Legislator Case Law & Legislation
A420185622 / SKA-0463-25 ECLI:LV:AT:2025:0327.A420185622.14.L AI generated

Court dismisses appeal against administrative rejection of overtime pay for a ship captain on a vessel.

Case Number A420185622 / SKA-0463-25
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Supreme Court of Latvia rejected the applicant's appeal against an administrative court's decision denying overtime pay and compensation for a ship captain. The applicant argued that as the sole qualified captain, he was always on duty and ready to work, yet the lower court found he was not in 'standby' and thus his time on board did not constitute working time under EU directives. The court upheld the lower court's reasoning, noting the applicant failed to prove he was unable to delegate duties or that his rest was significantly restricted, and dismissed his broad references to ministry letters as insufficient for cassation.

Legislator headnote

AI generated

Administrative Procedure Law Art. 338(2); Art. 338.1(2) pt. 2: A cassation appeal is inadmissible if the arguments do not raise doubts about the legality of the lower court's decision or present complex legal issues requiring precedent-setting.

Keywords

AI generated
cassation appeal inadmissibility ship captain duty status overtime pay entitlement standby requirement administrative procedure law

Cited Legislation

AI generated
Administrative Procedure Law Art. 338(2)
Administrative Procedure Law Art. 338.1(2) pt. 2

Cited Case Law

AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

ECLI:LV:AT:2025:0327.A420185622.14.L

Lieta Nr. A420185622, SKA-463/2025

Administratīvo lietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS

Rīgā 2025.gada 27.martā

[1] Senātā saņemta pieteicēja /Persona A/ kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2024.gada

18.decembra spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicēja pieteikums par labvēlīga Valsts robežsardzes administratīvā

akta izdošanu par darba samaksas pārrēķinu no 2019.gada 27.augusta līdz 2020.gada 3.oktobrim un kompensācijas

izmaksu, dienesta pienākumu izpildes laikā ieskaitot komandējumā, atrodoties uz kuģa jūrā, piešķirtos

pārtraukumus un atpūtas laiku, kā arī par zaudējumu atlīdzinājumu.

Apgabaltiesa, pievienojoties pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, vērtēja darba (dienesta) un

atpūtas laika tiesisko regulējumu, Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes

amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likumu (turpmāk – Dienesta gaitas likums) kopsakarā

ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 4.novembra direktīvu Nr. 2003/88/EK (turpmāk – direktīva

2003/88/EK), kas ir attiecināma uz robežsardzes amatpersonu darba un atpūtas laiku. Tiesa secināja, ka par darba

laiku ir uzskatāms laiks no darba laika sākuma līdz darba laika beigām, kad darbinieks ir darba devēja rīcībā un

faktiski pilda pienākumus. Tiesa secināja, ka pieteicējam nebija noteikts pienākums atpūtas un pārtraukuma laikā

atrasties darba devēja rīcībā dienesta pienākumu izpildes vietā un pildīt pienākumus, proti, pieteicējs uz kuģa

komandējumā neatradās „dežūras gatavībā”. Līdz ar to tiesa noraidīja pieteicēja argumentu, ka viss laiks, kuru viņš

ir pavadījis uz kuģa komandējumā jūrā, ir kvalificējams kā darba laiks direktīvas 2003/88EK izpratnē.

[2] No kasācijas sūdzības kopumā secināms, ka pieteicējs atkārto argumentus, kas izteikti pieteikumā un

apelācijas sūdzībā. Kasācijas sūdzībā pieteicējs norāda, ka apgabaltiesa esot pārkāpusi Administratīvā procesa

likuma 251.panta piekto daļu un 307.panta ceturto daļu, jo neesot norādījusi argumentus, kāpēc noraida pieteikumā

un apelācijas sūdzībā norādīto, ka pieteicējs visu laiku, neatkarīgi no tā, vai laiks skaitījās darba laiks vai atpūtas

laiks, atradās darba devēja rīcībā un nepieciešamībās gadījumā bija gatavs un arī faktiski pildīja darba pienākumus.

Pieteicējs bija vienīgā amatpersona uz kuģa, proti, kuģa kapteinis, kuram bija atbilstoša kvalifikācija un sertifikāts

attiecīgā izmēra kuģa pilnvērtīgai vadīšanai un kurš pilnībā un nepārtraukti bija atbildīgs par visu kuģi un apkalpes

darbību. Pieteicējs atradās atšķirīgos apstākļos nekā citi kuģa apkalpes locekļi, proti, viņš nebija aizstājams. Tiesa

neesot vērtējusi un piemērojusi Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likuma 23.panta pirmo daļu, kas nosaka, kas ir

kuģa kapteinis, Jūras kodeksa 274.pantu, kas nosaka kapteiņa pienākumus, un 276.pantu, kas nosaka kuģa kapteiņa

rīcību apdraudējuma gadījumā.

