Court dismissed VAT audit appeal due to taxpayer's failure to prove actual transactions occurred.

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lieta Nr.A420468711

AA43-0253-14/5

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2014.gada 4.jūlijā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētājs V.Poķis,

tiesneses M.Osmane un A.Šteinberga

piedaloties atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvei /pers. K/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA /Nosaukums A/ pieteikumu par Valsts ieņēmumu

dienesta ģenerāldirektores 2011.gada 22.marta lēmuma Nr.22.4.6/20252 atcelšanu, sakarā ar SIA /Nosaukums A/ apelācijas

sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 23.maija spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk - VID vai atbildētājs) Nodokļu kontroles pārvaldes (turpmāk - NKP) Kurzemes kontroles daļa

no 2010.gada 5.oktobra līdz 2010.gada 23.decembrim veica SIA /Nosaukums A/ (turpmāk - pieteicēja) pievienotās vērtības nodokļa

(turpmāk - PVN) auditu par laika periodu no 2010.gada 1.aprīļa līdz 2010.gada 31.jūlijam.

Ar VID NKP Kurzemes kontroles daļas galvenās nodokļu inspektores 2010.gada 23.decembra lēmumu Nr.23.4/1662 (turpmāk –

Sākotnējais lēmums) pieteicējai nolemts: 1) papildus aprēķināt: PVN par 2010.gada maiju un jūniju Ls 482,86; soda naudu par

2010.gada maiju, jūniju un jūliju Ls 416,49; nokavējuma naudu par 2010.gada maiju un jūniju Ls 18,35; 2) samazināt no budžeta

atmaksājamo nodokļa summu: PVN par 2010.gada aprīli, maiju un jūliju Ls 2611,53 un saistībā ar to aprēķināt soda naudu Ls

1828,07; 3) noteikt pienākumu iemaksāt budžetā 30 dienu laikā pēc audita pārskata un lēmuma par nodokļu audita rezultātiem

saņemšanas Ls 2745,77 šādā sadalījumā: PVN Ls 482,86, soda nauda Ls 2244,46, nokavējuma nauda Ls 18,35.

Nepiekrītot Sākotnējam lēmumam, pieteicēja to apstrīdēja VID ģenerāldirektorei.

[2] Ar VID ģenerāldirektores 2011.gada 22.marta lēmumu Nr.22.4.6/20252 (turpmāk - Lēmums) Sākotnējais lēmums atstāts

negrozīts.

Lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[2.1] No lietas materiāliem izriet, ka pieteicēja pārbaudāmajā periodā sniedza remonta pakalpojumus uz kuģiem, kas kursē

starptautiskajos ūdeņos. Pieteicēja kā apakšuzņēmējs minētos pakalpojumus sniedza AS /Nosaukums B/, darījumiem piemērojot

PVN 0% likmi.

Atbilstoši likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 7.panta pirmās daļas 4.2punktam nodokļa 0 procentu likme tiek piemērota šā

panta pirmās daļas 4.punkta „a” un „b” apakšpunktā minēto kuģu piegādei, importam (laišanai brīvā apgrozībā), pārveidošanai,

remontam, tehniskajai apkopei, fraktēšanai un īrei, kā arī šajos kuģos iebūvētā vai tajos lietotā aprīkojuma piegādei, īrei, remontam

un tehniskajai apkopei. Minētā likuma 7.panta pirmās daļas 4.punkta „a” un „b” apakšpunktā minētie kuģi ir kuģi, kurus izmanto

kuģošanai starptautiskajos ūdeņos un kuri pārvadā pasažierus par atlīdzību vai kurus izmanto komercdarbībai vai rūpnieciskai

darbībai, kurus izmanto glābšanas vai palīdzības darbiem uz jūras.

Eiropas Padomes 2006.gada 28.novembra direktīva Nr.2006/112/EK „Par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu” (turpmāk –

PVN direktīva) nosaka, ka no PVN atbrīvo (148.panta „a” un „c” apakšpunkts): 1) preču piegādi, lai apgādātu kuģus, ko izmanto

kuģošanai atklātā jūrā un kas pārvadā pasažierus par atlīdzību, un kuģus, kurus izmanto komercdarbībai, rūpnieciskai darbībai vai

zvejniecībai, vai arī glābšanas vai palīdzības darbiem uz jūras vai kurus izmanto piekrastes zvejai, piekrastes zvejai izmantotu kuģu

gadījumā, izņemot kuģu apgādi; 2) šā panta „a” punktā minēto kuģu piegādi, pārbūvi, remontu, tehnisko apkopi, fraktēšanu un īri, kā

arī minētajos kuģos iebūvētā vai lietotā aprīkojuma, tostarp zvejas aprīkojuma piegādi, nomu/īri, remontu un tehnisko apkopi.

Eiropas Padomes 1977.gada 17.maija direktīvas Nr.77/388/EEK (turpmāk – Sestā direktīva), ko 2007.gada 1.janvārī aizstāja PVN

direktīva, 15.panta 8.punktā bija noteikts, ka, ciktāl tas nav pretrunā ar citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis atbrīvo pakalpojumu

sniegšanu, izņemot 5.punktā norādītos pakalpojumus, lai apmierinātu minētajā punktā norādīto jūras kuģu vai to kravu tiešās

vajadzības atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu

nekādu nodokļa nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu.

Eiropas Kopienas Tiesa 2006.gada 14.septembra spriedumā, kurā apvienotas lietas C-181/04 līdz C-183/04, rezolutīvās daļas

2.punktā norādīja, ka Sestās direktīvas 15.panta 8.punkts ir interpretējams tādējādi, ka šajā noteikumā paredzētais atbrīvojums no

nodokļa attiecas uz pakalpojumiem, kas sniegti tieši rēderim jūras kuģu tiešajām vajadzībām.

Tātad atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas interpretācijai, ja pieteicēja būtu tiesīga piemērot PVN 0% likmi pakalpojumu sniegšanas

darījumiem, nepietiek tikai ar to, ka tie sniegti kuģiem, kas kursē starptautiskajos ūdeņos, bet vienlaikus tai jāspēj pierādīt, ka

pakalpojumi sniegti tieši rēderim, kuģu kompānijai kā gala izmantotājai, jūras kuģu tiešajām vajadzībām. No minētā izriet, ka Ministru

kabineta 2006.gada 14.novembra noteikumu Nr.933 „Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” normu piemērošanas kārtība”

152.1punkts nav pretrunā ar minēto Eiropas Savienības Tiesas interpretāciju.

[2.2] VID NKP konstatēja, ka pieteicēja izrakstījusi rēķinus par sniegtajiem kuģu iekārtu remonta pakalpojumiem AS /Nosaukums B/.

Tādējādi pakalpojumu pieprasītājs un darbu pieņēmējs saskaņā ar pasūtījumiem, aktiem par izpildītajiem darbiem un Kuģu reģistru

sertifikātiem un apliecībām ir AS /Nosaukums B/, nevis kuģu īpašnieks, t.i., komercsabiedrība pakalpojumus sniedz Latvijas

apliekamajai personai, nevis tieši pašam kuģa īpašniekam.

Saskaņā ar likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 2.panta otrās daļas 2.punktu saimnieciskās darbības ietvaros iekšzemē veiktie

ar PVN apliekamie darījumi ir pakalpojumu sniegšana par atlīdzību, arī pašpatēriņš. Atbilstoši minētā likuma 8.panta otrajai daļai

pakalpojuma sniegšana ir notikusi, ja pakalpojums sniegts pasūtītājam vai atlīdzība par pakalpojumu saņemta pirms pakalpojuma

sniegšanas. Savukārt minētā likuma 5.panta pirmā daļa paredz, ka nodokļa likmi 21 procenta apmērā nosaka apliekamiem

darījumiem, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 7.panta pirmās daļas 4.2punktā noteikto, sniedzot

remonta pakalpojumus, kas saistīti ar kuģiem, kurus izmanto kuģošanai starptautiskajos ūdeņos, pievienotās vērtības 0 procentu likmi

var piemērot tikai tajos gadījumos, ja pakalpojumi sniegti un rēķini izrakstīti tieši kuģu īpašniecei. Savukārt, ja apakšuzņēmums kuģa

remonta pakalpojumus sniedz un nodokļa rēķinu izraksta Latvijas apliekamai personai, kas noslēgusi līgumu ar kuģu īpašnieci, tad

minētajam pakalpojumam ir jāpiemēro PVN 21% likme. Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 7.panta piektajā daļā noteikts, ja

apliekamā persona, kas piegādājusi preces vai sniegusi pakalpojumus atbilstoši šā panta pirmajai daļai, nevar uzrādīt eksportu

apliecinošus dokumentus vai dokumentus, kas apliecina nodokļa 0 procentu likmes piemērošanu, tā maksā nodokli par

piegādātajām precēm vai sniegtajiem pakalpojumiem atbilstoši 5.panta pirmajā vai trešajā daļā noteiktajai likmei.

