Appeal court partially allowed appeal, annulling part of President's decision but dismissing compensation claim due to lack of final administrative act.

NORAKSTS

Lieta Nr.A42636507

AA43-0912-10/14

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2010.gada 14.septembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja L.Vīnkalna,

tiesneši V.Endzelis un K.Krastiņa,

piedaloties pieteicējam J.A. un atbildētājas Latvijas Republikas pusē

pieaicinātās iestādes Ministru prezidenta pārstāvim K.P.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta,

pamatojoties uz J.A. pieteikumu par Ministru prezidenta 2007.gada

18.septembra lēmuma Nr.18/SAN-856 atcelšanu daļā un mantisko

zaudējumu atlīdzinājumu Ls 9368,53 apmērā, sakarā ar J.A. apelācijas

sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2009.gada 15.septembra

spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Ministru prezidenta 2007.gada 18.septembra lēmumu

Nr.18/SAN-856 (turpmāk – Lēmums):

1) atstāts negrozīts Valsts civildienesta pārvaldes (turpmāk arī –

Pārvalde) 2006.gada 15.decembra lēmuma Nr.38 (turpmāk arī – sākotnējais

lēmums vai Pārvaldes lēmums Nr.38) 3.1.apakšpunkts, ar kuru atzīta J.A.

sūdzība par pamatotu daļā attiecībā uz Satiksmes ministrijas 2006.gada

27.janvāra lēmuma Nr.02-16/02 (turpmāk – rīkojums „Par

disciplinārsodu”) izdošanu, piemērojot J.A. disciplinārsodu – piezīme, un

atcelts rīkojums „Par disciplinārsodu” kā nelikumīgs un izbeigta

disciplinārlieta;

2) atcelts sākotnējā lēmuma 3.2.apakšpunkts, ar kuru atzīta J.A.

sūdzība par pamatotu daļā attiecībā uz Satiksmes ministrijas rīcību, nosakot

būtiski atšķirīgu mēnešalgu, un uzlikts pienākums Satiksmes ministrijai

novērst pieļautās prettiesiskās darbības mēnešalgu apmēru noteikšanā,

ievērojot Ministru kabineta 2005.gada 20.decembra noteikumus Nr.955

„Noteikumi par tiešās pārvaldes iestāžu ierēdņu, darbinieku un

amatpersonu un Centrālās vēlēšanu komisijas darbinieku darba samaksas

sistēmu un kvalifikācijas pakāpēm, kā arī ierēdņu pabalstiem un

kompensāciju” (turpmāk – Noteikumi Nr.995) un Ministru kabineta

2001.gada 23.oktobra instrukciju Nr.5 „Ierēdņu un valsts pārvaldes iestāžu

darbinieku amatu novērtēšanas un amatu kvalifikācijas kategoriju

noteikšanas kārtība” (turpmāk – Instrukcija Nr.5), kā arī izmaksāt J.A.

mēnešalgas starpību par 2005.gadu un 2006.gada pirmo pusgadu (līdz

2006.gada 1.jūlijam, kad jāveic mēnešalgu pārskatīšana atbilstoši jaunajiem

kritērijiem).

[2] 2007.gada 19.oktobrī (ar papildinājumu 2007.gada 15.novembrī)

Administratīvajā rajona tiesā saņemts J.A. (turpmāk arī – pieteicējs)

pieteikums par Lēmuma atcelšanu un mantisko zaudējumu atlīdzinājumu

Ls 9368,53 apmērā. Pieteikums pamatots šādi.

[2.1] Lēmums ir prettiesisks, jo sākotnējais lēmums bija tiesisks akts,

kuru varēja pārsūdzēt viena mēneša laikā Administratīvajā rajona tiesā. Pēc

šī termiņa notecējuma minētais akts kļuva neapstrīdams un atbilstoši

Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 44.pantam bez procesuālo

termiņu atjaunošanas nekādas procesuālas darbības nevarēja veikt.

[2.2] Pieteicējam kā procesa dalībniekam ir tiesības saņemt

informāciju par lietas ierosināšanu, tās gaitu, piedalīties lietas izskatīšanā

un sniegt paskaidrojumus, izmantot advokāta pakalpojumus. Konkrētajā

gadījumā minētās pieteicēja tiesības un arī cilvēktiesības pārkāptas, jo

pieteicējam par ierosināto lietu Valsts kanceleja nekādu informāciju

nesniedza. Tikai 2007.gada 19.septembrī pieteicējs no Valsts kancelejas

saņēma nelabvēlīgo Lēmumu.

[2.3] Satiksmes ministrija nav neviena no APL 76.panta pirmajā daļā

ietvertajām personām, kura būtu tiesīga apstrīdēt Pārvaldes lēmumu, tāpēc

Lēmums ir atceļams.

[2.4] Lai gan Pārvalde atrodas Ministru prezidenta pakļautībā,

Ministru prezidents ir politiska valsts amatpersona un viņa kompetencē

neietilpst konkrētu strīdu risināšana starp personu un valsts iestādi. Līdz ar

to šī lieta nebija piekritīga izskatīšanai Ministru prezidentam.

[2.5] Ministru prezidents kā politiska valsts amatpersona uzticēja šīs

lietas izskatīšanu Valsts kancelejas juriskonsultam, kas pēc sava statusa ir

ierēdnis un ir pakļauts Pārvaldei. Tādējādi Valsts kancelejas juriskonsults

pārkāpa likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu

darbībā” 22.panta otro daļu, saskaņā ar kuru amatpersonai ir pienākums

atteikties no amata pienākumu pildīšanas, kad ētisku apsvērumu dēļ varētu

tikt apšaubīta tās darbības objektivitāte un neitralitāte.

[3] Rakstveida paskaidrojumos Administratīvajai rajona tiesai

Ministru prezidents (turpmāk arī – atbildētājs) norāda, ka pieteikumu

neatzīst, pamatojoties uz šādiem apsvērumiem.

[3.1] APL 76.panta pirmā daļa noteic, ka administratīvo aktu var

apstrīdēt adresāts, trešā persona, šā likuma 29.pantā minētais subjekts, kā

arī privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses attiecīgais

administratīvais akts ierobežo un kura administratīvajā procesā nav bijusi

pieaicināta kā trešā persona. APL 27.panta otrā daļa noteic, ka publisko

tiesību subjekts var būt administratīvā akta adresāts vai to var skart faktiskā

rīcība gadījumos, kad tas atrodas salīdzināmā situācijā ar privātpersonu un

konkrētajā gadījumā ir pakļauts tādiem pašiem tiesību priekšrakstiem kā

privātpersona. Konkrētajā gadījumā Satiksmes ministrija neatrodas

salīdzināmā situācijā ar privātpersonu, jo saskaņā ar Valsts civildienesta

likuma 4.pantu valsts civildienesta jomā tā ir funkcionāli padota Pārvaldei

un līdz ar to tā nevar vērsties ar sūdzību Administratīvajā rajona tiesā par

augstākstāvošas iestādes lēmumu. Tādējādi, skatot pēcpārbaudes kārtībā

sākotnējo lēmumu, nebija izskatāms jautājums par procesuālo termiņu

noilgumu, kā arī jautājums par pārsūdzības piekritību administratīvajai

tiesai.

Pārvalde ir Ministru prezidenta tiešā pakļautībā. Saskaņā ar Valsts

pārvaldes iekārtas likuma 10.pantu un 67.panta ceturto daļu valsts

pārvaldes institucionālo sistēmu pastāvīgi pārbauda un, ja nepieciešams,

pilnveido. Augstāka pārvaldes amatpersona var atcelt vai grozīt jebkuras

zemākas amatpersonas prettiesisku vai nelietderīgu pārvaldes lēmumu.

APL 83.pants noteic, ka iestāde pēc savas iniciatīvas vai adresāta

lūguma var atcelt administratīvo aktu, kas jau kļuvis neapstrīdams,

ievērojot šā likuma 85. un 86.panta noteikumus. Konkrētajā gadījumā

atbildētājs, ievērojot APL 86.panta otrās daļas 3.punktu, ar jaunu

administratīvo aktu atcēla adresātam labvēlīgu prettiesisku Pārvaldes

lēmumu.

[3.2] Pēcpārbaudes pamatā bija Pārvaldes lēmuma likumības un

lietderības izvērtējums. Attiecībā uz adresātu Pārvaldes lēmums

pēcpārbaudes uzsākšanas brīdī bija uzskatāms par neapstrīdamu

administratīvo aktu.

Tā kā lietas būtības pamatā ir Satiksmes ministrijas un Pārvaldes

atšķirīgie viedokļi par tiesību normu interpretāciju, atbilstoši APL 62.panta

otrajai daļai adresāta subjektīvais viedoklis par iestāžu tiesību normu

piemērošanas pareizību nebija nepieciešams, tādēļ netika uzklausīts.

[3.3] Pārvaldes lēmuma tiesiskums un lietderība skatīta nevis

apstrīdēšanas kārtībā, bet pēcpārbaudes kārtībā atbilstoši APL 1.panta

otrajai daļai, 7.panta ceturtajai daļai un Valsts civildienesta ierēdņu

disciplināratbildības likuma 35.panta pirmajai daļai.

[3.4] Pēcpārbaudes lietā gala lēmumu pieņem un to paraksta

Ministru prezidents. Savukārt atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma

26.panta pirmajai un piektajai daļai, Ministru kabineta iekārtas likuma 31.

un 33.pantam Valsts kanceleja pārzina Ministru kabineta un Ministru

prezidenta lietvedību (..) un pilda citus Ministru prezidenta dotos

uzdevumus.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2009.gada 15.septembra

spriedumu noraidīts pieteicēja pieteikums par labvēlīga lēmuma izdošanu,

ar kuru pieteicējam tiktu apstiprinātas tiesības saņemt mēnešalgas starpību

par 2005. un 2006.gada pirmo pusgadu un par mantisko zaudējumu

atlīdzinājumu Ls 9368,53 apmērā. Spriedums pamatots šādi.

[4.1] Tiesa konstatējusi šādus lietas apstākļus.

[4.1.1] 2006.gada 12.februārī pieteicējs iesniedza sūdzību Pārvaldē

par Satiksmes ministrijas 2006.gada 27.janvāra lēmuma likumību, jo

pieteicējam tika piemērots disciplinārsods – piezīme, kā arī noteikta būtiski

atšķirīga mēnešalga ar viena līmeņa ierēdņiem un netika izmaksāta prēmija,

kā arī pabalsts sakarā ar ģimenes locekļa nāvi (lietas II sējuma 74. –

75.lapa).

