Appeal court partially allows moral damages claim against Ministry of Justice for criminal conviction damages.

Lietas arhīva Nr. CA-1875-19/37

ECLI:LV:RAT:2019:1209.C30738818.8.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2019.gada 9.decembrī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētāja Olita Blūmfelde

tiesneses Ligita Gavare un Milda Zelmene

ar sekretāri Daci Indāni,

piedaloties prasītāja pilnvarotajam pārstāvim /vārds, uzvārds/ un atbildētāja pilnvarotajam pārstāvim /vārds, uzvārds/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu /pers.A/ prasībā pret Latvijas valsti Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā par atlīdzības par morālo

kaitējumu piedziņu sakarā ar /pers.A/ un Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas apelācijas sūdzībām par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas

2019.gada 15.marta spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2018.gada 2.oktobrī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā prasītājs /pers.A/ cēlis prasību pret Latvijas valsti Latvijas Republikas

Tieslietu ministrijas personā par morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu, lūdzot piedzīt no atbildētāja atlīdzību par morālo kaitējumu 25 344EUR

apmērā.

Prasība pamatota ar Satversmes 92.pantu, Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5.panta piekto daļu, Kriminālprocesā un

administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 15.panta sesto daļu.

[2] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2019.gada 15.marta spriedumu /pers.A/ prasība pret Latvijas valsti Latvijas Republikas

Tieslietu ministrijas personā par morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu apmierināta daļēji, piedzenot no Latvijas Republikas par labu /pers.A/ atlīdzību

par morālo kaitējumu 7000 EUR apmērā, pārējā daļā prasība noraidīta. No Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas par labu valstij piedzīta valsts

nodeva 514,64 EUR un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 3,20 EUR.

[2.1] Pirmās instances tiesa nodibinājusi, ka ar Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2005.gada 12.maija spriedumu krimināllietā

/lietas numurs/ prasītājs atzīts par vainīgu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, par kuriem paredzēta atbildība Krimināllikuma 20.panta trešajā, ceturtajā

daļā, 118.panta 1.punktā un 175.panta trešajā daļā un sodīts: pēc Krimināllikuma 175.panta trešās daļas – ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem; pēc

Krimināllikuma 20.panta trešās un ceturtās daļas un 118.panta 1.punkta – ar brīvības atņemšanu uz 16 gadiem, konfiscējot mantu, un ar policijas kontroli

uz 3 gadiem. Saskaņā ar Krimināllikuma 50.panta pirmo daļu galīgais sods prasītājam noteikts pēc noziegumu kopības, ietverot vieglāko sodu

smagākajā, - brīvības atņemšana uz 16 gadiem, konfiscējot mantu, un ar policijas kontroli uz 3 gadiem. Ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Krimināllietu tiesas palātas 2010.gada 17.jūnija lēmumu Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2005.gada 12.maijaspriedums atstāts

negrozīts. Ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2010.gada16.novembra lēmumu Augstākās tiesas Krimināllietu

tiesas palātas 2010.gada 17.jūnijalēmums atcelts un lieta nosūtīta jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai.

Ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palātas 2011.gada15.aprīļa spriedumu prasītājs atzīts par nevainīgu pret viņu celtajā

apsūdzībā pēc Krimināllikuma 20.panta trešās un ceturtās daļas un 118.panta 1.punkta un attaisnots; prasītājs atzīts par vainīgu Krimināllikuma

175.panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem. Minētajā tiesas spriedumā konstatēts, ka

prasītājs atradies apcietinājumā no 2004.gada 6.decembra līdz 2011.gada 15.aprīlim un ar tiesas spriedumu prasītājam piemērotais drošības līdzeklis –

apcietinājums – atcelts sakarā ar soda izciešanu, un viņš atbrīvots tiesas zālē. Ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta

2011.gada13.septembra lēmumu atteikts pārbaudīt Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palātas 2011.gada 15.aprīļa sprieduma tiesiskumu kasācijas

kārtībā.

[2.2] Pirmās instances tiesa secinājusi, ka lietā nav strīda par to, ka krimināllietā /lietas numurs/ prasītājs ir nepamatoti atradies apcietinājumā 4

gadus 4 mēnešus un 8 dienas, jo apcietinājumā pavadītais laiks ir pārsniedzis ar galīgo tiesas spriedumu prasītājam piespriestā brīvības atņemšanas soda

termiņu.

[2.3] Ar Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas 2011.gada 11.oktobra lēmumu noraidīts prasītāja iesniegums par zaudējumu atlīdzību sakarā ar

nepamatoti piemēroto drošības līdzekli laika posmā no 2006.gada 6.decembra līdz 2011.gada 15.aprīlim, konstatējot, ka prasītājs neatbilst likuma “Par

izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 1., 2., 3.pantāparedzētajam

subjektu lokam, kuri tiesīgi saņemt zaudējumu atlīdzību saskaņā ar minētā likuma noteikumiem, jo prasītājs ar tiesas spriedumu nav ticis pilnībā attaisnots

pret viņu celtajās apsūdzībās.

[2.4] Atsaucoties uz Kriminālprocesa un administratīvā pārkāpuma lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmās daļas

3.punktu un Pārejas noteikumu 2. un 4.punktu pirmās instances tiesa atzinusi, ka kaitējuma atlīdzināšanas pamats prasītājam ir radies līdz ar Augstākās

tiesas Krimināllietu tiesas palātas 2011.gada 15.aprīļa sprieduma spēkā stāšanās brīdi, tādējādi uz prasītāju nav attiecināmi minēto Pārejas noteikumu

2.punkts, un tā kā prasība par kaitējuma atlīdzību tiesā celta 2018.gada 2.oktobrī, uzprasītāju nav attiecināmi arī Pārejas noteikumu 4.punkta noteikumi.

Tādējādi pirmās instances tiesa secinājusi, ka strīda izšķiršanā nav piemērojami speciālā likuma - Kriminālprocesa un administratīvā pārkāpuma lietvedībā

nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma normas. Tomēr minētais apstāklis neierobežo prasītāja tiesības saņemt kaitējuma atlīdzību, konstatējot, ka ir

pieļauts prasītāja pamattiesību aizskārums.

