Appeal dismissed; court upheld lower court's refusal to overturn municipal decision based on res judicata.

Lietas Nr. A420165824

AA43-0594-25/1

ECLI:LV:ADAT:2025:1107.A420165824.7.S

Lieta Nr.A420165824, AA43-0594-25/1

Administratīvā apgabaltiesa

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2025.gada 7.novembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesnesis referents Ojārs Priedītis, tiesneses Inga Juhņeviča-Knoka

un Daiga Lubāne

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /Persona A/ pieteikumu par

Limbažu novada domes 2024.gada 25.aprīļa lēmuma Nr.264 (protokols Nr.7, 10.) atcelšanu un labvēlīgāka

administratīvā akta izdošanu, ar kuru atbilstoši grafiskajai dokumentācijai tiktu saskaņota būvniecības iecere –

pirmās grupas ēkas pārbūve, nepārsniedzot tās vēsturisko būvapjomu dabā, kurā tiek ņemts vērā vienlaikus ar

saimniecības ēkas pārbūvi 2017.gada augustā nojauktās stikla piebūves (siltumnīcas) būvapjoms –, sakarā ar

/Persona A/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2024.gada 12.decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Pieteicējam /Persona A/ pieder nekustamais īpašums /Adrese B/, kas robežojas ar trešajai personai

/Persona B/ piederošo nekustamo īpašumu /Adrese B/.

Pieteicējs 2018.gada 17.augustā Limbažu novada Būvvaldē (turpmāk – būvvalde) iesniedza paskaidrojuma

rakstu saimniecības ēkas atjaunošanai. Būvvalde 2018.gada 17.augustā akceptēja būvniecības ieceri un izdarīja

atzīmi paskaidrojuma rakstā. Pieteicējs 2019.gada 22.februārī būvvaldē iesniedza iesniegumu par būves nodošanu

ekspluatācijā, bet 2019.gada 11.jūlijā iesniedza ēkas izpildmērījumu.

2019.gada 2.augustā būvvalde izdarīja atzīmi par būvdarbu pabeigšanu. Izskatot trešās personas

apstrīdēšanas iesniegumu, ar Limbažu novada domes (turpmāk – dome) 2020.gada 30.jūnija lēmumu (sēdes

protokols Nr.14, 2.§) (turpmāk – 2020.gada 30.jūnija lēmums) atstāta spēkā atzīme par būvdarbu pabeigšanu.

Ar Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 21.februāra spriedumu lietā Nr.A420227320 atcelts domes

2020.gada 30.jūnija lēmums. Ar Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāts) 2023.gada 14.jūnija

lēmumu Nr.SKA-281/2023 atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību.

Izpildot minēto spriedumu, būvvalde ar 2023.gada 11.decembra lēmumu Nr.BIS-BV-5.28-2023-6938

(turpmāk – 2023.gada 11.decembra lēmums) atcēla atzīmi par būvdarbu pabeigšanu, atgriežot lietu būvdarbu

stadijā. Lēmumā norādīts, ka, lai nodotu saimniecības ēku ekspluatācijā, pieteicējam jāiesniedz trešās personas

piekrišana ēkas esošajam izvietojumam.

Izskatot pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumu, dome ar 2024.gada 25.aprīļa lēmumu Nr.264 (protokols Nr.7,

10.) (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) atstāja negrozītu būvvaldes 2023.gada 11.decembra lēmumu.

[2] Pieteicējs iesniedza tiesā pieteikumu par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu. Pieteikums pamatots ar šādiem

argumentiem.

[2.1] Būvvalde, pieņemot 2023.gada 11.decembra lēmumu, ir atsaukusies uz pienākumu izpildīt

Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 21.februāra spriedumu lietā Nr.A420227320, nevērtējot pieteicēja

argumentus un papildu pierādījumus. Tomēr jāņem vērā, ka apgabaltiesa spriedumā nav noteikusi, kādā veidā

jānovērš uzsāktās izpildes sekas, un nav uzdevusi būvvaldei noteiktā termiņā veikt konkrētas darbības. Savukārt

Senāts 2023.gada 14.jūnija lēmumā norādījis, ka jautājums par turpmāko rīcību ar būvi ir patstāvīgi novērtējams

atsevišķā procesā. Tāpēc pirms sprieduma izpildes jāvērtē, kādas sekas tas radītu un vai tās ir samērojamas ar

pieteicēja iegūtajām tiesībām.

[2.2] Tas, ka Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 21.februāra spriedumā nav izvērtēts būvvaldes

2018.gada 17.augusta lēmuma par būvniecības ieceres akceptu tiesiskums, ir atzīstams par Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk – Satversme) 92.pantā personai garantēto tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu. Pieteicējs,

būdams trešā persona bez patstāvīgiem prasījumiem, nevarēja pilnvērtīgi aizstāvēt savas tiesības, jo tiesa

nolēmumā pauda apsvērumus, par kuriem pieteicējam nebija iespējas sniegt paskaidrojumus, lai gan tie būtiski

ietekmēja būvvaldes lēmuma izvērtējumu. Ņemot vērā, ka sprieduma izpilde tieši skar pieteicēju, viņam jābūt

tiesībām prasīt pārbaudīt, vai Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 21.februāra spriedumā: 1) ir pareizi

noskaidrota pieguļošā zemes gabala īpašnieka piekrišanas nepieciešamība; 2) vai ēkas pārbūve pārsniedz vēsturisko

apbūvi dabā; 3) vai, risinot jautājumu par lietas atgriešanu būvniecības stadijā, tiek ievērots tiesiskās paļāvības

aizsardzības princips.

[2.3] Atceļot atzīmi par būvdarbu pabeigšanu un atgriežot lietu būvdarbu stadijā, pieteicējam ir zudušas

2019.gada 2.augustā piešķirtās tiesības uzsākt ēkas ekspluatāciju, tādējādi ir aizskartas Satversmes 105.pantā

garantētās tiesības uz īpašumu.

