Legislator Case Law & Legislation
132038115 / 104AA-0304-16 AI generated

Court dismisses appeal against administrative penalty for drunk driving where defendant admitted to driving under influence.

Case Number 132038115 / 104AA-0304-16
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The appellate court dismissed the appellant's appeal against a second-instance administrative penalty for driving under the influence. The appellant argued he drove only after police ordered him to move his vehicle, but the court found his signature on the breath test protocol and admission of intoxication at the time of arrest conclusive evidence. Consequently, the court rejected claims of contradictory police testimony and upheld the original conviction and sentence under the Administrative Offences Law.

Legislator headnote

AI generated

LAPK 149.15 panta ceturtā daļa; LAPK 289.1 2 panta otrās daļas 1. punkts, 289.21, 289.22 panti: An administrative penalty for driving under the influence is valid when the defendant admits to intoxication and signs the test protocol, rendering claims of involuntary movement or contradictory testimony inadmissible without convincing proof of perjury.

Keywords

AI generated
drunk driving penalty administrative offences law breath test validity appellate review standard admission of guilt police testimony weight driving rights suspension

Cited Legislation

AI generated
LAPK 149.15 panta ceturtā daļa
LAPK 149.15 panta ceturtā daļa paredz, ka par transportlīdzekļa vadīšanu vai mācīšanu vadīt
LAPK 289.1 2 panta otrās daļas 1. punkts
LAPK 289.21 panta
LAPK 289.22 panta

Cited Case Law

AI generated
Administratīvās apgabaltiesas 2005.gada 3.decembra spriedums lietā AA 13-05/5
Administratīvās apgabaltiesas 2005.gada 9.decembra spriedums lietā 666-05/5
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas Nr. 132038115

Lietas arhīva Nr. 104AA-0304-16/12

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2016.gada 20.maijā

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:

tiesnesis B.Geimans,

tiesneses I.Jansone, L.Kuzmane,

izskatot rakstveida procesā apelācijas kārtībā administratīvā pārkāpuma lietu sakarā ar /pers. B/,

personas kods /personas kods/, iesniegto apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas

2015.gada 12.oktobra spriedumu,

konstatēja:

2015.gada 14.martā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes KPP Patruļpolicijas pārvaldes CPB 9.rotas

jaunākais inspektors sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PC077821, par to, ka 2015.gada

14.martā plkst.01.51 /pers. B/ vadīja transportlīdzekli Honda ar reģistrācijas numuru /reģ.numurs/ pa

Patversmes ielu no Tilta ielas puses Sīmaņa ielas virzienā atrodoties alkoholisko dzērienu ietekmē, kas

konstatēts ar alkometru AlcoQuant 6020 Nr.A113148, ar minimālo alkohola koncentrāciju izelpojamā gaisā

1.95 promiles. Protokols sastādīts uz ziņojuma pamata.

Atbildība par minēto pārkāpumu paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk - LAPK)

149.15 panta ceturtajā daļā (l.l.3).

Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2015.gada 17.marta spriedumu /pers. B/ atzīts par vainīgu LAPK

149.15 panta ceturtajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā un sodīts ar administratīvo arestu

uz 12 (divpadsmit) diennaktīm, naudas sodu 1300 eiro (viens tūkstotis trīs simti eiro) apmēra, atņemot

transportlīdzekļu vadīšanas tiesības uz 4 (četriem) gadiem.

Minēto spriedumu /pers. B/ pārsūdzēja, un ar Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas

2015.gada 16.jūnija spriedumu iepriekš minētais rajona tiesas spriedums atcelts un lieta nosūtīta jaunai

izskatīšanai.

Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2015.gada 12.oktobra spriedumu /pers. B/ atzīts par vainīgu

LAPK 149.15 panta ceturtajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā un sodīts ar administratīvo

arestu uz 10 (desmit) diennaktīm, naudas sodu 1250 eiro (viens tūkstotis divi simti piecdesmit eiro) apmēra,

atņemot transportlīdzekļu vadīšanas tiesības uz 4 (četriem) gadiem (l.l.79-85).