[2.5] Atsaucoties uz Latvijas Republikas Satversmes 92., 94.pantu un Civillikuma 1635.pantu, pirmās instances norādījusi, ka nevar būt šaubu, ka

ilgstoša nepamatota brīvības ierobežošana un atrašanās ieslodzījuma vietā, kas ir saistīta ar pakļaušanos noteiktam un stingram režīmam, izolētību no

sabiedrības un ar to saistīto pārvietošanās, komunikācijas, sociālās dzīves u.c. iespēju ierobežošanu, ir tāds apstāklis, kas rada kaitējumu, līdz ar to

prasītāja apgalvojums vien dod pietiekamu pamatu kaitējuma fakta konstatēšanai. Tomēr, ievērojot to, ka morāls kaitējums rada negatīvās sekas indivīda

apziņā, nelabvēlīgo apstākļu ietekme uz indivīda psihi, to izraisīto pārdzīvojumu smagums un sekas ir atkarīgas no personas uztveres un attieksmes pret

kaitējumu radošajiem apstākļiem, ko, savukārt, nosaka individuālās personības iezīmes, kā rakstura īpatnības, dzīvesveids un dzīves pieredze, vērtību

sistēma utt.

Pirmās instances tiesa piekritusi atbildētāja argumentam, ka vienādi apstākļi, tai skaitā ? atrašanās ieslodzījuma vietā, dažādām personām var radīt

pat būtiski dažādas sekas un kaitējuma dziļumu.

Neapšaubot kaitējuma esamības faktu, pirmās instances tiesa vienlaicīgi secinājusi, ka prasītājs nekādā veidā nav motivējis, kādas negatīvas sekas

konkrēti viņam ir radījis pieļautais aizskārums, kāda rakstura ciešanas tas sagādājis vai kādu ietekmi tas atstājis uz prasītāja psihi, veselības stāvokli,

sabiedrisko novērtējumu u.c..

[2.6] Nosakot kaitējuma apmēru, pirmās instances tiesas ieskatā ir ņemamas vērā lietas materiālos esošās ziņas, kas raksturo prasītāja personību.

No lietas materiāliem pirmās instances tiesa konstatējusi, ka jau pirms apcietinājuma piemērošanas krimināllietā /lietas numurs/ prasītājs ir bijis

vairākkārt sodīts par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, proti, 1999.gada 22.decembrī pēc Krimināllikuma 175.panta trešās daļas ar brīvības atņemšanu

uz 6 mēnešiem nosacīti ar pārbaudes laiku uz 8 mēnešiem; 2001.gada 25.septembrīpēc Krimināllikuma 251.panta otrās daļas ar brīvības atņemšanu uz 2

gadiem un 1 mēnesi; 2001.gada 15.oktobrī pēc Krimināllikuma 175.panta trešās daļas, 179.panta otrās daļas ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem 2

mēnešiem (atbrīvots pēc soda izciešanas 2003.gada 1.aprīlī).Apcietinājums krimināllietā /lietas numurs/ prasītājam piemērots 2004.gada

6.decembrī.Tāpat no lietas materiāliem pirmās instances tiesa konstatējusi, ka prasītājs pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma vietas 2011.gada 15.aprīlī ir

turpinājis izdarīt noziedzīgus nodarījumus, proti, ar Daugavpils tiesas 2013.gada 7.novembra spriedumu krimināllietā /lietas numurs/ (ierosināta 2011.gada

19.decembrī) prasītājs notiesāts par Krimināllikuma 253.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu un sodīts ar brīvības atņemšanu

uz 6mēnešiem un policijas kontroli uz 1 gadu (atbrīvots pēc soda izciešanas 2014.gada 21.februārī).Ar Daugavpils tiesas 2013.gada 23.maija spriedumu

krimināllietā /lietas numurs/ prasītājs notiesāts par Krimināllikuma 253.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu un sodīts ar

brīvības atņemšanu uz 4 mēnešiem un policijas kontroli uz 1gadu (atbrīvots pēc soda izciešanas 2013.gada 14.jūnijā). Ar Daugavpils tiesas

2016.gada19.oktobra spriedumu krimināllietā /lietas numurs/ prasītājs notiesāts pēc Krimināllikuma 253.1 panta trešās daļas, 48.panta pirmās daļas

1.punkta, 51.panta pirmās daļas, 48.panta pirmās daļas 12.punkta ar brīvības atņemšanu uz 5 gadiem 6 mēnešiem 16 diennaktīm un probācijas

uzraudzību uz 2 gadiem. Šobrīd prasītājs atrodas Daugavgrīvas cietumā, kur izcieš viņam piespriesto brīvības atņemšanas sodu.

Pirmās instances tiesa norādījusi, ka minētās ziņas liecina, ka prasītājs jau iepriekš ir izdarījis un pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma vietas 2011.gada

15.aprīlī ir turpinājis izdarīt noziedzīgus nodarījumus. Prasītāja izdarītie noziedzīgie nodarījumi ir vērsti pret īpašumu, kā arī narkotisko un psihotropo vielu

aprites jomā, ko raksturo tīšs nodoms. Prasītājam vairākkārt ir ticis piespriests brīvības atņemšanas sods, taču nav konstatējams, ka soda bardzība un ar

tā izciešanu saistītie apstākļi un ierobežojumi būtu atturējuši prasītāju no turpmāku noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

Pirmās instances tiesas ieskatā minētais apstāklis nevar kalpot par attaisnojumu nepamatotai personas brīvības ierobežošanai ilgstošas tiesvedības

dēļ, tomēr tas ļauj spriest par prasītāja vērtību sistēmu, izpratni par kādas noteiktas rīcības pieļaujamību/nepieļaujamību un bīstamību, kā arī attieksmi pret

atrašanos brīvības atņemšanas iestādē. Ziņas par prasītāja dzīvesveidu nenorāda, ka prasītājs pats savu brīvību uzskatītu par vērtību, kuras saglabāšana

prasītājam būtu nozīmīga.

