Administrative court dismissed residence permit application due to illegal stay and tax debt under Immigration Act provisions.

Lietas arhīva Nr. A42-01436-22/7

ECLI:LV:ADRJRIT:2022:1111.A420143622.5.S

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĪGAS TIESU NAMS

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2022.gada 11.novembrī

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese D.Ābele

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz SIA „NURJAN RESTORĀNS” pieteikumu par labvēlīga

administratīvā akta izdošanu, ar kuru Pakistānas pilsonim /pers. A/ (/pers. A/) tiktu izsniegta termiņuzturēšanās atļauja Latvijas Republikā.

Aprakstošā daļa

[1] Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk – pārvalde) Rīgas 2.nodaļā 2021.gada 6.decembrī saņemti Pakistānas pilsoņa /pers. A/

dokumenti termiņuzturēšanās atļaujas pieprasīšanai uz pieciem gadiem saistībā ar nodarbinātību SIA „NURJAN RESTORĀNS” (turpmāk arī –

pieteicēja) valdes locekļa amatā, pamatojoties uz 2021.gada 1.decembrī noslēgto darba līgumu Nr.7.

Ar Pārvaldes Rīgas 2.nodaļas 2021.gada 13.decembra lēmumu Nr.4775/2021 (turpmāk – sākotnējais lēmums) nolemts atteikt Pakistānas

pilsonim /pers. A/ izsniegt termiņuzturēšanās atļauju.

Nepiekrītot sākotnējam lēmumam, pieteicēja to apstrīdēja pārvaldes priekšniecei.

[2] Ar Pārvaldes priekšnieces 2022.gada 19.janvāra lēmumu Nr.66/2022 (turpmāk – Lēmums) atstāts negrozīts sākotnējais lēmums. Lēmums

pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem un apsvērumiem.

[2.1] Atkārtoti izskatot faktiskos un tiesiskos apstākļus /pers. A/ lietā, pārvalde konstatēja, ka /pers. A/ dokumentus atkārtotas uzturēšanās

atļaujas pieprasīšanai pārvaldē iesniedzis 2021.gada 6.decembrī, valstī uzturoties nelikumīgi, tas ir, bez derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas. Saskaņā ar

pārvaldes Uzturēšanās atļauju nodaļas 2021.gada 24.septembra lēmumu Nr.14899 (turpmāk arī – lēmums Nr.14899) /pers. A/ no Latvijas Republikas

teritorijas bija jāizceļo līdz 2021.gada 10.novembrim. Ievērojot minēto, pārvaldes Rīgas 2.nodaļas amatpersona 2021.gada 7.decembrī administratīvā

pārkāpuma lietā pieņēmusi lēmumu Nr.00114002060721–1 „Par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu” saistībā ar uzturēšanos Latvijas

Republikā bez derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas no 2021.gada 11.novembra. Pārvalde konstatē, ka /pers. A/ līdz šim brīdim Latvijas Republikā

uzturas nelikumīgi.

[2.2] Pārvalde norāda, ka, 2022.gada 6.janvārī pārbaudot aktuālo informāciju par pieteicējas nodokļa parādiem, konstatēts, ka pieteicējai ir

1377,39 euro parāds, kas atbilstoši Imigrācijas likuma 34.panta pirmās daļas 38.punktā noteiktajam ir papildus apstāklis uzturēšanās atļaujas

atteikumam /pers. A/

[2.3] /pers. A/ iepriekš izsniegtā uzturēšanās atļauja saistībā ar nodarbinātību pie pieteicējas tika anulēta, pamatojoties uz lēmumu Nr.14899, jo

/pers. A/ 2021.gada aprīlī, maijā un jūnijā nebija saņēmis algu par nodarbinātību pie pieteicējas un 2021.gada jūlijā viņa alga neatbilda noslēgtajā darba

līgumā un darba līguma grozījumos norādītajai, kā arī /pers. A/ 2021.gada laikā nebija bijis atvaļinājumā bez darba algas saglabāšanas un nebija slimojis,

kas attaisnotu algas nesaņemšanu iepriekš minētajos periodos. Saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – dienests) 2021.gada 7.septembra izziņā

