Court dismissed employee's claim for unpaid wages and interest due to lack of principal debt.

Lietas arhīva Nr. C-3642-21/5

ECLI:LV:RPPT:2021:1111.C68364221.7.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2021.gada 11.novembrī

Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas tiesnese M.Šalta izskatīja rakstveida procesā civillietu /pers. A/ prasībā pret SIA /nosaukums/ par darba algas,

atvaļinājuma kompensācijas, atlaišanas pabalsta un procentu piedziņu un darba attiecību izbeigšanas pamatojuma atzīšanu par prettiesisku un grozīšanu.

Aprakstošā daļa

/pers. A/ (turpmāk arī prasītājs) cēla tiesā prasību pret SIA /nosaukums/ (turpmāk arī atbildētāja) par darba algas, atvaļinājuma kompensācijas,

atlaišanas pabalsta un procentu piedziņu un darba attiecību izbeigšanas pamatojuma atzīšanu par prettiesisku un grozīšanu.

Prasības pieteikumā un tā grozījumos norādīts, ka prasītājs kopš 2012.gada 26.jūnija bija atbildētājas valdes loceklis. 2019.gada 18.decembrī

starp pusēm noslēgts darba līgums.

2020.gada 9.jūlijā prasītājs no publiski pieejamās informācijas uzzināja, ka viņš 2020.gada 29.jūnijā ir atbrīvots no valdes locekļa amata. Tā kā šis

lēmums prasītājam nebija paziņots, viņš turpināja pildīt ar darba līgumu pielīgtās saistības.

Prasītājs 2020.gada 17.jūlijā iesniedza atbildētājai uzteikumu darba tiesiskajām attiecībām, norādot, ka sakarā ar tikumības un taisnprātības

apsvērumiem viņš nevar turpināt darbu pie atbildētājas, lūdzot izmaksāt viņam pienākošos naudu.

Atbildētāja ar 2020.gada 21.jūlija vēstuli atteicās izmaksāt prasītājam viņam pienākošos naudu, tādēļ prasītājs vērsās Valsts darba inspekcijā.

Prasītājs norāda, ka atbildētāja nav izmaksājusi viņam darba algu par 2020.gada jūniju 1886,38 euro un 2020.gada jūlija 13 dienām

1066,21 euro, atvaļinājuma kompensāciju par 2019.gadu un 2020.gadu 3772,76 euro un kompensāciju par piespiedu aiziešanu no darba

3772,76 euro. Tā pat prasītājs ir aprēķinājis likumiskos procentus par laika periodu no 2020.gada 17.jūlija līdz 2021.gada 11.novembrim 831,80 euro.

Prasītājs ir konstatējis, ka atbildētāja Valsts ieņēmumu dienestam ir norādījusi darba attiecību pārtraukšanas kodu 22, kas paredz darba ņēmēja vai

mikrouzņēmuma darbinieka statusa zaudēšanu sakarā ar darba ņēmēja pārkāpumu atbilstoši normatīvajiem aktiem, kuros noteikta personu atbrīvošana

no darba.

Tā kā prasītājs līdz 2020.gada 17.jūlijam nebija saņēmis nevienu dokumentu par jebkādu prasītāja pārkāpumu, un atbildētāja nav apstrīdējusi

prasītāja uzteikumā norādīto darba tiesisko attiecību pārtraukšanas iemeslu, prasītājs uzskata, ka atbildētāja ir norādījusi nelikumīgu darba tiesisko

attiecību pārtraukšanas iemeslu, kas ir labojams. Prasītājs norāda, ka šādā veidā atbildētāja ir aizskārusi viņa godu un cieņu.

Prasība pamatota ar Darba likuma 59., 62., 69., 73., 112., 149.pantu, Civillikuma 1635., 1753., 1754., 1756., 1757., 1759., 1760., 2187.,

2188., 2352.1 pantu.

Tiesā saņemti atbildētājas paskaidrojumi, kuros norādīts, ka atbildētāja prasību neatzīst, Jo prasītājs nav iesniedzis nevienu pierādījumu, kas

apstiprinātu viņa apgalvojumu pamatotību. Atbildētāja uzskata, ka prasītājs cenšas mākslīgi radīt iespaidu, ka viņš ir nepamatoti atbrīvots no valdes

locekļa amata, lai pieprasītu viņa prasības pieteikumā norādītās naudas summas no atbildētājas, neskatoties, ka prasītājam būtu jāvēršas tiesā ar

pretprasību pret jau viņu ierosinātajā civillietā.

Tiesā ir saņemts atbildētājas lūgums par tiesvedības apturēšanu daļā un tiesvedības izbeigšanu atlikušajā daļā.

Pieteikumā ir norādīts, ka atbildētāja uzskata, ka pastāv pamats tiesvedības izbeigšanai daļā, kā arī pamats apturēt tiesvedību kamēr nav izskatīta

civillieta Nr. C73489120 atbildētājas prasībā pret prasītāju par valdes locekļa atbildību par zaudējumu atlīdzināšanu sabiedrībai, dalībnieka izslēgšanu no

sabiedrības dalībnieku skaita un pienākuma uzlikšanu prasītājam atdot atbildētājas dokumentus. Tiesa nevarot uzsākt lietas izskatīšanu iekams nav izlemta

civillieta, kurā tiek spriests par prasītāja kā atbildētājas iepriekšējā valdes locekļa atbildību par atbildētājai nodarītiem zaudējumiem, kas vairakkārt

pārsniedz šajā lietā pieprasītās atlīdzības summu.