[2.7] Ievērojot to, ka neviens normatīvais akts neparedz kritērijus morālā kaitējuma atlīdzības summas noteikšanai, pirmās instances tiesa ņēmusi

vērā citās līdzīgās lietās piemērotos apsvērumus atlīdzības apmēra noteikšanai.

Tā ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2014.gada 4.jūnija spriedumu civillietā /lietas numurs/ morālā kaitējuma, kas radies sakarā ar

nepamatotu atrašanos apcietinājumā 1 gadu 8 mēnešus un 19 dienas, noteikts 300 EUR apmērā.

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 2.oktobra spriedumu civillietā /lietas numurs/ morālā kaitējuma atlīdzība sakarā ar

personas nepamatotu atrašanos apcietinājumā 4 mēnešus un 24 dienas noteikta 500 EUR apmērā.

Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012.gada 2.aprīļa spriedumu civillietā /lietas numurs/ morālā kaitējuma atlīdzība sakarā ar

personas nepamatotu atrašanos apcietinājumā 1 gadu un 3 dienas noteikta 1000 LVL (kas atbilst 1422,87 EUR) apmērā.

Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2013.gada 2.oktobra spriedumu civillietā /lietas numurs/ morālā kaitējuma atlīdzība sakarā ar

personas nepamatotu atrašanos apcietinājumā 76 dienas noteikta 100 LVL (142,29 EUR) apmērā.

Ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesas palātas 2014.gada 22.oktobra spriedumu civillietā /lietas numurs/ morālā kaitējuma

atlīdzība sakarā ar personas nepamatotu atrašanos apcietinājumā laikā 2007.gada 26.augusta līdz 2007.gada 25.oktobrim noteikta 300 EUR apmērā.

Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2013.gada 17.jūnija spriedumu civillietā /lietas numurs/ morālā kaitējuma atlīdzība sakarā ar

personas nepamatotu atrašanos apcietinājumā 32 diennaktis noteikta 200 LVL (kas atbilst 284,57 EUR).

Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2013.gada 10.jūnija spriedumu civillietā /lietas numurs/ morālā kaitējuma atlīdzība sakarā ar

personas nepamatotu atrašanos apcietinājumā laikā no 2009.gada 30.oktobra līdz 2010.gada 27.maijam noteikta 1000 LVL (1422,87 EUR) (100 LVL

apmērā par katru apcietinājumā pavadīto mēnesi).

Vienlaicīgi pirmās instances tiesa atzinusi, ka, kaut arī iepriekš minētie spriedumi ir taisīti līdzīgās lietās, kur personas tiesību aizskārums ir radies

nepamatota apcietinājuma rezultātā, tomēr šajā lietā būtiski atšķirīgu apstākli rada aizskāruma ilgums, tas ir, nepamatotā apcietinājuma ilgums, kas ir

sasniedzis 4 gadus 4 mēnešus un 8 dienas. Pirmās instances tiesas ieskatā turpat 4,5 gadi ir ievērojams laika periods ikviena cilvēka dzīvē, un tieši laika

ilgums pats par sevi ir vērtējams kā tāds, kas, laikam ejot, padziļina aizskāruma dziļumu. Turklāt tiesa pieļāva, ka personas, kura atrodas apcietinājumā,

turklāt nenoteiktā stāvoklī – gaidot galīgo nolēmumu lietā, sajūtās laika ritējums, visticamāk, ir palēnināts, salīdzinot ar laika izjūtu, esot brīvībā, un

tādejādi tas ir jo traumējošāks. 2011.gada 15.aprīlī, tiekot atbrīvots no apcietinājuma, prasītājs bija 31 gadu vecs, līdz ar to turpat 4,5 gadus savas

jaunības, būdams vecumā, kad cilvēkiem parasti ir plašas iespējas sevis attīstīšanai, dzīves apstākļu nostabilizēšanai, cilvēki mēdz dibināt ģimenes,

sakārtot savu personisko un sociālo dzīvi utt., prasītājs nepamatoti ir atradies apcietinājumā, un visas minētās iespējas viņam bijušas būtiski ierobežotas.

Vērtējot šo apstākli kopsakarā ar minētajos tiesas nolēmumos konstatētajiem apstākļiem, pirmās instances tiesa uzskatījusi, ka nepamatota

atrašanās apcietinājumā 4 gadu 4 mēnešu un 8 dienu garumā tieši laika ilguma dēļ nav pielīdzināma aizskārumiem, kas konstatēti minētajās lietās.

[2.8] Pirmās instances tiesa uzskatījusi, ka, ievērojot aizskāruma raksturu un ilgumu, kā arī iegūtās ziņas par prasītāja personību un uz to pamata

izdarītos secinājumus par kaitējuma dziļumu, samērīga atlīdzība ir nosakāma 7000 EUR apmērā.

[2.9] Tā kā prasītājs ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnese s 2018.gada 8.oktobra lēmumu ir atbrīvots no tiesas izdevumu

samaksas valsts ienākumos, pirmās instances tiesa atzinusi, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu no atbildētāja par labu valstij

piedzenama valsts nodeva 514,64 EUR apmērā.

[3] Par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2019.gada 15.marta spriedumu prasītājs iesniedzis apelācijas sūdzību, kurā, pamatojoties uz

Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5.panta piekto daļu un 34.pantu, Civilprocesa likuma 413.-416.pantu,lūgts atcelt pirmās instances

tiesas spriedumu daļā par morālā kaitējuma apmēra noteikšanu un atkārtoti izskatīt lietu pēc būtības.

[3.1] Apelācijas sūdzībā norādīts, ka pirmās instances tiesa uzlikusi uz prasītāju materiālā izpratnē atbildību par tieši atbildētāja nepienācīgu rīcību,

proti, nepilnīgu un neprecīzu likumdošanas aktu pieņemšanu. Prasītāja ieskatā pirmās instances tiesa nepamatoti nav piemērojusi Kriminālprocesa un

administratīvā pārkāpuma lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumu.

Tāpat prasītāja ieskatā pirmās instances tiesa nepamatoti nav piemērojusi Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5.panta piekto

daļu un 34.pantu.