Nr.VID.4.1/8.16.5/138670 sniegto informāciju /pers. A/ 2021.gadā no valsts budžeta nebija saņēmis dīkstāves pabalstu izmaksas darbiniekiem, kurus

skārusi Covid–19 izplatība. Ievērojot minēto, /pers. A/ 2021.gada aprīlī, maijā un jūnijā nebija nepieciešamie finanšu līdzekļi, proti, ienākumi no darba

algas, lai uzturētos Latvijas Republikā. 2021.gada jūlijā viņa alga neatbilda noslēgtajā darba līgumā norādītajai (1143 euro). Ievērojot minēto, /pers. A/

pēdējā gada laikā bijis nodarbināts, bet viņam nebija tiesību uz nodarbinātību un viņš pārkāpis lēmuma par nodarbinātības tiesību piešķiršanu

nosacījumus, kā arī pieteicējai (uz 2022.gada 6.janvāri) ir nodokļu parāds 1377,39 euro apmērā. Minētais norāda, ka pieteicēja ir pārkāpusi ne tikai

Imigrācijas likumā, bet arī nodarbinātības un nodokļu jomās noteikto tiesisko regulējumu, savukārt /pers. A/ ilgstoši valstī uzturas nelikumīgi, tas ir, bez

derīgas vīzas un uzturēšanās atļaujas, kā arī ilgstoši bijis nodarbināts, pārkāpjot lēmumā par nodarbinātību piešķirto tiesību noteiktos nosacījumus, kas

norāda uz augstu imigrācijas risku.

Tādējādi pārvaldei ir pamats atteikt /pers. A/ piešķirt termiņuzturēšanās atļauju, pamatojoties uz Imigrācijas likuma 34.panta pirmā daļas 6., 21.,

33. un 38.punktu.

[2.4] Izvērtējot samērīgumu, tas ir, ar tiesību normu noteikto ierobežojumu attiecībā uz /pers. A/ tiesību aizskārumu, pārvalde konstatē, ka

konkrētais gadījums ir tipisks un nav tāds, kādu likumdevējs nebūtu paredzējis, pieņemot konkrēto tiesību normu. Pieteicējai ir pienākums maksāt valstī

noteiktos nodokļus un nodevas, bet /pers. A/ bija pienākums izceļot no valsts līdz 2021.gada 10.novembrim. Līdz ar to pārvalde neatklāj tādus faktisko

apstākļus, kuru dēļ pārvaldei būtu tiesības nepiemērot Imigrācijas likuma 34.panta pirmās daļas 6., 21., 33. un 38.punktu.

[3] Nepiekrītot Lēmumam, pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru /pers.

A/ tiktu izsniegta termiņuzturēšanās atļauja Latvijas Republikā. Pieteikums pamatots ar šādiem argumentiem un apsvērumiem.

[3.1] Administratīvā procesa ietvaros iestādē /pers. A/ sniedza paskaidrojumu par uzturēšanās iemesliem un samaksāja piespriesto administratīvo

sodu par Imigrācijas likuma pārkāpšanu, samaksāja palielināto valsts nodevu par dokumentu izskatīšanu (400 euro).

Lēmumā Nr.14899 noteiktajā izbraukšanas termiņā /pers. A/ nevarēja izbraukt, jo, esot vienam no uzņēmuma SIA „NURJAN RESTORĀNS”

dalībniekiem, vajadzēja atrisināt jautājumus, kas saistīti ar minētā uzņēmuma darbību, jo /pers. A/ uzturēšanās atļaujas anulēšana bija saistīta ar valdes

locekļa kļūdām un grāmatvedības nepilnībām, kā arī komunikācijas trūkumu (neesamību) starp valdes locekli un grāmatvedi. Izvērtējot līdzšinējo valdes

locekļa darbību un pieļautās kļūdas, tika nolemts sasaukt dalībnieku sapulci un lemt par valdes maiņu. Kopš 2021.gada 22.novembra /pers. A/ saskaņā

ar SIA „NURJAN RESTORĀNS” dalībnieku sapulces lēmumu ir vienīgā amatpersona ar pārstāvības tiesībām. Izmaiņas reģistrētas Uzņēmumu reģistrā

2021.gada 30.novembrī. Pārņemot valdes locekļa pienākumus, /pers. A/ nekavējoties (2021.gada 22.novembrī) sadarbībā ar grāmatvedi veica nodokļu

un algu pārrēķinu, samaksāja visus aprēķinātos nodokļus un SIA „NURJAN RESTORĀNS” pašreiz nodarbina septiņus darbiniekus. Līdz ar to

uzskatāms, ka, lai gan uzturēšanās Latvijas Republikā bijusi nelikumīga, ir indikācijas, ka /pers. A/ ar patiesiem centieniem centās šo situāciju atrisināt un

uzturēties Latvijas Republikā legāli, izpildot nosacījumus un darbības jaunas uzturēšanās atļaujas iegūšanai.

