Insurance subrogation claim partially allowed against property manager for water damage repair costs.

Lietvedības Nr.C29243222

Lietas arhīva Nr.C-2847-22/85

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

2022.gada 5.septembrī

Rīgas pilsētas tiesa

tiesnese G.Rozīte-Pupkeviča

rakstveida procesā izskatīja civillietu apdrošināšanas AS “BALTA” vienkāršotās procedūras prasībā pret SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” par

naudas piedziņu.

Aprakstošā daļa

[1] Apdrošināšanas AS “BALTA” (turpmāk arī prasītāja) 2021.gada 28.decembrī cēlusi prasību Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā pret

SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” (turpmāk arī atbildētāja) par naudas piedziņu, ar kuru lūgusi piedzīt no atbildētājas par labu prasītājai zaudējumus

1 953,44 euro un tiesas izdevumus, ko veido valsts nodeva 293,02 euro un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 5,47 euro, kā arī noteikt prasītājai

tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos procentus 6% gadā no galvenā parāda.

Prasība pamatota ar turpmāk norādītajiem apstākļiem.

[1.1] Starp prasītāju un /pers. A/ noslēgts apdrošināšanas līgums, pamatojoties uz kuru /pers. A/ tikusi izsniegta fizisko personu īpašuma

apdrošināšanas polise Nr.731880263 par dzīvokļa īpašuma /adrese/ apdrošināšanu.

Dzīvokļa īpašums polises darbības laikā ticis appludināts, par ko dzīvojamās mājas apsaimniekotāja – atbildētāja sastādījusi aktu, konstatējot

ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas bojājumus (karstā ūdensvada ievadventīļa bojājums dzīvoklī /numurs/).

[1.2] Izvērtējis apdrošināšanas lietas materiālus, eksperts sastādījis tāmi uz aprēķinājis būvizdevumus 1 850,14 euro. Saskaņā ar apdrošināšanas

polises noteikumiem prasītāja cietušā dzīvokļa īpašniecei izmaksājusi apdrošināšanas atlīdzību 1 850,14 euro.

Apdrošināšanas līguma likuma 45.pants paredz, ka apdrošinātājam, kas izmaksājis apdrošināšanas atlīdzību, ir subrogācijas prasība, izņemot

personas apdrošināšanu gadījumus. Līdz ar ko prasītājai radušies zaudējumi atlīdzināmi no atbildētājas puses.

[1.3] Dzīvojamo māju, kurā atrodas dzīvokļa īpašums, apsaimnieko atbildētāja.

Dzīvokļu īpašuma likuma 4.panta pirmās daļas 1.punkts noteic, ka dzīvojamo māju apkalpojošās inženierkomunikāciju sistēmas, iekārtas un citi ar

dzīvojamās ēkas ekspluatāciju saistītie funkcionāli nedalāmie elementi, kas nepieder pie atsevišķā īpašuma, ietilpst dzīvojamās mājas kopīpašuma daļā.

Ievērojot Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 4.pantā un 6.panta otrās daļas “d” apakšpunktā noteikto, atbildētājai kā dzīvojamās mājas

apsaimniekotājai bija jānodrošina pārvaldīšanas procesa nepārtrauktība, nodrošinot dzīvojamās mājas lietošanas īpašību (kvalitātes) saglabāšanu visā tās

ekspluatācijas laikā, proti, jānodrošina obligātā pārvaldīšanas darbība – dzīvojamā mājā esošo iekārtu un komunikāciju apsekošana, tehniskā apkope, un

kārtējais remonts.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 5.panta sesto daļu, piemērojot tiesību normas, tiesai ir jāņem vērā judikatūra, prasītāja norādījusi uz Augstākās

tiesas Civillietu departamenta 2015.gada 2.jūlija spriedumā lietā Nr.SKC-58/2015 norādīto, ka no likuma “Par dzīvokļa īpašumu” 3.panta pirmās daļas,

8.panta pirmās daļas, 12.panta pirmās daļas tieši izriet atbildētājas atbildība par dzīvojamās mājas kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanu un

ekspluatāciju, jo atbilstoši normatīvo aktu prasībām, to nes ēkas apsaimniekotājs (..).

Savukārt saskaņā ar Civillikuma 1771., 1772.pantu zaudējumu atlīdzināšanas pienākums ir saistīts ar neatļautu darbību, ko var novērst atjaunojot

bojātas lietas iepriekšējo stāvokli.

Tā kā atbildētājai bija zināms par dzīvojamās mājas komunikāciju slikto stāvokli, tai bija jāpieņem atbilstoši lēmumi, ievērojot Ministru kabineta

noteikumus Nr.907 “Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi, kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajām prasībām” un

Ministru kabineta noteikumus Nr.408 “Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas maksas aprēķināšanas noteikumi”.

Izmaksas lietā prasītāja nav guvusi pierādījumus tam, ka atbildētāja ir veikusi ar normatīvajiem aktiem noteiktās darbības.

[1.4] Tā kā atbildētāja nav segusi atbildētājai radītos zaudējumus labprātīgi, prasītāja, atbilstoši sadarbības līguma Nr.01490-05-11 nosacījumiem

pilnvarojusi SIA “Julianus Inkasso Latvija” pārstāvēt tās intereses, līdz ar ko prasītājai radušies papildu zaudējumi fiksētās maksas 103,30 euro apmērā

par zaudējumu atgūšanas lietas administrēšanu tiesvedības procesa vispārējā kārtībā, ko atbildētājai ir pienākums atlīdzināt. Prasītājai nebūtu jācieš šie

papildu zaudējumi, ja atbildētāja būtu savlaicīgi norēķinājusies par prasītājas izmaksātās apdrošināšanas atlīdzības apmēra kompensāciju.

[1.5] Prasība pamatota ar Apdrošināšanas līguma likuma 45.pantu, Dzīvokļa īpašuma likuma 4.pantu, Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 4., 5.,

6.pantu, Civillikuma 1635., 1652., 1753., 1756., 1775., 1779.pantu, Ministru kabineta 2017.gada 11.jūlija noteikumiem Nr.408 “Dzīvojamās mājas

pārvaldīšanas un apsaimniekošanas maksas aprēķināšanas noteikumi”, Ministru kabineta 2010.gada 28.septembra noteikumiem Nr.907 “Noteikumi par

dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi, kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajām prasībām”, Ministru kabineta 2010.gada

28.septembra noteikumu Nr.905 “Kārtība kādā tiek plānotas un organizētas ar dzīvojamās mājas renovāciju un rekonstrukciju saistītās darbības ”

2.punktu.

