Court allows applicant to register for housing assistance after confirming university property rights were restored.

NORAKSTS

Lieta Nr.A42671709

A02383-10/11

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2010.gada 17.martā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese Inga Putra,

piedaloties pieteicējas M.L. pārstāvei I.H. un atbildētājas Rīgas pilsētas pašvaldības

pusē pieaicinātās iestādes Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta pārstāvei A.Š.,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu pēc M.L. pieteikuma par Rīgas domes

Komunālā departamenta 2008.gada 10.oktobra lēmuma Nr.DK-08-18515-ap „Par

administratīvās lietas izbeigšanu” atcelšanu un labvēlīga administratīvā akta izdošanu,

uzliekot par pienākumu Rīgas domes Komunālajam departamentam reģistrēt M.L.

palīdzības saņemšanai dzīvojamās telpas izīrēšanai pirmām kārtām.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Rīgas domes Komunālā departamenta 2008.gada 10.oktobra lēmumu

Nr.DK-08-18515-ap „Par administratīvās lietas izbeigšanu” (turpmāk arī – Lēmums)

atstāts negrozīts Rīgas domes Komunālā departamenta Dzīvokļu pārvaldes komisijas

personu reģistrācijai palīdzības saņemšanai dzīvokļa jautājumu risināšanā un

izslēgšanai no palīdzības reģistra 2008.gada 30.jūlija lēmums (protokols Nr.27,

4.5.punkts), ar kuru izbeigta administratīvā lieta par M.L. reģistrāciju dzīvojamās

telpas atbrīvošanas pabalsta saņemšanai un palīdzības saņemšanai dzīvojamās telpas

izīrēšanai pirmām kārtām.

Lēmumā norādīti šādi argumenti.

[1.1] M.L. no 1977.gada 11.marta lieto dzīvokli /adrese/.

[1.2] Rīgas Centra rajona izpilddirekcijas Denacionalizācijas komisija

1998.gada 14.oktobrī atstāja bez izskatīšanas Latvijas Universitātes pieteikumu par

īpašuma tiesību atzīšanu uz namīpašumu /adrese/ un tā labprātīgu atdošanu

īpašniekam.

[1.3] Jau 2007.gada 12.jūnijā M.L. atteikts viņu reģistrēt gan pabalsta

saņemšanai, gan palīdzības saņemšanai dzīvojamās telpas izīrēšanai, jo M.L. neatbilst

likuma ”Par palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā” 26.1panta, Rīgas domes

2005.gada 20.decembra saistošo noteikumu Nr.36 „Personu, kurām nepieciešama

palīdzība sakarā ar dzīvojamo telpu atbrīvošanu, reģistrācijas un palīdzības sniegšanas

kārtība” 2.2.punkta, Rīgas domes 2005.gada 12.jūlija saistošo noteikumu Nr.6

„Personu, kurām nepieciešama palīdzība dzīvokļa jautājumu risināšanā, reģistrācijas

un palīdzības sniegšanas kārtība” 2.4.punkta nosacījumiem.

Atteikuma pamatā ir apstāklis, ka M.L. nelieto dzīvojamo telpu denacionalizētā

vai likumīgajam īpašniekam atdotā mājā, jo nekustamais īpašums /adrese/ par tādu nav

uzskatāms. Nekustamais īpašums nav denacionalizēts vai atdots likumīgajam

īpašniekam likuma „Par namīpašumu denacionalizāciju” vai likuma „Par namīpašumu

atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” noteiktajā kārtībā. Izskatot apstrīdēšanas

iesniegumu par šo lēmumu, Rīgas domes Komunālā departamenta direktors

2007.gada 10.augustā atstājis to spēkā.

[1.4] Kā papildus pierādījumu 2007.gada 29.augustā M.L. Tiesībsargam

iesniedza izvērtēšanai aktu, ar kuru Latvijas Universitāte namīpašumu nodod Rīgas

Politehniskajam institūtam. Taču, izvērtējot šajā aktā norādīto informāciju, secināms,

ka namīpašums netika bez atlīdzības pārņemts valsts valdījumā, realizējot īpašnieka

tiesību ignorēšanas un administratīvās patvaļas politiku, bet Latvijas Universitāte

namīpašumu nodevusi citai iestādei. Līdz ar to, arī atkārtoti izskatot M.L. iesniegumu

ar tam papildus pievienotajiem dokumentiem, secināms, ka lietas faktiskie un tiesiskie

apstākļi nav mainījušies, t.i., nav juridiski apliecināts fakts, ka namīpašums ir

denacionalizēts vai atdots likumīgajiem īpašniekiem.

[1.5] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma (turpmāk arī – APL) 63.panta

pirmās daļas 3.punktu nav pamata izdot M.L. labvēlīgu administratīvo aktu.

[2] 2008.gada 20.novembrī Administratīvajā rajona tiesā saņemts M.L.

(turpmāk arī – pieteicēja) pieteikums par Lēmuma atcelšanu un labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, uzliekot par pienākumu Rīgas domes Komunālajam

departamentam pieņemt pieteikumu par pieteicējas tiesībām saņemt pašvaldības

palīdzību dzīvokļu jautājuma risināšanā, ievērojot cilvēka pamattiesības.

Ar Administratīvās rajona tiesas tiesneses 2009.gada 9.februāra lēmumu

ierosināta administratīvā lieta par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Pieteikumā ietvertais prasījums pamatots ar šādiem argumentiem.

[2.1] Pieteicēja uz beztermiņa īres līguma pamata dzīvo /adrese/ kā īrniece.

