Supreme Court dismisses appeal as it fails to meet Administrative Procedure Law requirements for cassation review.

ECLI:LV:AT:2023:0718.A420287719.26.L

Lieta Nr. A420287719, SKA-831/2023

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS

Rīgā 2023.gada 18.jūlijā

[1] Senātā saņemta pieteicējas /pers. A/ kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2023.gada 14.jūnija spriedumu, ar kuru noraidīts

pieteicējas pieteikums par Valsts ieņēmumu dienesta 2019.gada 30.oktobra lēmuma Nr. 31.1-22.10/4842 atcelšanu.

Apgabaltiesa, sakarā ar Senāta 2023.gada 14.marta spriedumu izskatot lietu daļā atkārtoti, pievienojās pirmās instances tiesas sprieduma

motivācijai un atzina, ka Lietuvas uzņēmumi UAB „Kelisa”, UAB „Vilstas” un Igaunijas uzņēmums OÜ „Stonemaster” vispār nav nodarbojušies ar

saimniecisko darbību, tāpēc nevarēja sniegt būvniecības pakalpojumus pieteicējai, un pieteicēja to zināja. Līdz ar to likuma „Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli” 11. 9panta 5.1daļas izpratnē pieteicējas norādītais ieguldījums atsavinātajā nekustamajā īpašumā nav atzīstams par dokumentāri pierādītiem

izdevumiem, kas ir saistīti ar nekustamā īpašuma uzlabošanu un atjaunošanu. Tāpēc Valsts ieņēmumu dienests pamatoti pieteicējai noteica budžetā

maksājamo iedzīvotāju ienākuma nodokli un nokavējuma naudu.

[2] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 325.pantu apelācijas instances tiesas spriedumu administratīvā procesa dalībnieks var pārsūdzēt

kasācijas kārtībā, ja tiesa pārkāpusi materiālo vai procesuālo tiesību normas vai, izskatot lietu, pārsniegusi savas kompetences robežas un šis pārkāpums

novedis vai varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas. Atbilstoši 328.panta pirmās daļas 6.punktam kasācijas sūdzībā norāda, kādu materiālo vai

procesuālo tiesību normu tiesa pārkāpusi un pamatojumu, kā izpaužas šis pārkāpums. Savukārt 338.1panta pirmā daļa noteic, ka tiesnešu kolēģija

atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja kasācijas sūdzība neatbilst šā likuma 328.pantā minētajām prasībām.

Senatoru kolēģija turpmāk norādīto apsvērumu dēļ kasācijas sūdzību atzīst par neatbilstošu Administratīvā procesa likuma 328.panta pirmās daļas

6.punktam, tāpēc kasācijas tiesvedības ierosināšana ir atsakāma.

[3] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka apgabaltiesa nebija tiesīga pievienoties pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, jo iepriekš pirmās

instances tiesas spriedumu bija atzinusi par nepamatotu.

Šāds pieteicējas viedoklis ir kļūdains, jo, skatot lietu pirmo reizi, apgabaltiesa pieteicējai nelabvēlīgu pirmās instances tiesas spriedumu daļā atzina

par nepamatotu un taisīja pretēju spriedumu, savukārt Senāts šādu apgabaltiesas spriedumu atzina par tiesību normām neatbilstošu, tāpēc atcēla un lietu

nodeva apgabaltiesai jaunai izskatīšanai. Tā kā šis spriedums ir atcelts, tas nav stājies spēkā, tāpēc pretēji pieteicējas viedoklim tajā norādītā

argumentācija nav saistoša. Izskatot lietu no jauna, apgabaltiesa vēlreiz pārbaudīja un novērtēja lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus un pierādījumus, kā

rezultātā atzina, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pietiekams, tāpēc tam pievienojās. Šādas apgabaltiesas tiesības

paredz Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturtā daļa, un šīs tiesības neietekmē un nevar ietekmēt apgabaltiesas iepriekš taisītais un secīgi

atceltais spriedums konkrētajā lietā.

