Court dismisses appeal against administrative penalty for drunk driving where defendant admitted to driving under influence.
Legislator summary
AI generatedThe appellate court dismissed the appellant's appeal against a second-instance administrative penalty for driving under the influence. The appellant argued he drove only after police ordered him to move his vehicle, but the court found his signature on the breath test protocol and admission of intoxication at the time of arrest conclusive evidence. Consequently, the court rejected claims of contradictory police testimony and upheld the original conviction and sentence under the Administrative Offences Law.
Legislator headnote
AI generatedLAPK 149.15 panta ceturtā daļa; LAPK 289.1 2 panta otrās daļas 1. punkts, 289.21, 289.22 panti: An administrative penalty for driving under the influence is valid when the defendant admits to intoxication and signs the test protocol, rendering claims of involuntary movement or contradictory testimony inadmissible without convincing proof of perjury.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. 132038115
Lietas arhīva Nr. 104AA-0304-16/12
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Rīgā, 2016.gada 20.maijā
Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija šādā sastāvā:
tiesnesis B.Geimans,
tiesneses I.Jansone, L.Kuzmane,
izskatot rakstveida procesā apelācijas kārtībā administratīvā pārkāpuma lietu sakarā ar /pers. B/,
personas kods /personas kods/, iesniegto apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas
2015.gada 12.oktobra spriedumu,
konstatēja:
2015.gada 14.martā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes KPP Patruļpolicijas pārvaldes CPB 9.rotas
jaunākais inspektors sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PC077821, par to, ka 2015.gada
14.martā plkst.01.51 /pers. B/ vadīja transportlīdzekli Honda ar reģistrācijas numuru /reģ.numurs/ pa
Patversmes ielu no Tilta ielas puses Sīmaņa ielas virzienā atrodoties alkoholisko dzērienu ietekmē, kas
konstatēts ar alkometru AlcoQuant 6020 Nr.A113148, ar minimālo alkohola koncentrāciju izelpojamā gaisā
1.95 promiles. Protokols sastādīts uz ziņojuma pamata.
Atbildība par minēto pārkāpumu paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk - LAPK)
149.15 panta ceturtajā daļā (l.l.3).
Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2015.gada 17.marta spriedumu /pers. B/ atzīts par vainīgu LAPK
149.15 panta ceturtajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā un sodīts ar administratīvo arestu
uz 12 (divpadsmit) diennaktīm, naudas sodu 1300 eiro (viens tūkstotis trīs simti eiro) apmēra, atņemot
transportlīdzekļu vadīšanas tiesības uz 4 (četriem) gadiem.
Minēto spriedumu /pers. B/ pārsūdzēja, un ar Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas
2015.gada 16.jūnija spriedumu iepriekš minētais rajona tiesas spriedums atcelts un lieta nosūtīta jaunai
izskatīšanai.
Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2015.gada 12.oktobra spriedumu /pers. B/ atzīts par vainīgu
LAPK 149.15 panta ceturtajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanā un sodīts ar administratīvo
arestu uz 10 (desmit) diennaktīm, naudas sodu 1250 eiro (viens tūkstotis divi simti piecdesmit eiro) apmēra,
atņemot transportlīdzekļu vadīšanas tiesības uz 4 (četriem) gadiem (l.l.79-85).
Par minēto spriedumu /pers. B/ (turpmāk – sūdzības iesniedzējs) iesniedza apelācijas sūdzību, kurā
lūdz atcelt pilnībā Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2015.gada 12.oktobra spriedumu un izbeigt lietu.
Sūdzības iesniedzējs norāda, ka viņu nevar sodīt, jo viņam nebija nodoma vadīt transportlīdzekli, bet to
darīja pēc policista rīkojuma.
Situācija ir identiska Latgales tiesu apgabalā izskatītai administratīvā pārkāpuma lietai Nr.122007314, kurā
abas tiesu instances attaisnoja personu par transportlīdzekļa (turpmāk - t/l) vadīšanu alkohola reibumā, jo
apsūdzība balstījās uz melīgu policista ziņojumu un liecību tiesā. Ceļu policists lika vadītājam, kurš nekur
netaisījās braukt, sēsties pie stūres un braukt, lai pēc mirkļa varētu viņu apsūdzēt t/l vadīšanā alkohola
reibumā. Šī taktika tika nofilmēta ar videoreģistratoru, kas paglāba vadītāju no soda. Abās instancēs
konstatēja, ka vadītājam nebija nodoma vadīt t/l, līdz ar ko neizpildās LAPK 149.15 panta trešās daļas sastāvs.