[2.4] Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 21.februāra spriedumā nepamatoti secināts, ka uz pieteicēju

attiecināmas Limbažu novada domes 2012.gada 24.maija saistošo noteikumu Nr.13 „Limbažu novada teritorijas

plānojuma 2012.-2024.gadam grafiskā daļa un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” (turpmāk – Apbūves

noteikumi) 44.punkta prasības, kas attiecināmas tikai uz jaunu būvniecību. Spriedumā nav vērtētas Apbūves

noteikumu 12.-14.punktos noteiktās prasības, kā arī pieteicēja 2017.gada 26.septembra apstrīdēšanas iesniegumā

par būvvaldes 2017.gada 14.septembra atzinumu norādītie argumenti. Apstrīdēšanas iesniegumā tika uzsvērts, ka

būvniecība tika veikta saskaņā ar būvprojektu un būvatļauju, kas paredzēja apjomīgāku būvi nekā faktiski īstenotā,

un uz šī pamata kaimiņa piekrišana nebija nepieciešama. Līdz ar to secināms, ka konkrētās būvniecības ieceres

saskaņošanas pamatā nebija skaidrs un nepārprotams tiesiskais regulējums, kura piemērošanas pareizību varētu

objektīvi novērtēt jebkura persona.

Papildus sarežģījumus konkrētajā lietā radīja apstāklis, ka līdz 2020.gadam nebija iespējams noteikt precīzu

būvju novietojumu un attālumu no kaimiņa robežas vēsturiski izveidojušās kļūdas robežu nobīdē dēļ.

Ņemot vērā minētos apstākļus, atzīstams, ka pieteicēja tiesiskā paļāvība uz būvvaldes 2018.gada 17.augusta

lēmumā par būvniecības ieceres akceptu un būvvaldes 2019.gada 2.augusta lēmumā par atzīmi par būvdarbu

pabeigšanu piešķirtajām tiesībām ir aizsargājama.

[2.5] Būvvaldes 2018.gada 17.augusta lēmums par būvniecības ieceres akceptu pieņemts pabeigtas

būvniecības legalizēšanai. Līdz ar to minētajā lēmumā varēja tikt akceptēta tikai faktiskajiem apstākļiem un

situācijai dabā atbilstoša būvniecības iecere Kopš minētā lēmuma spēkā stāšanās ir pagājuši seši gadi un pieteicējs

ēku ekspluatē piecus gadus. Ņemot vērā minēto un Satversmes 1. un 105.pantu, nav tiesiska pamata atgriezt lietu

būvdarbu stadijā vai pārskatīt būvvaldes lēmumu, jo šāda pārskatīšana ir laika ziņā ierobežota. Ja būvniecība tika

pieļauta bez kaimiņa saskaņojuma un tas tika akceptēts nodošanā ekspluatācijā, šos apstākļus vairs nevar mainīt pēc

pieciem gadiem.

[2.6] Atriežot lietu būvdarbu stadijā, pašvaldība nav izvērtējusi šāda lēmuma ietekmi uz jau iegūtajām

tiesībām, kā arī nav meklējusi saprātīgu līdzsvaru starp pieteicēja tiesisko paļāvību un trešās personas interesēm.

Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 21.februāra sprieduma izpildes pienākums nevar būt samērīgs arguments

pret pieteicēja aizskartajām tiesībām.

Trešās personas būvniecības procesā izvirzītajiem iebildumiem jābūt saistītiem ar sava īpašuma lietošanu,

nevis vispārējiem iebildumiem par jebkuru pārkāpumu būvniecības procesā. Trešās personas vienīgā interese ir

panākt, lai tiktu ievērotas Apbūves noteikumu 44.punkta prasības. Pie šādiem apstākļiem lietas atgriešana būvdarbu

stadijā un būvniecības ierosinātāja tiesību aizskārums ir nesamērīgs salīdzinājumā ar trešās personas interesi.

[2.7] Pieteikuma papildinājumā pieteicējs lūdz labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu, ar kuru atbilstoši

grafiskajai dokumentācijai tiktu saskaņota būvniecības iecere – pirmās grupas ēkas pārbūve, nepārsniedzot tās

vēsturisko būvapjomu dabā, kurā tiek ņemts vērā vienlaikus ar saimniecības ēkas pārbūvi 2017.gada augustā

nojauktās stikla piebūves (siltumnīcas) būvapjoms, izdošanu.

[3] Ar Administratīvās rajona tiesas 2024.gada 12.decembra spriedumu pieteikums noraidīts. Spriedums

pamatots ar šādiem argumentiem.

[3.1] Tiesa konstatēja, ka pārsūdzētais lēmums izdots, izpildot Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada

21.februāra spriedumu lietā Nr.A420227320, kas stājies spēkā 2023.gada 14.jūnijā. Likuma „Par tiesu varu”

16.panta otrā un trešā daļa, kā arī Administratīvā procesa likuma 263.panta trešā un ceturtā daļa nosaka tiesas

sprieduma likumīgo spēku un nostiprinares judicata principu. Tomēr šis princips nav absolūts un īpašos izņēmuma

gadījumos iespējama atkāpšanās no tā, piemēram, lai labotu būtiskas tiesas kļūdas, kas ir ietekmējušas

cilvēktiesības vai sabiedrības intereses.

[3.2] Tiesa piekrita pieteicējam, ka lietā Nr.A420227320 nav pārvērtēts būvvaldes 2018.gada 17.augusta

lēmums par būvniecības ieceres akceptu. Minētajā lietā vērtēts būvvaldes izdarītās atzīmes par pieteicēja

saimniecības ēkas būvdarbu uzsākšanas nosacījumu izpildi un atzīmes par būvdarbu pabeigšanu tiesiskums,

atbilstoši Senāta judikatūrai nepārbaudot būvdarbus atļaujošā administratīvā akta tiesiskumu.

[3.3] Tiesa, atsaucoties uz Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 21.februāra spriedumā konstatēto,

secināja, ka pieteicēja faktiski uzbūvētās būves atbilstības normatīvo aktu prasībām izvērtēšanai apgabaltiesa ir

vērtējusi būvvaldes 2018.gada 17.augusta lēmumu par būvniecības ieceres akceptu kopsakarā ar pieteicēja

iesniegtajiem būvniecības dokumentiem.

[3.4] Tāpat tiesa konstatēja, ka apgabaltiesas spriedumā ir vērtēts arī pieteicēja arguments par to, ka

vēsturiskās apbūves apjoms un izvietojums ir nosakāms, ņemot vērā stikla piebūvi. Apgabaltiesa ir atzinusi, ka ēkas

būvapjoms pirms strīdus būvniecības veikšanas ir nosakāms atbilstoši 1999.gadā veiktās inventarizācijas datiem,

kurā fiksēts 1985.gadā izstrādātā būvprojekta īstenotais apjoms. Tāpat norādīts uz Nekustamā īpašuma valsts

kadastra likuma 13.pantā noteikto pieteicēja pienākumu reģistrēt Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas

sistēmā ēkas būvapjoma izmaiņas, ja tādas ir veiktas pēc minētās inventarizācijas.

