Court dismisses firearm permit revocation appeal citing public safety and statutory balance of interests.

Lietas Nr. A420254025

A42-01009-26/6

ECLI:LV:ADRJRIT:2026:0407.A420254025.2.S

Administratīvā rajona tiesa

Rīgas tiesu nams

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2026.gada 7.aprīlī

Tiesa šādā sastāvā: tiesnese E.Apīne

piedaloties pieteicējam /Persona A/,

atbildētājas pusē pieaicinātās Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes pilnvarotajai

personai /Persona B/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu /Persona A/ pieteikumā par Valsts policijas Rīgas reģiona

pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes 2025.gada 16.oktobra lēmuma Nr.20/10/2-21 atcelšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvalde 2025.gada 16.oktobrī pieņēma lēmumu

Nr.20/10/2-21 “Par apstrīdēto 2025.gada 29.augusta lēmumu Nr.20/10/2/1-81” (turpmāk – Lēmums), ar kuru

atstāja negrozītu Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes /Struktūrvienība/

2025.gada 29.augustā pieņemto lēmumu Nr. Nr.20/10/2/1-81 “Par šaujamieroču nēsāšanas un glabāšanas

atļaujas Nr./Numurs/ anulēšanu” (turpmāk – Sākotnējais lēmums), ar kuru pieteicējam /Persona A/ anulēta

ieroča nēsāšanas atļauja Nr./Numurs/ (turpmāk – Atļauja).

[2] Pieteicējs tiesai lūdz Lēmumu atcelt, jo tas nav pamatots ar objektīviem faktiem un pierādījumiem, kā to

paredz Administratīvā procesa likuma (APL) 62.pants, un neapliecina Ieroču aprites likuma (turpmāk – IAL)

23.panta 9.punktā norādīto apstākļu esību iepretim pieteicēja 25 gadu nevainojamai ieroča aprites vēsturei.

Lēmums pamatots ar citas personas apmelojumiem, kā arī veselības stāvokļa vērtējums neatbilst normatīvo aktu

prasībām. Citas personas apgalvojumi par emocionālo vardarbību un alkohola lietošanu balstās uz subjektīviem

apgalvojumiem, bet 2025.gada 6.septembra ģimenes konflikta rezultātā nav sākts ne administratīvais, ne

kriminālprocess, arī alkohola reibums nav konstatēts. Atsauces uz medikamenta “Xanax” lietošanu un alkohola

patēriņu nav pamatotas ar ekspertīzes atzinumiem. Nav pamatots, kā atsevišķi alkohola lietošanas gadījumi vai

medikamentu lietošana rada apdraudējumu, un tas pārkāpj tiesiskās paļāvības principu un APL 84.pantu.

Pieteicējs savlaicīgi ir informējis iestādi par vēlmi glabāt ieroci deklarētajā adresē Ogrē, kā arī papildadresē

Siguldā, taču nav izskatīti alternatīvi risinājumi, kas ļautu Atļauju saglabāt, būtiski ierobežojot pieteicēja tiesības

uz īpašuma izmantošanu un personisko drošību.

Sākotnējā lēmuma pieņēmējam ir izteikts aizrādījums sakarā ar pieteicēja iesniegumu, tāpēc pieteicēja ieskatā

pastāv šaubas par objektīvu lēmumu.

[3] Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvalde (turpmāk – atbildētāja) paskaidrojumos

tiesai prasījumu neatzīst un lūdz pieteikumu noraidīt (lietas 20.lapa).

Atbildētāja norāda uz IAL mērķi, kas vērsts uz personu un sabiedrības drošības garantēšanu. Ieroča iegāde,

glabāšana un nēsāšana ir no tiesību normām izrietoša privilēģija, kas ir ārpus personai nepieciešamo

pamatvajadzību loka. Tā kā ierocis ir paaugstinātas bīstamības avots, personas tiesības to iegādāties un izmantot

ir samērojamas ar sabiedrības drošību.

