Supreme Court suspends proceedings and refers Constitutional Court case regarding unconstitutional prison regime review appeal ban.

Lieta Nr.6-7-00041-16

SKA-887/2016

L Ē M U M S

Rīgā 2016.gada 29.jūnijā

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments šādā sastāvā:

tiesnese J.Briede

tiesnese V.Kakste

tiesnese V.Krūmiņa

rakstveida procesā izskatīja Jelgavas prokuratūras prokurora blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2016.gada 25.februāra

lēmumu, ar kuru atteikts pieņemt pieteikumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Jelgavas cietuma Izvērtēšanas komisijas 2015.gada 21.oktobra lēmumu notiesātais /pers. A/ (turpmāk – pieteicējs) tika pārcelts no slēgtā

tipa cietuma augstākās režīma pakāpes uz slēgtā tipa cietuma vidējo režīma pakāpi.

2015.gada 26.oktobrī pieteicēja pārstāve zvērināta advokāte vērsās Ieslodzījuma vietu pārvaldē ar apstrīdēšanas iesniegumu, lūdzot atcelt

2015.gada 21.oktobra lēmumu par soda izciešanas režīma pastiprināšanu pieteicējam.

Ieslodzījuma vietu pārvalde, izskatot apstrīdēšanas iesniegumu, 2015.gada 23.decembrī atstāja negrozītu apstrīdēto lēmumu.

2015.gada 9.decembrī Jelgavas prokuratūras prokurors Ieslodzījuma vietu pārvaldei iesniedza protestu, lūdzot pilnībā atcelt Jelgavas cietuma

Izvērtēšanas komisijas 2015.gada 21.oktobra lēmumu.

2016.gada 20.janvārī Ieslodzījuma vietu pārvalde sniedza atbildi Nr.1/15-741, kurā noraidīja prokurora iesniegto protestu.

[2] 2016.gada 4.februārī Jelgavas prokuratūras prokurors vērsās Administratīvajā rajona tiesā, lai aizstāvētu pieteicēja tiesības un tiesiskās

intereses, un lūdza atcelt Jelgavas cietuma Izvērtēšanas komisijas 2015.gada 21.oktobra lēmumu.

[3] Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneša 2016.gada 25.februāra lēmumu nolemts atteikties pieņemt pieteikumu. Lēmums pamatots ar turpmāk

minētajiem argumentiem.

[3.1] Atbilstoši Latvija Sodu izpildes kodeksa (turpmāk – kodekss) 50.21panta pirmajai daļai notiesātais sūdzību par izvērtēšanas komisijas

lēmumu var iesniegt Ieslodzījuma vietu pārvaldei 10 dienu laikā no lēmuma pieņemšanas dienas. Panta piektā daļa paredz, ka Ieslodzījuma vietu

pārvaldes lēmums nav pārsūdzams. Secināms, ka Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2016.gada 20.janvāra lēmums nav pārsūdzams.

[3.2] Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmums, izskatot sūdzību par cietuma izvērtēšanas komisijas lēmumu, ir iestādes iekšējs lēmums. Strīdi, kas

saistīti ar iestādes iekšējiem lēmumiem, risināmi valsts pārvaldes ietvaros pakļautības kārtībā.

[3.3] Līdz 2015.gada 31.janvārim, kamēr nebija stājušies spēkā grozījumi kodeksā, sūdzības vai protestus par brīvības atņemšanas iestādes

administratīvās komisijas lēmumiem izskatīja vispārējās jurisdikcijas tiesa. Nav pamata apšaubīt, ka, pieņemot grozījumus kodeksā, likumdevējs ir

izvērtējis izvērtēšanas komisijas lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas nepieciešamību, mainot iepriekš noteikto kārtību un vairs neparedzot tiesības

vērsties tiesā. Tādējādi tiesas kompetencē nav grozīt likumdevēja izteiktu gribu.

[3.4] Apstāklis, ka prokurors iesaistījies personas tiesību aizsardzībā, iesniedzot protestu, nemaina iepriekš izdarītos secinājumus. Administratīvā

procesa kārtībā nevar tikt pārbaudīts Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmums, ar kuru noraidīts prokurora protests.