Zemgales rajona tiesas lietvedībā atrodas civillieta Nr.C73489120 atbildētājas prasībā pret prasītāju. Atbildētājas prasības pieteikumā motivēts, ka

prasītājs, izmantojot savu stāvokli sabiedrībā, veicis fiktīvus darījumus, kam nav ekonomiska pamatojuma un līdz ar to nodarījis atbildētājai zaudējumus

33582 euro apmērā.

Atbildētāja uzskata, ka izskatāmajām prasībām ir būtiska nozīme šīs lietas izskatīšanā un nav pieļaujams tās skatīt vienlaikus, jo prasītājs ir

negodprātīgi centies, lai tiktu ierosināta nepamatota paralēla tiesvedība, kā arī civillietu nav iespējams izskatīt, kamēr vien pastāv jautājums par prasītāja

atbildību pret atbildētāju un viņa rīcības kvalifikāciju atbilstoši “krietna un rūpīga saimnieka” mērauklai. Turklāt, atbildētāja uzskata, ka prasītājam bija

jāceļ pretprasība civillietā Nr.C73489120.

Prasītāja prettiesiska rīcība ir pamats tam atteikt jebkādas kompensācijas izmaksu, jo Darba likuma 112.panta pirmajā daļā paredzētais pienākums

izmaksāt atlaišanas pabalstu nav attiecināms uz Darba likuma 101.panta pirmās daļas 2.punktā noteiktajiem gadījumiem, kad darba devējs uzsaka darba

līgumu, ja darbinieks, veicot darbu, rīkojies prettiesiski un tādēļ zaudējis darba devēja uzticību.

Prasītāja atbrīvošanas pamatotība ir izspriesta civillietas Nr.C73483320 ietvaros. Ar Zemgales rajona tiesas 2020.gada 4.novembra spriedumu ir

noraidīta prasītāja prasību par 2020.gada 29.jūnija dalībnieku sapulces lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu. Nolēmums ir stājies likumīgā spēkā.

Prasītājs tika atbrīvots no atbildētājas valdes locekļa amata ar 2020. gada 29.jūnija dalībnieku sapulces lēmumu, kurš ir kļuvis neapstrīdams ar

spēkā stājušos tiesas spriedumu civillietā Nr.C73483320. No minētā izriet, ka prasītājam vairs nav absolūti nekādu tiesību iebilst par dalībnieku sapulcē

nolemto, jo minētās sapulces leģitimitāte un atbilstība Komerclikuma prasībām jau ir pārbaudīta un izspriesta civillietā Nr.C73483320.

Tādējādi civillieta ir izbeidzama daļā, ar kuru prasītājs lūdz atzīt VID norādīto termiņu par viņa atbrīvošanu no valdes locekļa amata par prettiesisku

un grozīt ieraksta kodu, jo ar spēkā stājušos tiesas spriedumu 2020.gada 29.jūnija dalībnieku sapulce ir atzīta par atbilstošu Komerclikuma prasībām,

kas nozīmē, ka VID norādītais termiņš ir saskanīgs ar minēto tiesas spriedumu un par šo jautājumu vairs nevar būt strīds.

Pieteikums pamatots ar Civilprocesa likuma 214.panta 5.punktu un 223.panta 3.punktu.

Tiesā saņemta prasītāja atsauksme uz atbildētājas lūgumu, kurā norādīts, ka nav pamata apturēt un izbeigt tiesvedību lietā.

Prasītājs ir cēlis prasību tiesā saskaņā ar Civilprocesa likuma 28.panta desmito daļu pēc savas deklarētās dzīvesvietas, ko viņam paredz normatīvie

akti. Savukārt civillietas Nr.C73489120 izskatīšana pēc būtības vēl nav uzsākta.

Ar Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas 2021.gada 18.oktobra lēmumu nolemts lietu izskatīt rakstveida procesā saskaņā ar Covid-19 infekcijas

izplatības pārvaldības likuma 10.pantu.

Pusēm par lietas izskatīšanu rakstveida procesā ir paziņots 2021.gada 18.oktobrī.

Motīvu daļa

Novērtējusi rakstveida pierādījumus un norādītos argumentus, tiesa atzīst, ka lūgums par tiesvedības apturēšanu un izbeigšanu atlikušajā daļā ir

noraidāms kā nepamatots un prasība ir noraidāma kā nepamatota šādu apsvērumu dēļ.

Civilprocesa likuma 93.panta pirmā daļa nosaka, ka katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus.

Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība. Savukārt Civilprocesa likuma 96.panta piektā daļa

nosaka, ka pusei nav jāpierāda fakti, kurus šajā likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra puse.

Atbildētāja lūgusi tiesu apturēt civillietas izskatīšanu, jo lieta nav izskatāma kamēr Zemgales rajona tiesa nav izskatījusi civillietu Nr.C73489120.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 214.panta 5.punktu tiesa aptur tiesvedību, ja lietas izskatīšana nav iespējama, iekams nav izšķirta cita lieta, kas

jāizskata civilā, kriminālā vai administratīvā kārtībā.

