Court dismisses appeal to uphold loan contract validity despite director's prior removal from company board.

Lieta Nr.C33626115

Lietvedības Nr.CA-0692-17/4

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2017.gada 23.janvārī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētājs tiesnesis Juris Freimanis,

tiesnese Marika Bebriša un tiesnese Lauma Volberga

ar tiesas sēžu sekretāri Lieni Alksni,

piedaloties zvērinātiem advokātiem Jānim Tiesniekam un Jānim Berovskim,

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu /sabiedriba/ prasībā pret /pers. A/ par 2014.gada 1.maija aizdevuma līguma un tajā ietvertā

šķīrējtiesas līguma atzīšanu par spēkā neesošiem ar trešajām personām /pers. C/ un /pers. D/ sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzībām par Rīgas rajona

tiesas 2016.gada 29.marta spriedumu un Rīgas rajona tiesas 2016.gada 2.augusta papildspriedumu.

Aprakstošā daļa

2015.gada 5.novembrī /sabiedriba/(turpmāk – prasītāja) cēlusi prasību Rīgas rajona tiesā pret /pers. A/ (turpmāk – atbildētāja) par 2014.gada

1.maija aizdevuma līguma un tajā ietvertā šķīrējtiesas līguma atzīšanu par spēkā neesošiem.

Prasības pieteikumā norādīts, ka atbildētāja laika posmā no 2012.gada 18.jūlijam līdz 2015.gada 26.maijam pildīja prasītājas vienīgā valdes

locekļa pienākumus. 2014. gada aprīlī sabiedrības dalībnieki /pers. C/ un /pers. D/ vienojās, ka dalībnieki iemaksās prasītājas kontā personīgo

aizdevumu apgrozāmo līdzekļu papildināšanai par kopējo summu 60 000,00 EUR. /pers. C/un /pers. D/ naudu iedeva sabiedrības valdes loceklei –

atbildētājai, lai tā /pers. C/ un /pers. D/ vārdā veiktu aizdevuma iemaksu prasītājas bankas kontā.

Atbildētāja no valdes locekļa pienākumu izpildes atcelta 2015.gada 26.maijā (Komercreģistrā reģistrēts 2015.gada 1.jūnijā).

2015.gada septembrī no Baltijas reģionālās šķīrējtiesas saņemts paziņojums par tiesvedības uzsākšanu atbildētājas prasībā pret prasītāju par

91 800,00 EUR piedziņu, tajā skaitā pamatparāda piedziņu 60 000,00 EUR apmērā. No prasības pieteikumam pievienotajiem dokumentiem konstatēts,

ka aizdevumu 60 000,00 EUR atbildētāja iemaksājusi četros maksājumos, kas visi veikti no atbildētājas bankas konta.

Prasības pieteikumam pievienota neapliecināta kopija 2014.gada 1.maija aizdevuma līgumam, kas noslēgts starp prasītāju kā aizņēmēju, kuru

pārstāv atbildētāja, un atbildētāju kā aizdevēju. No līguma teksta izriet, ka atbildētāja apņēmusies aizdot prasītājai 60 000,00 EUR, vienlaikus pielīgstot

maksu par aizdevuma lietošanu 5 000,00 EUR, kā arī procentus par aizdevuma neatgriešanu 0,5% apmērā dienā jeb 182,5% gadā.

Par aizdevuma līgumu prasītājas valdes loceklis /pers. C/ uzzināja, saņemot prasības pieteikumu. Prasītājas ieskatā līgums noslēgts pēc atbildētājas

atbrīvošanas no valdes locekļa amata.

Ievērojot, ka prasībā celta par 60 000,00 EUR piedziņu, kaut gan atbildētāja maksājuma uzdevumos norādījusi, ka 20 000,00 EUR aizdevis /pers.

C/ un 20 000,00 EUR aizdevis /pers. D/, kā arī līgumā ietverto nokavējuma procentu apmēru, pastāv pamats uzskatīt, ka aizdevuma līgumā un tajā

ietverto šķīrējtiesas līgumu atbildētāja noslēgusi pretēji Civillikuma 1.pantā noteiktajam.