[3.2] Prasītāja ieskatā, nosakot atlīdzinājumu, tiesai jāsalīdzina arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktais atlīdzinājums līdzīgās lietās un jāņem vērā,

ka Latvijā noteiktais nedrīkst būt ievērojami zemāks.

[3.3] Prasītāja ieskatā pirmās instances tiesa nepamatoti kompensācijas apmēra noteikšanā vērtējusi prasītāja personību un ņēmusi vērā iepriekšējo

sodāmību. Norādīts, ka Konvencijas 5.panta piektā daļa kā arī Atlīdzināšanas likums, kas piemērojams šajā gadījumā saskaņā ar Civilprocesa likuma

5.panta piekto daļu, vispār neparedz tiesas tiesību vai iespēju vērtēt prasītāja personību un ņemt vērā iepriekšējo vai esošu sodāmību. Atsaucoties uz

ECT Lielās palātas 2000.gada 6.aprīļa spriedumu lietā “Thlimmenos v Greece” 42.-49.punktu, prasītājs norādījis, ka personības ņemšana vērā kā

personai nelabvēlīgo apstākli, atzīstams par Konvencijas 14.panta pārkāpumu.

[3.4] Atsaucoties uz 2011.gada 18.februāra Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumu lietā Nr.SKA-161/2011, A42519807,

spriedumiem ECT lietās “Armonas v Lithuania” (Nr.36919/02), “Biriuk v Lithuania” (Nr.23373/03), “Fedotov v Russia” (Nr.5140/02), “Shilyayev v

Russia”, prasītājs norādījis, ka pirmās instances tiesai bija jāvadās no ECT spriedumiem salīdzināmās lietās un īpaši jāņem vērā 2015.gada 7.jūlija ECT

spriedums “Davidovs pret Latviju” (Nr.45559/06), kurā tiesa noteikusi morālā kaitējuma atlīdzību 3250 EUR apmērā par 57 dienām nepamatotā

apcietinājumā un 2008.gada 3.jūnija ECT spriedumu lietā “Sarāns pret Latviju” (Nr.11656/02), kurā tiesa noteikusi morālā kaitējuma atlīdzību 8000

EUR apmērā par 3 mēnešus un 25 dienas nepamatotā apcietinājumā pavadīto laiku.

Kā arī prasītājs atsaucies uz 2011.gada 8.novembra ECT spriedumu lietā “Kormoš v Slovakia”, kur tiesa par 1 gada 11 mēnešu un 27 dienu

nepamatotā apcietinājumā pavadīto laiku noteikusi morālā kaitējuma atlīdzību 12 000 EUR, ņemot vērā, ka nacionālajā līmenī tiesā pieteicējs jau saņēmis

kompensāciju 2818 EUR apmērā un 2010.gada 13.jūlija ECT spriedumu lietā “Tendam v Spain”, kur tiesa noteikusi morālā kaitējuma atlīdzību 15 660

EUR apmērā par 135 dienu nepamatotā apcietinājumā pavadīto laiku.

[4] Par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2019.gada 15.marta spriedumu atbildētājs iesniedzis apelācijas sūdzību, kurā, pamatojoties uz

Civilprocesa likuma 41. un 42.panta pirmo daļu un 413.panta pirmo daļu, lūgts noteikt no atbildētāja piedzenamo tiesas izdevumu apmēru atbilstoši

Civilprocesa likuma regulējumam.

[4.1] Atbildētājs norādījis, ka pirmās instances tiesas spriedums daļā par tiesas izdevumu piedziņu no atbildētāja ir nepamatots, jo tiesa nav

ievērojusi Civilprocesa likuma 42.panta pirmajā daļā noteikto proporcionalitātes principu, kas novedis pie kļūdaina piedzenamo tiesas izdevumu apmēra

noteikšanas.

[4.2] Norādīts, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 1.punkta “c” apakšpunktā noteikto par prasības celšanu tiesā 25 344

EUR apmērā maksājama valsts nodeva 1103,36 EUR apmērā. ar pirmās instances tiesas spriedumu prasītāja prasība apmierināta 7000 EUR apmērā

jeb 27,62 % apmērā no prasības summas. Tādējādi atbildētājs secinājis, ka tiesa nepareizi piemērojis Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu,

pārkāpjot tajā nostiprināto proporcionalitātes principu, un noteikusi nepamatoti lielu no atbildētāja par labu valstij piedzenamo tiesas izdevumu apmēru.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 42.panta pirmajai daļai atbildētājam būtu jāatlīdzina valstij tiesas izdevumi 305,63 EUR, proti, valsts nodevu 304,75 EUR

un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 0,88 EUR.

[5] Tiesas sēdē prasītāja pilnvarotais pārstāvis /vārds, uzvārds/ apelācijas sūdzību un prasību uzturēja pilnā apmērā, savukārt atbildētāja apelācijas

sūdzību neatzina.

Tiesas sēdē atbildētāja pilnvarotais pārstāvis /vārds, uzvārds/ apelācijas sūdzību uzturēja, savukārt prasītāja prasību un apelācijas sūdzību neatzina.

Motīvu daļa

[6] Civillietu tiesas kolēģija, uzklausījusi pušu pārstāvju paskaidrojumus tiesas sēdē, izvērtējusi apelācijas sūdzību argumentus un lietā esošos

pierādījumus, atzīst, ka prasītāja apelācijas sūdzība ir nepamatota, atbildētāja apelācijas sūdzība ir pamatota, savukārt, prasība ir apmierināma daļēji.

[7] Civilprocesa likuma 426.panta pirmajā daļā noteikts, ka apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību un

pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajās sūdzībās.

Prasītājs ir pārsūdzējis pirmās instances tiesas spriedumu prasības noraidītajā daļā, proti, daļā par morālā kaitējuma apmēra noteikšanu. Savukārt

atbildētājs ir pārsūdzējis pirmās instances tiesas spriedumu daļā par tiesas izdevumu piedziņu no atbildētāja.

Ievērojot minēto, Civillietu tiesas kolēģija izskata lietu pēc būtības sakarā ar iesniegtajām apelācijas sūdzībām par morālā kaitējuma apmēra

noteikšanu un par tiesas izdevumu piedziņu.