Tiesvedības apturēšana ir procesuālo darbību pārtraukšana sakarā ar tādu apstākļu iestāšanos, kuri izslēdz iespēju izspriest lietu pēc būtības,

kamēr tie pastāv. [..] Šiem apstākļiem ir objektīvs raksturs, tie nav atkarīgi no tiesas un lietas dalībnieku brīvas gribas (Civilprocesa likuma komentāri.

I daļa (1.-28.nodaļa). Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2011, 475.lpp.).

No iepriekš minētā izriet, lai apturētu tiesvedību saskaņā ar Civilprocesa likuma 214.panta 5.punktu, tiesai ir jākonstatē, tādi objektīvi apstākļi, kas

liedz izskatīt lietu pēc būtības kamēr tie pastāv.

Prasītājs ir cēlis prasību par nesamaksātās atlīdzības piedziņu par valdes locekļa amata veikšanu, neizmantotā atvaļinājuma kompensācijas piedziņu

un kompensācijas par piespiedu aiziešanu no darba piedziņu, kā arī likumisko procentu piedziņu, prasību pamatojot ar Darba likuma tiesību normām.

Savukārt civillieta Nr.C73489120 ir ierosināta par prasītāja izslēgšanu no atbildētājas dalībniekiem un zaudējumu atlīdzināšanu sakarā ar prasītāja

kā valdes locekļa nodarītajiem zaudējumiem sakarā ar viņa iespējamo prettiesisko rīcību.

Saskaņā ar Komerclikuma 221.panta astoto daļu valdes loceklim ir tiesības uz atlīdzību, kas atbilst viņa pienākumiem un sabiedrības finansiālajam

stāvoklim.

Komerclikums neparedz neizmaksāt valdes loceklim noteikto atlīdzību, ja viņa rīcībā vēlāk tiek konstatētas prettiesiskas darbības. Tas, ka

atbildētāja ir cēlusi tiesā prasību pret prasītāju par zaudējumu piedziņu, ko viņš kā valdes loceklis ir ar savu iespējams prettiesisko darbību nodarījis,

neizslēdz prasītāja tiesības uz atlīdzības saņemšanu par valdes locekļa pienākumu pildīšanu kā to nosaka Komerclikuma 221.panta astotā daļa.

Tādējādi ir nepamatots atbildētājas norādītais, ka šīs civillietas izskatīšana nav iespējama kamēr nav izskatīta civillieta Nr.C73489120 un izlemts

jautājums par prasītāja atbildību sakarā ar viņa iespējamo prettiesisko darbību valdes locekļa amatā. Civillietas Nr.C73489120 rezultāts nekādā veidā

neietekmēs šīs civillietas izskatīšanu.

Arī atbildētāja atsauce uz Darba likuma 112.pantu nav pamats šīs civillietas apturēšanai līdz tiks izskatīta civillieta Nr.C73489120, jo pušu tiesiskās

attiecības regulē Komerclikuma tiesību normas, kuru piemērošana tiks vērtēta spriedumā, izskatot lietu pēc būtības. Gadījumā, ja prasītājam un

atbildētājam būs prasījuma tiesības vienam pret otru par naudas piedziņu, viņiem būs iespējas veikt savstarpēju ieskaitu, samazinot prasījumu apmēru.

Attiecībā par prasītāja prasījumiem par Valsts ieņēmumu dienestam norādīto informāciju par termiņu un ziņu kodu, tiesa secina, ka pati atbildētāja

tiesai norāda, ka prasītāja atbrīvošana no valdes locekļa amata ir vērtēta Zemgales rajona tiesas 2020.gada 4.novembra spriedumā civillietā

Nr.C73483320, tādējādi atzīstams, ka ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu ir izvērtēts 2020. gada 29.jūnija dalībnieku sapulces lēmuma pamatojums, līdz

ar to nav nekāda pamata apturēt tiesvedību lietā, lai sagaidītu papildus tiesas nolēmumu par to vai prasītājs ir rīkojies prettiesiski veicot valdes locekļa

pienākumus, tādējādi nodarot atbildētājai zaudējumus.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka atbildētāja nav norādījusi uz objektīviem apstākļiem, kas būtu pamatā tiesvedības apturēšanai un liegtu

izskatīt civillietu pēc būtības.

Papildus attiecībā par atbildētājas norādīto, ka prasītājs ceļot prasību vispārējās jurisdikcijas tiesā, nevis pretprasību civillietā Nr.C73489120, ir

radījis lieku un nepamatotu tiesvedību, tiesa norāda, ka Civilprocesa likuma 136.pants paredz tiesības celt pretprasību lietā, ja izpildās kāds no

Civilprocesa likuma 136.panta trešā daļā norādītajiem priekšnoteikumiem. Tomēr šīs tiesības neizslēdz personas iespējas celt atsevišķu prasību

vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Ņemot vērā, ka prasītājam ir tiesības aizsargāt savas aizskartās tiesības tiesā, savukārt tiesa, izskatot lietu pēc būtības vērtē vai prasītāja tiesību

aizskārums ir noticis, atzīstams, ka prasītājam bija tiesības vērsties tiesā ar prasību, ja viņš uzskata, ka atbildētāja ir aizskārusi viņa tiesības.