Atbildētājas rīcība, neatgriežot grāmatvedības un lietvedības dokumentus, kā arī sabiedrības zīmogu, bet vienlaikus ceļot prasību par neesoša

aizdevuma piedziņu, norāda uz negodprātīgu, neatļautu darbību, kas pretēja labiem tikumiem.

Ievērojot minēto un pamatojoties uz Civillikuma 1. un 1415.pantu, prasītāja lūdz atzīt par spēkā neesošu 2014.gada 1.maija aizdevuma līgumu

starp prasītāju un atbildētāju par 60 000,00 EUR aizdevumu un atzīt par spēkā neesošu šķīrējtiesas līguma par strīdu izskatīšanu Baltijas reģionālajā

šķīrējtiesā, kas ietverts 2014.gada 1.maija aizdevuma līgumā starp prasītāju un atbildētāju par 60 000,00 EUR aizdevumu.

2016.gada 29.februārī Rīgas rajona tiesā saņemti atbildētājas paskaidrojumi, kuros norādīts, ka tā prasību neatzīst.

Prasītāja apstrīd aizdevuma līgumu un šķīrējtiesas līguma spēkā esamību, pamatojoties uz Civillikuma 1. un 1415.pantu, nenorādot, kādu neatļautu

un nepieklājīgu darbību atbildētāja veikusi.

Prasītājas apgalvojums, ka sabiedrības dalībnieki /pers. C/ un /pers. D/ vienojās, ka dalībnieki apgrozāmo līdzekļu papildināšanai iemaksās

prasītājas kontā personīgo aizdevumu par kopējo summu 60 000,00 EUR, nav pamatots, jo /pers. C/ un /pers. D/ rīcībā nebija norādīto finanšu līdzekļu.

Lietā nav iesniegti pierādījumi, ka trešās personas atbildētājai naudu nepieciešamajam aizdevumam izsniegušas. Turklāt prasītāja norādījusi, ka trešās

personas atradušās ārvalstīs, vienlaicīgi nododot atbildētājai naudas summu, kā arī citā tiesvedībā prasītāja un trešās personas sākotnēji norādījušas, ka

tām nebija zināms par aizdevumu, vēlāk apgalvojot, ka aizdevumu izsniegušās trešās personas /pers. C/ un /pers. D/ katrs 20 000,00 EUR apmērā.

Saskaņā ar 2015.gada 15.decembra Baltijas Reģionālās Šķīrējtiesas spriedumu lietā Nr.02/09-2015 no prasītājas par labu atbildētājai piedzīta

naudas summa 96 540,78 EUR apmērā, spriedums stājies likumā spēkā, bet prasītāja to labprātīgi nav izpildījusi. Turklāt atbildētāja cēlusi prasību pret

prasītāju par atjaunošanu darbā un darba algas piedziņu, par ko ierosināta, bet vēl nav izskatīta civillieta Nr.C31332515 Rīgas pilsētas Zemgales

priekšpilsētas tiesā.

Ievērojot minētos apstākļus, prasītāja lūdz prasību noraidīt kā nepamatotu.

Ar Rīgas rajona tiesas 2016.gada 29.marta spriedumu prasība apmierināta. Pirmās instances tiesa nospriedusi atzīt par spēkā neesošu 2014.gada

1.maija aizdevuma līgumu, kas noslēgts starp prasītāju un atbildētāju par 60 000,00 EUR aizdevumu, un tajā ietverto šķīrējtiesas līgumu un piedzīt no

atbildētājas valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 12,35 EUR apmērā.

Pirmās instances tiesa no Lursoft datu bāzes izdrukas secinājusi, ka atbildētāja laika posmā no 2012.gada 18.jūlija līdz 2015.gada 1.jūnijam bija

prasītājas valdes locekle ar tiesībām pārstāvēt sabiedrību atsevišķi.

2015.gada 26.maijā notikusi prasītājas dalībnieku kopsapulce, kurā nolemts atbildētāju atsaukt no sabiedrības valdes locekļa amata.

Uz aizdevuma līguma noslēgšanas dienu sabiedrības dalībnieki bija arī trešās personas /pers. C/ un /pers. D/.

