Court dismisses appeal against administrative rejection of overtime pay for a ship captain on a vessel.
Legislator summary
AI generatedThe Supreme Court of Latvia rejected the applicant's appeal against an administrative court's decision denying overtime pay and compensation for a ship captain. The applicant argued that as the sole qualified captain, he was always on duty and ready to work, yet the lower court found he was not in 'standby' and thus his time on board did not constitute working time under EU directives. The court upheld the lower court's reasoning, noting the applicant failed to prove he was unable to delegate duties or that his rest was significantly restricted, and dismissed his broad references to ministry letters as insufficient for cassation.
Legislator headnote
AI generatedAdministrative Procedure Law Art. 338(2); Art. 338.1(2) pt. 2: A cassation appeal is inadmissible if the arguments do not raise doubts about the legality of the lower court's decision or present complex legal issues requiring precedent-setting.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedFull text
ECLI:LV:AT:2025:0327.A420185622.14.L
Lieta Nr. A420185622, SKA-463/2025
Administratīvo lietu departaments
Latvijas Republikas Senāts
RĪCĪBAS SĒDES LĒMUMS
Rīgā 2025.gada 27.martā
[1] Senātā saņemta pieteicēja /Persona A/ kasācijas sūdzība par Administratīvās apgabaltiesas 2024.gada
18.decembra spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicēja pieteikums par labvēlīga Valsts robežsardzes administratīvā
akta izdošanu par darba samaksas pārrēķinu no 2019.gada 27.augusta līdz 2020.gada 3.oktobrim un kompensācijas
izmaksu, dienesta pienākumu izpildes laikā ieskaitot komandējumā, atrodoties uz kuģa jūrā, piešķirtos
pārtraukumus un atpūtas laiku, kā arī par zaudējumu atlīdzinājumu.
Apgabaltiesa, pievienojoties pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, vērtēja darba (dienesta) un
atpūtas laika tiesisko regulējumu, Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes
amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likumu (turpmāk – Dienesta gaitas likums) kopsakarā
ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 4.novembra direktīvu Nr. 2003/88/EK (turpmāk – direktīva
2003/88/EK), kas ir attiecināma uz robežsardzes amatpersonu darba un atpūtas laiku. Tiesa secināja, ka par darba
laiku ir uzskatāms laiks no darba laika sākuma līdz darba laika beigām, kad darbinieks ir darba devēja rīcībā un
faktiski pilda pienākumus. Tiesa secināja, ka pieteicējam nebija noteikts pienākums atpūtas un pārtraukuma laikā
atrasties darba devēja rīcībā dienesta pienākumu izpildes vietā un pildīt pienākumus, proti, pieteicējs uz kuģa
komandējumā neatradās „dežūras gatavībā”. Līdz ar to tiesa noraidīja pieteicēja argumentu, ka viss laiks, kuru viņš
ir pavadījis uz kuģa komandējumā jūrā, ir kvalificējams kā darba laiks direktīvas 2003/88EK izpratnē.
[2] No kasācijas sūdzības kopumā secināms, ka pieteicējs atkārto argumentus, kas izteikti pieteikumā un
apelācijas sūdzībā. Kasācijas sūdzībā pieteicējs norāda, ka apgabaltiesa esot pārkāpusi Administratīvā procesa
likuma 251.panta piekto daļu un 307.panta ceturto daļu, jo neesot norādījusi argumentus, kāpēc noraida pieteikumā
un apelācijas sūdzībā norādīto, ka pieteicējs visu laiku, neatkarīgi no tā, vai laiks skaitījās darba laiks vai atpūtas
laiks, atradās darba devēja rīcībā un nepieciešamībās gadījumā bija gatavs un arī faktiski pildīja darba pienākumus.
Pieteicējs bija vienīgā amatpersona uz kuģa, proti, kuģa kapteinis, kuram bija atbilstoša kvalifikācija un sertifikāts
attiecīgā izmēra kuģa pilnvērtīgai vadīšanai un kurš pilnībā un nepārtraukti bija atbildīgs par visu kuģi un apkalpes
darbību. Pieteicējs atradās atšķirīgos apstākļos nekā citi kuģa apkalpes locekļi, proti, viņš nebija aizstājams. Tiesa
neesot vērtējusi un piemērojusi Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likuma 23.panta pirmo daļu, kas nosaka, kas ir
kuģa kapteinis, Jūras kodeksa 274.pantu, kas nosaka kapteiņa pienākumus, un 276.pantu, kas nosaka kuģa kapteiņa
rīcību apdraudējuma gadījumā.
Senatoru kolēģija atzīst, ka minētie argumenti nav pamatoti.