Atbildētāja lūgusi tiesu izbeigt tiesvedību daļā par Valsts ieņēmumu dienestam norādītās informācijas atzīšanu par nepamatotu un pienākuma

uzlikšanu iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam pareizu informāciju, norādot, ka ar Zemgales rajona tiesas 2020.gada 4.novembra spriedumu, izskatot

prasītāja prasību pret atbildētāju par 2020.gada 29.jūnija dalībnieku sapulces lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu, ir izvērtējusi 2020.gada 29.jūnija

dalībnieku sapulces lēmuma tiesiskumu, tādējādi prasītājs nevar vairs par to izteikt nekādus iebildumus, jo ir spēkā stājies nolēmums.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 223.panta 3.punktu tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums, kas taisīts strīdā starp

tām pašām pusēm, par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata, vai arī tiesas lēmums, ar kuru izbeigta tiesvedība.

Prasītājs ir cēlis prasību par Valsts ieņēmumu dienestam nodotās informācijas atzīšanu par nepamatotu un tās grozīšanu. No prasītāja

argumentācijas izriet, ka viņš šo informāciju uzskata par nepamatotu, jo uzskata, ka darba tiesiskās attiecības ar viņu ir izbeigtas saskaņā ar viņa

2020.gada 17.jūlija uzteikumu.

Savukārt Zemgales rajona tiesas 2020.gada 4.novembra spriedumā civillietā Nr.C73483320 ir vērtēta atbildētājas 2020.gada 29.jūnija dalībnieku

sapulces norises kārtība, atzīstot dalībnieku sapulces lēmumu, ar kuru prasītājs atstādināts no valdes locekļa amata, par tiesisku.

Tādējādi tiesa secina, ka prasītājs apstrīd Valsts ieņēmumu dienestam norādīto informāciju, nevis 2020.gada 29.jūnija dalībnieku sapulces spēkā

esamību, un ņemot vērā, ka civillietā Nr.C73483320 nav vērtēts jautājums par Valsts ieņēmumu dienestam norādītās informācijas patiesumu, nav

pamatota atbildētājas norāde, ka par šo prasījumu jau ir spēkā stājies nolēmums starp tām pašām pusēm.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka atbildētāja nav norādījusi uz tādiem apstākļiem, kas būtu pamatā tiesvedības izbeigšanai daļā saskaņā

ar Civilprocesa likuma 223.panta 3.punktu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 441.panta pirmo daļu pirmās instances tiesas un apelācijas instances tiesas lēmumus var pārsūdzēt atsevišķi no

tiesas sprieduma lietas dalībnieki, iesniedzot blakus sūdzību šajā likumā noteiktajos gadījumos vai ja tiesas lēmums kavē lietas virzību.

Saskaņā ar minētā panta otro daļu, par lēmumiem, kas neatbilst šī panta pirmās daļas kritērijiem, blakus sūdzību iesniegt nevar, taču iebildumus par

tiem var izteikt apelācijas vai kasācijas sūdzībā. Šādu lēmumu kategorijai atbilst, piemēram, lēmumi jautājumos par pretprasības pieņemšanu

(Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.-60.1 nodaļa). Autoru kolektīvs. Prof.K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2012, 734.lpp.).

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 217.panta trešo daļu blakus sūdzību var iesniegt tikai par lēmumu, ar kuru nolemts apturēt tiesvedību, savukārt

saskaņā ar Civilprocesa likuma 224.panta otro daļu blakus sūdzību var iesniegt tikai par lēmumu, ar kuru nolemts izbeigt tiesvedību.

Tādējādi lēmumi, ar kuriem tiek noraidīti lūgumi par tiesvedības apturēšanu vai tiesvedības izbeigšanu, nav pārsūdzami, bet puses par tiem var

izteikt iebildumus apelācijas sūdzībā.

No Lursoft izdrukas par atbildētāju redzams, ka prasītājs laika periodā no 2012.gada 17.janvāra līdz 2020.gada 8.janvārim bija valdes loceklis ar

tiesībām pārstāvēt sabiedrību atsevišķi, laika periodā no 2020.gada 8.janvāra līdz 2020.gada 26.jūnijam – valdes priekšsēdētājs ar tiesībām pārstāvēt

sabiedrību kopā ar visiem valdes locekļiem, un laika periodā no 2020.gada 26.jūnija līdz 2020.gada 8.jūlijam - valdes priekšsēdētājs ar tiesībām

pārstāvēt sabiedrību atsevišķi.

Prasītājs, pamatojoties ar Darba likuma tiesību normām, ir pieteicis tiesai prasījumus par nesamaksātās darba samaksas, atvaļinājuma

kompensācijas un atlaišanas pabalsta, kā arī likumisko procentu piedziņu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 96.panta otro daļu fakti, kas nodibināti ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu vienā civillietā, nav no jauna

jāpierāda, iztiesājot citas civillietas, kurās piedalās tās pašas puses.

No Zemgales rajona tiesas 2020.gada 4.novembra sprieduma redzams, ka ar atbildētājas dalībnieku 2020.gada 29.jūnija sapulces protokolu

nolemts atsaukt prasītāju no valdes locekļa amata pienākumu pildīšanas, un tiesa, to ir atzinusi par tiesisku. Nolēmums ir stājies likumīgā spēkā, tādējādi

tajā konstatētie fakti atsevišķi nav jāpierāda.