[3.2] Pieteicēja Lēmumā konstatēto attiecībā par SIA „NURJAN RESTORĀNS” nodokļu parādiem 1377,39 euro vērtē kritiski, jo: 1) Lēmumā

nav minēts avots, no kurienes informācija saņemta; 2) Lēmumā nav norādes par nodokļu parāda esamību vai neesamību uz uzturēšanās atļaujas

pieprasīšanas (dokumentu iesniegšanas) brīdi. Pieteicēja, veicot komercdarbību, regulāri komunicē ar dienestu gan par nodokļu nomaksu, gan par

atskaišu un deklarāciju iesniegšanu, gan par valsts iespējamo atbalstu Covid–19 seku pārvarēšanai. Līdz ar to, pieteicējas ieskatā, pārvaldei nodokļu

parāda esamība vai neesamība jāvērtē kopsakarā un dinamikā ar pārskatu iesniegšanas un nodokļu nomaksas termiņu. Pārvalde, pieprasot ziņas par

nodokļu parāda esamību, hipotētiski, var izvēlēties brīdi, kad pieteicēja ir deklarējusi nodokļus, bet samaksa nav veikta vai samaksas fakts vēl nav

iegrāmatots dienesta datu bāzēs.

[3.3] Pieteicēja uzskata, ka pārvaldes vēlme vērtēt kopsakarā dažādas lietas, kas saistītas ar /pers. A/ uzturēšanos Latvijā, nav korekta, jo /pers.

A/kā pieteicējas darbinieks jau ir no pārvaldes puses saņēmis sodu – uzturēšanās atļaujas anulēšanu, un arī šajā lietā savu argumentāciju balstīt uz

iepriekšējo lietu nav pieļaujams. Līdz uzturēšanās atļaujas anulēšanai /pers. A/ Latvijā uzturējās un strādāja legāli.

Pieteicēja nepiekrīt pārvaldes apgalvojumam, ka /pers.A/ ilgstoši valstī uzturas nelikumīgi, tas ir bez derīgas vīzas un uzturēšanās atļaujas, kā arī

ilgstoši bijis nodarbināts, pārkāpjot lēmumā par nodarbinātību piešķirtos tiesību noteiktos nosacījumus, jo normatīvajos aktos nav noteikts, ko nozīmē

„ilgstoši”. Pieteicējas ieskatā, ilgstošs pārkāpums esot uzskatāms, ja ilgstošs pārkāpums, uzturoties Latvijā nelikumīgi, esot ilgāk par gadu.

[3.4] Pieteicēja lūdz izvērtēt /pers. A/ migrāciju reglamentējošo normatīvo aktu neievērošanas faktus kopsakarā un atbilstoši Valsts pārvaldes

iekārtas likuma 10.pantā nostiprinātajiem principiem: valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs, valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas

pārvaldības principu un 11.daļā nostiprinātājam principam – valsts pārvalde savā darbībā ievēro arī šajā pantā neminētus tiesību principus, kuri atklāti,

atvasināti un attīstīti iestāžu vai tiesu praksē, kā arī tiesību zinātnē.

Pieteicēja uzskata, ka šajā gadījumā pārvaldei bija pienākums veikt samērīguma un lietderības pārbaudi, ņemot vērā arī Latvijā esošo situāciju ar

Covid–19 izplatību.

[4] Tiesai iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā pārvalde pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt, pamatojoties uz Lēmumā minētajiem apsvērumiem

un papildus norādot šādus apsvērumus.

[4.1] Nav pamatota pieteicējas nostāja, ka, tā kā tika uzsākta administratīvā pārkāpuma lieta par nelikumīgu uzturēšanos Latvijā un /pers. A/

samaksājis piespriesto administratīvo sodu, kā arī samaksājis paaugstināto valsts nodevu 400 euro par dokumentu izskatīšanu termiņuzturēšanās atļaujas

pieprasīšanai, tas esot attaisnojums ārzemnieka neizceļošana, jo /pers. A/ klātbūtne esot nepieciešama valdes locekļa pienākuma veikšanai

SIA „NURJAN RESTORĀNS”.

Pārvalde, vēršot uzmanību uz Imigrācijas likuma 4.panta pirmās daļas un 8.panta nosacījumiem, norāda, ka /pers. A/ no 2021.gada 11.novembra

līdz šim brīdim Latvijas Republikā uzturas bez derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas. Pārvalde norāda, ka saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma

25.pantu administratīvā soda piemērošana neatbrīvo sodīto personu no tā pienākuma izpildīšanas, par kura nepildīšanu piemērots administratīvais sods.