Tiesa noraidīja pieteicēja pārstāves iebildumu, ka piebūve nav inventarizēta un tāpēc nav iekļauta kadastrā,

jo būvniecības laikā tas neesot bijis obligāti. Ievērojot, ka spēkā stājās Nekustamā īpašuma valsts kadastra likums,

īpašniekam bija pienākums reģistrēt aktuālos datus, līdz ar to ēkas vēsturiskais būvapjoms nosakāms pēc kadastra

informācijas.

[3.5] Tiesa konstatēja, ka pieteicēja pārstāve nav iesniegusi jaunus pierādījumus par būves novietojumu, kas

nebūtu iesniegti un izvērtēti lietā Nr.A420227320.

Tāpat tiesa konstatēja, ka pieteicēja argumentācija, kas pamatā vērsta uz būves vēsturiskā apjoma – kura

robežās pieļaujama būves pārbūve bez kaimiņa saskaņojuma –pārskatīšanu saistībā ar pieteicēja izbūvēto būves

stikla piebūvi (siltumnīcas izbūvi), sakrīt ar pieteikumā par lietas Nr.A420227320 jaunu izskatīšanu sakarā ar

jaunatklātiem apstākļiem norādītajiem argumentiem. Administratīvā apgabaltiesa ar 2024.gada 27.septembra atteica

pieņemt pieteikumu izskatīšanai, jo nav konstatējami Administratīvā procesa likuma 353.panta 1.punktā paredzētie

jaunatklātie apstākļi.

[3.6] Tiesa konstatēja, ka pieteicējam administratīvajā lietā Nr.A420227320 bija nodrošināta iespēja

pilnvērtīgi aizstāvēt savas tiesības, tādējādi pieteicējam ir tikušas nodrošinātas Satversmes 92.pantā garantētās

tiesības uz taisnīgu tiesu.

[3.7] Tiesa atzina, ka izskatāmajā gadījumā nav konstatējami tādi apstākļi, kas dotu pamatu atkāpties no res

judicata principa.

[3.8] Tiesa norādīja, ka būvvaldes 2019.gada 2.augusta lēmums par atzīmi par būvdarbu pabeigšanu, kas

savu galīgo noformējumu ieguva ar domes 2020.gada 30.jūnija lēmumu, tika atcelts ar Administratīvās

apgabaltiesas 2022.gada 21.februāra spriedumu. Līdz ar to nav pamata runāt par nekonsekvenci iestādes rīcībā un

tās rezultātā pieteicējam radītu tiesiskās paļāvības principa vai tiesību uz īpašumu pārkāpumu. Turklāt Senāts lietā

Nr.A420227320 jau ir atzinis, ka ir samērīgi uzdot pieteicējam saņemt kaimiņa piekrišanu, jo pārbūve bez tās

veikta prettiesiski, un šādā situācijā samērīguma princips nav piemērojams.

[3.9] Apgabaltiesa spriedumā ir paskaidrojusi, kā novēršams konstatētais pieteicēja veiktās būvniecības

prettiesiskums. Proti, pieteicējam ir jāsaņem trešās personas piekrišana, savukārt, nesaņemot šādu piekrišanu,

būvvaldei ir pienākums pieņemt lēmumu saskaņā ar Būvniecības likuma 18.panta piektās daļas 1.punktu par

iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu.

[3.10] Tiesa atzina, ka pārsūdzētais lēmums ir tiesisks un pamatots, kā arī nepastāv pamats pieteicēja prasītā

labvēlīgāka administratīvā akta izdošanai, jo strīds par būves vēsturisko apjomu un izvietojumu ir izvērtēts

administratīvajā lietā Nr.A420227320.

[4] Par Administratīvās rajona tiesas 2024.gada 12.decembra spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas

sūdzību. Apelācijas sūdzībā un papildu paskaidrojumos norādīti šādi argumenti.

[4.1] Spriedumā nepamatoti norādīts, ka paskaidrojuma raksts par saimniecības ēkas atjaunošanu būvvaldē

iesniegts 2018.gada 17.augustā.

[4.2] Tiesas secinājums, ka būvvaldes 2023.gada 11.decembra lēmums pieņemts, izpildot Administratīvās

apgabaltiesas 2022.gada 21.februāra spriedumu, nav pamatots. Pēc Senāta 2023.gada 14.jūnija lēmuma

pieņemšanas būvvalde neveica nekādas darbības sprieduma izpildei, tāpēc tiesiskās nenoteiktības dēļ pieteicējs

2023.gada 11.augustā iesniedza iesniegumu būvvaldē, lūdzot uzsākt administratīvo procesu no jauna. Tiesa nav

vērtējusi, ka būvvalde šo iesniegumu faktiski neizskatīja, nepamatoti atsaucoties uz Administratīvās apgabaltiesas

2022.gada 21.februāra spriedumu, lai gan saskaņā ar Senāta atziņām tas nevar būt atteikuma pamats.

[4.3] Ar būvvaldes 2023.gada 11.decembra lēmumu uzliktie tiesiskie pienākumi neatbilst Administratīvās

apgabaltiesas 2022.gada 21.februāra spriedumam.

Pirmkārt, spriedumā netika paredzēta lietas atgriešana būvdarbu stadijā – to būvvalde nepamatoti pamato ar

Administratīvā procesa likuma 85.pantu, lai gan visi 2019.gada 2 augusta lēmuma nosacījumi bija izpildīti, un

papildu prasības, piemēram, trešās personas piekrišana, netika paredzētas. Otrkārt, būvvalde nepamatoti uzliek

pieteicējam pienākumu iegūt piekrišanu ēkas izvietojumam kopumā, lai gan spriedumā tas attiecas tikai uz ēkas

daļu pie robežas, tādējādi paplašinot uzlikto pienākumu. Treškārt, iepriekšējā stāvokļa atjaunošana būtu pamatota

vienīgi tad, ja 2018.gada 17.augusta lēmums būtu atzīts par prettiesisku, bet šāds secinājums nav izdarīts. Līdz ar to

pieteicējam ir tiesības iesniegt jaunus pierādījumus būvniecības ieceres atbilstības izvērtēšanai procesā par

labvēlīgāku administratīvo aktu.

[4.4] Tiesa nav devusi vērtējumu tam, ka būvvalde 2023.gada 11.decembra vēstulē pieteicējam norādījusi,

ka atkārtoti nevērtēs vēsturiskās ēkas attālumus līdz zemes gabala robežai un ēkas būvapjomu.