Taču nama apsaimniekotājs īrnieci informējis, ka dzīvoklis ir nepieciešams Latvijas

Universitātes vajadzībām un īrniecei dzīvoklis ir jāatbrīvo.

[2.2] Pieteicējai pienākas no Rīgas domes palīdzība dzīvokļa jautājuma

risināšanā, taču pieteicēja saņēmusi atteikumu.

[2.3] Pēc atteikuma pieteicēja vērsusies Tiesībsarga birojā ar lūgumu

līdzdarboties viņas jautājuma noskaidrošanā. Tiesībsargs 2008.gada 27.marta atbildē

norādījis, ka Rīgas dome nepamatoti atteikusi reģistrēt īrnieci palīdzības saņemšanai

un pārkāpusi pieteicējas tiesības uz mājokli, t.i., cilvēktiesības. Taču arī pēc

Tiesībsarga atzinuma izskatīšanas un pieteicējas atkārtota iesniegumu izskatīšanas

Rīgas dome savu viedokli nemaina.

[2.4] Pieteicēja uzskata, ka namīpašuma /adrese/ 40.-80. gados bez atlīdzības

pārņemšanu valsts valdījumā, realizējot īpašnieka tiesību ignorēšanas un

administratīvas patvaļas politiku, apliecina un pierāda PSRS Augstākās izglītības

ministrijas 1958.gada 11.jūlija Pavēle Nr.750, uz kuras pamata namīpašums tika

nodots Rīgas Politehniskajam institūtam. Pamatojoties uz 1925.gada K.M. testamentu

namīpašuma īpašniece ir Latvijas Universitāte. Saskaņā ar testamentu namīpašums bija

Latvijas Universitātes īpašums līdz 1940.gadam. Minētā Pavēle Nr.750 ir pierādījums

tam, ka īpašuma tiesības bija ignorētas. Abas mācību iestādes ir Pavēles Nr.750

izpildītājas. Tas pierāda, ka PSRS bija patvaļīgi deleģējusi sev tiesības rīkoties ar šo

īpašumu. Cita starpā namīpašuma statuss atbilstoši Tehniskās inventarizācijas lietai

nekad nav bijis „mācību ēka”.

[2.5] Juridisks fakts, kas apliecina namīpašuma atdošanu tās likumīgajam

īpašniekam, ir 1996.gada 26.jūnija Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas spriedums, ar

kuru Latvijas Universitāte atzīta par iepriekšējo gadu, sākot no 1919.gada

nosaukumos pārdēvētās universitātes tiesību pārņēmēju un juridisko pēcteci.

[2.6] 2004.gada 5.jūlijā ar zemesgrāmatu tiesneses lēmumu namīpašums

pievienots zemes gabalam un īpašuma tiesības uz visu nekustamo īpašumu

nostiprinātas Latvijas Universitātei kā likumīgajam īpašniekam.

[2.7] Pašvaldība, risinot pieteicējas jautājumu, nav izvērtējusi un ņēmusi vērā

namīpašuma apsaimniekotāja rakstu, kurā arī ir norādīti visi fakti, kas liecina par to, ka

Latvijas Universitāte ir atguvusi savu nekustamo īpašumu, kas 40.-80. gados bija

pārņemts bez atlīdzības valsts valdījumā.

[3] Rīgas domes Komunālais departaments (turpmāk arī – atbildētājs)

rakstveida paskaidrojumos pieteikumu neatzīst pilnā apjomā, pamatojoties uz Lēmumā

norādītajiem argumentiem un pamatojumu. Citus papildus paskaidrojumus vai

argumentus atbildētājs nav norādījis.

[4] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāve pieteikumu uzturēja un pamatoja savu

prasījumu ar pieteikumā norādītajiem argumentiem, papildus norādot, ka pieteicēja ir

savākusi pietiekami daudz pierādījumus tam, ka namīpašuma tiesības no Latvijas

Universitātes pārgāja valstij, kā arī tam, ka Latvijas Universitātei uz ēku ir atjaunotas

īpašuma tiesības kā likumiskajam īpašniekam. Latvijas Universitāte savas

īpašumtiesības zaudēja 1940.gadā, un Latvijas universitāte līdz Pavēlei Nr.750 palika

ēkas valdītājs. Svarīgi, ka zemei ir atjaunotas īpašuma tiesības, bet ēkai nē, kaut gan

nepārprotami dokumentos ir redzams, ka ēka figurē kopā ar zemi.

[5] Tiesas sēdē atbildētāja pārstāve pieteikumu neatzina, balstoties uz Lēmumā

un rakstveida paskaidrojumos norādītajiem argumentiem. Papildus paskaidroja, ka

Rīgas pilsētas zemes komisija ir atjaunojusi īpašuma tiesības uz zemes gabalu, jo zemi

bez Zemes komisijas lēmuma nebija iespējams reģistrēt zemesgrāmatā. Savukārt

pieteikums par īpašuma tiesību atzīšanu uz namīpašumu atstāts bez izskatīšanas, taču

tas nav traucējis ēku ierakstīt zemes grāmatā. Taču denacionalizācijas lēmums ir

būtisks apstāklis, lai konstatētu, vai pieteicēja ir dzīvojusi denacionalizētā namā.

