Court partially awarded 1200 euros for wrongful detention delay despite prior administrative finding of no serious harm.

Lietas Nr. A420141525

A42-00248-26/23

ECLI:LV:ADRJRIT:2026:0326.A420141525.3.S

Administratīvā rajona tiesa

Rīgas tiesu nams

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2026. gada 26. martā

Tiesa šādā sastāvā: tiesnese Rudīte Migla,

piedaloties pieteicējam /Persona A/un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Ieslodzījuma vietu

pārvaldes pārstāvjiem /Persona B/ un /Persona C/,

atklātā tiesas sēdē, izmantojot tiešsaistes videokonferenču programmu Microsoft Teams, izskatīja administratīvo

lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /Persona A/ pieteikumu par nemantiskā kaitējuma 7500euro atlīdzinājumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējs /Persona A/ 2025. gada 21. janvārī vērsās ar iesniegumu Ieslodzījuma vietu pārvaldē (turpmāk –

pārvalde), kurā norādīja uz Jēkabpils cietuma (turpmāk – cietums) administrācijas prettiesisku rīcību, nepareizi

aprēķinot pieteicēja atbrīvošanas datumu, un lūdzot atlīdzināt nemantisko kaitējumu 5000euro.

Pārvalde, izskatot iesniegumu, 2025. gada 18. februārī pieņēma lēmumu Nr. N-1-2025-03167 (turpmāk –

pārsūdzētais lēmums), ar kuru nolēma atzīt par prettiesisku cietuma administrācijas rīcību, atzīt par atbilstošu

nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu – rakstveida atvainošanos, kuru pārvalde izteikusi šī lēmumā 8. punktā, un

atteikt pieteicējam izdot administratīvo aktu par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu.

Lēmumā pamatojumā norādīts, ka, lai gan cietuma administrācijas rīcība bija prettiesiska, pieteicējam netika

nodarīts smags kaitējums, kas pamatotu prasīto kompensāciju. Pieteicēja cilvēktiesības tika aizskartas, tomēr viņš

tika atbrīvots /Datums B/ap plkst. 10.00, pavadot ieslodzījumā aptuveni 28 diennaktis un 9 stundas. Ņemot vērā, ka

pieteicējs tika atbrīvots no rīta un viņam nebija nepieciešamības pavadīt pilnu papildu dienu cietumā, šī situācija

nevar tikt uzskatīta par smagu cilvēktiesību pārkāpumu.

[2] Nepiekrītot pārsūdzētajam lēmumam, pieteicējs vērsās ar pieteikumu tiesā. Pieteikums pamatots ar turpmāk

norādītajiem argumentiem.

[2.1] Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija 2023. gada 13. jūnijā nolēma Rīgas pilsētas tiesas 2023. gada

13. aprīļa lēmumu atcelt un aizstāt pieteicējam neizciesto sodu sabiedrisko darbu 114 stundas, kas piespriests ar

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2020. gada 27. oktobra spriedumu krimināllietā Nr. /Numurs A/,

ar īslaicīgu brīvības atņemšanu uz 28 dienām, soda izciešanas termiņu skaitot no aizturēšanas brīža. 2023. gada 21.

jūnijā lēmums tika nosūtīts izpildei Valsts policijai.

Pieteicējs tika aizturēts /Datums A/ plkst. 01:05 /Adrese A/. No cietuma pieteicējs tika atbrīvots /Datums B/ap

plkst. 10:00. Izmantojot cietuma izsniegto ceļa naudu, kas tiek aprēķināta lētākajam iespējamam sabiedriskajam

transportam, iespējas atgriezties pieteicēja deklarētajā dzīvesvietā bija ne ātrāk kā plkst. 17:30. Tādējādi pieteicējs

ieslodzījumā pavadīja aptuveni 28 diennaktis un 9 stundas, bet skaitot no aresta brīža iespējas atgriezties mājās bija

pēc 28 diennaktīm un 16,5 stundām.