[4.5] Spriedumā tiesa nav novērtējusi pieteicēja norādītos procesuālos pārkāpumus un kļūdas lietā

Nr.A420227320. Pieteicējs norādīja uz trešās personas termiņu kavējumiem, būvvaldes vilcināšanos pieņemt

2018.gada 17.augusta lēmumu par būvniecības ieceres akceptu un ignorētiem iesniegtajiem pierādījumiem. Tāpat

nav vērtēts Administratīvās rajona tiesas 2019.gada 4.jūnija lēmumā lietā Nr.A420193419, kļūdaini atzītais, ka

2018.gada 17.augusta lēmums ir starplēmums. Tiesa nav vērtējusi apstākli, ka trešā persona lūdza atjaunot /Datums

N/ lēmuma apstrīdēšanas termiņu deviņus mēnešus pēc atzīmes par būvdarbu pabeigšanu spēkā stāšanās, kas ir

pretrunā Senāta judikatūrai par ietiekšanos nodibinātās un nepārskatāmās tiesiskajās attiecībās.

[4.6] Lietā Nr.A420227320 tika vērtēts tikai trešās personas prasījums par atzīmes par būvdarbu pabeigšanu

atcelšanu, nevis 2018.gada 17.augusta lēmums vai ar to saistītie pierādījumi. Pieteicējs paskaidrojumus par strīdus

būves apjomu un ar minēto lēmumu iegūtajām tiesībām sniedza tikai mutvārdu procesā apelācijas instancē, bet par

apgabaltiesas attieksmi uzzināja vien pēc sprieduma. Līdz ar to pieteicējam nebija iespējams iesniegt papildu

pierādījumus.

Nav pamata uzskatīt, ka pieteicējam lietā Nr.A420227320 tika nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu.

Apgabaltiesa minētajā lietā nevērtēja pieteicēja norādītos argumentus: 1) spēku zaudējuša administratīvā akta

apstrīdēšana ir iespējama tikai atlīdzības pieprasīšanai vai līdzīgu gadījumu novēršanai; 2) pabeidzot būvniecības

procesu, skartās personas iebildumus vairs nevar izteikt, bet būvētājs var sākt ekspluatāciju; 3) trešās personas

iebildumi attiecas uz 2018.gada 17.augusta lēmuma pārskatīšanu. Tāpat netika vērtēts pieteicēja lūgums par

tiesvedības izbeigšanu termiņa nokavējuma dēļ.

[4.7] Tiesas secinājums, ka lietā nav konstatējami priekšnoteikumi pieteicēja prasītā labvēlīgāka

administratīvā akta izdošanai, balstās uz lietā Nr.A420227320, kurā izskatīts cits pieteikuma priekšmets,

izteiktajiem tiesas apsvērumiem.

[4.8] 1985.gada gada būvprojekts satur ne tikai atzīmi par būvdarbu uzsākšanu, bet arī virkni juridisku

faktu. Proti, saimniecības ēkas būvprojekts ir tipveida; būvatļauja ir beztermiņa un būvniecības termiņš nav

noteikts; projektētāja /Datums Z/ saskaņoja projekta izmaiņas attiecībā uz ēkas būvapjomu un stikla piebūves

izvietojumu; saimniecības ēkas mūra daļā esošā tualete nav pārbūvēta un ir daļa no ekspluatācijā nodotās

saimniecības ēkas. Minētie apsvērumi nav izvērtēti lietā Nr.A420227320.

[4.9] Pieteicējs nepiekrīt, ka pēc Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma spēkā stāšanās viņam bija

pienākums reģistrēt aktuālos datus par nekustamo īpašumu, jo šāds pienākums nav pamatots ar tiesību normām.

Tāpat pieteicējs nepiekrīt, ka saimniecības ēkai /Datums G/ izstrādātais projekts ir ticis īstenots tādā apjomā, kādā

tas fiksēts /Datums Y/ veiktajā inventarizācijā.

Motīvu daļa

[5] Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietā esošos pierādījumus to kopsakarā, Administratīvā

apgabaltiesa atzīst, ka pieteicēja apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

[6] Izvērtējusi pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumu un apelācijas sūdzības argumentus,

Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi identificējusi strīdus jautājumu un izvērtējusi

iesniegtos pierādījumus, kā arī pareizi piemērojusi tiesību normas. Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar

Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai.

Papildus par pieteicēja apelācijas sūdzības apsvērumiem apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

[7] No pieteikumā un apelācijas sūdzībā ietvertajiem argumentiem apgabaltiesa secina, ka pieteicējs, lai gan

ir izteicis savus apsvērumus daļēji izmainītā veidā, pēc būtības vēlas panākt administratīvās lietas Nr.A420227320,

kurā taisīts un stājies spēkā Administratīvās apgabaltiesas /Datums C/ spriedums, pārskatīšanu.

Atbilstoši likuma „Par tiesu varu” 16.panta trešajai un ceturtajai daļai likumā noteiktajā kārtībā spriedums ir

saistošs tiesai, izskatot citas lietas, kas saistītas ar šo lietu; spriedumam ir likuma spēks, visiem tas ir obligāts un

pret to jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret likumu.

Administratīvā procesa likuma 263.pantaceturtajā daļā noteikts, ka spēkā stājies spriedums ir obligāti

izpildāms, un to var atcelt tikai likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā. Administratīvā procesa likuma 263.panta

trešajā daļā noteikts, ka administratīvā procesa dalībniekiem, kā arī viņu tiesību pārņēmējiem pēc sprieduma

stāšanās spēkā nav tiesību no jauna iesniegt tiesā pieteikumu par to pašu priekšmetu uz tā paša pamata. Saskaņā ar

Administratīvā procesa likuma 309.panta trešo daļu Administratīvā procesa likuma 263.panta noteikumi ir

attiecināmi arī uz apelācijas instances tiesas spriedumu.

Tādējādi šajā lietā ir jāņem vērā administratīvajā lietā Nr.A420227320 nospriestais. Nav pamata atbilstoši

pieteicēja argumentiem par būvniecības procesu, pārskatīt spēkā esošā tiesas spriedumā atzīto, ka pieteicējs

būvdarbus nav veicis atbilstoši akceptētajai būvniecības iecerei un tā neatbilst būvniecību reglamentējošajiem

normatīvajiem aktiem, jo tas būtu pretrunā ar res judicata principu. Tādējādi tiktu apdraudēta tiesiskā noteiktība un

tiesu kā demokrātiskas valsts varas sastāvdaļas autoritāte, proti, varētu tikt apdraudēta personu paļāvība, ka

jautājumi, kas ir izskatīti tiesā, netiks pārskatīti un ka tiesas spriedumi tiks ievēroti un izpildīti.