[2] Atbildētāja 2022.gada 26.janvāra rakstveida paskaidrojumos prasību neatzīst turpmāk norādīto iebildumu dēļ (lietas 35. līdz 43.lapa).

[2.1] Saskaņā ar Civillikuma 1775.pantu katrs zaudējums, kas nav nejaušs ir jāatlīdzina, turklāt jāņem vērā, ka zaudējumu atlīdzības pienākums

iestājas tad, kad vienlaicīgi pastāv šādi priekšnosacījumi: 1)tiesību aizskārēja neattaisnojama bezdarbība, 2) zaudējumu esamība, 3) cēloniskais sakars

starp zaudējumiem un neatļauto darbību.

Ievērojot norādīto, prasītāja lietā nav iesniegusi pārliecinošus pierādījumus, ka būtu konstatējama atbildētājas vaina, atbildētājas darbība vai

bezdarbība, kuras rezultātā noticis bojājums un saliets apdrošinātais dzīvoklis.

Atbildētājas ieskatā prasītāja nav pierādījusi atbildētājas vainojamību zaudējumu radīšanā un cēlonisko sakaru starp zaudējumiem un neatļauto

darbību.

Atbildētāja neapstrīd prasītājas kā apdrošinātājas tiesības izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, ja

apdrošinātāja rīcībā ir pietiekami pierādījumi, kas dod pamatu šādai izmaksai, taču pats apdrošināšanas atlīdzības izmaksas fakts nevar būt par pamatu

zaudējumu piedziņai regresa kārtībā, ja netiek pierādīta trešās personas vaina zaudējumu nodarīšanā.

[2.2] Kā atbildētāja norādījusi aktā Nr.1-8/34951, tad saliešana ir tikusi konstatēta 2021.gada 22.oktobrī no dzīvokļa /adrese/ un atbildētāja kā

saliešanas cēloni norādījusi bojājumu karstā ūdens ievadcaurulē, kas atrodas dzīvokļa īpašnieka īpašumā. Dzīvoklī 2022.gada 25.oktobrī ir ticis nomainīts

ievadventīlis.

Šāds bojājums nav varējis rasties atbildētāja darbības vai bezdarbības dēļ, bet gan tādēļ, ka dzīvokļa īpašnieks nav ievērojis Dzīvokļa īpašuma

3.panta otrās daļas 2.punkta, 10.panta pirmās daļas 6. un 7.punkta, Rīgas domes 2017.gada 15.decembra saistošo noteikumu Nr.17 “Rīgas pilsētas

centralizētās ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas ekspluatācijas, lietošanas un aizsardzības saistošie noteikumi” prasības.

Dzīvoklī stāvvadam pieskrūvētais ievads (atzars, caurule) pirms ventiļa un pats ventilis ir atsevišķā īpašuma elements un par to kopā ar stāvvada

daļu atbild dzīvokļa īpašnieks.

Atsaucoties uz Latgales apgabaltiesas 2021.gada 2.novembra spriedumu lietā Nr.C29443720 un Rīgas apgabaltiesas 2021.gada 9.septembra

spriedumu lietā Nr.C29203520 atbildētāja uzsvērusi, ka saliešanu dzīvokli nav izraisījis karstā ūdens stāvvada plīsums.

No kā izriet dzīvokļa īpašnieka pienākums uzraudzīt dzīvoklī esošo komunikāciju tehnisko stāvokli un nekavējoties ziņot atbildētājai par

komunikāciju bojājumiem. Lietā nav konstatēts, ka dzīvokļa īpašnieks, kura pienākumos ietilpst sekot dzīvokļa inženierkomunikāciju, tostarp, karstā

ūdens ievadcaurules, tehniskajam stāvokli,, būtu ziņojis atbildētājai par tā bojājumiem vai nepieciešamību to apsekot. Tāpat lietā nav pierādījumi tam, ka

atbildētāja būtu atteikusies apsekot vai veikt kārtējo, vai ārpuskārtas remontu, iekļaujot remonta izdevumus apsaimniekošanas maksā atbilstoši Ministru

kabineta 2017.gada 11.jūlija noteikumiem Nr.408.

[2.3] Atbildētāja neatzīst arī prasību daļā par fiksētās maksas 103,30 euro piedziņu tā kā vienošanās noslēgšana starp prasītāju un SIA “Julianus

Inkasso Latvija” un vienošanās par atlīdzības izmaksu pēdējai ir prasītājas brīva izvēle un atbildētāja ar savām darbībām šo izvēli nav ietekmējusi.

Lietā esošie pierādījumi neliecina, ka prasītājai, vēršot regresa prasījumu pret atbildētāju, būtu bijusi nepieciešamība savu interešu pārstāvībai slēgt

sadarbības līgumu par citu juridisku personu tā vietā, lai pastāvīgi vērstos ar pretenzijām un prasījumiem pret atbildētāju.

[3] Atbilstoši Civilprocesa likuma 250.25panta pirmās daļas prasībām, tiesa Civilprocesa likuma 56.panta kārtībā ir nosūtījusi pusēm paziņojumu

par lietas izskatīšanu rakstveida procesā, vienlaikus izskaidrojot pusēm procesuālās tiesības un informējot par tiesas sastāvu, kas skatīs lietu (lietas 102.

līdz 103.lapa).

Lai arī atbildētāja rakstveida paskaidrojumos lūgusi lietas izskatīšanu tiesas sēdē, tiesa, ņemot vērā dzīvē gūto pieredzi no uz līdzīgiem apstākļiem

balstītu lietu izskatīšanu tiesas sēdē, piedaloties konkrētajām strīda pusēm, atzīst, ka lietas izskatīšana tiesas sēdē nav lietderīga un atbildētāja nav

norādījusi uz tādiem apstākļiem, kuru noskaidrošanai būtu nepieciešama uzklausīšana mutvārdu procesā.

Turklāt tiesai ir pienākums, plānojot lietu izskatīšanu, ņemt vērā Covid?19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 10.panta pirmajā daļā sniegtās

rekomendācijas skatīt civillietas rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[4] Tiesa, novērtējusi prasības pieteikumā un atbildētājas paskaidrojumos norādītos apstākļus, pārbaudījusi lietā esošos rakstveida pierādījumus,

atzīst, ka prasība kā pamatota ir apmierināma daļā.

Ņemot vērā to, ka atbildētāja Civilprocesa likuma 250.25panta otrajā prim daļā noteiktajā termiņā iesniegusi lūgumu par motivēta sprieduma

sagatavošanu, tiesa atzīst, ka lietā ir sagatavojams spriedums atbilstoši Civilprocesa likuma 193.pantā noteiktajam sprieduma saturam.