Līdz ar to VID NKP pamatoti konstatēja, ka pieteicējai, kā apakšuzņēmējam sniedzot pakalpojumus un izrakstot rēķinus Latvijas

apliekamajai personai – AS /Nosaukums B/, nevis kuģu īpašniecei, nebija tiesības piemērot PVN 0% likmi, bet minētajiem

pakalpojumiem jāpiemēro 21% likme. Tādējādi VID NKP pamatoti veica korekcijas pieteicējas PVN deklarācijās par darījumiem ar

AS /Nosaukums B/, palielinot ar PVN ar 21% likmi apliekamo darījumu vērtību 2010.gadā par Ls 8477,22 un aprēķināto PVN par Ls

1780,22 (maijā PVN Ls 663,41, jūnijā PVN Ls 482,62 un jūlijā PVN Ls 634,19).

[2.3] No lietas materiāliem redzams, ka pieteicēja 2010.gada aprīļa PVN deklarācijā kā priekšnodokli atskaitīja Ls 1314,17 saskaņā

ar SIA /Nosaukums F/ vārdā noformēto 2010.gada 15.aprīļa pavadzīmi Nr.GRU000021 un 23.aprīļa pavadzīmi Nr.GRU000022 par

precēm (bronzas stienis, caurules, loksnes). VID rīcībā ir pierādījumi, ka, iesaistot vairākus darījumu partnerus, tika izveidota

savstarpēji saistītu darījumu ķēde, proti, dokumentāri noformēta preces kustība starp SIA /Nosaukums G/ un SIA /Nosaukums F/, starp

SIA /Nosaukums F/ un pieteicēju.

Pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumā citstarp norādījusi, ka iestāde tai pieņēmusi nelabvēlīgu lēmumu, pamatojoties uz kāda cita

darījuma, kurā pieteicēja nebija dalībniece, neesamību, tādējādi neņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas atziņu, ka katrs darījums

darījumu ķēdē jāvērtē atsevišķi, un, ka agrāki vai vēlāki notikumi nevar mainīt shēmā iekļauta konkrētā darījuma raksturu, kā rezultātā

atbildētājs pārkāpj Administratīvā procesa likuma (turpmāk - APL) 9.pantā nostiprināto patvaļas aizlieguma principu.

Attiecībā par minēto pieteicējas norādi, ievērojot Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Augstākā tiesa)

2010.gada 5.jūlija spriedumā lietā Nr.SKA-343/2010 atzīto, iestāde paskaidro, ka VID NKP bija tiesīga vērtēt ne tikai pieteicējas

deklarēto darījumu ar SIA /Nosaukums F/, bet arī SIA /Nosaukums F/ norādīto darījumu ar SIA /Nosaukums G/ par konkrētās preces

piegādi.

Izvērtējot paskaidrojumus, dokumentus, VID rīcībā esošo informāciju saistībā ar uzrādīto preču kustību, ir konstatējama pretrunīga,

nepilnīga un faktiskajiem lietas apstākļiem neatbilstoša informācija, kas neļauj izsekot preču kustībai. SIA /Nosaukums F/ vārdā

izrakstītajās pavadzīmēs konstatējamas neatbilstības, proti, pavadzīmē Nr.GRU000021 preces izsniegšanas, saņemšanas vietas

adrese nav norādīta, par preces saņemšanu atbildīgā persona pavadzīmēs uzrādīta atšķirīgi (Nr.GRU000021 uzrādīts /pers. N/,

savukārt pavadzīmē Nr.GRU000022 – /pers. N/ (SIA /Nosaukums A/ valdes loceklis /pers. P/)). Pieteicējas amatpersonas /pers. P/ un

S IA /Nosaukums F/ bijušās amatpersonas /pers. R/ sniegtie paskaidrojumi saistībā ar preču transportēšanu ir pretrunīgi, jo

pieteicējas amatpersona norādīja, ka preču transportēšanu organizēja SIA /Nosaukums F/, savukārt SIA /Nosaukums F/ amatpersona

paskaidroja, ka to veica pārdevējs un pircējs, t.i., SIA /Nosaukums G/ un pieteicējas pārstāvji. Saskaņā ar CSDD datu bāzes

informāciju SIA /Nosaukums F/ nav reģistrēti transporta līdzekļi, kas paredzēti kravu pārvadāšanai. Atbilstoši pieteicējas valdes

locekļa /pers. P/ paskaidrojumam secināms, ka pavadzīmē Nr.GRU000022 uzrādītās preces (tērauda loksnes), kuras svars ir 150 kg

vai 191 kg, nav iespējams pārvietot bez papildu tehniskā aprīkojuma.

Atbilstoši lietas materiāliem preces, kuras pieteicēja norādījusi kā iegādātas no SIA /Nosaukums F/, minētā sabiedrība norādījusi kā

iegādātas no SIA /Nosaukums G/.

Ievērojot minēto, izskatāmajā gadījumā ir jāvērtē pārbaudē konstatētie apstākļi, kas liecina par darījumu starp SIA /Nosaukums F/ un

SIA /Nosaukums G/ faktisko neesamību: 1) nav identificējami darījuma apstākļi, jo pavadzīmēs norādītā preces izsniegšanas un

saņemšanas adrese SIA /Nosaukums G/ /adrese/, nav reģistrēta kā juridiskā vai struktūrvienības adrese; 2) par preces izsniegšanu

un dokumentu noformēšanu atbildīgā persona uzrādīts /pers. S/, kurš no 2010.gada 29.janvāra ir SIA /Nosaukums G/ vienīgais

dalībnieks, darba ņēmējs un amatpersona. Atbilstoši lietā esošajiem pierādījumiem, norādīto darījumu laikā SIA /Nosaukums G/

amatpersona /pers. S/ (Baltkrievijas pilsonis) nav bijis Latvijā, jo Latvijas Republikas robežu nav šķērsojis no 2010.gada 1.janvāra līdz

5.novembrim, nav saņēmis darba atļauju. Turklāt SIA /Nosaukums G/ bijusī amatpersona /pers. V/ (no 2009.gada 29.oktobra līdz

2010.gada 28.janvārim) 2010.gada 21.decembrī sniedza paskaidrojumu, kurā norādīja, ka ar /pers. S/ personīgi nav tikusies; 3) SIA

/Nosaukums G/ pamatdarbības veids (mazumtirdzniecība pa pastu vai interneta veikalos) neatbilst norādītā darījuma ar SIA

/Nosaukums F/ būtībai – metāla piegādei; 4) sabiedrībai nav darbaspēka resursu preču pārkraušanai un transportlīdzekļu preču

pārvadāšanai; 5) sabiedrības juridiskā adrese /adrese A/, ir dzīvoklis, kura īpašumtiesības nav reģistrētas /pers. S/.

Tādējādi pie lietā pastāvošajiem apstākļiem atbildētājam ir pamats secināt, ka SIA /Nosaukums G/ vārdā 2010.gada 1.februāra

preču pirkuma līgumu un preču pavadzīmi Nr.NOL060011 un Nr.NOL060014 nav parakstījusi norādītā persona (sabiedrības

amatpersona). Līdz ar to nav identificējama par darījumu atbildīgā persona. Tā kā nav gūts apstiprinājums SIA /Nosaukums G/

darījuma (metālu piegādei) ar SIA /Nosaukums F/ faktiskajai esamībai, tad attiecīgi apstrīdams arī pieteicējas deklarētais darījums ar

SIA /Nosaukums F/.

[2.4] Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka atbildētāja rīcībā ir pietiekami pierādījumi, lai apstrīdētu SIA /Nosaukums F/ vārdā

noformētajās pavadzīmēs norādīto darījumu faktisko esamību. Auditā iegūtie pierādījumi, tos vērtējot kopsakarā, liecina par to, ka

pieteicējas grāmatvedības reģistros iegrāmatotās SIA /Nosaukums F/ vārdā izrakstītās pavadzīmes satur nepatiesu informāciju, jo

norādītie darījumi nav notikuši. Līdz ar to Sākotnējā lēmumā minētās tiesību normas ir piemērotas atbilstoši lietas faktiskajiem

apstākļiem, kā arī Eiropas Savienības Tiesas spriedumos noteiktajam. Līdz ar to kā nepamatots ir noraidāms nodokļa maksātāja

arguments par APL 9.panta prasību neievērošanu.

Uzņēmumam ir brīvas iespējas izvēlēties darījumu partneri, līdz ar to tam ir jāizvērtē, kādus riska elementus ietver darījums, kurā tas

iesaistās. Konkrētajā gadījumā pieteicēja nebija pienācīgi pārbaudījusi darījumu partneru spēju veikt konkrētos darījumus. Tātad

pieteicējas atbildība izriet no paša uzņēmuma rīcības par likumdošanas prasībām neatbilstošu dokumentu iegrāmatošanu

grāmatvedības reģistros.

[2.5] Tā kā nav gūts apstiprinājums pieteicējas grāmatvedības reģistros iegrāmatoto darījumu ar SIA /Nosaukums F/ faktiskajai

esamībai, tad VID NKP pamatoti saskaņā ar likuma „Par grāmatvedību” 2. un 7.pantu, likuma „Par pievienotās vērtības nodokli”

10.panta pirmās daļas 1.punktu samazināja pieteicējai priekšnodokļa atskaitījumus 2010.gada aprīlī par Ls 1314,17.

