Administrative court dismissed appeal against tax authority's request for remote taxpayer explanations and bank statements.

Lietas Nr. A420138326, AA43-0781-26/12

ECLI:LV:ADAT:2026:0603.A420138326.6.L

Administratīvā apgabaltiesa

LĒMUMS

Rīgā 2026. gada 3. jūnijā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesnesis referents Kaspars Berķis, tiesneses Ilze Amona un Valda

Zommere,

rakstveida procesā izskatījusi /Persona D/ un /Persona E/ blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2026.

gada 7. aprīļa lēmumu,

konstatēja

[1] Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – dienests) ar 2026. gada 3. februāra pieprasījumiem lūdza pieteicējiem

/Persona D/ un /Persona E/ sniegt paskaidrojumu par nodarbinātību un ienākumu gūšanas avotiem 2026. gada

10. februārī attālināti –Microsoft Teams konferenču režīmā. Vienlaikus dienests arī lūdza pieteicējiem iesniegt

visu kontu, kas atvērti kredītiestādēs un maksājumu iestādēs gan Latvijā, gan ārpus Latvijas, izrakstus par

periodu no 2025. gada 1. janvāra līdz paskaidrojumu sniegšanas dienai.

Pieteicēji 2026. gada 6. februārī, atbildot uz dienesta pieprasījumu, lūdza dienestam sniegt skaidrojumu par

pieprasījuma mērķi un pamatojumu, vai pieprasījums ir sastādīts kāda administratīvā procesa ietvarā, vai

pieprasījums ir vērsts uz informācijas noskaidrošanu par trešo personu vai par pieteicējiem.

[2] Dienests 2026. gada 10. februārī sniedza atbildi uz pieteicēju 2026. gada 6. februāra iesniegumiem, norādot,

ka dienestam ir tiesības pieprasīt informāciju un dokumentus, lai pārbaudītu nodokļu nomaksu. Lai izvērtētu ar

/Nosaukums A/ saistītos nodokļu riskus un pieteicēju ienākumus, dienests atkārtoti lūdza līdz 2026. gada 12.

februārim iesniegt pilnus kontu izrakstus un 2026. gada 13. februārī sniegt paskaidrojumus par nodarbinātību un

ienākumu avotiem, vienlaikus brīdinot par iespējamu administratīvo atbildību informācijas nesniegšanas vai

nepatiesas informācijas sniegšanas gadījumā.

Pieteicēji 2026. gada 12. februārī atbildēja uz dienesta pieprasījumu. Iesniegumā norādīts, ka pieteicēji jau ir

iesnieguši visu dienesta pieprasījuma mērķim atbilstošo informāciju par ienākošajiem maksājumiem no darba

devēja /Nosaukums A/ attiecīgajā periodā. Līdz ar to pieprasījuma būtība ir izpildīta, vienlaikus izsakot gatavību

sniegt papildu konkrētu informāciju, ja pieprasījums būs tiesiski pamatots un informācija būs nepieciešama.

[3] Dienests 2026. gada 23. februārī, sniedzot atbildi uz pieteicēju 2026.gada 12. februāra iesniegumiem,

norādīja, ka dienestam ir tiesības pieprasīt nodokļu kontrolei nepieciešamo informāciju, tostarp pilnus bankas

kontu izrakstus. Tā kā pieteicēji bija iesnieguši tikai daļēju informāciju par atsevišķiem maksājumiem no

/Nosaukums A/, dienests atkārtoti aicināja noteiktajā termiņā iesniegt pierādījumus un brīdināja par

administratīvo atbildību informācijas nesniegšanas gadījumā.

Dienests, atbildot uz pieteicēju argumentu, ka paskaidrojumu var sniegt rakstveidā, ir norādījis, ka rakstveida

saziņa par būtiskiem nodokļu administrēšanas jautājumiem ar konkrētu personu nav uzskatāma par pietiekami

efektīvu vai objektīvu, jo tā neļauj dienestam pārliecināties par personas identitāti, uzdot papildu jautājumus vai

nodrošināt, ka atbildes sniedz tieši pati persona, nevis trešās personas. Dienests, īstenojot savas likumā noteiktās

funkcijas, ir tiesīgs noteikt piemērotāko saziņas veidu, tostarp uzaicināt personu uz paskaidrojumu sniegšanu

klātienē vai attālināti, ja tas tiek atzīts par nepieciešamu, un nav pamata atteikties no šādas saziņas kārtības,

tādēļ dienests atkārtoti aicināja pieteicējus sniegt paskaidrojumus 2026. gada 4. martā. Vienlaikus dienests

norādīja, ka paskaidrojumus var sniegt arī attālināti.