[8] Civilprocesa likuma 430.panta trešajā daļā noteikts, ka fakti, kas konstatēti pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesā nav jāpārbauda, ja

tie nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā.

Lietā nav strīda par šādiem faktiskajiem apstākļiem:

[8.1] Ar Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2005.gada 12.maija spriedumu krimināllietā /lietas numurs/ prasītājs atzīts par vainīgu

noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, par kuriem paredzēta atbildība Krimināllikuma 20.panta trešajā, ceturtajā daļā, 118.panta 1.punktā un 175.panta

trešajā daļā un sodīts: pēc Krimināllikuma 175.panta trešās daļas – ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem; pēc Krimināllikuma 20.panta trešās un ceturtās

daļas un 118.panta 1.punkta – ar brīvības atņemšanu uz 16 gadiem, konfiscējot mantu, un ar policijas kontroli uz 3 gadiem. Saskaņā ar Krimināllikuma

50.panta pirmo daļu galīgais sods prasītājam noteikts pēc noziegumu kopības, ietverot vieglāko sodu smagākajā, - brīvības atņemšana uz 16 gadiem,

konfiscējot mantu, un ar policijas kontroli uz 3 gadiem (lietas 7.-13.lapas).

[8.2] Ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palātas 2010.gada 17.jūnija lēmumu Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas

kolēģijas 2005.gada 12.maija spriedums atstāts negrozīts (lietas 14.-19.lapas).

[8.3] Ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2010.gada 16.novembra lēmumu Augstākās tiesas Krimināllietu

tiesas palātas 2010.gada 17.jūnija lēmums atcelts un lieta nosūtīta jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai (lietas 20.-24.lapas).

[8.4] Ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palātas 2011.gada 15.aprīļa spriedumu prasītājs atzīts par nevainīgu pret viņu

celtajā apsūdzībā pēc Krimināllikuma 20.panta trešās un ceturtās daļas un 118.panta 1.punkta un attaisnots; prasītājs atzīts par vainīgu Krimināllikuma

175.panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem. Minētajā tiesas spriedumā konstatēts, ka

prasītājs atradies apcietinājumā no 2004.gada 6.decembra līdz 2011.gada 15.aprīlim un ar tiesas spriedumu prasītājam piemērotais drošības līdzeklis –

apcietinājums – atcelts sakarā ar soda izciešanu, un viņš atbrīvots tiesas zālē (lietas 25.-35.lapas).

[8.5] Ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2011.gada 13.septembra lēmumu atteikts pārbaudīt Augstākās

tiesas Krimināllietu tiesas palātas 2011.gada 15.aprīļa sprieduma tiesiskumu kasācijas kārtībā (lietas 36.lapa).

[8.6] No minētā secināms, ka prasītājs kriminālprocesa /lietas numurs/ietvaros atradies apcietinājumā no 2004.gada 6.decembra līdz 2011.gada

15.aprīlim, no kuriem nepamatoti no 2006.gada 6.decembra līdz 2011.gada 15.aprīļa, kas ir, 4 gadus 4 mēnešus un 4 dienas.

[9] Lietā pastāv strīds par atlīdzības apmēru par prasītājam nodarīto morālo kaitējumu.

[10] Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā noteikts, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.

Civillikuma 1635.pants noteic, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, dod tam, kam tā kaitējusi, tiesību prasīt

apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Savukārt Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmās daļas 3.punkts noteic,

ka fiziskai personai ir tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu, ja spēkā stājies tiesas spriedums, ar kuru persona attaisnota apsūdzībā par kādu no

noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem tā saukta pie kriminālatbildības, ja šai personai konkrētā kriminālprocesa gaitā tika piemērots ar brīvības

atņemšanu saistīts procesuāls piespiedu līdzeklis un par noziedzīgu nodarījumu, par kuru izdarīšanu persona notiesāta, likums neparedz brīvības

atņemšanas sodu.

[11] Morālais kaitējums nozīmē negatīvas izmaiņas cilvēka psihē, kas izpaužas cilvēka fiziskās vai garīgās ciešanās. Viena no galvenajām morālā

kaitējuma īpatnībām ir tāda, ka negatīvās izmaiņas notiek cietušā apziņā un to izpausmes forma lielā mērā ir atkarīga no katra cilvēka psihes.

Juridiskajā literatūrā pausts viedoklis, ka morālais kaitējums ir prezumējams, un proti, tiek pieņemts, ka konkrēts aizskārums konkrētai personai

varētu izraisīt nepamatotas ciešanas. (...) Morālā kaitējuma sekas var nolīdzināt ar noteiktu mantisku vērtību, kas nav zaudējumi. Šo mantisko pametumu

sauc par kompensāciju, sāpju naudu. (sk. Mag.iur.Agris Bitāns, zvērināts advokāts, „Latvijas Vēstnesim” publicēts Jurista vārds 18.09.2001.).

Tāpat juridiskajā literatūrā ir izteikts viedoklis, ka morālā kaitējuma nodarīšana dod tiesības cietušajam prasīt no aizskārēja mantisku atlīdzību par

nodarīto morālo kaitējumu, kuras apmēru nosaka tiesa. Tiesas nolēmuma mērķis ir dot cietušajam taisnīgu apmierinājumu, vai nu atjaunojot cietušā

agrāko stāvokli, tas ir, dodot tam pilnīgu atlīdzību, vai arī kompensējot vai kā citādi nolīdzinot (izlabojot) morālo (nemantisko) kaitējumu (sk. Sinaiskis V.

Latvijas civiltiesību apskats. Rīga, Tiesiskās informācijas centrs, 1996, 147.lpp.).

Augstākās tiesas 2014.gada tiesu prakses apkopojuma “Morālā kaitējuma atlīdzināšana civillietās” kopsavilkuma 5.punktā noteikts, ka, izskatot

prasību par morālo kaitējumu Civillikuma 1635.panta izpratnē, ir nepieciešams konstatēt, pirmkārt, neatļautu darbību un otrkārt, ar šo neatļauto darbību

aizskartu kādu no cietušās personas pamattiesību vai nemantisku labumu.

