Supreme Court dismisses appeal against police separation order due to lack of procedural errors affecting legality.
Legislator summary
AI generatedThe Supreme Court of Latvia rejected the applicant's cassation appeal against a regional court decision upholding a police separation order. The applicant argued that the lower court failed to independently assess procedural flaws and the absence of a specific threat evaluation in the police decision. The court ruled that the regional court correctly joined the first-instance reasoning and that no errors were found to affect the legality of the separation order.
Legislator headnote
AI generatedAdministratīvā procesa likuma 338.2. un 338.1.2.2. punkts: kasācijas tiesvedība ir jāatceļ, ja apgabaltiesa vispusīgi vērtējusi pierādījumus un nav konstatējami pārkāpumi, kas ietekmētu lēmuma tiesiskumu.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedFull text
ECLI:LV:AT:2025:1211.A420108424.11.L
Lieta Nr. A420108424, SKA-936/2025
Administratīvo lietu departaments
Latvijas Republikas Senāts
RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS
Rīgā 2025.gada 11.decembrī
[1] Senātā saņemta pieteicēja /Persona A/ kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2025.gada
25.septembra spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicēja pieteikums par Valsts policijas 2023.gada 15.novembra
lēmuma Nr. 20/10/2-29 (turpmāk – lēmums par nošķiršanu) atzīšanu par prettiesisku.
Apgabaltiesa pievienojās pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai un secināja, ka Valsts policija
(turpmāk – policija) pamatoti un samērīgi noteikusi pieteicēja tiesību ierobežojumu – atstāt mājokli, kur pastāvīgi
dzīvo aizsargājamā persona, neatgriezties un neuzturēties minētajā mājoklī, netuvoties tuvāk par 100 metriem
minētajam mājoklim, kā arī nesazināties ar aizsargājamo personu no 2023.gada 3.oktobra plkst. 22.00 līdz
2023.gada 11.oktobra plkst. 22.00. Likuma „Par policiju” 12.panta pirmās daļas 10.1punktā policijai paredzētas
tiesības pieņemt lēmumu par nošķiršanu arī tādā situācijā, kurā personas vaina vardarbības īstenošanā vai
prettiesiskas darbības veikšanā nav pierādīta. Minētās normas piemērošanas pamats ir pamatots un saprātīgs
vērtējums par potenciālu risku – vardarbības apdraudējuma konstatēšana. Izskatāmajā gadījumā policija to ir
izvērtējusi un pamatoti pieņēmusi lēmumu par nošķiršanu.
[2] Pieteicējs kasācijas sūdzībā norāda, ka apgabaltiesa esot nepareizi piemērojusi likuma „Par policiju”
12.panta pirmās daļas 10.1punktu un Ministru kabineta 2014.gada 25.marta noteikumu Nr. 161 „Kārtība, kādā
novērš vardarbības draudus un nodrošina pagaidu aizsardzību pret vardarbību” (turpmāk – noteikumi Nr. 161)
1.1.apakšpunktu. Tiesa esot piekritusi policijas viedoklim, ka nošķiršana bija pamatota, nepārliecinoties, vai
faktiskie apstākļi tiešām atbilst „tūlītēju draudu” kritērijam. Lēmumā par nošķiršanu nav likumā prasītā vardarbības
draudu riska izvērtējuma un faktu konstatējuma. Tiesa neesot vērtējusi, ka lēmuma par nošķiršanu pamatā būtībā
bija tikai aizsargājamās personas subjektīvā viedokļa versija. Tiesa neesot vērtējusi, vai lēmums par nošķiršanu
atbilst Administratīvā procesa likuma 67.pantam un likuma „Par policiju” 12.1pantam. Nošķiršana neesot bijusi
samērīga, jo aizsargājamai personai nav konstatēti miesas bojājumi un netika konstatēta arī reāla vardarbība no
pieteicēja puses. Apgabaltiesas spriedums esot pretrunā Senāta atziņām lietā Nr. SKA‑29/2022, lietā Nr.
SKA‑162/2020 un citās lietās.
Senatoru kolēģija atzīst, ka pieteicēja argumenti nav pamatoti.
Likuma „Par policiju” 12.panta pirmās daļas 10.1punkts paredz policijas darbinieka tiesības pieņemt
lēmumu par nošķiršanu.
