Court dismisses appeal in administrative violation case where first instance court correctly found no intentional harm. The court upheld the lower court's decision to dismiss the appeal against the police's decision to terminate proceedings. The court ruled that the first instance court correctly found no intentional harm and dismissed the appeal. The court upheld the lower court's decision to dismiss the appeal. The court upheld the lower court's decision to dismiss the appeal.
Legislator summary
AI generatedThe appellate court dismissed the appellant's appeal against the first instance court's decision to uphold the police's termination of administrative proceedings. The appellant argued that the police's decision was unjustified and that the child's rights were violated during the investigation. The court rejected these claims, noting that the evidence did not establish the required intent for the alleged violation and that the first instance court's evaluation of the evidence was correct.
Legislator headnote
AI generatedLatvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.12 panta 2. daļa; 289.21 pants; 289.22 pants: The appellate court must uphold the first instance court's decision if the lower court correctly evaluated the evidence and found no legal grounds for the administrative violation.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. 132022114
Lietas arhīva Nr. 104AA-0139-16/26
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Rīgā, 2016.gada 11.janvārī
Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija šādā sastāvā:
tiesnese Ā.Ždanova,
tiesneses I.Jansone un L.Kuzmane,
rakstveida procesā apelācijas kārtībā izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu par /pers. B/, personas kods /personas
kods/, sūdzību par Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes (turpmāk – VP RRP KPP)
2014.gada 27.februāra lēmumu Nr.471, sakarā ar /pers. B/ iesniegto apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona
tiesas 2015.gada 12.oktobra spriedumu.
Iepazinusies ar apelācijas sūdzības motīviem, pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, apelācijas
instances tiesa
konstatēja:
Ar 2014.gada 9.janvāra VP RRP Rīgas Ziemeļu iecirkņa Kārtības policijas nodaļas lēmumu izbeigta administratīvā
lietvedība pret /pers. E/ par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – Latvijas APK) 172. 2pantā paredzēto
pārkāpumu.
Minēto lēmumu /pers. B/ pārsūdzēja, sūdzībā norādot, ka lūdz to atcelt, jo lietā pieņemts nepamatots lēmums par
lietvedības izbeigšanu.
2014.gada 27.februārī sūdzība izskatīta, pieņemts lēmums Nr.471, kurā secināts, ka VP RRP Rīgas Ziemeļu iecirkņa
Kārtības policijas nodaļas 2014.gada 9.janvāra lēmums Nr.092/2-14 ir pamatots un nav atceļams.
/pers. B/ Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā iesniedza sūdzību, kurā lūdza atcelt lēmumu Nr.471.
Ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2015.gada 12.oktobra spriedumu VP RRP 2014.gada 27.februāra lēmums
Nr.471 atstāts negrozīts, bet /pers. B/ sūdzība noraidīta.
Pārbaudījusi lietas materiālus un noklausījusies dalībnieku paskaidrojumus, tiesa atzinusi, ka VP RRP KPP lēmums
Nr.471 kā likumīgs un pamatots atstājams spēkā, bet /pers. B/ sūdzība noraidāma.
Tiesa pilnībā pievienojusies pārsūdzētajā lēmumā Nr.471 un pārstāvja tiesas sēdē izklāstītajiem motīviem un
argumentiem, tādēļ, ievērojot Latvijas APK 289. 13 panta trešās daļas nosacījumus, atkārtotu argumentu izklāstu spriedumā
neatspoguļo.
Papildus lēmumā izklāstītajiem argumentiem, tiesa norādījusi sekojošo.