Arī Eiropas Savienības Tiesa vispārīgi ir respektējusi valstu tiesībās atzīto res judicata principu, kā arī to

identificējusi un aizsargājusi arī Eiropas Savienības tiesībās. Tiesa ir vairākkārt atgādinājusi, pirmkārt, res judicata

principa svarīgumu gan Savienības tiesību sistēmā, gan valstu tiesību sistēmās un, otrkārt, ka res judicata attiecas

uz faktu un tiesību jautājumiem, kas faktiski ir tikuši izspriesti vai ir noteikti izspriežami attiecīgajā tiesas

nolēmumā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2011.gada 29.marta sprieduma lietā „ThyssenKrupp Nirosta”, C-352/09

,ECLI:EU:C:2011:191, 123.punktu un tajā minēto judikatūru). Turklāt jāņem vērā arī Eiropas Savienības Tiesas

pasustās atziņas, ka res judicata spēks attiecas ne tikai uz atceļošu tiesas nolēmumu rezolutīvo daļu, bet arī uz

motīviem, kas veido rezolutīvās daļas nepieciešamo pamatojumu un kuri tāpēc nav no tās atdalāmi (sk. Eiropas

Savienības Vispārējās tiesas 2009.gada 1.jūlija sprieduma lietā „ThyssenKrupp Stainless”, T-

24/07,ECLI:EU:T:2009:236,140.punktu; 2018.gada 8.februāra sprieduma lietā „ /Nosaukums B/ - Marpefa

(Vieta)”, T-879/16,ECLI:EU:T:2018:77, 31.punktu).

Vienlaikus res judicata princips, kā to pamatoti ar atsaucēm uz Satversmes tiesas atziņām ir norādījusi

pirmās instances tiesa, nav pilnīgi absolūts un īpašos izņēmuma gadījumos citu nozīmīgu tiesību aizsardzībai ir

iespējama atkāpšanās no tā. Tādējādi, lai pastāvētu pamats atkāpties no res judicata principa, apgabaltiesai ir

jāpārbauda, vai pieteicējs ir norādījis uz tādiem tiesas pieļautiem pārkāpumiem vai kļūdām, kas būtiski

ietekmējušas lietas iznākumu un pieteicēja pamattiesības. Vērtējot pieteicēja izteiktos argumentus, apgabaltiesa

norāda sekojošo.

[8] Pieteicējs argumentē, ka pirmās instances tiesas secinājums par to, ka būvvaldes 2023.gada 11.decembra

lēmums pieņemts, izpildot Administratīvās apgabaltiesas /Datums C/ spriedumu, nav pamatots.

Apgabaltiesai nerodas šaubas, ka būvvaldes 2023.gada 11.decembra lēmums, kas savu galīgo noformējumu

ieguva ar pārsūdzēto lēmumu, ir iepriekšējā administratīvā procesa turpinājums un ir pieņemts saistībā ar tiesas

spriedumu administratīvajā lietā Nr.A420227320. Uz to norāda būvvaldes 2023.gada 11.decembra lēmuma saturs,

kurā ietvertas atsauces gan uz Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, gan uz Senāta rīcības sēdes lēmumu, tiešā

veidā citējot šo nolēmumu saturu. Līdz ar to, lai arī 2023.gada 11.decembra lēmums izdots sešus mēnešus un trīs

dienas pēc Administratīvās apgabaltiesas sprieduma spēkā stāšanās dienas un pieteicējs šajā laika posmā atkārtoti

vērsās ar iesniegumu būvvaldē, nav pamata uzskatīt, ka iestāde būtu uzsākusi jaunu administratīvo procesu pēc

pieteicēja 2023.gada 11.augusta iesnieguma.

Turklāt, kā to savā judikatūrā ir atzinis Senāts, procesu iestādē no jauna neuzsāk, ja iepriekš pieņemtais

tiesas spriedums ietver kādu norādījumu (res judicata), kas neļauj iestādei pašai jautājumu izlemt (sk. Senāta

2018.gada 16.maija lēmuma lietā Nr.SKA-1152/2018, A420454211, 9.punktu). Konkrētajā gadījumā spriedumā

administratīvajā lietā Nr.A420227320 ir gan nospriests par domes 2020.gada 30.jūnija lēmuma atcelšanu, gan

ietverts norādījums par saskaņojuma ar trešo personu nepieciešamību, ai būvvaldei rastos pamats pieņemt strīdus

saimniecības ēku ekspluatācijā.

[9] Pieteicējs arī uzskata, ka ar pārsūdzēto lēmumu uzliktie tiesiskie pienākumi neatbilst Administratīvās

apgabaltiesas 2022.gada 21.februāra spriedumā noteiktajam. Pieteicējs argumentē, ka pirmkārt, spriedumā netika

paredzēta lietas atgriešana būvdarbu stadijā, otrkārt, nepamatoti uzlikts pienākums iegūt piekrišanu ēkas

izvietojumam kopumā, treškārt, iepriekšējā stāvokļa atjaunošana būtu pamatota vienīgi tad, ja 2018.gada

17.augusta lēmums par būvniecības ieceres akceptu būtu atzīts par prettiesisku.

Novērtējot ar pārsūdzēto lēmumu pieteicējam uzliktos tiesiskos pienākumus, apgabaltiesa konstatē, ka tie ir

saskanīgi ar Administratīvās apgabaltiesas 2022. gada 21. februāra spriedumā noteikto. Ar Administratīvās

apgabaltiesas 2022.gada 21.februāra spriedumu atcelts būvvaldes 2020.gada 30.jūnijs lēmums, ar kuru atstāta spēkā

atzīme par būvdarbu pabeigšanu. Minētajā spriedumā norādīts, lai būvvaldei rastos pamats pieņemt strīdus

saimniecības ēku ekspluatācijā, trešajai personai atbilstoši Ministru kabineta 2014.gada 2.septembra noteikumu

Nr.529 „Ēku būvnoteikumi” (turpmāk – Ēku būvnoteikumi) 162.punktam ir jānovērš apgabaltiesas konstatētās

atkāpes, saņemot pieteicēja piekrišanu saimniecības ēkas izvietojumam tuvāk par iepriekšējo tās atrašanās vietu. Ja

šāda piekrišana netiek saņemta, būvvaldei ir pienākums pieņemt lēmumu saskaņā ar Būvniecības likuma 18.panta

piekās daļas 1.punktu par iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu (sk.Administratīvās apgabaltiesas 2022. gada

21. februāra sprieduma lietā Nr.A420227320, 22.punktu).