Likumā noteiktā kārtībā fiksēts fakts par ēkas denacionalizāciju vai atdošanu to

likumīgajam īpašniekam nav, jo Latvijas Universitāte pēc 1998.gada neturpināja

pašvaldībā risināt jautājumu par ēkas atzīšanu par denacionalizētu. Ēka zemesgrāmatā

ierakstīta, pamatojoties uz arhīva izziņu, līdz ar to šis process ir vērtējams kā

īpašumtiesību jautājumu sakārtošana, nevis denacionalizācijas process. Atbildētāja

pārstāve uzsvēra, ka ir spēkā stājies iestādes 2007.gada 10.augusta lēmums, un

pieteicēja to tiesā nav pārsūdzējusi. Pieņemot Lēmumu, tika pārbaudīti papildus

iesniegtie dokumenti, bet jaunu iesniegumu pieteicēja nebija iesniegusi, līdz ar to jauns

administratīvais process netika uzsākts.

Motīvu daļa

[6] Tiesa, izvērtējot lietā esošos pierādījumus un procesa dalībnieku

paskaidrojumus, atzīst, ka pieteicējas pieteikums ir pamatots un apmierināms.

[7] Tiesa lietā konstatē šādus faktiskos apstākļus.

[7.1] Izraksts no K.M. 1925.gada testamenta, no kura redzams, ka namīpašums

/adrese/ novēlēts Latvijas Universitātei (lietas 18.-27.lapa).

[7.2] 1958.gada septembrī (datums slikti redzams) sastādīts Pieņemšanas –

nodošanas akts, ar kuru namīpašums /adrese/ tiek nodots Rīgas Politehniskajam

institūtam, pamatojoties uz PSRS Augstākās izglītības ministrijas 1958.gada 11.jūlija

Pavēli (lietas 78.- 79.lapa).

[7.3] Ministru kabineta 1995.gada 14.marta rīkojumā Nr.117 „Par valsts

īpašuma objekta nodošanu Valsts īpašuma fondam” Pielikumā norādīti valsts īpašuma

objekti, kuri paliek attiecīgo valsts institūciju valdījumā, konkrēti Izglītības un zinātnes

ministrijas īpašums /adrese/ paliek Rīgas Tehniskās universitātes valdījumā (lietas 52.-

55.lapa).

[7.4] Ar 1996.gada 26.jūnija Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas spriedumu

apmierināts Latvijas Universitātes pieteikums par juridiskā fakta konstatēšanu, atzīstot,

ka Latvijas Universitāte, neraugoties uz nosaukumu maiņu, ir viena un tā pati juridiskā

persona, kas darbojas no dibināšanas līdz pašreizējam pastāvēšanas brīdim. Juridiska

fakta konstatēšana nepieciešama sakarā ar īpašuma tiesību atjaunošanu uz Latvijas

Universitātes nekustamo īpašumu un zemi (lietas 67.-68.lapa).

[7.5] 1997.gada 2.oktobrī Rīgas pilsētas zemes komisija pieņēma lēmumu

atjaunot Latvijas Universitātei īpašuma tiesības uz zemes gabalu /adrese/ 294 kvm

platībā. Zemes komisija konstatēja, ka nekustamais īpašums līdz 1940.gada 21.jūlijam

piederējis Latvijas Universitātei, pamatojoties uz Latvijas valsts vēstures arhīva

1997.gada 5.februāra izziņu (lietas 98.lapa).

[7.6] Ar 1998.gada 14.oktobra Rīgas domes Rīgas centra rajona izpilddirekcijas

Denacionalizācijas komisijas aktu Latvijas Universitātes pieteikums par īpašuma

tiesību atzīšanu uz namīpašumu /adrese/ atstāts bez izskatīšanas. Aktā norādīts, ka

Latvijas valsts arhīvā nav atrastas ziņas par namīpašuma nacionalizāciju, tādēļ likums

„Par namīpašumu denacionalizāciju” nav piemērojams. Tāpat norādīts, ka likuma „Par

namīpašumu atdošanu likumīgajam īpašniekam” 2.panta otro daļu labprātīgi nodot

namīpašumu bijušajam īpašniekam var juridiska persona, kuras valdījumā tas atrodas.

No izziņas redzams, ka namīpašums neatrodas Rīgas Centra rajona namu pārvaldes

valdījumā, ne arī jebkurā citā Rīgas domes izpilddirekcijā, līdz ar to tas nav Rīgas

domes kompetences jautājums (lietas 99.lapa).

[7.7] 2003.gada 18.marta Latvijas valsts vēstures arhīva izziņā Nr.5-JP-1291

norādīta nekustamā īpašuma /adrese/, Rīgā piederība (lietas 100.lapa).

[7.8] No zemesgrāmatu nodalījuma ar kadastra numuru 0100 009 0035

redzams, ka Latvijas Universitātei ir reģistrēts nekustamais īpašums /adrese/, Rīgā, kas

sastāv no zemes gabala (reģistrēts 2004.gada 9.martā, pamatojoties uz 1997.gada

2.oktobra Rīgas pilsētas zemes komisijas lēmumu Nr.37/21) un divām būvēm

(reģistrētas 2004.gada 5.jūlijā, ēku pievienošanas pamatā 2003.gada 18.marta arhīva

izziņa Nr.5-JP-1291 un 2004.gada 3.jūnija izziņa par nekustamā īpašuma sastāvu un

vērtību) (lietas 17.lapa).

[7.9] Ar 2005.gada 16.jūnija Rīgas Tehniskās universitātes rīkojumu noteikta

komisija ēkas /adrese/, Rīgā nodošanai likumīgajam īpašniekam Latvijas Universitātei,

noteikts līdz 2005.gada 1.jūlijam parakstīt pieņemšanas - nodošanas aktu un noņemt

ēku no Tehniskās universitātes bilances (lietas 66.lapa).