[2.6] Tā kā atbilstoši lietas materiāliem konstatētais pārkāpums saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta piektās

daļas nosacījumiem ir uzskatāms par atkārtotu, tad VID NKP, pamatojoties uz likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 35.panta

pirmo daļu, likuma „Par nodokļiem un nodevām” 29.panta otro, trešo daļu, 32.panta pirmo, ceturto un piekto daļu, 32.3panta pirmo,

ceturto un sesto daļu, pieteicējai pamatoti papildu nomaksai budžetā aprēķināja PVN Ls 482,86, soda naudu 70% apmērā Ls 338 un

nokavējuma naudu Ls 18,35, kā arī samazināja no budžeta atmaksājamo PVN par Ls 2611,53 un aprēķināja soda naudu 70%

apmērā Ls 1828,07.

[2.7] Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 18.panta pirmās daļas 1.punkts noteic, ka apliekamie darījumi Eiropas Savienības

(turpmāk - ES) teritorijā ir saimnieciskās darbības ietvaros veiktie šā likuma 2.panta otrajā daļā minētie darījumi un preču iegāde ES

teritorijā. Minētā likuma 30.panta pirmā daļa paredz, ja apliekamā persona saņem preces no citas dalībvalsts apliekamās personas,

tad tā aprēķina un maksā valsts budžetā nodokli, piemērojot šim darījumam atbilstošo nodokļa likmi saskaņā ar šā likuma 5.panta

pirmo vai trešo daļu.

No lietas materiāliem redzams, ka pieteicēja 2010.gada jūlija PVN deklarācijas pielikumā nav uzrādījusi preču iegādes darījumu no

ES uzņēmuma Maralv Marine SLU saskaņā ar 2010.gada 2.jūlija rēķinu Nr.12250/10 (EUR 5318,2 jeb Ls 3737,65).

Tā kā pieteicēja ES dalībvalstī saņemtās preces nav deklarējusi PVN deklarācijā un aprēķinājusi PVN, secināms, ka VID NKP

pamatoti saskaņā ar likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 30.panta pirmo daļu un 35.panta piekto daļu pieteicējai pārbaudes

rezultātā aprēķināja soda naudu 10% apmērā no aprēķinātā PVN 21% Ls 784,91 (Ls 3737,65 x 21%) jeb Ls 78,49. Savukārt

attiecībā uz pieteicējas iebildumiem, ka 2010.gada 30.novembrī tika nosūtīta precizēta deklarācija VID un deklarēts iepriekš minētais

darījums, turklāt labojumus iespējams iesniegt visā taksācijas periodā, norādāms, ka no nodokļu maksātāja iesnieguma un VID rīcībā

esošās informācijas redzams, ka pieteicēja nosūtījusi precizētu deklarāciju, izmantojot VID elektroniskās deklarēšanas sistēmu,

2010.gada 30.novembrī, t.i., laikā, kad sabiedrībā tika veikts nodokļa audits. Līdz ar to konkrētajā gadījumā VID NKP rīcība, aprēķinot

soda naudu 10% apmērā no aprēķinātā PVN, uzskatāma par pamatotu.

[3] 2011.gada 18.martā Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicējas pieteikums par Lēmuma atcelšanu. Pieteikums pamatots

ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[3.1] Attiecībā uz sniegtajiem kuģu remonta pakalpojumiem, par kuriem rēķinus ir izrakstījusi AS /Nosaukums B/, pieteicēja nepiekrīt

atbildētāja veiktajai tiesību normu interpretācijai un Eiropas kopienu tiesas sprieduma un Sestās direktīvas 15.panta attiecināšanai uz

konkrēto gadījumu. Latvijas normatīvajos aktos nav norādes, ka ar 0 % likmi jāapliek tikai tie kuģa remonta pakalpojumi, kurus sniedz

ģenerāluzņēmējs un nav jāapliek tie kuģa remonta pakalpojumi, kurus sniedz apakšuzņēmējs. Turklāt Latvijas Republikas Finanšu

ministrija 2011.gada 31.janvāra vēstulē Nr.5-2-04/609 ir sniegusi viedokli, saskaņā ar kuru 0% likmi var piemērot arī apakšuzņēmēju

sniegtajiem pakalpojumiem tādiem kuģiem, kas minēti likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 7.panta pirmās daļas 4.punkta „a” un

„b” apakšpunktā, ja pakalpojumu sniedzēja rīcībā ir dokumenti, kas nepārprotami apliecina, ka kuģi, kam šie pakalpojumi tiek sniegti,

atbilst likuma kritērijiem.

[3.2] Atbildētājs, vērtējot darījumus ar SIA /Nosaukums F/, t.sk., darījuma ķēdi, nav ņēmis vērā Augstākās tiesas spriedumā lietā

Nr.SKA-223/2008 paustās atziņas, pamatojoties uz Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru. Turklāt, saskaņā ar likumu „Par

grāmatvedību”, preces izsniegšanas vietas adrese un preces saņemšanas vietas adrese, kā arī transports, ar kuru bija veikta

transportēšana, nav uzskatāms par svarīgu informāciju, un arī Augstākā tiesa 2008.gada 29.maija sprieduma lietā Nr.SKA-223/2008

4.5.2.punktā ir norādījusi, ka dažas neprecizitātes un pat atsevišķs likuma „Par grāmatvedību” 7.panta pārkāpums ne visos gadījumos

ir pietiekami, lai konstatētu ļaunprātīgu rīcību.

[3.3] Pieteicēja nepiekrīt soda naudas aprēķināšanai par laikā nedeklarēto 2010.gada jūlija darījumu ar ES apliekamo personu

Maralv Marine SLU, norādot, ka 2010.gada 30.novembrī pieteicēja, elektroniski iesniedzot precizētu deklarāciju, šo darījumu

deklarējusi. Pieteicējas ieskatā, saskaņā ar Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem labojumus ir iespējams iesniegt visā

taksācijas periodā. Papildus pieteicēja norāda, ka atbildētājs nav ievērojis viena mēneša termiņu pieteicējas apstrīdēšanas

iesnieguma izskatīšanai un Lēmuma pieņemšanai.

[4] Atbildētājs rakstveida paskaidrojumā norāda, ka pieteicējas pieteikumu neatzīst, pamatojoties uz Lēmumā minētajiem

argumentiem. Attiecībā uz termiņa nokavējumu atbildētājs paskaidro, ka, lai arī iestādei noteiktā termiņa neievērošana ir atzīstama

par procesuālu pārkāpumu, tas jāvērtē atkarībā no tā ietekmes uz galīgo lēmumu. Tā kā konkrētajā gadījumā termiņa nokavējums

neietekmē lietas iznākumu, pieļautais procesuālais pārkāpums nav atzīstams par būtisku un tādu, kurš ietekmē Lēmuma tiesiskumu.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 23.maija spriedumu pieteicējas pieteikums noraidīts.

Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[5.1] Lietā nav strīda par to, ka pieteicēja sniegusi remonta pakalpojumus, remontējot kuģus, kas kursē starptautiskajos ūdeņos. Lietā

nav strīda arī par to, ka pasūtījumu šo kuģu iekārtu remontam pieteicēja saņēma no AS /Nosaukums B/ (lietas 1.sējuma 110., 112.,

114., 116., 119., 121., 123.lapa).

Lietā ir strīds par to, vai atbildētājs pamatoti secināja, ka kuģu remonta pakalpojumiem, kurus pieteicēja sniedza SIA /Nosaukums B/

un par kuriem izrakstīja rēķinus: 1) 2010.gada 5.maija Faktūra-rēķins Nr.63 EUR 1720 (Ls 1208,82); 2) 2010.gada 14.maija Faktūra-

rēķins Nr.62 EUR 290 (Ls 203,81); 3) 2010.gada 15.maija Faktūra-rēķins Nr.67 EUR 2485 (Ls 1746,47); 4) 2010.gada 15.jūnija

Faktūra-rēķins Nr.71 EUR 200 (Ls 140,56); 5) 2010.gada 29.jūnija Faktūra-rēķins Nr.73 EUR 3070 (Ls 2157,61); 6) 2010.gada

1.jūlija Faktūra-rēķins Nr.72a EUR 1000 (Ls 702,80); 7) 2010.gada 23.jūlija Faktūra-rēķins Nr.94 EUR 3297 (Ls 2317,15), piemērojot

PVN 0% likmi, bija jāpiemēro PVN 21% likme.

[5.2] No likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 7.panta pirmās daļas 4.2punkta un minētā panta pirmās daļas 4.punkta „a” un „b”

apakšpunkta secināms, ka kuģu, kurus izmanto kuģošanai starptautiskajos ūdeņos un kuri pārvadā pasažierus par atlīdzību vai kurus

izmanto komercdarbībai vai rūpnieciskai darbībai, remontam piemērojama PVN 0% likme.