[4] 2026. gada 27. februārī tiesā saņemts pieteicēju pieteikums, kurā lūgts: 1) atcelt dienesta pieprasījumus

iesniegt visu uz pieteicēju vārda kredītiestādēs reģistrēto kontu un maksājuma iestāžu kontu izrakstus par

periodu no 2025. gada 1. janvāra līdz informācijas sniegšanas brīdim; 2) atcelt informācijas pieprasījumus daļā,

kurā pieteicēji uzaicināti ierasties sniegt paskaidrojumus dienestā klātienē vai attālināti; 3) uzlikt pienākumu

dienestam uzdot to interesējošos jautājumus pieteicējiem rakstveidā.

[5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2026. gada 7. aprīļa lēmumu (turpmāk – 2026. gada 7. aprīļa lēmums)

pieņemts pieteikums daļā par dienesta informācijas pieprasījumu izsniegt visu uz pieteicēju vārda kredītiestādēs

reģistrēto kontu un maksājuma iestāžu kontu izrakstus par periodu no 2025. gada 1. janvāra līdz informācijas

sniegšanas brīdim atcelšanu.

Savukārt pieteikumu daļā par uzaicinājumu sniegt paskaidrojumus klātienē vai attālināti un par pienākuma

uzlikšanu dienestam uzdot to interesējošos jautājumus pieteicējiem rakstveidā tika atteikts izskatīt. Lēmums

pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[5.1] No pieteikumā ietvertās pieteicēju argumentācijas izriet, ka pieteicējiem nav iebildumu pret dienesta

uzaicinājumu sniegt paskaidrojumu par nodarbinātību /Nosaukums A/ un ienākumu gūšanas avotiem pēc

būtības. Pieteicējiem ir iebildumi tieši pret paskaidrojuma sniegšanas formu. Pieteicēji tiesvedības procesā vēlas

panākt paskaidrojuma sniegšanu vienīgi rakstveidā un uzskata, ka dienesta uzliktais pienākums sniegt

paskaidrojumu klātienē vai attālināti ir patvaļīgs. Kā argumentē pieteicēji, dienests nav tiesīgs piespiest personu

ierasties klātienē iestādes telpās, un iestādes uzspiests piedāvājums izmantot jaunu programmatūru, lai

pieslēgtos Microsoft Teams, ir ārpus jebkādas kritikas, jo tādējādi pieteicējiem ir nepieciešams iegādāties

veiktspējīgāku datoru ar videoierīci un nodrošināt interneta pieslēgumu, kas ikdienā pieteicējiem nav

nepieciešams. Vienlaikus, lai arī abi pieteicēji citstarp ir pieminējuši arī savu darbnespēju, no pieteikuma un tam

pievienotajiem pieteicēju procesuālajiem dokumentiem ir acīmredzams, ka nevis darbnespēja ir īstais iemesls,

kādēļ pieteicēji iebilst dienesta uzaicinājumam sniegt paskaidrojumus klātienē vai attālināti, bet gan pieteicēju

uzskats, ka dienests vispār nav tiesīgs pieteicējiem izteikt šādu uzaicinājumu, savukārt pieteicējiem nav

pienākuma to izpildīt.

[5.2] Vērtējot tiesas kompetences apjomu lietās par dienesta informācijas pieprasījumu tiesiskumu, Senāts

norādījis, ka tiesas uzdevums atbilstoši pieteikuma pamatojumam ir pārbaudīt, vai strīdus informācijas

pieprasījumi nav prettiesiski un patvaļīgi. Tiesai atbilstoši pieteikuma pamatojumam jāvērtē informācijas

pieprasījuma iespējamais prettiesiskums atbilstoši konkrētām tiesību normām, kā arī vispārīgas patvaļas

pazīmes. Piemēram, būtu iespējams vērtēt, vai personai ir saprotams informācijas pieprasījuma un iestādes

izmeklēšanas mērķis un pamatojums: informācijas pieprasījums, ja nav skaidrs tā mērķis un attiecīgi nav

skaidras varbūtēju pamatotu iebildumu iespējas, hipotētiski paver ceļu iestādes patvaļai. Tāpat tiesai būtu

iespējams pārbaudīt, vai informācijas pieprasījums ir samērīgs (Senāta 2025. gada 27. oktobra lēmuma lietā Nr.