Senāts iepriekš ir norādījis, ka nošķiršana ir ieviesta Latvijas tiesību sistēmā kā preventīvs pasākums
vardarbības novēršanai ģimenē. Attiecīgi policijai, novērtējot nepieciešamību pieņemt lēmumu par nošķiršanu,
jāvadās no piesardzības principa apsvērumiem, un neviennozīmīgi vērtējamās situācijās šaubas var tikt tulkotas par
labu pagaidu aizsardzības līdzekļu piemērošanai. Tāpat izvērtējot to, vai pastāv tūlītēji draudi personas dzīvībai vai
veselībai, un pieņemot lēmumu par nošķiršanu, nav jākonstatē, ka apdraudējuma līmenis būtu augsts
(apdraudējumu rada jebkādas vardarbības risks, nevis tikai nopietnu savainojumu vai letālas vardarbības risks) vai
persona, kura rada apdraudējumu, jau iepriekš būtu rīkojusies vardarbīgi. Lēmumam par nošķiršanu ir jāaizsargā
persona, pirms tai tiek nodarīts kaitējums. Tāpēc šāda lēmuma, kas kalpo kā preventīvs līdzeklis personas drošības
nodrošināšanai, pieņemšanai nevar izvirzīt kā priekšnoteikumu kāda noteikta vardarbības līmeņa konstatēšanu vai
augstu vardarbības draudu pierādīšanas standartu (sk. Senāta 2022.gada 22.jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-29/2022,
ECLI:LV:AT:2022:0722.A420244616.12.S, 11.punktu un tajā norādīto judikatūru un avotus).
Apgabaltiesa konstatēja, ka pieteicēja uzvedība notikuma laikā liecināja par draudu riskiem, pieteicējs
nebija vērsts uz sadarbību, izturējās izaicinoši, kā arī pieteicējs nebija ieinteresēts izbeigt konkrēto konflikta
saasinājumu bez policijas tūlītējas iesaistes. Savukārt aizsargājamā persona sniedza informāciju policijas
darbiniekiem par bailēm tikt pakļautam vardarbībai un par iepriekš īstenotu vardarbību no pieteicēja puses un
draudiem izlikt no mājokļa.
Situācijā, kurā persona nav vērsta uz sadarbību ar policijas darbiniekiem un nav ieinteresēta konflikta
atrisināšanā, policijas darbiniekiem nav alternatīvu risinājumu, kā nodrošināt aizsargājamās personas aizsardzību
pret iespējamu vardarbību. Šādā situācijā, tostarp arī konkrētajā gadījumā, atbilstoši piesardzības principam ir
dodama priekšroka aizsargājamās personas tiesībām uz aizsardzību pret vardarbību un pagaidu aizsardzības
līdzekļu piemērošanai.
Senatoru kolēģija konstatē, ka apgabaltiesa ir pamatoti un atbilstoši Senāta atziņām citās lietās izvērtējusi
visus notikuma apstākļus un secinājusi, ka policija pamatoti un samērīgi noteikusi pieteicēja tiesību ierobežojumu
un pieņēmusi lēmumu par nošķiršanu. Tāpat apgabaltiesa pareizi spriedumā norādījusi, ka pieteicējs kļūdaini
uzskata, ka lēmums par nošķiršanu būtu jāpieņem tikai tad, ja uz vietas būtu konstatējama jau pielietota fiziska
vardarbība.
Apgabaltiesa ir arī vērtējusi lēmuma par nošķiršanu atbilstību normatīvajiem aktiem. Kaut arī tiesa ir
konstatējusi pāris trūkumus vai neprecizitātes lēmumā, taču nav atzinusi tos par būtiskiem procesuālajiem
pārkāpumiem, kas ietekmētu lēmuma tiesiskumu. Senāts, interpretējot likuma „Par policiju” 12.panta pirmās daļas
10.1punktu, jau iepriekš ir atzinis, ka, ierodoties sadzīviska konflikta notikuma vietā, policijas darbiniekiem
jāiesaistās emocionāli saspringtu un pat iespējami agresīvu personisko attiecību risināšanā. Šādā situācijā var būt
apgrūtināta visu lietas objektīvo apstākļu noskaidrošana un fiksēšana procesuālos dokumentos. Procesuālie
pārkāpumi ne vienmēr var tikt atzīti par pietiekamu pamatu policijas lēmuma par nošķiršanu atzīšanai par
prettiesisku. Lai konstatētu būtisku procesuālu pārkāpumu, tiesai jāiegūst augsts pārliecības līmenis par
apdraudējuma neesību, kā arī to, ka procesuālais pārkāpums varētu pēc būtības ietekmēt lēmuma par nošķiršanu
piemērošanu (Senāta 2021.gada 7.jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-492/2021,
ECLI:LV:AT:2021:0707.A420248019.10.S, 7.punkts). Tā kā no pārsūdzētā sprieduma nav konstatējams ne viens, ne
otrs apstāklis, senatoru kolēģijai nav pamata apšaubīt tiesas secinājumus šajā jautājumā.
Pieteicējs kasācijas sūdzībā norāda, ka lēmumā par nošķiršanu ir tikai aizsargājamās personas viedoklis.