[12] Kā jau iepriekš sprieduma 8.6.punkā konstatēts, lietā nav strīda, ka prasītājs kriminālprocesa /lietas numurs/ ietvaros nepamatoti atradies

apcietinājumā 4 gadus 4 mēnešus un 4 dienas, ko neapstrīd arī atbildētājs.

Nav strīda, ka prasītājs par izdarīto noziedzīgu nodarījumu ir saņēmis un izcietis ar tiesas spriedumu noteiktu sodu, un atlīdzinājums tiek lūgts par

turēšanu apcietinājumā virs prasītājam piespriestā brīvības atņemšanas soda termiņa. Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā, nosakot morālā kaitējuma

atlīdzinājuma apmēru, jāņem vērā arī morālā kaitējuma nodarīšanas apstākļi un sekas, kā arī citi būtiski apstākļi.

[13] Vērtējot prasītāja fizisko un morālo ciešanu pakāpi, Civillietu tiesas kolēģija ņem vērā to, ka prasītājam 4 gadus 4 mēnešus un 4 dienas bez

pamatota iemesla bija ierobežota brīvība, un visu šo laiku viņš ir bijis nošķirts no sabiedrības, tam bija liegta iespēja ne tikai dzīvot ierastajā sadzīviskajā

vidē, bet arī realizēt citas savas tiesības un brīvības.

Fakts, ka atrašanās apcietinājumā negatīvi ietekmē personas dzīves kvalitāti, ir vispārzināms un nav jāpierāda, taču lietā nav citu pierādījumu, kas

liecinātu par smagākām morālām ciešanām vai par morālā kaitējuma radītām negatīvām sekām.

Civillietu tiesas kolēģija par pamatotu atzīst pirmās instances tiesas secināto, ka prasītājs prasības pieteikumā nekādā veidā nav motivējis, kādas

negatīvas sekas viņam ir radījis pieļautais aizskārums, kāda rakstura ciešanas tas sagādājis vai kādu ietekmi tas atstājis uz prasītāja psihi, veselības

stāvokli, sabiedrisko novērtējumu utt. Šādus argumentus prasītājs nav norādījis arī apelācijas sūdzībā.

Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka prasītājam ir pienākums iespēju robežās norādīt visus apstākļus, kas dod pamatu noteikt kaitējuma apmēru, bet

prasītājam nav jāpierāda morālā kaitējuma apmērs, jo personai nodarītā kaitējuma apmērs nav pierādīšanas, bet vērtēšanas jautājums.

[14] Saskaņā ar taisnīguma un saprātīguma principiem kompensācija nodrošina cietušajam apmierinājumu, kas mazina izraisītās sāpes un ciešanas

(sk. Matjušina R. Kritēriji morālā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanai. Nr.26 (589), 2009.gada 30.jūnijs). Morālais kaitējums faktiski nav

atlīdzināms, bet gan kompensējams tādā apmērā, kādā prasītājs to ir pierādījis. Arī Civillikuma 1635.panta normas saturs noteic, ka tiesa nosaka morālā

kaitējuma atlīdzinājuma apmēru, ņemot vērā kaitējuma smagumu un sekas.

Augstākās tiesas Civillietu departamenta judikatūrā nostiprināta atziņa, ka atbilstīga un samērīga morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanai saskaņā

ar likumu “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” tiesai jāvadās no

Civillikuma 5.panta noteikumiem, kā arī iespējams izmantot Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.pantā (personiskā un

morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšana) noteiktos atlīdzības apmērus (sk. Augstākas tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012.gada 29.maija

spriedums lietā Nr.SKC-651).

Civillietu tiesas kolēģija ņem vērā, ka 2018.gada 1.martā ir stājies spēkā Kriminālprocesa un administratīvā pārkāpuma lietvedībā nodarītā

kaitējuma atlīdzināšana likums, ar kura spēkā stāšanos spēku zaudējis likums “Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas

rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu”.

Kriminālprocesa un administratīvā pārkāpuma lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšana likuma 14.panta ceturtā daļa noteic, ka nemantiskā

kaitējuma atlīdzību nosaka līdz 7000 EUR apmērā. Ja nodarīts smags nemantiskais kaitējums, atlīdzību var noteikt līdz 10 000 EUR apmērā, bet, ja

nodarīts kaitējums dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai, maksimālais atlīdzības apmērs var būt līdz 30 000 EUR. Ar nepamatotu vai prettiesisku

brīvības ierobežošanu nodarīta nemantiskā kaitējuma atlīdzības apmēru nosaka saskaņā ar šā likuma 15.pantu.

[15] Pretēji prasītāja viedoklim, Civillietu tiesas kolēģija par pamatotu atzīst pirmās instances tiesas secināto, ka, nosakot atlīdzību par nodarīto

morālo kaitējumu, jāņem vērā prasītāja personība.

Par pareizu un pamatotu Civillietu tiesas kolēģija atzīst pirmās instances tiesas konstatēto attiecībā par prasītāja sodāmību un atkārtoti minētos

argumentus nenorāda.

Tādējādi Civillietu tiesas kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas secinātajam, ka no lietā esošajām ziņām izriet un ko nav apstrīdējis prasītājs

savā apelācijas sūdzībā, ka prasītājs jau iepriekš ir izdarījis un pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma vietas 2011.gada 15.aprīlī ir turpinājis izdarīt noziedzīgus

nodarījumus. Prasītāja izdarītie noziedzīgie nodarījumi ir vērsti pret īpašumu, kā arī narkotisko un psihotropo vielu aprites jomā, ko raksturo tīšs nodoms.

Prasītājam vairākkārt ir ticis piespriests brīvības atņemšanas sods, taču nav konstatējams, ka soda bardzība un ar tā izciešanu saistītie apstākļi un

ierobežojumi būtu atturējuši prasītāju no turpmāku noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

Ar lietas materiāliem nav pierādīts, ka prasītājs būtu sastāvējis darba tiesiskajās attiecībās ar kādu darba devēju, tāpat nav pierādīts, ka pēc soda

izciešanas prasītājs būtu mēģinājis atrast darbu.