SKA-324/2025, 13. punkts).

[5.3] Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 17. pantā reglamentēta virkne dienesta ierēdņu tiesību nodokļu

administrēšanā, tostarp tiesības pieprasīt un saņemt nepieciešamos paskaidrojumus no fiziskām personām (17.

panta otrās daļas 4. punkts). Arī no Administratīvā procesa likuma 59. panta otrās daļas izriet, ka dienests,

iegūstot informāciju, kas nepieciešama lēmuma pieņemšanai, var izmantot visas tiesiskās metodes, arī iegūt

informāciju ar liecinieku palīdzību. Līdz ar to normatīvajos aktos dienestam ir piešķirtas plašas pilnvaras un

iespējas nodokļu administrēšanā, tostarp pirms administratīvā akta izdošanas noskaidrot lietas apstākļus un

savākt pierādījumus. Normatīvie akti neierobežo dienestu šo pilnvaru īstenošanā vienīgi ar rakstveida

komunikāciju paskaidrojuma iegūšanā no fiziskām personām. Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 17. panta

otrās daļas 4. punktā nav norādīts, ka dienests vienīgi rakstveidā ir tiesīgs pieprasīt un saņemt paskaidrojumus

no fiziskām personām. Dienests pamatoti pieteicējiem ir paskaidrojis, ka ir tiesīgs noteikt konkrētajai situācijai

atbilstošāko saskarsmes veidu iestādei nepieciešamās informācijas iegūšanai. Ievērojot minēto, dienesta tiesības

uzaicināt pieteicējus sniegt paskaidrojumus klātienē iestādes telpās ir paredzētas iepriekš norādītajā normatīvajā

regulējumā. Līdz ar to dienesta uzaicinājums pieteicējiem ierasties iestādē uz paskaidrojumu sniegšanu nav

patvaļīgs. Dienests, uzaicinot pieteicējus uz paskaidrojumu sniegšanu klātienē, ir rīkojies savas normatīvajos

aktos noteiktās kompetences ietvaros.

[5.4] Pieteicēji nav dienestu informējuši par tehniskiem šķēršļiem īstenot paskaidrojumu sniegšanu attālināti vai

lūguši atlikt paskaidrojumu sniegšanu līdz brīdim, kad būs noslēgusies pieteicēju darbnespēja. Kā izriet no

dienesta saziņas ar pieteicējiem, dienests ir bijis pretimnākošs, vairākkārt atliekot paskaidrojuma sniegšanas

laiku, kā arī piedāvājot iespēju sniegt paskaidrojumu attālināti. Tomēr pieteicēju pozīcija ir acīmredzami vērsta

uz paskaidrojuma nesniegšanu klātienē vai attālināti, jo dienests, pieteicēju ieskatā, izvirza prasību, kuru tas nav

tiesīgs izvirzīt.

Līdz ar to, ja pieteicēju tehniskās iespējas ir šķērslis paskaidrojuma sniegšanai attālināti, pieteicēji

paskaidrojuma sniegšanai var ierasties iestādes telpās klātienē. Savukārt, ja pieteicēju atrašanās darbnespējā ir

šķērslis paskaidrojuma sniegšanai klātienē vai arī attālināti, tad tas ir risināms savstarpējas komunikācijas ceļā,

vienojoties ar dienestu par piemērotu paskaidrojuma sniegšanas laiku. Ievērojot, ka pieteicēji darbnespējas laikā

ir snieguši dienestam izvērstus rakstveida iebildumus par informācijas pieprasījumiem, kuros nav norādīts uz

nespēju ierasties dienestā tieši darbnespējas dēļ, dienestam nebija pamata uzskatīt, ka darbnespēja pati par sevi

liedz pieteicējiem ierasties iestādē klātienē vai sniegt paskaidrojumu attālināti. Turklāt darbnespējas cēloņi mēdz

būt dažādi, līdz ar to darbnespējas apstākļi paši par sevi nav automātisks pamats uzskatīt, ka pieteicēji objektīvi

nav spējīgi sniegt paskaidrojumu.

