Court orders municipality to issue property rights certificate to church despite land dispute with another church.

Lietas Nr.A420388714

A42-01072-15/40

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

LIEPĀJAS TIESU NAMS

S P R I E D U M

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Liepājā 2015.gada 27.februārī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese S.Sērdiene,

piedaloties pieteicējas Aizputes autonomās evaņģēliski luteriskās draudzes pārstāvjiem /pers. D/, /pers. E/ un zvērinātam advokātam Renāram Briedim,

atbildētājas – Aizputes novada pašvaldības pusē pieaicinātās iestādes Aizputes novada domes pārstāvei Norai Patmalniecei,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc Aizputes autonomās evaņģēliski luteriskās draudzes pieteikuma daļā par labvēlīga

administratīvā akta izdošanu – pienākuma uzlikšanu Aizputes novada domei izsniegt Aizputes autonomajai evaņģēliski luteriskajai draudzei apliecību par

tiesībām uz īpašumu ar kadastra Nr./numurs A/Liepājas ielā 3, Aizputē, Aizputes novadā.

Aprakstošā daļa

[1] Aizputes autonomā evaņģēliski luteriskā draudze (turpmāk – Draudze) 2014.gada 13.maijā, 16.jūlijā un 11.septembrī vērsusies Aizputes

novada domē (turpmāk – Dome), lūdzot izdarīt papildinājumu vai izmaiņas Aizputes pilsētas zemes komisijas 2005.gada 17.maija lēmumā Nr.8 „Par

zemes īpašuma tiesību atjaunošanu Liepājas ielā 3, Aizputē” un izsniegt Draudzei dokumentu ar pareizu Draudzes nosaukumu, kā tas minēts Uzņēmumu

reģistra izsniegtajā dokumentā Nr.2-4-47291/2 un, pamatojoties uz likuma „Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām” (turpmāk – Atdošanas

likums) 8.pantu, izsniegt pieteicējai apliecību par īpašumtiesībām uz īpašumiem (ēkām, būvēm, celtnēm) (turpmāk Apliecība), kuras atrodas uz zemes

gabala Liepājas ielā 3, Aizputē (turpmāk – Īpašums).

Dome 2014.gada 24.septembrī pieņēma lēmumu Nr.366 (turpmāk – Lēmums), ar kuru atteica pieteicējai labot Aizputes pilsētas domes Zemes

komisijas 2005.gada 17.maija lēmumu Nr.8 un izsniegt Apliecību par tiesībām uz Īpašumu.

Dome Lēmumā norādījusi, ka uz vienu un to pašu īpašumu kulta būvi un zemesgabalu pretendē divas reliģiskās organizācijas – Latvijas

evanģēliski luteriskā baznīca (turpmāk – Baznīca) un pieteicēja. Tiesību normas neparedz pašvaldības deleģējumu risināt strīdus starp reliģiskām

organizācijām. Tāpat, pašvaldībai nav paredzētas tiesības labot zemes komisiju pieņemtos lēmumus, turklāt 2005.gada 17.maija lēmumā nav

pārrakstīšanās kļūda. Strīdus jautājumi starp Baznīcu un pieteicēju, kā arī strīdi, ja ir šķēršļi īpašuma tiesību reģistrācijai zemesgrāmatā, pieteicējai jārisina,

ceļot prasību tiesā.

[2] Pieteicēja iesniegusi tiesā pieteikumu, lūdzot atcelt Lēmumu, izdarīt izmaiņas Aizputes pilsētas domes Zemes komisijas 2005.gada 17.maija

lēmumā Nr.8, norādot tajā patreizējo Draudzes nosaukumu, un uzlikt par pienākumu Domei izsniegt pieteicējai Apliecību.

Pieteicēja uzskata, ka Lēmums pieņemts subjektīvi, tendenciozi, Baznīcas interesēs, un ignorējot faktiskos un tiesiskos apstākļus. Pieņemot

Lēmumu, nav ievērots objektīvās izmeklēšanas princips, patvaļas aizlieguma princips, būtiski pārkāpts arī privātpersonas tiesību ievērošanas, likuma

atrunas, demokrātiskās iekārtas, samērīguma un procesuālā taisnīguma princips, kā arī Satversmes 92.pants, kas ietver tiesības uz tiesas un iestādes

objektivitāti.