[4.2] Pārvalde vērš uzmanību, ka /pers. A/ 2021.gada 6.decembrī, pieprasot jaunu uzturēšanās atļauju, lai gan ar lēmumu Nr.14899 bija informēts

par pienākumu izceļot, Latvijas Republikā uzturējās nelikumīgi, apzināti ignorējot pienākumu izceļot no valsts. /pers. A/ līdz Lēmuma pieņemšanai

2022.gada 19.janvārī Latvijas Republikā bija nelegāli uzturējies jau 70 dienas. Ņemot verā minēto, pārvaldei ir pamats uzskatīt, ka ārzemnieks rada

nelegālās imigrācijas risku, tostarp arī tāpēc, ka neskatoties uz to, ka /pers. A/ ir informēts par pienākumu izceļot, viņš to joprojām nav izdarījis.

[5] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 112.1panta pirmo daļu (noteic, ka administratīvās lietas izskatīšana notiek rakstveida procesā

bez tiesas sēdes, ja likumā nav noteikts citādi) un Covid–19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 10.panta pirmo daļu (noteic, ka administratīvo

lietu tiesa var procesuālo tiesību ievērošanu un tiesa nav atzinusi par nepieciešamu lietu iztiesāt tiesas sēdē. Par administratīvās lietas

iztiesāšanu rakstveidā tiesa laikus informē lietas dalībniekus, nosakot termiņu papildu paskaidrojumu vai citu procesuālo lūgumu iesniegšana)

tiesa lietu izskatīja rakstveida procesā, jo atzina lietas materiālos esošos pierādījumus par pietiekamiem lietas izskatīšanai rakstveida procesā. Atbilstoši

tiesību normā noteiktajam tika nodrošināta procesa dalībnieku procesuālo tiesību ievērošana, un procesa dalībnieki savlaicīgi tika informēti par lietas

izskatīšanu, nosakot termiņu papildu paskaidrojumu, pierādījumu, cita rakstura iesniegumu vai lūgumu iesniegšanai (lietas 69.lapa).

Motīvu daļa

[6] Lietā pastāv strīds par to, vai ir pamats uzlikt pienākumu pārvaldei izdot uzturēšanās atļauju Latvijas Republikā /pers. A/

[7] No lietas materiāliem tiesa konstatē šādus lietā būtiskus apstākļus, par kuriem lietā nepastāv strīds:

[7.1] ar pārvaldes Talsu nodaļas 2020.gada 14.oktobra lēmumu līdz 2025.gada 16.oktobrim /pers. A/ tika piešķirtas uzturēšanās tiesības sakarā

ar nodarbinātību pavāra amatā saskaņā ar Imigrācijas likuma 23.panta pirmās daļas 6.punktu (noteic, ka termiņuzturēšanās atļauju šajā likumā

noteiktajā kārtībā ārzemniekam ir tiesības pieprasīt uz nodarbināšanas laiku, bet ne ilgāk kā uz pieciem gadiem. Ja Eiropas Savienības zilā

karte tiek pieprasīta uz laiku, kas nepārsniedz vienu gadu, to attiecīgi izsniedz uz laiku, kas par trim mēnešiem pārsniedz darba līguma

termiņu) un ar 2020.gada 30.oktobri – termiņuzturēšanās atļauja līdz 2021.gada 16.oktobrim (pārsūdzētais lēmums, lietas 17.lapa);

[7.2] ar pārvaldes Uzturēšanās atļauju nodaļas 2021.gada 2021.gada 24.septembra lēmumu Nr.14899 M.Ahsanam izsniegtā uzturēšanās atļauja

tika anulēta saskaņā ar Imigrācijas likuma 35.panta pirmās daļas 2.punktu (noteic, ka termiņuzturēšanās atļauju anulē, ja ārzemniekam nav

nepieciešamo finanšu līdzekļu, lai uzturētos Latvijas Republikā) un 28.punktu (noteic, ka termiņuzturēšanās atļauju anulē, ja ārzemnieks

pārkāpis lēmuma par nodarbinātības tiesību piešķiršanu nosacījumus) un atņemtas tiesības uz nodarbinātību SIA “NURJAN RESTORĀNS”, kā

arī tika norādīts, ka, ja /pers. A/ uzturas Latvijas Republikā, tad viņam līdz 2021.gada 10.novembrim ir jāizceļo no Latvijas Republikas teritorijas (lietas

50.–51.lapa).