[4.1.2] Satiksmes ministrijas valsts sekretāram adresētajā 2006.gada

4.aprīļa iesniegumā „Par attieksmi par pārcelšanu” pieteicējs lūdza izvērtēt

cita piedāvātā ierēdņa amata – /amats/ – neatbilstību J.A. ierēdņa

kvalifikācijas pakāpei, kā arī izmaksāt J.A. kā /amats/ darba algu saskaņā ar

Noteikumiem Nr.995, kas bija spēkā no 2006.gada 1.janvāra, atbilstoši

2.kvalifikācijas pakāpei noteiktajam maksimālajam līmenim Ls 620

apmērā, līdzvērtīgi kā tas tiek noteikts J.L., kuram pēc būtības ir zemāks

kvalifikācijas pakāpes koeficients (lietas I sējuma 246. – 249.lapa).

[4.1.3] 2006.gada 15.decembrī Pārvalde pieņēma lēmumu Nr.38,

atzīstot J.A. sūdzību par nepamatotu daļā par prēmiju un pabalsta sakarā ar

ģimenes locekļa nāvi neizmaksāšanu, bet par pamatotu daļā par

disciplinārsoda rīkojuma izdošanu un attiecībā uz būtiski atšķirīgu

mēnešalgas noteikšanu, uzliekot pienākumu Satiksmes ministrijai novērst

pieļautās prettiesiskās darbības mēnešalgas apmēra noteikšanā un izmaksāt

J.A. mēnešalgas starpību par 2005.gadu un 2006.gada pirmo pusgadu.

Minētajā lēmumā noteikts, ka tas stājas spēkā ar tā saņemšanas dienu

un ir pārsūdzams Administratīvajā rajona tiesā viena mēneša laikā.

Minētais lēmums mēneša laikā netika pārsūdzēts (lietas I sējuma 68. –

86.lapa).

[4.1.4] 2007.gada 20.februārī pieteicējs iesniedza sūdzību Pārvaldē

par to, ka Satiksmes ministrija nepilda Pārvaldes lēmumu (lietas II sējuma

159. – 160.lapa).

[4.1.5] 2007.gada 26.februārī Pārvalde ar vēstuli Nr.08/303 vērsās

pie Satiksmes ministrijas valsts sekretāra (lietas I sējuma 190.lapa), uz

kuru 2007.gada 27.martā sniegta atbilde, ka Satiksmes ministrija ir

vērsusies pie Ministru prezidenta ar lūgumu veikt pēcpārbaudi minētajā

lietā (lietas I sējuma 189.lapa).

[4.1.6] 2007.gada 18.septembrī Ministru prezidents pieņēma lēmumu

Nr.18/SAN-856, ar kuru atstāja negrozītu Pārvaldes lēmumu Nr.38

(3.1.apakšpunkts) daļā par rīkojuma „Par disciplinārsodu” atcelšanu un

disciplinārlietas izbeigšanu un atcēla Pārvaldes lēmumu Nr.38

(3.2.apakšpunkts) daļā par pienākumu Satiksmes ministrijai izmaksāt

pieteicējam mēnešalgas starpību par 2005.gadu un 2006.gada pirmo

pusgadu (līdz 2006.gada 1.jūlijam, kad bija jāveic mēnešalgu pārskatīšana

atbilstoši jaunajiem kritērijiem).

[4.2] Kā izriet no pieteikuma, pieteicējs kā Satiksmes ministrijas

/amats/ – amatpersona – ir vēlējies saņemt lielāku mēnešalgu, līdzvērtīgu

/amats/ J.L. mēnešalgai.

Ar Lēmumu atzīts, ka lielākas mēnešalgas noteikšanai pieteicējam

nav pamata, līdz ar to faktiski ir atteikts pieteicēja lūgums.

Kā atzīts administratīvo tiesu judikatūrā, atteikums ir negatīvs

administratīvais akts, kas neko nemaina personas tiesiskajā stāvoklī un tam

nav turpinošas iedarbības. Līdz ar to nav iespējams runāt par atteikuma kā

tāda spēka zaudēšanu vai atcelšanu. Atceļot atteikumu, personas tiesiskajā

stāvoklī nekas nemainās. Tāpēc arī atteikuma gadījumā pieteikuma

priekšmets tiesā ir labvēlīga administratīvā akta izdošana. Ja labvēlīga

administratīvā akta izdošana nav iespējama, tad tiesa var vērtēt tikai

atteikuma prettiesiskumu (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2007.gada 14.jūnija spriedumu lietā Nr.SKA-255/2007).

Līdz ar to konkrētajā gadījumā tiesai ir jāpārbauda, vai pastāv

priekšnoteikumi pieteicējam labvēlīga lēmuma izdošanai, ar kuru

pieteicējam tiktu apstiprinātas tiesības saņemt mēnešalgas starpību par

2005. un 2006.gada pirmo pusgadu, kā tas tika noteikts sākotnējā lēmumā.

[4.3] Atbilstoši Valsts civildienesta likuma 4.panta pirmajai daļai

Pārvalde ir Ministru prezidenta tiešā pakļautībā esoša valsts pārvaldes

iestāde. Pakļautība nozīmē augstākas amatpersonas tiesības (..) atcelt

zemākas iestādes lēmumu (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7.panta ceturtā

daļa). Arī atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 67.panta ceturtajai

daļai augstāka pārvaldes amatpersona ar motivētu lēmumu var atcelt vai

grozīt jebkuras zemākas amatpersonas prettiesisku vai nelietderīgu

pārvaldes lēmumu.

Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma 35.panta

pirmā daļa noteic, ka šā likuma 18.panta 1., 2. vai 5.punktā minētā iestāde

vai amatpersona [Ministru prezidents; Ministru kabineta loceklis pār viņam

padoto iestāžu ierēdņiem; iestādes, kurā ierēdnis pilda valsts civildienestu,

augstākā iestāde] pēc savas iniciatīvas var veikt disciplinārlietā pieņemtā

lēmuma pēcpārbaudi, ievērojot šā likuma, Valsts pārvaldes iekārtas likuma

un APL noteikumus.

Līdz ar to Ministru prezidents hierarhiskā kārtībā kā pār Pārvaldi

augstāka amatpersona bija tiesīgs īstenot Pārvaldes pieņemtā lēmuma

pēcpārbaudi, izvērtējot tā tiesiskumu un lietderību.

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 67.panta otrā daļa noteic, ka

administratīvā akta un faktiskās rīcības apstrīdēšanas un atcelšanas kārtību

un principus nosaka APL.

Līdz ar to tiesai konkrētajā lietā ir jāpārbauda, vai sākotnējais

lēmums uzskatāms par administratīvo aktu.

[4.4] Administratīvā akta definējums ietverts APL 1.panta trešajā

daļā, nosakot, ka administratīvais akts ir uz āru vērsts tiesību akts, ko

iestādes izdod publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu

personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot

konkrētas tiesiskās attiecības. Administratīvais akts nav iestādes iekšējais

lēmums, bet administratīvais akts ir lēmums par amatpersonas vai iestādei

īpaši pakļautas personas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu

(..), kā arī cits lēmums, ja tas būtiski ierobežo amatpersonas vai iestādei

īpaši pakļautās personas cilvēktiesības.

Kā konstatēts iepriekš, pieteicējs kā Satiksmes ministrijas /amats/ –

amatpersona – ir vēlējies saņemt lielāku mēnešalgu. Lietā nav strīda par to,

ka pieteicējs, pildot amata pienākumus Satiksmes ministrijā, ir bijis

civildienesta ierēdnis, līdz ar to pieteicējs ir uzskatāms par iestādei īpaši

pakļautu personu.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk

– Senāts) kā kritērijus, kas būtiski ierobežo amatpersonas vai iestādei īpaši

pakļautās personas cilvēktiesības, ir atzinis iestādes personāla darba

samaksas politiku, to, kā tiek noteikta ierēdņa darba samaksa, kāds ir

attiecīgā amata atalgojums dažādās struktūrvienībās (ja atalgojums atšķiras,

kāds ir šo atšķirību pamatojums), u.c. Vienīgi atbildot uz minētajiem

jautājumiem, iespējams secināt, vai apstrīdētais akts konkrētajā gadījumā ir

būtiski ierobežojis pieteicēja cilvēktiesības un tādējādi vai pieteikums ir

izskatāms administratīvā procesa kārtībā (sk. Senāta 2007.gada 23.marta

lēmuma lietā Nr.SKA-258/2007 11.punktu).

Tā kā ierēdņa darba samaksas jautājums ietekmē iestādei īpaši

pakļautās personas cilvēktiesības, un konkrētajā gadījumā starpība, par

kādu tika lūgts palielināt atalgojumu 2006.gada pirmajā pusgadā – no Ls

380 uz Ls 620 mēnesī, uzskatāma par būtisku pieteicēja atalgojuma

noteikšanai, tiesa atzinusi sākotnējo lēmumu par administratīvo aktu.

[4.5] Kā konstatēts iepriekš, sākotnējā lēmumā noteikts, ka tas stājas

spēkā ar tā saņemšanas dienu un ir pārsūdzams Administratīvajā rajona

tiesā viena mēneša laikā. Pieteicējs minēto lēmumu Administratīvajā rajona

tiesā mēneša laikā nav pārsūdzējis, kas apstiprina to, ka pieteicējs piekritis

sākotnējam lēmumam daļā par atteikumu izmaksāt pieteicējam prēmiju, kā

arī pabalstu sakarā ar ģimenes locekļa nāvi, līdz ar to tiesa konkrētajā lietā

šos apstākļus nevērtēs.

Arī Satiksmes ministrija nav izmantojusi savas tiesības uz sākotnējā

lēmuma pēcpārbaudes veikšanu viena mēneša laikā [atbilstoši Valsts

pārvaldes iekārtas likuma 67.panta otrajai daļai], līdz ar to tas kļuvis

neapstrīdams.

Lēmuma pieņemšanas brīdī APL 83.panta pirmā daļa (redakcijā uz

2007.gada 1.janvāri) noteica, ka iestāde pēc savas iniciatīvas vai adresāta

lūguma var atcelt administratīvo aktu, kas jau kļuvis neapstrīdams, tikai

ievērojot šā likuma 85. un 86.panta noteikumus.

Tā kā sākotnējā lēmuma 3.2.apakšpunktu, kas bija pieteicējam

labvēlīgs administratīvais akts, Ministru prezidents uzskatīja par

prettiesisku, tad konkrētajā gadījumā Ministru prezidents vadījies no APL

86.panta otrās daļas 3.punktā noteiktā normatīvā regulējuma: adresātam

labvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu var atcelt, ja ir vismaz viens no

šādiem apstākļiem: (..) administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas

sabiedrības intereses. Ja adresāts uz attiecīgā administratīvā akta pamata ir

saņēmis naudu vai citus labumus, šis administratīvais akts zaudē spēku ar

tā atcelšanas dienu. Attiecīgā publisko tiesību juridiskā persona saskaņā ar

šā likuma 8.nodaļu atlīdzina adresātam zaudējumus vai personisko

kaitējumu, kas tam radies sakarā ar administratīvā akta atcelšanu.