Savukārt ar pārsūdzēto lēmumu nolemts: 1) atcelt atzīmi par būvdarbu pabeigšanu, atgriežot lietu būvdarbu

stadijā; 2) noteikt pieteicējam pienākumu saņemt trešās personas piekrišanu saimniecības ēkas esošajam

izvietojumam. Pārsūdzētais lēmums citastarp pamatots ar Būvniecības likuma 12.panta trešās daļas 1.punktu, kas

noteic, ka būvvalde nodrošina būvniecības administratīvā procesa tiesiskumu, tai skaitā veic būvdarbu

administratīvo prasību ievērošanas kontroli un pieņem būves ekspluatācijā. Tāpat tas pamatots ar likuma 14.panta

četrpadsmito punktu, kas noteic, ja valsts institūcijas vai kompetences pārbaudes iestādes lēmumā ir norādīts uz

būvprojekta vai tajā ietverto risinājumu neatbilstību būvniecības principiem vai normatīvo aktu tehniskajām

prasībām, būvvalde vai institūcija, kura pilda būvvaldes funkcijas, pamatojoties uz šo lēmumu, var atcelt

būvniecības ieceres akceptu vai atzīmi būvatļaujā par tajā ietverto nosacījumu izpildi vai uzdot būvniecības

ierosinātājam novērst konstatētās neatbilstības.

No minētajām tiesību normām izriet, ka būvvaldes kompetencē ir nodrošināt būvniecības procesa

tiesiskumu un, konstatējot būvprojekta neatbilstību normatīvo aktu prasībām, lemt par būvniecības ieceres akcepta

vai būvatļaujas nosacījumu izpildes atzīmes atcelšanu vai uzdot novērst konstatētās neatbilstības.

Konkrētā gadījumā būvvalde, ievērojot minētajās tiesību normās un Administratīvās apgabaltiesas

2022.gada 21.februāra sprieduma motīvu daļā norādītos tiesas apsvērumus un secinājumus, ir pieņēmusi lēmumu

par atzīmes par būvdarbu pabeigšanu atcelšanu. Apgabaltiesas ieskatā ir tikai likumsakarīgi, ka, atceļot atzīmi par

būvdarbu pabeigšanu, konkrētā būvniecības iecere atgriežas iepriekšējā procesa stadijā, proti, būvdarbu stadijā, lai

pieteicējam tiktu nodrošināta iespēja iesniegt būvvaldē izmaiņu projektu būvniecības iecerē. Apstāklis, ka

apgabaltiesas sprieduma rezolutīvajā daļā nav norādīts, ka paredzēta lietas atgriešana būvdarbu stadijā, nenozīmē,

ka būvvalde būtu patvaļīgi paplašinājusi spriedumā noteikto. Tādējādi pārsūdzētais lēmums, atceļot atzīmi par

būvdarbu pabeigšanu un atgriežot būvniecības ieceri būvdarbu stadijā, atbilst tiesību normām un tiesu prakses

atziņām par iestādes kompetenci un spriedumu izpildes robežām, nodrošinot pieteicējam iespēju likumā paredzētajā

kārtībā turpināt būvniecības procesu.

Ņemot vērā, ka Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada 21.februāra spriedumā ir tieši norādīts, ka

būvvaldei var rasties pamats pieņemt strīdus saimniecības ēku ekspluatācijā tikai tad, ja pieteicējs atbilstoši Ēku

būvnoteikumu 162.punktam novērš konstatētās atkāpes, saņemot kaimiņa piekrišanu ēkas izvietojumam tuvāk par

iepriekšējo tās atrašanās vietu, pārsūdzētajā lēmumā paredzētais pienākums saņemt šādu piekrišanu nepaplašina

spriedumā noteikto. Atkārtoti ir norādāms, ka apgabaltiesa spriedumā lietā Nr.A420227320 ir izdarījusi skaidru

secinājumu, ka strīdus saimniecības ēka faktiski ir uzbūvēta tuvāk nekā vēsturiski atradusies, līdz ar to piekrišanas

saņemšanas prasība attiecas tieši uz šo situāciju, nevis uz esošo izvietojumu vispārīgi. Līdz ar to pieteicēja

arguments par nepamatotu pienākuma uzlikšanu iegūt piekrišanu kopumā ir noraidāms.

Savukārt attiecībā uz pieteicēja iebildumu, ka iepriekšējā stāvokļa atjaunošana būtu pamatota vienīgi tad, ja

2018.gada 17.augusta lēmums par būvniecības ieceres akceptu būtu atzīts par prettiesisku, norādāms, ka

pārsūdzētais lēmums nesatur norādes par iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu. Atbilstoši apgabaltiesas spriedumā

noradītajam būvvaldei būtu jāpieņem lēmums par iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu tikai situācijā, kad pieteicējs

nesaņemtu trešās personas piekrišanu saimniecības ēkas izvietojumam.

[11] Pieteicējs izteicis iebildumus par to, ka pirmās instances tiesa nav izvērtējusi viņa norādītos

argumentus par administratīvajā lietā Nr.A420227320 pieļautajiem procesuālajiem pārkāpumiem un kļūdām, proti,

uz trešās personas pieļautu termiņa kavējumiem, būvvaldes vilcināšanos pieņemt 2018.gada 17.augusta lēmumu

par būvniecības ieceres akceptu un ignorētiem iesniegtajiem pierādījumiem. Tāpat, pieteicēja ieskatā, nav vērtēts

Administratīvās rajona tiesas 2019. gada 4.jūnija lēmumā lietā Nr.A420193419 kļūdaini atzītais, ka 2018.gada

17.augusta lēmums ir starplēmums. Nav vērtēts apstāklis, ka trešā persona lūdza atjaunot 2019.gada 2.augusta

lēmuma apstrīdēšanas termiņu deviņus mēnešus pēc atzīmes par būvdarbu pabeigšanu spēkā stāšanās, kas neatbilst

Senāta judikatūrai.