[7.10] 2005.gada 1.-4.jūlijam nekustamo īpašumu /adrese/, Rīgā Rīgas

Tehniskā universitāte nodevusi Latvijas Universitātei, sastādot par to nodošanas-

pieņemšanas aktu (lietas 104.-107.lapa).

[7.11] 2007.gada 1.martā pieteicēja vērsusies Rīgas domē ar iesniegumu

reģistrēt viņu dzīvojamās telpas atbrīvošanas pabalsta saņemšanai, norādot, ka īrē

dzīvokli likumīgam īpašniekam atdotā mājā (lietas 108.lapa).

[7.12] SIA „Latvijas Universitātes Nekustamā īpašuma aģentūra” 2007.gada

1.jūnijā rakstveidā, atbildot uz Rīgas domes vēstuli, norāda, ka Latvijas Universitātei

nebija nekādu tiesību rīkoties ar savu nekustamo īpašumu /adrese/, Rīgā, jo tas atradās

Izglītības un zinātnes ministrijas valdījumā un bija nodots lietošanā Latvijas

Tehniskajai universitātei. Tikai 2005.gada 1.jūlijā starp Latvijas Universitāti un Rīgas

Tehnisko universitāti tika parakstīts pieņemšanas-nodošanas akts, kā rezultātā Latvijas

Universitāte beidzot var rīkoties ar savu īpašumu (lietas 36.lapa).

[7.13] 2007.gada 12.jūnijā Rīgas domes komunālā departamenta Dzīvokļu

pārvaldes komisija pieņēma lēmumu atteikt pieteicēju reģistrēt dzīvojamās telpas

atbrīvošanas pabalsta saņemšanai un palīdzības saņemšanai dzīvojamās telpas īrēšanai

pirmām kārtām (lietas 38.-39.lapa).

[7.14] Izskatot pieteicējas apstrīdēšanas iesniegumu, Rīgas domes Komunālais

departaments 2007.gada 10.augustā nolēmis 2007.gada 12.jūnija lēmumu atstāt

negrozītu. Lēmumā norādīts, ka pieteicēja nav iesniegusi dokumentus, kas apliecinātu

faktu, kādā veidā un uz kāda tiesiska akta pamata namīpašums /adrese/, Rīgā Latvijas

Sociālistiskās Padomju Republikas laikā pārgājis Izglītības un zinātnes ministrijas

valdījumā (lietas 46.-49.lapa).

[7.15] 2008.gada 27.martā Tiesībsargs sniedz atzinumu pieteicējai, norādot, ka

nelabvēlīga administratīvā akta pamatā bija dokumentu trūkums, taču tas ir novērsts,

jo pieteicējas rīcībā ir Izglītības ministrijas 1958.gada 11.jūlija Pavēle Nr.750, ko

Rīgas dome nav vērtējusi, līdz ar to ir pamats administratīvo procesu iestādē uzsākt no

jauna, jo pieteicēja reģistrācijas atteikumu domē saņēmusi nepamatoti, tādējādi

pārkāptas pieteicējas cilvēktiesības – tiesības uz mājokli (lietas 56.-59.lapa).

[7.16] 2008.gada 9.maijā, 23.maijā un 16.jūlijā pieteicēja vēršas Rīgas domē ar

lūgumu atjaunot lietvedību lietā sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem un reģistrēt

pieteicēju palīdzības saņemšanai dzīvokļu jautājumu risināšanā (lietas 62., 63.,

64.lapa).

[7.17] Ar 2008.gada 30.jūlija lēmumu Rīgas domes Komunālā departamenta

Dzīvokļu pārvaldes komisijas personu reģistrācijai palīdzības saņemšanai un

izslēgšanai no palīdzības reģistra administratīvā lieta izbeigta, jo nav mainījušies lietas

faktiskie vai tiesiskie apstākļi un nav juridiski apliecināts fakts, ka īpašums ir

denacionalizēts vai atdots likumīgajam īpašniekam likumos noteiktajā kartībā (lietas

74.-75.lapa).

[7.18] Izskatot pieteicējas apstrīdēšanas iesniegumu, ar Lēmumu 2008.gada

30.jūlija lēmums atstāts negrozīts (lietas 13.-15.lapa).

[8] Pieteicēja pieteikumā un tiesas sēdē lūdz atcelt Lēmumu un uzdot par

pienākumu Rīgas domei reģistrēt pieteicēju palīdzības saņemšanai dzīvojamās telpas

izīrēšanai pirmām kārtām. No minētā secināms, ka pieteicēja vēlas labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, lai pieteicēja ārpus kārtas tiktu iekļauta reģistrā

palīdzības saņemšanai dzīvojamās telpas īrēšanai.

Tiesu praksē atzīts, ka, izskatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta

izdošanu, nelabvēlīgā administratīvā akta atcelšana nav patstāvīgs pieteikuma

priekšmets. Lai uzdotu iestādei izdot labvēlīgu administratīvo aktu, tiesai ir

jāpārbauda, vai pastāv labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikumi, t.i., vai

tiesību normas piešķir personai tiesības no iestādes prasīt konkrēto labumu un vai ir

konstatējami visi tiesiskie un faktiskie apstākļi attiecīgā labuma saņemšanai. Lemjot

par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai neatkarīgi no iestādes lēmumā

(atteikumā) ietvertā pamatojuma ir objektīvi jāizvērtē, vai pieteicējam ir tiesības uz

labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tas nozīmē, ka tiesai nav saistošs iestādes

atteikuma pamatojums.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments ir atzinis, ka

gadījumā, ja tiesa izskata pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai,

kas izskata lietu pēc būtības, jāvērtē tie tiesiskie un faktiskie apstākļi, kas pastāvēja

līdz lietas izskatīšanas pabeigšanai (gadījumā, ja lieta izskatīta mutvārdu sēdē – līdz

brīdim, kad tiesa aiziet taisīt spriedumu). Taču šim principam ir izņēmumi. Viens no

šādiem izņēmumiem attiecas uz sociālajās tiesībās noteikto labumu gūšanu. Sociālo

tiesību jomā tiesiskās situācijas maiņa (tiesību normas grozīšana vai izslēgšana)

neietekmē tiesības, kuras personai bija brīdī, kad viņa ar iesniegumu par šā labuma

saņemšanu vērsās iestādē.