Dienests pieteicēju atrašanos darbnespējas stāvoklī ir ņēmis vērā, piedāvājot alternatīvu risinājumu –

paskaidrojuma sniegšanu attālināti. Tādējādi dienests ir izrādījis saprotošu attieksmi un pretimnākšanu

pieteicējiem, ar savu rīcību apliecinot gatavību pieteicēju darbnespējas situācijā meklēt abpusēji pieņemamu

risinājumu.

[5.5] Konkrētajā situācijā dienesta izšķiršanās par labu paskaidrojuma sniegšanai klātienē vai attālinātā formā ir

racionāla, objektīvi saprotama un tai ir leģitīms mērķis – nodrošināt pieteicēju paskaidrojumu augstāku

ticamību. Iestāde pamatoti pieteicējiem ir skaidrojusi, ka pieteicēju norādītā rakstveida saziņa nav uzskatāma

par efektīvu, jo šādā veidā nav iespējams izslēgt iespējamību, ka pieteicēju vietā paskaidrojumu faktiski varētu

sagatavot un sniegt cita persona. Šo iespējamību nevar izslēgt arī pieteicēju paskaidrojumu parakstīšana ar drošu

elektronisko parakstu. Turklāt pierādījumu iegūšanas efektivitātes kontekstā bez ievērības nav atstājams

apstāklis, ka tieši paskaidrojuma sniegšana klātienē vai attālināti sniedz iespēju dienestam nepieciešamības

gadījumā uzdot papildu precizējošos jautājumus, ja tādi radušies, uzklausot paskaidrojuma sniedzēja atbildi.

Dienests ir arī informējis pieteicējus par paskaidrojuma sniegšanas mērķi un pamatojis tā nepieciešamību. Proti,

dienests pārbauda iespējamo /Nosaukums A/ nodokļu nenomaksas risku, un lai noskaidrotu, vai pieteicēju

norēķinu kontos netiek ieskaitīti naudas līdzekļi, kuri ietekmē vai varēja ietekmēt nodokļu aprēķinu un budžetā

iemaksājamās nodokļu summas noteikšanu cita nodokļu maksātāja kontroles pasākuma ietvaros, no pieteicējiem

kā /Nosaukums A/ nodarbinātām personām dienestam ir nepieciešams saņemt informāciju. Pieteikumā ietvertā

pieteicēju argumentācija nepārprotami norāda uz to, ka pieteicējiem ir pilnībā saprotams uzaicinājuma uz

paskaidrojuma sniegšanu mērķis un pamatojums. Dienests pieteicējiem ir arī izskaidrojis paskaidrojuma

sniegšanas formas mērķi, darot zināmus konkrētus apsvērumus, kādēļ dienestam nepieciešams saņemt pieteicēju

paskaidrojumus tieši klātienē vai attālināti videokonferences režīmā. Arī tas, kā redzams no pieteikuma,

pieteicējiem ir zināms un objektīvi saprotams.

Līdz ar to dienesta uzaicinājums sniegt paskaidrojumu ir acīmredzami saistīts ar dienesta norādīto uzaicinājuma

mērķi. Kā norādījis Senāts, tiesai nav tālāk padziļināti jāvērtē pieprasītās informācijas nepieciešamība iespējamā

administratīvajā procesā; tas ir iestādes rīcības brīvībā ietilpstošs jautājums.

[5.6] Dienesta uzaicinājums pieteicējiem ierasties klātienē iestādē uz paskaidrojuma sniegšanu vai sniegt

paskaidrojumu attālināti nav uzskatāms arī par objektīvi apgrūtinošu un nesamērīgu (pārmērīgu). Kā minēts

iepriekš, ja pieteicējiem ir tehniski šķēršļi paskaidrojuma sniegšanai attālināti, proti, pieteicējiem nav datora un

interneta, pastāv alternatīva – klātienes dienesta apmeklējums.