Par minēto spriedumu /pers. B/ (turpmāk – sūdzības iesniedzējs) iesniedza apelācijas sūdzību, kurā

lūdz atcelt pilnībā Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2015.gada 12.oktobra spriedumu un izbeigt lietu.

Sūdzības iesniedzējs norāda, ka viņu nevar sodīt, jo viņam nebija nodoma vadīt transportlīdzekli, bet to

darīja pēc policista rīkojuma.

Situācija ir identiska Latgales tiesu apgabalā izskatītai administratīvā pārkāpuma lietai Nr.122007314, kurā

abas tiesu instances attaisnoja personu par transportlīdzekļa (turpmāk - t/l) vadīšanu alkohola reibumā, jo

apsūdzība balstījās uz melīgu policista ziņojumu un liecību tiesā. Ceļu policists lika vadītājam, kurš nekur

netaisījās braukt, sēsties pie stūres un braukt, lai pēc mirkļa varētu viņu apsūdzēt t/l vadīšanā alkohola

reibumā. Šī taktika tika nofilmēta ar videoreģistratoru, kas paglāba vadītāju no soda. Abās instancēs

konstatēja, ka vadītājam nebija nodoma vadīt t/l, līdz ar ko neizpildās LAPK 149.15 panta trešās daļas sastāvs.

Sūdzības iesniedzējs atsaucoties uz LAPK 239.panta 1.punktu norāda, ka, ja notikumā nav viņa

subjektīvās puses, tad lieta jāizbeidz. Tiesa nav vērtējusi subjektīvās puses iztrūkumu, bet gan uzreiz sākusi

ar LAPK 239.panta 4.punktā norādīto apstākļu izvērtēšanu.

Sūdzības iesniedzējs norāda, ka nepareizi ir tiesas secinājumi sprieduma 5.lpp. pēdējā rindkopā, ka

kritiku neiztur viņa arguments, ka t/l vadīja policistu norādījumu dēļ. Policisti deva rīkojumu pārvietot t/l.

Sūdzības iesniedzējs būdams likumpaklausīgs pilsonis, kas nozīmē arī izpildīt policistu rīkojumus, paklausīja

policista rīkojumam. Pretēji tiesas aizrādījumiem, sūdzības iesniedzējs nevar zināt, kāda ir motivācija šādam

rīkojumam, proti, vai tas nebalstās uz galējas nepieciešamības vai nepieciešamās aizstāvēšanās

līdzvērtīgiem svarīgiem apstākļiem.

Tāpat arī tiesas aizrādījums neiztur kritiku, jo jāņem vērā, ka sūdzības iesniedzējs bija vērā ņemamā

alkohola reibumā kā rezultātā krasi pasliktinās personas spriestspēja un apkārtējo apstākļu un notikumu

uztvere un kritiska izvērtēšana. Tas nozīmē, ka sūdzības iesniedzējam bija objektīvi apgrūtinātas spējas

kritiski izvērtēt policista dotā rīkojuma tiesiskumu.

Bez tam, sūdzības iesniedzējs atsaucoties uz likuma “Par policiju” 22.panta pirmo un trešo daļu norāda,

ka viņš nedrīkstēja nepakļauties policijas darbinieka rīkojumam aizbraukt ar automašīnu no vietas, kur tā bija

neatļauti novietota, pretējā gadījumā viņš tiktu sodīts par nepakļaušanos policijas darbinieka prasībām.

Tādējādi, izpildot policijas darbinieku obligātās prasības, viņš nav izdarījis administratīvo pārkāpumu.

Atsaucoties uz LAPK 9.panta pirmo daļu, sūdzības iesniedzējs norāda, ka ir redzams, ka viņš nav pieļāvis

ne nodomu, ne neuzmanību, atsaucoties arī uz Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo

lietu departamenta 2006.gada 14.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-454/2006 4.3.punkta 2.rindkopu norāda,

ka šajā lietā policijas prasībā pabraukt dažus metrus no aizliegtas vietas uz citu vietu, kur stāvēšana atļauta,

viņš nevarēja saskatīt neko acīmredzami pretlikumīgu.