Taču Latvijas Sodu izpildes kodeksa 112. panta pirmā daļa noteic, ka no brīvības atņemšanas iestādēm pēc tiesas

nolēmumā noteiktā soda laika izciešanas atbrīvo pēdējās soda termiņa dienas pirmajā pusē.

[2.2] Jau soda izpildes laikā, uzzinot cietuma noteikto atbrīvošanas termiņu, veicot elementāru matemātisko

vienādojumu, t. i., aresta brīdim pieskaitot tiesas noteiktās 28 diennaktis, pieteicējs pamanīja neatbilstību tiesas

noteiktajam ieslodzījumā pavadāmajam laikam un ar rakstisku iesniegumu lūdza cietuma administrācijai pārskatīt

noteikto atbrīvošanas termiņu un veikt kļūdu labojumu, uz ko pieteicējs saņēma mutiski noraidošu atbildi.

[2.3] Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma pieteicējs lūdza savu vērtējumu par radušos situāciju dot Rīgas pilsētas

tiesai. Saņemtajā atbildē norādīts, ka tiesas aprēķinātā pēdējā soda termiņa diena ir /Datums C/.

Savukārt cietuma priekšnieks savā atbildē atbrīvošanas termiņu interpretē sekojoši, proti, pieteicējs aizturēts

/Datums A/, kas ir soda termiņa sākums, un, pamatojoties uz Krimināllikuma 38. panta ceturto daļu, brīvības

atņemšanas laiks nosakāms gados, mēnešos un dienās (nevis stundās), tādējādi soda termiņa beigas ir /Datums B/

(28 dienas).

Ņemot vērā atšķirības tajā, kā Rīgas pilsētas tiesa un cietums interpretē Latvijas Sodu izpildes kodeksa pantu par

atbrīvošanu, pieteicējs 2024. gada 21. oktobrī lūdza Tieslietu ministrijai sniegt savu vērtējumu. Arī Tieslietu

ministrija savā 2024. gada 20. novembra atbildē Nr. 1-24/3759 secina, ka tā kā pieteicējs tika aizturēts /Datums A/,

tad soda izciešanas termiņš bija jāskaita no aizturēšanas brīža, ieskaitot arī to dienu, kurā pieteicējs tika aizturēts.

Tādējādi, skaitot īslaicīgās brīvības atņemšanas soda – 28 dienas – termiņu no /Datums A/, soda izciešanas termiņa

beigām bija jābūt /Datums C/.

[2.4] Cietuma administrācija ne tikai klaji ignorē pieteicēja tiesības, bet faktiski turpina darbību vadoties pēc savas

nepareizās likuma interpretācijas, tādējādi potenciāli pakļaujot riskam arī citus notiesātos, un, iespējams, šādas

rīcības dēļ ir cietuši daudzi ieslodzītie arī pirms pieteicēja, ņemot vērā lielo īslaicīgās brīvības atņemšanu izcietušo

skaitu cietumā. Šāda rīcībā ir vērtējama kā amatpersonas bezdarbība ar būtisku kaitējumu un smagām sekām.

Cietuma bezdarbība radīja pieteicējam spēcīgu stresu gan atrodoties ieslodzījumā, kurā pieteicējam nebija nekādas

iespējas to savlaicīgi risināt un faktiski bija spiests samierināties ar cietuma administrācijas klaji cinisko

bezdarbību, gan pēc ieslodzījuma, kad lūdzot cietumam sniegt skaidrojumu šai situācijai, pieteicējs saņēma strupu

atbildi, ka viss jau ir ticis paskaidrots.

Arī pārvaldes pārsūdzētajā lēmumā paustais izteikums, ka tā ir tikai vienas dienas kavēšanās, vērtējams kā

nievājošs un cinisks, jo šī viena diena sastāda 3,6 % no pieteicējam piespriestā termiņa un ir viena zaudēta diena no

pieteicēja dzīves.