Ņemot vērā to, ka pašvaldības palīdzība dzīvokļu jautājumu risināšanā ir

uzskatāma par sociālo tiesību jomu, tiesai jāpiemēro Rīgas domes 2005.gada 12.jūlija

saistošie noteikumi Nr.6 „Personu, kurām nepieciešama palīdzība dzīvokļa jautājumu

risināšanā, reģistrācijas un palīdzības sniegšanas kārtība”, kuri bija spēkā līdz

2007.gada 13.decembrim.

Ievērojot minēto, tiesai jāpārbauda, vai uz brīdi, kad pieteicēja vērsās

pašvaldībā ar iesnieguma par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā, pastāvēja

priekšnoteikumi labvēlīga administratīva akta izdošanai – pieteicējas reģistrēšanai

palīdzības saņemšanai dzīvojamo telpu īrēšana pirmām kārtām.

[9] Atbildētāja pārstāve norāda, ka nav pamata lemt par pieteicējai labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, jo stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams Rīgas domes

Komunālā departamenta 2007.gada 10.augusta lēmums, ar kuru pieteicējas

iesniegums noraidīts. Taču šobrīd tiesā ir pārsūdzēts Lēmums par lietas izbeigšanu.

Atbildētājs neatjaunoja administratīvo procesu, un tas ir noslēdzies ar 2007.gada

10.augusta lēmumu. Pieteicēja nav iestādē vērsusies ar jaunu iesniegumu par

palīdzības piešķiršanu, reģistrējot viņu dzīvokļa rindā.

Lietā konstatēts, ka pieteicēja Rīgas domes 2007.gada 10.augusta lēmumu tiesā

nav pārsūdzējusi, taču atkārtoti Rīgas domē vērsusies ar lūgumu pārskatīt viņas

iesniegumu pēc būtības, jo viņas rīcībā ir jauns pierādījums, t.i., dokumentāls

pierādījums, no kura secināma PSRS Augstākās izglītības ministrijas 1958.gada

11.jūlija Pavēles Nr.750 esamība.

Saskaņā ar APL 83.panta nosacījumiem iestāde pēc savas iniciatīvas vai

personas iesnieguma var uzsākt administratīvo procesu administratīvajā lietā no jauna

un lemt par administratīvā akta atcelšanu, ievērojot noteikumus par tiesiska vai

prettiesiska administratīvā akta atcelšanu. Administratīvo aktu atceļ ar jaunu

administratīvo aktu. Savukārt APL 87.panta pirmās daļas 4.punkts noteic, ka, ja

administratīvais akts ir kļuvis neapstrīdams, tajā pašā lietā administratīvo procesu var

uzsākt no jauna uz adresāta iesnieguma pamata, ja ir viens no likumā norādītajiem

apstākļiem, konkrēti, adresātam kļuvuši zināmi vai ir pieejami jauni pierādījumi, kas

nebija tā rīcībā līdz sākotnējā administratīvā akta izdošanai un kas varētu būt par

pamatu adresātam labvēlīga administratīvā akta izdošanai.

Tiesas ieskatā pieteicēja nepārprotami lūgusi iestādi uzsākt administratīvo

procesu no jauna tajā paša lietā, pamatojoties tieši uz minēto tiesību normu, līdz ar to

nav pamatota atbildētāja pārstāves norāde, ka administratīvo procesu no jauna var

uzsākt tikai tad, ja pieteicēja iestādē būtu vērsusies ar jaunu atkārtotu domes noteikta

parauga iesniegumu.

Saskaņā ar APL 87.panta piekto daļu iestādei ir pienākums izvērtēt iesniegumu

par administratīvā procesa uzsākšanu no jauna, un iestādes atteikumu uzsākt

administratīvo procesu no jauna adresāts var pārsūdzēt tiesā.

Neskatoties uz to, ka atbildētāja pārstāve norāda, ka administratīvais process

nav uzsākts no jauna, atbildētājs nav pieņēmis arī APL 87.panta piektajā daļā

paredzēto lēmumu.

Tiesa atzīst, ka atbildētājs, pēc būtības izvērtējot pieteicējas iesniegto

pierādījumu, ir uzsācis administratīvo procesu no jauna, līdz ar to, izskatot pieteicējas

iesniegumus un jauno pierādījumu, atbildētājam bija jāpieņem APL 63.panta pirmās

daļas 3.punktā paredzētais lēmums, atsakot iesniedzējai labvēlīga administratīvā akta

izdošanu, ja tam nav pamata. Atbildētājs kļūdaini, pamatodamies uz APL 63.panta

pirmās daļas 3.punktu, administratīvo lietu izbeidzis.

Taču atbildētāja pieļautā kļūda nevar radīt pieteicējai nelabvēlīgas sekas.