Atsaucoties uz Komerclikuma 139.2 panta pirmo daļu un 139.3 panta pirmo daļu, tiesa konstatējusi, ka lietā nav iesniegti prasītājas statūti, līdz ar to

nav iespējams izvērtēt, vai statūtos noteikta atšķirīga kārtība no minētajā tiesību normā noteiktās darījumu slēgšanas kārtības, kas paredz, ka, ja

sabiedrība slēdz darījumu ar valdes vai padomes locekli vai saistīto personu, padome vai, ja tādas nav, dalībnieku sapulce apstiprina darījuma slēgšanu

vai dod piekrišanu darījuma slēgšanai, sabiedrības ar ierobežotu atbildību statūtos var noteikt kārtību, kas atšķiras no šajā daļā minētās darījumu

slēgšanas kārtības.

Tiesa secinājusi, ka prasītājas apgalvojumi par dalībnieku /pers. D/ un /pers. C/ naudas līdzekļu nodošanu atbildētājai sabiedrības vajadzībām,

nonāk pretrunā ar prasībā norādīto, ka sabiedrības dalībnieki nebija vienojušies un nebija informēti par naudas līdzekļu aizdošanu sabiedrībai. Turklāt

secināms, ka trešās personas naudas līdzekļus nodevušas attiecīgajā laika periodā, kad noslēgts apstrīdētais aizdevuma līgums un tie iemaksāti

sabiedrības kontā atbilstoši apstrīdētajam aizdevuma līgumam.

No maksājuma uzdevumiem izriet, ka atbildētāja veikusi naudas iemaksas sabiedrības kontā, norādot kā aizdevējus /pers. D/ par summu

10 000,00 EUR un /pers. C/ par summu 10 000,00 EUR, kā arī atbildētāja aizdevusi 20 000,00 EUR saskaņā ar 2014.gada 1.maijā noslēgto

aizdevuma līgumu.

No prasītājas konta izdrukām tiesa konstatējusi, ka 2014.gada 7.maijā un 2014.gada 12.maijā veiktas naudas līdzekļu iemaksas uzņēmuma kontā,

kur norādīts pamatojums: 2014.gada 1.maija aizdevuma līgums. Savukārt 2014.gada 16.decembrī sabiedrības dalībniekiem bija veikta daļēja aizdevuma

atmaksa vienādās daļās – katram 5 000,00 EUR apmērā.

No prasītājas darbības pārskata par 2014.gadu izriet, ka uz pārskata perioda beigām, 2014.gada 31.decembri, aizņēmumi no dalībniekiem veido

45 000,00 EUR.

Ievērojot minētos apstākļus, tiesa atzinusi, ka prasītājas pārstāvja apgalvojums, ka par aizdevuma līguma esamību sabiedrības dalībniekiem nebija

zināms atzīstams par nepamatotu un nepierādītu, jo saskaņā ar minēto aizdevuma līgumu veikta naudas līdzekļu iemaksa aizņēmēja kontā, gan veiktas

daļējas aizdevuma atmaksas, kur pamatojumos norādīts minētais aizdevuma līgums.

Turklāt arī prasītājas pārstāvis pirmās instances tiesas sēdē apliecinājis, ka nepastāv strīds par to, ka faktiski noticis aizdevums, tai skaitā no

atbildētājas, bet pastāv strīds, ka atbildētāja nav aizdevusi summu 60 000,00 EUR. Turklāt pastāv strīds par to, ka prasītāja nav apstiprinājusi šādu

aizdevuma līgumu ar tajā ietvertajiem nosacījumiem un nav vienojusies par šķīrējtiesas klauzulu.

Tiesa atzinusi, ka sabiedrībai naudas līdzekļus līgumā norādītajā apmērā aizdeva gan atbildētāja, gan sabiedrības dalībnieki /pers. D/ un /pers. C/.

Tomēr pirmās instances tiesa secinājusi, ka 2014.gada 1.maija aizdevuma līgums apstrīdētajā redakcijā, kas ietver arī šķīrējtiesas līgumu, noslēgts

pretēji Komerclikuma 139.3 panta pirmās daļas prasībām. Tiesas rīcībā nav iesniegti pierādījumi tam, ka dalībnieku sapulce būtu apstiprinājusi darījuma

slēgšanu vai devusi piekrišanu šāda darījuma slēgšanai ar tajā ietvertajiem nosacījumiem, kā arī tam, ka sabiedrības ar ierobežotu atbildību statūtos

noteikta cita darījuma slēgšanas kārtība, kas atšķiras no Komerclikumā norādītās kārtības.