No lietas materiāliem secināts, ka pieteicējs ir tendēts uz ilgstošu un pārmērīgu alkohola lietošanu, kā arī

personai nozīmēta psihotropo medikamentu terapija, kas paredzēta mērenu vai smagu trauksmes stāvokļu, ar

depresiju saistītas trauksmes, panikas traucējumu ar vai bez fobiski izvairīgas uzvedības gadījumos, panikas

lēkmju un fobijas profilaksē vai fobiski izvairīgas uzvedības ar panikas lēkmēm gadījumos. Minēto iemeslu dēļ

atbildētāja secināja, ka pietiek ar varbūtību, ka ieroci pieteicējs var pielietot ļaunprātīgi, apdraudēt sevi,

sabiedrisko kārtību vai drošību.

Pieteikumā norādītā 25 gadu pieredze nav dzelžains garants iespējai, ka nākotnē ierocis netiks izmantots

pretlikumīgi.

IAL 23.panta 9.punkts ietver iestādes pienākumu veikt individuālu vērtējumu, taču nenosaka, kādi informācijas

avoti var tikt izmantoti. Tāpēc “pamatotu ziņu” esība vienmēr tiek vērtēta kopsakarā ar lietā esošajiem

apstākļiem. Konkrētajā lietā šīs ziņas ir pietiekams pamats, lai Atļauju anulētu.

Sākotnējā lēmuma pieņēmējam aizrādījums izteikts, 2023.gadā neievērojot Iesnieguma likumu, un nav

pierādījumu, ka personai būtu interešu konflikts vai kāds traucējums objektīvi pildīt dienesta pienākumus.

[4] Tiesas sēdē pieteicējs prasījumu uzturēja, bet atbildētājas pārstāvis prasījumu neatzina.

Motīvu daļa

[5] Ar Lēmumu atbildētāja anulējusi Atļauju, pamatojoties uz IAL 24.panta pirmās daļas 1.punktu ar atsauci uz

IAL 23.panta 9.punktu, kam pieteicējs nepiekrīt, norādot, ka Lēmums ir prettiesisks un nav pamatots.

Tātad tiesai veicama pārbaude pār Lēmuma kā pieteicējam nelabvēlīga administratīvā akta tiesiskumu, ievērojot

atbildētājas norādīto pamatojumu.

[6] IAL 24.panta pirmās daļas 1.punkts noteic, ka “Valsts policija anulē ieroča atļaujas vai nepagarina to

derīguma termiņu, ja uz personu attiecas šā likuma 23. panta 1., 3., 4., 5., 7., 8., 9., 10., 11., 12., 13., 14., 15. un

16. punktā minētie aizliegumi”. Savukārt IAL 23.panta 9.punkts noteic, ka “šaujamieroča vai lielas enerģijas

pneimatiskā ieroča iegādāšanās atļauju, glabāšanas atļauju, nēsāšanas atļauju un ieroču kolekcijas atļauju

aizliegts izsniegt fiziskajai personai [..] par kuru Valsts policijai ir pamatotas ziņas, ka tā ieroci var pielietot

ļaunprātīgi, apdraudēt sevi, sabiedrisko kārtību vai drošību”.

Tātad ieroča atļaujai vienlīdz neizsniegšanas un anulēšanas pamats var būt situācijas, ja Valsts policija ieguvusi

ziņas, ka persona ieroci var pielietot ļaunprātīgi, apdraudēt sevi, sabiedrisko kārtību vai drošību, proti, ikvienā

no iespējamām situācijām – ļaunprātīga rīcība, sevis vai sabiedrības drošības vai sabiedriskās kārtības

apdraudējums – var tikt konstatēts atļaujas neizsniegšanas vai anulēšanas pamats.

Atbildētāja Lēmumā pareizi izprot un norāda tiesību normas jēgu, kā to skaidrojusi arī Augstākā tiesa citā lietā,

proti, “ierocis ir paaugstinātas bīstamības objekts, kura izmantošana vienmēr ir saistīta ar zināmu risku. Līdz ar

to pat salīdzinoši nelielai iespējamībai, ka ierocis var tikt izmantots negodprātīgi vai varētu tikt apdraudēta

sabiedrības drošība, jāpievērš pastiprināta uzmanība. Tiesības glabāt un nēsāt šaujamieroci ir piešķiramas īpašos

gadījumos, kad šo tiesību piešķiršana rada pārliecību, ka to rezultātā netiks varbūtēji negatīvi ietekmētas citu

personu tiesības un sabiedrības drošība. Līdz ar to ir pietiekami ar varbūtību, ka šāds apdraudējums varētu

rasties, lai būtu pamats personai atteikt šādas tiesības” (sk. Augstākās tiesas 2019.gada 31.jūlija sprieduma lietā

Nr.SKA-63/2019, 11.punktu).