Sūdzības iesniedzējs atsaucoties uz LAPK 239.panta 1.punktu norāda, ka, ja notikumā nav viņa
subjektīvās puses, tad lieta jāizbeidz. Tiesa nav vērtējusi subjektīvās puses iztrūkumu, bet gan uzreiz sākusi
ar LAPK 239.panta 4.punktā norādīto apstākļu izvērtēšanu.
Sūdzības iesniedzējs norāda, ka nepareizi ir tiesas secinājumi sprieduma 5.lpp. pēdējā rindkopā, ka
kritiku neiztur viņa arguments, ka t/l vadīja policistu norādījumu dēļ. Policisti deva rīkojumu pārvietot t/l.
Sūdzības iesniedzējs būdams likumpaklausīgs pilsonis, kas nozīmē arī izpildīt policistu rīkojumus, paklausīja
policista rīkojumam. Pretēji tiesas aizrādījumiem, sūdzības iesniedzējs nevar zināt, kāda ir motivācija šādam
rīkojumam, proti, vai tas nebalstās uz galējas nepieciešamības vai nepieciešamās aizstāvēšanās
līdzvērtīgiem svarīgiem apstākļiem.
Tāpat arī tiesas aizrādījums neiztur kritiku, jo jāņem vērā, ka sūdzības iesniedzējs bija vērā ņemamā
alkohola reibumā kā rezultātā krasi pasliktinās personas spriestspēja un apkārtējo apstākļu un notikumu
uztvere un kritiska izvērtēšana. Tas nozīmē, ka sūdzības iesniedzējam bija objektīvi apgrūtinātas spējas
kritiski izvērtēt policista dotā rīkojuma tiesiskumu.
Bez tam, sūdzības iesniedzējs atsaucoties uz likuma “Par policiju” 22.panta pirmo un trešo daļu norāda,
ka viņš nedrīkstēja nepakļauties policijas darbinieka rīkojumam aizbraukt ar automašīnu no vietas, kur tā bija
neatļauti novietota, pretējā gadījumā viņš tiktu sodīts par nepakļaušanos policijas darbinieka prasībām.
Tādējādi, izpildot policijas darbinieku obligātās prasības, viņš nav izdarījis administratīvo pārkāpumu.
Atsaucoties uz LAPK 9.panta pirmo daļu, sūdzības iesniedzējs norāda, ka ir redzams, ka viņš nav pieļāvis
ne nodomu, ne neuzmanību, atsaucoties arī uz Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo
lietu departamenta 2006.gada 14.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-454/2006 4.3.punkta 2.rindkopu norāda,
ka šajā lietā policijas prasībā pabraukt dažus metrus no aizliegtas vietas uz citu vietu, kur stāvēšana atļauta,
viņš nevarēja saskatīt neko acīmredzami pretlikumīgu.
Sūdzības iesniedzējs norāda, ka policistu liecības ir pretrunīgas un līdz ar to kritiski vērtējamas. Ir
nepareizi tiesas secinājumi sprieduma 6.lpp. 3.rindkopā, ka tiesai nav pamata neticēt policistu liecībām un, ka
pretrunas ir normāla parādība policistu liecībās. Turklāt ir apšaubāmas policistu liecības par to ka, sūdzības
iesniedzējs pats pēc savas gribas ir sācis vadīt t/l, nevis pēc viņu rīkojuma.
Sūdzības iesniedzējs atsaucas arī uz Latgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2013.gada
27.decembra spriedumā lietā Nr.112025613 10.lpp. 5.rinkopas pirmo teikumu attiecībā uz policistu
ziņojumiem.
Norāda, ka policistu nolaidības dēļ ir zudis būtisks pierādījums. Nepamatoti ir tiesas aizrādījumi
sprieduma 6.lpp. 2.rindkopā par to, ka sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis jebkādus pierādījumus, kas
apliecinātu viņa paskaidrojumus, jo saskaņā ar LAPK 243.panta otro daļu pierādīšanas pienākums ir policijai.
Sūdzības iesniedzējam nav saprotams, kāpēc tiesa nekādu kritiku nevelta policijai, kura nezināmu un
neatvainojamu iemeslu dēļ ir pazudinājusi objektīvu pierādījumu – videoierakstu.
Par videoierakstu veikšanu ar dienesta t/l uzstādīto kameru, sūdzības iesniedzējs atsaucas uz Latgales
apgabaltiesas 2014.gada 23.septembra spriedumā lietā Nr.122007314 5.lpp. 2.rindkopā norādīto. Šajā lietā
policists nepatiesi apmeloja pārkāpēju vairākkārt mainot paskaidrojumus un liecības.