Laika periodā, kad prasītājs bija atbildētājas valdes loceklis ar tiesībām pārstāvēt sabiedrību atsevišķi, starp prasītāju un atbildētāju ir noslēgts

darba līgums, saskaņā ar kuru prasītājs turpina pildīt atbildētājas valdes locekļa pienākumus.

Līdz 2014.gada 31.decembrim darba līguma noslēgšanu ar kapitālsabiedrības izpildinstitūciju locekļiem noteica Darba likuma 44.panta trešā daļa.

Atbilstoši Darba likuma 44.panta trešajai daļai (redakcijā līdz 2014.gada 31.decembrim) ar kapitālsabiedrības izpildinstitūciju locekļiem slēdzams darba

līgums, ja vien viņi netiek nodarbināti, pamatojoties uz citu civiltiesisku līgumu. Ja kapitālsabiedrības izpildinstitūciju locekļi tiek nodarbināti, pamatojoties

uz darba līgumu, tas slēdzams uz noteiktu laiku.

No 2015.gada 1.janvāra minētā tiesību norma no Darba likuma tika izslēgta. Likumprojekta “Grozījumi Darba likumā” anotācijā norādīts, ka

likumprojekts paredz veikt grozījumus Darba likumā, izslēdzot 44.panta trešo daļu. Turpmāk specifiskos jautājumus par kapitālsabiedrības valdes

locekļu nodarbināšanu reglamentē Komerclikums.

No minētā izriet, ka no 2015.gada 1.janvāra tiesiskās attiecības starp kapitālsabiedrību un kapitālsabiedrības valdes locekli apspriežamas,

pamatojoties ar Komerclikuma tiesību normām.

Līdz ar to, tā kā darba līgums starp pusēm ir noslēgts 2019.gada 18.decembrī, atzīstams, ka starp pusēm pastāvējušās attiecības saistībā ar valdes

locekļa amata veikšanu ir apspriežamas saskaņa ar Komerclikuma tiesību normām.

Saskaņā ar Komerclikuma 221.panta pirmo daļu valde ir sabiedrības izpildinstitūcija, kas vada un pārstāv sabiedrību. Līdz ar to sabiedrības valdes

loceklis ir ne tikai pilnvarots pārstāvēt sabiedrību attiecībās ar trešajām personām, bet viņam ir dots uzdevums organizēt un koordinēt sabiedrības

ikdienas darbu. Tātad valdes funkcijas izriet no likuma un likumiskā pilnvarojuma un uzskatāmas par valdes locekļa darbībām, kas nav pakļautas

klasiskajam darba tiesību regulējumam (Augstākās tiesas Senāta 2012.gada 12.oktobra spriedums lietā Nr.SKC-1005/2012).

Valdes locekļa un sabiedrības tiesiskās attiecības izriet no pilnvarojuma līguma un darbībai valdes locekļa amatā ir izteikts uzticības raksturs, kas

izriet no Komerclikuma 224.panta ceturtās un sestās daļas. Uz minēto norādīts arī tiesību doktrīnā – valdes locekļa pakļautība dalībnieku sapulcei izriet

no pilnvarojuma tiesiskajām attiecībām un nav uzskatāma par pakļautību darba tiesisko attiecību izpratnē un valdes loceklis nav atzīstams par darbinieku

(V.Slaidiņa, I.Skultāne. Apgāds Zvaigzne ABC, 2011, 12.lpp., Dr.iur.Kārkliņš J. Par valdes locekļa tiesisko statusu. Jurista vārds, 28.02.2012.,

Nr. 9).

No lietas materiāliem redzams, ka prasītājs 2020.gada 17.jūlijā saskaņā ar Darba likuma 100.panta piekto daļu ir uzteicis darba tiesiskās

attiecības, kas izriet no pušu starpā noslēgtā darba līguma.

Ņemot vērā spriedumā iepriekš minēto atzīstams, ka prasītājs kā atbildētājas valdes loceklis nav atzīstams par atbildētājas darbinieku, neatkarīgi no

tā, ka starp pusēm ir noslēgts darba līgums par valdes locekļa amata veikšanu, jo valdes locekļa un sabiedrības tiesiskās attiecības izriet nevis no noslēgtā

darba līguma, bet gan no Komerclikuma tiesību normām, kas paredz valdes ievēlēšanu, atcelšanu, tās pienākumus un tiesības.

Tādējādi ir nepamatots prasītāja norādītais, ka tiesiskās attiecības starp pusēm ir beigušās 2020.gada 17.jūlijā saskaņā ar prasītāja darba

uzteikumu, kas pamatots ar Darba likuma 100.panta piekto daļu, jo prasītāja ievēlēšanu valdē un izslēgšanu no tās regulē Komerclikuma 224.pantā

nostiprinātās tiesību normas, tādējādi strīdā starp pusēm nav piemērojamas Darba likuma tiesību normas attiecībā par tiesisko attiecību izbeigšanu, jo

valdes loceklis nav atzīstams par darbinieku Darba likuma izpratnē.

Tā kā prasītājs ar atbildētājas dalībnieku 2020.gada 29.jūnija sapulces protokolu ir atcelts no valdes locekļa amata pienākumu pildīšanas,

atzīstams, ka pušu tiesiskās attiecības ir izbeigtas ar šī lēmuma pieņemšanas brīdi, jo saskaņā ar Komerclikuma 216.panta trešo daļu dalībnieku lēmums

attiecībā uz sabiedrību, tās padomes un valdes locekļiem, revidentu un dalībniekiem ir spēkā ar tā pieņemšanas brīdi, ja šajā lēmumā vai likumā nav

noteikts cits lēmuma spēkā stāšanās termiņš.