[4] Jelgavas prokuratūras prokurors iesniedza blakus sūdzību par tiesneša lēmumu, norādot, ka no Prokuratūras likuma normām izriet prokurora

vispārīgas tiesības ne tikai iesniegt protestu par jebkuru pieņemto nolēmumu, arī par galīgu un nepārsūdzamu, kas satur būtiskus materiālo un procesuālo

tiesību normu pārkāpumus, bet arī pieteikumu tiesai par nelikumīga akta atcelšanu, neatkarīgi no tiesiskā regulējuma, kāds paredzēts citā likumā.

Prokurora protesta iesniegšana ir galīgais tiesību aizsardzības instruments – papildu garantija gadījumā, ja nav citu tiesību aizsardzības līdzekļu.

[5] Paužot viedokli par iespējamo vēršanos Satversmes tiesā, Jelgavas prokuratūras prokurors norāda, ka likumdevējam, pieņemot grozījumus

kodeksā, bija jāņem vērā Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92.panta pirmā teikuma regulējums. Kodeksa 50.21panta piektā daļa

neatbilst Satversmes 92.panta pirmajam teikumam, jo tiek aizskartas personas tiesības vērsties tiesā, lai panāktu taisnīgu noregulējumu. Šāds tiesību

ierobežojums ir būtisks un nesamērīgi ierobežo Satversmes 92.panta pirmajā teikumā garantētās tiesības.

[6] Pieteicēja pilnvarotā pārstāve zvērināta advokāte Rūta Randare iesniegusi viedokli, kurā norāda turpmāk minētos apsvērumus.

[6.1] Notiesātās personas apstākļi brīvības atņemšanas iestādē ir atkarīgi no soda izciešanas režīma. Turklāt personu var nosacīti pirms termiņa

atbrīvot no pamatsoda izciešanas, pastāvot vairākiem priekšnoteikumiem, no kuriem viens ir atrašanās brīvības atņemšanas soda izciešanas režīma

augstākajā pakāpē. Redzams, ka no izvērtēšanas komisijas lēmumiem ir atkarīgi notiesāto personu apstākļi brīvības atņemšanas iestādē.

[6.2] Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka situācija, kad brīvības atņemšanas iestādes lēmumi attiecībā uz notiesāto personu rada būtiskas

sekas, tostarp nepieļauj vai paildzina nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda izciešanas, vērtējama no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk – konvencija) 6.pantā garantēto tiesību skatpunkta (sk. 1984.gada 28.jūnija spriedumu lietā Campbell un Fell

pret Apvienoto Karalisti un 2003.agda 9.oktobra spriedumu lietā Ezeh un Connors pret Apvienoto Karalisti). Tātad tiesas kontrole

nepieciešama, lai notiesātais saņemtu efektīvu aizsardzību.

[6.3] Ar Jelgavas cietuma Izvērtēšanas komisijas lēmumu tika pastiprināts pieteicējam piemērotais soda izciešanas režīms, kas neatļāva viņam

2016.gada martā lūgt nosacītu atbrīvošanu no soda pirms termiņa. 2015.gada 21.oktobra lēmuma pamatā bija pieteicēja it kā pieļautais pārkāpums, par

kura izdarīšanu viņš tika ievietots soda izolatorā uz septiņām diennaktīm, lai gan izvērtēšanas komisijas sēdes dienā lēmums par soda piemērošanu bija

apstrīdēts. Tādējādi praksē ieslodzītajiem negatīvas sekas rada tas, ka kodeksa 50.21panta piektā daļa neparedz tiesības vērsties tiesā par Ieslodzījuma

vietu pārvaldes lēmumu.

[6.4] Kodeksa grozījumu anotācijā Tieslietu ministrija atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Enea pret Itāliju, kurā nodibināts,

ka konvencijas 6.pants neattiecas uz procedūrām, kas skar ieslodzījuma vietu procedūras. Taču minētā nostādne ir attiecināma uz lēmumiem, kas saistīti

ar notiesāto izvietojumu, tādēļ tā nav piemērojama izvērtēšanas komisijas lēmumiem.

[6.5] Vienlaikus pieteicēja pārstāve uzskata, ka prokurora tiesības vērsties tiesā nav ierobežojamas ar kodeksa 50.21panta piekto daļu.

Motīvu daļa

[7] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 29.panta pirmo daļu likumā paredzētajos gadījumos publisko tiesību subjektam vai privāto tiesību

juridiskajai personai ir tiesības iesniegt iestādē iesniegumu vai tiesā pieteikumu, lai aizstāvētu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses.