Kā izriet no pieteicēja pieteikuma un Lēmumā ietvertā pamatojuma,

pieteicēja un atbildētāja vērtējums par sākotnējā lēmuma tiesiskumu

atšķiras. Ņemot vērā, ka adresātam labvēlīga tiesiska un prettiesiska

administratīvā akta atcelšanai ir noteikti dažādi kritēriji [atbilstoši APL

85.panta otrajai daļai (redakcijā uz 2007.gada 1.janvāri) adresātam

labvēlīgu tiesisku administratīvo aktu var atcelt tad, ja ir vismaz viens no

šādiem apstākļiem: 1) tiesību norma pieļauj administratīvā akta atcelšanu

un tā šajā administratīvajā aktā ir norādīta; 2) administratīvais akts izdots ar

kādu citu nosacījumu un šis nosacījums nav vispār izpildīts, nav pienācīgi

izpildīts vai nav laikus izpildīts; 3) mainījušies lietas faktiskie vai tiesiskie

apstākļi, kuriem pastāvot administratīvā akta izdošanas brīdī iestāde varētu

šādu administratīvo aktu neizdot. Šādā gadījumā administratīvo aktu var

atcelt triju mēnešu laikā no dienas, kad iestāde uzzināja par tā atcelšanas

iespēju, bet ne vēlāk kā viena gada laikā no tā spēkā stāšanās dienas; 4)

mainījušies lietas faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kuriem pastāvot

administratīvā akta izdošanas brīdī iestāde varētu šādu administratīvo aktu

neizdot, un administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības

intereses], tiesai vispirms ir nepieciešams pārbaudīt sākotnējā lēmuma

3.2.apakšpunkta, ar kuru pieteicēja sūdzība atzīta par pamatotu daļā

attiecībā uz Satiksmes ministrijas rīcību, nosakot būtiski atšķirīgu

mēnešalgu un uzlikts pienākums Satiksmes ministrijai novērst pieļautās

prettiesiskās darbības mēnešalgas apmēra noteikšanā, ievērojot samaksas

noteikumus un instrukciju, kā arī izmaksāt pieteicējam mēnešalgas starpību

par 2005.gadu un 2006.gada pirmo pusgadu, tiesiskumu.

[4.6] Valsts civildienesta likuma 23.panta pirmā daļa līdz 2006.gada

1.janvārim noteica, ka ierēdnis saņem mēnešalgu, kuru atbilstoši ierēdņa

amata kvalifikācijas kategorijai un pakāpei Ministru kabineta noteiktajā

apmērā un kārtībā nosaka iestādes vadītājs. Valsts civildienesta likuma

36.panta pirmā daļa noteica, ka ierēdņu amati tiek iedalīti amatu

kvalifikācijas kategorijās. Ierēdņu amatu novērtēšanas kārtību, kā arī

kvalifikācijas kategorijas un to noteikšanas kārtību nosaka Ministru

kabinets.

Ministru kabineta 2004.gada 23.novembra noteikumu Nr.959

„Noteikumi par ierēdņu un tiešās pārvaldes iestāžu darbinieku darba

samaksu, kvalifikācijas pakāpēm un ierēdņu pabalstiem”, kas bija spēkā

līdz 2006.gada 1.janvārim (turpmāk – Noteikumi Nr.959) 5.punkts noteica,

ka ierēdnis saņem mēnešalgu atbilstoši amatam un kvalifikācijas pakāpei.

Mēnešalgas konkrēto apmēru ierēdnim un darbiniekam saskaņā ar šo

noteikumu 1.pielikumu nosaka iestādes vadītājs (..).

Noteikumu Nr.959 1.pielikums noteica ierēdņu un tiešās pārvaldes

iestāžu darbinieku mēnešalgas (mēneša darba algas) amplitūdu latos

konkrētiem amatu nosaukumiem, gradējot tos trīs kvalifikācijas pakāpēs.

Pēc pielikumā noteiktā konstatējams, ka vienam amatam vienas

kvalifikācijas pakāpes ietvaros varēja būt ievērojama mēnešalgas

amplitūda.

Kvalifikācijas pakāpju piešķiršanas kārtību regulēja Noteikumu

Nr.959 tiesību normas, kas tika ietvertas 6. – 8.punktā, no kurām secināms,

ka kvalifikācijas pakāpe bija atkarīga no nostrādātā gadu skaita tiešās

pārvaldes iestādē, sākot no 2001.gada 2.janvāra, un novērtējuma.

Laikā no 2006.gada 1.janvāra Valsts civildienesta likuma 23.panta

pirmā daļa paredzēja, ka ierēdnis saņem mēnešalgu, kuru atbilstoši ierēdņa

ieņemamā amata amatu saimei, līmenim un ierēdņa kvalifikācijas pakāpei

Ministru kabineta noteiktajā apmērā un kārtībā nosaka iestādes vadītājs (..).

Noteikumu Nr.995 5.punkts paredzēja, lai noteiktu ierēdņa,

darbinieka un amatpersonas mēnešalgu, ierēdņa, darbinieka un

amatpersonas amatu klasificē saskaņā ar Ministru kabineta 2005.gada

3.maija noteikumiem Nr.310 „Noteikumi par amatu klasifikācijas sistēmu

un amatu klasificēšanas kārtību valsts tiešās pārvaldes iestādēs” (turpmāk –

Noteikumi Nr.310) un nosaka amata saimi un līmeni. Pamatojoties uz

amata saimi un līmeni, nosaka amatam atbilstošo mēnešalgu grupu

(1.pielikums).

Savukārt šo noteikumu 6.punkts noteica, ka atbilstoši amatam

noteiktajai mēnešalgu grupai un ierēdņa, darbinieka vai amatpersonas

kvalifikācijas pakāpei iestādes vadītājs vai viņa pilnvarota amatpersona

nosaka ierēdņa, darbinieka un amatpersonas mēnešalgu saskaņā ar šo

noteikumu 2.pielikumu.

Kā bija noteikts Noteikumu Nr.995 8.punktā, kvalifikācijas pakāpes

(kopā paredzētas sešas) piešķiršanai piemēroja šādus individuālā vērtējuma

kritērijus: amata pienākumu vai darba izpilde, kuru nosaka atbilstoši

ierēdņa, darbinieka un amatpersonas darbības un tās rezultātu ikgadējam

novērtējumam, un valsts dienestā nostrādātais laiks.

Saskaņā ar Noteikumu Nr.995 46.punktu kvalifikācijas pakāpju

piešķiršanai saskaņā ar noteikumu Nr.995 8.punktu bija noteikts pārejas

periods līdz 2006.gada 1.jūlijam. Laikā no 2006.gada 1.janvāra līdz

2006.gada 1.jūlijam bija jāpiemēro Noteikumu Nr.995 8.pielikumu,

saskaņā ar kuru bija noteiktas divas kvalifikācijas pakāpes.

Interpretējot minētās tiesību normas kopsakarā, tiesa secinājusi, ka

līdz 2006.gada 1.janvārim ierēdņa amatalga bija atkarīga no konkrēti

noteikta amata nosaukuma un kvalifikācijas pakāpes, kas savukārt ietvēra

nostrādāto gadu skaitu valsts pārvaldē un novērtējumu. Normatīvais

regulējums laikā no 2006.gada 1.janvāra paredzēja pārejas periodu, un

mēnešalgas noteikšanai tika piemērots Noteikumu Nr.995 8.pielikums, kas

paredzēja tikai divas kvalifikācijas pakāpes atkarībā no nostrādātā gadu

skaita valsts pārvaldē atbilstoši konkrētam amata nosaukumam. Pēc

2006.gada 1.jūlija bija paredzēts pāriet uz sistēmu, ka ierēdņa amatalga ir

atkarīga nevis no konkrēta amata nosaukuma, bet amati tika klasificēti pēc

to pienākumu apraksta, piešķirot tiem noteiktu saimi un līmeni, papildus

piemērojot atbilstošo kvalifikācijas pakāpi (nostrādātais gadu skaits un

novērtējums), tādējādi nosakot ierēdņa atalgojuma mēnešalgas intervālu.

Savukārt attiecībā uz amata kvalifikācijas kategorijām Instrukcijas

Nr.5, kas bija spēkā līdz 2005.gada 10.maijam, 2.punkts noteica, ka

atbilstoši metodikai valsts pārvaldes iestādes ekspertu grupa novērtē

amatus, ievērojot valsts civildienesta ierēdņu amata aprakstus un

darbinieku pienākumu aprakstus attiecīgajā valsts pārvaldes iestādē, un

valsts pārvaldes iestādes vadītājs nosaka katram amatam atbilstošu

kvalifikācijas kategoriju. Amatus novērtēja un kvalifikācijas kategorijas

noteica saskaņā ar vērtēšanas rādītāju sistēmu (instrukcijas 1.pielikums),

kas ietvēra izglītību un profesionālo pieredzi, darba raksturojumu un

atbildības rādītājus. Darba raksturojuma ietvaros tika vērtēta darba

sarežģītība, garīgā piepūle un sadarbība.

[4.7] Tiesa secinājusi, ka laika posmā no 2005.gada 1.janvāra līdz

2006.gada 1.jūlijam mēnešalgas noteikšanas kritēriji bija šādi: amata

nosaukums (kam noteikta individuāla kvalifikācijas kategorija);

kvalifikācijas pakāpe (kas ietvēra nostrādāto gadu skaitu valsts pārvaldē un

ierēdņa novērtējumu).

Taču, kā redzams, vērtējot Noteikumu Nr.959 1.pielikumu un

Noteikumu Nr.995 8.pielikumu, minētie kritēriji – amata nosaukums un

kvalifikācijas pakāpe – noteica tikai konkrēto mēnešalgas intervālu.

Interpretējot Valsts civildienesta likuma 23.panta pirmo daļu, secināms, ka

likumdevējs ir paredzējis noteiktu gradācijas iespēju arī katram viena

nosaukuma amatam, vadoties no veicamo pienākumu rakstura. Attiecīgi

iestādes vadītājam, nosakot konkrētu mēnešalgas apmēru, arī kvalifikācijas

kategorija ir jāņem vērā.

[4.8] Tiesa nav piekritusi sākotnējā lēmumā piemērotai nostājai, ka

vienāda amata kvalifikācijas kategorija norāda, ka šie amati pēc Ministru

kabineta apstiprinātajiem kritērijiem ir vērtējami vienādi. Tiesa atzinusi, ka

kvalifikācijas kategorijas noteikšanai tiek vērtēta darba sarežģītība, garīgā

piepūle un sadarbība, taču tie nav vienīgie kritēriji, kas raksturo veicamo

darbu un tā izpildi. Līdz ar to iestādes vadītājam noteiktais mēnešalgas

diapazons ļauj vērtēt arī ierēdņa individuālo darba izpildi.