Izvērtējot pieteicēja iebildumus, apgabaltiesas ieskatā tie nav tādi, kas būtu aplūkojami kā lietā

Nr.A420227320 pieļauti procesuāli pārkāpumi vai kļūdas. Pirmkārt, gan Administratīvās rajona tiesas 2019.gada

4.jūnija lēmums lietā Nr.A420193419, kurā atzīts, ka 2018.gada 17.augusta lēmums ir starplēmums, gan

Administratīvās rajona tiesas 2020.gada 4.jūnija lēmums lietā Nr.A420183520, ar kuru atjaunots 2019.gada

2.augusta lēmuma apstrīdēšanas termiņš, ir stājušies spēkā un arī šo lēmumu pārskatīšana būtu pretrunāres judicata

principam. Otrkārt, abas šīs lietas ir sūdzības lietas, kas izskatītas atbilstoši Administratīvā procesa likuma

48.pantam. Šāda veida lietās lēmumu pārsūdzību likumdevējs nav paredzējis, līdz ar ko Administratīvā apgabaltiesa

nav pilnvarota pārskatīt šāda veida lēmumus. Treškārt, nav konstatējami objektīvi šķēršļi, kas liedza pieteicējam

šāda veida apsvērumus izteikt administratīvās lietas Nr.A420227320 iztiesāšanas laikā trīs tiesu instancēs.

Savukārt par pieteicēja iebildumiem par būvvaldes rīcību norādāms, ka lietas Nr.A420227320 priekšmets

nebija 2018.gada 17.augusta lēmuma tiesiskuma izvērtējums, tādēļ iebildumiem par šā lēmuma izdošanas procesā

pieļautiem procesuālajiem pārkāpumiem nebija nozīmes lietas Nr.A420227320 izskatīšanā.

[12] Pieteicējs argumentē, ka pirmās instances tiesa ir nepamatoti atzinusi, ka pieteicējam lietā

Nr.A420227320 tika nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu. Pieteicējam neesot bijusi iespēja iesniegt papildu

pierādījumus un motivāciju, kā arī tiesa nav sniegusi vērtējumu par virkni pieteicēja argumentu.

Apgabaltiesa konstatē, ka pieteicējs lietā Nr.A420227320 ir izmantojis tiesības pirmās instances tiesā sniegt

rakstveida paskaidrojumus, tostarp skaidrojumu par saimniecības ēkas kopējo apjomu, kā arī pieteicēja pārstāve ir

piedalījusies tiesas sēdē gan pirmās instances, gan apelācijas instances tiesā. Tāpat pieteicējs izmantoja tiesības

iesniegt kasācijas sūdzību par apgabaltiesas spriedumu, sūdzībā citastarp ietverot argumentus par saimniecības ēkas

apjomu. Savukārt izskatāmajā lietā pieteicējs nav norādījis, kādu papildu pierādījumu vai motivācijas sniegšana

viņam ir liegta.

Kā atzinis Senāts, ja vieniem un tiem pašiem procesa dalībniekiem ir bijusi iespēja savstarpējā tiesas

procesā aizstāvēt katram savas intereses, izmantojot iespējas iesniegt pierādījumus un izteikt argumentus par otras

puses iesniegtajiem pierādījumiem, tad konkrēti strīdīgi fakti ar to starp pusēm vienreiz jau ir noskaidroti un

nodibināti ar spēkā stājušos spriedumu (sk. Senāta 2019.gada 22.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-248/2019,

A420240915, 8.punktu). Minētā Administratīvā procesa likuma norma ir saistīta arī ar res judicata principu, kura

saistošais spēks attiecas ne tikai uz tiesas nolēmumu rezolutīvo daļu, bet arī uz motīviem, kas veido rezolutīvās

daļas nepieciešamo pamatojumu un kuri tāpēc nav no tās atdalāmi (sk. Senāta 2021.gada 31.marta sprieduma lietā

Nr.SKA-185/2021, A420180517, 13.punktu).

Apgabaltiesas ieskatā pieteicējs lietā Nr.A420227320 ir sniedzis visaptverošus apsvērumus par saimniecības

ēkas apjomu un pieteicēja tiesisko paļāvību ekspluatēt būvi. Tādējādi nepamatots ir pieteicēja arguments, ka viņam

netika nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu.

Savukārt attiecībā par argumentu, ka tiesa nav sniegusi vērtējumu par virkni argumentu, norādāms, ka tiesai

nav jāatbild uz katru lietas dalībnieka iebildumu, kuram nav izšķirošas nozīmes. Tāpat tiesa nav ierobežota

sprieduma argumentāciju veidot tā, ka uz katru dalībnieka iebildumu nav sniegta atbilde tiešiem vārdiem. Būtiski ir

aplūkot visu spriedumā ietverto argumentāciju pēc būtības un kopumā (sk. Senāta 2019.gada 10.maija sprieduma

lietā Nr.SKA-52/2019, A420148815, 5.punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir atzīts, ka tas, cik

detalizēti tiesas nolēmumā jābūt norādītiem tā motīviem, ir atkarīgs no konkrētā nolēmuma rakstura un lietas

apstākļiem, kas katrā individuālā gadījuma vērtējami atsevišķi. Turklāt pienākums norādīt nolēmuma motīvus nav

saprotams kā visaptveroša prasība sniegt detalizētu atbildi uz katru argumentu (sk.Satversmes tiesas 2018.gada

14.jūnija sprieduma lietā Nr.2017-23-01, 14.punktu).

[13] Nepamatots ir arī pieteicēja iebildums, ka lietā Nr.A420227320 apgabaltiesa taisījusi pārsteiguma

spriedumu, jo par apgabaltiesas attieksmi saistībā ar strīdus būves apjomu un pieteicēja iegūtajām tiesībām viņš

uzzināja vien pēc sprieduma, līdz ar to pieteicējam nebija iespējams iesniegt papildu pierādījumus.

Senāts savos nolēmumos ir norādījis, ka par „pārsteiguma spriedumu” ir pamats runāt tad, ja tiesa ir

noraidījusi vai apmierinājusi pieteikumu, balstoties uz tādiem apstākļiem, par kuru iespējamo ietekmi uz sprieduma

rezultātu procesa dalībniekiem nebija zināms un par kuriem procesa dalībniekiem nebija iespēju izteikties (sk.