Sūdzības iesniedzējs norāda, ka policistu liecības ir pretrunīgas un līdz ar to kritiski vērtējamas. Ir

nepareizi tiesas secinājumi sprieduma 6.lpp. 3.rindkopā, ka tiesai nav pamata neticēt policistu liecībām un, ka

pretrunas ir normāla parādība policistu liecībās. Turklāt ir apšaubāmas policistu liecības par to ka, sūdzības

iesniedzējs pats pēc savas gribas ir sācis vadīt t/l, nevis pēc viņu rīkojuma.

Sūdzības iesniedzējs atsaucas arī uz Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2013.gada

27.decembra spriedumā lietā Nr.112025613 10.lpp. 5.rinkopas pirmo teikumu attiecībā uz policistu

ziņojumiem.

Norāda, ka policistu nolaidības dēļ ir zudis būtisks pierādījums. Nepamatoti ir tiesas aizrādījumi

sprieduma 6.lpp. 2.rindkopā par to, ka sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis jebkādus pierādījumus, kas

apliecinātu viņa paskaidrojumus, jo saskaņā ar LAPK 243.panta otro daļu pierādīšanas pienākums ir policijai.

Sūdzības iesniedzējam nav saprotams, kāpēc tiesa nekādu kritiku nevelta policijai, kura nezināmu un

neatvainojamu iemeslu dēļ ir pazudinājusi objektīvu pierādījumu – videoierakstu.

Par videoierakstu veikšanu ar dienesta t/l uzstādīto kameru, sūdzības iesniedzējs atsaucas uz Latgales

apgabaltiesas 2014.gada 23.septembra spriedumā lietā Nr.122007314 5.lpp. 2.rindkopā norādīto. Šajā lietā

policists nepatiesi apmeloja pārkāpēju vairākkārt mainot paskaidrojumus un liecības.

Bez tam sūdzības iesniedzējs norāda, ka neviens viņam neizskaidroja tiesības apstrīdēt alkometra

mērījumus un lūgt medicīnisko pārbaudi. Šis ir būtisks procesuāls pārkāpums. Lai gan sūdzības iesniedzējs

atzīst, ka bija lietojis alkoholu, tomēr pārkāpuma kvalifikācija tiešā mērā ir atkarīga no precīzas promiļu skaita

noteikšanas, ko var pārbaudīt tikai medicīniskajā pārbaudē ārstniecības iestādē. Neizskaidrojot tiesības par

medicīnisko pārbaudi, nav ievērota t/l vadītāja pārbaudes procesuālā kārtība, tāpēc alkometra mērījumi nav

pieļaujami pierādījumi.

Izvērtējot apelācijas sūdzībā norādīto un ievērojot LAPK 289.2 0 panta pirmās daļas nosacījumus,

Krimināllietu tiesas kolēģija secina, ka apelācijas sūdzības iesniegšanas kārtība ir ievērota un saskaņā ar

LAPK 289.2 1 panta nosacījumiem apelācijas sūdzība apgabaltiesā ir izskatāma rakstveida procesā, bet

pamats tiesai pēc savas iniciatīvas pieņemt lēmumu par sūdzības izskatīšanu tiesas sēdē nebija objektīvi

konstatējams.

Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi sūdzībā norādītos argumentus, Krimināllietu tiesas

kolēģija atzīst, ka rajona tiesas spriedums ir likumīgs, pamatots un atstājams negrozīts, bet apelācijas

sūdzība ir noraidāma.