Viens no šādiem likumā paredzētajiem gadījumiem ir noteikts Prokuratūras likumā. Likuma 16.panta (personu un valsts tiesību un likumīgo interešu

aizsardzība) pirmās daļas 2.punkts noteic, ka prokurors, saņēmis informāciju par likuma pārkāpumu, likumā noteiktajā kārtībā izdara pārbaudi, ja ir

pārkāptas ierobežoti rīcībspējīgo, invalīdu, nepilngadīgo, ieslodzīto vai citu tādu personu tiesības un likumīgās intereses, kurām ir ierobežotas iespējas

aizstāvēt savas tiesības. Likuma 17.panta otrās daļas 3.punktā un 21.pantā noteiktas prokurora pilnvaras iesniegt pieteikumu tiesā (sk. Aperāne K.

Administratīvā procesa likuma 29.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru

kolektīvs Dr.iur. J.Briedes zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 358.lpp.).

Tātad prokuroram ir tiesības būt par privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizstāvi Administratīvā procesa likuma 29.panta izpratnē un iesniegt

tiesā pieteikumu, lai aizstāvētu tās tiesības un tiesiskās intereses. Par pieteicēju šādā gadījumā uzskatāma persona, kuras interesēs prokurors iesniedz

pieteikumu (Administratīvā procesa likuma 31.panta pirmā daļa).

[8] Augstākās tiesas praksē atzīts, ka ar prokurora tiesībām iesniegt pieteikumu tiesā tiek sasniegta prokurora protesta maksimāla iedarbība.

Noliedzot prokurora tiesības iesniegt pieteikumu tiesā gadījumā, ja iestāde protestu noraida vai neatbild uz to, protestam kā tiesību instrumentam zūd

būtiska ietekme (sk. Augstākās tiesas 2011.gada 2.maija lēmuma lietā Nr.SKA-545/2011 8.punktu).

Tāpat, piemēram, atzīts, ka uz prokuroru nevar attiecināt tos pašus procesuālos termiņus, ko attiecina uz citiem procesa dalībniekiem, jo, kā izriet

no Prokuratūras likuma, pirms vēršanās tiesā prokurors veic virkni darbību, kuru rezultātā termiņš pieteikuma iesniegšanai tiesā nevar tikt ievērots (sk.

Aperāne K. Administratīvā procesa likuma 29.panta komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis

autoru kolektīvs Dr.iur. J.Briedes zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 363.lpp.; sal. Augstākās tiesas 2004.gada

9.novembra lēmuma lietā Nr.SKA-246 8.3.punkts).

Tomēr Augstākā tiesa nepiekrīt lietā iesniegtajiem viedokļiem, ka no Prokuratūras likuma normām izriet prokurora tiesības iesniegt pieteikumu tiesai

neatkarīgi no regulējuma, kāds paredzēts citā likumā. Šādas neierobežoti plašas tiesības prasīt jebkuras lietas pārskatīšanu tiesā pēc būtības, neņemot

vērā attiecīgos procesuālos ierobežojumus, nebūtu saskanīgas ar tiesību sistēmu kopumā. Ja likumā ir tieši noteikts, ka noteikta lietu kategorija nav

pakļauta izskatīšanai tiesā, tad Prokuratūras likuma normas, kuras vispārīgi paredz prokurora tiesības vērsties tiesā, lai aizsargātu citu personu tiesības un

likumīgās intereses, nav uztveramas kā izņēmums, kas pieļautu šāda pieteikuma iesniegšanu pretēji tiešam likuma noteikumam.

Līdz ar to kodeksa 50.21panta piektā daļa, kas noteic, ka Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmums nav pārsūdzams, attiecas arī uz izskatāmo lietu,

kurā, aizstāvot privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses, ar pieteikumu tiesā vērsies prokurors.

[9] Vienlaikus Augstākā tiesa uzskata, ka jāpārbauda, vai kodeksa 50.21panta piektā daļa nepamatoti neierobežo Satversmē garantētās personas

tiesības uz taisnīgu tiesu.

Proti, Satversmes 92.panta pirmais teikums paredz, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.

Ar jēdzienu „ikviens” parasti saprotama privātpersona, jo publiska persona pēc būtības nevar būt cilvēktiesību subjekts (sk. Briede J., Višķere I.,

Litvins G., Bitāns A., Danovskis E. Latvijas Republikas Satversmes 92.panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri.

VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 127.lpp.). Tomēr

izskatāmajā gadījumā nozīme ir tam, ka prokurora pieteikums tiesā iesniegts, lai aizstāvētu privātpersonas (pieteicēja) tiesības un tiesiskās intereses. Līdz

ar to šajā lietā prokurors, vēršoties tiesā, īsteno nevis viņam, bet gan privātpersonai (pieteicējam) piemītošās cilvēktiesības uz taisnīgu tiesu.

[10] Viens no tiesību uz taisnīgu tiesu elementiem ir tiesības uz pieeju tiesai (sk. Satversmes tiesas 2008.gada 9.maija sprieduma lietā Nr.2007-

24-01 8.punktu), tas ir, iespēja vērsties tiesā, kuras kompetencē būtu lietas izskatīšana pēc būtības.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92.pants nenozīmē, ka personai tiek garantētas tiesības uz jebkura tai svarīga jautājuma izlemšanu tiesā.

Satversmes 92.pants garantē personai tiesības taisnīgā tiesā aizsargāt tikai „tiesības un likumiskās intereses”. Tāpēc, lai noskaidrotu, vai apstrīdētā norma

atbilst Satversmes 92.pantam, vispirms jāizvērtē, vai apstrīdētā norma skar personas tiesības un likumiskās intereses (sk. Satversmes tiesas 2014.gada

10.jūnija sprieduma lietā Nr.2013-18-01 10.punktu).

Tāpat Satversmes tiesa atzinusi – lai nodrošinātu efektīvu tiesu sistēmas funkcionēšanu, tiesības uz taisnīgu tiesu var tikt saprātīgi ierobežotas.

Likumdevējam būtu jārūpējas par tiesu atslogošanu no acīmredzami nepamatotu pieteikumu izskatīšanas un jānovērš ļaunprātīga tiesas resursu

izmantošana. Tomēr likumdevējam jāņem vērā, ka Satversmes 92.panta pirmais teikums gadījumos, kad tiek skartas personas tiesības un likumiskās

intereses, prasa nodrošināt personai vismaz minimālās tiesības vērsties tiesā, t.i., tiesības uz lietas izskatīšanu vismaz vienā instancē. Šādas tiesības var

liegt vienīgi izņēmuma gadījumos, kad iestāde attiecībā uz tai īpaši pakļautu personu pieņem iekšēju lēmumu un nav konstatējams būtisks cilvēktiesību

ierobežojums Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas izpratnē, kā arī netiek skartas šīs personas tiesības un likumiskās intereses Satversmes

92.panta pirmā teikuma izpratnē. Turklāt ir iespējami arī tādi gadījumi, kad iestādes iekšējs lēmums varētu būtiski skart iestādei īpaši pakļautās personas

cilvēktiesības un būtu uzskatāms par administratīvu aktu (sk. Satversmes tiesas 2014.gada 10.jūnija sprieduma lietā Nr.2013-18-01 15.punktu).

Tādēļ Augstākajai tiesai jāpārbauda, vai brīvības atņemšanas iestādes izvērtēšanas komisijas lēmums par notiesātā pārcelšanu no slēgtā tipa

cietuma augstākās režīma pakāpes uz slēgtā tipa cietuma vidējo režīma pakāpi varētu būtiski skart iestādei īpaši pakļautās personas cilvēktiesības.

[11] Līdz 2015.gada 31.janvārim spēkā bija kodeksa 50.13panta otrā daļa, kura paredzēja, ka sūdzības vai protestus par brīvības atņemšanas

iestādes administratīvās komisijas lēmumiem izskata tā rajona (pilsētas) tiesa, kuras darbības teritorijā atrodas brīvības atņemšanas iestāde,

Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Savukārt kodeksa 50.21panta piektā daļa, kura šobrīd vairs nepieļauj brīvības atņemšanas iestādes izvērtēšanas komisijas lēmumu pārsūdzēšanu

tiesā, tika iekļauta kodeksā ar 2014.gada 2.oktobra likuma grozījumiem, kuri stājās spēkā 2015.gada 1.februārī.