Minētais nozīmē, ka ir pietiekami, ja administratīvā akta izdošanas nepieciešamību pamatojošie pierādījumi

apstiprina varbūtību, ka šāda situācija (ieroča ļaunprātīga izmantošana, sevis vai sabiedrības drošības un

kārtības apdraudējums) var rasties, nevis nešaubīgi pierāda šādu seku iestāšanos. Atbildētājas pieņemtais

Lēmums, kā tiesa jau norādīja, apstiprina pareizu tiesību normas izpratni, jo tās iegūtie pierādījumi apstiprina

varbūtību. Pamatots ir arī atbildētājas skaidrojums, ka likumdevējs nav noteicis, kādi konkrēti pierādījumi vai

informācijas avoti izmantojami administratīvā akta izdošanas pamatojumā, proti, IAL 23.panta 9.punkts

nenosaka nedz to, kādi informācijas avoti var tikt izmantoti, nedz arī detalizēti atspoguļo to, kāds ziņu kopums

ir pietiekams, lai atzītu, ka persona varētu ieroci pielietot ļaunprātīgi, apdraudēt sevi, sabiedrisko kārtību vai

drošību. Līdz ar to „pamatotu ziņu” saturs ir skaidrojams kopsakarībā ar lietā esošajiem apstākļiem un iestādes

sniegto novērtējumu (sal. sk. Augstākās tiesas 2019.gada 31.jūlija sprieduma SKA-63/2019 7. un 8.punktu).

Tamdēļ nav pamatoti pieteicēja iebildumi, ka Lēmums nav balstīts pierādījumos, bet gan citas personas

apmelojumos un subjektīvā attieksmē, jo pierādījumus atbildētāja ir ieguvusi, uzklausot gan lietā ziņas sniegušo

personu (lietas 40.lapa), gan apsekojot īpašumu un veicot ieroča glabāšanas vietas pārbaudi (lietas 48.lapa), gan

iegūstot ziņas no medicīnas iestādēm (lietas 34.lapa, 39.lapa) un pašvaldības policijas (lietas 66.lapa). Minēto

pieprasījumu un saņemto atbilžu apjoms liecina par vispusīgu faktu noskaidrošanu, līdz ar ko nav pamata

pieteicēja apgalvojumam par to, ka Lēmums balstīts citas personas teiktajā. Lēmums liecina, ka atbildētāja ir

veikusi pierādījumu novērtējumu un izdarījusi no tiem secinājumus. Tas, ka tie nesakrīt ar pieteicēja skatījumu,

nav pamats atzīt, ka atbildētājas administratīvais akts ir subjektīvs. Lietā ir uzklausīti un izvērtēti pieteicēja

paskaidrojumi, kas nozīmē, ka procesuālās tiesības pieteicējam ir nodrošinātas, tostarp, pieteicējam bija tiesības

gan sniegt papildu ziņas, gan atspēkot atbildētājas iegūtos pierādījumus ar citiem pierādījumiem, jo arī

pieteicēja sniegtie paskaidrojumi paši par sevi saskaņā ar APL 161.pantu nav atzīstami par pierādījumiem, ja tos

neapstiprina citi lietā iegūti un nostiprināti pierādījumi. Tomēr pieteicējs pierādījumus, kas atspēko atbildētājas

iegūtās ziņas, nav sniedzis.

Tiesa piekrīt atbildētājas paskaidrojumā norādītajam, ka 25 gadu līdzšinējā pieredze nav atzīstama par

neapstrīdamu pierādījumu, ka neiestāsies IAL 23.panta 9.punkta gadījums. Lai arī netiek apstrīdēts, ka

pieteicējam Atļauja ir ilgstoši un pārkāpumi ieroču aprites jomā lietā nav fiksēti, 25 gadi ir pietiekami ilgs

periods cilvēka mūžā, kurā mainās gan personas fiziskās, gan mentālās prasmes, iekšējo un ārēju faktoru

ietekmē mainot personas rīcību, vērtības, uzvedību utml. Tamdēļ ilgstoša pieteicēja pieredze ieroču apritē nav

pietiekami būtisks arguments, kas neapstrīdami atspēko Lēmumu, kurā aplūkots salīdzinoši nesens pārbaudes

periods un aktuālie apstākļi, kas konstatēti neilgi pirms Lēmuma pieņemšanas.

