarīt, nevērtējot visus Dienesta

noskaidrotos apstākļus par pieteicējas darījumu partneri.

Pieteicēja norāda, ka SIA „VITRON” noliktavas telpas Ilzenes ielā 2, Rīgā no SIA „DIALTEK” nomāja un

nomas maksu maksāja tikai līdz 2013.gada 31.martam (lietas 1.sējuma 215.lapa). Administratīvā apgabaltiesa

konstatē, ka no Dienesta pārbaudes aktiem izriet, ka SIA „VITRON” 2013.gada maijā nebija sastopama ne tikai

minētajās noliktavas telpās, bet arī tās juridiskajā adresē Krišjāņa Valdemāra ielā 118, Rīgā (lietas 1.sējuma

233.lapa). Tātad neilgu laiku pēc apstrīdēto darījumu norises SIA „VITRON” saimnieciskās darbības veikšanas vieta

nebija konstatējama. Tiesas ieskatā minētais netieši apstiprina, ka SIA „VITRON” reālu saimniecisko darbību neveica.

Līdz ar to apgabaltiesas ieskatā visi iepriekš minētie Dienesta konstatētie apstākļi kopsakarā ar pārējiem lietā

esošiem pierādījumiem apstiprina, ka strīdus darījumi nav notikuši.

4. Apgabaltiesa uzskata par nepamatotu pieteicējas argumentu, ka tiesa un līdz ar to arī Dienests nepamatoti vērtēja

SIA „DIALTEK”, SIA „GRASIS AD”, SIA /Nosaukums N/, SIA ,,AVEX” un SIA „Arfi Line” spēju piegādāt preces

SIA „VITRON”. Tā kā Dienests konstatēja, ka SIA „VITRON” pieteicējai 2013.gada janvārī – martā preces

nepiegādāja, bet SIA „VITRON” 2013.gada janvārī – martā bija deklarējusi darījumus ar minētajām sabiedrībām,

Dienests pamatoti vērtēja arī šos darījumus. Apgabaltiesa Dienesta un tiesas secināto par šiem darījumiem atzīst par

pareizu, izņemot tiesas vērtējumu par /pers. F/ liecību Finanšu policijas pārvaldei, jo šī liecība lietas materiālos

neatrodas. Lietā ir tikai Finanšu policijas pārvaldes vēstule, kurā ietverta atsauce uz šo liecību. Taču apgabaltiesas

ieskatā minēto liecību nav nepieciešams pieprasīt no Dienesta, jo pieteicēja Dienesta un tiesas secinājumus par SIA

„VITRON” darījumiem ar SIA „DIALTEK”, SIA „GRASIS AD”, SIA /Nosaukums N/, SIA ,,AVEX” un SIA „Arfi

Line” neapšauba.

5. Ņemot vērā, ka /pers. A/ un /pers. C/ sākotnēji Finanšu policijas pārvaldē neapstiprināja Igaunijas uzņēmuma OU

„DSN Trading” un SIA „VITRON” darījumu, kā arī SIA „VITRON” un pieteicējas darījumu norisi, kā arī ņemot vērā

pārējos Dienesta iegūtos pierādījumus, apgabaltiesa neuzskata par ticamu pieteicējas pārstāvja /pers. D/ paskaidroto,

ka darījumi ir notikuši tā, kā norādīts noformētajos dokumentos. /pers. A/ un /pers. C/ paskaidrotais Finanšu policijas

pārvaldē apstiprina, ka /pers. D/ paskaidrojumi nav patiesi. Līdz ar to pirmās instances tiesa pamatoti secināja, ka

pieteicēja apzināti iesaistījās darījumu ķēdē, kas vērsta uz priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību nepamatotu

izmantošanu.

1. Kaut arī apgabaltiesa nepiekrita atsevišķiem pirmās instances tiesas secinājumiem, kopumā pirmās instances

tiesas spriedums ir pamatots, jo pirmās instances tiesa tāpat kā apgabaltiesa secināja, ka pieteikums ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307.un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

Noraidīt SIA ,,DSN Latvija” pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta 2015.gada 27.jūlija lēmuma Nr.22.8/L-

30113 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.Amona

Tiesneses K.Kalvāne

V.Zommere