Ievērojot minēto, tiesa atzinusi, ka nav iegūti pierādījumi, ka 2014.gada 1.maija aizdevuma līgums, kas noslēgts starp atbildētāju un prasītāju būtu

noslēgts, ievērojot Komerclikuma prasības. Tādējādi tiesa atzinusi, ka prasība apmierināma un 2014.gada 1.maijā starp atbildētāju kā aizdevēju un

prasītāju, kuru uz statūtu pamata pārstāvēja tās valdes locekle atbildētāja, kā aizņēmēju, noslēgtais aizdevuma līgums atzīstams par spēkā neesošu un par

spēkā neesošu atzīstama arī tajā ietvertā šķīrējtiesas klauzula, jo šāda aizdevuma līgumā paredzētā strīdu izskatīšanas kārtība neatbilst sabiedrības

interesēm un nav saņemta sabiedrības dalībnieku piekrišana šāda šķīrējtiesas līguma slēgšanai.

Ar Rīgas rajona tiesas 2016.gada 2.augusta papildspriedumu nospriests piedzīt no atbildētājas par labu prasītājai tiesas izdevumus 575,84 EUR un

piedzīt no atbildētājas par labu valstij nesamaksāto valsts nodevu 1 631,13 EUR apmērā.

Par Rīgas rajona tiesas 2016.gada 29.marta spriedumu un 2016.gada 2.augusta papildspriedumu apelācijas sūdzības iesniegusi atbildētāja,

pārsūdzot spriedumus pilnā apmērā.

Atsaucoties uz Civillikuma 1415.pantu, apelācijas sūdzības iesniedzēja norādījusi, ka lietā nepastāv strīds, ka konkrēto darījumu – 2014.gada

1.maija aizdevuma līgumu, kurā ietverts arī šķīrējtiesas līgums, noslēgušas divas rīcībspējīgas un tiesībspējīgas personas – juridiskā persona prasītāja kā

aizņēmējs, no vienas puses, un fiziska persona atbildētāja kā aizdevējs, no otras puses. Juridiskās personas vārdā darījumu slēdza likumiskā pārstāve –

atbildētāja, kas vienlaikus bija arī sabiedrības valdes locekle, kā arī sabiedrības dalībnieks. Puses brīvi paudušas savu gribu, izpildot Civillikuma

1440.pantā noteikto.

Ar pušu paskaidrojumiem pierādīts apstāklis, ka visi trīs sabiedrības dalībnieki zināja par nepieciešamību pēc aizdevuma un par pašu līguma

noslēgšanas faktu, dodot piekrišanu un apstiprinot šo darījumu. Ievērojot minēto, nav pamata atzīt darījumu par spēkā neesošu, pamatojoties uz

Komerclikuma 139.2 panta pirmo daļu un 139.3 panta pirmo daļu.

Savukārt, pamatojoties uz Komerclikuma 139.2 panta septīto daļu un 139.3 panta septīto daļu, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka

aizdevuma līgums noslēgts sabiedrības parasti veicamās komercdarbības ietvaros. Prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, kas apliecinātu, ka saņemtais

aizdevums 60 000,00 EUR apmērā nav bijis nepieciešams.

Aizdevums iegūts par parastu vērtību, maksa par tā lietošanu vairāk nekā gada termiņā noteikta samērīga – 0,64% mēnesī. Minēto naudas summu

bez attiecīga nodrošinājuma (ķīlas) uz šādiem noteikumiem neizsniegtu neviena kredītiestāde, tādējādi tas bija iemesls, kādēļ aizdevums tika saņemts no

sabiedrības dalībnieka – atbildētājas.

No lietas materiālos esošajiem pierādījumiem redzams, ka konkrēto naudas summu 60 000,00 EUR apmērā kontā ieskaitīja apelācijas sūdzības

iesniedzēja, tālāk to pārskaitot uz prasītājas norēķinu kontu, maksājuma pamatojumā norādot: 01.05.2014. Aizdevuma līgums.