Prasītājs pamatojoties ar Darba likuma 59., 62., 69., 73., 112., 149.pantu lūdz piedzīt no atbildētājas neizmaksāto darba algu par 2020.gada

jūniju 1886,38 euro un 2020.gada jūlija 13 dienām 1066,21 euro, atvaļinājuma kompensāciju par 2019.gadu un 2020.gadu 3772,76 euro un

kompensāciju par piespiedu aiziešanu no darba 3772,76 euro.

Kā jau iepriekš spriedumā norādīts, valdes locekļa tiesiskās attiecības ar sabiedrību regulē Komerclikuma tiesību normas, tādējādi Darba likuma

tiesību normas par darba samaksu un atlaišanas gadījumā izmaksājamajām atlīdzībām nav piemērojamas šī strīda izšķiršanā, jo valdes loceklim noteiktā

atlīdzība nav uzskatāma par darba samaksu Darba likuma izpratnē (Augstākās tiesas Senāta 2019.gada 7.marta spriedums lietā Nr.SKC-356/2019).

Komerclikuma 221.panta astotā daļa noteic, ka valdes loceklim ir tiesības uz atlīdzību, kas atbilst viņa pienākumiem un sabiedrības finansiālajam

stāvoklim. Atlīdzības apmēru nosaka ar padomes lēmumu, bet, ja sabiedrībai nav padomes, — ar dalībnieku lēmumu.

No darba līguma redzams, ka prasītājs pats sev ir noteicis atlīdzību par valdes locekļa amata pienākumu veikšanu 1886,38 euro apmērā.

Tiesa konstatē, ka lietā nav iesniegts dalībnieku lēmums, ar kuru dalībnieku sapulce būtu noteikusi prasītājam atlīdzību par valdes locekļa amata

pienākumu veikšanu 1886,38 euro apmērā. Ne prasītājs, ne atbildētāja uz šāda lēmuma esamību tiesai nav norādījuši.

Tiesu praksē un juridiskajā literatūrā ir izteikts viedoklis, ka uz komercsabiedrības valdes locekli nevar attiecināt “sociāli vājākas personas” statusu

(Augstākās tiesas 2017.gada 10.marta spriedums lietā Nr.SKC-658/2017; Aigars Strupišs “Tiesas spriedumu komentāri: par valdes locekli kā

darbinieku”, Jurista Vārds, 2012.gada 28.februāris, Nr.9(708)).

No iepriekš minētā izriet, ka prasītājs nevar pierādīšanas pienākumu atstāt atbildētājai, jo atšķirībā no darba tiesisko attiecību regulējuma, prasītājs

kā komercsabiedrības valdes loceklis nav uzskatāms par “vājāko pusi” strīda izskatīšanā. Līdz ar to prasītājam ir jāpierāda savu prasījumu pamatotība,

attiecīgajā gadījumā pierādot, ka dalībnieku sapulce ir nolēmusi noteikt prasītājam atlīdzību par valdes locekļa pienākumu pildīšanu 1886,38 euro

apmērā.

Tā kā tiesā šāds dalībnieku sapulces lēmums nav iesniegts, un uz to nav norādījusi arī neviena no pusēm, tiesai nav pamata uzskatīt, ka šāds lēmums

ir bijis pieņemts. Darba līgumā noteiktā atlīdzība bez šāda lēmuma esamības, kas to apstiprinātu, nepierāda Komerclikuma 221.panta astotās daļas

priekšnoteikuma izpildi. Turklāt, tiesa ņem vērā, ka darba līgumu abu pušu vārdā ir parakstījis prasītājs, kas neizslēdz iespēju, ka prasītājs vienpersoniski

ir noteicis sev atlīdzību. Turklāt tiesas ieskatā prasītājam kā vienam no atbildētājas dalībniekam bija iespēja iesniegta tiesai dalībnieku sapulces lēmumu

par valdes locekļa amata atlīdzības noteikšanu, ja šāds lēmums ir bijis pieņemts.

Ievērojot iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka dalībnieku sapulce nav pieņēmusi lēmumu par atlīdzības noteikšanu valdes locekli, jo atbilstoši

Komerclikuma 216.pantam tam bija jābūt noformētam rakstveidā ar ierakstu protokolā vai sagatavotam atsevišķa dokumenta veidā, bet tiesā šāds

lēmums nav iesniegts un uz to nav norādījusi neviena no pusēm.

Līdz ar to, prasītāja prasījums par neizmaksātās atlīdzības izmaksu par 2020.gada jūniju un 2020.gada jūliju, kas saistīti ar Darba likuma 59.panta

piemērošanu, ir noraidāmi kā nepamatoti.

Prasītājs lūdzis piedzīt no atbildētājas neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju par 2019.gadu un 2020.gadu 3772,76 euro.

Saskaņā ar Darba likuma 149.panta piekto daļu ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzināšana naudā nav pieļaujama, izņemot gadījumus, kad

darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis. Darba devējam ir pienākums izmaksāt atlīdzību

par visu periodu, par kuru darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

Komerclikums neregulē valdes locekļa tiesības uz atpūtu, t.sk. tiesības uz atvaļinājumu un kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu.