[16] Latvijas Republikas Satversmes 94.pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai

ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu.

Pie nodibinātajiem apstākļiem Civillietu tiesas kolēģijai ir pamats atzīt, ka prasītājam ar kriminālprocesa izskatīšanu ir nodarīts morāls kaitējums,

kas, ņemot vērā ilgstošu nepamatotu apcietinājumu, ir atzīstams par būtisku.

[17] Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā taisnīgas atlīdzības noteikšana un vienveidīgas prakses nodrošināšana lietās par morālā kaitējuma atlīdzību ir

sevišķi nozīmīga, lai personas nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā atlīdzība par morālo kaitējumu būtu taisnīga, un atbilstoša morālā kaitējuma

smagumam un tā radītajām sekām.

Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā kritērijs atlīdzības noteikšanai ir ne tikai tiesu noteiktā kompensācija līdzīgās lietās – primāri vērā ņemama ir

personas fizisko un morālo ciešanu pakāpes līmenis, kā arī samērīguma un taisnīguma principu ievērošana.

Augstākās tiesas Senāta judikatūrā arī nostiprināta atziņa, ka vienotas likmes, uz kuru pamata noteikt atlīdzību par morālo kaitējumu, nepastāv,

tāpēc atlīdzības apmērs nosakāms katrā konkrētā gadījumā pēc tiesas ieskata, vadoties pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem, kā to

paredz Civillikuma 5.pants. Nosakot atlīdzinājuma apmēru, ir jāņem vērā kaitējuma raksturs, tā nodarīšanas apstākļi un sekas, kā arī citi būtiski apstākļi.

Turklāt salīdzināmos apstākļos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam. Kā kritēriji atlīdzības apmēra noteikšanai ir vērā ņemami tiesas spriedumi citās lietās, kas

veido vienveidīgu tiesu praksi (sk. Augstākas tiesas Senāta Civillietu departamenta 2013.gada 31.oktobra spriedums lietā Nr.SKC-452).

[17.1] Par pareizu un pamatotu Civillietu tiesas kolēģija atzīst pirmās instances tiesas atsaukšanos uz tiesu praksi līdzīgās lietās, proti, Rīgas

apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2014.gada 4.jūnija spriedumu civillietā /lietas numurs/, 2012.gada 2.aprīļa spriedumu civillietā /lietas numurs/,

2013.gada 2.oktobra spriedumu civillietā /lietas numurs/, 2013.gada 17.jūnija spriedumu civillietā/lietas numurs/, 2013.gada 10.jūnija spriedumu civillietā

/lietas numurs/ Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 2.oktobra spriedumu civillietā /lietas numurs/un Latvijas Republikas Augstākās

tiesas Civillietu tiesas palātas 2014.gada 22.oktobra spriedumu civillietā /lietas numurs/

[17.2] Papildus Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka ņemams vērā arī Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedums civillietā /lietas

numurs/ kur par nepamatotu apcietinājumu 3 gadus 4 mēnešus un 6 dienas personai noteikta morālā kaitējuma atlīdzība 5000 EUR.

Ar Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2014.gada 23.oktobra spriedumu no valsts prasītāja labā piedzīta morālā kaitējuma atlīdzība 7 000

EUR apmērā civillietā /lietas numurs/, kurā konstatēts, ka prasītājs nepamatoti ticis apsūdzēts četru gadu garumā, no kuriem divus atradies apcietinājumā,

cita starpā norādīts, ka par minēto tiesvedību bija izplatītas ziņas prasītāja dzīves vietas reģionā un masu medijos.

Ar Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2014.gada 27.februāra spriedumu no valsts prasītājas labā piedzīta morālā kaitējuma atlīdzība 10 000

EUR apmērā civillietā /lietas numurs/ kurā konstatēts, ka prasītāja nepamatoti tikusi apsūdzēta sešu gadu garumā, ievietota īslaicīgās aizturēšanas

izolatorā, par minēto kriminālprocesu sekojušas vairākkārtējas publikācijas presē un televīzijā, cita starpā norādīts, ka minētais kriminālprocess atstājis

negatīvas sekas uz personas veselību.

Ar Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2011.gada 4.oktobra spriedumu no valsts prasītāja labā piedzīta morālā kaitējuma atlīdzība LVL 4 000

apmērā civillietā /lietas numurs/, kurā konstatēts, ka prasītājs nepamatoti ticis apsūdzēts divpadsmit gadu garumā, četrus mēnešus turēts apcietinājumā,

gan pirmās, gan apelācijas instances tiesa atzinusi viņu par nevainīgu izvirzītajās apsūdzībās.

Ar Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2012.gada 2.maija spriedumu no valsts prasītāja labā piedzīta morālā kaitējuma atlīdzība LVL 3 900

apmērā civillietā /lietas numurs/, kurā konstatēts, ka prasītājs nepamatoti ticis apsūdzēts vairāk kā sešu gadu garumā, no kuriem trīs gadus un trīs mēnešus

prasītājs atradies apcietinājumā.

[17.3] Civillietu tiesas kolēģija piekrīt prasītāja viedoklim apelācijas sūdzībā, ka, nosakot atlīdzības apmēru, vērā ņemama arī ECT prakse

salīdzināmās lietās, bet par nepamatotu tiesas kolēģija atzīst prasītāja atsaukšanos apelācijas sūdzībā uz ECT 2008.gada 3.jūnija lēmumu lietā “Sarāns

pret Latviju” (iesnieguma Nr.11656/02), jo minētajā lietā tiesvedība tika izbeigta, jo puses noslēdza mierizlīgumu. Tāpat par nepamatotu Civillietu tiesas

kolēģija atzīst prasītāja atsaukšanos apelācijas sūdzībā uz ECT 2010.gada 13.jūlija spriedumu lietā “Tendam v Spain” (iesniegums Nr.25720/05), jo

minētajā lietā strīds starp pusēm bija par kriminālprocesa ietvaros konfiscētās mantas sabojāšanu un daļēju neatgriešanu pēc kriminālprocesa izbeigšanas,

par ko personai valsts atteicās izmaksāt kompensāciju. Savukārt šādi apstākļi izskatāmajā lietā nav konstatējami.