2014.gada 2.oktobra likuma grozījumu projekta anotācijā norādīts, ka likumprojekts „paredz grozīt kārtību, kādā var iesniegt sūdzību par

izvērtēšanas komisijas lēmumu – proti, izvērtēšanas komisijas lēmumu varēs apstrīdēt IeVP priekšniekam 10 dienu laikā no tā pieņemšanas

dienas. IeVP lēmums būs galīgs. Ja IeVP izvērtēšanas komisijas lēmumu atcels, tad lieta no jauna tiks izskatīta nākamajā izvērtēšanas

komisijas sēdē. Šobrīd LSIK paredz, ka administratīvo komisiju lēmumi bija pārsūdzami KPL noteiktajā kārtībā tiesā, taču tiesa nevar

pieņemt lēmumu pēc būtības, jo atbilstoši LSIK 50.13panta trešajā daļā noteiktajam, ja tiesa atcēlusi administratīvās komisijas lēmumu, tad šī

lieta no jauna izskatāma nākamajā administratīvās komisijas sēdē. Nosakot izvērtēšanas komisiju lēmumu apstrīdēšanas kārtību, tika ņemts

vērā Valsts pārvaldes iekārtas likuma 17.panta pirmajā daļā noteiktais, ka tiešās pārvaldes iestādes vadītājs organizē iestādes funkcijas

pildīšanu un atbild par to, vada iestādes administratīvo darbu, nodrošinot tā nepārtrauktību, lietderību un tiesiskumu. Līdz ar to IeVP

priekšniekam ir pienākums nodrošināt IeVP un tās struktūrvienību darbības tiesiskumu. Tādējādi, ja persona uzskata, ka izvērtēšanas

komisija ir pieņēmusi nepamatotu lēmumu, viņai ir tiesības vērsties ar sūdzību pie IeVP priekšnieka, lai nodrošinātu notiesāto tiesību

ievērošanu un izvērtēšanas komisijas darbības tiesiskumu. Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) praksē nodibināts, ka Konvencijas

6.panta garantijas uz ieslodzītajām personām attiecināmas tikai atsevišķos gadījumos. Vispārējais princips ir tāds, ka Konvencijas 6.pants

neattiecas uz procedūrām, kas skar ieslodzījuma vietu procedūras (sk. Eiropas Cilvēk tiesību tiesas Lielās palātas 2009.gada 17.septembra

sprieduma lietā „Enea v. Italy” 97.paragrāfu). Konvencijas 6.pants piemērojams gadījumos, kad ieslodzītajām personām tiek piemēroti

disciplinārsodi, kuri Konvencijas izpratnē atzīstami par kriminālsodiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2003.gada 9.oktobra

sprieduma lietā „Ezeh and Connors v. the United Kingdom” 83.paragrāfu). Tomēr ECT atzinusi, ka ieslodzījuma vietu kontekstā pastāv

tiesībpolitiski un praktiski apsvērumi, lai paredzētu ieslodzītajām personām speciālu režīmu drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ.

Šajos gadījumos atsevišķu sankciju izvērtēšana var tikt nodota ieslodzījuma vietu vadībai bez tiesas kontroles paredzēšanas” (sk.

http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS11.nsf/0/67502D68DE7235DAC2257D1C001E54BB?OpenDocument).

Secināms, ka likumdevējs izvērtēšanas komisijas lēmumus uzskatījis par iestādes iekšējiem lēmumiem – tādiem, kas būtiski neierobežo ieslodzīto

personu cilvēktiesības.

[12] Augstākā tiesa nepiekrīt kodeksa grozījumu projekta anotācijā paustajam.

Saskaņā ar kodeksa 50.4panta septīto daļu notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē, ir tiesības:

„1) izmantot gadā sešas ilgstošas satikšanās – no divpadsmit līdz divdesmit četrām stundām un sešas īslaicīgas satikšanās – no vienas stundas līdz

divām stundām;

2) (izslēgts ar 11.11.2004. likumu);

3) iepirkties cietuma veikalā par naudas summu vienas Ministru kabineta noteiktās minimālās mēnešalgas apmērā;

4) izmantot trīs telefonsarunas mēnesī;

5) lietot personisko televizoru un radiouztvērēju (bez balss ieraksta iespējām);

6) no rīta celšanās laika līdz naktsmieram atrasties noteiktā iecirknī ārpus kameras;

7) valkāt personisko apģērbu vai noteikta veida apģērbu;

8) nēsāt īsi apgrieztus matus;

9) dienas kārtībā paredzētajā laikā patstāvīgi apmeklēt cietuma medicīnas daļu, veikalu, ēdnīcu un bibliotēku;

10) piedalīties sporta, kultūras un reliģiskos pasākumos.”