Tāpat par cinisku un nievājošu pieteicējs vērtē pārvaldes piedāvāto atvainošanos, kas izpaužas kā pārsūdzētajā

lēmumā ierakstīta viena formāla rindiņa, kas nekādi nespēj segt un atlīdzināt stresu un morālās ciešanas, kuras

pieteicējs piedzīvoja cenšoties izcīnīt taisnību.

[3] Pārvalde rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteikums nav pamatots un lūdz to noraidīt, pamatojoties uz

pārsūdzētajā lēmumā norādītājiem argumentiem, papildus norāda turpmāk minēto.

[3.1] Nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, tā veidu un apmēru noteic tiesību aizskāruma būtiskums un kaitējuma

smagums. Ne katra prettiesiska rīcība dod tiesības uz kompensāciju. Konkrētajā gadījumā nepamatota vienas

dienas kavēšanās pieteicēja atbrīvošanā, bez papildu apstākļiem, piemēram, fiziskas vai psihiskas vardarbības,

pārvaldes ieskatā neatbilda smaga kaitējuma kritērijiem.

Apskatot līdzīgus gadījumus, konstatējams, ka: 1) administratīvajā lietā Nr. A42466905 nolemts personai atlīdzināt

nemantisko kaitējumu 1422,87 euro par nepamatotu aizturēšanu, pret personas gribu ievietojot viņu psihiatriskajā

slimnīcā. Minētajā lietā personas brīvības ierobežojums ildzis 9 stundas un 15 minūtes; 2) administratīvajā lietā Nr.

A420807110 nemantiskais kaitējuma atlīdzinājums piešķirts 569,15 euro katram pieteicējam par nepamatotu

administratīvo aizturēšanu uz aptuveni 3 stundām piketa laikā; 3) administratīvajā lietā Nr. A420641611 nolemts

personai atlīdzināt nemantisko kaitējumu 284,57 euro, kas nodarīts ar personas prettiesisku aizturēšanu uz 2

stundām un 30 minūtēm, nogādājot policijas iecirknī.

Savukārt iepazīstoties ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumiem par nelikumīgi atņemto brīvību, norādāms uz

šādiem piemēriem: 1) spriedumā lietā “Rakhimberdiyev pret Krieviju” (iesniegums Nr. 47837/06) konstatēts

pārkāpums saistībā ar to, ka iesniedzējs diennakti bija aizturēts, nenoformējot par to atbilstošus dokumentus.

Iesniedzējam piešķirts morālā kaitējuma atlīdzinājums 5000 euro; 2) spriedumā lietā “Čamans un Timofejeva pret

Latviju” (iesniegums Nr. 42906/12) konstatēts pārkāpums saistībā ar to, ka iesniedzējam tika nelikumīgi atņemta

brīvība uz nepilnām sešām stundām, par ko iesniedzējam bija piešķirta morālā kaitējuma kompensācija 1000 euro;

3) spriedumā lietā “Tsvetkova un citi pret Krieviju” (iesniegums Nr. 54381/08) ir analizēti vairāki administratīvās

aizturēšanas gadījumi, piešķirot par pieļautajiem pārkāpumiem prasītājiem morālā kaitējuma atlīdzinājumu robežās

no 1000 euro līdz pat 3600 euro. Minētajā lietā iesniedzējai par nepamatotu aizturēšanu uz laiku ilgāku par vienu

diennakti piešķirts atlīdzinājums 3000 euro.

Kā var secināt no iepriekš minētiem piemēriem, par situācijām, kad personas tika nepamatoti aizturētas vai viņām

tika nelikumīgi atņemta brīvība uz kādu laika periodu, tika atmaksāts nemantiskais kaitējums. Tomēr no pārvaldes

puses nav notikusi tāda prettiesiska faktiskā rīcība, kuras rezultātā pieteicējam būtu nodarīts smags kaitējums, kas

varētu kalpot par pamatu tieši šāda apmēra nemantiskā kaitējuma kompensācijas noteikšanai par labu pieteicējam.