Senāta 2022.gada 14.janvāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-258/2022, A420223919, 4.punktu). Konkrētajā

gadījumā nav saskatāma „pārsteiguma sprieduma” taisīšana, jo pieteicējam bija nodrošināta iespēja un viņš (tai

skaitā ar pārstāvja starpniecību) sniedza paskaidrojumus par saimniecības ēkas būvniecības procesu, tās fiziskajiem

raksturlielumiem. Turklāt tiesa savu vērtējumu cita starpā pamatojusi ar pārbūvētās saimniecības ēkas

izpildmērījumiem, kas pieteicējam bija zināmi un par kuriem viņš varēja izteikt viedokli. Tas vien, ka pieteicējs pēc

iepazīšanās ar apgabaltiesas sprieduma motivāciju vēlās izteikt papildus paskaidrojumus, nekādā veidā nenorāda uz

pārsteiguma sprieduma taisīšanu. Būtiski ir arī tas, ka arī Senāts, vērtējot kasācijas tiesvedības ierosināšanas

priekšnoteikumu esību, nav konstatējis, ka spriedums būtu pamatots ar tādiem apstākļiem, par kuriem lietas

dalībnieki nebūtu zinājuši vai viņiem nebūtu bijusi iespēja izteikties.

[14] Izvērtējot pieteicēja argumentus par to, ka saimniecības ēkas būvprojekts esot tipveida, būvatļauja

izdota bez termiņa ierobežojuma, projektētājs /Datums G/ saskaņojis izmaiņas par ēkas būvapjomu un stikla

piebūves izvietojumu, kā arī par pienākumu reģistrēt aktuālos datus Nekustamā īpašuma valsts kadastra

informācijas sistēmā un vēsturiskā apjoma noteikšanu pēc kadastra informācijas sistēmas datiem, apgabaltiesa

secina, ka minētie argumenti ir vērsti uz būves vēsturiskā apjoma un izvietojuma atkārtotu pārskatīšanu, nevis

norāda uz kādu būtisku Administratīvās apgabaltiesas lietā Nr.A420227320 pieļautu pārkāpumu. Pieteicējam šādi

apstākļi bija zināmi jau iepriekš un varēja tikt norādīti iepriekšminētās lietas iztiesāšanas laikā. Turklāt saturiski

līdzīgi argumenti pausti pieteikumā par lietas jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, kura izskatīšanu

Administratīvā apgabaltiesa ar 2024.gada 27.septembra lēmumu atteica, jo nebija konstatējami Administratīvā

procesa likuma 353.panta 1.punktā paredzētie jaunatklātie apstākļi.

Apgabaltiesa ņem vērā arī Senāta norādīto, ka šaubas nerada apgabaltiesas secinājums, ka stikla piebūves

vēsturiskais būvapjoms nav ņemams vērā, nosakot pārbūvējamās saimniecības ēkas būvapjomu. Šādā nereģistrēta

būve nevar radīt tiesiskas sekas attiecībā uz saimniecības ēkas apjomu pirms izskatāmajā lietā veiktās būvniecības

(sk. Senāta 2024.gada 14.jūnija rīcības sēdes lēmumā lietā Nr.SKA-281/2023, Nr.A420227320, 6.punktu).

Atbilstoši Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma 13.pantam kadastra subjektam ir pienākums ierosināt

kadastra objekta kadastra datu aktualizāciju Kadastra informācijas sistēmā, ja mainīts nekustamā īpašuma sastāvs

vai nekustamā īpašuma objektu raksturojošie dati. Apstāklis, ka pieteicējs šo pienākumu nav izpildījis, pats par sevi

nepadara kadastrā esošos datus par nepareiziem vai nepiemērojamiem. Tādējādi apgabaltiesa pamatoti balstījās uz

kadastrā reģistrēto informāciju kā objektīvu pamatu vēsturiskā saimniecības ēkas apjoma noteikšanai.

[15] Apkopojot minēto, apgabaltiesa secina, ka konkrētajā gadījumā izņēmuma apstākļi, kas norādītu uz

pamatu atkāpties no res judicataprincipa, nav konstatējami, kā arī nav pamata secināt, ka būvvalde, neuzsākot

jaunu administratīvo procesu uz pieteicēja 2023.gada 11.augusta iesnieguma pamata, bet gan rīkojoties atbilstoši

spēkā esošam Administratīvās apgabaltiesas sprieduma, būtu rīkojusies prettiesiski.

Pieteicēja iebildumi par to, ka iestāde ir kavējusies ar jauna administratīvā akta izdošanu un nav uzsākusi

jaunu administratīvo procesu pēc viņa iesnieguma, paši par sevi neliecina par to, ka pārsūdzētais lēmums būtu

prettiesisks. Pieteicēja subjektīvā neapmierinātība ar procesa gaitu iestādē neietekmē pieņemtā lēmuma tiesiskumu.

Līdz ar to pieteicēja iebildumi nav pamats pārsūdzētā lēmuma izdošanas nepieciešamības un tiesiskuma

apšaubīšanai. Apgabaltiesa pieteicēja apelācijas sūdzībā izteikto argumentu klāstā nekonstatē nevienu tādu apstākli,

kas ļautu domāt par tik būtiskām tiesas pieļautām kļūdām administratīvās lietas Nr.A420227320 izskatīšanā vai tik

īpašiem izskatāmās lietas apstākļiem, lai šajā lietā būtu pamats atkāpei no res judicataprincipa. Apgabaltiesa secina,

ka pieteicēja argumentācija par nepieciešamību pārskatīt spēkā stājušos Administratīvās apgabaltiesas 2022.gada

21.februāra spriedumu ir balstīta viņa ieskatā par to, ka citādāk būtu novērtējami apstākļi par strīdus saimniecības

ēkas būvniecību un ar to saistītajām procesuālajām norisēm un kādi secinājumi lietā būtu izdarāmi. Taču šāds

ieskats nav pietiekams pamats apgabaltiesai rīkoties pretēji tiesiskajai noteiktībai un stabilitātei.

Līdz ar to pārsūdzētais lēmums ir tiesisks un pamatots un nav konstatējami priekšnoteikumi pieteicēja

prasītā labvēlīgāka administratīvā akta izdošanai.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307., 309.pantu un 329.panta pirmo daļu, Administratīvā

apgabaltiesa

nosprieda

noraidīt /Persona A/ pieteikumu par Limbažu novada domes 2024.gada 25.aprīļa lēmuma Nr.264 (protokols

Nr.7, 10.) atcelšanu un labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu, ar kuru atbilstoši grafiskajai dokumentācijai tiktu

saskaņota būvniecības iecere – pirmās grupas ēkas pārbūve, nepārsniedzot tās vēsturisko būvapjomu dabā, kurā tiek

ņemts vērā vienlaikus ar saimniecības ēkas pārbūvi 2017.gada augustā nojauktās stikla piebūves (siltumnīcas)

būvapjoms.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma

sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnesis referents Tiesnese Tiesnese

O.Priedītis I.Juhņeviča-Knoka D.Lubāne