Senatoru kolēģija atzīst, ka minētie argumenti nav pamatoti.

Pieteicējs ir norādījis konkrētās tiesību normas – Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likuma 23.panta pirmo

daļu, Jūras kodeksa 274. un 276.pantu –, bet nav paskaidrojis, kā minēto tiesību normu piemērošana var ietekmēt

lietas rezultātu, ņemot vērā, ka lietā nav strīda, ka pieteicējs ir kuģa kapteinis un tiesa nav apšaubījusi pieteicēja

pienākumus un atbildību kā kuģa kapteinim. Tiesa konstatēja, ka kuģa kapteiņa amats paredz pilnu atbildību par

kuģi (tostarp par kuģa apkalpi, pasažieriem, jūras vides drošību, dienesta organizāciju uz kuģa, kuģa navigācijas un

mašīntelpas sardzi gan jūrā, gan krastā) un par kuģa īpašnieka, šajā gadījumā robežsardzes, uzdoto uzdevumu

izpildi visā kontrakta laikā (diennakts režīmā). Vienlaikus tiesa secināja, ka pieteicēja argumenti balstīti kļūdainā

pieņēmumā, ka kuģa kapteiņa pilna atbildība par dienesta kuģi nozīmē, ka arī viss uz kuģa dienestā pavadītais laiks

(tostarp arī pārtraukumi un atpūtas laiks) automātiski kļūst par dienesta izpildes laiku (dežūras gatavība). Šāda

pieeja būtu pretēja Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai par darba un atpūtas laika nošķiršanu.

Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka tad, ja pašas darba vietas rakstura dēļ darba ņēmējam pēc tam, kad

viņš ir nostrādājis savas darba stundas, praktiski nav reālas iespējas atstāt šo vietu, kā „darba laiks” direktīvas Nr.

2033/88/EK izpratnē automātiski ir jākvalificē tikai tie laikposmi, kuros viņam ir noteikti tādi objektīvi un ļoti

būtiski ierobežojumi kā pienākums būt nekavējoties pieejamam savam darba devējam, un izņēmums ir tie

laikposmi, kuros neiespējamība atstāt savu darba vietu izriet nevis no šāda pienākuma, bet vienīgi no šīs vietas

īpatnējā rakstura (Eiropas Savienības Tiesas 2021.gada 9.marta sprieduma lietā ,,Radiotelevizija Slovenija”, C-

344/19, ECLI:EU:C:2021:182, 44.punkts).

Senatoru kolēģija atzīst, ka tiesas secinājumi ir atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai par darba un

atpūtas laika nošķiršanu, kas norādīta apgabaltiesas sprieduma pamatojumā. Savukārt faktisko apstākļu

pārvērtēšana nav Senāta kompetencē.

[3] Pieteicējs kasācijas sūdzībā norāda, ka tiesa neesot vērtējusi apstākļus, vai pieteicējam bija iespēja

pilnvērtīgi atpūsties, atrodoties uz kuģa. Pieteicējam fiziski nebija iespējams pamest darba vietu – kuģi, tāpēc

pieteicējs nevarēja brīvi izmantot savu atpūtas laiku. Latvijas Republikas Satversmes 115.pants garantē personām

tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Tiesa neesot izvērtējusi, vai pieteicējam nodrošinātie apstākļi bija uzskatāmi par

labvēlīgiem un tādiem, kas nodrošināja nepieciešamo atpūtu, labvēlīgu vidi, drošību, veselības saglabāšanu u. tml.

Tiesa, nevērtējot individuālos apstākļos, kādos atradās pieteicējs, ir pārkāpusi Administratīvā procesa likuma

5.pantā (privātpersonu tiesību ievērošanas princips), 6.pantā (vienlīdzības princips) un 13.pantā (samērīguma

princips) paredzētos vispārējos tiesību principus.

Senatoru kolēģija atzīst, ka minētie argumenti nav pamatoti.

Tiesa pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam ir vērtējusi minētos argumentus par atpūtas laika uz kuģa

apstākļiem. Tiesa konstatēja, ka, lai gan, atrodoties uz dienesta kuģa jūrā, amatpersona ir ierobežota telpā un brīvā

laika pavadīšanas iespējas uz kuģa ir mazākas nekā uz sauszemes, tomēr nav strīda par to, ka pieteicējam nebija

liegts izmantot atpūtas laiku un pārtraukumus. Atpūtas kvalitāti noteikti ietekmē apstākļi, kādos vispārīgi norit

dienests, savukārt dienests – robežsardzes kuģa kapteinis – ir pieteicēja izvēlētais nodarbošanās veids, un viņam

bija jārēķinās ar apstākļiem uz kuģa – kuģa dzinēja trokšņi, jūras šūpošanās, citu apkalpes locekļu nepārtraukta

klātbūtne u. tml. Tas nav uzskatāms par nesamērīgu pieteicēja tiesību ierobežojumu.