Tiesa atzinusi, ja attiecībā uz ierēdņu mēnešalgu noteikšanu tiktu

piemērota darba samaksas sistēma, kas paredz ierēdņiem ar vienādām

kvalifikācijas pakāpēm un vienādām kvalifikācijas kategorijām saņemt arī

pilnīgi vienādu mēnešalgu, tad tiktu pārkāpts vienlīdzības princips pie

veicamā darba izpildes izvērtējuma un attiecīgi tas degradētu katra ierēdņa

personisko motivāciju paveikt viņam uzticēto dabu pēc iespējas kvalitatīvi.

[4.9] Satiksmes ministrijas nozares vadības personāla saraksts

apliecina, ka ar 2005.gada 3.janvāri J.A. ir noteikta 2.kvalifikācijas pakāpe

un mēnešalga Ls 380 apmērā (lietas II sējuma 88.lapa). Attiecīgi J.L. tajā

laikā kā nodaļas vadītājam tika noteikta mēnešalga Ls 460 apmērā. Ierēdņa

darbības un tās rezultātu novērtēšanas protokols liecina, ka J.A.

novērtējums par 2004.gadu ir „C” (lietas II sējuma 89. – 91.lapa), savukārt

J.L. – „B” (lietas II sējuma 100. – 102.lapa). Novērtējumi par 2004.gadu

noteica arī kvalifikācijas pakāpes un attiecīgi mēnešalgas noteikšanu par

2005.gadu.

2005.gadā saskaņā ar Noteikumu Nr.959 /noteikumu pielikuma

numurs/ /noteikumu punkta numurs/ ministrijas departamenta /amats/ ar

/kvalifikācijas pakāpe/ mēnešalgas diapazons bija Ls 179 – 564.

2006.gadā saskaņā ar Satiksmes ministrijas 2005.gada 30.decembra

rīkojumu Nr.02-03/398 J.L. tika noteikta mēnešalga Ls 620 apmērā,

savukārt J.A. palika iepriekšējā – Ls 380 apmērā (lietas II sējuma 29.lapa),

saskaņā ar Noteikumu Nr.995 8.pielikuma /noteikumu punkta numurs/ kā

nostrādājušiem ilgāk par trim gadiem piešķirot /kvalifikācijas pakāpe/. J.L.

par 2005.gadu novērtējums ir „B” (lietas II sējuma 97. – 99.lapa), savukārt

saskaņā ar Satiksmes ministrijas sniegto informāciju J.A. novērtējums nav

veikts, jo pieteicējs ir izvairījies no novērtējuma (sk. Satiksmes ministrijas

2007.gada 4.jūnija vēstuli Nr.02-17/96 Valsts kancelejai, lietas I sējuma

153.lapa).

Kā liecina lietā esošās darbnespējas lapu kopijas, J.A. laikā no

2005.gada 28.septembra līdz 2005.gada 27.novembrim un no 2005.gada

12.decembra līdz 2006.gada 13.janvārim nav atradies darbā slimības dēļ

(lietas II sējuma 21. – 25.lapa). Pieteicēja darbs par 2005.gadu nav bijis

novērtēts, jo pieteicējs norādītajos periodos slimības dēļ nav bijis darbā,

savukārt 2006.gada 12.februārī pieteicējs iesniedza sūdzību Pārvaldē par

Satiksmes ministrijas 2006.gada 27.janvāra lēmuma likumību, uzskatot, ka

pieteicējam noteikta būtiski atšķirīga mēnešalga ar viena līmeņa ierēdņiem.

Satiksmes ministrijas sniegtā informācija apliecina, ka J.A. un J.L.

veicamo darbu apjoms un darba intensitāte (piemēram, izstrādāto

normatīvo aktu projektu skaits) 2005.gadā bija atšķirīgs un, pastāvot

atšķirīgiem lietas apstākļiem, tika noteiktas atšķirīgas mēnešalgas (lietas II

sējuma 6. – 8.lapa).

Līdz 2006.gada 1.jūlijam Noteikumu Nr.995 8.pielikuma /noteikumu

punkta numurs/ paredzēja, ka /amats/ mēnešalgas diapazons ir Ls 260 –

620 apmērā.

Ņemot vērā norādīto, tiesa atzinusi, ka būtiska atšķirība starp J.A. un

J.L. mēnešalgu bija konstatējama tikai 2006.gadā, attiecīgi – Ls 380 un Ls

620, kas tika noteikta, balstoties uz J.L. darbības vērtējumu par 2005.gadu.

Tā kā pieteicēja darbs 2005.gadā netika novērtēts, bet J.L. un J.A. darba

apjomā un darba izpildē bija atšķirība, tiesa atzinusi, ka Satiksmes

ministrijai bija iespējams minētajām amatpersonām noteikt atšķirīgu

mēnešalgu.

Tiesas ieskatā pieteicēja atsauce uz Satiksmes ministrijas 2006.gada

31.oktobra rīkojumu Nr.02-03/282, ka J.A. piešķirta /kvalifikācijas pakāpe/,

nepierāda faktu, ka pieteicēja darba novērtējums par 2005.gadu vai

2006.gada pirmo pusi būtu bijis pozitīvāks nekā iepriekš par 2004.gadu.

[4.10] Kā izriet no sākotnējā lēmuma pamatojuma, Pārvalde,

balstoties uz Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 1. un

107.pantu, kā arī Valsts civildienesta likuma 1.pantu un 23.panta pirmo

daļu, secinājusi, ka ierēdņiem, kas ieņem vienas kvalifikācijas pakāpes un

kategorijas amatus, ir jānosaka vienāda mēnešalga. Tiesa atzinusi, ka

atšķirīgs veicamo pienākumu apjoms un darba intensitāte uzskatāma par

pamatu atšķirīgu mēnešalgu noteikšanai.

Satversmes 107.pants noteic, ka ikvienam darbiniekam ir tiesības

saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts

noteikto minimumu. No minētā izriet, ka pamatkritērijs mēnešalgas

noteikšanai ir veicamais darbs, bet ne amata kategorija un kvalifikācijas

pakāpe. Līdz ar to sākotnējā lēmumā ietverto pamatojumu par vienādas

mēnešalgas noteikšanu ierēdņiem, kas ieņem vienas kvalifikācijas pakāpes

un kategorijas amatus, tiesa atzinusi par neatbilstošu tiesas citētajām tiesību

normām, kā rezultātā tiesai bijis pamats sākotnējo lēmumu atzīt par

prettiesisku administratīvo aktu.

[4.11] Tiesa atzinusi, ka, ievērojot APL 86.panta otrās daļas 3.punktā

noteikto, augstākai amatpersonai [konkrētajā gadījumā Ministru

prezidentam] bija tiesības atcelt sākotnējo lēmumu, jo, kā pamatoti norādīts

Lēmumā, šāda administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas

sabiedrības intereses – nepamatoti liela atalgojuma noteikšana personai,

kura nav veikusi atalgojumam adekvātu darbu, ietekmē sabiedrības

intereses uz valsts budžeta līdzekļu, no kuriem tiek izmaksāts atalgojums

valsts civildienesta ierēdņiem, taisnīgu un pamatotu izlietošanu.

[4.12] Ņemot vērā, ka, pārbaudot sākotnējā lēmuma tiesiskumu, tiesa

vienlaikus izvērtēja arī apstākļus, vai konkrētajā gadījumā pastāv

priekšnoteikumi pieteicējam labvēlīga risinājuma noteikšanai attiecībā uz

iespēju izmaksāt pieteicējam mēnešalgas starpību, ievērojot Satiksmes

ministrijas /amats/ J.L. un pieteicējam noteiktās mēnešalgas starpību, tiesa

secinājusi, ka konkrētajā gadījumā nepastāv priekšnoteikumi pieteicējam

labvēlīga regulējuma noteikšanai.

Kā izriet no pieteicēja pieteikuma precizējumiem un

papildinājumiem (lietas 1.sējuma 36.lapa), mantisko zaudējumu

atlīdzinājumu summu veido mēnešalgas starpība starp pieteicējam un J.L.

noteikto mēnešalgu 2005.gadā un 2006.gada pirmajā pusgadā. Tā kā tiesa

atzinusi, ka konkrētajā gadījumā nepastāv priekšnoteikumi pieteicēja

mēnešalgas noteikšanai tādā apmērā, kāds bija noteikts J.L., un pieteicējs

uz sākotnējā lēmuma pamata nebija saņēmis naudu vai citus labumus, līdz

ar to pieteicējam nav radušies nekādi zaudējumi sakarā ar sākotnēja

lēmuma atcelšanu, kas būtu atlīdzināmi saskaņā ar APL 8.nodaļu, tad

pieteicēja prasība par mantisko zaudējumu atlīdzinājumu Ls 9368,53

apmērā ir noraidāma.

[4.13] Pieteicējs pieteikumā izteicis iebildumu, ka atbilstoši APL

normām pieteicējam netika nodrošinātas tiesības saņemt informāciju par

pēcpārbaudes lietas ierosināšanu, tās gaitu, piedalīties lietas izskatīšanā un

sniegt paskaidrojumus. Tiesa konstatējusi, ka konkrētajā gadījumā

pēcpārbaudes lietas ierosināšanas pamatā bija divu valsts pārvaldes iestāžu

atšķirīgs viedoklis par darba samaksas noteikšanai piemērojamo tiesību

normu interpretāciju, nevis lietas faktiskajiem apstākļiem, līdz ar to

pieteicēja viedokļa noskaidrošana atbilstoši APL 62.panta otrās daļas

3.punktam nebija nozīmīga.

[4.14] Pieteicējs uzskata, ka Satiksmes ministrija atbilstoši APL

76.panta pirmajai daļai nav neviena no minētā likuma pantā minētajām

personām, kas ir tiesīga apstrīdēt Pārvaldes lēmumu, tāpēc konkrētajā

gadījumā ir pārkāpts likums un Lēmums ir atceļams.

Tiesa šādu pieteicēja viedokli atzinusi par nepamatotu, jo sākotnējais

lēmums attiecībā uz Satiksmes ministrijai uzdotu pienākumu atzīstams par

pārvaldes lēmumu atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1.panta

7.punktam. Kā norādīts iepriekš, minētā likuma 67.pantā noteiktie

pārvaldes lēmuma pēcpārbaudes veikšanas kritēriji bija piemērojami arī

attiecībā uz sākotnējo lēmumu, ievērojot APL noteiktos termiņus. Savukārt

lēmuma pieņemšanas termiņš APL 86.panta otrās daļas 3.punktā nav

noteikts.

Papildus tiesa norādījusi, ka ar Lēmuma 8.2.punktu nolemts atcelt

Pārvaldes, t.i., citas valsts pārvaldes iestādes, sākotnējā lēmuma

3.2.apakšpunktu daļā par pienākuma uzlikšanu Satiksmes ministrijai

izmaksāt pieteicējam mēnešalgas starpību par 2005.gadu un 2006.gada

pirmo pusgadu (līdz 2006.gada 1.jūlijam, kad bija jāveic mēnešalgu

pārskatīšana atbilstoši jaunajiem kritērijiem).