Draudzes ieskatā Dome nav ņēmusi vērā, ka pieteicēja kā noteiktā kārtībā reģistrēta draudze (pilnībā atjaunojusi savu juridisko statusu) saskaņā

ar Reliģisko organizāciju likuma 3.panta pirmo daļu ir reliģiska organizācija ar tiesībām uz saviem īpašumiem saskaņā ar Atdošanas likuma 6.pantu,

savukārt Baznīca kā reliģiskā savienība (baznīca) ir cita reliģiskā organizācija, kurai nav nekādu tiesību uz citu reliģisko organizāciju, tajā skaitā tās pašas

reliģiskās konfesijas, īpašumiem.

Draudze arī norāda, ka Dome prettiesiski atsaucas uz Augstākās tiesas 2012.gada 9.maija spriedumu saistībā ar Valtaiķu autonomo evaņģēliski

luterisko draudzi, jo šajā lietā ir citi faktiskie un tiesiskie apstākļi. Turklāt lietā nav sprieduma, kas būtu stājies likumīgā spēkā.

[3] Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses lēmumu nolemts pieņemt pieteikumu daļā par labvēlīga administratīvā akta izdošanu – pienākuma

uzlikšanu Domei izsniegt pieteicējai Apliecību par tiesībām uz Īpašumu.

Pieteikumu par Lēmumu daļā, ar kuru atteikts izlabot kļūdas un veikt izmaiņas Aizputes pilsētas domes Zemes komisijas 2005.gada 17.maija

lēmumā Nr.8, atteikts pieņemt. Tiesneses lēmums šajā daļā nav ticis pārsūdzēts un tādējādi ir stājies spēkā.

[4] Atbildētāja – Aizputes novada pašvaldības pusē pieaicinātā iestāde – Dome tiesai sniegtajā rakstveida paskaidrojumā pieteikumu neatzīst,

pamatojoties uz Lēmumā norādītajiem argumentiem, papildus paskaidrojot turpmāko.

[4.1] Lemjot par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, Dome vērtēja, vai pieteicējai ir tiesības iegūt īpašumā kulta būvi un zemesgabalu Liepājas

ielā 3, Aizputē.

Izlemjot jautājumu par Apliecības izsniegšanu, atkārtoti tika izskatītas Valsts zemes dienesta (turpmāk – Dienests) arhīvā esošās inventarizācijas

un zemes kadastra lietas, (zemes komisijas lieta arhīvā nav nodota). Dome atkārtoti izvērtēja iepriekš pieņemtos lēmumus un konstatēja, ka tie ir pretrunā

Atdošanas likuma 6.panta otrajai un trešajai daļai.

Tieslietu ministrijas 1994.gada 3.maija izziņā Nr.15-10/131 norādīts, ka Aizputes evaņģēliski luteriskā draudze visu laiku ir darbojusies

nepārtraukti, bet 1991.gadā mainījusi savu statusu, jo līdz 1940.gadam Aizputes evaņģēliski luteriskā draudze bija reģistrēta kā Baznīcas sastāvdaļa, bet

patlaban Aizputes evaņģēliski luteriskā draudze Baznīcā nesastāv un darbojas autonomi. Tieslietu ministrijas Reliģijas lietu pārvaldes 2008.gada 25.aprīļa

izziņā Nr.2.2-191 „Par īpašuma tiesību pārmantojamību” norādīts, ka nav Aizputes evaņģēliski luteriskās draudzes, kura savu darbību turpinātu Baznīcas

sastāvā. Domes rīcībā ir arī Tieslietu ministrijas Reliģijas lietu departamenta 1993.gada 19.jūnija izziņa Nr.17-10.

Tā kā pieteicēja darbojas autonomi un nav Baznīcas sastāvā, Dome secināja, ka pieteicēja nav pilnībā atjaunojusi iepriekšējās draudzes juridisko

statusu, darbojas ārpus Baznīcas un līdz ar to nevarēja un nevar pretendēt uz īpašuma tiesību atjaunošanu.