[3.2] Pieteicējs precizēja, ka pavadīja ieslodzījumā aptuveni 28 diennaktis un 9 stundas. Tajā laikā pieteicējam

netika nodarīta nekāda fiziska ietekmēšana, kas kaitēja viņa veselību. Pārvalde piekrīt pieteicēja pieteikumā

norādītajam faktam, ka nepareizi aprēķināts īslaicīgas brīvības atņemšanas termiņa beigu datums var radīt morālas

ciešanas un stresu, tomēr 7500 euro par doto tiesību aizskārumu ir nesamērīgi, ņemot vērā līdzīgos gadījumos

piešķirto atlīdzinājumu.

Aprēķinot pieteicēja atbrīvošanas datumu, nepareiza tiesību norma tika piemērota kļūdaini, nevis ļaunprātīgi.

Pārvalde atzina doto kļūdu un izteica oficiālo atvainošanos par to.

[4] Tiesas sēdē pieteicējs uzturēja pieteikumu.

Pārvaldes pārstāve pieteikumu neatzina un lūdza to noraidīt.

Motīvu daļa

[5] Kriminālprocesa likuma 314. panta ceturtā daļa noteic, ka, ja termiņš attiecas uz personas tiesību atņemšanu vai

ierobežošanu, par tā sākumu uzskatāms faktiskais tiesību atņemšanas vai ierobežošanas brīdis, bet par termiņa

beigām – likumā vai lēmumā noteiktā termiņa faktiskais izbeigšanās brīdis (stunda vai diena).

Latvijas Sodu izpildes kodeksa 112. pants noteic, ka no brīvības atņemšanas iestādēm pēc tiesas nolēmumā noteiktā

soda laika izciešanas atbrīvo pēdējās soda termiņa dienas pirmajā pusē.

No lietas materiāliem un ziņām no Sodu reģistra izriet, ka pieteicējs tika aizturēts /Datums A/, kas ir soda termiņa

sākums. Līdz ar to soda izciešanas termiņš bija jāskaita no aizturēšanas brīža, ieskaitot arī to dienu, kurā pieteicējs

tika aizturēts. Tādējādi, skaitot īslaicīgās brīvības atņemšanas soda – 28 dienas – termiņu no /Datums A/, soda

izciešanas termiņa pēdējā diena ir /Datums C/. Taču pieteicējs tika atbrīvots tikai /Datums B/. Par šiem apstākļiem

lietā strīda nav, cietuma administrācijas rīcības prettiesiskums atzīts pārsūdzētajā lēmumā. Lietā ir strīds par

atlīdzinājuma veidu un apmēru.

[6] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 92. pantu ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par

mantiskajiem zaudējumiem vai nemantisko kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes

faktisko rīcību.

Tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai nemantisko kaitējumu, kas personai nodarīts ar

valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību, kā arī kārtību šo

zaudējumu atlīdzināšanai noteic Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums (turpmāk –

Zaudējumu atlīdzināšanas likums).

Nemantiskais kaitējums Zaudējumu atlīdzināšanas likuma izpratnē atbilstoši tā 8. panta 1. punktā noteiktajam ir ar

iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību nodarīts fiziskās personas dzīvības,

veselības, brīvības, goda un cieņas, personiskā vai ģimenes noslēpuma, citu nemantisko tiesību vai ar likumu

aizsargāto interešu aizskārums, kā rezultātā radušās nelabvēlīgas nemantiskās sekas.

Saskaņā ar Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 11. panta otro un trešo daļu faktus, kas apliecina nemantiskā

kaitējuma nodarīšanu, pierāda ar Administratīvā procesa likumā norādītajiem pierādīšanas līdzekļiem.

Privātpersonai ir pienākums norādīt, kā izpaudies tās nemantisko tiesību un ar likumu aizsargāto interešu

aizskārums, un pamatot atlīdzinājuma apmēru. Ja ar prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību

privātpersonai ir nodarīts būtisks tiesību aizskārums, nemantiskā kaitējuma esība ir uzskatāma par pierādītu.