Ar Pārvaldes 2021.gada 10.novembra lēmumu Nr.1776/2021 iepriekš minētais lēmums atstāts negrozīts (lietas 47.–49.lapa) . Lēmumā

konstatēts, ka saskaņā ar Administratīvo pārkāpumu procesa atbalsta sistēmas datiem /pers. A/ pārvaldes amatpersona 2021.gada 7.decembrī

administratīvā pārkāpuma lietā pieņēmusi lēmumu Nr.00114002060721–1 ,,Par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu” saistībā ar uzturēšanos

Latvijas Republikā bez derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas no 2021.gada 11.novembra. Pārbaudot Valsts robežsardzes elektroniskās informācijas

sistēmas datus, netika konstatēts, ka /pers. A/ līdz 2021.gada 10.novembrim būtu izceļojis no Latvijas Republikas teritorijas;

[7.3] /pers. A/, vēršoties pārvaldē ar 2021.gada 6.decembra lūgumu par uzturēšanās atļaujas pieprasīšanu (lietas 39.–45.lapa), ir iesniedzis

pārvaldē Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumu Nr.564 “Uzturēšanās atļauju noteikumi” 7.punktā (noteic, ka uzturēšanās atļaujas

pieprasīšanai vai reģistrēšanai nepieciešams pārvaldē apstiprināts izsaukums), kā arī 28.1., 28.2., 28.4. un 28.6.punktā minētos dokumentus

(noteic, ka ārzemnieks, kas vēlas pieprasīt uzturēšanās atļauju, uzrāda derīgu ceļošanas dokumentu (ja dokumentus iesniedz pa pastu vai

elektroniski, pieteikumam pievieno ceļošanas dokumenta kopiju), samaksā valsts nodevu un iesniedz šādus dokumentus: 28.1. aizpildītu

noteikta parauga anketu uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai atbilstoši šo noteikumu 1., 2., 3. un 4. pielikumam; 28.2. fotogrāfiju;

28.4. dokumentu, kas apliecina nepieciešamo iztikas nodrošinājumu, kamēr ārzemnieks uzturēsies Latvijas Republikā. Minēto dokumentu

neiesniedz, ja tas ir jau iesniegts, apstiprinot izsaukumu ārzemniekam; 28.6. valsts nodevas samaksu apliecinošu maksājuma dokumentu vai

tā kopiju, ja dokumenti uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai iesniegti pārstāvniecībā), lai pieprasītu uzturēšanās atļauju saskaņā ar Imigrācijas likuma

23.panta pirmās daļas 6.punktu (pārsūdzētais lēmums, lietas 17.lapa);

[7.4] faktu, ka/pers. A/ izceļojis no Latvijas tikai 2022.gada 7.maijā, pārvalde apstiprināja tiesai arī tiesas procesa laikā (lietas 81.lapa).

[8] Senāta praksē atzīts – lai uzdotu iestādei izdot labvēlīgu administratīvo aktu, tiesai ir jāpārbauda, vai tiesību normas piešķir personai tiesības no

attiecīgā publisko tiesību subjekta prasīt to labumu, kuru persona ietvērusi savā prasījumā par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Ja piemērojamā

tiesību norma nosaka noteiktus tiesiskus un faktiskus apstākļus attiecīgā labuma saņemšanai, tiesai jāpārbauda, vai konkrētajā gadījumā attiecīgie apstākļi

ir iestājušies. Konstatējot, ka kāds labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikums nav iestājies, tiesai nav pamata apmierināt prasījumu (sk.

Senāta 2020.gada 23.decembra sprieduma lietā Nr.SKA–109/2020 ( ECLI:LV:AT:2020:1223.A420132016.4.S) 8.punktu un tajā minēto

judikatūru).

Savukārt Imigrācijas likums noteic gadījumus, kad uzturēšanās atļauja nav izsniedzama. Proti, likuma 34.panta pirmā daļa noteic, ka uzturēšanās

atļaujas izsniegšanu vai reģistrēšanu cita starpā atsaka, ja:

1. ārzemnieks pēdējā gada laikā ir nelikumīgi uzturējies Latvijas Republikā vai citas Šengenas līguma dalībvalsts teritorijā vai ar tiesas

spriedumu konstatēts, ka viņš palīdzējis citam ārzemniekam nelikumīgi ieceļot Latvijas Republikā vai citas Šengenas līguma dalībvalsts teritorijā

(6.punkts);

2. ir pamats uzskatīt, ka ārzemnieks rada nelegālās imigrācijas risku (21.punkts);

3. ārzemnieks pēdējā gada laikā bijis nodarbināts, bet viņam nebija tiesību uz nodarbinātību vai viņš pārkāpis lēmuma par nodarbinātības

tiesību piešķiršanu nosacījumus (33.punkts);

4. ārzemnieks pieprasījis vai saņēmis termiņuzturēšanās atļauju saskaņā ar šā likuma 23. panta pirmās daļas 2., 3., 6., 28. vai 33. punktu un

attiecīgajam individuālajam komersantam vai kapitālsabiedrībai ir reģistrēts nodokļu jomu reglamentējošos normatīvajos aktos noteikto nodokļu

parāds, kas lielāks par 150 euro. Šo nosacījumu nepiemēro, ja minētais apstāklis nav konstatēts, veicot nodokļu samaksas pārbaudi vai

apstiprinot izsaukumu, vai saņemts nodokļu administrācijas apstiprinājums tam, ka attiecīgo maksājumu termiņi ir pagarināti (atlikti, sadalīti)

nodokļu jomu reglamentējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un maksājumi tiek veikti saskaņā ar nodokļu administrācijas lēmumu

(samaksas grafiku), vai tam, ka pārbaudes veikšanas dienā lēmums, ar kuru ir noteikts nodokļu parāds, nav stājies spēkā vai ir apturēts

(38.punkts).