Ievērojot minēto, konstatējams, ka pieteicējiem ir skaidri norādīts, kāda rīcība viņiem ir jāveic. Tāpat norādīts

gan pamatojums, kāpēc paskaidrojuma sniegšana klātienē vai attālināti tiek pieprasīta, gan no pieprasījuma

skaidri izriet tā mērķis – /Nosaukums A/ nodokļu nenomaksas riska pārbaude. Līdz ar to pieteicējiem objektīvi

ir norādīts paskaidrojuma sniegšanas klātienē vai attālināti un iestādes izmeklēšanas mērķis un pamatojums.

Tādējādi pieteicējiem ir nodrošinātas varbūtēju pamatotu iebildumu iespējas, lai vērstos pret hipotētisku iestādes

patvaļu, kas konkrētajā gadījumā acīmredzami nav konstatējama.

[5.7] Ievērojot minēto, tiesa atzina, ka pieteikums daļā par informācijas pieprasījumu atcelšanu daļā par

uzaicinājumu sniegt paskaidrojumu klātienē vai attālināti videokonferences režīmā un pienākuma uzlikšanu

dienestam uzdot to interesējošos jautājumus pieteicējiem rakstveidā ir acīmredzami noraidāms pēc būtības. Līdz

ar to pieteikums šajā daļā ir atsakāms izskatīt, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 191.1 panta pirmo

daļu.

[6] Pieteicēji iesniedza blakus sūdzību par 2026. gada 7. aprīļa lēmumu daļā, ar kuru atteikts pieņemt pieteicēju

pieteikumu par dienesta informācijas pieprasījumu atcelšanu daļā par uzaicinājumu sniegt paskaidrojumu

klātienē vai attālināti un pienākuma uzlikšanu dienestam uzdot to interesējošos jautājumus pieteicējiem

rakstveidā. Blakus sūdzība pamatota ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[6.1] Administratīvā procesa likuma 191.1 pants pieļauj pieteikuma atteikšanu tikai noteiktos gadījumos. Senāta

judikatūrā uzsvērts, ka šī norma ir izņēmuma rakstura un interpretējama šauri, jo tās piemērošana ierobežo

personas tiesības uz taisnīgu tiesu.

[6.2] Konkrētajā situācijā pastāv vairāki strīdīgi tiesību jautājumi par iestādes pilnvarām un paskaidrojumu

sniegšanas formu, kas nav viennozīmīgi atrisināti normatīvajā regulējumā. Tie prasa tiesas vērtējumu pēc

būtības.

[6.3] Pieteicēji norāda uz datu minimizēšanas principa pārkāpumu, ņemot vērā, ka dienests nepieciešamo

informāciju varēja iegūt arī rakstveidā.

[6.4] Likumdevēja mērķis attiecībā uz 191.1 pantu bija nodrošināt tiesai iespēju atteikt tādu pieteikumu

pieņemšanu, kas ir acīmredzami nepamatoti, ļaunprātīgi vai atkārtoti iesniegti, nevis ierobežot to personu

tiesības uz pieeju tiesai, kuras ar attiecīgu prasījumu tiesā vēršas pirmo reizi.

[6.5] Pieteikumā ietvertie prasījumi ir savstarpēji cieši saistīti un vērsti uz vienu tiesisko jautājumu –

informācijas pieprasījuma tiesiskuma pārbaudi. To sadalīšana un daļēja noraidīšana rada nepamatotu

pieņēmumu par acīmredzamu nepamatotību un faktiski sašaurina tiesas kontroles apjomu, kas nav saderīgi ar

efektīvu tiesas aizsardzību.

[7] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 322. panta otro daļu tiesa blakus sūdzību izskata rakstveida

procesā.

[8] Pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi 2026. gada 7. aprīļa lēmuma pamatojumu kopsakarā ar blakus

sūdzības argumentiem, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka blakus sūdzība nav pamatota, bet 2026. gada 7.

aprīļa lēmums atstājams negrozīts. Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka 2026. gada 7. aprīļa lēmumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tādēļ saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 286. panta trešo

daļu pievienojas lēmuma motivācijai un atkārtoti izvērstāku argumentu izklāstu nenorāda.