[7] Atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14. pantam nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka atbilstoši

aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā

iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā

gadījumā būtiskus apstākļus. Nemantisko kaitējumu atlīdzina, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms kaitējuma

nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams, vai nav adekvāti, – atvainojoties vai samaksājot atbilstīgu

atlīdzību. Ja iestāde vai tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, konstatē, ka privātpersonas tiesību vai ar

likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, nemantiskā kaitējuma patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var

būt rakstveida vai publiska atvainošanās.

Līdz ar to primāri ir izvērtējams, vai pieteicēja tiesības ar prettiesisko cietuma administrācijas rīcību ir būtiski

aizskartas. Kā atzinis Senāts, tad ne jebkurš par prettiesisku atzīts administratīvais akts vai faktiskā rīcība rada

atlīdzināmu morālo kaitējumu, tiesai ir jāvērtē tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgums un konkrētā

aizskāruma smagums (Senāta 2013. gada 21. marta sprieduma lietā Nr. SKA-230/2013 10. punkts).

Pārvaldes ieskatā pieteicējam nodarītais pārkāpums nav smags un atbilstošs atlīdzinājums ir rakstveida

atvainošanās. Tiesa minētajam nepiekrīt. Turklāt konkrētajā gadījumā sekas ir neatgriezeniskas, un tās nav

iespējams vērst par labu nekādā veidā, jo faktiskā rīcība jau ir pabeigta.

[8] Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 94. pantā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz brīvību un

personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu.

Faktiski identiskas cilvēka pamattiesības noteiktas arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas (turpmāk – Konvencija) 5. panta 1. punktā, paredzot, ka ikvienam ir tiesības uz brīvību un drošību.

Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot konvencijā norādītajos gadījumos un likumā noteiktā kārtībā. No

minētā izriet, ka jebkura brīvības atņemšana ir jāuzskata par izņēmumu, tai ir jābūt objektīvi nepieciešamai un tās

ilgums nedrīkst pārsniegt absolūti nepieciešamo.

Kā norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, tiesības uz brīvību un drošību ir pirmā līmeņa pamattiesības indivīda

fiziskās drošības aizsardzībai, un kā tādas bauda fundamentālu nozīmi (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada

3. oktobra sprieduma lietā „McKay pret Apvienoto Karalisti” 30. punktu). Konvencijas 5. panta pirmās daļas

(tiesības uz personas brīvību un drošību) mērķis ir pasargāt personas no tā, ka tām patvaļīgi tiek atņemta brīvība

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā „Khudoroyov pret Krieviju” 124. punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka personas neatzīta turēšana apcietinājumā ir Konvencijas 5. pantā ietverto

vissvarīgāko garantiju pilnīgs noliegums un vissmagākais šā noteikuma pārkāpums (sk. 2002. gada 13 .jūnija

sprieduma lietā „Angelova pret Bulgāriju” (Pieteikums Nr. 38361/97) 154. punktu).

Līdz ar to tiesa atzīst, ka, paturot apcietinājumā pieteicēju bez likumiska pamata, ir noticis būtisks viņa tiesību

aizskārums.

[9] Saskaņā ar Konvencijas 5. panta 5. punktu ikvienai personai, kas aizturēta vai apcietināta pretēji šī panta

nosacījumiem, ir nodrošināmas tiesības uz zaudējumiem un atlīdzību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau ir atzinusi, ka

Konvencijas 5. panta garantijas ir attiecināmas arī tad, ja brīvības atņemšana norit ļoti īsu laiku, piemēram, līdz 24

stundām (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 24. jūnija sprieduma lietā „Petkov un Profirov pret

Bulgāriju”, iesniegumi Nr. 50027/08 un 50781/09, 45., 65. un turpmākos punktus).

Satversmes 92. pants noteic, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu

atlīdzinājumu. Šī konstitucionālā norma ietver vispārēju garantiju – ja valsts pārkāpusi privātpersonas tiesības, tad

privātpersonai ir tiesības uz atlīdzinājumu (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-

01 6. punktu).