[5.3] Atbildētājs lēmumā secinājis, ka saskaņā ar spriedumā iepriekš minētajām tiesību normām PVN 0% likme ir piemērojama tikai

tādiem kuģu remonta pakalpojumiem, kas sniegti tieši kuģu kompānijai, nevis citai ar PVN apliekamajai personai. Savukārt

pieteicēja uzskata, ka tiesības piemērot PVN 0% likmi par veiktajiem kuģu remonta pakalpojumiem ir arī tai, jo kuģu remonta

pakalpojumus sniegusi pieteicēja.

Tādējādi lietā pēc būtības strīds ir par likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 7.panta pirmās daļas 4.2punktā ietvertās tiesību

normas interpretāciju.

[5.4] PVN direktīvas 148.panta „a” un „c” apakšpunkts noteic, ka no PVN atbrīvo: 1) preču piegādi, lai apgādātu kuģus, ko izmanto

kuģošanai atklātā jūrā un kas pārvadā pasažierus par atlīdzību, un kuģus, kurus izmanto komercdarbībai, rūpnieciskai darbībai vai

zvejniecībai, vai arī glābšanas vai palīdzības darbiem uz jūras vai kurus izmanto piekrastes zvejai, piekrastes zvejai izmantotu kuģu

gadījumā, izņemot kuģu apgādi; 2) šā panta „a” punktā minēto kuģu piegādi, pārbūvi, remontu, tehnisko apkopi, fraktēšanu un īri, kā

arī minētajos kuģos iebūvētā vai lietotā aprīkojuma, tostarp zvejas aprīkojuma piegādi, nomu/īri, remontu un tehnisko apkopi.

Savukārt Sestās direktīvas, ko 2007.gada 1.janvārī aizstāja PVN direktīva, 15.panta 8.punktā bija noteikts, ka, ciktāl tas nav pretrunā

ar citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis atbrīvo pakalpojumu sniegšanu, izņemot 5.punktā norādītos pakalpojumus, lai

apmierinātu minētajā punktā norādīto jūras kuģu vai to kravu tiešās vajadzības atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu

pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu nodokļa nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu

izmantošanu.

No minētā Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma secināms, ka likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 7.panta pirmās daļas

4.2punkts ir ieviests saskaņā ar PVN direktīvas 148.pantu, kas savukārt aizstāj Sestās direktīvas 15.pantu.

[5.5] Tiesa atsaucās uz APL 15.panta pirmo un ceturto daļu, kā arī uz Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 220.pantu, norādot, ka

Eiropas Kopienu Tiesai ir piešķirtas tiesības nodrošināt vienveidīgu praksi Eiropas Savienības tiesību piešķiršanā, un saskaņā ar

minētās tiesas judikatūru tās sniegtā Eiropas Savienības tiesību interpretācija ir saistoša dalībvalstīm.

Eiropas Kopienu Tiesas 1990.gada 26.jūnija spriedumā lietā Nr.C-185/89 ir noteikts, ka atbrīvojumi, kas ir izņēmumi no vispārējā

pienākuma valstī maksāt PVN, ir šauri interpretējami, jo atbrīvojumu no PVN paplašināšana attiecībā uz stadijām, kas ir agrākas par

preču gala piegādi kuģu izmantotājiem, liktu dalībvalstīm ieviest kontroles un uzraudzības mehānismus, lai nodrošinātu piegādāto

preču gala adresātu atbrīvošanu no PVN. Šie mehānismi noteikti neradītu administrēšanas vienkāršošanu, bet gan dalībvalstīm un

attiecīgajiem uzņēmējiem radītu sarežģījumus, kas būtu nesaderīgi ar Sestās direktīvas 15.panta pirmā teikumā paredzētu „pareizu un

vienkāršu piemērošanu”.

Pamatojoties uz minētajiem apsvērumiem, Eiropas Kopienu Tiesa 2006.gada 14.septembra spriedumā apvienotajā lietā no C-

181/04 līdz C-183/04 secināja, ka, lai nodrošinātu visas Sestās direktīvas viendabīgu piemērošanu, tās 15.panta 8.punktā minētais

atbrīvojums no nodokļa ir attiecināms tikai uz pakalpojumiem, kas sniegti tieši rēderim, un nevar tikt paplašināti attiecināts arī uz tiem,

kas sniegti agrākā tirdzniecības stadijā. Līdz ar to Eiropas Kopienu Tiesa atzina, ka Sestās direktīvas 15.panta 8.punkts ir

interpretējams tādējādi, ka šajā normā paredzētais atbrīvojums no nodokļa attiecas uz pakalpojumiem, kas sniegti tieši rēderim jūras

kuģu tiešajām vajadzībām (Eiropas Kopienas Tiesas 2006.gada 14.septembra sprieduma apvienotajā lietā no C-181/04 līdz C-

183/04 24. un 25.punkts).

Minētā Eiropas Kopienu Tiesas atziņa ir atbilde uz jautājumu, vai Sestās direktīvas 15.panta 8.punktā paredzētais atbrīvojums no

nodokļa attiecas tikai uz pakalpojumiem, kas tiek sniegti šā paša panta 5.punktā minēto jūras kuģu, kā arī to kravu tiešajām

vajadzībām un kas paredzēti pašam rēderim, vai arī šis atbrīvojums no nodokļa attiecas arī uz tādiem pakalpojumiem, kas sniegti

trešajām personām (Eiropas Kopienu Tiesas 2006.gada 14.septembra sprieduma apvienotajā lietā no C-181/04 līdz C-183/04

17.punkts). Līdz ar to Eiropas Kopienu Tiesas atziņa ir attiecināma gan uz Sestās direktīvas 15.panta 8.punktā, gan uz 15.panta

5.punktā minētajiem pakalpojumiem, tātad arī uz pakalpojumu – kuģu remonts. Pie līdzīga secinājuma, norādot, ka nav pamata

uzskatīt, ka minētās Eiropas Kopienu Tiesas atziņas saistošā nozīme ir atkarīga no tā, vai kuģiem tiek piegādātas preces, piemēram,

degviela, vai arī sniegts pakalpojums kuģu remontā, nākusi arī Administratīvā apgabaltiesa (sk. Administratīvās apgabaltiesas

2010.gada 5.novembra lēmuma lietā Nr.A420713910 8.2.apakšpunktu).

Tā kā Sestās direktīvas 15.pantu ar 2007.gada 1.janvāri aizstāja PVN direktīvas 148.pants, tad Eiropas Kopienu Tiesas atziņa

attiecināma arī uz šo PVN direktīvas 148.pantu.

[5.6] Kaut arī izskatāmajā gadījumā PVN direktīva nav piemērojama tieši, jo, kā tiesa norādīja iepriekš, tās 148.pantā noteiktais

tiesiskais regulējums Latvijas Republikā integrēts likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 7.panta pirmās daļas 4.2punktā, tiesa

atzina, ka Eiropas Kopienas Tiesas skaidrojums par PVN piemērošanu ir saistošs Latvijas Republikas iestādēm un tiesām.

[5.7] Tiesa vērtējumā VID 2009.gada 7.janvāra vēstulē Nr.15.2-9/155 paustais viedoklis saskan ar Lēmumā VID veikto tiesību normas

interpretāciju.

Proti, kā norādīts minētajā iestādes vēstulē, konstatējot, ka pakalpojums nodots izpildei apakšuzņēmumam, uzskatāms, ka

pakalpojumu sniedz un nodokļa rēķinu izraksta apliekamai personai, nevis kuģu kompānijai, un līdz ar to šim darījumam nav tiesības

piemērot PVN 0% likmi.

[5.8] Ņemot vērā iepriekš konstatēto, tiesa atzina, ka atbildētājs tiesiski un pamatoti secināja, ka kuģu remonta pakalpojumi, par kuru

sniegšanu pieteicēja 2010.gada 14.maijā izrakstīja faktūra-rēķinu Nr.62, 2010.gada 15.maijā izrakstīja faktūra-rēķinu Nr.67,

2010.gada 15.jūnijā izrakstīja faktūra-rēķinu Nr.71, 2010.gada 29.jūnijā izrakstīja faktūra-rēķinu Nr.73, 2010.gada 1.jūlijā izrakstīja

faktūra-rēķinu Nr.72a; 2010.gada 23.jūlijā izrakstīja faktūra-rēķinu Nr.94, saskaņā ar likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 2.panta

otrās daļas 2.punktu, 5.panta pirmo daļu un 8.panta otro daļu bija jāapliek ar PVN 21% likmi. Līdz ar to atbildētāja veiktās korekcijas

pieteicējas PVN deklarācijā un saistībā ar tām veikto nodokļu uzrēķinu tiesa atzina par veiktu tiesiski un pamatoti.

[5.9] Lietā ir strīds par to, vai darījumi ar SIA /Nosaukums F/, par kuriem noformētas pavadzīmes Nr.GRU000021 un Nr.GRU000022,

kurās norādīto PVN pieteicēja iekļāva PVN deklarācijas priekšnodoklī, faktiski ir notikuši.