Novērtējusi pārsūdzēto spriedumu, Krimināllietu tiesas kolēģija atzīst, ka tajā ietvertais pamatojums ir

pareizs un pilnībā pietiekams, rajona tiesa ir pareizi, vispusīgi un pilnīgi konstatējusi lietas faktiskos apstākļus,

novērtējusi lietā esošus un spriedumā norādītos pierādījumus un tiesību normas, līdz ar to Krimināllietu tiesas

kolēģija, saskaņā ar LAPK 289.13 panta trešo daļu, pievienojas rajona tiesas (sprieduma lapas 4-7) motivācijai

un izvērstāku argumentu izklāstu šajā sakarā nenorāda.

Tiesas kolēģija atzīst, ka apelācijas sūdzība satur pēc būtības tos pašus argumentus un motīvus, kuri ir

atspoguļoti un izvērtēti rajona tiesas spriedumā, līdz ar ko tiesas kolēģija pievienojas rajona tiesas izdarītiem

secinājumiem, un atkārtota sūdzības argumentu un motīvu pārvērtēšana nav nepieciešama.

Tas, ka sūdzības iesniedzējs pauž atšķirīgu viedokli par pirmās instances tiesas spriedumā doto

vērtējumu, nevar būt par pamatu, lai atceltu minēto spriedumu.

Tiesas kolēģija atzīst, ka lietā nepastāv strīds par to, ka sūdzības iesniedzējs spriedumā norādītajā laikā

atradies alkohola reibuma stāvoklī, bet pastāv strīds vai /pers. B/ ir vadījis transportlīdzekli administratīvā

pārkāpuma protokolā norādītajos apstākļos, vai viņš pēc policijas darbinieku lūguma tikai ir pārvietojis

transportlīdzekli no vietas, kur tas bija neatļauti novietots. Bez tam ir strīds par to, vai alkometra mērījumi, ar

kuru tika konstatēta alkohola koncentrācija sūdzības iesniedzēja izelpojamā gaisā, ir pieļaujami pierādījumi

lietā, jo pēc sūdzības iesniedzēja vārdiem policijas darbinieki neizskaidroja viņam tiesības apstrīdēt alkometra

mērījumus un lūgt medicīnisko pārbaudi.

Tiesas kolēģija atzīst, ka izskatot administratīvā pārkāpuma lietu tiesai ir jānoskaidro, vai lietā ir iegūti

pietiekami pierādījumi, kas apstiprina administratīvā pārkāpuma protokolā norādīto un dod pamatu secināt, ka

pie atbildības sauktā persona, proti, /pers. B/ izdarīja LAPK 149.15 panta ceturtajā daļā paredzēto pārkāpumu.

LAPK 149.15 panta ceturtā daļa paredz, ka par transportlīdzekļa vadīšanu vai mācīšanu vadīt

transportlīdzekli, ja izelpotā gaisa vai asins pārbaudē konstatētā alkohola koncentrācija asinīs pārsniedz 1,5

promiles, — transportlīdzekļa vadītājam piemēro administratīvo arestu no desmit līdz piecpadsmit

diennaktīm, uzliek naudas sodu no tūkstoš divsimt līdz tūkstoš četrsimt euro un atņem transportlīdzekļu

vadīšanas tiesības uz četriem gadiem.

Līdz ar ko konkrētajā lietā, lai /pers. B/ sauktu pie administratīvās atbildības ir jāpierāda fakts, ka viņš

administratīvā pārkāpuma protokolā norādītajā laikā un vietā vadīja transportlīdzekli un izelpotā gaisa

pārbaudē konstatētā alkohola koncentrācija pārsniedza 1,5 promiles.

Tiesas kolēģija uzskata, ka viens no būtiskiem nosacījumiem, kas nodrošina likumības ievērošanu, ir

pietiekamu un likumā atļautu pierādījumu iegūšana.

LAPK 243.pants nosaka, ka pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuri fakti, uz kuru pamata

institūcijas (amatpersonas) likumā noteiktajā kārtībā nosaka administratīvā pārkāpuma esamību vai

neesamību, pie administratīvās atbildības sauktās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas

pareizā izlemšanā.