Pieteicējs ir norādījis konkrētās tiesību normas – Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likuma 23.panta pirmo
daļu, Jūras kodeksa 274. un 276.pantu –, bet nav paskaidrojis, kā minēto tiesību normu piemērošana var ietekmēt
lietas rezultātu, ņemot vērā, ka lietā nav strīda, ka pieteicējs ir kuģa kapteinis un tiesa nav apšaubījusi pieteicēja
pienākumus un atbildību kā kuģa kapteinim. Tiesa konstatēja, ka kuģa kapteiņa amats paredz pilnu atbildību par
kuģi (tostarp par kuģa apkalpi, pasažieriem, jūras vides drošību, dienesta organizāciju uz kuģa, kuģa navigācijas un
mašīntelpas sardzi gan jūrā, gan krastā) un par kuģa īpašnieka, šajā gadījumā robežsardzes, uzdoto uzdevumu
izpildi visā kontrakta laikā (diennakts režīmā). Vienlaikus tiesa secināja, ka pieteicēja argumenti balstīti kļūdainā
pieņēmumā, ka kuģa kapteiņa pilna atbildība par dienesta kuģi nozīmē, ka arī viss uz kuģa dienestā pavadītais laiks
(tostarp arī pārtraukumi un atpūtas laiks) automātiski kļūst par dienesta izpildes laiku (dežūras gatavība). Šāda
pieeja būtu pretēja Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai par darba un atpūtas laika nošķiršanu.
Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka tad, ja pašas darba vietas rakstura dēļ darba ņēmējam pēc tam, kad
viņš ir nostrādājis savas darba stundas, praktiski nav reālas iespējas atstāt šo vietu, kā „darba laiks” direktīvas Nr.
2033/88/EK izpratnē automātiski ir jākvalificē tikai tie laikposmi, kuros viņam ir noteikti tādi objektīvi un ļoti
būtiski ierobežojumi kā pienākums būt nekavējoties pieejamam savam darba devējam, un izņēmums ir tie
laikposmi, kuros neiespējamība atstāt savu darba vietu izriet nevis no šāda pienākuma, bet vienīgi no šīs vietas
īpatnējā rakstura (Eiropas Savienības Tiesas 2021.gada 9.marta sprieduma lietā ,,Radiotelevizija Slovenija”, C-
344/19, ECLI:EU:C:2021:182, 44.punkts).
Senatoru kolēģija atzīst, ka tiesas secinājumi ir atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai par darba un
atpūtas laika nošķiršanu, kas norādīta apgabaltiesas sprieduma pamatojumā. Savukārt faktisko apstākļu
pārvērtēšana nav Senāta kompetencē.
[3] Pieteicējs kasācijas sūdzībā norāda, ka tiesa neesot vērtējusi apstākļus, vai pieteicējam bija iespēja
pilnvērtīgi atpūsties, atrodoties uz kuģa. Pieteicējam fiziski nebija iespējams pamest darba vietu – kuģi, tāpēc
pieteicējs nevarēja brīvi izmantot savu atpūtas laiku. Latvijas Republikas Satversmes 115.pants garantē personām
tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Tiesa neesot izvērtējusi, vai pieteicējam nodrošinātie apstākļi bija uzskatāmi par
labvēlīgiem un tādiem, kas nodrošināja nepieciešamo atpūtu, labvēlīgu vidi, drošību, veselības saglabāšanu u. tml.
Tiesa, nevērtējot individuālos apstākļos, kādos atradās pieteicējs, ir pārkāpusi Administratīvā procesa likuma
5.pantā (privātpersonu tiesību ievērošanas princips), 6.pantā (vienlīdzības princips) un 13.pantā (samērīguma
princips) paredzētos vispārējos tiesību principus.
Senatoru kolēģija atzīst, ka minētie argumenti nav pamatoti.
Tiesa pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam ir vērtējusi minētos argumentus par atpūtas laika uz kuģa
apstākļiem. Tiesa konstatēja, ka, lai gan, atrodoties uz dienesta kuģa jūrā, amatpersona ir ierobežota telpā un brīvā
laika pavadīšanas iespējas uz kuģa ir mazākas nekā uz sauszemes, tomēr nav strīda par to, ka pieteicējam nebija
liegts izmantot atpūtas laiku un pārtraukumus. Atpūtas kvalitāti noteikti ietekmē apstākļi, kādos vispārīgi norit
dienests, savukārt dienests – robežsardzes kuģa kapteinis – ir pieteicēja izvēlētais nodarbošanās veids, un viņam
bija jārēķinās ar apstākļiem uz kuģa – kuģa dzinēja trokšņi, jūras šūpošanās, citu apkalpes locekļu nepārtraukta
klātbūtne u. tml. Tas nav uzskatāms par nesamērīgu pieteicēja tiesību ierobežojumu.