[5.10] Saskaņā ar likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 1.panta 9.punktu un 10.panta pirmās daļas 1.punktu priekšnodokli

persona drīkst atskaitīt pēc nodokļa rēķinā norādītās nodokļa summas samaksas vai – preču piegādes darījumos – pēc nodokļu

rēķina un preču saņemšanas.

Atbilstoši Augstākās tiesas judikatūrai, no minētajām tiesību normām izriet, ka priekšnodokli no budžetā maksājamās summas

apliekamā persona var atskaitīt, pastāvot šādiem priekšnosacījumiem: 1) persona ir reģistrēta VID kā ar PVN apliekamā persona; 2)

tā saņēmusi preci un atbilstošu nodokļu rēķinu vai samaksājusi nodokļa rēķinu par pakalpojumu; 3) prece vai pakalpojums saņemts

no citas ar PVN apliekamās personas, kas atbilstošā kārtībā reģistrēta VID; 4) saņemtā prece vai pakalpojums tiek izmantots savu ar

PVN apliekamo darījumu nodrošināšanai, tas ir, tiek radīta jauna ar PVN apliekamā prece vai pakalpojums (sk. Augstākās tiesas

2006.gada 28.marta spriedumu lietā Nr.SKA-111, 2006.gada 7.oktobra spriedumu lietā Nr.SKA-439) . Priekšnodokļa atskaitīšanas

tiesības ir noteiktas likumā. Lai šīs tiesības izmantotu, obligāti jāpastāv visiem iepriekš minētajiem priekšnoteikumiem. Ja kaut viens

no priekšnoteikumiem iztrūkst, personai nav tiesību atskaitīt priekšnodokli (sk. Augstākās tiesas 2006.gada 16.maija spriedumu

lietā Nr.SKA-213).

Tādējādi, lai iegūtu tiesības atskaitīt priekšnodokli, nav pietiekami, ka darījumi noformēti atbilstoši likuma prasībām, jo darījumiem

jābūt arī faktiski notikušiem gan pēc to ekonomiskā, gan juridiskā rakstura (būtības), bet nodokļu rēķinam jāatbilst faktiski notikušam

darījumam.

Iepriekšminētās tiesības izmantojamas tikai tādā gadījumā, ja darījumu apliecinošajos dokumentos, tostarp nodokļu rēķinā, norādītās

ziņas attiecībā uz darījuma dalībniekiem, darījuma priekšmetu un darījuma nosacījumiem atbilst faktiskajam darījumam un ir ievēroti

visi likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punkta nosacījumi.

Tādējādi no iepriekš minētajām tiesību normām izriet, ka priekšnoteikums priekšnodokļa atskaitīšanai, papildus jau minētajiem, ir tas,

ka prece vai pakalpojums faktiski saņemts no citas ar PVN apliekamās personas un preci faktiski piegādājusi vai pakalpojumu

faktiski sniegusi tieši preču pavadzīmē-rēķinā norādītā persona, lai saņemto preci izmantotu savas saimnieciskās darbības

nodrošināšanai.

Ja darījums faktiski nav noticis (nav noticis ar nodokļa rēķinā norādīto ar PVN apliekamo personu), tad nepastāv visi likuma „Par

pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punktā noteiktie priekšnodokļa atskaitīšanas priekšnoteikumi un priekšnodokli

līdz ar to nevar atskaitīt.

Ievērojot minēto, tiesa secināja, ka lietā ir pārbaudāms, vai ir izpildīti visi priekšnoteikumi, lai pieteicējai rastos tiesības uz

priekšnodokļa atskaitīšanu par darījumiem ar SIA /Nosaukums F/.

[5.11] Pieteicēja darījumu faktisko esamību ar SIA /Nosaukums F/ 2010.gada 15.aprīlī un 23.aprīlī pamatojusi ar 2010.gada 15.aprīļa

pavadzīmi Nr.GRU000021 un 2010.gada 23.aprīļa pavadzīmi Nr.GRU000022.

2010.gada 15.aprīļa pavadzīmē Nr.GRU000021 norādīts, ka preces – 438 kg smaga bronzas stieņa nosūtītājs ir SIA /Nosaukums F/,

bet saņēmējs – pieteicēja. SIA /Nosaukums F/ vārdā kā preces izsniedzējs parakstījies /pers. R/, bet preces saņēmēja /Nosaukums

A/ vārdā persona, kura parakstījusi pavadzīmi, norādīts /pers. N/.

2010.gada 23.aprīļa pavadzīmē Nr.GRU000022 norādīts, ka prece – 5,671 t cauruļu un lokšņu nosūtītājs ir SIA /Nosaukums F/, bet

saņēmējs – pieteicēja. SIA /Nosaukums F/ vārdā kā preces izsniedzējs parakstījies /pers. R/, bet preces saņēmēja /Nosaukums A/

vārdā persona, kura parakstījusi pavadzīmi, norādīts /pers. N/.

No pavadzīmēs norādītā, kopsakarā ar SIA /Nosaukums F/ amatpersonas /pers. R/ paskaidroto VID (lietas 1.sējuma 133.-135. un

136.-137.lapa), tiesa secināja, ka starp pieteicējas un preču piegādātāja amatpersonas norādīto attiecībā uz preces transportēšanas

faktu pastāv pretrunas, jo SIA /Nosaukums F/ amatpersona VID paskaidrojusi, ka preces transportēšanu veikusi pieteicēja, savukārt

pieteicēja apgalvo, ka preces transportēšanu veikusi SIA /Nosaukums F/.

Ņemot vērā minēto, tiesa atzina, ka lietā ir strīds par juridiski nozīmīgu faktu – proti, par to, vai vispār ir notikusi reāla preču piegāde

un saņemšana.

[5.12] Pavadzīmē Nr.GRU000021 ne preču izsniegšanas/saņemšanas vieta, ne transportēšanas veids nav norādīts, līdz ar to

pavadzīme nesniedz ziņas, kas dotu iespēju izsekot darījuma norisei.

Pavadzīmē Nr.GRU000022 norādīts, ka preces izsniegšanas vieta ir /adrese/, bet saņemšanas vieta /adrese/. Atbilstoši SIA

/Nosaukums F/ pārstāvja VID sniegtajai informācijai SIA /Nosaukums F/ preces no to iegādes brīža līdz pārdošanai pieteicējai

glabāja /adrese/. No minētā tiesa secināja, ka atbildētājs pamatoti atzinis, ka, lai reāli notiktu darījums, bijusi nepieciešama preču

pārvietošana, izmantojot tehniku. Pavadzīmē Nr.GRU000022 preces transportēšanas veids nav norādīts, tādējādi tā nesniedz pilnīgas

ziņas, lai spētu izsekot darījuma norisei un pārbaudīt pieteicējas paskaidrojumu patiesumu par preces transportēšanu, kas faktiski

nozīmē tās saņemšanu. Līdz ar to tiesa atzina, ka atbildētājs pamatoti apšaubījis minētajās pavadzīmēs iekļautās informācijas

patiesumu.

[5.13] Pamatojoties uz apstākļiem, kas izriet no atbildētāja savāktajiem pierādījumiem lietā, tiesa secināja, ka ir apšaubāma

pieteicējas darījumu partnera SIA /Nosaukums F/ spēja saņemt preces, kuras tālāk it kā realizētas pieteicējai, no SIA /Nosaukums G/.

Tomēr atbildētāja konstatētie fakti un izdarītie secinājumi, tiesas ieskatā, nav patstāvīgs pamats pieteicējas tiesību ierobežošanai uz

priekšnodokļa atskaitījumu veikšanu, jo, kā atzinusi Augstākā tiesa līdzīgā lietā, apstāklis, ka nav varējuši notikt darījumi starp darījuma

ķēdes citiem dalībniekiem, neļauj automātiski un pašsaprotami secināt, ka pieteicējs nav saņēmis preces un pakalpojumus no

darījuma partnera, bet ir vērtējams kopsakarā ar citiem pierādījumiem, lai noskaidrotu, vai faktiski notika vai nenotika konkrētu preču

iepirkšana un tika saņemti pakalpojumi no sabiedrībām – pieteicēja darījumu partneriem. (..)

Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības ir PVN mehānisma neatņemama sastāvdaļa un principā

nevar tikt ierobežotas. Tās ir izmantojamas nekavējoties attiecībā uz visiem ar darījumiem saistītajiem nodokļiem (sk. citstarp Eiropas

Savienības Tiesas 1995.gada 6.jūlija spriedumu lietā C-62/93 BP „BP Soupergaz Anonimos Etairia Geniki Emporiki-Viomichaniki

kai Antiprossopeion pret Grieķijas valsti” 18.punktu, 2006.gada 12.janvāra sprieduma apvienotajās lietās C-354/03, C-355/03 un

C-484/03 53.punktu). Uzņēmējiem, kas dara visu, ko no tiem saprātīgi varētu pieprasīt, lai nodrošinātu, ka to darījumi neveido daļu no

shēmas, kurās ietilpst PVN vai kādas citas krāpšanas darījums, ir jāvar paļauties uz šo darījumu likumību, neriskējot zaudēt savas

tiesības atskaitīt priekšnodoklī samaksāto PVN (sk. 2006.gada 6.jūlija sprieduma apvienotajās lietā Nr.C-439/04 un 440/04 „Alex

Kittel pret État Belge un État Belge pret Recolta Recycling SPRL” 51.punktu).