Alkohola koncentrāciju asinīs un izelpotajā gaisā nosaka atbilstoši Ministru kabineta 2005.gada 11.janvāra

noteikumiem Nr.15 „Kārtība, kādā nosakāma alkohola koncentrācija asinīs un izelpotajā gaisā un konstatējams

narkotisko vai citu apreibinošo vielu iespaids” (turpmāk – MK noteikumi Nr.15).

No MK noteikumiem Nr.15 izriet, ka alkohola koncentrāciju iespējams noteikt divos veidos: ar portatīvo

mērierīci (alkometru) vai ar medicīnisko pārbaudi, līdz ar ko neatbilst īstenībai sūdzības iesniedzēja

apgalvojums, ka precīza promiļu skaita noteikšana ir iespējama tikai medicīniskajā pārbaudē ārstniecības

iestādē.

Minēto noteikumu 3.punkts nosaka, ka “Transportlīdzekļa vadītāja pārbaudi veic ar viņa mutisku

piekrišanu”, savukārt, noteikumu 4.punkts nosaka, ka “ja transportlīdzekļa vadītāja pārbaudi alkohola

koncentrācijas noteikšanai izelpotajā gaisā nav iespējams veikt vai ja transportlīdzekļa vadītājs nepiekrīt

pārbaudes veikšanai vai tās rezultātiem, darbinieks izdara attiecīgu ierakstu šo noteikumu 8.punktā minētajā

protokolā, proti, transportlīdzekļa vadītāja pārbaudes protokolā, un attiecīgo personu divu stundu laikā nogādā

tuvākajā šo noteikumu 1.pielikumā minētajā ārstniecības iestādē medicīniskās pārbaudes veikšanai”.

Bez tam noteikumu 8.punkts nosaka, ja mērījumos konstatēts, ka alkohola koncentrācija izelpotajā gaisā ir

vienāda vai lielāka nekā Ceļu satiksmes likumā noteiktā alkohola koncentrācija asinīs, kuru sasniedzot aizliegts

vadīt transportlīdzekli, darbinieks aizpilda un paraksta transportlīdzekļa vadītāja pārbaudes protokolu.

Protokolam pievieno mēraparāta izdrukas, kas apliecina protokolā norādītos mērījumus.

Savukārt 9.punkts nosaka, ka transportlīdzekļa vadītāja paraksts uz darbinieka aizpildītā protokola

apliecina, ka attiecīgais transportlīdzekļa vadītājs piekrīt veiktās pārbaudes rezultātiem.

No minētām tiesību normām izriet, ka policijas darbiniekam ir pienākums nogādāt transportlīdzekļa

vadītāju uz medicīnisko pārbaudi tikai tad, ja pastāv noteikti apstākļi, proti, ja nav iespējams veikt alkohola

koncentrācijas pārbaudi izelpotajā gaisā vai ja transportlīdzekļa vadītājs nepiekrīt pārbaudes veikšanai vai tās

rezultātiem.

Tiesas kolēģija konstatē, ka no lietas materiāliem redzams, ka:

-/pers. B/ parakstījies Administratīvā pārkāpuma protokolā Nr.PC077821, no kura redzams, ka viņš ar

protokola saturu ir iepazīstināts, un ka LAPK 260.pantā noteiktās pie administratīvās atbildības sauktās

personas pienākumi un tiesības ir izskaidroti (l.l.3);

-veicot 2015.gada 14.martā /pers. B/ pārbaudi ar mērierīci (alkometru) „AlcoQuant 6020” Nr.A113148,

viņa izelpotajā gaisā konstatētas 1,95 promiles (atrēķinot maksimālo pieļaujamo kļūdu), turklāt /pers. B/

parakstījies Transportlīdzekļa vadītāja pārbaudes protokolā Nr.NB330944 ailē „Es, /pers. B/ piekrītu veiktās

pārbaudes rezultātiem” (l.l.5), kā arī parakstījies mēraparāta izdrukā (l.l.13).