Attiecībā uz blakus sūdzībā norādītajiem argumentiem apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

[9] Pieteicēji blakus sūdzībā ir norādījuši, ka tiesa atteikusi pieteikumu izskatīt, neizvērtējot pieteikumā

norādītos apstākļus pēc būtības.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 191.1 panta pirmo daļu tiesnesis var atteikt pieteikuma izskatīšanu, ja

tas ir acīmredzami nepamatots – acīmredzami noraidāms pēc būtības. Tādējādi šis regulējums ļauj tiesnesim no

pieteikuma izrietošo tiesisko strīdu izšķirt pēc būtības jau pieteikuma stadijā, faktiski noraidot prasījumu bez

tiesvedības ierosināšanas. Vienlaikus jāņem vērā, ka Administratīvā procesa likuma 191.1 pantā noteiktās

tiesības atteikt pieteikuma izskatīšanu tostarp paredz pienākumu tiesnesim pārliecināties, ka pieteikums ir

acīmredzami nepamatots, kas ir izdarāms vienīgi rūpīgi izvērtējot pieteikumā ietvertos argumentus pēc būtības

(sal. Senāta 2022. gada 22. februāra lēmuma lietā Nr. SKA-593/2022 8. punkts).

Apgabaltiesa, pārbaudot 2026. gada 7. aprīļa lēmumu, secina, ka pirmās instances tiesa ir sniegusi izvērtējumu

un detalizēti pamatojusi, kādēļ pieteicēju norādītie iebildumi nerada šaubas par dienesta rīcības samērīgumu.

Turklāt tiesa pamatoti ņēmusi vērā, ka dienests pieteicējiem nodrošināja alternatīvus risinājumus, proti,

paskaidrojumu sniegšanu gan klātienē, gan attālināti, kā arī vairākkārt atlika paskaidrojumu sniegšanas

termiņus, lai nodrošinātu pieteicējiem reālu iespēju izpildīt iestādes pieprasījumu un sniegt nepieciešamos

paskaidrojumus sev piemērotākajā veidā. Vienlaikus pieteicēji nebija snieguši informāciju par tādiem

objektīviem apstākļiem, kas padarītu neiespējamu paskaidrojumu sniegšanu kādām no dienesta piedāvātajām

formām.

[10] Pieteicēji blakus sūdzībā ir norādījuši, ka tiesību normas neparedz dienesta tiesības pieprasīt sniegt

paskaidrojumus tikai klātienē vai attālināti.

Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 17. panta otrās daļas 4. punkts nosaka, ka dienesta ierēdņiem ir tiesības

pieprasīt un saņemt nepieciešamos paskaidrojumus. Minētā norma piešķir dienestam tiesības iegūt

paskaidrojumus nodokļu administrēšanas funkciju izpildei nepieciešamajā apjomā, taču vienlaikus nenosaka

konkrētu paskaidrojumu sniegšanas formu vai tehnisko saziņas veidu. Likumdevējs nav paredzējis, ka

paskaidrojumi būtu sniedzami vienīgi rakstveidā, kā arī nav ierobežojis dienesta tiesības izvēlēties konkrētajai

situācijai piemērotāko paskaidrojumu iegūšanas veidu. Tādējādi normatīvais regulējums dienestam piešķir

rīcības brīvību organizēt paskaidrojumu iegūšanas procesu tādā formā, kas konkrētajos apstākļos nodrošina

efektīvu un pilnvērtīgu lietas apstākļu noskaidrošanu. Līdz ar to apstāklis, ka normatīvajos aktos nav expressis

verbis norādītas dienesta tiesības pieprasīt paskaidrojumu sniegšanu klātienē vai attālināti videokonferences

režīmā, pats par sevi nenozīmē, ka šādas tiesības dienestam nepastāv. Pretēja interpretācija nepamatoti

sašaurinātu likumdevēja dienestam piešķirto kompetenci, jo faktiski ierobežotu dienesta iespējas izvēlēties

efektīvākos līdzekļus un veidus pierādījumu iegūšanai un lietas apstākļu noskaidrošanai nodokļu

administrēšanas procesā.

[11] Nav pamatots pieteicēju arguments, ka dienestam, pieprasot sniegt paskaidrojumus klātienē vai attālināti,

tiktu pārkāpts datu minimizēšanas princips.