Atbilstīgam atlīdzinājumam ir vairākas funkcijas – visupirms jau kompensācijas, samierināšanas, kā arī vispārējās

un speciālās prevencijas funkcija. Minēto funkciju mērķis ir panākt efektīvu taisnīguma atjaunošanu un

pamattiesību aizsardzību (Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 6., 11.1. punkts).

Nosakot kaitējuma atlīdzinājuma apmēru, ir jāņem vērā citos salīdzināmos gadījumos noteiktais atlīdzinājums.

Šāds apsvērums izriet no tiesiskās vienlīdzības principa. Proti, ka salīdzināmos gadījumos atlīdzinājumam ir jābūt

līdzīgam, bet atšķirīgos gadījumos – atšķirīgam. Šī prasība izriet no tiesiskās vienlīdzības principa (sk. Senāta

2010. gada 16. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-104/2010, A42466905, 15. punktu).

[10] Iepazīstoties ar Tiesu informācijas sistēmā pieejamo informāciju, tiesa nekonstatē, ka administratīvajā tiesā

būtu skatīta lieta, kas ir pilnībā analoga izskatāmajai lietai. Līdzīgās lietās nolemts turpmāk minētais.

Lietā Nr. A420807110 morālā kaitējuma atlīdzinājums piešķirts 569,15 euro katram pieteicējam par nepamatotu

administratīvo aizturēšanu uz aptuveni trim stundām piketa laikā.

Lietā Nr. A420641611 nolemts personai atlīdzināt morālo kaitējumu 284,57 euro, kas nodarīts ar personas

prettiesisku aizturēšanu uz divām stundām un trīsdesmit minūtēm, nogādājot policijas iecirknī.

Lietā Nr. A420141218 pieteicējam piešķirts morālā kaitējuma atlīdzinājums 650 euro par prettiesisku pieteicēja

aizturēšanu uz divām stundām, par vienu stundu un trīsdesmit astoņām minūtēm pārsniedzot maksimālo pieļaujamo

administratīvās aizturēšanas termiņu, par prettiesisku mantu izņemšanu, nogādāšanu ekspertīzes veikšanai,

pielietojot fizisku spēku.

Lietā Nr. 420324917 pieteicējam piešķirts nemantiskā kaitējuma atlīdzinājums 1200 euro par nepamatotu

administratīvo aizturēšanu, pielietojot fizisku spēku un pazemojošu attieksmi.

Lietā Nr. A420265617 nemantiskā kaitējuma atlīdzinājums noteikts 600 euro par nepamatotu personas aizturēšanu

piketa laikā, aizturēšanas ilgums tika pārsniegts par piecām minūtēm.

Lietā Nr. A420286718 nemantiskā kaitējuma atlīdzinājums noteikts 8000 euro, nepamatoti trīs diennaktis turpinot

turēt personu apcietinājumā pēc tam, kad izmeklēšanas tiesnesis bija lēmis par tās nekavējošu atbrīvošanu.

[11] Iepazīstoties ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumiem par Konvencijas 5. panta pārkāpumu, atlīdzinājuma

apmēra noteikšanā tiesa atzīst par vērā ņemamiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus salīdzināmās lietās un

tajos noteikto morālā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru. Vienlaikus vērā ņemami šajās lietās atšķirīgie tiesiskie un

faktiskie apstākļi.

[11.1] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 10. jūlija spriedumā lietā „Del Rio Prada pret Spāniju” (Iesniegums

Nr. 42750/09) par Konvencijas 5. panta pārkāpumu morālais kaitējuma atlīdzināts 30 000 euro saistībā ar

piespriestā soda termiņa nelikumīgu pārrēķināšanu un patvaļīgu turēšanu ieslodzījuma vietā vairāk kā divus gadus.

Līdz ar to minētajā lietā salīdzinājumā ar izskatāmo lietu ir salīdzināmi apstākļi, bet atšķirīgs iesniedzēja patvaļīgas

ieslodzījumā turēšanas laiks.