Bez tam sūdzības iesniedzējs norāda, ka neviens viņam neizskaidroja tiesības apstrīdēt alkometra
mērījumus un lūgt medicīnisko pārbaudi. Šis ir būtisks procesuāls pārkāpums. Lai gan sūdzības iesniedzējs
atzīst, ka bija lietojis alkoholu, tomēr pārkāpuma kvalifikācija tiešā mērā ir atkarīga no precīzas promiļu skaita
noteikšanas, ko var pārbaudīt tikai medicīniskajā pārbaudē ārstniecības iestādē. Neizskaidrojot tiesības par
medicīnisko pārbaudi, nav ievērota t/l vadītāja pārbaudes procesuālā kārtība, tāpēc alkometra mērījumi nav
pieļaujami pierādījumi.
Izvērtējot apelācijas sūdzībā norādīto un ievērojot LAPK 289.2 0 panta pirmās daļas nosacījumus,
Krimināllietu tiesas kolēģija secina, ka apelācijas sūdzības iesniegšanas kārtība ir ievērota un saskaņā ar
LAPK 289.2 1 panta nosacījumiem apelācijas sūdzība apgabaltiesā ir izskatāma rakstveida procesā, bet
pamats tiesai pēc savas iniciatīvas pieņemt lēmumu par sūdzības izskatīšanu tiesas sēdē nebija objektīvi
konstatējams.
Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi sūdzībā norādītos argumentus, Krimināllietu tiesas
kolēģija atzīst, ka rajona tiesas spriedums ir likumīgs, pamatots un atstājams negrozīts, bet apelācijas
sūdzība ir noraidāma.
Novērtējusi pārsūdzēto spriedumu, Krimināllietu tiesas kolēģija atzīst, ka tajā ietvertais pamatojums ir
pareizs un pilnībā pietiekams, rajona tiesa ir pareizi, vispusīgi un pilnīgi konstatējusi lietas faktiskos apstākļus,
novērtējusi lietā esošus un spriedumā norādītos pierādījumus un tiesību normas, līdz ar to Krimināllietu tiesas
kolēģija, saskaņā ar LAPK 289.13 panta trešo daļu, pievienojas rajona tiesas (sprieduma lapas 4-7) motivācijai
un izvērstāku argumentu izklāstu šajā sakarā nenorāda.
Tiesas kolēģija atzīst, ka apelācijas sūdzība satur pēc būtības tos pašus argumentus un motīvus, kuri ir
atspoguļoti un izvērtēti rajona tiesas spriedumā, līdz ar ko tiesas kolēģija pievienojas rajona tiesas izdarītiem
secinājumiem, un atkārtota sūdzības argumentu un motīvu pārvērtēšana nav nepieciešama.
Tas, ka sūdzības iesniedzējs pauž atšķirīgu viedokli par pirmās instances tiesas spriedumā doto
vērtējumu, nevar būt par pamatu, lai atceltu minēto spriedumu.
Tiesas kolēģija atzīst, ka lietā nepastāv strīds par to, ka sūdzības iesniedzējs spriedumā norādītajā laikā
atradies alkohola reibuma stāvoklī, bet pastāv strīds vai /pers. B/ ir vadījis transportlīdzekli administratīvā
pārkāpuma protokolā norādītajos apstākļos, vai viņš pēc policijas darbinieku lūguma tikai ir pārvietojis
transportlīdzekli no vietas, kur tas bija neatļauti novietots. Bez tam ir strīds par to, vai alkometra mērījumi, ar
kuru tika konstatēta alkohola koncentrācija sūdzības iesniedzēja izelpojamā gaisā, ir pieļaujami pierādījumi
lietā, jo pēc sūdzības iesniedzēja vārdiem policijas darbinieki neizskaidroja viņam tiesības apstrīdēt alkometra
mērījumus un lūgt medicīnisko pārbaudi.
Tiesas kolēģija atzīst, ka izskatot administratīvā pārkāpuma lietu tiesai ir jānoskaidro, vai lietā ir iegūti
pietiekami pierādījumi, kas apstiprina administratīvā pārkāpuma protokolā norādīto un dod pamatu secināt, ka
pie atbildības sauktā persona, proti, /pers. B/ izdarīja LAPK 149.15 panta ceturtajā daļā paredzēto pārkāpumu.
LAPK 149.15 panta ceturtā daļa paredz, ka par transportlīdzekļa vadīšanu vai mācīšanu vadīt
transportlīdzekli, ja izelpotā gaisa vai asins pārbaudē konstatētā alkohola koncentrācija asinīs pārsniedz 1,5
promiles, — transportlīdzekļa vadītājam piemēro administratīvo arestu no desmit līdz piecpadsmit
diennaktīm, uzliek naudas sodu no tūkstoš divsimt līdz tūkstoš četrsimt euro un atņem transportlīdzekļu
vadīšanas tiesības uz četriem gadiem.