Prasītāja pretēji Civillikuma 1838.panta un Civilprocesa likuma 93.panta pirmās daļas noteikumiem nav iesniegusi lietā pierādījumus apstāklim, ka

naudas summa 40 000,00 EUR apmērā izsniegušas trešās personas /pers. C/ un /pers. D/.

Ievērojot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja prasību uzskata par nepamatotu, nav pamata piedzīt no viņas tiesas izdevumus par labu prasītājai un

valstij.

Rīgas apgabaltiesā 2016.gada 18.oktobrī saņemti prasītājas pilnvarotā pārstāvja zvērināta advokāta Jāņa Tiesnieka paskaidrojumi par apelācijas

sūdzību, kurā norādīts, ka tas apelācijas sūdzību uzskata par nepamatotu un noraidāmu.

Lietā nav strīda, ka visi prasītājas dalībnieki apsprieduši aizdevuma nepieciešamību, tomēr tie nav apstiprinājuši aizdevumu, par kuru būtu

maksājami procenti, kas būtu terminēts, ietvertu augstu soda sankciju un kas paredzētu strīdu izšķiršanu šķīrējtiesā.

Lietā nav iesniegti pierādījumi, ka atbildētāja jebkad būtu realizējusi 2014.gada 1.maija aizdevuma līgumu starp prasītāju un atbildētāju par

60 000,00 EUR aizdevumu.

Apelācijas sūdzībā norādītais, ka aizdevums noslēgts parastās komercdarbības ietvaros, neapstiprinās ar lietā esošajiem pierādījumiem.

Komerclikuma 139.3 pants pievienots Komerclikumam no 2012.gada 10.jūlija ar mērķi novērst sabiedrības valdes un padomes locekļu

negodprātīgu rīcību, tajā skaitā iespēju izgatavot sev labvēlīgus dokumentus pēc atbrīvošanas no pienākumu izpildes. Konkrētā aizdevuma līguma

nosacījumi norāda, ka līgums ir saturisks viltojums, tas neatbilst Civillikuma un Komerclikuma noteikumiem.

Tiesas sēdē apelācijas sūdzības iesniedzējas /pers. A/ pilnvarotais pārstāvis zvērināts advokāts Jānis Berovskis apelācijas sūdzības uzturēja uz tajās

norādītajiem argumentiem, prasību neatzina.

Prasītājas /sabiedriba/pilnvarotais pārstāvis zvērināts advokāts Jānis Tiesnieks apelācijas sūdzības neatzina, prasību uzturēja uz tajā norādītajiem

argumentiem.

Trešās personas /pers. C/ un /pers. D/ apelācijas sūdzības uzskatīja par nepamatotām.

Motīvu daļa

Noklausoties pušu pilnvaroto pārstāvju un trešo personu paskaidrojumus tiesas sēdē, pārbaudot lietas materiālus, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka

prasība noraidāma.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu un 430.panta trešo daļu apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar

apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajās sūdzībās, un nepārbauda pirmās instances tiesas konstatētos faktus, ja tie nav

apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Apelācijas sūdzībā netiek apstrīdēts pirmās instances tiesas nodibinātais, ka 2014.gada 1.maijā starp atbildētāju kā aizdevēju un prasītāju, kur uz

statūtu pamata pārstāvēja atbildētāja, kā aizņēmēju noslēgts aizdevuma līgums. Saskaņā ar līguma 4.punktu jebkurš strīds, nesaskaņa vai prasība, kas

izriet no šī līguma, skar šo līgumu, šī līguma grozīšana, pārkāpšanu, izbeigšanu, likumību, spēkā esamību vai iztulkošanu tiks izšķirts Baltijas Reģionālajā

Šķīrējtiesā saskaņā ar šīs šķīrējtiesas reglamentu viena šķīrējtiesneša sastāvā, latviešu valodā, rakstveida procesā.

Atbildētāja periodā no 2012.gada 18.jūlija līdz 2015.gada 1.jūnijam bija prasītājas valdes locekle ar tiesībām sabiedrību pārstāvēt atsevišķi.

Lietā pastāv strīds, vai 2014.gada 1.maija aizdevuma līgums, kurš noslēgts starp prasītāju un atbildētāju atzīstams par spēkā neesošu.