[4.2] Domē iesniegts Baznīcas 2014.gada 22.jūlija iesniegums, kuram pievienots Augstākās tiesas 2012.gada 9.maija spriedums, kurā norādīts

uz Atdošanas likuma tiesību normu pareizu piemērošanu. Spriedums ir stājies spēkā 2012.gada 9.maijā un lieta ir nodota jaunai izskatīšanai apelācijas

instances tiesā.

Sprieduma motīvu daļas 7.1.apakšpunktā izteiktais viedoklis par Valtaiķu autonomo evaņģēliski luterisko draudzi ir tieši attiecināms arī uz

Draudzi, jo abas draudzes darbojas autonomi, nevis Baznīcas sastāvā, t.i., draudzes nav atjaunojušas savu juridisko statusu, jo vairs nepastāv kā Baznīcai

piederīgas juridiskās personas.

[4.3] Dienesta izziņa nevar apliecināt tiesības uz Īpašumu, tai ir informatīvs raksturs.

[4.4] Ir izveidojusies situācija, kad uz Īpašumu pretendē Baznīca un pieteicēja. Baznīca ir apliecinājusi, ka izmantos tiesības iegūt Īpašumu. Strīdu

starp reliģiskajām organizācijām un citām juridiskām vai fiziskām personām par īpašuma atdošanu izskata tiesa civilprocesa kārtībā. Līdz ar to labvēlīga

administratīvā akta – Apliecības izdošana pieteicējai neatrisinās strīdu par īpašuma tiesībām. Strīds par tiesībām uz Īpašumu Draudzei un Baznīcai ir

risināms Kurzemes apgabaltiesā.

[5] Tiesas sēdē pieteicēja pieteikumā ietverto prasījumu daļā, par kuru ierosināta administratīvā lieta, uzturēja, pamatojoties uz pieteikumā

norādītajiem argumentiem.

Atbildētāja pieteikumā ietverto prasījumu neatzina, balstoties uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojumā norādītajiem argumentiem un

apsvērumiem.

Papildus iesniedza Tieslietu ministrijas 2015.gada 4.februāra vēstuli Nr.1-17/396 „Par viedokļa sniegšanu par īpašuma tiesību pārmantošanu”, no

kura izriet, ka Draudzi nevar uzskatīt par īpašuma tiesību pārmantotāju Atdošanas likuma 6.panta trešās daļas izpratnē (lietas 97.- 98.lapa).

Motīvu daļa

[6] Lietā ir strīds par to, vai Dome pamatoti atteikusi izsniegt pieteicējai Apliecību par tiesībām uz Īpašumu.

[7] Izvērtējot procesa dalībnieku sniegtos paskaidrojumus un lietā esošos pierādījumus, tiesa atzīst, ka pieteikums ir apmierināms.

[8] Saskaņā ar Atdošanas likuma 8.panta otro daļu pilsētas domes vai pagasta padomes izsniegtā Apliecība par tiesībām uz īpašumu ir īpašuma

tiesības apliecinošs dokuments.

Saskaņā ar Atdošanas likuma 8.panta pirmo daļu, pilsētas dome vai pagasta padome pieteikumu izskata triju mēnešu laikā pēc visu nepieciešamo

dokumentu saņemšanas un pieņem lēmumu par īpašuma objekta atdošanu natūrā vai par īpašuma kompensācijas piešķiršanu, vai par atteikumu atjaunot

īpašuma tiesības. Īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu uzskatāmas par atjaunotām vai pārmantotām ar brīdi, kad likumā noteiktajā kārtībā tiek

reģistrēts īpašuma tiesības apliecinošs dokuments, bet uz pārējo īpašumu – no šā īpašuma nodošanas brīža.

Tādējādi pamats Apliecības izsniegšanai saskaņā ar Atdošanas likuma 8.panta pirmajā daļā ietverto regulējumu ir Domes lēmums.

Saskaņā ar Atdošanas likuma 7.panta trešo daļu pilsētu zemju atdošana īpašniekiem vai viņu īpašuma tiesību pārmantotājām – reliģiskajām

organizācijām – notiek saskaņā ar Latvijas Republikas likumu „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”.