Tamdēļ tiesai jāveic pārbaude pār atbildētājas iegūtajām un nostiprinātajām aktuālajām ziņām kopsakarā ar

Lēmumā izdarītajiem secinājumiem.

[7] Atbildētāja ir pamatojusi Lēmumu ar citas personas ziņām par pieteicēja vardarbīgu uzvedību, alkoholisko

dzērienu lietošanu un psihotropo medikamentu lietošanu.

Pārbaudot lietā esošos pierādījumus, tiesa gūst apstiprinājumu, ka Elektronisko notikumu žurnālā informācija

apstiprina, ka 10.06.2025. ir bijis izsaukums, lai pārbaudītu iespējamu vardarbību pret nepilngadīgo no

pieteicēja puses un adresē ir bijis pieteicējs, cita persona un bērns (lietas 73.lapa), bet 06.09.2025. ir bijis

izsaukums, kas skar pieteicēja un citas personas kopīga bērna aprūpes tiesības (lietas 66.lapa, 71.lapa).

Tiesa nesaskata pamatu apšaubīt pierādījumu pieļaujamību, jo augšminētās ziņas sniegtas no Elektroniskā

notikumu žurnāla, no pašvaldības policijas puses un oficiāla pieprasījuma ietvaros. Vienlaikus nav konstatējams,

ka tās būtu neobjektīvas vai tām būtu mainīts saturs. Saistībā uz 10.06.2025. notikumu ir norādes no citas

personas par pieteicēja vardarbību un alkoholisko dzērienu lietošanu, uz ko pieteicējs savā 10.06.2025.

paskaidrojumā visu noliedz (lietas 42.lapa). Tātad faktiski ir pieteicēja paskaidrojums pret citas personas

paskaidrojumu. Tomēr citas personas, kas cita starpā ir pieteicēja nepilngadīgā bērna māte un ar kuru tas

atradies kopdzīvē, paskaidrojumu apstiprina citi pierādījumi, kas ir pamats piešķirt paskaidrojumam ticamību.

Piemēram, attiecībā uz 06.09.2025. notikumu konstatējams, ka tajā policijas darbinieki norāda uz personas

atrašanos alkohola reibumā, proti, “no vīrieša izelpas nāca spēcīga alkoholam raksturīga smaka, kā arī vīrietis

runāja neskaidri” (lietas 66.lapa). Tiesai nav pamata neticēt šim ierakstam žurnālā, jo nav konstatējams iemesls,

kālab pašvaldības policijas darbiniekiem būtu interese sniegt nepatiesas ziņas par sliktu pieteicējam vai policijas

darbinieks nespētu identificēt personas stāvokli pēc citām pazīmēm, kā vien alkohola koncentrācijas noteikšanas

asinīs vai izelpā. Notikumu izklāsts ir pietiekami izsmeļošs un nepārprotams, kas atspoguļo situāciju pārbaudes

brīdī, tostarp, ticama ir personas atrašanās alkoholisko dzērienu ietekmē.

Alkoholisko dzērienu lietošanu apstiprina arī SIA “Ogres rajona slimnīca” sniegtās ziņas par notikumu

20.05.2024. (lietas 34.-37.lapa), kad pieteicējam konstatēta trauma kā kritiena sekas pēc alkoholisko dzērienu

lietošanas, turklāt pacientam joprojām esot alkohola reibumā – 3,96 promiles (lietas 36.lapa). Šīs ziņas iegūtas

un sniegtas vēl pirms 2025.gada notikumiem, kas tās ļauj atzīt par objektīviem pierādījumiem.

Minētie pierādījumi saskan ar citas personas sniegtajām ziņām un apstiprina to saturu daļā, kas skar alkoholisko

dzērienu lietošanas epizodes. Tāpat apstiprinās arī ziņas par medikamentu lietošanu, par ko sniedz atbildi

ģimenes ārste (lietas 39.lapa). Atbildē ir norāde uz medikamenta “Xanax” lietošanu 1 mg tablets, 1 mg; 60

tabletes; 1 tableti; vakarā diagnozei M48.0 (sk. ģimenes ārstes atbildes 2. un 4.punktu).