Ar lietas materiālos esošo 2014.gada 1.maija aizdevuma līgumu (lietas 8.lapa) apstiprinās, ka atbildētāja kā aizdevēja un prasītāja kā aizņēmēja

vienojās, ka aizdevējs aizdod aizņēmējam naudas summu 60 000,00 EUR. Puses vienojušās, ka aizņēmējs maksā aizdevējam maksu par aizdevuma

lietošanu 5 000,00 EUR apmērā, kuru aizņēmējs samaksā aizdevējam ne vēlāk kā līdz 2014.gada 31.decembrim. Savukārt gadījumā, ja aizņēmējs

pielaiž nokavējumu kādā no līgumā noteikto maksājumu veikšanā, tad viņam ir pienākums maksāt aizdevējam nokavējuma procentus 0,5% apmērā no

nesamaksātās naudas summas par katru šādu nokavējuma dienu.

Ar konta izrakstiem (lietas 9.-12.lapa, 72.-73.lapa) apstiprinās, ka atbildētāja 2014.gada 7.maijā veica maksājumus prasītājai 20 000,00 EUR

apmērā, maksājuma mērķos norādot: ,,Aizdevums saskaņā ar Aizdevuma līgumu no 01.05.2014.” un ,,Aizdevums saskaņā ar Aizdevuma līgumu no

01.05.2014. Aizdevējs – /pers. C/, p.k./personas kods/.”. Tāpat 2014.gada 7.maijā un 2014.gada 12.maijā veikti maksājumi prasītājai 10 000,00 EUR

apmērā, maksājuma mērķos norādot: ,,Aizdevums saskaņā ar Aizdevuma līgumu no 01.05.2014. Aizdevējs – /pers. D/, p.k. /personas kods/.”.

Savukārt no prasītājas konta izdrukas (lietas 74.lapa) izriet, ka atbildētājai un trešajām personām /pers. D/ un /pers. C/ 2014.gada 16.decembrī

veikta aizdevuma atgriešana 5 000,00 EUR apmērā katram (kopā 15 000,00 EUR), bet prasītājas gada pārskata par 2014.gadu (lietas 70.lapa)

kreditoru sadaļā redzams, ka prasītājai pastāvēja aizņēmumi no dalībniekiem 45 000,00 EUR apmērā.

Ievērojot minēto, Civillietu tiesas kolēģija par nepamatotiem atzīst prasītājas pārstāvja iebildumus, ka, lai aizdevuma līgums kā reāllīgums būtu

spēkā, pusei aizdevums jāizsniedz. Ar lietas materiālos esošajiem pierādījumiem apstiprinās, ka prasītāja saņēmusi 2014.gada 1.maija aizdevuma līgumā

norādīto summu 60 000,00 EUR apmērā, atbildētājai veicot pārskaitījumus uz sabiedrības bankas kontu.

Turklāt no pušu pārstāvju paskaidrojumiem gan pirmās instances tiesas sēdē, gan apelācijas tiesas sēdē izriet, ka lietā nav strīda par to, ka

aizdevums sabiedrībai bija nepieciešams. Tāpat nav strīda, ka puses par aizdevuma nepieciešamību bija informētas, un kā dibinātāji par to savstarpēji bija

vienojušies. Ņemot vērā minētos apstākļus, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa nepamatoti lietā piemērojusi Komerclikuma 139.2

panta pirmo daļu un 139.3 panta pirmo daļu.

Apstāklis, ka atbildētāja maksājuma pamatojumos norādījusi arī aizdevējus /pers. D/ un /pers. C/, Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā nevar kalpot

par pamatu, lai atzītu, ka konkrētas summas sabiedrības dalībnieki nodevuši prasītājai vai atbildētājai.

Saskaņā ar Civillikuma 1838.panta pirmo daļu, ka samaksa izdarīta, jāpierāda tam, kas to apgalvo.

Ievērojot minētās normas nosacījumus, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasītāja un trešās personas atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta

pirmajai daļai nav iesnieguši pierādījumus, kas apstiprinātu apgalvojumu, ka katrs sabiedrības dalībnieks prasītājai aizdeva naudas summu 20 000,00

EUR apmērā un ka /pers. D/ un /pers. C/ norādītās summas nodevuši atbildētājai. Turklāt Civillietu tiesas kolēģija nepiešķir ticamību prasītājas un trešo

personu apgalvojumam, ka nodot naudu atbildētājai personīgi bija ātrāk un vienkāršāk nekā konkrētās summas pārskaitīt uz sabiedrības bankas kontu.