Līdz ar ko konkrētajā lietā, lai /pers. B/ sauktu pie administratīvās atbildības ir jāpierāda fakts, ka viņš
administratīvā pārkāpuma protokolā norādītajā laikā un vietā vadīja transportlīdzekli un izelpotā gaisa
pārbaudē konstatētā alkohola koncentrācija pārsniedza 1,5 promiles.
Tiesas kolēģija uzskata, ka viens no būtiskiem nosacījumiem, kas nodrošina likumības ievērošanu, ir
pietiekamu un likumā atļautu pierādījumu iegūšana.
LAPK 243.pants nosaka, ka pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir jebkuri fakti, uz kuru pamata
institūcijas (amatpersonas) likumā noteiktajā kārtībā nosaka administratīvā pārkāpuma esamību vai
neesamību, pie administratīvās atbildības sauktās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas
pareizā izlemšanā.
Alkohola koncentrāciju asinīs un izelpotajā gaisā nosaka atbilstoši Ministru kabineta 2005.gada 11.janvāra
noteikumiem Nr.15 „Kārtība, kādā nosakāma alkohola koncentrācija asinīs un izelpotajā gaisā un konstatējams
narkotisko vai citu apreibinošo vielu iespaids” (turpmāk – MK noteikumi Nr.15).
No MK noteikumiem Nr.15 izriet, ka alkohola koncentrāciju iespējams noteikt divos veidos: ar portatīvo
mērierīci (alkometru) vai ar medicīnisko pārbaudi, līdz ar ko neatbilst īstenībai sūdzības iesniedzēja
apgalvojums, ka precīza promiļu skaita noteikšana ir iespējama tikai medicīniskajā pārbaudē ārstniecības
iestādē.
Minēto noteikumu 3.punkts nosaka, ka “Transportlīdzekļa vadītāja pārbaudi veic ar viņa mutisku
piekrišanu”, savukārt, noteikumu 4.punkts nosaka, ka “ja transportlīdzekļa vadītāja pārbaudi alkohola
koncentrācijas noteikšanai izelpotajā gaisā nav iespējams veikt vai ja transportlīdzekļa vadītājs nepiekrīt
pārbaudes veikšanai vai tās rezultātiem, darbinieks izdara attiecīgu ierakstu šo noteikumu 8.punktā minētajā
protokolā, proti, transportlīdzekļa vadītāja pārbaudes protokolā, un attiecīgo personu divu stundu laikā nogādā
tuvākajā šo noteikumu 1.pielikumā minētajā ārstniecības iestādē medicīniskās pārbaudes veikšanai”.
Bez tam noteikumu 8.punkts nosaka, ja mērījumos konstatēts, ka alkohola koncentrācija izelpotajā gaisā ir
vienāda vai lielāka nekā Ceļu satiksmes likumā noteiktā alkohola koncentrācija asinīs, kuru sasniedzot aizliegts
vadīt transportlīdzekli, darbinieks aizpilda un paraksta transportlīdzekļa vadītāja pārbaudes protokolu.
Protokolam pievieno mēraparāta izdrukas, kas apliecina protokolā norādītos mērījumus.
Savukārt 9.punkts nosaka, ka transportlīdzekļa vadītāja paraksts uz darbinieka aizpildītā protokola
apliecina, ka attiecīgais transportlīdzekļa vadītājs piekrīt veiktās pārbaudes rezultātiem.
No minētām tiesību normām izriet, ka policijas darbiniekam ir pienākums nogādāt transportlīdzekļa
vadītāju uz medicīnisko pārbaudi tikai tad, ja pastāv noteikti apstākļi, proti, ja nav iespējams veikt alkohola
koncentrācijas pārbaudi izelpotajā gaisā vai ja transportlīdzekļa vadītājs nepiekrīt pārbaudes veikšanai vai tās
rezultātiem.
Tiesas kolēģija konstatē, ka no lietas materiāliem redzams, ka:
-/pers. B/ parakstījies Administratīvā pārkāpuma protokolā Nr.PC077821, no kura redzams, ka viņš ar
protokola saturu ir iepazīstināts, un ka LAPK 260.pantā noteiktās pie administratīvās atbildības sauktās
personas pienākumi un tiesības ir izskaidroti (l.l.3);
-veicot 2015.gada 14.martā /pers. B/ pārbaudi ar mērierīci (alkometru) „AlcoQuant 6020” Nr.A113148,
viņa izelpotajā gaisā konstatētas 1,95 promiles (atrēķinot maksimālo pieļaujamo kļūdu), turklāt /pers. B/
parakstījies Transportlīdzekļa vadītāja pārbaudes protokolā Nr.NB330944 ailē „Es, /pers. B/ piekrītu veiktās
pārbaudes rezultātiem” (l.l.5), kā arī parakstījies mēraparāta izdrukā (l.l.13).