Tātad, lai arī atbildes par kādu pieteicēja ārstēšanos pie narkologa vai psihiatra ir noliedzošas, minētais pamatoti

licis atbildētājai aplūkot pieteicējam izrakstīto zāļu ietekmi uz personas dzīvesveidu un alkohola lietošanu, jo

gan cita persona norādījusi paskaidrojumā, ka zāles tiek lietotas, gan arī pārbaudes periodā apstiprinās alkohola

lietošana. Lai arī tieši pierādītas ir atsevišķas epizodes, ievērojot, ka tās saskan ar citas personas sniegtajām

ziņām, lielāka ticamība piešķirama arī pārējam iesnieguma saturam.

Tiesas ieskatā apstāklis, ka pieteicējs lieto medikamentus, kuri nav savienojami ar alkoholisko dzērienu

lietošanu, liecina par potenciālu kontroles trūkumu un risku, uz ko norāda atbildētāja. Tieši pieteicējam bija

jāsniedz pierādījumi, kas atspēkotu atbildētājas secinājumus un izslēgtu šaubas par kaitējuma iespējamības

iestāšanos, taču tādu lietā nav, piemēram, medicīnas dokumentācija, ārstējošā ārsta skaidrojošs izraksts no

medicīnas dokumentācijas vai citi pierādījumi.

Lietā nav strīda par to, ka pieteicējam ir bijis izrakstīts “Xanax”, ko atbildētāja skaidro kā medikamentu, kas

“indicēts mērenu vai smagu trauksmes stāvokļu, ar depresiju saistītas trauksmes, panikas traucējumu ar vai bez

fobiski izvairīgas uzvedības gadījumos. Xanax indicēts arī panikas lēkmju un fobijas profilaksē vai atvieglošanā

pacientiem, kuri cieš no fobiski izvairīgas uzvedības ar panikas lēkmēm” (sk. arī

https://zalulietosanasinstrukcija.lv/xanax-1-mg-tabletes-97-0165-04#info). Minētais no pieteicēja puses nav

apstrīdēts, kā arī nav sniegti skaidrojumi par lietošanas periodiem vai nozīmēšanas iemesliem, izņemot tās

ziņas, ko sniegusi ģimenes ārste. Tātad atbildētāja pamatoti norāda arī uz to, ka šīs zāles var tikt izmantotas tādu

slimību ārstēšanai, kas rada ietekmi uz izmainītu personas uztveri, maņām, uzvedību. Savukārt ir gadījumi, kad

šī medikamenta kombinēšana ar citiem medikamentiem vai alkoholu var radīt negatīvu ietekmi, un arī to

atbildētāja norāda kā pamatu Lēmuma pieņemšanai. Atbildētājas norādīto ziņu apstiprinājumu gūst arī tiesa,

ieskatoties publiski pieejamā šādu zāļu lietošanas instrukcijas saturā.

Vienā no daudzām šo zāļu lietošanas instrukcijām (sk. https://dati.zva.gov.lv/zalu-registrs/info/97-0165?

r=aHR0cHM6Ly9kYXRpLnp2YS5nb

3YubHYvemFsdS1yZWdpc3Rycy8%2FaXNzPTEmYW1wO3E9QWxwcmF6b2xhbXVt) ir norāde, ka “Xanax

lietošanas laikā jāatturas no alkohola lietošanas”, bet brīdinājumos, ka “Tāpat kā visu benzodiazepīnu lietošanas

gadījumā, atkarības risks ir lielāks, ja lietotas lielākas devas un ārstēšana bijusi ilga. Vēl lielāks risks ir

pacientiem, kas agrāk pārmērīgi lietoja alkoholu vai ļaunprātīgi lietoja zāles. Līdzko attīstījusies atkarība,

pēkšņas ārstēšanas pārtraukšanas gadījumā var parādīties atcelšanas simptomi, kas var izpausties kā

galvassāpes, sāpes muskuļos, pārmērīgs uztraukums, sasprindzinājums, nemiers, apjukums, aizkaitināmība un

bezmiegs. Smagos gadījumos var zust sajūta par realitāti vai apziņa par savu personību [..]”.