Atbilstoši Valsts civildienesta likuma 23.panta pirmajai daļai

ierēdnis saņem mēnešalgu, kuru atbilstoši ierēdņa ieņemamā amata amatu

saimei, līmenim un ierēdņa kvalifikācijas pakāpei Ministru kabineta

noteiktajā apmērā un kārtībā nosaka iestādes vadītājs. Līdz ar to ne

pārsūdzētais Lēmums, ne arī sākotnējais lēmums nenoteica galīgo

noregulējumu izmaksāt pieteicējam konkrēto atalgojuma summu noteiktā

apmērā. Līdz ar to secināms, ka atlīdzinājumu Satiksmes ministrijas

ierēdnim varēja noteikt un attiecīgi administratīvo aktu pieteicējam varēja

izdot Satiksmes ministrijas valsts sekretārs.

Kā izriet no lietas faktiskajiem apstākļiem, pieteicējs 2006.gada

4.aprīlī vērsās ar iesniegumu pie Satiksmes ministrijas valsts sekretāra ar

lūgumu izmaksāt mēnešalgu, kas ir līdzvērtīga otra /amats/ J.L. mēnešalgai.

Lietā nav apliecinājuma par Satiksmes ministrijas atbildi uz šo iesniegumu,

taču, tā kā Satiksmes ministrija 2006.gada 9.martā ir sniegusi

paskaidrojumus Pārvaldei lietā, kas bija ierosināta, reaģējot uz 2006.gada

21.februārī Pārvaldei iesniegto pieteicēja sūdzību (lietas II sējuma 42. –

43.lapa), un tika gaidīts Pārvaldes lēmums šajā lietā, tiesa atzinusi, ka

Satiksmes ministrijai nebija jāsniedz pieteicējam atbildi uz minēto

iesniegumu. Visi pārējie lēmumi saistībā ar pieteicēja iesniegumā iestādei

iekļauto lūgumu izvērtējumu ir uzskatāmi par administratīvās lietas

turpinājumu.

[4.15] Pieteicējs pieteikumā norādījis, ka Ministru prezidents

nevarēja pieņemt Lēmumu, jo viņš ir politiska valsts amatpersona un viņa

kompetencē neietilpst konkrētu strīdu risināšana starp konkrētu personu un

valsts iestādi.

Tiesa šādu pieteicēja argumentu atzinusi par nepamatotu, jo Ministru

prezidents atzīstams par augstāku valsts izpildvaras amatpersonu. Valsts

civildienesta likuma 4.panta pirmā daļa paredz, ka Pārvalde ir Ministru

prezidenta tiešā pakļautībā esoša valsts pārvaldes iestāde. Līdz ar to

Ministru prezidentam bija tiesības pieņemt arī Lēmumu.

[5] Par Administratīvās rajona tiesas 2009.gada 15.septembra

spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību, kurā izteikti šādi

apsvērumi.

[5.1] Tiesa nav ņēmusi vērā un izanalizējusi tiesisko bāzi, uz kuras

balstīts pieteikums. Tiesa pareizi konstatējusi, ka sākotnējais lēmums

uzskatāms par administratīvo aktu, kas stājies spēkā tā pieņemšanas brīdī

un ir neapstrīdams, jo nav pārsūdzēts likumā noteiktā termiņā. Pieteikumā

tika norādīts, ka saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 19.panta otrās

daļas 4.punktu, ministrs (arī Ministru prezidents atbilstoši šā likuma

20.panta otrajai daļai) var atcelt parlamentārā sekretāra, valsts sekretāra un

citu ministrijas pārvaldes amatpersonu izdotos iekšējos normatīvos aktus,

lēmumus un rīkojumus, izņemot administratīvos aktus. Ar Lēmumu atcelts

sākotnējā lēmuma 3.2.apakšpunkts, un šāda rīcība ir prettiesiska.

Pēc būtības bija tikai jākonstatē fakts, vai atceltais sākotnējais

lēmums ir administratīvais akts, un jāpiemēro Valsts pārvaldes iekārtas

likuma 19.panta otrās daļas 4.punkta noteikumi.

[5.2] Tiesa nav izvērtējusi faktu, ka Valsts pārvaldes iekārtas likuma

noteikumi par pārvaldes lēmumu pēcpārbaudi, t.i., 67.panta otrā daļa

noteic, ka administratīvā akta un faktiskās rīcības apstrīdēšanas un

atcelšanas kartību un principus nosaka APL. Faktiski Valsts pārvaldes

iekārtas likuma 67.panta otrā daļa, 19.panta otrās daļas 4.punkts un

20.panta otrā daļa attiecībā pret administratīvo aktu salīdzinājumā ar citiem

pārvaldes lēmumiem, to pēcpārbaudi un atcelšanu nosaka speciālo tiesību

normu. Izvērtējot pēcpārbaudes būtību un jēgu, jāvērš uzmanība uz Valsts

pārvaldes iekārtas likuma koncepcijas („Latvijas Vēstnesis” 26.06.2002.,

95 (2670)) 4.nodaļas 2.apakšnodaļā teikto par lēmuma pēckontroli. Proti, ja

konkrētā normatīvajā aktā nav noteikts citādi, tad nākamais augstākais

pārvaldes darbinieks (normatīvajā aktā var būt noteikta arī cita amatpersona

vai institūcija) lēmumu var atcelt vai grozīt, ja viņš konstatē, ka tas ir

prettiesisks vai nelietderīgs. Tomēr tas neattiecas uz administratīvajiem

aktiem un citiem lēmumiem attiecībā uz indivīdu, jo šeit lēmumu atcelšanu

(konkretizējot tiesiskās paļāvības principu) regulē ekskluzīvi (..) APL.

Tātad pēckontrole attiecas galvenokārt uz iestādes iekšējiem lēmumiem

attiecībā pret citu iestādi.

Administratīvās apgabaltiesas 2006.gada 10.oktobra lēmuma lietā

Nr.AA2582-06/7, kurā kā atbildētājs bija pieaicināts Ministru kabinets,

7.punktā teikts, ka Ministru kabinets ir valsts orgāns, kas realizē izpildvaru.

Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 7.panta pirmajai daļai Ministru

kabinets īsteno padotību pār valsts pārvaldes organizāciju (institucionālā

padotība) un pār valsts pārvaldes funkciju pildīšanu (funkcionālā padotība),

cita starpā, pieņemot ārējus un iekšējus normatīvos aktus, politiskus

lēmumus un iekšējus lēmumus. Savukārt iestādes, kas veido valsts

pārvaldes sistēmu, atbilstoši APL 1.panta trešajai daļai izdod

administratīvos aktus. Tādējādi tieši Ministru kabinetam jeb valdībai nav

raksturīgi izdot individuālus tiesību aktus, kas adresēti konkrētām

privātpersonām, proti, administratīvos aktus.

Konkrētajā gadījumā pārkāpti APL 76.panta otrās daļas noteikumi

par administratīvā akta pārsūdzības kārtību tiesā nevis Ministru kabinetā,

APL 43.panta un 44.panta noteikumi par procesuālā termiņa izbeigšanos un

termiņa nokavējuma sekām, kas uzliek iestādei pienākumu neizskatīt lietu,

kā arī to atjaunošanas kārtību (APL 46.pants). Satiksmes ministrija

iesniedza lūgumu par pēcpārbaudi attiecībā uz administratīvo aktu –

sākotnējo lēmumu, 2007.gada 5.martā, t.i., pēc procesuālo termiņu

notecējuma. Tiesa nepamatoti uzskatījusi, ka šajā gadījumā APL kārtība,

ierosinot pēcpārbaudi, nav jāievēro, bet pēcpārbaudi par šo administratīvo

aktu var ierosināt ārpus APL noteiktās kārtības – jebkurā laikā.

[5.3] Lietā nav iesniegts Ministru prezidenta lēmums par

pēcpārbaudes ierosināšanu un tā pamatojums, bet tiesa nav izvērtējusi šo

faktu un tā atbilstību APL.

[5.4] Tiesa nav izvērtējusi APL pārkāpumus lietas pēcpārbaudes

izskatīšanās laikā.

Pēcpārbaude ilga vairāk kā pusgadu, t.i., procesuālo termiņu

pagarinājumam bija jābūt vairākkārtējam, bet lietā nav iesniegts neviens

lēmums par procesuālo termiņu pagarināšanu.

Pēcpārbaude izskatīta rakstiskā procesā bez rakstiskas piekrišanas uz

šādu lietas izskatīšanas kārtību, aizmuguriski, par to neinformējot

pieteicēju kā lietas dalībnieku un neļaujot sniegt paskaidrojumus, pārkāpjot

APL 62.panta pirmo daļu un Satversmes 90.pantu.

Veicot pēcpārbaudi, pārkāpts APL 81.panta pirmajā daļā noteiktais

par lietas izskatīšanas apmēru. Satiksmes ministrijas iesniegumā iebildumi

izteikti par visu sākotnējo lēmumu, bet Lēmums attiecas tikai uz tā daļu.

[5.5] Pieteikumā tika lūgts tiesu izvērtēt Lēmuma tiesiskumu, atzīt to

par prettiesisku un atcelt, bet tiesa pārkāpusi prasījuma robežas un

spriedumā sākusi vērtēt sākotnējā lēmuma tiesiskumu. Rezultātā tiesa

konstatējusi, ka sākotnējais lēmums pilnībā atzīstams par prettiesisku

administratīvo aktu, lai gan tā to nemaz nav vērtējusi pilnībā. Būtībā pēc

šāda secinājuma sākotnējais lēmums ir atceļams pilnā apmērā, apšaubāms

kļūst disciplinārsoda atcelšanas tiesiskums, kas arī ir ietverts Lēmumā, kā

arī apšaubāmi kļūst citi sākotnējā lēmuma punkti, kuri uzskatāmi par

neapstrīdama administratīvā akta sastāvdaļām un uzliek veikt noteiktus

pienākumus valsts iestādei, kurus tā vēl nav izpildījusi likumā noteiktā

kārtībā. Tādējādi tiesa pārkāpusi APL 249.pantā noteikto par prasījuma

robežu ievērošanu.

[5.6] Tiesas sēdē tika lūgts tiesu atzīmēt tiesas sēdes protokolā faktu,

ka Satiksmes ministrijas valsts amatpersonas, lai panāktu sev vēlamu

rezultātu lietas pēcpārbaudē, iesniegušas Ministru prezidentam viltotu

dokumentu – /departaments/ reglamentu, kas nebija spēkā laikā, kad

pieteicējs strādāja Satiksmes ministrijas /departaments/ par /amats/, un to

nav apstiprinājis toreizējais valsts sekretārs V.L., bet viņa paraksts ir viltots.