[5] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 190.panta otro daļu tiesa spriedumu pamato uz apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā, bet atbilstoši

Civilprocesa likuma 8.panta pirmajai daļai tiesa noskaidro lietas apstākļus, pārbaudot pierādījumus, kuri iegūti likumā noteiktajā kārtībā.

Prasītāja vērsusies ar prasību tiesā pret atbildētāju, realizējot Apdrošināšanas līguma likuma 45.panta pirmajā daļā noteikto subrogācijas tiesību un

lūdzot atlīdzināt zaudējumus izmaksātās apdrošināšanas atlīdzības 1 850,14 euro apmērā.

Lietā nav strīda par to, ka 2021.gada 4.jūnijā starp prasītāju kā apdrošinātāju un /pers. A/ kā apdrošinājuma ņēmēju noslēgts apdrošināšanas

līgums, ko apliecina fizisko personu īpašuma apdrošināšanas polise Nr.731880263, par dzīvokļa īpašuma /adrese/ apdrošināšanu laika periodam no

2021.gada 3.jūlija līdz 2022.gada 2.jūlijam.

Tāpat lietā nav strīda, ka apdrošināšanas līguma darbības laikā, 2021.gada 22.oktobrī konstatēta apdrošinātā dzīvokļa īpašuma nopludināšana,

sakarā ar ko prasītāja 2021.gada 1.novembrī veikusi apdrošināšanas atlīdzības izmaksu 1 850,14 euro dzīvokļa īpašuma īpašniecei.

Vienlaikus atbildētāja paskaidrojumos arī nav apstrīdējusi tās tiesisko statusu, proti, pienākumu nodrošināt Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas likumā

un citās jomu regulējošo normatīvajos aktos noteiktās prasības, kas kā tādas izvirzītas dzīvojamās mājas pārvaldniekam.

Civilprocesa likuma 93.panta pirmā daļa noteic katrai pusei pienākumu pierādīt tos faktus, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus.

Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība.

Ievērojot Apdrošināšanas līguma likuma 45.panta pirmajā daļā noteikto, tiesa konstatē, ka starp pusēm ir strīds, vai dzīvokļa īpašumam

(nedzīvojamai telpai) ar tā nopludināšanu nodarītie zaudējumi ir vērtējami cēloniskā sakarībā ar atbildētājas neattaisnojamu darbību vai bezdarbību, tas ir,

vai atbildētājai ir iestājies zaudējumu atlīdzināšanas pienākums.

Civillikuma 1770.pants noteic, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums.

Atbilstoši Civillikuma 1771.pantam zaudējums var būt vai nu tāds, kas jau cēlies, vai tāds, kas vēl stāv priekšā; pirmajā gadījumā tas dod tiesību uz

atlīdzību, bet otrajā uz nodrošinājumu.

Saskaņā ar Civillikuma 1772.pantu jau cēlies zaudējums var būt vai nu cietušā tagadējās mantas samazinājums, vai arī viņa sagaidāmās peļņas

atrāvums.

Savukārt, atbilstoši Civillikuma 1773.pantam zaudējums ir tiešs, kad tas ir prettiesīgas darbības vai bezdarbības dabiskās un nepieciešamās sekas,

netiešs - kad tas cēlies sagadoties sevišķiem apstākļiem vai attiecībām, nejaušs - kad tā cēlonis ir nejaušs notikums vai nepārvaramā vara.

Ievērojot minētās normas kopsakarā ar Civillikuma 1775.pantu, izriet, ka katrs zaudējums, kas nav nejaušs, ir jāatlīdzina.

Kā atzīts tiesību doktrīnā un to apstiprinājusi judikatūra, zaudējumu atlīdzības pamatā ir:

1) tiesību aizskārēja neattaisnojama darbība, kas attiecīgos gadījumos ietver arī novērtējumu no vainojamības viedokļa;

2) zaudējumu esamība un

3) cēloniskais sakars starp zaudējumiem un neatļauto darbību (skat., K.Torgāns. Saistību tiesības I daļa. Rīga, 2006, 209.lapa, Augstākās

tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008.gada 2.aprīļa spriedums lietā Nr.SKC-143/2008, 2011.gada 7.decembra spriedums lietā Nr.SKC-

289/2011, 2022.gada 25.janvāra spriedums lietā Nr.SKC-178/2022 un citi).

Tādejādi kā pamatoti norādījusi atbildētāja, tad viņas pienākums atlīdzināt prasītājai radušos zaudējumus izmaksātās apdrošināšanas atlīdzības

apmērā iestātos tikai tajā gadījumā, ja būtu konstatējami visi zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumi, kam atbildētāja paskaidrojumos konstanti

iebildusi, uzsverot, ka savā darbībā nav pieļāvusi prettiesisko darbību vai bezdarbību, kas cēloniski būtu novedis pie dzīvokļa īpašuma appludināšanas un,

attiecīgi, zaudējumu rašanās.

Vienlaikus tā kā Civillikuma 3.pants noteic, ka katra civiltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies,

pārgrozījusies vai izbeigusies. Neskartas paliek jau iegūtās tiesības. Tad, lai atrisinātu starp pusēm pastāvošo strīdu, tiesa turpmāk piemēro tās tiesību

normas, kas bija spēkā zaudējumu nodarīšanas brīdī.

[5.1] Kā konstatēts sprieduma 5.punktā, tad dzīvojamās mājas /adrese/, pārvaldīšanu nodrošina atbildētāja, kas nozīmē, ka neatkarīgi no

pārvaldīšanas tiesiskā pamata uzdošanas veida, atbildētājai savā darbībā ir jānodrošina jomas regulējošo normatīvo aktu prasības to labākajā

iespējamajā kvalitātē.

[5.1.1] Kā norādījusi atbildētāja paskaidrojumos, tad atbilstoši 2021.gada 26.oktobra aktam Nr.1-8/34951, saliešana 2021.gada 22.oktobrī

tikusi konstatēta no dzīvokļa /adrese/, kā bojājumu cēloni norādot karstā ūdens ievadventiļa bojājumu, kas atrodas dzīvokļa īpašnieka īpašumā Dzīvokļa

īpašuma 3.panta otrās daļas 2.punkta izpratnē.

Dzīvokļa īpašuma likuma 3.panta pirmā un otrā daļa noteic, ka atsevišķais īpašums ir dzīvojamā mājā esošs būvnieciski norobežots un funkcionāli

nošķirts dzīvoklis, neapdzīvojamā telpa vai mākslinieka darbnīca, kura kā dzīvojamā vai nedzīvojamā telpu grupa reģistrēta Nekustamā īpašuma valsts

kadastra informācijas sistēmā.