Tādējādi Civillietu tiesas kolēģija par pamatotu atzīst tikai prasītāja atsaukšanos apelācijas sūdzībā uz ECT 2015.gada 7.jūlija spriedumu lietā

“Davidovs pret Latviju” (iesniegums Nr.45559/06), ar kuru Tiesa noteikusi morālā kaitējuma atlīdzību 3250 EUR par 57 dienu nepamatotu

apcietinājumu, bet Civillietu tiesas kolēģija ņem vērā, ka minētā sprieduma 50.punktā Tiesa papildus konstatējusi, ka laika posmā no 2006.gada

21.augusta līdz 13.septembrim spēkā nebija neviens nacionālais lēmums vai nepastāvēja neviens cits likumīgs pamats iesniedzēja apcietināšanai. Savukārt

šādi apstākļi izskatāmajā civillietā nav konstatējami.

[18] Civillikuma 5.pantā noteikts, ka, ja lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības

apziņas un vispārīgiem tiesību principiem.

Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā atlīdzības apjomam ir jāatbilst pārciestajam morālajam pāridarījumam, gan jāattur kaitējuma nodarītājs no

turpmāku prettiesisku vai nepamatotu darbību veikšanas līdzīgos gadījumos, gan vienlaikus tam ir jābūt taisnīgam, izslēdzot iespēju cietušajam nepamatoti

iedzīvoties uz kaitējuma nodarītāja rēķina.

Tādējādi Civillietu tiesas kolēģija, balstoties uz izveidojušos tiesu praksi kopsakarā ar prasītāja personību (vairākas sodāmības), vecumu,

nepamatotā apcietinājuma ilgumu un citiem apstākļiem, atzīst, ka saprātīga un taisnīga atlīdzība par morālo kaitējumu šajā lietā, kas pildīs samierināšanas

funkciju un nodrošinās personai gandarījumu par nepamatotu tiesību aizskārumu, proti, pildīs kā atlīdzības, tā prevencijas funkciju, lai līdzīgi gadījumi

nenotiktu nākotnē, būtu 7000 EUR.

Saskaņā ar Kriminālprocesa un administratīvā pārkāpuma lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšana likuma 3.panta pirmo daļu kriminālprocesā

nodarīto kaitējumu atlīdzina no valsts budžeta.

[19] Šādos apstākļos Civillietu tiesas kolēģija secina, ka pirmās instances tiesa, izskatot lietu, pietiekami izvērtēja lietas faktiskos apstākļus, tās

secinājumi balstīti uz abu pušu norādīto apstākļu pārbaudi un lietā iegūto pierādījumu novērtējumu to kopumā un noteiktais morālā kaitējuma

atlīdzinājuma apmērs ir atbilstošs konstatētajiem lietas apstākļiem.

Savukārt prasītājs nav iesniedzis pierādījumus, kas apstiprinātu viņa tiesību aizskārumu, kas saskaņā ar Civillikuma 1635.pantu būtu par pamatu

morālā kaitējuma 18 344 EUR piedziņai, tādēļ prasība šajā daļā ir noraidāma.

Pārējiem prasītāja apelācijas sūdzības argumentiem nav būtiskas nozīmes strīda izšķiršanā.

[20] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu tiesas izdevumi, ja prasītājs no to samaksāšanas bija atbrīvots, piespriežami no

atbildētāja valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai.

Ņemot vērā, ka kopējā apmierinātā prasības summa ir 7000 EUR, kas ir 27,62 % no prasības summas, saskaņā ar Civilprocesa likuma 34.panta

pirmās daļas 1.punkta “c” apakšpunktu no atbildētāja valsts ienākumos piedzenama valsts nodeva proporcionāli apmierinātajai daļai 305,63 EUR.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktu un 42.panta pirmo daļu no atbildētāja valsts ienākumos piedzenami iepriekš

nenomaksātie ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi par tiesas dokumentu nosūtīšanu proporcionāli apmierinātajai daļai 0,88 EUR apmērā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 430., 432., 433., 434.pantu, Civillietu tiesas kolēģija

nosprieda

/pers.A/ prasību pret Latvijas valsti Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā par morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu apmierināt

daļēji.

Piedzīt no Latvijas valsts Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā par labu /pers.A/, personas kods /personas kods/, morālā kaitējuma

kompensāciju 7000 EUR (septiņi tūkstoši euro), izmaksājot tos no valsts budžetā speciāli šiem mērķiem paredzētajiem līdzekļiem.

Pārējā daļā prasību noraidīt.

Piedzītās summas samaksa par labu /pers.A/ veicama kontā /konta numurs/ SWIFT kods: /numurs/.

Piedzīt no Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas, reģ. Nr.90000070045, valsts ienākumos valsts nodevu 305,63 EUR (trīs simti pieci euro un

sešdesmit trīs centi) un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 0,88 EUR (nulle euro un astoņdesmit astoņi centi).

Valsts nodeva, kas piedzīta valsts ienākumos, iemaksājama: Valsts kase, reģistrācijas Nr.90000050138, konta Nr.LV55TREL1060190911200,

BIC kods: TRELLV22.

Ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi, kas piedzīti valsts ienākumos, iemaksājami bankas kontā: saņēmējs: Tiesu administrācija, NMR

90001672316, saņēmēja iestāde: Valsts kase, BIC kods TRELLV22, konta Nr. LV51TREL2190458019000. Iemaksas mērķis: 21499 ar lietas

izskatīšanu saistītie izdevumi, kā arī dati lietas identificēšanai.

Pēc valsts ienākumos piedzenamo tiesas izdevumu samaksas samaksu apliecinošais dokuments jāiesniedz Rīgas apgabaltiesā.

Noteikt Latvijas Republikas Tieslietu ministrijai termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 (trīsdesmit) dienu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas Latvijas Republikas Senāta Civillietu

departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā.

Sprieduma pasludināšanas datums - 2019.gada 9.decembris.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja (personiskais paraksts) Olita Blūmfelde

Tiesnese (personiskais paraksts) Ligita Gavare

Tiesnesis (personiskais paraksts) Milda Zelmene