Tādējādi no lietas materiāliem nepārprotami redzams, ka /pers. B/ piekrita gan pārbaudes veikšanai
alkohola koncentrācijas noteikšanai izelpotajā gaisā, gan tās rezultātiem, turklāt apliecināja to ar savu parakstu
transportlīdzekļa vadītāja pārbaudes protokolā Nr.NB330944 un parakstījās uz izdrukām, kuros ir norādīti
alkometra rādījumi, līdz ar ko tiesas kolēģija atzīst par nepamatotu sūdzības iesniedzēja argumentu par to, ka
alkometru mērījumi šajā lietā nav pieļaujami pierādījumi.
Par nepamatotu tiesas kolēģija atzīst sūdzības iesniedzēja argumentu par to, ka policijas darbinieku
/pers. F/ un /pers. G/ liecības ir pretrunīgas un līdz ar to kritiski vērtējamas.
Nelielas pretrunas minēto liecinieku liecībās ir konstatējusi jau pirmās instances tiesa, kura vienlaikus
atzinusi, ka šīs pretrunas nedod pamatu neticēt liecinieku /pers. F/ un /pers. G/ liecībām, tai skaitā daļā par
pamatfaktiem, proti, par to, ka sūdzības iesniedzējs iekāpa savā automašīnā un sāka braukt vēl pirms policijas
darbinieks lika viņam nobraukt malā.
Tiesas kolēģija pievienojas šim pirmās instances tiesas secinājumam un norāda, ka tiesu praksē ir
nostiprinājies, ka „Lai konstatētu, ka policijas darbinieks ir sniedzis nepatiesas liecības, ir nepieciešami
pārliecinoši pierādījumi (Sk. Administratīvās apgabaltiesas 2005.gada 3.decembra sprieduma lietā AA 13-
05/5 17.1.punktu, 2005.gada 9.decembra sprieduma lietā 666-05/5 15.1 punktu).
Tiesas kolēģija atzīst, ka šādi pierādījumi nav bijuši rajona tiesas rīcībā un nav arī apelācijas instances
tiesas rīcībā.
Tādējādi tiesas kolēģija atzīst par pierādītu to, ka 2015.gada 14.martā plkst.01.51 sūdzības iesniedzējs
spriedumā norādītajos apstākļos un vietā ar nodomu vadīja savu transportlīdzekli atrodoties alkoholisko
dzērienu ietekmē un izdarīja to vēl pirms policijas darbinieks lika viņam nobraukt malā.
Bez tam tiesas kolēģija, ņemot vērā to, ka pats sūdzības iesniedzējs atzina, ka aizstūrēšanas brīdī bija
vērā ņemamā alkohola reibumā, atzīst par nepamatotu sūdzības iesniedzēja argumentu, ka viņš nesaskatīja
neko acīmredzami pretlikumīgu policijas darbinieka rīkojumā pārvietot automašīnu citā vietā, tiesas ieskatā
sūdzības iesniedzējam bija jāsaprot, ka tādā stipra alkohola reibuma stāvoklī viņam nav tiesību vadīt
transportlīdzekli, neatkarīgi no tā, kas viņam lika to darīt, kā arī cik tālu vajadzēja nobraukt.
Tiesas kolēģija arī atzīst, ka apelācijas sūdzībā nav norādīts neviens jauns apstāklis, kas nebūtu bijis
zināms pirmās instances tiesai taisot spriedumu, un /pers. B/ pamatoti saukts pie administratīvās atbildības un
sodīts par LAPK 149.15 panta ceturtajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, līdz ar ko rajona
tiesas spriedums ir likumīgs un pamatots, atstājams negrozīts, bet sūdzības iesniedzēja sūdzība ir
noraidāma.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto un pamatojoties uz LAPK 289.1 2 panta otrās daļas 1.punktu, 289.21,
289.22pantu Krimināllietu tiesu kolēģija
nosprieda
Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2015.gada 12.oktobra spriedumu atstāt negrozītu, bet /pers. B/
apelācijas sūdzību noraidīt.
Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.
Tiesnesis B.Geimans
Tiesnese I.Jansone
Tiesnese L.Kuzmane