Ņemot vērā minētās atziņas, tiesas ieskatā, ir jāvērtē kopumā tas, ka pieteicēja nav ar pierādījumiem atspēkojusi atbildētāja

konstatētās pretrunas pieteicējas un tās darījumu partnera SIA /Nosaukums F/ amatpersonas paskaidrojumos par to, kā faktiski

notikusi preču piegāde pieteicējai, un nav pierādījusi, ka preces tā faktiski ir saņēmusi, ne tikai par to saņemšanu noformēti

dokumenti, jo lietā nav nekādi pierādījumi, kas apliecinātu, ka pieteicējai bija zināmi SIA /Nosaukums F/ vai tās tālāko darījuma

partneru nodomi darījumos ar PVN. Tomēr tā kā pierādījumi, kas apliecina preču saņemšanas faktu, lietā ir pretrunīgi, tiesa par

pamatotu atzina atbildētāja secinājumu, ka nav gūts apstiprinājums šo darījumu faktiskajai esamībai. Līdz ar to tiesa secināja, ka

atbildētājs pamatoti atzinis, ka SIA /Nosaukums F/ vārdā izrakstītās pavadzīmes Nr.GRU000021 un Nr.GRU000022 satur nepatiesu

informāciju un nav izmantojamas kā nodokļa rēķini, pamatojoties uz kurām varētu tikt atskaitīts PVN priekšnodoklis.

[5.14] Pēc pieteicējas lūguma tiesa vairākkārt bez rezultātiem centusies panākt ārzemēs dzīvojošā liecinieka SIA /Nosaukums F/

amatpersonas /pers. R/ ierašanos tiesā. Rezultātā lieta izskatīta bez liecinieka liecības uzklausīšanas, jo tiesa uzskatīja, ka /pers. R/

liecībai par preces pārvietošanas detaļām nebūtu izšķiroša nozīme. APL 235.panta otrajā daļā noteikts, ka pret rakstveida

pierādījuma patiesīgumu nevar iebilst persona, kura pati to parakstījusi, izņemot gadījumu, ja paraksts dots vardarbības, draudu vai

viltus ietekmē. /pers. R/ VID sniedzis paskaidrojumus, apliecinot, ka atbildes uz jautājumiem sniedz brīvprātīgi, bez morāla un fiziska

spiediena vai citādas ietekmes. Tādējādi tiesa nekonstatēja apstākļus, kuru dēļ vēlāk sniegtai informācijai varētu piešķirt lielāku

ticamību, nekā ar parakstu apstiprinātai sākotnējais informācijai.

[5.15] Atbildētāja konstatēto faktu, ka pavadzīmē neatbilstoši norādīts pieteicējas kā preces saņēmējas pārstāvja vārds un uzvārds,

tiesa uzskatīja par nebūtisku trūkumu. Tā kā šīs pavadzīmes izrakstījis pieteicējas darījuma partneris un arī preces saņēmēja dati,

tāpat kā pārējā informācija pavadzīmē, ir atveidoti datorrakstā, tiesa uzskatīja, ka šīs kļūdas ir radušās, darījuma partnerim pienācīgi

nepārliecinoties par preču saņēmēja pārstāvju vārdu un uzvārdu, un visticamāk – pierakstītas, pamatojoties uz mutiski saņemtu

informāciju.

[5.16] Ņemot vērā iepriekš konstatēto, tiesa uzskatīja, ka atbildētājs pamatoti saskaņā ar likuma „Par grāmatvedību” 2. un 7.pantu un

likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10.panta pirmās daļas 1.punktu ierobežoja pieteicējas tiesības atskaitīt PVN priekšnodokli

par 2010.gada aprīli Ls 1314,17 apmērā.

[5.17] Lietā nav strīda par to, ka pieteicēja 2010.gada jūlijā saskaņā ar 2010.gada 2.jūlija rēķinu Nr.12250/10 iegādājās preces no

ES apliekamās personas Maralv Marine SLU, bet šo darījumu savlaicīgi nedeklarēja un neaprēķināja PVN. Lietā nav strīda arī par to,

ka šo darījumu pieteicēja deklarēja vēlāk – 2010.gada 30.novembrī.

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 16.panta 6.punktā noteikts, ka nodokļu maksātājiem ir tiesības iesniegt nodokļu administrācijai

(..) deklarācijas labojumu vai precizējumu triju gadu laikā pēc konkrētajos likumos noteiktā maksāšanas termiņa, ja šajā laikā par

konkrētajiem nodokļiem un attiecīgajiem taksācijas periodiem nav uzsākta vai veikta nodokļu revīzija (audits). Tādējādi no minētās

tiesību normas izriet, ka nodokļu maksātājam pieļautās kļūdas vai neprecizitātes atļauts labot tikai līdz audita uzsākšanai.

No lietas materiāliem redzams, ka 2010.gada 5.oktobrī pieteicējai uzsākts nodokļu audits (lietas 1.sējuma 64.lapa). Līdz ar to

secināms, ka pieteicēja deklarācijas labojumus iesniegusi novēloti. Ievērojot minēto, tiesa atzina, ka atbildētājs pamatoti pieteicējai

aprēķinājis soda naudu saistībā ar darījumu ar citas dalībvalsts apliekamo personu 10% apmērā saskaņā ar likuma „Par pievienotās

vērtības nodokli” 35.panta piekto daļu .

[5.18] Par pārējiem auditā konstatētajiem nodokļu pārkāpumiem pieteicējai aprēķināta soda nauda 70% apmērā.

Tā kā atbilstoši audita pārskatā norādītajam (lietas 1.sējuma 67.lapa) un saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta

piekto daļu pieteicējas konstatētie nodokļu pārkāpumi uzskatāmi par atkārtotiem, tiesa atzina, ka atbildētājs saskaņā ar likuma „Par

pievienotās vērtības nodokli” 35.panta pirmo daļu, likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta pirmo, ceturto un piekto daļu,

32.3panta pirmo, ceturto un sesto daļu soda naudu par tiem pieteicējai aprēķinājis pamatoti.

[5.19] Saskaņā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 29.panta otro daļu par nodokļu un nodevu maksājuma samaksas termiņa

nokavējumu maksātājam tiek aprēķināta nokavējuma nauda – no laikā nenomaksātā pamatparāda 0,05 procenti par katru nokavēto

dienu, ja konkrētā nodokļa likumā nav noteikti citi nokavējuma naudas apmēri.

Tā kā pieteicējai auditā par konkrētiem taksācijas periodiem aprēķināti papildus maksājumi, kuri nesedzas ar nodokļu pārmaksām

un budžetā līdz audita uzsākšanai nav veikti, pieteicējai par 2010.gada maijā papildus aprēķinātā PVN samaksas termiņa

nokavējumu un par 2010.gada jūnijā papildus aprēķināta PVN samaksas termiņa nokavējumu pamatoti veikts nokavējuma naudas

aprēķins (detalizētu aprēķinu sk. lietas 1.sējuma 84.lapā).

[6] Par Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 23.maija spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību, kas pamatota ar

turpmāk minētajiem argumentiem.

[6.1] Tiesa sašaurināti tulkoja Sestās direktīvas 15.panta 8.punktu, kas pēc savas jēgas regulē to pašu 0% likmes piemērošanu

attiecībā uz pakalpojumiem, kas nav minēti piektajā punktā. Pieteicējas ieskatā pārpratumu Sestās direktīvas 15.panta astotā punkta

tulkošanā rada vārdi „(..) izņemot 5.punktā norādītos pakalpojumus (..)”. Šis punkts neizslēdz 0% likmes piemērošanu uz citiem

pakalpojumiem, kas nav minēti 5.punktā, bet izvirza papildus kritērijus. Šajā ziņā Latvijas likumdevējs likuma „Par pievienotās vērtības

nodokli” 7.panta pirmās daļas 4.7punktā izsakās skaidrāk – PVN 0% likmes piemērošanu citiem pakalpojumiem, kas nav minēti

pirmās daļas 4.2punktā.

[6.2] Pirmās instances tiesas spriedumā ir veikta tās tiesību normas analīze, kas regulē PVN 0% likmes piemērošanu, t.i., likuma „Par

pievienotās vērtības nodokli” 7.pants, 2010.gada 21.septembra grozījumi Ministru kabineta 2006.gada 14.novembra noteikumos

Nr.933 „Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” normu piemērošanas kārtība”, Ministru kabineta 2003.gada 29.aprīļa noteikumi

Nr.239, Sestā direktīva, PVN direktīva, Eiropas Kopienu Tiesas 2006.gada 14.septembra spriedums apvienotajā lietā C-181/04 un

C183/04, taču, pieteicēja ieskatā, tiesa izdarīja secinājumu, kas ir pretēji iepriekš minētajām tiesību normām, kā arī atstāja bez

vērtēšanas lietā esošos rakstveida pierādījumus, tādējādi pārkāpjot APL 154.panta prasības par pierādījumu novērtēšanu.