No prasības pieteikuma izriet, ka prasītāja lūgusi atzīt par spēkā neesošu 2014.gada 1.maija aizdevuma līgumu starp prasītāju un atbildētāju par

60 000,00 EUR aizdevumu, pamatojoties uz Civillikuma 1415.pantu.

Saskaņā ar Civillikuma 1415.pantu neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem un labiem tikumiem, vai kura vēsta

uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā.

Civillikuma 1415.pants attiecināms uz darījumu priekšmetu, nevis uz darījuma noslēgšanas procedūru. Atzīstot darījumu par pretēju likumam

Civillikuma 1415.panta izpratnē, noteicošais ir nevis darījuma dalībnieku subjektīvie priekšstati par darījuma saturu un mērķi, bet gan tas, ka likums

objektīvi noraida darījumu kā tādu. Attiecībā uz darījumiem, kas vērsti uz to, lai apietu likumu, norādāms, ka „svarīgi ir nevis darījuma dalībnieku

subjektīvie motīvi, bet gan tas, ka darījuma rezultāts ir objektīvi pretējs apietās likuma normas mērķim un jēgai” (sk. Balodis K. Ievads Civiltiesībās,

Apgāds Zvaigzne ABC, 2007, 214., 219.lpp.).

Ievērojot, ka lietā nav strīda, ka sabiedrībai aizdevums bija nepieciešams, kā arī apstākli, ka atbildētāja kā valdes locekle ar tiesībām sabiedrību

pārstāvēt atsevišķi 2014.gada 1.maijā bija tiesīga noslēgt attiecīgo līgumu, tajā skaitā ietvert arī šķīrējtiesas klauzulu, Civillietu tiesas kolēģija nekonstatē,

ka 2014.gada 1.maija līgums par 60 000,00 EUR aizdevumu prasītājai būtu noslēgts pretēji Civillikuma 1415.panta noteikumiem. Puses līguma 1.punktā

vienojušās, ka aizņēmējs maksā aizdevējam maksu par aizdevuma lietošanu 5 000,00 EUR apmērā. Ievērojot, ka aizdevuma kopējā summa ir

60 000,00 EUR, Civillietu tiesas kolēģija secina, ka minētā aizdevuma lietošanas summa nav atzīstama par nesamērīgu vai neatbilstošu pušu interesēm.

Minētais līgums nav noslēgts pretēji līgumu slēgšanas brīvībai, vēl jo vairāk, ka aizņēmums reāli bija nepieciešams un tika izlietos sabiedrības vajadzībām.

Ņemot vērā minēto, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasība par 2014.gada 1.maija aizdevuma līguma un tajā ietvertā šķīrējtiesas līguma atzīšanu

par spēkā neesošiem noraidāma kā nepamatota.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas

izdevumus.

Ar lietas materiālos esošo 2016.gada 9.jūnija maksājuma uzdevumu (lietas 144.lapa) apstiprinās, ka atbildētāja samaksājusi valsts nodevu par

apelācijas sūdzības iesniegšanu 50,00 EUR apmērā. Minētie tiesas izdevumi saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu piespriežami no

prasītājas par labu atbildētājai.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu tiesas izdevumi, ja prasītājs no to samaksāšanas bijis atbrīvots, piespriežami no atbildētāja

valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai. Savukārt minētā panta otrā daļa nosaka, ja prasību noraida, atstāj bez izskatīšanas vai ja

prasītājs atsakās no prasības, tiesas izdevumi, kas nav samaksāti iepriekš, piespriežami no prasītāja valsts ienākumos.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 35.panta pirmās daļas 11.punktu prasībās par darījuma izbeigšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu prasības summa

ir apstrīdētā darījuma summa.