Turklāt pretēji pieteicējas viedoklim apgabaltiesai, izskatot lietu no jauna, nebija jāpārbauda apgabaltiesas iepriekšējā spriedumā norādītais

pamatojums. Tas ir kasācijas instances tiesas uzdevums. Senāts, pārbaudot apgabaltiesas spriedumu, ir izvērtējis tā tiesiskumu un ir norādījis, kāpēc šis

spriedums neatbilst tiesību normām. Savukārt apgabaltiesai, izskatot lietu no jauna, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 350.panta pirmajai daļai

Senāta sniegtā tiesību normu interpretācija ir obligāta. Apstāklis, ka pieteicēja nepiekrīt Senāta apsvērumiem, nenozīmē, ka tādējādi apgabaltiesai Senāta

spriedumā norādītā tiesību normu interpretācija nebija jāņem vērā. Pieteicēja apgabaltiesai nenorādīja un arī kasācijas sūdzībā nenorāda tādus

argumentus, kas liktu pārskatīt Senāta iepriekš paustās atziņas šajā lietā. Turklāt klaji nepamatots un maldīgs ir pieteicējas apgalvojums, ka apgabaltiesa,

izskatot lietu no jauna, ir ietekmējusies no Senāta šaubām un tāpēc pieteikumu noraidījusi. Šaubas nav atrodamas ne Senāta, ne apgabaltiesas spriedumā.

Senāta spriedumā ir norādīts, kādi apstākļi tiesai ir jāpārbauda un jānovērtē, lai noskaidrotu pieteicējas informētību par iesaistīšanos nodokļu

samazināšanas shēmā, savukārt apgabaltiesas spriedumā šie apstākļi ir pārbaudīti un novērtēti, kā arī norādīts, kādi secinājumi no tiem izriet un kāpēc.

[4] Pieteicēja uzskata, ka apgabaltiesa ir pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 247.panta trešo daļu, jo spriedumu pamatojusi ar jauniem

nepārbaudītiem apstākļiem, par kuriem procesa dalībniekiem nebija iespēju izteikties.

Senatoru kolēģija, pārbaudot minēto apgalvojumu kopsakarā ar tiesas spriedumu un lietas materiāliem, konstatē, ka lietā tika apspriesti visi lietas

būtiskie apstākļi un lietas dalībniekiem tika dota iespēja izteikties par tiem un iesniegt visus to rīcībā esošos pierādījumus vai arī norādīt uz to esību.

Secinājumu, ka pieteicējas norādītie Lietuvas un Igaunijas darījumu partneri ir fiktīvi, apgabaltiesa, tostarp pievienojoties pirmās instances tiesas

spriedumam, ir pamatojusi ar konkrētiem lietā esošiem pierādījumiem. Tāpat apgabaltiesa, ņemot vērā Senāta norādes, kas pieteicējai zināmas, vērtējusi

pašas pieteicējas informētību par strīdus darījumu saistību ar nepamatotu nodokļu samazināšanu un norādījusi konkrētus apstākļus un pierādījumus, kas

pamato pieteicējas informētību. Šādos apstākļos senatoru kolēģija nesaskata pamatu apgabaltiesas spriedumu atzīt par pārsteiguma spriedumu.

Turklāt, lai arī pieteicēja kasācijas sūdzībā norāda, ka apgabaltiesas secinājumi balstīti kļūdaini konstatētajos un novērtētajos apstākļos un

pierādījumos, būtībā no kasācijas sūdzības ir acīmredzami, ka pieteicēja nepiekrīt tiesas secinājumiem. Taču vispārīga nepiekrišana nerada pamatu

kasācijas tiesvedības ierosināšanai. Tāpat pieteicēja neizskaidro, kā tiesas norādītie un pieteicējas ieskatā nepareizi novērtētie apstākļi par uzņēmumu

deklarēto darbības veidu ietekmēja lietas iznākumu apstākļos, kad lietā ir konstatēts, ka pieteicējas norādītie darījumu partneri vispār nav veikuši

saimniecisko darbību un nav snieguši pieteicējai būvniecības pakalpojumus. Šajā sakarā kasācijas sūdzībā nav norādīts neviens pretarguments.