[6.3] Sestās direktīvas 8.punktā norādītie izņēmumi (ar atsauci uz 5.punktu un 5.punktā ar atsauci uz 4.punktu) atbrīvošanai attiecas

tikai uz preču piegādi degvielas uzpildei un apgādei ar pārtiku. Pieteicēja nenodarbojas ar kuģu degvielas uzpildi vai ar kuģu apgādi

ar pārtiku. Ar pieņemšanas-nodošanas aktiem (kuros norādīti kuģu nosaukumi), darbu izpildīšanas aktiem (kurus parakstīja kuģa

pārstāvis), tāmēm un rēķiniem ir pierādīts, kādus pakalpojumus un kam sniedza pieteicēja. Pakalpojumi ir sniegti kuģiem, kurus

izmanto kuģošanai starptautiskajos ūdeņos un kuri pārvadā pasažierus par atlīdzību, vai kurus izmanto komercdarbībai, rūpnieciskajai

darbībai, glābšanas vai palīdzības darbiem uz jūras. Līdz ar to, pretēji pirmās instances tiesas secinātajam, Sestās direktīvas 5. un

8.punktā norādītie ierobežojumi neattiecas uz pieteicēju, jo pakalpojuma veids ir cits, nekā norādīts Sestās direktīvas 15.panta

4.punktā (sk. Eiropas Kopienu Tiesas 2006.gada 14.septembra sprieduma apvienotajā lietā C-181/04 un C-183/04, rezolutīvās

daļas 2.punktu, kurā norādīts, ka Sestās direktīvas 15.panta 8.punkts ir interpretējams tādējādi, ka šajā noteikumā paredzētais

atbrīvojums no nodokļa attiecas uz pakalpojumiem, kas sniegti tieši reiderim jūras kuģu tiešajām vajadzībām).

[6.4] Pirmās instances tiesai bija jāvērtē, vai pieteicējas pakalpojums tika sniegts tieši kuģa reiderim (kuģa īpašniekam). Lietā nav

strīda par to, vai kuģi, kuriem pieteicēja sniedza pakalpojumu, ir kuģi, kurus izmanto kuģošanai starptautiskajos ūdeņos un kuri

pārvadā pasažierus par atlīdzību, vai kurus izmanto komercdarbībai, rūpnieciskajai darbībai, glābšanas vai palīdzības darbiem uz

jūras. Lietas materiāliem ir pievienoti VID iesniegtie kuģu sertifikāti (pierāda kuģu ārvalsts piederību faktu, kas nozīmē, ka kuģi tiek

izmantoti kuģošanai starptautiskajos ūdeņos). Darba (pakalpojumu) pieņemšanas aktus parakstīja arī starptautiskajos ūdeņos

kuģošanai izmantojamā kuģa pārstāvis (šos rakstveida pierādījumus tiesa bez tiesiska pamatojuma atstāja bez vērtēšanas). Tiesas

sēdē AS /Nosaukums B/ pārstāvis ar savām liecībām apstiprināja, ka pieteicēja sniedza pakalpojumus tieši reiderim.

[6.5] Pieteicējas ieskatā nav nozīmes tam, ka, sniedzot pakalpojumus tieši reiderim, apmaksu par reāli sniegto pakalpojumu veikusi

trešā persona, t.i., AS /Nosaukums B/. Likumdevēja viedoklis jautājumā par atbr;išanu no nodokļa ir atkarīgs nevis no tā, kas veicis

maksājumu, bet no trīs priekšnoteikumiem: 1) pakalpojums ir sniegts likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 7.panta pirmās daļas

4.punkta a) un b) apakšpunktā norādītajiem kuģiem; 2) remonta pakalpojumus pieteicēja sniedza tieši kuģu reiderim; 3) pakalpojums

ir patiešām sniegts, un tam ir pierādījumi.

Pieteicēja tiesai iesniedza visus rakstveida pierādījumus, kas apstiprina kuģu piederību, ka remonta pakalpojumus pieteicēja sniedza

tieši kuģu reiderim un pakalpojumi patiešām ir sniegti. Atbildētājs pieteicējas iesniegtos pierādījumus nav apstrīdējis, savukārt tiesa

iesniegtos pierādījumus nav novērtējusi.

[6.6] Neviens normatīvais akts, kas regulē PVN 0% likmes piemērošanu, nenoteic, ka personai, kas sniegusi pakalpojumus kuģa

reiderim, rēķinus jāizraksta tieši kuģa īpašniekam. Faktiski pirmās instances tiesa pievienojās atbildētāja viedoklim, ka PVN 0% likmi

var piemērot tikai tajos gadījumos, ja tā šos pakalpojumus sniedz un nodokļa rēķinu izraksta tieši kuģu kompānijai. Lietā ir visi

pierādījumi, kas apstiprina, ka pieteicēja ir persona, kas sniedza pakalpojumus kuģu reiderim. Taču ne likums, ne Ministru kabineta

noteikumi neprasa izrakstīt rēķinus tieši kuģu kompānijai.

Veikt apmaksu par saņemto pakalpojumu var jebkura trešā persona. AS /Nosaukums B/, lai gan ir ģenerāluzņēmējs, taču pēc būtības

tā ir starpnieks, jo reāli pakalpojums ir sniegts citai juridiskajai personai (sk. likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 1.panta

10.punktu).

[6.7] Audita rezultātā iestāde ir norādījusi, ka netika iegūti pierādījumi tam, ka 2010.gada 15.aprīlī izrakstītajā pavadzīmē

Nr.GRU000021 un 2010.gada 23.aprīlī izrakstītajā pavadzīmē Nr.GRU000022 norādītā prece faktiski piegādāta.

Pirmās instances tiesas sēdē tika nopratināts SIA /Nosaukums I/ pārstāvis /pers. AU/, kurš apstiprināja pavadzīmēs norādītās preces

saņemšanu un pārdošanu pieteicējai. Pieteicēja par pārdoto preci ir norēķinājusies. Pieteicēja iesniedza pierādījumus par pirktās

preces izlietošanu.

[6.8] Fakta konstatācija, ka SIA /Nosaukums G/ pārstāvis nav šķērsojis Latvijas Republikas robežu, nevar kalpot par pierādījumu tam,

ka nav noticis darījums starp SIA /Nosaukums G/ un SIA /Nosaukums I/. Pēc būtības SIA /Nosaukums G/ pārstāvis varēja iebraukt

Latvijā arī caur Lietuvu. Jebkurā gadījumā pieteicējas ļaunprātība šajā gadījumā netika konstatēta, un uz pieteicēju nevar attiecināt

attiecības starp SIA /Nosaukums I/ un SIA /Nosaukums G/. Par pierādījumu nevar kalpot arī pavadzīmē Nr.GRU000021 izdarītā kļūda,

ierakstot pieteicējas pārstāvja vārdu un uzvārdu (/pers. P/ vietā ir ierakstīts /pers. N/). Savukārt preces pārkraušanas vietai nav

obligāti jābūt VID reģistrētajai SIA /Nosaukums I/ vai SIA /Nosaukums A/ struktūrvienībai.

[6.9] Pieteicējai nepamatoti ir uzlikts sods darījumā ar Maralv Marine SLU. Patiesībai atbilst fakts, ka darījums, kas noticis

2010.gada jūlijā, nav uzrādīts PVN deklarācijā. Pieteicējas ieskatā labojumus bija tiesības veikt visā taksācijas periodā, kas arī tika

izdarīts 2010.gada 30.novembrī.

[7] Atbildētājs rakstveida paskaidrojumā apelācijas instances tiesai norāda, ka pieteicējas apelācijas sūdzību neatzīst, pamatojoties

uz šādiem apsvērumiem.

[7.1] Pieteicējas norādītais, ka tā ir sniegusi pakalpojumus tieši kuģu kompānijai, ko attiecīgi pierāda pieteicējas iesniegtās tāmes un

rēķini, nonāk pretrunā ar pieteicējas pirmās instances tiesas sēdē un apelācijas sūdzībā norādīto, ka AS /Nosaukums B/ minētajos

darījumos ir bijusi ģenerāluzņēmējs, kas norēķinājies ar pieteicēju par pakalpojumu sniegšanu. No minētā izriet, ka pieteicēja

pakalpojumus ir sniegusi AS /Nosaukums B/.

[7.2] Nacionālajām tiesām ir pienākums interpretēt nacionālos tiesību aktus atbilstoši direktīvām, proti, tā, lai tiktu sasniegts direktīvā

noteiktais mērķis. Likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 7.panta 4.2punkts ir ieviests saskaņā ar PVN direktīvas 148.pantu, kas

savukārt aizstāja Sestās direktīvas 15.pantu.