Savukārt saskaņā ar minētā panta astoto daļu notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtā cietuma soda izciešanas režīma vidējā pakāpē, ir tiesības:

„1) izmantot gadā četras ilgstošas satikšanās – no astoņām līdz sešpadsmit stundām un sešas īslaicīgas satikšanās – no vienas stundas līdz divām

stundām;

2) (izslēgts ar 11.11.2004. likumu);

3) iepirkties cietuma veikalā par naudas summu, kas nepārsniedz trīs ceturtdaļas no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēnešalgas;

4) izmantot divas telefonsarunas mēnesī;

5) izmantot tiesības, kas noteiktas šā panta septītās daļas 5.–10.punktā.”

Tātad atšķiras tiesību apjoms, ko kodekss garantē notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē, un

notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtā cietuma soda izciešanas režīma vidējā pakāpē.

Atšķirības sevišķi attiecas uz notiesāto tiesībām uz privāto dzīvi, proti, slēgtā cietuma soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē salīdzinājumā ar

slēgtā cietuma soda izciešanas režīma vidējo pakāpi ir paredzēts lielāks telefonsarunu skaits mēnesī, kā arī lielāks ilgstošo satikšanos skaits gadā un šādu

satikšanos ilgums.

Tiesības uz privāto dzīvi ir ietvertas Satversmes 96.pantā, kurš noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences

neaizskaramību. Kā atzinusi Satversmes tiesa, tiesības uz privāto dzīvi ietver arī tiesības veidot un uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem un citiem

cilvēkiem (sk. Satversmes tiesas 2009.gada 23.aprīļa sprieduma lietā Nr.2008-42-01 10.punktu).

Tiesības uz privāto dzīvi ar zināmiem ierobežojumiem, kas izriet no soda izciešanas mērķa, piemīt arī notiesātajām personām. Satikšanās un

telefonsarunas ar sev tuviem cilvēkiem normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir viens no veidiem, kā notiesātais var sazināties ar savu ģimeni, tādējādi

īstenojot tiesības uz privāto dzīvi (sk. Augstākās tiesas 2011.gada 17.maija lēmuma lietā Nr.SKA-316/2011 7.punktu).

Augstākās tiesas ieskatā, lēmums par notiesātā pārcelšanu no slēgtā tipa cietuma augstākās režīma pakāpes uz slēgtā tipa cietuma vidējo režīma

pakāpi (par soda izciešanas režīma pastiprināšanu) būtiski skar notiesātās personas cilvēktiesības uz privāto dzīvi, jo no šā lēmuma ir tieši atkarīgs gan

telefonsarunu skaits mēnesī (attiecīgi trīs vai divas), gan arī ilgstošo satikšanos skaits gadā (sešas vai četras) un šādu satikšanos ilgums (no divpadsmit līdz

divdesmit četrām stundām vai no astoņām līdz sešpadsmit stundām), kādu notiesātais attiecīgajā režīma pakāpē var likumiski izmantot. Pieņemot lēmumu

par soda izciešanas režīma pastiprināšanu, kodeksa 50.4pantā ietvertais notiesātā tiesību uz privāto dzīvi minimums tiek būtiski samazināts.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa paudusi, ka jebkuram ierobežojumam, kas ietekmē notiesātā civilās tiesības, piemēram, aizliegumam izmantot vairāk

nekā noteiktu satikšanos skaitu, jābūt pārbaudāmam tiesas procesā un ka sūdzības par šādiem civilo tiesību ierobežojumiem ietilpst konvencijas 6.panta

(tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā) materiālajā piemērošanas jomā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009.gada 17.septembra sprieduma lietā Enea

pret Itāliju 106. un 107.paragrāfu). Arī attiecībā uz apcietinātajām personām Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka, nosakot maksimālo tikšanās reižu

skaitu un ilgumu, kā arī paredzot to uzraudzību, tiek ierobežotas personas tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2008.gada 9.oktobra sprieduma lietā Moiseyev pret Krieviju 246.paragrāfu).

Līdz ar to secināms, ka kodeksa 50.21panta piektā daļa, kura liedz iespēju vērsties tiesā par cietuma izvērtēšanas komisijas lēmumiem (tostarp par

tādiem, ar kuriem pastiprināts soda izciešanas režīms), ierobežo Satversmes 92.panta pirmajā teikumā paredzētās cilvēktiesības.