Atsevišķā īpašuma elementi ir (1) telpas vai telpu grupas robežās esošie konstruktīvie slodzi nenesošie, nožogojošie un apdares elementi (tai skaitā

iekšējās starpsienas, griestu, grīdu un sienu apdare, durvis); (2) inženiertīkli un inženierkomunikācijas līdz kopīpašuma stāvvadiem; (3) inženieraprīkojuma

elementi (tai skaitā virtuves aprīkojums, ventilācijas ierīces, tualetes, dušas un vannas aprīkojums), bez kuriem kopīpašumā esošās dzīvojamās mājas

daļas elementi var funkcionēt patstāvīgi; (4) atsevišķo īpašumu norobežojošie logi un durvis.

Savukārt Dzīvokļa īpašuma likuma 4.panta pirmās daļas 1.punktā deklarēti kopīpašumā esošajā daļā ietilpstošie elementi, tajā skaitā, ar atsevišķo

dzīvojamo māju apkalpojošās inženierkomunikāciju sistēmas, iekārtas un citi ar atsevišķās dzīvojamās mājas ekspluatāciju saistīti funkcionāli nedalāmi

elementi, kas nepieder pie atsevišķā īpašuma (tai skaitā atsevišķā īpašuma robežās esošie sildelementi, ja to funkcionālā darbība ir atkarīga no

kopīpašumā esošajām inženierkomunikācijām).

Tādejādi no minētājām normām nepārprotami izriet likumdevēja vēlme norobežot dzīvokļa īpašnieka atbildību par savā valdījumā esošo

inženierkomunikāciju daļu pārvaldību no kopīpašuma daļas, kas ir dzīvojamās mājas pārvaldnieka pārraudzībā, pārvaldības.

Lietas materiāliem pievienotajā 2021.gada 26.oktobra atbildētājas sagatavotajā aktā par saliešanas gadījumā konstatētajiem bojājumiem Nr.1-

8/34951 dzīvokļa īpašumam /adrese/, atbildētāja, neapsekojot bojātās telpas, norādījusi, ka bojājumu cēlonis ir karstā ūdens ievadventiļa bojājums

dzīvoklī /numurs/.

Tiesas ieskatā konkrētajā gadījumā vietai, kur tieši ir noticis plīsums ir būtiska un izšķiroša nozīme, nosakot, vai bojājuma vieta ir atzīstama par

dzīvokļa īpašnieka atsevišķajā īpašumā daļā ietilpstošo daļu vai pie kopīpašuma esošajā daļā ietilpstošo īpašumu.

Ievērojot to, ka atbildētājas 2021.gada 26.oktobra akts ir sagatavots bez bojātā īpašuma apskates, un tiesas rīcībā nav ziņu par to kā atbildētāja

vispār konstatējusi norādītos apstākļus, tajā pašā laikā atbildētāja aktā veikusi atzīmi par tās atbildības robežu, ar norādi, ka: “kopš 2019.gada

piedāvājusi iedzīvotājiem veikt uzkrājumus karstā ūdens stāvvada nomaiņai. Iedzīvotāji nav pieņēmuši lēmumu par līdzekļu uzkrāšanu, līdz ar to līdzekļi

netika uzkrāti. Atbildētāja var veikt darbus tikai tad, kad tam pietiek finansējuma un finansējuma trūkuma dēļ nevar nomainīt karstā ūdens stāvvadus, kā

arī nenes atbildību par avārijas sekām, jo no savas puses iedzīvotājus informējusi par karstā ūdens stāvvadu nomaiņas nepieciešamību.”, tiesas ieskatā

centusies noņemt no sevis atbildību sakarā ar finansējuma neesamību, netieši pretēji norādot uz iespējamo atbildētājas atbildības robežu bojājuma cēloņa

izcelšanās fakta konstatācijā.

Tiesa, sagatavojot nolēmumu, ir iepazinusies ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2022.gada 29.jūlija spriedumu lietā Nr.CA-0393-

22/22, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2022.gada 20.aprīļa spriedumu lietā Nr.CA-0774-22/8, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas

kolēģijas 2021.gada 26.oktobra spriedumu lietā Nr.CA?1794?21/24, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2021.gada 9.septembra spriedumu

lietā Nr.CA-0884-21/10, un citiem, no kuriem konstatējusi, ka tiesu praksē nav nodibināts vienots viedoklis par ievadventiļa tehnisko novērtējumu

attiecīgajā inženierkomunikācijas tīkla sistēmā. Līdz ar ko tiesa atzīst, ka viedoklis par to, vai konkrētajā gadījumā bojājuma rašanās cēloņa vieta ir

attiecināma uz atsevišķo īpašuma daļu vai kopīpašuma daļu, nosakāma, vadoties no konkrētās lietas apstākļiem.

Nav šaubu, ka likumdevējam Dzīvokļa īpašuma likumā nebija iespējams noteikt konkrētu atbildības robežšķirtni, vēl jo vairāk tādēļ, ka liela daļa

no Latvijas Republikā esošajām dzīvojamām mājām tikušas nodotas ekspluatācijā vairāk kā trīsdesmit un pat krietni vairāk gadus atpakaļ, turklāt katrai

sērijai vai dzīvojamās mājas veidam atšķiras iekšējo inženierkomunikāciju sistēmu izbūve, līdz ar ko, nosakot atsevišķā īpašuma atbildības robežu līdz

stāvvadiem, tiesas ieskatā likumdevējs centies noteikt to īpašuma daļu, attiecībā uz kuru dzīvokļa īpašnieks var realizēt savu īpašuma varu, proti, brīvi

rīkoties, pārvaldīt, labot u.tml. Tiesas ieskatā tieši šis ir būtiskais aspekts, kas jāņem vērā nošķirot konkrētās atbildības robežas.