Tiesa nepamatoti pretstatījusi divus ierēdņu darbības novērtēšanas

rezultātus – „C” un „B” kā negatīvu un pozitīvu, tādējādi attaisnojot

atšķirību pamatalgā starp Ls 380 un Ls 620, kuru atšķirība – 1,63 reizes, ir

vairāk kā nesamērīga pie vienlīdzīgiem vērtēšanas kritērijiem, ja ņem vērā

arī departamenta direktora pamatalgu. Atbilstoši Noteikumiem Nr.995 „C”

vērtējums nozīmē, ka darba izpilde noris saskaņā ar prasībām attiecīgajā

nozarē, bet novērtējums „B” – darba izpilde atsevišķās jomās pārsniedz

prasības attiecīgajā nozarē, bet pārējās jomās noris saskaņā ar prasībām

attiecīgajā nozarē. Tātad abi vērtējumi ir pozitīvi un atšķirība ir neliela.

Būtiski, kādas tiesības Ministru kabineta noteikumi piešķir iestādes

vadītājam. Noteikumu Nr.995 25.punkts noteic, ka ierēdni, darbinieku un

amatpersonu, kā arī iestādes vadītāju reizi gadā atbilstoši kārtējam darbības

un tās rezultātu novērtējumam saskaņā ar instrukciju var materiāli stimulēt

šādā apmērā: (..) 25.2. līdz 100% no mēnešalgas, ja novērtējums ir „B”;

25.3. līdz 80% no mēnešalgas, ja novērtējums ir „C”. Tātad atšķirība var

būt tikai 20% apmērā, veicot vienreizēju piemaksu gadā, nevis nosakot

1,63 reizes lielāku atalgojumu ik mēnesi.

[5.7] No tiesas puses par pareizu atzītā pieeja 2006.gada 31.oktobrī

noved pie tā, ka pieteicējam kā ministrijas /amats/ noteikta vienāda

mēnešalga ar tā paša departamenta /amats/ (I.L.) – Ls 418 apmērā, un

pieteicēja /amats/ mēnešalgas atšķirība no tā paša departamenta /amats/

mēnešalgas ir 250% jeb 2,5 reizes. Minētais nav taisnīgi, un tiek pārkāpts

Satversmes 1. un 107.pants. Departamenta /amats/ darbs nav vienlīdzīgs un

līdzvērtīgs tā paša departamenta /amats/ darbam, kurš ieņem vairākas

pakāpes zemāku amatu. Tādējādi Lēmums atzīstams par prettiesisku, jo nav

ievērots vienlīdzības, tiesību normu saprātīgas piemērošanas un

samērīguma princips.

[5.8] Tā kā tiesa pārkāpusi prasījuma robežas un nav vērtējusi

Lēmuma tiesiskos aspektus, tad tā arī nav izvērtējusi šādus prasījuma

argumentus.

[5.8.1] Lēmumā nepamatoti norādīts, ka Pārvalde atsaucas uz tobrīd

spēkā neesošu tiesību aktu, jo sākotnējā lēmumā minētā Instrukcija Nr.5

kopš 2005.gada 14.aprīļa uzskatāma par spēku zaudējušu, jo 2005.gada

14.aprīlī pieņemts likums par grozījumiem Valsts civildienesta likumā,

izsakot jaunā redakcijā tā 36.pantu, uz kura pamata izdota Instrukcija Nr.5.

Lēmumā minētais apsvērums nav tiesiski pamatots, jo ar 2005.gada

14.aprīļa likumu pieņemti grozījumi Valsts civildienesta likuma 23.panta

pirmajā daļā (no kura izrietēja prasība mēnešalgu noteikt atbilstoši amata

kvalifikācijas kategorijai un pakāpei) un 36.panta pirmajā daļā, vienlaikus

Valsts civildienesta likuma pārejas noteikumu 8. un 9.punktā nosakot, ka

Valsts civildienesta likuma 36.panta pirmā daļa ir spēkā līdz 2005.gada

31.decembrim un grozījumi 23.panta pirmajā daļā stājas spēkā 2006.gada

1.janvārī. Līdz ar to līdz 2006.gada 1.janvārim Valsts civildienesta likuma

23.panta pirmā daļa un 36.panta pirmā daļa noteica, ka ierēdnim mēnešalgu

nosaka atbilstoši amata kvalifikācijas kategorijai (ņemot vērā amatā

veicamo pienākumu izvērtējumu atbilstoši Instrukcijai Nr.5) un pakāpei

Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, un līdz 2006.gadam Instrukcija Nr.5

spēku nebija zaudējusi.

[5.8.2] Lēmumā nepamatoti Ministru kabineta noteikumu normas

nav interpretētas atbilstoši augstāka juridiskā spēka normatīvā akta – Valsts

civildienesta likuma normām, nav noskaidrota tiesību normu jēga, ņemot

vērā apstākļus, uz kuriem pamatojoties tās radītas, nav noskaidrota tiesību

normu jēga saistībā ar citām tiesību normām un pamatojoties uz

lietderīgāku un taisnīgāku mērķi, kas ar attiecīgo tiesību normu jāsasniedz,

kā arī nav ņemts vērā, ka tiesību normas jau nosaka, cik lielā mērā

mēnešalgu var ietekmēt ierēdņa darba rezultāti un darba apjoms.

[5.8.2.1] Pēc 2006.gada 1.janvāra Valsts civildienesta likuma

23.panta pirmā daļa noteica, ka mēnešalga nosakāma atbilstoši amata

saimei un līmenim, savukārt 36.panta trešā daļa noteica, ka saimi un līmeni

nosaka, izvērtējot ierēdņa amatā veicamos pamatpienākumus.

No 2006.gada 1.janvāra darba samaksas kārtību ierēdņiem noteica

Noteikumi Nr.995, kuru 46. un 48.punkts noteica pārejas periodu jaunās

darba samaksas sistēmas ieviešanai. Proti, Noteikumu Nr.995 5. un

6.punkts, kas paredz mēnešalgas noteikšanu atbilstoši jaunajai Noteikumos

Nr.310 noteiktajai amatu klasificēšanas sistēmai – amatu saimei un

līmenim, stājās spēkā 2006.gada 1.jūlijā, bet līdz tam bija piemērojams

Noteikumu Nr.995 8.pielikums.

Ņemot vērā, ka Noteikumu Nr.995 8.pielikums pārejas periodā

saglabāja iepriekšējo mēnešalgas noteikšanas kārtību, lai izpildītu Valsts

civildienesta likuma 23.panta pirmās daļas un 36.panta trešās daļas mērķi

(algu noteiktu atbilstoši amatā veicamajiem pienākumiem), tad līdz

2006.gada 1.jūlijam (kamēr saskaņā ar Noteikumu Nr.995 46. un 48.punktu

pārejas periodā mēnešalga netiek noteikta, amatus vērtējot atbilstoši

Noteikumiem Nr.310), iestādēm bija jāievēro iepriekšējā amatu

novērtēšanas kārtība un mēnešalgu noteikšanas principi. Proti, ņemot vērā

ilgstoši Valsts civildienesta likuma 23.panta pirmajā daļā ietverto un

Ministru kabineta akceptētajā darba samaksas koncepcijā deklarēto mērķi,

ka darba samaksas sistēmai ir jānodrošina, ka par līdzvērtīgu darbu tiek

saņemta līdzvērtīga darba samaksa (vienlīdzības princips), Ministru

kabineta pieņemtas un iepriekš piemērotas Instrukcijas Nr.5, kura arī

paredz amatā veicamo pienākumu izvērtēšanu un kurā ir noteikti visās

iestādēs vienoti kritēriji visu amatu izvērtēšanai un salīdzināšanai,

turpmāka piemērošana pārejas periodā nodrošina lietderīgāku un taisnīgāku

šī mērķa sasniegšanu, nekā mēnešalgas noteikšana bez kādiem noteiktiem

un vienotiem kritērijiem.

Līdz ar to līdz pat 2006.gada 1.jūlijam Satiksmes ministrijai, nosakot

mēnešalgas, bija jāievēro arī Instrukcijā Nr.5 ietvertie kritēriji amatā

veicamo pienākumu izvērtēšanai un salīdzināšanai.

[5.8.2.2] Gan Noteikumu Nr.959 (kas noteica mēnešalgas

noteikšanas kārtību līdz 2006.gada 1.janvārim) 1.pielikumā, gan

Noteikumu Nr.995 8.pielikumā iespējamās mēnešalgas ir noteiktas pēc

amata nosaukumiem, katram amata nosaukumam pretī nosakot iespējamo

mēnešalgu amplitūdu. Ņemot vērā minēto, ka atbilstoši Valsts civildienesta

likuma 23.panta pirmajai daļai mēnešalga nosakāma nevis atbilstoši amata

nosaukumam, bet atbilstoši amatā veicamo pienākumu izvērtējumam

(nosakot kvalifikācijas kategoriju), un ka vienāda nosaukuma amatiem var

būt dažādas amata kvalifikācijas kategorijas, tad Noteikumu Nr.959

1.pielikuma un Noteikumu Nr.995 8.pielikumā minēto amplitūdu ietvaros

dažāda mēnešalga var būt noteikta ierēdņiem, kas ieņem dažādas

kvalifikācijas kategorijas amatus un kuriem noteiktas dažādas kvalifikācijas

pakāpes.

[5.8.2.3] Satiksmes ministrija saskaņā ar Instrukciju Nr.5 abiem

/amats/ bija noteikusi vienādu kvalifikācijas kategoriju. Tādējādi, jau

nosakot amata kvalifikācijas kategoriju atbilstoši Instrukcijai Nr.5,

Satiksmes ministrija vērtēja amatos veicamos pienākumus pēc to būtības,

un vienādā amata kvalifikācijas kategorija norāda, ka šie amati valstī pēc

Ministru kabineta apstiprinātajiem noteikumiem ir vērtējami vienādi. Līdz

ar to amata pienākumu apjoms, ar to saprotot amata pienākumu raksturu

(no pienākumiem izrietošo nepieciešamo izglītību un darba pieredzi, darba

sarežģītību, atbildību par darba norisi un rezultātiem, tajā skaistā padoto

vadību un atbildību par lēmumiem), ir jau vērtēts, nosakot amata

kvalifikācijas kategoriju, un pati iestāde otrreiz to nevar izmantot par

kritēriju un nonākt pie rezultāta, kas ir pretrunā vērtējumam, kas izdarīts

atbilstoši Ministru kabineta noteiktai kārtībai.