[13] Turklāt kļūdaina ir kodeksa grozījumu projekta anotācijā ietvertā atsauce (sk. šā sprieduma 11.punktu) uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2009.gada 17.septembra sprieduma lietā Enea pret Itāliju 97.paragrāfu, apgalvojot, ka atbilstoši tam konvencijas 6.pants neattiecas uz procedūrām,

kas skar ieslodzījuma vietu procedūras. Augstākā tiesa konstatē, ka minētajā paragrāfā Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi tikai to, ka ieslodzījuma vietu

procedūras nav saistāmas ar kriminālo apsūdzību konvencijas 6.panta 1.paragrāfa izpratnē. Taču turpat tālāk sprieduma 98.–107.paragrāfā Eiropas

Cilvēktiesību tiesa, gan paturot prātā valsts plašo rīcības brīvību attiecībā uz drošības un kārtības nodrošināšanu cietumā, tomēr skaidri paudusi, ka

ieslodzītā tiesību ierobežojumi attiecībā uz atļauto satikšanos skaitu aplūkojami konvencijas 6.panta 1.paragrāfā minēto civilo tiesību izpratnē.

[14] Savukārt, analizējot kodeksa grozījumu projekta anotācijā ietverto atsauci uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003.gada 9.oktobra sprieduma

lietā Ezeh un Connors pret Apvienoto Karalisti 83.paragrāfu, Augstākā tiesa konstatē, ka minētajā paragrāfā Eiropas Cilvēktiesību tiesa apsvērusi

jautājumu par robežas novilkšanu starp krimināllietām konvencijas 6.panta izpratnē un ieslodzīto personu disciplinārlietām. Eiropas Cilvēktiesību tiesa

pauda, ka ieslodzījuma vietu kontekstā pastāv praktiski un tiesībpolitiski apsvērumi, lai paredzētu speciālu disciplināro režīmu, piemēram, drošības

apsvērumi un sabiedriskās kārtības intereses, nepieciešamība reaģēt uz ieslodzīto uzvedības pārkāpumiem, cik ātri vien iespējams, īpaši pielāgotu sankciju

piemērošanas iespēja, kāda var nebūt parasto tiesu rīcībā, un ieslodzījuma vietas administrācijas vēlme paturēt galīgo atbildību par disciplīnas uzturēšanu

iestādē. No minētā izriet, ka ieslodzīto personu disciplinārlietas noteiktos apstākļos (atkarībā no attiecīgā nacionālo tiesību regulējuma, paša

likumpārkāpuma rakstura un paredzamā soda smaguma) var nesasniegt pietiekamu svarīgumu, lai tās aplūkotu kā apsūdzības krimināllietā konvencijas

6.panta 1.paragrāfa izpratnē.

Atbilstoši kodeksa 50.15panta otrajai daļai, lemjot par soda izciešanas režīma mīkstināšanu vai pastiprināšanu, izvērtēšanas komisija ņem vērā

notiesātā uzvedību brīvības atņemšanas iestādē. Tātad šāda lēmuma iznākums daļēji var būt atkarīgs arī no notiesātā pieļautajiem disciplīnas

pārkāpumiem.

Tomēr Augstākā tiesa uzskata, ka ar to nav pietiekami, lai atzītu, ka soda izciešanas režīma maiņas izvērtēšana varētu tikt nodota ieslodzījuma vietu

vadībai bez tiesas kontroles paredzēšanas. Iepriekš jau konstatēts, ka lēmums par soda izciešanas režīma pastiprināšanu būtiski skar notiesātās personas

tiesības uz privāto dzīvi un ka šādi civilo tiesību ierobežojumi ietilpst konvencijas 6.panta piemērošanas jomā. Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa

2003.gada 9.oktobra spriedumā lietā Ezeh un Connors pret Apvienoto Karalisti neaplūkoja tādus jautājumus, kas būtu saistīti ar konvencijas 6.pantā

paredzēto civilo tiesību aizsardzību. Tādēļ Eiropas Cilvēktiesību tiesas sniegtā interpretācija par konvencijas 6.panta piemērojamību ieslodzīto

disciplinārlietām kodeksa grozījumu projekta anotācijā tiek nepamatoti modificēta, nekritiski attiecinot šo interpretāciju arī uz citām ieslodzījuma vietu

procedūrām un nevērtējot iespējamo aizskārumu konvencijas 6.pantā minētajām civilajām tiesībām.