[7.3] No Eiropas Kopienu Tiesas 2006.gada 14.septembra sprieduma apvienotajās lietā no C-181/04 līdz C-183/04 spriedumiem

izriet, ka atbrīvojums no nodokļa ir attiecināms tikai uz pakalpojumiem, kas sniegti tieši rēderim, un nevar tikt paplašināti attiecināts

arī uz tiem, kas sniegti agrākā tirdzniecības stadijā. Tā kā izskatāmajā gadījumā pieteicēja nav sniegusi pakalpojumu tieši reiderim,

tad neizpildās likumā noteiktie priekšnosacījumi 0% likmes piemērošanai.

[7.4] Pieteicēja uzskata, ka atbildētājs nepamatoti ir uzlicis sodu par darījuma nedeklarēšanu ar Maralv Marine SLU 2010.gada jūlija

PVN deklarācijā. Attiecībā uz minēto norādāms, ka lietā nav strīda par to, ka līdz audita uzsākšanas dienai pieteicēja nebija veikusi

labojumus minētajā deklarācijā un ka minētais darījums bija jādeklarē 2010.gada jūlija deklarācijā.

No likuma „Par nodokļiem un nodevām” 16.panta 6.punkta izriet nodokļu maksātāja tiesības iesniegt nodokļu deklarācijas labojumus,

ja par attiecīgajiem taksācijas periodiem nav uzsākts audits. Tā kā pieteicēja līdz audita uzsākšanas dienai nebija iesniegusi nodokļu

deklarācijas labojumus, atbildētājs pamatoti aprēķināja soda naudu 10% apmērā.

[8] Uz tiesas sēdi pieteicējas pārstāvis atkārtoti neieradās, izsakot lūgumu par lietas izskatīšanu bez pieteicēja pārstāvja

piedalīšanās. VID pārstāve tiesas sēdē pieteikumu un apelācijas sūdzību neatzina, pamatojoties uz iepriekš norādīto argumentāciju.

Motīvu daļa

[9] Uzklausījusi administratīvā procesa dalībnieku paskaidrojumus, pārbaudījusi lietas materiālus un novērtējusi lietā esošos

pierādījumus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas pieteikums nav pamatots un tādēļ ir noraidāms.

[10] APL 307.panta ceturtā daļa noteic, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir

pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai.

Šajā gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumu kopsakarā ar procesa dalībnieku

sniegtajiem paskaidrojumiem un pieteikumā (sūdzībā) un apelācijas sūdzībā ietvertajiem argumentiem, Administratīvā apgabaltiesa

atzīst, ka pirmās instances spriedums ir pamatots. Līdz ar to Administratīvā apgabaltiesa pievienojas pirmās instances tiesas

sprieduma motivācijai, kas norādīta sprieduma [5.1] - [5.19] punktā un atkārtoti APL 251.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus

nenorāda.

[11] Vērtējot apelācijas sūdzības argumentāciju, apgabaltiesa norāda turpmāk minētos apsvērumus.

[12] Pieteicējas iebildes par pirmās instances tiesas norādīto likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 7.panta pirmās daļas

4.2punkta un Sestās direktīvas 15.panta 5.punkta un PVN direktīvas 148.panta „c” punkta interpretāciju balstās uz apsvērumiem, ka

remonta darbu veikšana ir tieši saistāma ar konkrētu kuģi, tādēļ šādiem darījumiem būtu piemērojama atšķirīga pieeja, proti, arī

apakšuzņēmēja sniegtie pakalpojumi nebūtu apliekami ar PVN.

Apgabaltiesa norāda, ka tiesu praksē ir vairākkārt izskatīts jautājums par PVN 0 procentu likmes piemērošanu kuģu remontam, ja

pakalpojumu veicējs darbojās kā apakšuzņēmējs.

Augstākā tiesa spriedumā lietā Nr.SKA-119/2013 analizēja Eiropas Savienības Tiesas 2006.gada 14.septembra spriedumu

apvienotajās lietās C-181/04, C-182/04 un C-183/04, kā arī 2012.gada 19.jūlija spriedumu lietā C-33/11, un izdarīja secinājumu, ka

attiecībā uz kuģiem sniegtajiem pakalpojumiem Eiropas Savienības Tiesa neparedz atbrīvojuma paplašināšanu uz stadijām pirms

preču galīgās piegādes vai pakalpojumu galīgās sniegšanas tieši kuģa lietotājam. Tāpat Augstākā tiesa spriedumā šajā lietā

norādīja, ka dalībvalstu institūcijām jāņem vērā arī Eiropas Savienības Tiesas judikatūra, kurā ietverts PVN direktīvas normu teksta un

mērķa skaidrojums.

[13] Apgabaltiesa, novērtējot lietā esošos pierādījumus, konstatē, ka pieteicēja ir darbojusies kā apakšuzņēmējs, tiešā veidā

sniedzot pakalpojumus AS /Nosaukums B/. Piemēram, AS /Nosaukums B/ 2010.gada 18.maijā veikusi pasūtījumu- remontdarbus

kuģim „Neerlandic”. Pasūtījumā tiek norādīti veicamie darbi, termiņi, kā arī tas, ka apmaksa tiek garantēta. Savukārt 2010.gada

26.jūnijā pieteicēja izrakstījusi rēķinu AS /Nosaukums B/. Tādējādi secināms, ka vienošanās par pakalpojumu sniegšanu tika slēgta

starp pieteicēju un AS /Nosaukums B/, tāpat arī norēķini notika starp pieteicēju un AS /Nosaukums B/.

Ņemot vērā iepriekš norādīto Eiropas Savienības Tiesas sniegto PVN direktīvas normu skaidrojumu, atzīstams, ka pieteicēja šādā

situācijā nevarēja piemērot PVN 0 % likmi.

Papildus norādāms, ka lietas materiālos esošā VID 2009.gada 7.janvāra vēstule Nr.15.2-9/155 apliecina, ka VID jau 2009.gadā savā

praksē pieturējās pie iepriekš norādītās atziņas, ka 0 % likme ir piemērojama tikai tajos gadījumos, ja apliekamā persona

pakalpojumus sniedz un nodokļa rēķinu izraksta tieši kuģu kompānijai. Līdz ar to VID piemērotā tiesību normas interpretācija bija

konsekventa jau pirms auditējamā perioda (2010.gada 1.aprīlis - 2010.gada 31.jūlijs).

[14] Pieteicēja apelācijas sūdzībā norādīja, ka nav konstatējama pieteicējas ļaunprātība darījumos ar SIA /Nosaukums F/.

Pirmās instances tiesas spriedumā ir ietverts pamatojums, kas norāda, ka pastāv pamatotas šaubas par to, ka darījumi ar SIA

/Nosaukums F/ ir faktiski notikuši. Apgabaltiesas vērtējumā, ja darījumi faktiski nav notikuši, proti, preču piegāde nav notikusi, tad

pieteicēja nevarēja par to nezināt. Līdz ar to pieteicēja šādā gadījumā nevar atsaukties uz to, ka tā varēja paļauties uz noformēto

dokumentu formālo spēku.

Lietas izskatīšanas gaitā apgabaltiesa vairākkārtīgi atlika lietas izskatīšanu, jo atzina, ka ir nepieciešams iegūt no pieteicējas

papildus paskaidrojumus par darījuma slēgšanas apstākļiem, kā arī par to, kādā veidā turpmāk izmantotas no SIA /Nosaukums F/

iegādātās preces. Tomēr pieteicējas pārstāvis uz tiesas sēdēm 2014.gada 9.janvārī, 2014.gada 19.martā un 2014.gada 13.maijā

neieradās, kā arī rakstveidā nesniedza papildus paskaidrojumus par darījuma apstākļiem (Administratīvā apgabaltiesa 2014.gada

5.februārī uzaicināja pieteicēju rakstveidā detalizētāk paskaidrot par darījumos iegūto preču izmantošanu saimnieciskajā darbībā).

Atbilstoši APL 150.panta trešajai daļai pieteicējas loma administratīvajā procesā nav pasīva un tai aktīvi jāpiedalās pierādījumu

savākšanā, neaprobežojoties ar norādēm, ka lēmumā norādītie argumenti neatbilst patiesībai. Ja pieteicēja nespēj izskaidrot

pretrunas, kas saistītas ar lietā esošo pierādījumu izvērtējumu, tad nav piešķirama pietiekama ticamība arī vispārīgiem

paskaidrojumiem par to, ka darījumi ir faktiski notikuši (preču piegāde ir notikusi).

Ņemot vērā iepriekš minēto (arī pirmās instances tiesas spriedumā ietverto pamatojumu), apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja sniegtie

paskaidrojumi un iesniegtie dokumenti nav pietiekami, lai apstiprinātu darījuma faktisko esamību. Līdz ar to apgabaltiesa atzīst, ka

Lēmums ir pamatots arī daļā par darījumiem ar SIA /Nosaukums F/.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

noraidīt SIA /Nosaukums A/ pieteikumu.

Spriedumu viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu

departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

V.Poķis

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

M.Osmane

Tiesneses

A.Šteinberga