Novērtējot lietā iegūtos pierādījumus, tiesa atzinusi, ka nav konstatējami Latvijas APK 172. 2panta pirmajā daļā
paredzētā pārkāpuma sastāva elementi. Lietā nav nodibināts, ka /pers. E/ bijis tīšs nodoms vērsties pret /pers. H/, ar kādu
var izdarīt Latvijas APK 172. 2panta pirmajā daļā paredzēto administratīvo pārkāpumu. Konkrētā pārkāpuma subjektīvo
pusi raksturo personas tīša rīcība pret bērnu, proti, vainīgais apzinājās savas darbības vai bezdarbības bīstamo raksturu,
paredzēja, ka to rezultātā bērnam tiks nodarītas fiziskas vai emocionālas ciešanas, kas konkrētajā gadījumā nav pierādīts ne
ar kādiem pierādījumiem lietā. Konflikta situācija, kura norisinājās /pers. H/ klātbūtnē, notika starp /pers. E/ un /pers. B/,
pastāvot ilgstošām sliktām attiecībām.
Atbilstoši LR Satversmes 92.pantā nostiprinātajai nevainīguma prezumpcijai,
jāpierāda ir personas vaina pārkāpuma izdarīšanā, nevis nevainīgums. Proti, nevainīgums tiek prezumēts, ja nav
pierādījumu par pretējo. Tiesa atzinusi, ka lietas materiālos apkopotie pierādījumi nav atzīstami par pietiekamiem, lai
novērstu jebkādas saprātīgas šaubas par /pers. E/ vainu pārkāpumā. Iegūtie pierādījumi detalizēti analizēti pārsūdzētajā
lēmumā, to vērtējumu tiesa atzinusi par pareizu un pievienojusies secinājumam, ka /pers. E/ darbībās nav konstatējams
Latvijas APK 172.2panta pirmajā daļā paredzētā administratīvā pārkāpuma sastāvs.
Par Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2015.gada 12.oktobra spriedumu /pers. B/ iesniegusi apelācijas sūdzību, kurā
norāda, ka spriedumam nepiekrīt un pārsūdz to pilnā apjomā.
Norāda, ka tiesa spriedumā atzinusi (8.lpp. trešā rindkopa), ka lietas materiālos apkopotie pierādījumi nav atzīstami par
pietiekamiem, lai novērstu jebkādas saprātīgas šaubas par /pers. E/ vainu pārkāpumā. Šādu tiesas argumentu varētu uzskatīt
par atbilstošu gadījumā, ja sūdzības iesniedzējs būtu lēmuma administratīvo pārkāpumu lietā adresāts, taču konkrētajā
gadījumā šāds tiesas arguments ir nepieņemams, jo viņa kā sūdzības iesniedzēja ir cietušās - savas meitas /pers. H/
pārstāve, kura sūdzas par Valsts policijas darbinieku rīcību administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanā, bez pienācīgas
administratīvā pārkāpuma lietā esošās informācijas pārbaudīšanas un objektīvas izpētes pieņemot lēmumu par
administratīvās lietvedības izbeigšanu.
2015.gada 12.oktobra tiesas sēdē vairākkārt un neatlaidīgi tika uzsvērts, ka izskatāmajā lietā runa ir par bērna tiesību
aizsardzību un, saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 5.panta pirmās daļas 3.punktu, bērna tiesību aizsardzību valstī
nodrošina cita starpā valsts un pašvaldību institūcijas, savukārt, saskaņā ar 6.panta pirmo daļu, tiesiskajās attiecībās, kas
skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras, un otro daļu, visām darbībām attiecībā uz bērnu, neatkarīgi no tā, vai
tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kā arī tiesas un
citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses.
No apstākļa, ka cietušais ir bērns, izriet nepieciešamība, izvērtējot bērna tiesību pārkāpuma apstākļus, no iestāžu puses
izrādīt vairākkārtīgi lielākas rūpes kā tas paredzēts Bērnu tiesību aizsardzības likuma 2.panta pirmajā daļā, nosakot, ka (..)
bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība, savukārt policijas darbinieki
nav pielietojuši visus līdzekļus, lai nodibinātu patiesību lietā un aizsargātu bērna intereses.