[4] Pieteicējs norāda, ka tiesa esot nepamatoti atsaukusies uz Valsts robežsardzes iekšējiem normatīvajiem

aktiem. Tiesas piemērotie Ministru kabineta 2016.gada 13.decembra noteikumi Nr. 810 „Noteikumi par Iekšlietu

ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm amatu

klasifikāciju” neattiecoties uz jūrnieku sertifikāciju un kuģošanas drošību. Šādus jautājumus nevarot risināt Valsts

robežsardze ar iekšējiem normatīvajiem aktiem, jo tai nav šāda deleģējuma. Tiesa esot pieļāvusi materiālo tiesību

normu pārkāpumu, nepamatoti konstatējot, ka pieteicējs kā kuģa kapteinis drīkstēja deleģēt savā atpūtas laikā savus

pienākumus personai, kurai nav atbilstoša kvalifikācija un sertifikāts attiecīgā izmēra kuģa pilnvērtīgai vadīšanai.

Tiesa esot pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 15.pantā noteikto tiesību normu piemērošanas kārtību.

Senatoru kolēģija atzīst, ka minētie argumenti nav pamatoti.

Ar minētajiem argumentiem pieteicējs vēlas norādīt, ka uz kuģa nebija citas pietiekami kvalificētas

amatpersonas, kas varētu aizstāt pieteicēju kā kuģa kapteini viņa atpūtas laikā. Tiesa pamatoti norādīja, ka

pieteicējam, ja viņš uzskatīja, ka uz kuģa netiek nodrošināts pietiekami kvalificēts personāls, kas ļautu kuģa

kapteinim pilnvērtīgi atpūsties dežūru starplaikos, bija laikus jāinformē robežsardzes vadība par šo problēmu, taču

pieteicējs to nebija darījis.

Tiesa vērtēja, ka pieteicēja norādītais, ka netika uzskaitītas visas atpūtas laikā nostrādātās dienesta izpildes

stundas, nav pierādīts, kā arī pieteicējam noteiktie ierobežojumi nebija tādi, kas objektīvi un ļoti būtiski ietekmēja

pieteicēja iespēju brīvi rīkoties ar atpūtas laiku, t.i., lietā nav pierādījumu, ka pieteicējam atpūtas laikā bija tik bieži

jāiesaistās darba pienākumu pildīšanā, lai to atzītu par darba laiku direktīvas 2033/88/EK izpratnē.

[5] Pieteicēja norāde, ka tiesa nepamatoti noraidījusi pieteicēja iesniegto Satiksmes ministrijas 2019.gada

29.oktobra vēstuli Nr. 08-01/3260 „Par problemātiku vispārējo jūrniecības tiesību aktu piemērošanā”, kurā norādīts

šajā lietā piemērojamo tiesību normu interpretāciju, kā arī nav piemērojusi tiesību normas, kuras bija jāpiemēro,

proti, Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likuma normas un Starptautiskās konvencijas par jūrnieku sagatavošanu

un diplomēšanu, kā arī sardzes pildīšanu normas, ir pārāk vispārīga. Pieteicējs nav norādījis konkrētas tiesību

normas, kuras tiesa nav piemērojusi vai pieteicēja ieskatā nepareizi interpretējusi. Šāda vispārīga norāde uz tiesību

normu pārkāpumu neatbilst kasācijas sūdzības prasībām.

Attiecībā uz pieteicēja iesniegto Satiksmes ministrijas vēstuli un Valsts robežsardzes 2020.gada 18.jūnija

pavēli Nr. 812 „Par speciālās kompetences prasībām Valsts robežsardzes kuģošanas līdzekļu personālam” tiesa

norādīja, ka minētā sarakste ir saistīta ar kompetences sertifikātu izsniegšana robežsardzes amatpersonām, attiecīgi

– saistīta ar personāla komplektēšanu. Minētie dokumenti neliecina, ka pieteicējs bija kavēts informēt Valsts

robežsardzes vadību, ja viņš uzskatīja, ka uz kuģa nav pietiekams personāla apjoms.

[6] Ņemot vērā minēto, senatoru kolēģija atzīst, ka kasācijas sūdzības argumenti nerada šaubas par

apgabaltiesas sprieduma tiesiskumu. Lietā arī nav risināmi sarežģīti tiesību jautājumi, kuru dēļ kasācijas tiesvedībai

būtu nozīme judikatūras veidošanā. Līdz ar to kasācijas tiesvedības ierosināšana ir atsakāma.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu,

senatoru kolēģija

nolēma

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar /Persona A/ kasācijas sūdzību par Administratīvās

apgabaltiesas 2024.gada 18.decembra spriedumu.

Lēmums nav pārsūdzams.

Senatore L. Slica Senators J. Pleps Senatore I. Višķere