Ievadventīlis pēc būtības ir krāns, kas tehniski ļauj noslēgt karstā ūdens padevi konkrētajam dzīvokļa (nedzīvojamās telpas) īpašumam. Dzīvokļa

īpašniekam pašam nav nedz rīcības brīvības un nedz iespējas veikt jebkādas manipulācijas vai daļu nomaiņu ievadventilī un arī pirms tā līdz brīdim, kad

kopīpašuma daļas pārvaldnieks nav atslēdzis visai dzīvojamai mājai karstā ūdens sistēmas padevi. Nenoslēdzot visai dzīvojamai mājai karstā ūdens

padevi, dzīvokļa īpašnieks var veikt remonta un atjaunošanas darbus tikai tajā sistēmas daļā, kas atrodas aiz ievadventiļa, proti, pēc ievadventiļa

noslēgšanas. Kas, savukārt, tiesas ieskatā nozīmē, ka tā inženierkomunikāciju daļa, kas atrodas līdz ievadventilim un pats ievadventilis, ir funkcionāli

neatdalāms elements no kopējās māju apkalpojošās inženierkomunikāciju sistēmas. Proti, atsevišķā dzīvokļa īpašumā esošā karstā ūdens sistēmas

darbība līdz ievadventīlim, ieskaitot, konkrētā dzīvoklī, ir atkarīga un neatdalīti saistīta ar kopīpašumā esošajām inženierkomunikācijām – kopējo

dzīvojamās mājas karstā ūdens stāvvadu un ūdens plūsmas sistēmu.

Tādējādi dzīvokļa īpašniekam pašam, bez dzīvojamās mājas pārvaldnieka atļaujas, nav nedz tiesību, nedz iespējas piekļūt tai sistēmas daļai, kur var

atslēgt visai dzīvojamai mājai ūdens padevi, līdz ar ko ūdens ievadcaurule līdz ventilim, kā arī ievadventilis ir funkcionāli nedalāms dzīvojamās mājas

ūdensapgādes sistēmas elements. Tiesa atzīst, ka, nosakot dzīvokļa īpašnieka kā atsevišķā īpašumā ietilpstošo apkalpojošo inženierkomunikāciju daļu

atbildību, bez ievērības nevar atstāt faktu, vai dzīvokļa īpašniekam vispār ir rīcības brīvība ar tām komunikāciju daļām, ko atbildētāja lūgusi atzīt par tā

atbildību.

To, ka tiesas izdarītie secinājumi atbilst arī pašas atbildētājas izpratnei par ievedventiļa nozīmi, apliecina aktā atzīmētā atbildības robeža, kas tikusi

noteikta atbilstoši Ministru kabineta 2010.gada 28.septembra noteikumi Nr.907 “Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanas, tehnisko apkopi,

kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajām prasībām” (turpmāk arī noteikumi Nr.907) 5.punktam, un tas, ka 2021.gada 25.oktobrī pati

sabiedrība ir veikusi ievadventiļa nomaiņu.

Ievērojot to, ka atbilstoši atbildētājas 2021.gada 26.oktobra aktam par saliešanas gadījumā konstatētajiem bojājumiem, bojājumu ir izraisījis karstā

ūdens ievadventiļa bojājums dzīvokļa īpašumā /numurs/, tiesa atzīst, ka tas pieder pie atsevišķās dzīvojamās māju apkalpojošās inženierkomunikācijas

sistēmas daļas elementa, kas, ievērojot ievadventiļa tehnisko nozīmi, nav funkcionāli nodalāms no visas dzīvojamās mājas apkalpojošās

inženierkomunikācijas sistēmas. Un ar to tiesa atzīst, ka bojājums ir radies kopīpašuma esošajā daļā Dzīvokļa īpašuma likuma 4.panta pirmās daļas

1.punkta izpratnē.

Pierādījumus, kas apliecinātu atbildētājas apgalvojumu, ka plīsuma vieta ir atradusies dzīvokļa īpašnieka atbildības zonā, atbildētāja nav iesniegusi.

[5.1.2] Atbilstoši Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 4.pantam, atbildētājai kā dzīvojamās mājas pārvaldniecei ir pienākums nodrošināt pantā

uzskaitītos dzīvojamās mājas pārvaldīšanas principus, tostarp, nodrošināt pārvaldīšanas procesa nepārtrauktību dzīvojamās mājas lietošanas īpašību

(kvalitātes) saglabāšanai visā tās ekspluatācijas laikā, nodrošināt sniegto pakalpojumu saturu un kvalitāti tā, lai saglabātu pārvaldāmās dzīvojamās mājas

lietošanas īpašības (kvalitātes) visā tās ekspluatācijas laikā.

Minētie principi ir realizējami cita starpā pienācīgi nodrošinot Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6.panta otrās daļas 1.punktā noteiktās

obligātās noteiktās pārvaldīšanas darbības, tajā skaitā, dzīvojamās mājas, tajā esošo iekārtu un komunikāciju apsekošanu, tehnisko apkopi un kārtējo

remontu.

Minimālās prasības, kādas atbildētājai kā dzīvojamās mājas pārvaldniecei būtu jānodrošina, lai īstenotu dzīvojamās mājas uzturēšanu (fizisku

saglabāšanu) visā tās ekspluatācijas laikā un nepieļautu apdraudējuma iestāšanos, noteic noteikumi Nr.907.

Tā noteikumu Nr.907 3. un 3. 1punkts (likuma redakcijā uz notikuma brīdi) noteica, ka dzīvojamās mājas, tās konstrukciju, kā arī tajā esošo

iekārtu un inženiertīklu tehnisko stāvokli nosaka vizuālajā apskatē. Vizuāli neapskata dzīvojamās mājas konstrukcijas, kā arī iekārtu un inženiertīklu daļas,

kurām būves tehniskā risinājuma dēļ nevar piekļūt. Vizuālās apskates faktu fiksē dzīvojamās mājas apsekošanas reģistrācijas žurnālā, kas ir mājas lietas

sastāvdaļa. Dzīvojamās mājas konstrukcijas, koplietošanas iekārtas un inženiertīklu daļas, kas atrodas dzīvojamo un nedzīvojamo telpu grupās, vizuāli

apskata reizi gadā izlases kārtībā, ja dzīvojamās mājas īpašnieks nodrošinājis šādu iespēju. Ja dzīvojamās mājas īpašnieks pārvaldītājam nenodrošina

iespēju veikt vizuālo apskati, minēto faktu fiksē dzīvojamās mājas apsekošanas reģistrācijas žurnālā.

Tādejādi tieši atbildētājai, ievērojot Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma prasības un noteikumu Nr.907 prasības, bija pienākums savlaicīgi

apsekot tās pārvaldībā nodotās dzīvojamās mājas konstrukcijas, iekārtas un inženiertīklu daļas.

Atbildētāja lietas materiāliem pievienojusi dzīvojamās mājas 2021.gada 5.augusta vizuālās pārbaudes aktu Nr.8.2.6-5/26891 un dzīvojamās mājas

2021.gada 8.aprīļa aktu par dzīvojamās mājas vizuālo apsekošanu Nr.8.2.6?5/9233.