Ņemot vērā iepriekš konstatēto tiesisko regulējumu, tiesa atzīst, ka atbildētājs,

pamatojoties uz pieteicējas iesniegumiem, ir uzsācis administratīvo procesu no jauna

tajā pašā administratīvajā lietā, un par atbildētāja izdoto galīgo administratīvo aktu

konkrētajā administratīvajā lietā uzskatāms Lēmums, kuru pieteicēja pārsūdzējusi

tiesā.

Taču, kā jau iepriekš norādīts, atbildētāja Lēmumā ietvertais pamatojums tiesai

nav saistošs, lemjot par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesa pati pārbauda,

vai pastāv priekšnoteikumi labvēlīga administratīvā akta izdošanai.

[10] No lietas materiāliem redzams, ka pieteicēja iestādē prasījusi labvēlīga

administratīvā akta izdošanu arī attiecībā uz pieteicējas reģistrēšanu dzīvojamo telpu

atbrīvošanas pabalsta saņemšanai, taču Lēmumu šajā daļā pieteicēja nepārsūdz.

Pieteicēja pieteikumā ietvērusi prasījumu par reģistrēšanu palīdzības saņemšanai

dzīvokļa jautājumā, kā arī šādu prasījumu uzturēja lietas izskatīšanā, līdz ar to tiesai

jālemj par labvēlīga administratīvā akta izdošanu tikai šajā daļā.

Tāpat no pieteicējas pārstāves paskaidrojumiem secināms, ka lietā nepastāv

strīds par to, ka namīpašums nav denacionalizēts likuma „Par namīpašumu

denacionalizāciju Latvijas Republikā” noteiktā kartībā. Pieteicēja savu prasījumu

pamato ar namīpašuma atdošanas likumīgajam īpašniekam faktu, kas ir

priekšnoteikums palīdzības saņemšanai no pašvaldības dzīvokļa jautājuma risināšanā.

Atbildētājs atteikumu pamatojis ar likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu

risināšanā” 14.panta septīto daļu, kas pašvaldībai piešķir tiesības pirmām kārtām ar

dzīvokli nodrošināt arī personas, kuras dzīvo denacionalizētā vai likumīgajam

īpašniekam atdotā mājā un lietojušas dzīvokli līdz īpašuma tiesību atjaunošanai (..) un

ar Rīgas domes 2005.gada 12.jūlija saistošo noteikumu Nr.6 „Personu, kurām

nepieciešama palīdzība dzīvokļa jautājumu risināšanā, reģistrācijas un palīdzības

sniegšanas kārtība” 2.7.5.apakšpunktu, kas noteic, ka 7.reģistrā pašvaldības lietojumā

esošas dzīvojamās telpas īrēšanai pirmām kārtām reģistrē personas, kuru ienākumi

viena cilvēka ģimenē nepārsniedz Ls 250, bet ģimenē, kurā ir divi vai vairāki cilvēki,

ienākumi nepārsniedz Ls 200 vienam cilvēkam un kuras dzīvo denacionalizētā vai

likumīgajam īpašniekam atdotā mājā un lietojušas dzīvojamo telpu līdz īpašuma

tiesību atjaunošanai, ja to lietošanā vai īpašumā nav citas dzīvojamās telpas Rīgā,

Jūrmalā vai Rīgas rajonā, kā arī, ja tām nepieder īpašums, kuru var izmantot

ienākumu gūšanai.

Lietā nav strīda par to, ka pieteicēja atbilst visiem tiesību normās

paredzētajiem kritērijiem gan attiecībā uz ienākumu apmēru, gan dzīvojamo telpu

lietošanas ilgumu un pamatu, kā arī citas dzīvojamās telpas neesamību.

Līdz ar to lietā ir strīds par to, vai Latvijas Universitāte īpašumtiesības uz namu

/adrese/ atguvusi kā likumīgais īpašnieks likumā „Par namīpašumu atdošanu

likumīgajiem īpašniekiem” noteiktajā kārtībā.

[11] Saskaņā ar likuma „Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem”

1.pantu bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem neatkarīgi no viņu pašreizējās

pilsonības tiek atjaunotas īpašuma tiesības uz namīpašumiem, kuri 40.-80.gados bez

atlīdzības tika pārņemti valsts vai juridisko personu valdījumā, realizējot īpašnieka

tiesību ignorēšanas un administratīvās patvaļas politiku.

Kā norāda atbildētājs, tad namīpašuma reģistrēšana zemesgrāmatā ir uzskatāma

vairāk par īpašumtiesību procesa sakārtošanu, nevis īpašuma tiesību atjaunošanu, jo

lietā nav pierādīts fakts, ka namīpašums 40.-80.gados bez atlīdzības tika pārņemts

valsts valdījumā, realizējot īpašnieku tiesību ignorēšanu un administratīvās patvaļas

politiku. Tāpat atbildētājs uzsver, ka īpašumtiesības nav atjaunotas likumā „Par

namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” noteiktajā kārtība.

[12] No lietas materiāliem secināms, ka pieteicēja namīpašuma pārņemšanu

40.-80.gados bez atlīdzības valsts valdījumā, realizējot īpašnieku tiesību ignorēšanu

un administratīvās patvaļas politiku, pierāda šādi: pirmkārt, pamatojoties uz

1925.gada K.M. testamentu nekustamais īpašums, t.sk., nams /adrese/, līdz

1940.gadam bija Latvijas Universitātes īpašums, otrkārt, pamatojoties uz PSRS

Augstākās izglītības ministrijas 1958.gada 11.jūlija Pavēli Nr.750, kā tas norādīts

materiālo vērtību nodošanas-pieņemšanas aktā (lietas 79.lapā datums slikti saskatāms,

iespējams 1958.gada septembris) P.Stučkas Latvijas Valsts Universitātei namīpašums

/adrese/, Rīgā bija jānodod Rīgas Politehniskajam institūtam.