Līdz ar to lietā ir izvērtējams, vai konkrētajā gadījumā pastāv Imigrācijas likuma 34.panta pirmās daļas 6., 21., 33. un 38.punktā minētie

pamati, kas liedz izsniegt uzturēšanās atļauju, kā to uzskata pārvalde.

[9] Kā tiesa jau konstatēja, neskatoties uz to, ka 2021.gada 6.decembrī /pers. A/ iesniedza visus nepieciešamos dokumentus uzturēšanās atļaujas

pieprasīšanai, lietā nepastāv strīds par to, ka /pers. A/ uzturēšanās atļauja bija anulēta un /pers. A/ neizceļoja no Latvijas Republikas līdz pārvaldes

2021.gada 2021.gada 24.septembra lēmumā norādītajam datumam – līdz 2021.gada 10.novembrim. Šo apstākli atzīst arī pati pieteicēja pieteikumā

tiesai (lietas 4.lapa). Arī pārvalde tiesu informēja, ka /pers. A/ izceļoja no Latvijas tikai 2022.gada 7.maijā (lietas 81.lapa).

Izvērtējot Tiesu informācijas sistēmā (turpmāk arī – TIS) pieejamo informāciju, tiesa konstatē, ka ar Administratīvās rajona tiesas 2022.gada

30.augusta spriedumu administratīvajā lietā Nr.420126622 noraidīts SIA ,,NURJAN RESTORĀNS” pieteikums par Pilsonības un migrācijas lietu

pārvaldes 2021.gada 10.novembra lēmuma Nr.1776/2021 atcelšanu, ar kuru atstāts negrozīts pārvaldes Uzturēšanās atļauju nodaļas 2021.gada

24.septembra lēmums Nr.14899 par uzturēšanās atļaujas anulēšanu /pers. A/. No datu bāzes izriet, ka spriedums nav pārsūdzēts. Tiesa nekonstatē, ka

konkrētā lēmuma par termiņuzturēšanās atļaujas anulēšanu /pers. A/darbība būtu tikusi apturēta ar tiesas lēmumu (jo saskaņā ar Imigrācijas likuma

40.panta sesto daļu lēmuma par uzturēšanās atļaujas anulēšanu apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neaptur tā darbību. Lēmums par uzturēšanās atļaujas

anulēšanu izpildāms nekavējoties pēc tā spēkā stāšanās). Līdz ar to atzīstams, ka /pers. A/ bija tiesisks pienākums atstāt Latvijas Republiku līdz

2021.gada 10.novembrim.

Tādējādi tiesa konstatē, ka /pers. A/, ignorējot ar iestādes administratīvo aktu uzlikto pienākumu, ir nelikumīgi uzturējies Latvijas Republikā gan

pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīdī, gan vēl gandrīz četrus mēnešus pēc tam. Līdz ar to tiesa atzīst, ka iestāde pamatoti konstatēja Imigrācijas likuma

34.panta pirmās daļas 6. un 21.punkta sastāvu konkrētajā situācijā, jo valsts noteikto uzturēšanās noteikumu pārkāpšana un ar administratīvo aktu

uzliktā pienākuma ignorēšana rada nelegālās imigrācijas risku.

[10] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 153.pantu fakts, kurš nodibināts ar spēkā stājušos tiesas spriedumu tā rezolutīvajā daļā, nav no

jauna jāpierāda, izskatot administratīvo lietu (otrā daļa). Fakts, kurš nodibināts ar spēkā stājušos spriedumu tā motīvu daļā, nav no jauna jāpierāda,

izskatot administratīvo lietu, kurā piedalās tie paši procesa dalībnieki (trešā daļa).

Tiesa konstatē, ka gan administratīvajā lietā Nr.420126622, gan izskatāmajā lietā Nr.A420143622 ir vieni un tie paši procesa dalībnieki – SIA

,,NURJAN RESTORĀNS” un Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Tiesa lietā Nr.420126622 ir noraidījusi SIA ,,NURJAN RESTORĀNS”

pieteikumu par lēmuma Nr.1776/2021 atcelšanu.