Atbilstoši 2021.gada 8.aprīļa aktam dzīvojamās mājas karstā ūdens stāvvadu un cirkulācijas līnijas tehniskais stāvoklis novērtēts kā neapmierinošs,

norādot, ka dzīvokļi nav apsekoti, līdz ar ko tiesa, ievērojot noteikumus Nr.907 pat nevar konstatēt tiesisko pamatu iespējami objektīvi pastāvošo šaubu

izvērtēšanas nepieciešamībai, proti, vai atbildētāja savā darbībā ievērojusi noteikumu prasības un veikusi dzīvojamās mājas vizuālo apsekošanu arī pirms

2021.gada aprīļa, tai skaitā, kopīpašuma inženierkomunikācijas daļām, kas atrodas atsevišķā dzīvokļa īpašumā, jo atbildētāja, pirmkārt, pati ir norādījusi

uz šās inženierkomunikācijas daļas tehniskā stāvokļa nolietojuma pazīmēm, un, otrkārt, arī apliecinājusi, ka tā nav veikusi un arī nav centusies nodrošināt

tās pašas minimālās prasības tām inženierkomunikācijas sistēmas daļām, kas atrodas atsevišķos dzīvokļu īpašumos.

Turklāt tiesa ņem vērā, ka dzīvojamās mājas, kura tikusi nodota ekspluatācijā 1977.gadā, karstā ūdens stāvvadu ekspluatācijas termiņš,

pamatojoties uz noteikumu Nr.907 pielikumā Nr.2.2 noteikto vidējo kalpošanas ilgumu 30 gadiem, ir beidzies 2007.gadā, proti, 15 gadus atpakaļ. Ziņas

par to, vai dzīvojamā mājā ir veikti kādi funkcionālās kalpošanas ilgtspējas uzturēšanas pasākumi bojājumu prevencijas nolūkā, atbildētāja nav sniegusi.

Puses civilprocesā savas procesuālās tiesības un pienākumus realizē sacīkstes formā dispozitivātes principa ietvaros. Kas nozīmē, ka sacīkste

notiek, pusēm dodot paskaidrojumus, iesniedzot pierādījumus, tiesai adresētus pieteikumus, piedaloties liecinieku un ekspertu nopratināšanā, citu

pierādījumu pārbaudē un novērtēšanā, piedaloties tiesu debatēs un veicot citas procesuālās darbības šajā likumā noteiktajā kārtībā. Savukārt, izvēle

kādas procesuālās darbības uzsākt un izvēle, kādu procesuālos līdzekļus savu interešu aizstāvībai izmantot tiesā ir tieši atkarīga no personas

subjektīvajiem ieskatiem. Kas grib izlietot savas tiesības, tam par to pašam jārūpējas (..). (skat. Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. – Rīga:

Autora izdevums, 1933, 233.–234.lpp.).

Ievērojot to, ka atbildētāja pierādījumus, kas ļautu atspēkot pret to izvirzītos prasījumus, izvēlējusies nesniegt, tiesai arī ir ierobežotas iespējas

novērtēt visus faktiskos un būtiskos apstākļus lietā, kas var ietekmēt nolēmuma saturu. Atbildētāja ir informēta par pierādīšanas nastu konkrēto

kategoriju lietās, līdz ar ko pierādījumu nesniegšana, ir tās rīcības izvēles brīvība, ievērojot Civilprocesā nostiprinātos lietu izskatīšanas pamatprincipus.

Tā kā atbildētāja nav sniegusi tiesai pierādījumus tam, ka tā pienācīgi ir izpildījusi visus tai ar normatīvajiem aktiem noteiktos pienākumus, tostarp

veikusi rūpīgu visu kopīpašumā ietilpstošo daļu apsekošanai vai rīkojusies tās rīcības spējas robežās, iniciējot savlaicīgu karstās ūdensapgādes sistēmas

nomaiņu, piemēram, informējot dzīvokļu īpašniekus par šī lēmuma rezultātā gaidāmo drošas sadzīviskās vides apstākļu iespējamību un to preventīvo

nozīmi iespējamo zaudējumu iestāšanās riska mazināšanas nolūkā, tiesai nav pamata neatzīt, ka karstā ūdens stāvvadu sistēmai ir beidzies ekspluatācijas

termiņš, līdz ar ko atbildētājai bija iestājies pienākums savā darbībā cita starpā nodrošināt arī noteikumu Nr.907 16.punkta izpildi neatkarīgi no vizuālā

apsekošanas aktā konstatētā novērtējuma.

Noteikumu Nr.907 16.punkts noteic atbildētājai pienākumu veikt būves tehnisko apsekošanu, ja kopš dzīvojamās mājas un tai piederīgo ēku

(būvju) nodošanas ekspluatācijā vai saskaņā ar attiecīgās dzīvojamās mājas kapitalitātes grupu (1.pielikums) attiecīgajai būves daļai vai iebūvētajam

būvizstrādājumam ir pagājis šo noteikumu 2.pielikumā minētais vidējais kalpošanas ilgums.

Pierādījumus tam, ka atbildētāja būtu veikusi būves tehnisko apsekošanu, atbildētāja nav pievienojusi.

Pie šādiem apstākļiem, ievērojot to, ka vizuālajā apsekošanā karstā ūdens stāvvada stāvoklis novērtēts kā neapmierinošs, kas pats par sevi dod

pamatu atzīt normatīvos noteikto prevencijas pasākumu pasīvas īstenošanas faktu, kā arī bez ievērības neatstājot to, ka vizuālā apsekošana nav veikta

inženierkomunikācijas daļām, kas atrodas atsevišķos dzīvokļa īpašumos un, ņemot vērā karstā ūdens stāvvada ekspluatācijas termiņa notecējumu

kopsakarā ar tehniskās apsekošanas prasību neievērošanu, tiesa atzīst, ka atbildētāja savā darbībā nav pienācīgi ievērojusi noteikumos izvirzītās absolūti

minimālās prasības, nodrošinot dzīvojamās mājas pārvaldīšanu.

Tiesa nevar konstatēt tādus faktus, kuru pamatošanai atbildētāja pierādījumus izvēlējusies nesniegt.