[15] Pamattiesību ierobežojums var būt attaisnojams tikai tad, ja tas kalpo noteiktam leģitīmam mērķim – aizsargāt citas konstitucionāla ranga

vērtības vai citas svarīgas intereses, kuru aizstāvēšanai ierobežojums ir vajadzīgs (sk. Satversmes tiesas 2007.gada 16.maija sprieduma lietā

Nr.2006-42-01 10.punktu).

Kaut arī no kodeksa grozījumu projekta anotācijas izriet, ka likumdevējs kodeksa 50.21panta piektajā daļā nav saskatījis pamattiesību

ierobežojumu, var secināt, ka likumdevēja mērķis ar šo normu ir atslogot tiesas no (likumdevēja ieskatā) mazsvarīgu lietu izskatīšanas.

Tādējādi var atzīt, ka attiecīgā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu cilvēku tiesību aizsardzība, jo tiesu atslogošana no vienas

kategorijas lietu izskatīšanas ļauj tām ātrāk un efektīvāk izskatīt citu kategoriju lietas.

[16] Izvērtējot likumdevēja rīcības atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību

ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk. Balodis K. Pamattiesību ierobežojuma

konstitucionalitātes izvērtēšana Satversmes tiesā. Jurista Vārds, 2016.gada 24.maijs, Nr.21(924)).

Sabiedrības ieguvums no tā, ka notiesātajām personām tiek liegtas tiesības pārsūdzēt tiesā cietuma izvērtēšanas komisijas lēmumus par soda

izciešanas režīma pastiprināšanu, ir tas, ka nedaudz tiek samazināts tiesu noslogojums, ļaujot ātrāk izskatīt citas lietas.

Savukārt notiesātajai personai radītās nelabvēlīgās sekas ir liegtas tiesības uz taisnīgu tiesu situācijā, kurā pastāv būtisks šīs personas cilvēktiesību

aizskārums.

Augstākās tiesas ieskatā, šāds pilnīgs liegums tiesībām uz pieeju tiesai, kad būtiski aizskartas personas cilvēktiesības, ir acīmredzami nesamērīgs,

ņemot vērā nelielo sabiedrības iespējamo ieguvumu – nedaudz ātrāku tiesvedības procesu citās lietās. Tādēļ Augstākā tiesa uzskata, ka kodeksa

50.21panta piektā daļa neatbilst Satversmes 92.panta pirmajam teikumam.

[17] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 104.panta otro daļu, ja tiesa uzskata, ka tiesību norma neatbilst Satversmei vai starptautisko tiesību

normai (aktam), tā tiesvedību lietā aptur un nosūta motivētu pieteikumu Satversmes tiesai.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 322.panta pirmo daļu blakus sūdzību izskata tādā kārtībā, kāda šajā likumā noteikta lietu izskatīšanai

apelācijas instances tiesā. Savukārt saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 314.pantu apelācijas instances tiesā tiesvedību administratīvajā lietā aptur

saskaņā ar šā likuma 28.nodaļas noteikumiem.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 273.panta 4.punktu tiesa aptur tiesvedību, ja tā pieņem lēmumu iesniegt Satversmes tiesai pieteikumu

par tiesību normas atbilstību Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam) vai arī Satversmes tiesa ir ierosinājusi lietu sakarā ar pieteicēja

konstitucionālo sūdzību.

Līdz ar to Augstākā tiesa atzīst par nepieciešamu apturēt lietā tiesvedību un nosūtīt pieteikumu Satversmes tiesai.

Nolēmuma daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 104.panta otro daļu, 273.panta 4.punktu, 275.panta 6.punktu, Satversmes tiesas likuma 17.panta

pirmās daļas 9.punktu, 19.1panta pirmās daļas 2.punktu un otro daļu, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments

n o l ē m a

Iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.21panta piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes

92.panta pirmajam teikumam.

Apturēt tiesvedību administratīvajā lietā līdz Satversmes tiesas nolēmuma spēkā stāšanās dienai.

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesnese (paraksts) J.Briede

Tiesnese (paraksts) V.Kakste

Tiesnese (paraksts) V.Krūmiņa