Datu minimizēšanas princips nosaka, ka iestāde drīkst ievākt tikai tos personas datus, kas ir nepieciešami

norādītajiem apstrādes nolūkiem. Apstāklis, ka dienests paskaidrojumu iegūšanai izvēlējies klātienes vai

videokonferences formu, pats par sevi nenozīmē pārmērīgu personas datu apstrādi. Šāda forma ir saistīta ar

dienesta norādīto mērķi – pārliecināties par paskaidrojumu sniedzēja identitāti, nodrošināt atbilžu ticamību un

nepieciešamības gadījumā uzdot precizējošus jautājumus. Līdz ar to apgabaltiesai nav pamata secināt, ka

konkrētajā gadījumā būtu pārkāpts datu minimizēšanas princips.

[12] Pieteicēji pamatoti norādījuši, ka viena no Administratīvā procesa likuma 191.1 panta funkcijām ir novērst

tiesas darba traucēšanu ar acīmredzami nepamatotiem pieteikumiem. Taču no Administratīvā procesa likuma

191.1 panta satura un Senāta judikatūras izriet, ka normas mērķis ir arī izvairīties no tādu tiesvedību

ierosināšanas, kurās jau sākotnēji ir acīmredzams, ka prasījums nav juridiski pamatots un tiks noraidīts bez

nepieciešamības veikt plašāku lietas apstākļu izmeklēšanu (sal. Senāta 2017. gada 31. janvāra lēmuma Nr. SKA-

686/2017 (670019416) 8. punkts). Līdz ar to apstāklis, ka pieteicēji tiesā vērsušies pirmoreiz, pats par sevi

neizslēdz Administratīvā procesa likuma 191.1 panta piemērošanu.

[13] Pieteicēju arguments, ka viņu darbnespēja pati par sevi liedza sniegt paskaidrojumus klātienē vai attālināti,

nav pierādījumos balstīts. Proti, kā pareizi norādījusi pirmās instances tiesa, darbnespējas fakts automātiski

nenozīmē personas objektīvu nespēju sazināties ar iestādi vai sniegt paskaidrojumus. No lietas materiāliem

izriet, ka pieteicēji darbnespējas laikā bija sagatavojuši un iesnieguši izvērstus rakstveida dokumentus, kas

objektīvi apliecina viņu spēju komunicēt ar iestādi un formulēt savu viedokli. Lietā nav iesniegta medicīniska

rakstura informācija, kas objektīvi apliecinātu, ka pieteicēju veselības stāvoklis liedz viņiem sniegt

paskaidrojumus attālināti vai klātienē.

[14] Vienlaikus pieteicēji ir pauduši vairākus pieņēmumos balstītus argumentus, piemēram, ka paskaidrojumu

sniegšana videokonferences režīmā nenovērš iespējamību, ka paskaidrojumus pieteicēju vietā var sniegt cita

persona, piemēram, izmantojot dziļviltojuma rīkus. Taču tie nav balstīti konkrētās lietas faktiskajos apstākļos,

līdz ar to nav atzīstami par juridiski nozīmīgiem.

Apgabaltiesa norāda, ka ir izvērtējusi visus lietas dalībnieku izvirzītos argumentus, taču lēmumā ir sniegusi

pamatojumu tikai būtiskākajiem, kuriem tās ieskatā ir nozīme lietas pareizai izspriešanai no tiesību viedokļa.

Tiesai ir pienākums argumentēt lēmumu, bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru

argumentu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (sk. Senāta

2006. gada 12. septembra sprieduma lietā Nr. SKA- 280/2006 8. punktu).

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 323. panta pirmās daļas 1. punktu un 324. panta pirmo daļu,

Administratīvā apgabaltiesa

nolēma

atstāt negrozītu Administratīvās rajona tiesas 2026. gada 7. aprīļa lēmumu daļā, ar kuru atteikta /Persona D/ un

/Persona E/ pieteikumu izskatīšana par Valsts ieņēmumu dienesta informācijas pieprasījumu atcelšanu daļā par

uzaicinājumu sniegt paskaidrojumu klātienē vai attālināti un pienākuma uzlikšanu Valsts ieņēmumu dienestam

uzdot to interesējošos jautājumus /Persona D/ un /Persona E/ rakstveidā, bet /Persona D/ un /Persona E/blakus

sūdzību noraidīt.

Lēmums nav pārsūdzams un stājas spēkā no tā pieņemšanas brīža.

Tiesnesis Tiesnese Tiesnese

K. Berķis I. Amona V. Zommere