Ņemot vērā, ka prasītāja lūgusi atzīt par spēkā neesošu aizdevuma līgumu par summu 60 00,00 EUR, tad atbilstoši Civilprocesa likuma 34.panta

pirmās daļas 1.punkta ,,d” apakšpunktam par konkrēto prasījumu maksājama valsts nodeva 1 706,97 EUR apmērā. Savukārt Civilprocesa likuma

34.panta pirmās daļas 4.1 punkts nosaka, ka par prasības pieteikumu par šķīrējtiesas līguma atzīšanu par spēkā neesošu jāmaksā valsts nodeva

500,00 EUR apmērā. Līdz ar to kopējais valsts nodevas apmērs gan par prasības, gan apelācijas sūdzības iesniegšanu veido 2 206,97 EUR.

Ar lietas materiālos esošo 2015.gada 5.novembra kvīti par 500,00 EUR samaksu (lietas 6.lapa) un 2015.gada 17.novembra maksājuma

uzdevumu Nr.1483 (lietas 7.lapa) par 71,14 EUR samaksu apstiprinās, ka prasītāja samaksājusi valsts nodevu par prasības iesniegšanu 571,14 EUR

apmērā. Ievērojot minēto, no prasītājas par labu valstij piedzenama nesamaksā valsts nodeva par prasības iesniegšanu 1 635,83 EUR (2 206,97 -

500,00 - 71,14), kā arī nesamaksātā valsts nodeva par atbildētājas iesniegto apelācijas sūdzību 2 156,97 EUR (2 206,97 - 50,00), kopā piedzenot

3 792,80 EUR (1 635,83 + 2 156,97).

Izskatot lietu pirmās instances tiesā, radušies izdevumi par pavēstu un citu tiesas dokumentu piegādāšanu un izsniegšanu saistītie izdevumi 17,05

EUR (lietas 2.lapa) un, izskatot lietu apelācijas kārtībā, 13,95 EUR (9 x 1,55). Prasītāja, sniedzot prasību, samaksājusi ar lietas izskatīšanu saistītos

izdevumus 4,70 EUR apmērā. Tādējādi no prasītājas par labu valstij piedzenami ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 26,30 EUR ((17,05 + 13,95) –

4,70).

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1pantu prasītājai nosakāms termiņš sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās

dienas.

Civillietu tiesas kolēģija secina, ka pirmās instances tiesa pareizi izvērtējusi lietā iesniegtos pierādījumus un devusi tiem pareizu juridisku

novērtējumu, taču neprecīzi lietā piemērojusi Komerclikuma 139.2 panta pirmo daļu un 139.3 panta pirmo daļu, nepamatoti atzīstot 2014.gada 1.maija

aizdevuma līgumu par spēkā neesošu.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz minēto un saskaņā ar Civilprocesa likuma 430., 432., 433., 434. pantu, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda

/sabiedriba/ prasību pret /pers. A/ par 2014.gada 1.maija aizdevuma līguma un tajā ietvertā šķīrējtiesas līguma atzīšanu par spēkā neesošiem

noraidīt.

Piedzīt no /sabiedriba/, reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, par labu /pers. A/, personas kods /personas kods/, tiesas izdevumus 50,00 EUR

(piecdesmit euro).

Piedzīt no ,,MERCADOS” SIA, reģistrācijas Nr./reģistrācijas numurs/, par labu valstij valsts nodevu 3 792,80 EUR (trīs tūkstoši septiņi simti

deviņdesmit divi euro un astoņdesmit euro centi) un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 26,30 EUR (divdesmit seši euro un trīsdesmit euro

centi).

Valsts nodevas 3 792,80 EUR samaksa veicama Valsts kases kontā Nr.LV55 TREL 1060 1909 1120 0, bet ar lietas izskatīšanu saistīto

izdevumu 26,30 EUR samaksa veicama Valsts kases kontā Nr.LV51 TREL 2190 4580 1900 0 un samaksu apliecinoši dokumenti sprieduma labprātīgai

izpildei noteiktajā termiņā iesniedzami Rīgas apgabaltiesā.

Noteikt /sabiedriba/termiņu sprieduma labprātīgai izpildei – 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Civillietu departamentā 30 (trīsdesmit) dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas

dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Rīgas apgabaltiesā.

Pilns sprieduma teksts sagatavots 2017.gada 25.janvārī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs tiesnesis (personiskais paraksts) J.Freimanis

Tiesnese (personiskais paraksts) M.Bebriša

Tiesnese (personiskais paraksts) L.Volberga