Tātad, pirmkārt, pieteicējam ir bijušas izrakstītas zāles, kas primāri tiek lietotas izmainītas uztveres un

uzvedības ārstēšanai, bet kombinācijā ar alkoholu pašas var būt iemesls un radīt šādas sekas. Otrkārt,

neskatoties uz minēto medikamentu īpašībām un aizliegumu, pieteicējs pagātnē nav atturējies no alkoholisko

dzērienu lietošanas, kas savukārt neizslēdz iespējamību, ka šīs kombinācijas rezultātā persona var nepamatoti

lietot ieroci un nodarīt kaitējumu sev vai sabiedrībai. Tiesa attiecībā uz minēto atkārtoti norāda, ka tāda

iespējamība pastāv, nevis ka tā noteikti iestāsies. Tiesību normas jēga un Augstākās tiesas skaidrojums liecina,

ka pietiek ar iespējamību, lai personai varētu tikt ierobežotas tiesības uz ieroča iegādi, glabāšanu, nēsāšanu.

Minēto apstākļu kopsakarā atbildētāja pamatoti norāda, ka “Būtiska uzmanība ir piešķirama ne tikai notikuma

faktiem, bet pat salīdzinoši nelielai iespējamībai, ka tālākās notikumu attīstības ietvaros var tikt veiktas

darbības, kurā tiek izmantoti šaujamieroči. Līdz ar to šādu tiesību piešķiršana ir attaisnojama tad, ja to rezultātā

varbūtēji nevar tikt negatīvi ietekmētas pārējo personu tiesības uz dzīvību, veselību un kopējo sabiedrisko

drošību. Turklāt, pat ja patreiz šāds apdraudējums nepastāv, ir pietiekami izskatāmajā gadījumā tikai ar

varbūtību, ka nākotnē šāds apdraudējums var rasties” (lietas 8.lapa).

Tādējādi kopsakarā ar citas personas sniegtajām ziņām, medicīnas dokumentāciju un pašvaldības policijas

sniegtajām ziņām tiek apstiprināts Lēmuma satura pamatojums par iespējamu apdraudējuma risku, kas saskan ar

IAL 28.panta 9.punktu, un atbildētājai ir bijis pamats pieņemt Lēmumu.

Pieteicējs apstrīd to, ka atbildētāja ir izdarījusi medicīniska rakstura secinājumus, tomēr tiesas ieskatā minētais

nav atzīstams par kādu pieteicēja veselības stāvokļa novērtējumu, ko atbildētājai nav tiesību veikt, bet gan zāļu

lietošanas instrukcijas izpēti un novērtēšanu, kas nesaistās ar speciālu medicīnas zināšanu nepieciešamību. Ar to

tiesa paskaidro, ka lietošanas instrukcijas tiek gatavotas katram medikamentu lietotājam, kas nav farmaceiti vai

medicīnas darbinieki, saprotamā veidā un teksts par “Xanax” nesavienojamību ar alkoholisko dzērienu

lietošanu, kā arī potenciālās sekas ir skaidras un nepārprotamas.

[8] Attiecībā uz pieteicēja iebildumiem, ka atbildētāja nav izvērtējusi citas iespējas, izvēloties Atļaujas

anulēšanu, tiesa norāda, ka IAL 29.panta pirmās daļas 1.punkts noteic pienākumu izdot obligātu administratīvo

aktu, proti, konstatējot IAL 28.panta 9.punkta priekšnoteikumus, likums neparedz iestādei rīcības brīvību akta

izdošanā. Tā kā atbildētāja ir pierādījusi potenciāla apdraudējuma iestāšanās iespējamību, Lēmuma pieņemšana

ir pamatota un attaisnojama.

Nav pamatots pieteicēja viedoklis, ka ieroča nēsāšana ir tiesība, kura pieteicējam nepamatoti tiek atņemta, jo

Augstākā tiesa citā lietā ir norādījusi, ka “tiesības uz ieroci privātpersonai netiek garantētas nedz Latvijas

Republikas Satversmē, nedz Latvijai saistošajos starptautiskajos cilvēktiesību aktos. Līdz ar to likumdevējam ir

plaša rīcības brīvība lemt par ieroču aprites regulējumu valsts teritorijā, privātpersonai izvirzītajām prasībām

ieroča atļaujas saņemšanai, kā arī par ierobežojumiem ieroča atļaujas saņemšanai un spēkā esībai” (sk.