Tiesa lietā vērtēja jautājumu par to, vai iestāde pamatoti konstatēja, ka pastāv pamats termiņuzturēšanās atļaujas anulēšanai saskaņā ar Imigrācijas

likuma 35.panta pirmās daļas 2. un 28.punktu. Tiesa atzina, ka /pers. A/ nesaņēma algu 2021.gada aprīlī, maijā un jūnijā, taču jūlijā tā ir nedaudz zemāka

kā 2020.gada 3.septembra darba līgumā Nr.1/09–20 norādītā. Tāpat tiesa atzina, ka /pers. A/ savlaicīgi netika noformēta ne darba nespējas lapa, ne arī

veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tādējādi tiesa atzina, ka /pers. A/ slimošana un darba algas nesaņemšana aprīlī ir attaisnojama. Taču saskaņā

ar tiesību normām, ja /pers. A/uzreiz pēc saslimšanas netika noformēta darbnespējas lapa, darba devēja pienākums bija turpināt darbiniekam maksāt

nolīgto darba algu. Tiesa atzina, ka izvērtējot situāciju kopumā un tālāko strīdus periodu, ir būtiski, ka lietā nav iesniegti rīkojumi par /pers. A/ atrašanos

atvaļinājumā bez darba algas saglabāšanas no 2021.gada 30.aprīļa līdz 2021.gada 29.jūnijam. Tiesa secināja, ka lietas materiālos nav gūts attaisnojams

tam, ka /pers. A/ nesaņēma algu 2021.gada aprīlī, maijā un jūnijā un 2021.gada jūlijā algas apmērs neatbilda 2020.gada 3.septembra darba līgumā

Nr.1/09–20 norādītajam.

Līdz ar to, balstoties uz Administratīvā procesa likuma 153.panta otro un trešo daļu, tiesa nevērtēs pieteicējas iebildumus par pārvaldes lēmumu

Nr.1776/2021 un ir atzīstams, ka iestāde pamatoti konstatēja, ka /pers. A/ nebija nepieciešamo finanšu līdzekļu, proti, ienākumu no darba algas, lai

uzturētos Latvijas Republikā. Tādējādi konkrētajā gadījumā ir konstatējams pamats Imigrācijas likuma 34.panta pirmās daļas 33.punkta piemērošanai.

[11] Vērtējot, vai pastāv Imigrācijas likuma 34.panta pirmās daļas 38.punktā minētais pamats uzturēšanās atļaujas neizsniegšanai, tiesa konstatē,

ka no lietā iesniegtās Valsts ieņēmumu dienesta 2022.gada 18.februāra izziņas izriet, ka uz 2022.gada 6.janvāri pieteicējas nodokļu parāds bija 1377,39

euro (lietas 36.lapa).

Lai arī pieteicēja pieteikumā tiesai norāda, ka pārvalde nav vērtējusi to, vai nodokļu parāds pastāvēja brīdī, kad tika iesniegts lūgums izsniegt

uzturēšanās atļauju, un nav minēts informācijas avots, tiesa šos apsvērumus noraida kā nepamatotus. Pirmkārt, izziņā ir skaidri norādīts tās izdevējs –

Valsts ieņēmumu dienests un, otrkārt, likums neliedz pārbaudīt nodokļu parāda esamību uz gala lēmuma pieņemšanas brīdi. Vienlaicīgi tiesa konstatē, ka

pieteicēja nav iesniegusi pretējus pierādījumus, proti, ka parāds nebūtu pastāvējis. Turklāt, pat ja pieteicēja būtu nomaksājusi visus nodokļu maksājumus,

šis nav vienīgais pamats uzturēšanās atļaujas izsniegšanas atteikumam, jo, kā jau tiesa konstatēja, atļaujas izsniegšana atteikta arī saskaņā ar Imigrācijas

likuma 34.panta pirmās daļas 6., 21. un 33.punktu.

[12] Satversmes tiesa ir atzinusi, ka arī obligāto administratīvo aktu izdošanas gadījumā ir jāievēro samērīguma princips. Nav pieļaujama formāla

apstrīdēto seku piemērošana, ignorējot faktiskos apstākļus, kas konkrētu gadījumu būtiski atšķir no citiem gadījumiem, kuros likumdevējs ir paredzējis

noteiktu valsts varas izmantošanas veidu (sk. Satversmes tiesas 2007.gada 28.februāra lēmuma lietā Nr.2006–41–01 15.punktu). Tiesa var novērst

likumā paredzētā obligātā administratīvā akta izdošanu netipiskos gadījumos, ja tas noved pie samērīguma principa pārkāpuma. Šādos gadījumos var būt

runa par klaji nesamērīgu rezultātu, kad likuma regulējums no taisnīguma viedokļa nav vienkārši uzskatāms par pamatoti apšaubāmu, bet gan ir pretrunā

ar sabiedrības vairākuma taisnīguma izjūtu (Levits E. Samērīguma princips un obligātais administratīvais akts. Jurista vārds, 2007, Nr.13).