[5.1.3] Augstākās tiesas Civillietu departamenta Senāts 2021.gada 20.decembra Rīcības sēdes lēmumā atkārtoti atsaucies uz judikatūrā pausto

atziņu, ka pārvaldnieku no atbildības par dzīvojamās mājas komunikāciju bojājumu rezultātā radīto kaitējumu ir pamats atbrīvot, ja ir ievērota līgumā un

likumā noteiktā kārtība un pārvaldnieks no savas puses ir veicis visas nepieciešamās darbības, bet dzīvokļu īpašnieki kopsapulcē ir nobalsojuši pret

pārvaldnieka ierosinājumu. Sakarā ar apsekošanā konstatētajiem stāvvada defektiem pārvaldniekam bija jāsagatavo tāme par nepieciešamiem

remontdarbiem un to izmaksām un jāsasauc dzīvokļu īpašnieku sapulce, informējot dzīvokļu īpašniekus par sapulcē izlemjamo jautājumu un

paredzamajām sekām (skat. Senāta Civillietu departamenta 2019.gada 16.oktobra spriedums lietā Nr. SKC-248/2019 (

ECLI:LV:AT:2019:1016.C30490616.7.S), Senāta Civillietu departamenta 2021.gada 20.decembra rīcības sēdes lēmums lietā Nr.SKC-

722/2021 (ECLI:LV:AT:2021:1220.C29278420.10.L)).

Izņemot 2021.gada 26.oktobrī aktā par saliešanas gadījumā konstatētajiem bojājumiem Nr.1?8/34951 norādīto, tiesas rīcībā nav pierādījumu, ka

atbilstoši Ministru kabineta 2017.gada 11.jūlija noteikumu Nr.408 “Dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas maksas aprēķināšanas

noteikumi” un Dzīvokļu īpašuma likuma 19.panta pirmajā daļā noteiktajai kārtībai, atbildētāja būtu vērsusies pie dzīvokļu īpašniekiem, norādot uz

nepieciešamību palielināt finansējuma nodrošināšanu mājas inženierkomunikāciju tehniskā stāvokļa apsekošanai un secīgi uzlabošanai.

Tiesas ieskatā apstāklis, ka atbildētāja sev piešķirtās tiesības izmanto gausi, liecina vien par atbildētājas nevēlēšanos savas komercdarbības ietvaros

nodrošināt pienācīgu Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā noteikto dzīvojamo māju pārvaldīšanas principu ievērošanu. Pat neskatoties uz to, ka

atbilstoši noteikumu Nr.408 atbildētāja saņem atlīdzību par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu un būtu sagaidāms, ka pārvaldniece savā darbībā rīkosies kā

rūpīgs un kārtīgs savu pienākumu izpildītājs Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 14.panta izpratnē, kas savukārt neapstiprinās ar lietā esošajiem

pierādījumiem.

Protams, tiesai nav šaubu, ka ir dzīvokļu īpašnieki, kuri pienācīgā kārtā neizpilda tiem ar Dzīvokļa īpašuma likuma 10.pantu noteiktos pienākumus,

tostarp, piedalīties dzīvojamās mājas pārvaldīšanā un segt dzīvojamās mājas pārvaldīšanas uzdevumus, taču tādā gadījumā atbildētājai ir tiesības aizsargāt

savas likumiskās intereses arī tiesā, ja citādi saistību izpildes pienākumu nodrošināt nevar un tas pats par sevi neatbrīvo atbildētāju no viņas pienākumu

pienācīgas izpildes nodrošināšanas.

[5.1.4] Ievērojot sprieduma 5.1.1., 5.1.2 un 5.1.3.punktu, tiesa atzīst, ka 2021.gada oktobra izskaņā konstatētais saliešanas cēlonis nav bijis

notikums ar nejaušības raksturu, bet to ir veicinājusi atbildētājas nepietiekamā rūpība pret savu normatīvajos aktos noteikto pienākumu izpildi.

Atbildētāja tiesai nav iesniegusi pierādījumus, lai atbrīvotu atbildētāju no atbildības, ka tā savas kompetences ietvaros, saņemot par to atlīdzību, nav

veikusi darbības, lai novērstu dzīvojamai mājai radīto apdraudējumu.

Tiesa atzīst, ka atbildētāja nav savlaicīgi, ar pienācīgu rūpību un čaklību veikusi vienu no likumā noteiktajām obligāti veicamajām pārvaldīšanas

darbībām, lai tādējādi nepieļautu karstā ūdens ievadventiļa bojājumu, kas izraisījis dzīvokļa īpašuma saliešanu.

Līdz ar ko tiesa atzīst, ka atbildētājas bezdarbībā ir konstatējams viens no zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumiem, kas sevī ietver arī

novērtējumu no vainojamības viedokļa.

[5.2] Kā konstatēts sprieduma 5.punktā, tad prasītāja 2021.gada 1.novembrī veikusi apdrošināšanas atlīdzības 1 850,14 euro izmaksu

appludinātā dzīvokļa īpašniecei.

Apdrošināšanas atlīdzības izmaksas apmēru prasītāja pamatojusi ar ĪAAP eksperta /pers. L/ 2021.gada 28.oktobra sagatavoto tāmi Nr.1052906.

Atbildētāja iebildumus tāmei nav izteikusi, līdz ar to, vispusīgi pārbaudot to kopsakarā ar atbildētājas 2021.gada 26.oktobrī sagatavotajā aktā par

saliešanas gadījumā konstatētajiem bojājumiem norādītajiem apstākļiem, tiesai nav pamata apšaubīt tāmē uzskaitītās izmaksas.

Līdz ar to tiesai nav šaubu, ka prasītāja ar apdrošināšanas atlīdzības izmaksu saskaņā ar Apdrošināšanas līguma likuma 31.panta pirmo daļu ir

ieguvusi subrogācijas tiesības izmaksātās apdrošināšanas atlīdzības 1 850,14 euro apmērā, kas arī ir zaudējumu apmērs Civillikuma 1772.panta izpratnē.

[5.3] Rezumējot spriedumā konstatēto, tiesa atzīst, ka 2021.gada oktobra izskaņā konstatētā karstā ūdens ievadventiļa bojājums ir sekas, kādas ir

iestājušas atbildētājas pienācīgas rūpības nenodrošināšanā, veicot dzīvojamās mājas obligātās pārvaldīšanas darbības, kas ir atzīstama par atbildētājas

bezdarbību, ņemot vērā tos faktiskos apstākļus, kādi ir bijuši atbildētājas rīcībā attiecībā par mājas karstā ūdens stāvvada stāvokli.

Savukārt prasītājas izmaksātā apdrošināšanas atlīdzība 1 850,14 euro ir prasītājai radušies zaudējumi Apdrošināšanas līguma likuma 45.panta

pirmās daļas izpratnē, kādi ir atzīti par nepieciešamiem, lai atjaunotu dzīvokļa īpašumu stāvoklī, kāds tas bijis pirms radītā aizskāruma.