[7] No lietas materiāliem tiesa konstatē, ka 2005.gada 17.maijā Aizputes pilsētas domes Zemes komisija pieņēma lēmumu Nr.8, ar kuru nolēma

atjaunot Aizputes evaņģēliski luteriskai draudzei īpašuma tiesības uz zemes gabalu 11 323 kv.m. kopplatībā, kas atrodas Liepājas ielā 3, Aizputē (lietas

22.lapa).

[8] Atbilstoši likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 11.pantā noteiktajam, laikā, kad tika pieņemts 2005.gada 17.maija

lēmums Nr.8, likumdevējs izskatīt visus zemes pieprasījumus un pieņemt lēmumus likumā „Par zemes komisijām” noteiktajā kārtībā bija deleģējis pilsētas

zemes komisijām.

Tādēļ tiesa atzīst, ka Aizputes pilsētas domes Zemes komisijas 2005.gada 17.maijā bija kompetenta pieņemt lēmumu Nr.8 par īpašuma tiesību

atjaunošanu uz zemes gabalu.

[9] Kā redzams no Aizputes pilsētas Domes Zemes komisijas 2005.gada 17.maija lēmuma Nr.8, tas pieņemts, izskatot Aizputes evaņģēliski

luteriskai draudzes, reģistrētas Reliģijas lietu departamentā 1991.gada 7.jūnijā ar Nr.684, zemes pieprasījumu.

Lietā atrodas Reģistrācijas apliecība, izsniegta Aizputes evaņģēliski luteriskajai draudzei, kurā norādīts, ka Draudzes konfesionālā piederība ir

luteriskā (autonoma); tās statūti (satvesrsme, nolikums) reģistrēti Ministru padomes Reliģijas lietu departamentā 1991.gada 7.jūnijā a r Nr.684 un

atbilstoši likumam „Par reliģiskajām organizācijām” minētā organizācija iegūst juridiskas personas statusu (lietas 34.lapa).

Bez tam lietā atrodas Reliģijas lietu pārvaldes izsniegta Reliģiskās organizācijas – Aizputes autonomās evaņģēliski luteriskās draudzes,

reģistrācijas Nr.90000158293, apliecība Nr.RO1120, kas apliecina, ka Draudze reģistrēta 1991.gada 7.jūnijā (Reģistrācijas apliecība – lietas

18.lapa).

Turklāt lietā esošie dokumenti – Reliģisko lietu pārvaldes 2008.gada 25.aprīļa vēstule Nr.2.2-191 un Uzņēmumu reģistra Funkciju izpildes

departamenta 2014.gada 14.aprīļa vēstule Nr.2-4-47291/2 apliecina, ka reliģiskā organizācija Aizputes evaņģēliski luteriskā draudze ar nolikuma

reģistrācijas brīdi Reliģijas lietu departamentā 1991.gada 7.jūnijā ar Nr.684 ir atjaunojusi juridiskās personas statusu kā autonoma draudze; 1991.gada

30.jūnijā tā pārreģistrēta Tieslietu ministrijā ar nosaukumu „Aizputes autonomā evaņģēliski luteriskā draudze” ar Nr.AP-0877, savukārt 2003.gada

12.februārī – Reliģisko lietu pārvaldē ar valsts reģistra Nr.90000158293 (lietas 47.un 79.lapa). Ar Reliģisko lietu pārvaldes 2003.gada 12.februāra

lēmumu, Draudzei piešķirot valsts reģistra Nr.90000158293 un izsniedzot reģistrācijas apliecību Nr.RO1120, anulēta reģistrācijas apliecība Nr.AP-0877

(lietas 79.lapa).

No minētā tiesa secina, ka reliģiskā organizācija, kas Reliģijas lietu departamentā reģistrēta ar Nr.684, ir tā pati reliģiskā organizācija, kas

pārreģistrēta Tieslietu ministrijā ar Nr.AP-0877 un pēc tam Reliģisko lietu pārvaldē 2003.gada 12.februārī ar valsts reģistra Nr.90000158293.