[11.2] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 17. decembra spriedumā lietā „Raudevs pret Latviju” (Iesniegums

Nr. 24086/03) par Konvencijas 5. panta pārkāpumu nemantiskais kaitējums atlīdzināts 10 000euro saistībā ar

prettiesisku personas brīvības atņemšanu, piemērojot personai piespiedu ārstēšanu sešu mēnešu garumā.

Līdz ar to minētajā lietā salīdzinājumā ar izskatāmo lietu ir salīdzināmi apstākļi, bet atšķirīgs iesniedzēja

prettiesiskas brīvības atņemšanas laiks.

[11.3] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 18. septembra spriedumā lietā „Rakhimberdiyev pret Krieviju”

(Iesniegums Nr. 47837/06) konstatēts Konvencijas 5. panta pirmās daļas pārkāpums saistībā ar to, ka iesniedzējs

diennakti bija aizturēts, nenoformējot par to atbilstošus dokumentus. Iesniedzējam piešķirts morālā kaitējuma

atlīdzinājums 5000 euro.

Līdz ar to minētajā lietā salīdzinājumā ar izskatāmo lietu ir salīdzināmi apstākļi, bet atšķirīgs iesniedzēja patvaļīgas

brīvības atņemšanas laiks.

[11.4] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 28. jūlija spriedumā „Čamans un Timofejeva pret Latviju”

(Iesniegums Nr. 42906/12) konstatēts Konvencijas 5. panta pirmās daļas pārkāpums saistībā ar to, ka iesniedzējam

tika nelikumīgi atņemta brīvība uz nepilnām sešām stundām.

Iesniedzējam piešķirta morālā kaitējuma kompensācija 1000 euro.

[11.5] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 10. aprīļa spriedumā lietā „Tsvetkova un citi pret Krieviju”

(Iesniegums Nr. 54381/08) ir analizēti vairāki administratīvās aizturēšanas gadījumi, piešķirot par pieļautajiem

pārkāpumiem prasītājiem morālā kaitējuma atlīdzinājumu robežās no 1000euro līdz pat 3600 euro.

Minētajā lietā iesniedzējai par nepamatotu aizturēšanu uz laiku ilgāku par vienu diennakti piešķirts atlīdzinājums

3000 euro.

[11.6] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 21. septembra spriedumā lietā „Kerem Çiftçi v. Turkey” (Iesniegums

Nr. 35205/09) piešķirts 1000euro atlīdzinājums, jo iesniedzējs pusotru stundu tika aizturēts policijas iecirknī, lai

gan aresta orderis aizturēšanas brīdī jau bija atsaukts (šeit gan jāņem vērā, ka atlīdzinājums noteikts arī par

Konvencijas 5. panta 5. punkta pārkāpumu).

[11.7] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2024. gada 24. oktobra spriedumā lietā “Timofejevs pret Latviju” (Iesniegums

Nr. 15062/21) atzīts Konvencija 5. panta 1. punkta pārkāpums, uz divām stundām aizturot un ievietojot pašvaldības

policijas transportlīdzeklī, nesastādot par to aizturēšanas protokolu, piešķirts atlīdzinājums 650euro apmērā.

[12] Tādejādi minētajos Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos noteiktais atlīdzinājums par personas nepamatotu

brīvības ierobežošanu par laiku no dažām stundām līdz dažām diennaktīm svārstās no 650 euro līdz vairākiem

tūkstošiem euro. Piemēram, lietā, kurā pieteicējam nelikumīgi atņemta brīvība uz nepilnām sešām stundām,

noteikts atlīdzinājums 1000 euro. Savukārt lietā, kurā konstatēta diennakti ilga iesniedzēja nepamatota aizturēšana,

piešķirts atlīdzinājums 5000 euro. Piešķirtā atlīdzinājuma amplitūda ir salīdzinoši liela un atkarīga no katras lietas

individuālajiem apstākļiem un prettiesiskā tiesību uz brīvību ierobežojuma ilguma, kas personai var sagādāt

papildu ciešanas, ņemot vērā, ka to realizējusi valsts.