Tiesa, izvērtējot minētos dokumentus, konstatē, ka lietā nav strīda par to, ka

Latvijas Universitāte nekustamo īpašumu /adrese/, Rīgā ieguvusi uz testamenta

pamata. Testamentā norādīts, ka par visas mantas universālmantinieci tiek iecelta

Latvijas Universitāte, uzliekot tai konkrētus pienākumus, tai skaitā mantojumu izlietot

kā negrozāmu un nedalāmu mantas vienību fonda ar nosaukumu „Nelaiķa K.M.

novēlējums” dibināšanai (lietas 19.lapa).

Tiesa, izvērtējot lietas materiālus, atzīst, ka nekustamais īpašums /adrese/,

Rīgā bez atlīdzības tika pārņemts valsts valdījumā, realizējot īpašnieku tiesību

ignorēšanu un administratīvās patvaļas politiku, jo Latvijas Universitātei tika liegtas

tiesības izmantot sev novēlētos īpašumus testamentā norādīto pienākumu veikšanai.

Tiesas ieskatā Latvijas Universitātei piederošie nekustamie īpašumi nonākuši valsts

valdījumā, realizējot īpašnieka tiesību ignorēšanu un administratīvās patvaļas politiku,

jo tā nevarēja izmantot savu īpašumu kā nedalāmu un negrozāmu mantas vienību, tai

pašā laikā no arhīva izziņām nav secināms, ka Latvijas Universitāte mantojumā

iegūtos nekustamos īpašumus būtu kādam labprātīgi atsavinājusi. Tiesas ieskatā akts,

ar kuru Latvijas Universitāte nodod nekustamo īpašumu Rīgas Politehniskajam

institūtam, nav uzskatāms par īpašuma labprātīgu nodošanu citai mācību iestādei, jo

tāda rīcība būtu pretēja testamentā uzliktajiem pienākumiem. Un no pieņemšanas –

nodošanas akta (lietas 78.lapa) redzams, ka tas noticis, pamatojoties uz PSRS

Augstākās izglītības ministrijas 1958.gada 11.jūlija Pavēles Nr.750 pamata. Tiesas

ieskatā pieteicēja pamatoti norāda, ka abas mācību iestādes kļuvušas par Pavēles

Nr.750 izpildītājām. Tiesas ieskatā PSRS Augstākās izglītības ministrijas rīcība,

izdodot pavēles par nekustamo īpašumu, kas tai nepieder un nav tās likumīgajā

valdījumā, liecina par to, ka ministrija realizējusi īpašnieka tiesību ignorēšanu un

administratīvās patvaļas politiku. Tāpat par to, ka Latvijas Universitāte nav labprātīgi

nodevusi namīpašumu /adrese/, Rīgā Rīgas Politehniskajam institūtam kā mācību

iestādi liecina arī tas, ka pēc testamenta dzīvojamās ēkas vienmēr izlietojamas

dzīvokļiem, un no 1943.gada tautas skaitīšanas gruntsgabala kartītes Nr.4 (lietas

30.lapa) redzams, ka ēkas galvenais izmantošanas veids ir apdzīvošana, proti, Latvijas

Universitāte ēku izmantojusi novēlētajam mērķim, nevis mācību iestādes

izveidošanai.

Arī no Ministru kabineta 1995.gada 14.marta rīkojuma Nr.117 „Par valsts

īpašuma objekta nodošanu Valsts īpašuma fondam” Pielikumā norādītajiem valsts

īpašuma objektiem redzams, kuri objekti paliek attiecīgo valsts institūciju valdījumā,

konkrēti, Izglītības un zinātnes ministrijas īpašums Rīgā Vaļņu iela 10, Rīgā paliek

Rīgas Tehniskās universitātes valdījumā. Taču, kā jau iepriekš konstatēts, nevienā no

arhīvos esošajiem dokumentiem nav konstatējams, ka Latvijas Universitāte labprātīgi

būtu atsavinājusi nekustamo īpašumu /adrese/, Rīgā valstij, konkrēti, Izglītības un

zinātnes ministrijai. Tiesa neatrod nevienu citu loģisku izskaidrojumu nekustamā

īpašuma nonākšanai valsts institūciju valdījumā, kā tikai administratīvās patvaļas

realizācija, ignorējot īpašnieku īpašumtiesības. Lietā nav konstatēts, ka īpašuma

tiesību atjaunošanas procesā Izglītības un zinātnes ministrija būtu iebildusi pret

īpašumtiesību esamību Latvijas Universitātei, pierādot savas īpašumtiesības uz

nekustamo īpašumu.

[13] Atbildētāja pārstāve norāda, ka Latvijas Universitāte namīpašumu nav

atguvusi likuma „Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” noteiktajā

kārtībā, atsaucoties uz to, ka Rīgas Domes Denacionalizācijas komisija Latvijas

Universitātes pieteikumu atstājusi bez izskatīšanas.

Tiesas ieskatā atbildētājs nepamatoti atsaucas uz konkrēto Denacionalizācijas

komisijas aktu kā pierādījumu tam, ka Latvijas Universitāte nav likumā noteiktā

kārtībā savas īpašumtiesības atguvusi. Denacionalizācijas aktā tikai un vienīgi

konstatēts, ka pieteikums īpašumtiesību atjaunošanas jautājumu risināšanai iesniegts

nekompetentai iestādei, norādot, ka īpašumtiesību atjaunošana uz namīpašumu

/adrese/, Rīgā neietilpst Rīgas domes kompetencē. Līdz ar to, izdodot konkrēto aktu,

Latvijas Universitātes pieteikums pēc būtības nav vērtēts.