Līdz ar to tiesai nerodas šaubas par to, ka Domes Zemes komisija, 2005.gada 17.maijā pieņemot lēmumu Nr.8, ir izskatījusi tieši pieteicējas

iesniegumu un 2005.gada 17.maija lēmuma Nr.8 adresāts ir pieteicēja.

[10] Lietā nav strīda par to, ka Aizputes pilsētas domes Zemes komisijas 2005.gada 17.maija lēmums Nr.8, ar ko nolemts atjaunot pieteicējai

īpašuma tiesības uz zemes gabalu 11 323 kv.m. kopplatībā, kas atrodas Liepājas ielā 3, Aizputē, nav pārsūdzēts, tāpēc stājies spēkā un kļuvis

neapstrīdams.

Lietā nav strīda arī par to, ka Dome, neraugoties uz to, ka uzskata, ka 2005.gada 17.maija lēmums Nr.8 nav bijis pareizs, līdz lietas izskatīšanas

pēc būtības pabeigšanai nav uzsākusi administratīvo procesu no jauna un nav to atcēlusi.

Tad, kad administratīvais akts kļuvis neapstrīdams, tas iegūst pastāvīgo spēkā esību, kas ir pamats tiesiskās paļāvības aizsardzībai. No šī brīža

administratīvā akta adresāts, kā arī trešās personas var paļautie uz ar administratīvo aktu radītu tiesisko attiecību pastāvīgumu (kontinuitāti).

Administratīvā akta pastāvīgā spēkā esība (neapstrīdamība) ir arī priekšnoteikums tā piespiedu izpildei (Briede J. 76.panta komentārs. Grām.:

Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Briede J.(zin.red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 749.lpp).

Tādēļ, ja administratīvais akts ir stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams, tas ir jāpilda. Tātad Domei uz 2005.gada 17.maija lēmuma Nr.8 pamata ir

jāizdod pieteicējai Apliecība par tiesībām uz minētajā lēmumā norādīto Īpašumu.

[11] Dome kā iemeslu tam, kāpēc pieteicējai netiek izsniegta Apliecība, min apstākli, ka uz vienu un to pašu īpašumu kulta būvi un zemes gabalu

pretendē divas reliģiskās organizācijas – Baznīca un Draudze, un starp šīm reliģiskajām organizācijām pastāv strīds par tiesībām.

Tiesa piekrīt Domei jautājumā, ka tiesību normas neparedz pašvaldības deleģējumu risināt strīdus starp reliģiskām organizācijām.

Turklāt, pārbaudot lietas materiālus un noklausoties procesa dalībnieku paskaidrojumus, tiesa atzīst, ka strīds, ja tāds arī kaut kādā ziņā pastāv,

pašreiz nevar ietekmēt Domes pienākumu pret pieteicēju – uz lēmuma, kas kļuvis neapstrīdams, pamata, izdot Apliecību.

Tiesa arī nekonstatē, ka Baznīca strīdus jautājumu par tiesībām uz Īpašumu risinātu juridiskā ceļā, proti, prasot Domei labvēlīga administratīvā

akta izdošanu vai risinot ar īpašumu saistītus jautājumus prasības kārtībā vispārējās jurisdikcijas tiesā. Kā redzams no lietas materiāliem, Baznīca Domei

paudusi vienīgi viedokli saistībā ar Īpašuma atdošanu pieteicējai un īpašuma tiesību pārmantojamību (sk. lietas 45.lapa).

Arī pārbaudot pieejamo informāciju Tiesu informācijas sistēmā, tiesa nekonstatē, ka Baznīca būtu ierosinājusi strīda risināšanu par īpašuma tiesību

atjaunošanu administratīvā procesa kārtībā Administratīvajā rajona tiesā.

Tāpēc Domes atsaukšanos uz tāda strīda esamību, kas būtu iemesls atteikties izdot Draudzei Apliecību, tiesa noraida kā nepamatotu.