Pieteicēja līdzatbildība viņam nodarītā kaitējuma izraisīšanā izskatāmajā lietā nav konstatējama. Tieši pretēji,

pieteicējs ir centies panākt situācijas noskaidrošanu un atrisināšanu, tomēr objektīvi nav varējis to ietekmēt.

Uzzinot par plānoto atbrīvošanas dienu un saskatot kļūdu tajā, pieteicējs vērsās pie cietuma administrācijas un to

norādīja. Taču cietuma administrācijas rīcība kļūdas novēršanā nesekoja, tādejādi pieļaujot pārkāpumu. Šāda

cietuma administrācijas rīcība grauj uzticību valsts varai, pieļaujot un nemēģinot labot situāciju, kad personai bez

tiesiska pamata tiek ierobežota brīvība.

Tiesiskā valstī nevar būt tāda situācija, kad jāturpina personas brīvības atņemšana, neraugoties uz tiesas rīkojumu

par tās atbrīvošanu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 8. aprīļa sprieduma lietā „Asanidze pret Gruziju”

(Pieteikums Nr. 71503/01) 171.-173. punktu).

Faktiskajiem apstākļiem no Latvijas administratīvajām lietām izskatāmajai lietai vislīdzīgākā ir lieta Nr.

A420286718, kur persona nepamatoti vēl trīs diennaktis tika turēta apcietinājumā pēc tam, kad izmeklēšanas

tiesnesis bija lēmis par tās nekavējošu atbrīvošanu. Izskatāmajā lietā bez tiesiska pamata pieteicējam brīvība tika

ierobežota deviņas stundas. Līdz ar to, ņemot vērā cietuma administrācijas bezdarbību pārkāpuma novēršanā, tiesa

par atbilstīgu atlīdzinājumu atzīst 1200 euro.

[13] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 288. panta pirmajā daļā noteikto, ja, izskatot lietu, konstatēti

apstākļi, kas liecina par iespējamu tiesību normu pārkāpumu, kā arī citos gadījumos tiesa var pieņemt blakus

lēmumu. Blakus lēmumu nosūta attiecīgajai institūcijai.

Tiesa izskatāmajā lietā nav konstatējusi tādus apstākļus, kas liecinātu par nepieciešamību tiesai taisīt blakus

lēmumu. Kā tiesas sēdē paskaidroja atbildētāja pārstāvis, pārvalde ir veikusi preventīvus pasākumus līdzīgu

gadījumu atkārtošanās nepieļaušanai.

[14] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 126. panta pirmajai daļai, ja pieteikums pilnībā vai daļēji

apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2013. gada 12. februāra noteikumu Nr. 85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā

iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13. punktu valsts nodevu

atlīdzina mēneša laikā pēc pieteicēja iesnieguma saņemšanas iestādē Administratīvā procesa likuma 126. pantā

minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta

atbildētāja pusē.

Pieteicējs samaksājis valsts nodevu 30 euro apmērā par pieteikuma iesniegšanu tiesā. Tā kā šajā administratīvajā

lietā atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātā iestāde ir pārvalde, tad valsts nodeva ir piespriežama no

Latvijas Republikas un tā ir jāatmaksā no pārvaldes budžeta līdzekļiem.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126. panta pirmo daļu, 246.–251. pantu un 289.–291. pantu,

Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

daļēji apmierināt /Persona A/ pieteikumu;

uzlikt par pienākumu Latvijas Republikai mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas atlīdzināt /Persona A/,

personas kods /Personas kods B/, nodarīto nemantisko kaitējumu 1200euro par Jēkabpils cietuma administrācijas

prettiesisko faktisko rīcību;

noraidīt pieteikumu pārējā daļā;

piespriest no Latvijas Republikas par labu /Persona A/ viņa samaksāto valsts nodevu 30euro, kas izmaksājama no

Ieslodzījumu vietu pārvaldes budžeta līdzekļiem.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot

apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese R. Migla