Pie šādiem apstākļiem tiesa atzīst, ka ir konstatējami visi zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumi prasības daļā par zaudējumu 1 850,14 euro

atlīdzināšanu apmierināšanai.

[6 ] No lietas materia?liem pievienota? 2011.gada 12.oktobra sadarbi?bas li?guma Nr.01490?05-11, kas nosle?gts starp prasītāju un

SIA “Julianus Inkasso Latvija” ka? izpildi?ta?ju (lietas 12.lapa), un 2020.gada 12.novembra pilnvaras Nr.PI/20/0465 (lietas 13.lapa) izriet, ka prasi?

ta?ja pilnvarojusi SIA “Julianus Inkasso Latvija” piedzi?t para?dus no fiziska?m un juridiska?m persona?m, pret kurām prasītājai ir prasījumu tiesības.

2011.gada 12.oktobra sadarbi?bas li?guma 1.1.punkta? noteikts, ka pasu?ti?ta?js uzdod, bet SIA “Julianus Inkasso Latvijas” apn?emas,

atbilstos?i li?guma nosaci?jumiem, sniegt pasu?ti?ta?jam pakalpojumus, kas saisti?ti ar kredi?tinforma?cijas nodros?ina?s?anu un pasu?ti?ta?ja regresa

prasi?jumu pa?rvaldi?s?anu.

Atbilstos?i Civilprocesa likuma je?gai un tiesiskajam regule?jumam tiesa?s?ana?s izdevumi, tai skaita? ar lietas ves?anu saisti?tie izdevumi, tiek atli?

dzina?ti Civilprocesa likuma? noteiktaja? ka?rti?ba? un apme?ra?, li?dz ar to tie nevar tikt atzi?ti par zaude?jumiem Civillikuma 1779.panta izpratne?,

kas bu?tu radus?ies atbilde?ta?ja darbi?bas vai bezdarbi?bas de?l?. Lieta? nav iesniegti piera?di?jumi, ka prasi?ta?jai bu?tu radus?ies izdevumi par

rakstveida piera?di?jumu iegu?s?anu savuka?rt izdevumi, kas saisti?ti ar prasi?bas pieteikuma sagatavos?anu (juridisku pakalpojumu san?ems?anu) nav

pieli?dzina?mi papildu izdevumiem.

Minētā sakarā tiesa vērš lietas dalībnieku uzmanību uz zinātniskajā literatūrā atzīto tēzi: “(..) jauta?jums par tiesu izdevumiem pieder procesua?la?m,

bet ne materia?la?m tiesi?ba?m. (..]) aps?auba?ma ir iespe?ja pieme?rot materia?lo tiesi?bu noteikumus procesua?la?m attieci?ba?m” (skat.,

V.Bukovskis. Civilprocesa ma?ci?bu gra?mata. Ri?ga, 1933., 421.lpp).

Ņemot vērā minēto un, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 33.pantu, izdevumi, ko prasi?ta?ja samaksa?jusi par tiesvedi?bas pakalpojumiem

saskan?a? ar sadarbi?bas li?gumu, nav uzskata?mi par zaude?jumiem, līdz ar to prasi?ba dal?a? par zaude?jumu 103,30 euro piedzin?u ir noraida?ma.

[7] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu no atbildētājas par labu prasītājai piespriežami tiesas izdevumi proporcionāli tiesas

apmierināto prasījumu apmēram.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 1.punkta “a” apakšpunktam, 39.panta pirmās daļas 5.punktam, tā kā prasība apmierināta par

94,71%, tad no atbildētājas par labu prasītājai piespriežami pēdējās samaksātie tiesas izdevumi 282,70 euro (298,49 × 94,71% = 282,70).

[8] Atbilstoši Civilprocesa likuma 195.pantam un Civillikuma 1765.pantam tiesa atzīst, ka prasītājai nosakāmas tiesības par laiku no sprieduma

stāšanās likumīgā spēkā līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt no atbildētājas likumiskos 6% (sešus) procentus gadā no piedzītās summas,

ievērojot Civillikuma 1763.panta 1.punkta noteikumus, t.i., procentu pieaugums apstājas, kad vēl nesamaksāto procentu daudzums sasniedzis kapitāla

lielumu.

[9] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1pantu atbildētājai nosakāms sprieduma labprātīgas izpildes termiņš 10 (desmit) dienas no sprieduma

spēkā stāšanās dienas.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties ar Civilprocesa likuma 93.?97.pantu, 190.-193.pantu, 194.panta pirmās daļas 3.punktu, 195., 204.1, 250.25panta pirmo daļu,

250.27pantu,

nosprieda

prasību apmierināt daļēji.

Piedzīt no SIA “Rīgas namu pārvaldnieks”, reģistrācijas Nr.40103362321, par labu apdrošināšanas AS “BALTA”, reģistrācijas

Nr.40003049409, zaudējumus 1 850,14 euro un tiesas izdevumus 282,70 euro, kopā 2 132,84 euro (divus tūkstošus vienu simtu trīsdesmit divus euro

un 84 centus).

Noteikt, ka samaksa par labu apdrošināšanas AS “BALTA”, reģistrācijas Nr.40003049409, veicama tās pārstāvja SIA “Julianus Inkasso

Latvija”, reģistrācijas Nr.40003717522, AS “Swedbank” norēķinu kontā konta Nr.LV61HABA0551008868793.

Noteikt apdrošināšanas AS “BALTA”, reģistrācijas Nr.40003049409, tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt

no SIA “Rīgas namu pārvaldnieks”, reģistrācijas Nr.40103362321, likumiskos 6% (sešus) procentus gadā no piedzītās summas (2 132,84 euro),

ievērojot, ka procentu pieaugums apstājas, sasniedzot kapitāla lielumu.

Noraidīt apdrošināšanas AS “BALTA” prasību daļā par izmaksātās apdrošināšanas atlīdzības atgūšanas administrēšanas tiesvedības procesā

izdevumu 103,30 euro piedziņu.

Noteikt SIA “Rīgas namu pārvaldnieks”, reģistrācijas Nr.40103362321, termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 (desmit) dienas no sprieduma

spēkā stāšanās dienas.

Spriedums pieejams tiešsaistes sistēmā 2023.gada 6.martā.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijā, apelācijas sūdzību

iesniedzot Rīgas pilsētas tiesā, ja pastāv kāds no Civilprocesa likuma 440.2pantā noteiktajiem apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem.

Tiesnese G.Rozīte-Pupkeviča

Šis dokuments ir elektroniski parakstīts ar drošu elektronisko parakstu un satur laika zīmogu