Darba līguma noslēgšana ar valdes locekļiem neatceļ Komerclikuma normu kā speciālo tiesību normu piemērošanu attiecībā uz valdes locekļiem.

Šīm attiecībām piemērojamas Darba likuma normas tiktāl, ciktāl Komerclikumā kā speciālajā likumā attiecībā pret valdes locekļiem nav noteikts citādi

(Augstākās tiesas Senāta 2005.gada 19.oktobra spriedums lietā Nr.SKC-653, Augstākās tiesas Senāta 2007.gada 11.aprīļa spriedums lietā

Nr.SKC-239, Augstākās tiesas Senāta 2007.gada 5.decembra spriedums lietā Nr.SKC-805).

Darba līguma 4.5.punktā puses vienojās, ka prasītājam piešķirams apmaksāts ikgadējais atvaļinājums 4 kalendārās nedēļas.

Tā kā no Komerclikuma normām neizriet valdes locekļa tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu un attiecīgi tā kompensēšanu neizmantošanas

gadījumā, tad pusēm, pielīgstot valdes locekļa tiesību izmantot atvaļinājumu, šādas tiesības saglabājas tikai tiktāl, cik tās paredzētas līgumā.

Tādējādi prasītājam nav tiesības saņemt kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu, jo to neparedz starp pusēm noslēgtā līguma noteikumi,

savukārt tā kā starp pusēm nepastāv darba tiesiskās attiecības, tad Darba likuma normu piemērošanai nav pamata.

Kā izriet no prasības pieteikuma, prasītājs lūdz piedzīt no atbildētājas kompensāciju par piespiedu aiziešanu no darba 3772,76 euro apmērā

saskaņā ar Darba likuma 112.pantu.

Tiesa jau iepriekš spriedumā ir atzinusi, ka prasītājs kā komercsabiedrības valdes loceklis, kurš valdes locekļa amatā tiek ievelēts un no tā tiek

atcelts saskaņā ar Komerclikuma 224.pantu, nav atzīstams par darbinieku Darba likuma izpratnē, un valdes locekļa un sabiedrības tiesiskajās attiecībās

nav piemērojamas Darba likuma tiesību normas, kas regulē darba tiesisko attiecību izbeigšanu.

Tā pat tiesa jau iepriekš spriedumā ir atzinusi, ka tiesiskās attiecības starp pusēm ir izbeigtas ar atbildētājas dalībnieku 2020.gada 29.jūnija

sapulces protokola pieņemšanas brīdi, nevis ar prasītāja uzteikumu atbildētājai.

Komerclikums neparedz valdes loceklim izmaksāt kompensāciju par viņa atcelšanu no amata. Tā pat šādas tiesības uz kompensāciju atcelšanas no

valdes locekļa amata gadījumā nav noteiktas pušu noslēgtajā darba līgumā.

Līdz ar to, tā kā pušu savstarpējo attiecību noregulēšanā nav piemērojams Darba likuma 112.pants, jo valdes locekļa tiesiskās attiecības ar

sabiedrību netiek izbeigtas uz Darba likuma pamata, bet gan saskaņā ar Komerclikuma tiesību normām, un pušu starpā nav rakstveida vienošanās par

kompensācijas izmaksu tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā, atzīstams, ka prasītājam nav tiesību prasīt no atbildētājas kompensāciju par piespiedu

aiziešanu saskaņā ar Darba likuma 112.pantu.

Prasītājs lūdz tiesu atzīt Valsts ieņēmumu dienestam nodoto informāciju par nepamatotu un uzlikt atbildētājai par pienākumu to grozīt. No prasītāja

argumentācijas izriet, ka viņš šo informāciju uzskata par nepamatotu, jo uzskata, ka darba tiesiskās attiecības ar viņu ir izbeigtas saskaņā ar viņa

2020.gada 17.jūlija uzteikumu.

Tiesa jau iepriekš spriedumā ir sniegusi argumentāciju par to, ka prasītāja norādītais, ka tiesiskās attiecības starp pusēm ir beigušās 2020.gada

17.jūlijā saskaņā ar prasītāja darba uzteikumu, ir nepamatots, un tiesiskās attiecības starp pusēm ir izbeigtas ar atbildētājas dalībnieku 2020.gada

29.jūnija sapulces protokolu.

Līdz ar to prasītāja prasījums par Valsts ieņēmumu dienestam nodotās informācijas par tiesisko attiecību izbeigšanu datuma labošanu nav pamatots.

No Valsts ieņēmumu dienesta sniegtās informācijas prasītājam redzams, ka atbildētāja ir norādījusi ziņu kodu 22 par tiesisko attiecību izbeigšanas

pamatu.

Ministru kabineta 2010.gada 7.septembra noteikumu Nr.827 Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un

ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli 1.pielikumā atšifrēts ziņu kods 22 kā darba ņēmēja

vai mikrouzņēmuma darbinieka statusa zaudēšana sakarā ar darba ņēmēja pārkāpumu atbilstoši normatīvajiem aktiem, kuros noteikta personu

atbrīvošana no darba. Savukārt 21 ziņu kods, kuru lūdz piemērot prasītājs paredz darba ņēmēja vai mikrouzņēmuma darbinieka statusa zaudēšana,

pamatojoties uz darba ņēmēja uzteikumu.