[5] Pieteicējas ieskatā apgabaltiesa nepamatoti atzinusi, ka lietā nav tiešu pierādījumu par nekustamajā īpašumā veiktajiem ieguldījumiem, bet ar

netiešiem pierādījumiem šādus ieguldījumus atzīt nevar. Pieteicēja uzskata, ka šāds secinājums ir pretrunā Senāta judikatūrai.

Senatoru kolēģija konstatē, ka apgabaltiesas spriedumā tik tiešām norādīts, ka lietā nav pārliecinošu tiešu pierādījumu par ieguldījumiem

nekustamajā īpašumā (nav pieteicējas darījumu partneru izrakstīto rēķinu un precīzu apmaksas dokumentu, kases kvītis ir izrakstījuši fiktīvi uzņēmumi, par

kuru grāmatvedību nav iespējams pārliecināties, liecinieku liecības ir vispārīgas u. c.). Taču, neskatoties uz minēto, apgabaltiesa pretēji pieteicējas

apgalvotajam nav atzinusi, ka ar netiešiem pierādījumiem nevar pierādīt nekustamajā īpašumā veikto ieguldījumu apmēru. Apgabaltiesa ir norādījusi, ka ar

tiem netiešajiem pierādījumiem, kurus iesniegusi pieteicēja, nav pietiekami, lai pierādītu strīdus izdevumus. Arī šajā sakarā jebkādi pretargumenti pēc

būtības kasācijas sūdzībā nav norādīti. Pieteicēja vienīgi analizē pierādījumus un norāda savu redzējumu par to, kā šie pierādījumi ir novērtējami un kādi

secinājumi ir izdarāmi. Taču kasācijas instances tiesa neizskata lietu pēc būtības, tātad nepārbauda un nevērtē pierādījumus. Tas nozīmē, ka uz

pierādījumu pārvērtēšanu vērstie kasācijas sūdzības argumenti kasācijas instances tiesā nav pieļaujami un nerada pamatu kasācijas tiesvedības

ierosināšanai.

Šādu pamatu nerada arī pieteicējas pārmetumi, ka tiesa nav devusi norādījumus, kādi dokumenti vai citi pierādījumi pieteicējai atbilstoši viņas

spējām būtu jāiesniedz. Šajā sakarā senatoru kolēģija vērš pieteicējas uzmanību uz to, ka, lai arī objektīvās izmeklēšanas princips no tiesas prasa aktīvu

iesaisti lietas izskatīšanā, tostarp dot lietas dalībniekiem norādījumus un ieteikumus, no tā neizriet tiesas pienākums iestāties kāda procesa dalībnieka vietā.

Tiesai nav pienākuma meklēt procesa dalībnieka apgalvojumus apstiprinošus pierādījumus (Senāta 2021.gada 12.marta sprieduma lietā Nr. SKA-

49/2021, ECLI:LV:AT:2021:0312.A420177016.8.S, 14.punkts). Līdz ar to objektīvās izmeklēšanas princips nesniedzas tik tālu, ka tiesai būtu

jāturpina iegūt pierādījumi vai jādod norādījumi pieteicējai par pierādījumu iesniegšanu līdz tiek panākta pieteikuma apmierināšana.

[6] Pieteicēja norāda, ka apgabaltiesa nav vērtējusi pieteicējas paskaidrojumus un vairākus pierādījumus.

Šāds apgalvojums neatbilst pārsūdzētā sprieduma saturam, jo tiesas spriedumā ir vērtēti visi lietā esošie pierādījumi, kā arī pieteicējas

paskaidrojumi gan par darījumu noslēgšanas apstākļiem, gan par konkrēto darbu veicēju izvēli un norēķinu veidu, gan arī paskaidrojumi par pieejamo

informāciju par darbu veicējiem darījumu noslēgšanas brīdī. Šos paskaidrojumus tiesa vērtējusi kopsakarā ar liecinieku liecībām un citiem pierādījumiem

lietā, norādot, kāpēc konkrētiem pierādījumiem tiek piešķirta priekšroka salīdzinājumā ar citiem pierādījumiem.