Tādējādi no lietas materiāliem nepārprotami redzams, ka /pers. B/ piekrita gan pārbaudes veikšanai

alkohola koncentrācijas noteikšanai izelpotajā gaisā, gan tās rezultātiem, turklāt apliecināja to ar savu parakstu

transportlīdzekļa vadītāja pārbaudes protokolā Nr.NB330944 un parakstījās uz izdrukām, kuros ir norādīti

alkometra rādījumi, līdz ar ko tiesas kolēģija atzīst par nepamatotu sūdzības iesniedzēja argumentu par to, ka

alkometru mērījumi šajā lietā nav pieļaujami pierādījumi.

Par nepamatotu tiesas kolēģija atzīst sūdzības iesniedzēja argumentu par to, ka policijas darbinieku

/pers. F/ un /pers. G/ liecības ir pretrunīgas un līdz ar to kritiski vērtējamas.

Nelielas pretrunas minēto liecinieku liecībās ir konstatējusi jau pirmās instances tiesa, kura vienlaikus

atzinusi, ka šīs pretrunas nedod pamatu neticēt liecinieku /pers. F/ un /pers. G/ liecībām, tai skaitā daļā par

pamatfaktiem, proti, par to, ka sūdzības iesniedzējs iekāpa savā automašīnā un sāka braukt vēl pirms policijas

darbinieks lika viņam nobraukt malā.

Tiesas kolēģija pievienojas šim pirmās instances tiesas secinājumam un norāda, ka tiesu praksē ir

nostiprinājies, ka „Lai konstatētu, ka policijas darbinieks ir sniedzis nepatiesas liecības, ir nepieciešami

pārliecinoši pierādījumi (Sk. Administratīvās apgabaltiesas 2005.gada 3.decembra sprieduma lietā AA 13-

05/5 17.1.punktu, 2005.gada 9.decembra sprieduma lietā 666-05/5 15.1 punktu).

Tiesas kolēģija atzīst, ka šādi pierādījumi nav bijuši rajona tiesas rīcībā un nav arī apelācijas instances

tiesas rīcībā.

Tādējādi tiesas kolēģija atzīst par pierādītu to, ka 2015.gada 14.martā plkst.01.51 sūdzības iesniedzējs

spriedumā norādītajos apstākļos un vietā ar nodomu vadīja savu transportlīdzekli atrodoties alkoholisko

dzērienu ietekmē un izdarīja to vēl pirms policijas darbinieks lika viņam nobraukt malā.

Bez tam tiesas kolēģija, ņemot vērā to, ka pats sūdzības iesniedzējs atzina, ka aizstūrēšanas brīdī bija

vērā ņemamā alkohola reibumā, atzīst par nepamatotu sūdzības iesniedzēja argumentu, ka viņš nesaskatīja

neko acīmredzami pretlikumīgu policijas darbinieka rīkojumā pārvietot automašīnu citā vietā, tiesas ieskatā

sūdzības iesniedzējam bija jāsaprot, ka tādā stipra alkohola reibuma stāvoklī viņam nav tiesību vadīt

transportlīdzekli, neatkarīgi no tā, kas viņam lika to darīt, kā arī cik tālu vajadzēja nobraukt.

Tiesas kolēģija arī atzīst, ka apelācijas sūdzībā nav norādīts neviens jauns apstāklis, kas nebūtu bijis

zināms pirmās instances tiesai taisot spriedumu, un /pers. B/ pamatoti saukts pie administratīvās atbildības un

sodīts par LAPK 149.15 panta ceturtajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, līdz ar ko rajona

tiesas spriedums ir likumīgs un pamatots, atstājams negrozīts, bet sūdzības iesniedzēja sūdzība ir

noraidāma.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto un pamatojoties uz LAPK 289.1 2 panta otrās daļas 1.punktu, 289.21,

289.22pantu Krimināllietu tiesu kolēģija

nosprieda

Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2015.gada 12.oktobra spriedumu atstāt negrozītu, bet /pers. B/

apelācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.

Tiesnesis B.Geimans

Tiesnese I.Jansone

Tiesnese L.Kuzmane