Augstākās tiesas 2021.gada 30.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-648/2021, 7.punktu). Tieši “sabiedrības

drošība ir viena no konstitucionālajām vērtībām, kuras labad var ierobežot Latvijas Republikas Satversmē

noteiktās pamattiesības (Satversmes 116.pants). Līdz ar to katrā konkrētā gadījumā ir izvērtējami lietas faktiskie

apstākļi, ņemot vērā likumdevēja noteikto pamatvērtību aizsardzību un to, vai ir sasniegts tāds līmenis, kas rada

apdraudējuma risku un pakļauj briesmām minētās vērtības” (sal. sk. Augstākās tiesas 2019.gada 31.jūlija

sprieduma SKA-63/2019 7.punktu).

Tādējādi pieteicējam ir tiesības saglabāt Atļauju tikai tad, ja tiek izpildīti visi likumdevēja norādījumi, proti,

pieteicēja un sabiedrības interešu saskaņošanu ir veicis jau likumdevējs, kurš ir “centies samērot vienas

personas interesi glabāt un turēt ieroci ar sabiedrības interesi nodrošināt drošību, neatstājot ieroča izmantošanu

tikai cilvēka paša ziņā” (sk. Augstākās tiesas 2011.gada 17.marta sprieduma lietā Nr. SKA-109/2011 7. un

8.punktu). Tā kā izskatāmajā lietā minētais no pieteicēja puses nav izpildīts, atbildētāja pamatoti pieņēmusi

Lēmumu.

Tas apstāklis, ka pieteicējs ir sūdzējies par to amatpersonu rīcību, kuras veikušas kādas procesuālās darbības

saistībā ar pieteicēju (lietas 50.lapa, 51.lapa) nav pamats atzīt, ka dokumenti, kas tapuši pirms personas

sūdzībām vai to laikā, būtu nepatiesi.

Attiecībā uz interešu konflikta esību Sākotnējā lēmuma pieņemšanā tiesa saskata, ka tā pieņēmējam būtu bijis

jānovirza lēmuma pieņemšana citai amatpersonai, jo, lai arī dienesta pārbaude par neatbildēšanu uz iesniegumu

noslēdzās ar aizrādījumu, kas nav atzīstams par disciplinārsodu, administratīvā akta izdošana no šīs

amatpersonas puses pēc pārbaudes pabeigšanas vērotājam no malas varētu radīt šaubas par objektivitāti.

Administratīvā rajona tiesa konkrētajā gadījumā nekonstatē, ka minētais ir radījis Lēmuma prettiesiskumu, jo

pieteicējs izmantoja Sākotnējā lēmuma apstrīdēšanas tiesības un augstāka amatpersona pieņēma Lēmumu

saskaņā ar APL 81.panta pirmo daļu, kas nosaka pienākumu izskatīt lietu vēlreiz pēc būtības. Tas nozīmē, ka

augstāka amatpersona, izdodot administratīvo aktu, ir aizstājusi zemāku amatpersonu un vienlaikus patstāvīgi

pārbaudījusi pierādījumus, šaubas par objektivitātes trūkumu novēršot.

Nav nozīmes pieteicēja argumentiem par vēlmi mainīt ieroča glabāšanas adresi, jo minētās adreses maiņa,

pirmkārt, nav Lēmuma pamatojumā, bet, otrkārt, arī atbildētājas saskatītais potenciālais apdraudējums nav

vērtējams tikai kopā ar ieroča atrašanās vietu vai kādu apdraudējumu konkrētai personai. Tamdēļ, lai arī

pieteicējs nav savlaicīgi veicis darbības ieroča glabāšanas vietas adreses maiņai, minētais nav administratīvā

akta pamatojums un kā tāds nav papildus jāpārbauda.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu, 253..pantu, 289.-291.pantu, tiesa

nosprieda

noraidīt /Persona A/ pieteikumu par Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes

2025.gada 16.oktobra lēmuma Nr.20/10/2-21 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas,

iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese /./ E.Apīne

/./