No kasācijas sūdzības argumentācijas izriet nepārprotams secinājums, ka pieteicēja nevis iebilst pret procesuālo tiesību normu pārkāpumiem, bet

gan pauž neapmierinātību ar to, kā tiesa vērtējusi lietas apstākļus un pierādījumus. Taču, kā jau minēts, kasācijas instances tiesas kompetencē nav ar

pierādījumu pārbaudi un vērtēšanu saistīti jautājumi. Tā kā pierādījumu ticamība ir viena no pierādījumu pazīmēm, tad attiecīgi kasācijas instances tiesas

kompetencē nav arī ticamības piešķiršana kādam no pierādījumiem, vai otrādi – atzīšana, ka kādam no pierādījumiem nav piešķirama ticamība.

[7] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa strīdus darījumus nav vērtējusi atbilstoši Civillikuma 1450. un 1518.pantam. Pieteicējas ieskatā tiesai,

atzīstot, ka strīdus darbus nav izpildījušas juridiskās personas, bija jāatzīst, ka tos ir izpildījušas šo juridisko personu amatpersonas.

Senatoru kolēģiju konstatē, ka šādu argumentu pieteicēja bija norādījusi jau apgabaltiesai un apgabaltiesa to ir izvērtējusi, norādot, kāpēc šis

arguments nav pamatots. Proti, tā kā pieteicēja budžetā maksājamā nodokļa aprēķinā ņēma vērā dokumentus, kuros kā pakalpojumu sniedzēji norādītas

konkrētas juridiskās personas, un tā kā pieteicēja lietas izskatīšanas gaitā skaidroja, ka darbu izpildītāji bija tieši šīs juridiskās personas, tad pieteicējai,

pierādot savu aprēķinu pareizību, bija pienākums iesniegt pierādījumus, kas apstiprina darījumu attiecības ar deklarētajiem darījumu partneriem. Tiesa

norādījusi, ka pieteicējas iesniegtie pierādījumi to neapstiprina. Kasācijas sūdzībā uz pretējo nav norādīts. Turklāt, atsaucoties uz Civillikuma normām,

pieteicēja nav ņēmusi vērā, ka tiesa, pārbaudot nodokļu aprēķinu pareizību, darījumu dokumentus vērtē atbilstoši nodokļu tiesiskajam regulējumam, nevis

atbilstoši Civillikuma normām.

[8] Pieteicēja atsaucas uz vairākiem spriedumiem, kas taisīti citās administratīvajās lietās, un uzskata, ka tiesa, neņemot vērā šos spriedumus, ir

pārkāpusi vienlīdzības principu.

Šāds pieteicējas apgalvojums nav pamatots, jo, lai arī kasācijas sūdzībā norādītajos spriedumos arī risināti ar kapitāla pieauguma aprēķināšanu

saistītie jautājumi, šo lietu un izskatāmās lietas apstākļi nav identiski, katrā lietā ir bijuši citādāki darījumu apstākļi, darījumu partneri, darījumu dokumenti

un citi pierādījumi. Tāpēc tas vien, ka citas lietas apstākļos un uz citu pierādījumu pamata tiesa ir atzinusi nodokļu maksātāja deklarētos izdevumus,

pretēji pieteicējas viedoklim nenozīmē, ka tādējādi tiesai identiski bija jārīkojas arī šajā lietā.

[9] Pieteicēja kasācijas sūdzībā vērtē Valsts ieņēmumu dienesta rīcību un lēmumu, kā rezultātā atsaucas uz Administratīvā procesa likuma

103.panta pirmo daļu un 250.panta otro daļu, uzskatot, ka tiesas rīcība neatbilst šīm tiesību normām.

Pirmkārt, pieteicēja nenorāda, kāda tieši tiesas rīcība ir pretrunā minētajām normām. Otrkārt, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 325.pantam

kasācijas instances tiesa pārbauda zemākas instances tiesas, nevis iestādes rīcības atbilstību tiesību normām, tāpēc pieteicējas apsvērumi par dienesta

rīcību kasācijas instances tiesā nav pārbaudāmi, un tie nerada pamatu kasācijas tiesvedības ierosināšanai.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta pirmo daļu, senatoru kolēģija

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar /pers. A/ kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2023.gada 14.jūnija spriedumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Senatore D. Makarova Senatore Dz. Amerika Senatore V. Krūmiņa