Senāts jau iepriekš ir norādījis, ka apdraudējumu radošās personas paskaidrojumiem vieta lēmumā atbilstoši likuma
„Par policiju” 12.1pantam un noteikumu Nr. 161 2.pielikuma veidlapai nav paredzēta. Tomēr tas nenozīmē, ka
šādas personas paskaidrojumi nebūtu iegūstami. Noteikumu Nr. 161 6.2.apakšpunkts noteic, ka policijas
darbiniekam, izvērtējot vardarbības draudu risku, jāpieņem paskaidrojums no personas, kas rada draudus (Senāta
2022.gada 22.jūlija sprieduma lietā Nr. SKA‑29/2022, ECLI:LV:AT:2022:0722.A420244616.12.S, 13.punkts). No
tiesai iesniegtā videoieraksta izriet, ka pieteicējam tika dota iespēja arī sniegt paskaidrojumu par situāciju. Līdz ar
to nav konstatējams, ka policija nebūtu noskaidrojusi visus faktiskos apstākļus notikuma vietā.
Attiecībā uz apgabaltiesas sprieduma neatbilstību Senāta atziņām, senatoru kolēģija jau norādīja, ka
apgabaltiesas sprieduma secinājumi pilnībā atbilst lietā Nr. SKA-29/2022 izdarītajiem secinājumiem. Savukārt lietā
Nr. SKA-162/2020 skatīts jautājums par patvaļīgu būvniecību, kas nav attiecināms uz izskatāmo lietu.
Līdz ar to minētie kasācijas sūdzības argumenti nevar būt pamats kasācijas tiesvedības ierosināšanai.
[3] Kasācijas sūdzībā norādīts, ka apgabaltiesa esot pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 150. un
154.pantu, jo neesot vērtējusi, vai policijas pieļautais procedūras pārkāpums (video ieraksta neesība no sākuma)
varēja ietekmēt lēmuma par nošķiršanu tiesiskumu. Tāpat apgabaltiesa neesot atbildējusi uz visiem apelācijas
sūdzībā norādītajiem argumentiem, piemēram, par nepilnīgo video fiksāciju, par policijas paļaušanos uz
pretrunīgām un subjektīvām liecībām, par pierādījumu neizvērtēšanu. Apgabaltiesa atsaukusies vien uz policijas
paskaidrojumiem un atkārtojusi pirmās instances tiesas sprieduma motivāciju, neveicot pati savu analīzi un
izvērtējumu.
Pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam apgabaltiesa ir vērtējusi to, ka policijas darbinieks fiksēja notikuma
vietā notiekošo, bet ne no paša sākuma. Taču apgabaltiesa secināja, ka šim policijas darbinieka pārkāpumam nav
bijusi ietekme uz policijas darbinieku veikto situācijas novērtējuma pareizību vai pieņemtā lēmuma par nošķiršanu
tiesiskumu. Pieteicējs kasācijas sūdzībā arī nav norādījis, kādi tieši apstākļi nav tikuši fiksēti videoierakstā, kas
varētu būt par pamatu, lai konstatētu, ka lēmums par nošķiršanu nav tiesisks.
Attiecībā uz pierādījumu novērtējumu norādāms, ka izskatāmajā lietā apgabaltiesa pievienojās pirmās
instances tiesas sprieduma motivācijai, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu, kas
paredz, ka apelācijas instances tiesas sprieduma motīvu daļā norāda šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos
apstākļus. Tomēr, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir
pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākas instances tiesas
sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus apelācijas instances
tiesa var nenorādīt. Līdz ar to izskatāmajā lietā faktisko un tiesisko apstākļu vērtējums ir ietverts tostarp pirmās
instances tiesas sprieduma motīvos, kam pievienojās apgabaltiesa.
Senatoru kolēģija secina, ka apgabaltiesa, tostarp pievienojoties pirmās instances tiesas sprieduma
motivācijai, ir vispusīgi un objektīvi vērtējusi pieteicēja un policijas paskaidrojumus, pierādījumus, kā arī, sniedzot
atbildes uz pieteicēja apelācijas sūdzības argumentiem, ir izvērtējusi visus būtiskos pieteicēja argumentus. Tas vien,
ka pieteicējs nepiekrīt apgabaltiesas vērtējumam, nerada šaubas par apgabaltiesas sprieduma tiesiskumu.
Tādējādi nav konstatējams, ka apgabaltiesa būtu pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 150. un
154.pantu.
[4] Ievērojot minēto, senatoru kolēģija secina, ka kasācijas sūdzībā nav minēti tādi argumenti, kas varētu
radīt šaubas par tiesas sprieduma tiesiskumu vai kas norādītu uz tiesību jautājumiem, kam varētu būt nozīme
judikatūras veidošanā. Līdz ar to ir pamats atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu,
senatoru kolēģija
nolēma
atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar /Persona A/kasācijas sūdzību par Administratīvās
apgabaltiesas 2025.gada 25.septembra spriedumu.
Lēmums nav pārsūdzams.
Senatore L. Slica Senatore V. Kakste Senators J. Pleps