Amata pienākumu apjoms, ar to saprotot amata aprakstā noteikto

pienākumu skaitu, pats par sevi bez izvērstas argumentācijas nav objektīvs

rādītājs, ņemot vērā, ka amata aprakstā pienākumus var uzrakstīt izvērsti,

izdalot katru darbību atsevišķi (norādot ar pamatpienākumu izpildi saistītās

palīgdarbības), vai tieši pretēji. Ņemot vērā, ka iestādē pienākumi starp

amatiem tiesiski (atbilstoši Valsts civildienesta likuma 2.panta ceturtajai

daļai, Darba likuma 130., 131., 133.pantam un Noteikumu Nr.995

2.punktam) var tikt noteikti, tikai ņemot vērā pieļaujamo normālo darba

laiku, tad, tā kā abi departamenta /amats/ ir noteikti kā amati ar normālo

darba laiku (40 stundu darba nedēļa, 8 stundu darba diena), tiesiski

uzskatāms, ka katrā amata aprakstā ietvertie pienākumi ir veicami un

aizņem visu normālo darba laiku.

Savukārt padarītā darba apjoms nevar būt tiesiski pamatots kritērijs

mēnešalgas apmēra noteikšanā, jo lietā minētajos departamenta /amats/ ir

laika algas sistēma (kuru aprēķina atbilstoši nostrādātajam laikam,

neatkarīgi no paveiktā darba apjoma) nevis akorda algas sistēma, kad

padarītā darba apjoms nav zināms, pirms darbs paveikts. Turklāt par

papildu amata pienākumiem, paaugstinātu intensitāti un augstiem darba

rezultātiem Valsts civildienesta likums un Noteikumi Nr.995 paredz

piemaksu par papildu pienākumu veikšanu un paaugstinātu darba intensitāti

un prēmiju par augstiem darba rezultātiem, kas arī norāda, ka, nosakot

mēnešalgu, šie papildu apstākļi netiek ņemti vērā.

[5.8.2.4] Tā kā saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 13.februāra

instrukciju Nr.2 „Ierēdņu darbības un tās rezultātu novērtēšanas kārtība”

(turpmāk – Instrukcija Nr.2) ierēdņa darbības un tās rezultātu novērtējums

„C” arī ir pozitīvs novērtējums, kas atbilstoši Noteikumu Nr.959 6. un

8.punktam mēnešalgas noteikšanā bija izmantojams tikai kā pamats, lai

lemtu par kvalifikācijas pakāpes paaugstināšanu (to vienlīdz paaugstināja

gan ar „C”, gan ar „B” novērtējumu), tad nav tiesiska pamata vēlreiz

izmantot novērtējumu kā kritēriju un pamatojumu tik būtiskai mēnešalgu

atšķirībai, ja personām amatu kvalifikācijas kategorijas un pakāpes ir

vienādas. Kritiski vērtējams, ka ierēdņu darbības un tās rezultātu

novērtējums bija pamats tik būtiski atšķirīgu mēnešalgu noteikšanai, jo

Satiksmes ministrija, sniedzot paskaidrojumus Pārvaldei, ierēdņu darbības

un tās novērtējumu vispār neminēja kā argumentu.

[5.8.3] Lēmumā norādīts, ka Pārvalde nevērtēja, vai departamenta

/amats/ otram /amats/ nav nesamērīgi augsts atalgojums. Atbilstoši patvaļas

aizlieguma principam lēmumi valsts pārvaldē nav pamatojami ar

neargumentētiem pieļāvumiem. Tā kā Noteikumi Nr.995 pieļauj

departamenta direktoram noteikt mēnešalgu Ls 620 apmērā un lietā nav

konstatējams un Lēmumā nav norādīts neviens objektīvs apsvērums, kāpēc

šāda mēnešalga departamenta /amats/ otram /amats/ ir nesamērīgi augsts

atalgojums, tad šaubām par iespējami nesamērīgi augsto atalgojumu nav

nekāda tiesiska pamata, kā arī nav pamata secināt, ka J.L. mēnešalga ir

noteikta prettiesiski un ka pieteicējam mēnešalga tiek pielīdzināta

prettiesiski noteiktai mēnešalgai. Tieši pretēji pieteicēja mēnešalga noteikta

nepamatoti zema, uz ko norāda nodaļas vadītajai J.B., kas ieņem zemāku

amatu kā pieteicējs, noteiktā (pat augstāka kā pieteicējam) mēnešalga.

[5.9] Tiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka Ministru prezidents, ierosinot

pēcpārbaudi, to nenodeva veikt sava biroja juristiem, bet pēcpārbaudi

procesuāli veica Valsts kancelejas juristi, kas kā valsts ierēdņi ir tieši

pakļauti Pārvaldei, tās pieņemtajiem lēmumiem un metodiskajiem

norādījumiem par tiesību normu piemērošanu. Līdz ar to Valsts kancelejas

ierēdņi atradās interešu konflikta situācijā un nedrīkstēja rīkoties pretēji

Pārvaldes lēmumiem. Lai gan Ministru prezidents pats par sevi ir augstāka

amatpersona par Pārvaldi un ir tiesīgs pieņemt lēmumus attiecībā pret šo

valsts iestādi, tomēr rīkojās pretēji Valsts pārvaldes iekārtas likuma

19.panta otrās daļas 4.punktam.

[6] Rakstveida paskaidrojumos Administratīvajai apgabaltiesai

atbildētājs norāda, ka apelācijas sūdzība ir nepamatota un noraidāma,

pamatojoties uz šādiem apsvērumiem.

[6.1] Sākotnējā lēmuma 3.2.apakšpunkts satura ziņā uzskatāms par

Satiksmes ministrijai adresētu pārvaldes lēmumu, nevis pieteicējam

adresētu labvēlīgu galējo administratīvo aktu. Sākotnējais lēmums deva

tikai cerību pieteicējam, ka Satiksmes ministrija, pamatojoties uz to, izdos

pieteicējam labvēlīgu administratīvo aktu par augstāka atalgojuma

noteikšanu.

[6.2] Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 6. un 7.pantam

valsts pārvalde ir organizēta vienotā hierarhiskā sistēmā, padotības

attiecības īstenojot pakļautības vai pārraudzības formā. Saskaņā ar Valsts

civildienesta likuma 4.pantu valsts civildienesta jomā Satiksmes ministrija

ir funkcionāli padota Pārvaldei, un līdz ar to tā nevar vērsties ar sūdzību

administratīvajā tiesā par augstākstāvošas iestādes lēmumu. Tādējādi,

skatot pēcpārbaudes kārtībā sākotnējo lēmumu, nebija izskatāms jautājums

par procesuālo termiņu noilgumu, kā arī jautājums par pārsūdzības

piekritību administratīvajai tiesai.

[6.3] Pārvalde ir Ministru prezidenta tiešā pakļautībā esoša valsts

pārvaldes iestāde, kas īsteno valsts politiku valsts civildienestā.

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta desmitā daļa paredz, ka

valsts pārvaldi organizē pēc iespējas efektīvi. Valsts pārvaldes

institucionālo sistēmu pastāvīgi pārbauda un, ja nepieciešams, pilnveido.

Saskaņā ar šā likuma 67.panta ceturto daļu augstāka pārvaldes amatpersona

ar motivētu lēmumu var atcelt vai grozīt jebkuras zemākas amatpersonas

prettiesisku vai nelietderīgu pārvaldes lēmumu.

APL 83.pants noteic, ka iestāde pēc savas iniciatīvas vai adresāta

lūguma var atcelt administratīvo aktu, kas jau kļuvis neapstrīdams,

ievērojot APL 85. un 86.panta nosacījumus. Administratīvo aktu atceļ ar

jaunu administratīvo aktu. Konkrētajā gadījumā atbildētājs ar jaunu

administratīvo aktu atcēla adresātam labvēlīgu, bet prettiesisku Pārvaldes

lēmumu.

[6.4] Pieteicējam atalgojums bija noteikts atbilstoši tobrīd spēkā

esošo normatīvo aktu prasībām, pamatojoties uz Lēmumā un rakstveida

paskaidrojumos Administratīvajai rajona tiesai, kā arī tiesas spriedumā

pausto argumentāciju.

[6.5] Sākotnējā lēmuma tiesiskums un lietderība skatīta nevis

apstrīdēšanas kārtībā, bet pēcpārbaudes kārtībā.

Saskaņā ar APL 1.panta otro daļu augstāka iestāde ir tiesību subjekts,

tā struktūrvienība vai amatpersona, kas hierarhiskā kārtībā var dot rīkojumu

iestādei vai atcelt tās lēmumu. Savukārt Valsts pārvaldes iekārtas likuma

7.panta ceturtā daļa noteic, ka pakļautība nozīmē augstākas iestādes vai

amatpersonas tiesības dot rīkojumu zemākai iestādei vai amatpersonai, kā

arī atcelt zemākas iestādes vai amatpersonas lēmumu. Valsts civildienesta

ierēdņu disciplināratbildības likuma 35.panta pirmā daļa noteic, ka

Ministru prezidents pēc savas iniciatīvas var veikt disciplinārlietā pieņemta

lēmuma pēcpārbaudi, ievērojot minētā likuma, Valsts pārvaldes iekārtas

likuma un APL noteikumus.

[6.6] Pēcpārbaudes lietā gala lēmumu pieņem un paraksta Ministru

prezidents. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 26.panta pirmo un

piekto daļu, kā arī Ministru kabineta iekārtas likuma 31. un 33.pantu Valsts

kanceleja atrodas Ministru prezidenta tiešā pakļautībā. Valsts kanceleja

pārzina Ministru kabineta un Ministra prezidenta lietvedību, veic citas

likumos, Ministru prezidenta vai Ministru kabineta izdotajos aktos

noteiktās funkcijas un pilda citus Ministru prezidenta dotos uzdevumus.

[7] Tiesas sēdē pieteicējs apelācijas sūdzību un pieteikumu uzturēja

uz tajos minētajiem motīviem.

Atbildētāja pārstāvis apelācijas sūdzību un pieteikumu neatzina uz

Lēmumā norādītajiem motīviem. Pauda viedokli, ka Lēmums nav

administratīvais akts, bet ir valsts pārvaldes lēmums.

Motīvu daļa

[8] Noklausījusies administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus

un pārbaudījusi lietas materiālus, apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība

ir daļēji pamatota un pieteikums daļā ir apmierināms, bet pieteikums daļā ir

noraidāms.

[9] Lietā ir konstatējami [4.1] punktā atreferētie lietas apstākļi, tāpēc

apgabaltiesa tos atkārtoti neatreferē.

[10] No lietas apstākļiem redzams, ka Pārvaldes lēmumā Nr.38

citastarp atzīta par pamatotu pieteicēja sūdzība daļā attiecībā uz būtiski

atšķirīgu mēnešalgas noteikšanu, uzliekot pienākumu Satiksmes ministrijai

novērst pieļautās prettiesiskās darbības mēnešalgu apmēra noteikšanā un

izmaksāt J.A. mēnešalgas starpību par 2005.gadu un 2006.gada pirmo

pusgadu (3.2.apakšpunkts).