Tas, ka ar bērna tiesību aizsardzības pārkāpumu saistītas lietas prasa īpašu iedziļināšanos un speciālas zināšanas,
apstiprinās arī ar citām Bērnu tiesību aizsardzības likuma normām, 5.1panta pirmajā daļā nosakot, ka speciālās zināšanas
bērnu tiesību aizsardzības jomā ir nepieciešamas gan tiesnesim (14.punkts), gan Valsts policijas amatpersonai, kura strādā
ar bērniem (17.punkts), gan jebkurai citai personai, ja ar tās pieņemtu pārvaldes lēmumu (it īpaši administratīvo aktu),
faktisko rīcību vai cita veida darba vai dienesta pienākumu veikšanu tiek vai var tikt skartas bērna tiesības un tiesiskās
intereses (20.punkts).
Sūdzības iesniedzējas ieskatā, policijas pienākums bija veikt visus iespējamos pasākumus, komunikācijai ar bērnu
izvēloties personas ar likuma prasībām atbilstošām speciālām zināšanām. Šādi apstākļi liecina par nolaidīgu attieksmi pret
bērna kā vismazāk aizsargātas un visvieglāk ievainojamas personas tiesību aizskārumu.
Tieši policijai bija jāgādā, “lai novērstu jebkādas saprātīgas šaubas par /pers. E/ vainu pārkāpumā”, un tiesas
secinājums, ka policijas savāktie pierādījumi nav pietiekami, tieši apliecina, ka policijas darbs bijis paviršs un tā nav
izpildījusi likumā noteikto pienākumu aizsargāt bērna tiesības.
2015.gada 12.oktobra tiesas sēdē tika grozīti sūdzības prasījumi, lūdzot atcelt kā prettiesisku VP RRP KPP
priekšnieka p.i. 2014.gada 27.februāra lēmumu Nr.471, un izbeigt administratīvā pārkāpuma lietu Nr.092/2-14 sakarā ar
noilgumu attiecībā uz vainīgo personu. Savukārt spriedumā norādīts, ka “lūdz atcelt pārsūdzēto lēmumu, konstatējot /pers.
E/ darbībās administratīvā pārkāpuma sastāvu”, lai gan tika lūgts vērtēt policijas darbinieku rīcības prettiesiskumu un atcelt
pārsūdzēto lēmumu.
Tiesa atzinusi, ka nav konstatējami Latvijas APK 172.2panta pirmajā daļā paredzētā pārkāpuma sastāva elementi, jo
lietā nav nodibināts, ka /pers. E/ bijis tīšs nodoms vērsties pret /pers. H/.
Sakarā ar to, norāda, ka APK 172. 2pants neparedz tādu pārkāpuma sastāva elementu kā “tīšs nodoms” vai “tīša
rīcība”. Fiziska un emocionāla vardarbība pret bērnu ir nepieļaujama neatkarīgi no tā, ar kādiem nodomiem tiek izdarīta.
Bez tam, sūdzības iesniedzējas ieskatā, apstāklis, ka tika pagrūsts tieši mazāk aizsargātais un vājākais – viņas mazgadīgā
meita, nevis pieaugušais (piemēram, sūdzības iesniedzēja), nepārprotami apliecina /pers. E/ nodomu.
Kaut gan /pers. H/ ir cietusī, no sprieduma teksta rodas iespaids, it kā tas būtu rakstīts policijas vārdā un viņas ar
meitu būtu apsūdzētās.
Nav saprotams, kāda jēga gatavot argumentus un tiesas sēdē tos izklāstīt, ja nekas no tā nerod atspoguļojumu
spriedumā, nemaz nerunājot par to vērtēšanu.
Ņemot vērā iepriekš minēto, lūdz kā prettiesisku atcelt VP RRP KPP priekšnieka p.i. 2014.gada 27.februāra lēmumu
Nr.471 un izbeigt administratīvā pārkāpuma lietu Nr.092/2-14, pamatojoties uz Latvijas APK 239.panta pirmās daļas
7.punktu.
Izskatījusi sūdzību rakstveida procesā, pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, apsvērusi apelācijas
sūdzībā minētos motīvus, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedums ir
tiesisks un pamatots, tāpēc atstājams negrozīts, bet iesniegtā sūdzība noraidāma.
Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.21panta, 289.22 panta nosacījumiem, apelācijas instances
tiesa ievēro šī kodeksa 23a.nodaļā noteikto tiesvedības kārtību un taisa nolēmumu administratīvā pārkāpuma lietā atbilstoši
minētās nodaļas prasībām.
Tiesu kolēģija nekonstatē pirmās instances tiesas pieļautus procesuālus pārkāpumus, kas būtu par pamatu pārsūdzētā
sprieduma atcelšanai vai grozīšanai.
Saskaņā ar Latvijas APK 289. 17panta otro daļu, apelācijas sūdzību, ar kuru pārsūdzams rajona tiesas spriedums
apgabaltiesā, sastāda atbilstoši Latvijas APK 289. 1panta prasībām, un minētā panta pirmās daļas 4.punkta obligāts
nosacījums ir norādīt, kādā apjomā pārsūdz nolēmumu un kā izpaužas nolēmuma nepareizība.
Tiesu kolēģija secina, ka nevienu jaunu apstākli vai pierādījumu, kas attiecas uz faktiskajiem vai tiesiskajiem pārkāpuma
apstākļiem un būtu par pamatu sprieduma atcelšanai, sūdzības iesniedzēja nav norādījusi.
Tas apstāklis, ka sūdzības iesniedzēja nepiekrīt tiesas dotajam lietas apstākļu novērtējumam spriedumā, nedod
likumīgu pamatu apelācijas instances tiesai atcelt pirmās instances tiesas spriedumu.
Izskatot sūdzību administratīvā pārkāpuma lietā, tiesa tieši pārbauda pierādījumus lietā.
Apelācijas instances tiesa norāda, ka saskaņā ar Latvijas APK 243.panta pirmo daļu, pierādījumi administratīvā
pārkāpuma lietā ir jebkuras šajā kodeksā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālā formā nostiprinātas ziņas par
faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto, lai pierādītu
administratīvā pārkāpuma esamību vai neesamību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā.
Tāpat apelācijas instances tiesa norāda, ka, saskaņā ar Latvijas APK 244.pantu, institūcija (amatpersona) pierādījumus
novērtē pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem, to
kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas. Saskaņā ar Latvijas APK 289. 6panta sesto daļu, tiesa nav tiesīga pēc savas
iniciatīvas iegūt pierādījumus un tos pārbaudīt tiesas sēdē.
Sūdzības iesniedzēja norāda, ka, komunicējot policijā, pārkāptas bērna tiesības. Tiesu kolēģija konstatē, ka lietas
materiālos atrodas nepilngadīgā paskaidrojums, no kura redzams, ka paskaidrojums ņemts mātes – sūdzības iesniedzējas
un psihologa klātbūtnē. Ne māte, ne psihologs nav izteikuši kādas piezīmes, kas ļautu secināt, ka būtu pārkāptas bērna
tiesības.
Tiesa pamatoti konstatējusi, ka /pers. E/ nav bijis tīšs nodoms vērsties pret /pers. H/, motivējusi šo atzinumu
spriedumā.
Sūdzības iesniedzējas norādi par sprieduma motivāciju, secinot, ka viņai radies iespaids, ka viņa (sūdzības iesniedzēja)
un viņas meita it kā atzītas par apsūdzētajām, tiesu kolēģija uzskata par nekorektu. Novērtējot sprieduma argumentāciju,
apelācijas instances tiesa šādus tiesas secinājumus spriedumā neatrod.
Saskaņā ar Latvijas APK 286.panta otrās daļas nosacījumiem, tiesu kolēģija atzīst pirmās instances tiesas spriedumu
par likumīgu un pamatotu.
Pamatojoties uz augstāk minēto un, saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.12panta otrās daļas
1.punktu, 289.21pantu, 289.22pantu, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija
nosprieda:
Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2015.gada 12.oktobra spriedumu atstāt negrozītu, bet /pers. B/iesniegto apelācijas
sūdzību noraidīt.
Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.
Tiesnese Ā.Ždanova
Tiesneses I.Jansone
L.Kuzmane