[14] Likuma „Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” 2.panta

pirmā daļa noteic, ka īpašuma tiesības bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem,

ja viņi iesnieguši prasību, tiek atjaunotas tiesas ceļā saskaņā ar Latvijas civilprocesa

kodeksa noteikumiem, savukārt otrā daļa noteic, ka persona, kuras valdījumā ir

namīpašums, var likumīgajam īpašniekam to nodot labprātīgi, notariāli apliecinot šo

vienošanos.

Tiesa, izvērtējot 2005.gada 1.-4.jūlija pieņemšanas-nodošanas aktu, ar kuru

namīpašumu /adrese/ Rīgas Tehniskā Universitāte nodod Latvijas Universitātei,

atzīst, ka tādējādi ēkas valdītājs – Rīgas Tehniskā universitāte namīpašumu labprātīgi

nodod Latvijas Universitātei likuma „Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem

īpašniekiem” 2.panta otrajā daļā noteiktajā kārtībā.

Tiesas ieskatā notariāla apliecinājuma trūkums uz nodošanas-pieņemšanas akta

nav atzīstams par tādu trūkumu, lai apšaubītu namīpašuma labprātīgu atdošanu tā

likumīgajam īpašniekam.

[15] Lietā nav strīda par to, ka Latvijas Universitāte mantojumā kā vienotu

nekutamo īpašumu /adrese/, Rīgā ieguvusi gan zemi, gan ēkas.

Ar Rīgas pilsētas zemes komisijas 1997.gada 2.oktobra lēmumu Latvijas

Universitātei atjaunotas īpašuma tiesības uz zemi /adrese/.

Likuma „Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” 2.panta piektā

daļa noteic ka, ja bijušais īpašnieks vai viņa mantinieki noteiktajā termiņā nav

iesnieguši pieteikumu par namīpašuma atdošanu, bet viņam, pamatojoties uz

pieprasījumu, kas iesniegts līdz 1994.gada 1.jūnijam, atjaunotas īpašuma tiesības uz

zemi zem strīdus namīpašuma, namīpašums atdodams, ja tas neskar trešo personu

likumīgās intereses (nams pakļauts dzīvokļu privatizācijai, pēc 1994.gada 1.jūnija

uzsākta pārbūve vai kapitālremonts u.tml.).

Ņemot vērā minēto tiesību normu un to, ka lietā nav konstatēts trešo personu

likumisko interešu aizskārums, namīpašums likumīgajam īpašniekam atdodams uz tā

pamata vien, ka Latvijas Universitātei likumā noteiktā kārtībā ir atjaunotas īpašuma

tiesības uz zemi zem strīdus namīpašuma.

[16] Īpašumtiesību atjaunošana uz nekustamo īpašumu /adrese/ Latvijas

Universitātei noslēgusies ar ieraksta izdarīšanu zemesgrāmatā, kur 2004.gada 5.jūlijā

zemes gabalam /adrese/ pievienotas 2 ēkas, tādējādi Latvijas Universitāte atjaunojusi

savas īpašumtiesības uz vienoto nekustamo īpašumu, kuru tai 1925.gadā bija novēlējis

K.M..

[17] Tiesa, ņemot vērā spriedumā konstatētos apstākļus, atzīst, ka Latvijas

Universitātei piederošais nekustamais īpašums nonācis valsts valdījumā, realizējot

īpašnieka tiesību ignorēšanu un administratīvās patvaļas politiku, un Latvijas

Universitāte atjaunojusi savas īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu likuma „Par

namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” noteiktajā kārtībā. Līdz ar to ir

iestājies priekšnoteikums, lai atbildētājs izdotu pieteicējai labvēlīgu administratīvo

aktu, reģistrējot pieteicēju dzīvojamās telpas īrēšanai pirmām kārtām ar brīdi, kad

pieteicēja vērsās iestādē ar iesniegumu, proti, ar 2007.gada 1.martu.

[18] Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmā daļa noteic, ka, ja

pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu

pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.

Konkrētajā lietā pieteicēja samaksājusi valsts nodevu Ls 10 apmērā (lietas

7.lapa).

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251.pantu un 254.pantu,

Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

apmierināt M.L. pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu,

uzliekot par pienākumu Rīgas domes Mājokļu un Vides departamentam reģistrēt M.L.

pašvaldības lietojumā esošas dzīvojamās telpas īrēšanai pirmām kārtām.

Uzlikt par pienākumu Rīgas domes Mājokļu un Vides departamentam mēneša

laikā pēc sprieduma sastādīšanas reģistrēt M.L. pašvaldības lietojumā esošas

dzīvojamās telpas īrēšanai pirmām kārtām ar 2007.gada 1.martu.

Uzlikt par pienākumu Rīgas pilsētas pašvaldībai atlīdzināt M.L. viņas

samaksāto valsts nodevu Ls 10 (desmit lati) apmērā.

Spriedumu var pārsūdzēt divdesmit dienu laikā no sprieduma sastādīšanas

dienas Administratīvajā apgabaltiesā, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās

rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese (paraksts) I.Putra

NORAKSTS PAREIZS

Administratīvās rajona tiesas

tiesnese _________________ I.Putra

Rīgā, 2010.gada 17.martā