[12] Civillietā, uz kuru ir atsaukusies atbildētāja, iesniedzot Augstākās tiesas Senāta 2012.gada 9.maija spriedumu lietā SKC-145/2012 (sk.

lietas 50.-60.lapa), ir atšķirīgi faktiskie apstākļi un citi procesa dalībnieki. Turklāt tajā tiek risināts strīds par īpašuma tiesībām. Tāpēc, izskatot šo

administratīvo lietu, tajā paustās atziņas tiesai nav saistošas.

[13] Tiesas sēdē Domes pārstāve papildus iesniedza Tieslietu ministrijas 2015.gada 4.februāra vēstuli Nr.1-17/396 „Par viedokļa sniegšanu par

īpašuma tiesību pārmantošanu”, no kuras izriet, ka Draudzi nevar uzskatīt par īpašuma tiesību pārmantotāju Atdošanas likuma 6.panta trešās daļas

izpratnē (lietas 97.- 98.lapa).

Tā kā administratīvais process par īpašuma tiesību atjaunošanu uz Īpašumu iestādē ir noslēdzies ar 2005.gada 17.maija lēmumu Nr.8, kas stājies

spēkā, kļuvis neapstrīdams un nav atcelts, arī Tieslietu ministrijas 2015.gada 4.februāra vēstulē paustajam viedoklim, kas balstīts uz faktisko apstākļu

analīzi un tiesību normām, izskatāmajā lietā nav juridiskas nozīmes.

[14] Ņemot vērā visu spriedumā minēto, tiesa atzīst, ka pieteicējas pieteikums ir apmierināms un Domei uzliekams par pienākumu izdot

Draudzei, reģ.Nr.90000158293, Atdošanas likuma 8.panta otrajā daļā paredzēto Apliecību par tiesībām uz Īpašumu, uz kuru tai ar Aizputes pilsētas

domes Zemes komisijas 2005.gada 17.maija lēmumu Nr.8 atjaunotas zemes īpašuma tiesības.

[15] Izskatot lietu, tiesa ir pārbaudījusi un izvērtējusi visus lietas materiālos esošos pierādījumus un izvērtējusi visus procesa dalībnieku

argumentus un apsvērumus.

Taču, sekojot Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta judikatūrai, kas veidojusies, pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūru, un atļauj tiesai procesuālās ekonomijas nolūkos izvērtēt un detalizēti atrunāt nolēmumā tikai tos argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem

no tiesību viedokļa (sk. Administratīvo lietu departamenta 2004.gada 23.novembra sprieduma 8.punktu lietā Nr.SKA-216, Administratīvo lietu

departamenta 2006.gada 28.februāra sprieduma 12.punktu lietā Nr.SKA-54) , tiesa pārējo pierādījumu un argumentu izvērtējumu spriedumā

neatspoguļo.

[16] Pieteicēja veikusi valsts nodevas samaksu 28,46 euro par pieteikuma iesniegšanu tiesā (lietas 7.lapa).

Atbilstoši APL 126.panta pirmajai daļai, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa

samaksāto valsts nodevu.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr.85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts

nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punktu, valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā pēc tiesas vai tiesneša nolēmuma stāšanās spēkā APL

126.pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.

Tā kā pieteikums ir apmierināms, no atbildētājas pusē pieaicinātās iestādes par labu pieteicējai piespriežama valsts nodeva 28,46 euro.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246. – 251.pantu, 254., 289. – 291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda:

apmierināt Aizputes autonomās evaņģēliski luteriskās draudzes pieteikumu.

Uzdot Aizputes novada domei divu nedēļu laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas izdot reliģiskajai organizācijai „Aizputes autonomā

evanģēliski luteriskā draudze”, reģ.Nr.90000158293, apliecību par tiesībām uz īpašumu, uz kuru ar Aizputes pilsētas domes Zemes komisijas 2005.gada

17.maija lēmumu Nr.8 atjaunotas zemes īpašuma tiesības.

Piespriest no atbildētājas – Aizputes novada pašvaldības pusē pieaicinātās iestādes – Aizputes novada domes par labu Aizputes autonomajai

evaņģēliski luteriskajai draudzei (reģistrācijas Nr.90000158293, juridiskā adrese Liepājas iela 3, Aizpute) valsts nodevu 28,46 euro apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Liepājas tiesu namā.

Tiesnese S.Sērdiene