Apgabaltiesa konstatē, ka minētajā daļā Pārvaldes lēmums Nr.38

atbilst visām APL 1.panta trešajā daļā noteiktajām administratīvā akta

pazīmēm. Proti, tas ir uz āru vērsts tiesību akts, ko iestāde izdevusi

publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu (pieteicēju),

nodibinot konkrētas tiesiskās attiecības – nosakot pieteicēja tiesības uz

algas pārrēķinu un algas starpības izmaksu. Pieteicējs kā valsts

civildienesta ierēdnis uzskatāms par iestādei īpaši pakļautu personu, taču, tā

kā konkrētais administratīvais akts skar personas tiesības uz atalgojumu, tas

ierobežo minētās personas cilvēktiesības, līdz ar ko nav konstatējams, ka

Pārvaldes lēmums Nr.38 būtu atzīstams par kādu no lēmuma veidiem, kas

nav atzīstams par administratīvo aktu APL izpratnē.

Ar Lēmumu Pārvaldes lēmuma Nr.38 3.2.apakšpunkts

(administratīvais akts) ir atcelts. Tādējādi Lēmums minētajā daļā ir

administratīvais akts, jo pārskatīts un izšķirts tiek tas pats jautājums.

Ņemot vērā minēto, apgabaltiesa noraida kā nepamatotu atbildētāja

viedokli, ka Lēmums ir valsts pārvaldes lēmums.

[11] Lēmums pamatots ar šādām tiesību normām: 1) Valsts

civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma 35.pantu; 2) Valsts

pārvaldes iekārtas likuma 62.panta otro un trešo daļu, 63.pantu, 64.panta 2.

un 3.punktu, 67.panta ceturto daļu; 3) APL 62.panta trešo daļu, 81.panta

otrās daļas 1. un 3.punktu un 86.panta otrās daļas 3.punktu.

Ievērojot [10] secināto, Pārvaldes lēmuma Nr.38 3.2.apakšpunkta

atcelšana nevar tikt pamatota ar Lēmumā norādītajām Valsts civildienesta

ierēdņu disciplināratbildības likuma un Valsts pārvaldes iekārtas likuma

normām. Tostarp, Lēmums daļā par Pārvaldes lēmuma Nr.38

3.2.apakšpunktu nevarēja tikt pieņemts, piemērojot tiesību normas par

pēcpārbaudi pārvaldes lēmuma pieņemšanā vai ierēdņa disciplinārlietā.

Tādējādi pārbaudāms, vai Lēmuma pamatojumā norādītās APL

tiesību normas ir pietiekams pamats Pārvaldes lēmuma Nr.38

3.2.apakšpunkta atcelšanai.

[12] Apgabaltiesa konstatē, ka Pārvaldes lēmuma Nr.38

3.2.apakšpunkts ir administratīvais akts tā galīgajā noformējumā, proti,

šādā veidā tas bija izpildāms un pārsūdzams Administratīvajā rajona tiesā

(APL 81.panta piektā daļa). Tālāku administratīvā akta apstrīdēšanas

kārtību šās kategorijas lietās tiesību normas neparedzēja.

[12.1] Tajā pat laikā izņēmuma gadījumos iestāde var atcelt spēkā

stājušos administratīvo aktu, pamatojoties uz kādu no APL 85. vai 86.panta

normām.

Minētajā kārtībā izdots administratīvais akts ir jauns administratīvais

akts un tas nav atzīstams par administratīvo aktu tā galīgajā noformējumā

APL 81.panta izpratnē. Līdz ar to APL 81.panta otrās daļas 1. un 3.punkta

piemērošanai Lēmumā nav tiesiska pamata.

Lēmums pamatots ar APL 86.panta otrās daļas 3.punktu, kas noteic,

ka adresātam labvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu var atcelt, ja

administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses.

Kā saprotams no Lēmuma pamatojuma un atbildētāja

paskaidrojumiem, atbildētāja ieskatā Pārvaldes lēmuma Nr.38

3.2.apakšpunkts ir pieteicējam labvēlīgs prettiesisks administratīvais akts,

kura palikšana spēkā nepamatoti samazinātu valsts budžeta līdzekļus,

atlīdzinot pieteicējam algas starpību.

Apgabaltiesas ieskatā Lēmumā nav pietiekama pamatojuma

būtiskam sabiedrības interešu aizskārumam, kas būtu attaisnojams ar

pieteicēja tiesību ierobežojumu. Apgabaltiesa norāda, ka, pat ja Pārvaldes

lēmuma Nr.38 3.2.apakšpunkts būtu atzīstams par prettiesisku, valstij ir

tiesību normās paredzēti instrumenti, kā iespējamu valsts budžeta

nepamatotu līdzekļu samazinājuma gadījumā disciplinārlietas ietvaros pret

vainīgo amatpersonu, kura prettiesisku administratīvo aktu ir pieņēmusi,

šādus valsts līdzekļus atgūtu (piemēram, kā disciplinārsodu vainīgajai

personai piemērojot amatalgas samazinājumu).

[12.2] Lēmumā piemērota APL 62.panta trešā daļa, kas noteic, ja

administratīvais akts ir izdots rakstveidā un personas viedoklis un

argumenti nav noskaidroti, administratīvā akta pamatojumā norāda

iemeslu. Norādītais iemesls Lēmumā – ka pēcpārbaudes lietas būtības

pamatā ir vērtējums par iestāžu (Satiksmes ministrijas un Pārvaldes)

atšķirīgajiem viedokļiem par tiesību normu interpretāciju un piemērošanu,

tāpēc iesniedzēja viedoklis šajā lietā netika uzklausīts.

Apgabaltiesas ieskatā konkrētajā gadījumā, jo īpaši ņemot vērā

Lēmuma par Pārvaldes lēmuma Nr.38 3.2.apakšpunkta atcelšanu tiesisko

dabu, kas norādīta [12.1], bija piemērojama APL 62.panta pirmā daļa. APL

62.panta trešās daļas piemērošana konkrētajā gadījumā nav adekvāta. Proti,

konkrētajā gadījumā Pārvaldes lēmuma Nr.38 3.2.apakšpunkts bija stājies

spēkā un persona paļāvās, ka administratīvais akts tiks izpildīts, šajā sakarā

vēršoties iestādē ar iesniegumu par administratīvā akta izpildi. Tā vietā, lai

risinātu jautājumu par spēkā stājušās administratīvā akta izpildi sakarā ar

personas iesniegumu, atbildētājs pēc deviņiem mēnešiem izdeva jaunu

personai nelabvēlīgu administratīvo aktu. Šāda iestādes rīcība apgabaltiesas

ieskatā ir pretēja labas pārvaldības principam, privātpersonas uzklausīšanas

principam, tiesiskās paļāvības, demokrātiskās iekārtas un, kā norādīts

[12.1], samērīguma principam. Iestādei ir tiesību instrumenti, kā nezaudēt

valsts budžeta līdzekļus, vienlaikus ievērojot privātpersonas tiesību

ievērošanas principu.

[13] Ievērojot minēto, Lēmums daļā, ar kuru Pārvaldes lēmuma

Nr.38 3.2.apakšpunkts ir atcelts, ir atceļams. Lēmuma minētajā daļā

pamatojums neattaisno pieteicējam iepriekš noteikto tiesību ierobežojumu.

[14] Pieteikumā izteikts prasījums par mantisko zaudējumu

atlīdzinājumu, kas nodarīts ar Lēmumu pārsūdzētajā daļā.

Apgabaltiesa uzskata, ka minētajā daļā pieteikums ir noraidāms tā

iemesla dēļ, ka, atceļot Lēmumu, atjaunojas tiesiskā situācija, kāda bija

pirms Lēmuma pārsūdzētajā daļā pieņemšanas. Proti, spēkā ir Pārvaldes

lēmuma Nr.38 3.2.apakšpunkts jeb iepriekš izdotais administratīvais akts tā

galīgajā noformējumā, kurš tādā veidā ir izpildāms.

Faktiski pieteicēja prasījums par zaudējumu atlīdzinājumu ietver

viņa aprēķināto mēnešalgas starpību kopā ar inflācijas koeficientu

(pieteicēja norādītais uz lietas izskatīšanu nav aktuālais koeficients) un

likumīgajiem procentiem.

No Pārvaldes lēmuma Nr.38 3.2.apakšpunkta izriet, ka Pārvalde nav

noteikusi konkrēto pieteicējam izmaksājamo summu, bet noteikusi

Satiksmes ministrijai aprēķināt un izmaksāt pieteicējam mēnešalgas

starpību par konkrēto periodu. Tādējādi administratīvais akts par

mēnešalgas starpības izmaksu pieteicējam vēl nav izdots. Tieši pēc šāda

administratīvā akta izdošanas pieteicējam radīsies tiesības uz zaudējumu

atlīdzinājumu, ja viņa ieskatā aprēķins būs veikts nepareizi vai iestāde

nebūs piemērojusi kādus tiesību normās noteiktos koeficientus aprēķinā.

Apgabaltiesa norāda, ja šās lietas ietvaros tiktu lemts un tiktu apmierināts

prasījums par zaudējumu atlīdzinājumu, kas ietver mēnešalgas pārrēķina

starpību, atceļot Lēmumu pārsūdzētajā daļā, pieteicējam rastos tiesības uz

to pašu mēnešalgas starpību otrreiz, kas būtu pretēji tiesību normu

saprātīgas piemērošanas principam.

Ievērojot minēto, šās lietas ietvaros pieteikums daļā par zaudējumu

atlīdzinājumu ir noraidāms.

[15] Apgabaltiesa uzskata, ka pirmās instances tiesas spriedums nav

pamatots.

[16] Tā kā apgabaltiesa pieteikumu daļā apmierina, saskaņā ar APL

126.panta pirmo daļu apgabaltiesa piespriež no atbildētāja par labu

pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu (lietas 1.sējuma 5.lapa un

2.sējuma 177.lapa) izskatāmajā lietā, proti, valsts nodevu Ls 10 apmērā par

pieteikuma iesniegšanu tiesā un valsts nodevu Ls 10 apmērā par apelācijas

sūdzības iesniegšanu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu,

307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

J.A. pieteikumu apmierināt daļēji.

Atcelt no tā pieņemšanas dienas Ministru prezidenta 2007.gada

18.septembra lēmuma Nr.18/SAN-856 8.2.punktu, ar kuru atcelts Valsts

civildienestā pārvaldes 2006.gada 15.decembra lēmuma Nr.38

3.2.apakšpunkts.

Noraidīt J.A. pieteikumu daļā par mantisko zaudējumu atlīdzinājumu.

Uzlikt pienākumu Latvijas Republikai atlīdzināt J.A. 20 (divdesmit)

latus par samaksāto valsts nodevu.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamentā 30 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot

kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja (paraksts) L.Vīnkalna

Tiesneši (paraksts) V.Endzelis

(paraksts) K.Krastiņa

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās apgabaltiesas tiesnese L.Vīnkalna

Rīgā 2010.gada 14.septembrī