Kā izriet no Zemgales rajona tiesas 2020.gada 4.novembra sprieduma dalībnieku sapulce ir atcēlusi prasītāju no valdes locekļa amata, izsakot

neuzticību. Uz to arī norādījusi atbildētāja.

Senāts ir izteicis viedokli, ka valdes locekļa amats ir uzticības amats, kā rezultātā uzticību zaudējušais valdes loceklis nevar prasīt atjaunošanu amatā

tiesas ceļā (Augstākās tiesas Senāta 2007.gada 5.decembra spriedumu lietā Nr. SKC-805/2007).

No iepriekš minētā izriet, ka prasītājs nevar prasīt atjaunošanu amatā, tā pat no Komerclikuma neizriet prasītāja tiesības apstrīdēt dalībnieku

sapulces lēmuma saturu pēc būtības. Līdz ar to, tiesa konstatējot, ka prasītājs no valdes locekļa amata ir atbrīvots ar dalībnieku sapulces lēmumu,

Komerclikumā viņam nav paredzētas tiesības šāda lēmuma saturu apstrīdēt, ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu dalībnieku sapulces lēmums ir atzīts par

tiesisku, tādējādi dalībnieku sapulces lēmumā nolemtais nav apstrīdams, atzīst, ka atbildētāja, sniedzot ziņas Valsts ieņēmumu dienestam, ir pamatoti

norādījusi tiesisko attiecību izbeigšanas ziņu kodu 22.

Tā pat ir nepamatots prasītāja norādītais, ka Valsts ieņēmumu dienestam norādāms ziņu kods 21, jo tiesa jau spriedumā iepriekš sniegusi

argumentāciju kādēļ ir nepareizs prasītāja uzskats, ka darba tiesiskās attiecības ar viņu ir izbeigtas saskaņā ar viņa 2020.gada 17.jūlija uzteikumu.

Prasītājs lūdz piedzīt no atbildētājas likumiskos nokavējuma procentus par laika periodu no 2020.gada 17.jūlija līdz 2021.gada 11.novembrim

831,80 euro.

Saskaņā ar Civillikuma 1756.pantu pienākums maksāt procentus pamatojas vai nu uz tiesisku darījumu, vai uz likumu. Civillikuma 1759.pantā

noteikts, ka par katru parāda samaksas nokavējumu, kaut arī parāds pats par sevi būtu bezprocentīgs, arī bez noteiktas norunas parādniekam jāmaksā

nokavējuma procenti. Civillikuma 1765.pantā noteikts, ka procentu apmērs cieši jānosaka aktā vai darījumā. Ja tas nav darīts, kā arī tajā gadījumā, ja

likums nosaka aprēķināt likumiskos procentus, tas ir, seši procenti no simta gadā. Savukārt Civillikuma 1754.pants paredz, ka procentiem vienmēr

nepieciešams galvenais parāds jeb kapitālparāds. Tādējādi procenti nav jāmaksā, ja netiek konstatēts galvenais parāds.

Ņemot vērā, ka tiesa spriedumā atzinusi, ka prasītājam nav tiesību prasīt no atbildētājas galveno parādu, tas ir, neizmaksāto atlīdzību par valdes

locekļa amata pienākumu pildīšanu, neaizmaksāto atvaļinājuma kompensāciju un kompensāciju par viņa atcelšanu no amata, tad atbilstoši Civillikuma

1754.pantam prasītājam nav tiesību uz likumisko procentu piedziņu.

Ievērojot iepriekš minēto tiesa atzīst, ka prasītājs nav pierādījis savu prasījumu pamatotību atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmajai daļai,

tādējādi prasība kā nepamatota ir noraidāma pilnā apmērā.

Attiecībā par pārējiem argumentiem, tiesa norāda, ka tie neietekmē lietu pēc būtības, līdz ar to tie nav vērtējami, atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību

tiesas atziņām, kas noteic, ka no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta izriet tiesas pienākums argumentēt spriedumu,

bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu (ECT 1994.gada 19.aprīļa sprieduma „Van de Hurk v. The Netherlands”

61.punktu). Tiesnešiem ir jāuzklausa visi argumenti, bet viņiem nav pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru

paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (Eiropas Cilvēktiesību tiesas komisijas

1986.gada 13.oktobra lēmums).

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas

izdevumus.

Tā kā prasība ir noraidīta, prasītājam nav atlīdzināmi tiesas izdevumi.

Rezolutīvā daļa

Ņemot vērā minēto un saskaņā ar Civilprocesa likuma 190.-193.pantu, tiesa

nosprieda:

noraidīt SIA RC Būvnieks lūgumus par tiesvedības apturēšanu un izbeigšanu daļā.

/pers. A/ prasību pret SIA /nosaukums/ par darba algas, atvaļinājuma kompensācijas, atlaišanas pabalsta un procentu piedziņu un darba attiecību

izbeigšanas pamatojuma atzīšanu par prettiesisku un grozīšanu noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 20 (divdesmit) dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Rīgas

pilsētas Pārdaugavas tiesā Daugavgrīvas ielā 58, Rīgā.

Pilns spriedums sastādīts 2021.gada 11.novembrī.

Tiesnese M.Šalta