Izskatāmajā lietā nav konstatējami tādi faktiskie apstākļi, kas liecinātu par netipisku situāciju un būtiski mainītu tiesību normā paredzētā gadījuma

raksturu. Arī pieteikumā pieteicējas izteiktie argumenti nav tādi, kas būtu raksturojami kā īpaši, un kas, tiesas ieskatā, nepārprotami liecinātu par

netipisku gadījumu, tādējādi ļaujot likumā „ielasīt” rīcības brīvību. Šāda tālejoša likuma interpretācija varētu būt pieļaujama vien izņēmuma gadījumos

(Levits E. Samērīguma princips un obligātais administratīvais akts, Jurista vārds, 27.03.2007., Nr. 33, 16.punkts).

Konkrētajā gadījumā nav nozīmes tam, kādu iemeslu dēļ /pers. A/ neizceļoja no Latvijas lēmumā noteiktajā laikā – vai tādēļ, ka bija jāsakārto SIA

,,NURJAN RESTORĀNS” darbība (tā kā /pers. A/ bija SIA ,,NURJAN RESTORĀNS” dalībnieks, tad nav konstatējami šķēršļi tam, lai laicīgi

sakārtotu saimnieciskas dabas jautājumus, nevis tikai no 2021.gada 22.novembra, kad /pers. A/ kļuva par valdes locekli, bet kad viņam jau bija jābūt

izceļojušam no Latvijas Republikas) vai citu iemeslu dēļ. Tāpat nav nozīmes, kad un kādu iemeslu dēļ radās nodokļu parāds un kāpēc /pers. A/ un

pieteicēja pārkāpa nodarbinātības jomu regulējošos normatīvos aktus – aiz nezināšanas vai apzināti.

Būtiski ir tas, ka konkrētais gadījums atbilst Imigrācijas likuma 34.panta pirmās daļas 6., 21., 33. un 38.punktā noteiktajām tiesiskā sastāva

pazīmēm un lietā nav konstatējami netipiski lietas apstākļi, kas ļautu tiesai, pamatojoties uz samērīguma apsvērumiem, atkāpties no Imigrācijas likumā

noteiktā regulējuma par to, kādos gadījumos uzturēšanās atļauja nav izsniedzama. Tiesa konkrētajā gadījumā nekonstatē apstākļus, kuru dēļ

termiņuzturēšanās atļaujas neizsniegšana varētu radīt būtisku kaitējumu vai zaudējumus. Kā redzams no TIS pieejamās informācijas, SIA ,,NURJAN

RESTORĀNS” kopš 2022.gada 30.maija ir jauns valdes loceklis, un uzņēmuma darbība nav apturēta vai izbeigta tā iemesla dēļ, ka /pers. A/ nav valdes

loceklis un nestrādā uzņēmumā Latvijā.

Tiesa vērš uzmanību uz apstākli, ka termiņuzturēšanās atļaujas saņemšana ir zināma priekšrocības tiesība, ko valsts, izpildot noteiktu

priekšnoteikumu kopumu, apmierina. Valstij ir pienākums veikt pārbaudi par to, vai pēc būtības likumā izvirzītie priekšnoteikumi ir izpildīti. Tāpat arī

termiņuzturēšanās atļaujas saņēmējam ir pienākums visu laiku, uz kuru izsniegta uzturēšanās atļauja, pildīt likumā noteiktās prasības.

[13] Senāts, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, vairākkārt atzinis, ka no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas 6.panta izriet tiesas pienākums argumentēt spriedumu, bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu. Tiesnešiem

ir jāuzklausa visi argumenti, bet viņiem nav pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts

izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (sk. Senāta 2005.gada 22.novembra sprieduma lietā Nr.SKA–378/2005

12.punkts). Ievērojot minēto, tiesa nevērtēs pārējos procesa dalībnieku argumentus, jo tie nevar ietekmēt tiesas izdarītos secinājumus pēc būtības.

[14] Ievērojot visu iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka pieteikums nav pamatots un ir noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.–251. un 289.–291.pantu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt SIA „NURJAN RESTORĀNS” pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru Pakistānas pilsonim /pers. A/ (/pers. A/)

tiktu izsniegta termiņuzturēšanās atļauja Latvijas Republikā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību

Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese D.Ābele