[4] Pieteicējs norāda, ka tiesa esot nepamatoti atsaukusies uz Valsts robežsardzes iekšējiem normatīvajiem
aktiem. Tiesas piemērotie Ministru kabineta 2016.gada 13.decembra noteikumi Nr. 810 „Noteikumi par Iekšlietu
ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm amatu
klasifikāciju” neattiecoties uz jūrnieku sertifikāciju un kuģošanas drošību. Šādus jautājumus nevarot risināt Valsts
robežsardze ar iekšējiem normatīvajiem aktiem, jo tai nav šāda deleģējuma. Tiesa esot pieļāvusi materiālo tiesību
normu pārkāpumu, nepamatoti konstatējot, ka pieteicējs kā kuģa kapteinis drīkstēja deleģēt savā atpūtas laikā savus
pienākumus personai, kurai nav atbilstoša kvalifikācija un sertifikāts attiecīgā izmēra kuģa pilnvērtīgai vadīšanai.
Tiesa esot pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 15.pantā noteikto tiesību normu piemērošanas kārtību.
Senatoru kolēģija atzīst, ka minētie argumenti nav pamatoti.
Ar minētajiem argumentiem pieteicējs vēlas norādīt, ka uz kuģa nebija citas pietiekami kvalificētas
amatpersonas, kas varētu aizstāt pieteicēju kā kuģa kapteini viņa atpūtas laikā. Tiesa pamatoti norādīja, ka
pieteicējam, ja viņš uzskatīja, ka uz kuģa netiek nodrošināts pietiekami kvalificēts personāls, kas ļautu kuģa
kapteinim pilnvērtīgi atpūsties dežūru starplaikos, bija laikus jāinformē robežsardzes vadība par šo problēmu, taču
pieteicējs to nebija darījis.
Tiesa vērtēja, ka pieteicēja norādītais, ka netika uzskaitītas visas atpūtas laikā nostrādātās dienesta izpildes
stundas, nav pierādīts, kā arī pieteicējam noteiktie ierobežojumi nebija tādi, kas objektīvi un ļoti būtiski ietekmēja
pieteicēja iespēju brīvi rīkoties ar atpūtas laiku, t.i., lietā nav pierādījumu, ka pieteicējam atpūtas laikā bija tik bieži
jāiesaistās darba pienākumu pildīšanā, lai to atzītu par darba laiku direktīvas 2033/88/EK izpratnē.
[5] Pieteicēja norāde, ka tiesa nepamatoti noraidījusi pieteicēja iesniegto Satiksmes ministrijas 2019.gada
29.oktobra vēstuli Nr. 08-01/3260 „Par problemātiku vispārējo jūrniecības tiesību aktu piemērošanā”, kurā norādīts
šajā lietā piemērojamo tiesību normu interpretāciju, kā arī nav piemērojusi tiesību normas, kuras bija jāpiemēro,
proti, Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likuma normas un Starptautiskās konvencijas par jūrnieku sagatavošanu
un diplomēšanu, kā arī sardzes pildīšanu normas, ir pārāk vispārīga. Pieteicējs nav norādījis konkrētas tiesību
normas, kuras tiesa nav piemērojusi vai pieteicēja ieskatā nepareizi interpretējusi. Šāda vispārīga norāde uz tiesību
normu pārkāpumu neatbilst kasācijas sūdzības prasībām.
Attiecībā uz pieteicēja iesniegto Satiksmes ministrijas vēstuli un Valsts robežsardzes 2020.gada 18.jūnija
pavēli Nr. 812 „Par speciālās kompetences prasībām Valsts robežsardzes kuģošanas līdzekļu personālam” tiesa
norādīja, ka minētā sarakste ir saistīta ar kompetences sertifikātu izsniegšana robežsardzes amatpersonām, attiecīgi
– saistīta ar personāla komplektēšanu. Minētie dokumenti neliecina, ka pieteicējs bija kavēts informēt Valsts
robežsardzes vadību, ja viņš uzskatīja, ka uz kuģa nav pietiekams personāla apjoms.
[6] Ņemot vērā minēto, senatoru kolēģija atzīst, ka kasācijas sūdzības argumenti nerada šaubas par
apgabaltiesas sprieduma tiesiskumu. Lietā arī nav risināmi sarežģīti tiesību jautājumi, kuru dēļ kasācijas tiesvedībai
būtu nozīme judikatūras veidošanā. Līdz ar to kasācijas tiesvedības ierosināšana ir atsakāma.
Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 338.panta otro daļu un 338.1panta otrās daļas 2.punktu,
senatoru kolēģija
nolēma
atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību sakarā ar /Persona A/ kasācijas sūdzību par Administratīvās
apgabaltiesas 2024.gada 18.decembra spriedumu.
Lēmums nav pārsūdzams.
Senatore L. Slica Senators J. Pleps Senatore I. Višķere