Court dismisses appeal against administrative penalty for driver's hours of service violation. Appeal rejected due to lack of new evidence and procedural flaws in first instance. Court upholds first instance judgment. Appeal dismissed.
Legislator summary
AI generatedThe appellate court dismissed the appeal against a first-instance judgment that upheld an administrative fine for a driver failing to present required hours of service documentation. The driver argued that the first-instance court erred in its evaluation of the evidence and the sufficiency of the administrative decision's reasoning. The court rejected these claims, noting that the first-instance court had already correctly identified the lack of necessary information in the driver's report and that the appeal contained no new facts to overturn the original ruling.
Legislator headnote
AI generatedLAPK 289.1, 289.21, 289.22; An appeal against an administrative penalty decision is inadmissible if it fails to present new facts or arguments that could reasonably alter the first-instance court's evaluation of the evidence.
Keywords
AI generatedCited Legislation
AI generatedCited Case Law
AI generatedRelated Decisions
AI generatedFull text
Lietas Nr. 135008014
Lietas arhīva Nr. 104AA-0128-15/22
SPRIEDUMS
Latvijas Republikas vārdā
Rīgā, 2015.gada 30.martā
Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija šādā sastāvā:
tiesnese referente B.Būmeistere
tiesneses S.Gļazere, Ž.Vēvere
izskatīja rakstveida procesā Rīgā, Abrenes ielā 3, administratīvā pārkāpuma lietu, sakarā ar KS
/Nosaukums A/ pilnvarotā pārstāvja /pers. S/ iesniegto apelācijas sūdzību par Siguldas tiesas
2014.gada 9.oktobra spriedumu, un
k o n s t a t ē j a:
Valsts policijas Galvenās Kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes (turpmāk –
VP GKPP SDP) Satiksmes uzraudzības un koordinācijas biroja Autopārvadājumu uzraudzības nodaļas
speciālists E.Bērziņš 2014.gada 27.janvārī plkst.14.20 sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu
Nr.PC 091520, par to, ka 2014.gada 27.janvārī plkst.13.16 pa autoceļa Garkalne-Alauksts (P-3)
41.kilometrā virzienā uz Rīgu transportlīdzekļa vadītājs /pers. H/ vadīja KS /Nosaukums A/ īpašumā
esošo transportlīdzekli VOLVO FH16, ar valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/, savienojumā ar KS
/Nosaukums A/ īpašumā esošo puspiekabi KILAFORS TSBB105, valsts reģistrācijas numurs /TL
numurs/, veicot iekšzemes kravas pašpārvadājumu. Kontroles laikā nav varējis uzrādīt nepieciešamos
transportlīdzekļa vadītāja darba un atpūtas laiku apliecinošus dokumentus par kārtējo dienu un
iepriekšējām 28 dienām – izdruka reģistrācijas diagrammas par laika periodiem: no 2013.gada
30.decembra līdz 2014.gada 6.janvārim, no 2014.gada 11.janvāra līdz 2014.gada 12.janvārim, un no
2014.gada 18.janvāra līdz 2014.gada 19.janvārim. Līdz ar to KS /Nosaukums A/ ir pārkāpis, Eiropas
padomes Regulas Nr.3821/85 15.panta 7.punkta a) apakšpunkta prasības, Ministru kabineta noteikumu
Nr.474 „Transportlīdzekļu apkalpes locekļu darba laika organizēšanas, ievērošanas un uzskaites
noteikumu 14. un 15.punkta prasības, par ko atbildība paredzēta Latvijas Administratīvo pārkāpumu
kodeksa (turpmāk – LAPK) 149.38panta trīspadsmitajā daļā.
Ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes Satiksmes
Administratīvo pārkāpumu izskatīšanas biroja galvenā inspektora K.Nazarova 2014.gada 12.februāra
lēmumu KS /Nosaukums A/ uzlikts naudas sods EUR 430 apmērā.
Ar 2014.gada 11.aprīļa VP GKPP SDP priekšnieka N.Krapša lēmumu Nr.89 KS /Nosaukums
A/ sūdzība par galvenā inspektora K.Nazarova 2014.gada 12.februāra lēmumu administratīvā
pārkāpuma lietā Nr.PC091520 noraidīta, bet lēmums atstāts negrozīts.
2014.gada 9.maijā par VP GKPP SDP 2014.gada 11.aprīļa lēmumu Nr.89, KS /Nosaukums A/
iesniedza sūdzību tiesā.
Ar Siguldas tiesas 2014.gada 9.oktobra spriedumu atstāts negrozīts valsts policijas Galvenās
kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes 2014.gada 11.aprīļa lēmums Nr.89, bet
KS /Nosaukums A/ sūdzība noraidīta.
Spriedumā norādīts, ka izvērtējot iestādes - VP GKPP SDP 2014.gada 11.aprīļa lēmuma Nr.89
pamatojumu, tiesa secināja, ka pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, līdz ar ko izmanto
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 289.13panta trešajā daļā noteikto un pievienojas iestādes
lēmuma motivācijai. Pieņemtais lēmums pamatots ar lietā esošajiem pierādījumiem.
Tiesa nekonstatēja apstākļus, kas būtu par pamatu atzinumam, ka administratīvā pārkāpuma
konstatēšanā būtu pieļauti tādi pārkāpumi, kas būtu par pamatu administratīvās lietvedības izbeigšanai
vai kas mazinātu pierādījumu attiecināmību, ticamību vai pieļaujamību.
Par minēto spriedumu KS /Nosaukums A/ pilnvarotais pārstāvis /pers. S/ iesniedzis
apelācijas sūdzību, kurā tiek lūgts atcelt Siguldas tiesas 2014.gada 9.oktobra spriedumu, ar kuru
atstāts negrozīts Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes
2014.gada 11.aprīļa lēmums Nr.89.
Apelācijas sūdzībā norādīts, ka sprieduma motīvu daļā ir norādīts, ka no lietā esošās
kooperatīvās sabiedrības /Nosaukums A/ 2014.gada 6.janvāra izziņas izriet, ka tā vienpersoniski
izsniegta darbiniekam /pers. H/ sakarā ar to, ka viņa atbildībā esošā automašīna ar valsts
reģistrācijas Nr./TL numurs/ laika posmā no 2013.gada 20.decembra līdz 2014.gada 5.janvārim
atradās dīkstāvē. Izziņā nav minēts darba tiesisko attiecību uzsākšanas datums ar /pers. H/ un nav
paša darbinieka paraksta. Tātad, izziņā nav norādīta visa informācija, kādu uzliek par pienākumu
norādīt Ministru kabineta 2007.gada 3.jūlija noteikumu Nr.474 „Transportlīdzekļu apkalpes locekļu
darba laika organizēšanas, ievērošanas un uzskaites noteikumi” (turpmāk - Noteikumi nr.474)
pielikums „Darbības apliecinājums”. Tiesa uzskata, ka, lai kontrolējošā amatpersona spētu precīzi
noteikt normatīvajos aktos pieprasāmo darba un atpūtas laika apjomu, darbības apliecinājuma
veidlapā ir iekļaujama informācija par darba tiesisko attiecību uzsākšanas laiku pie konkrētā darba
devēja. Minētā informācija neliegtu iespēju kontrolējošai iestādei pilnīgi pārbaudīt transportlīdzekļa
vadītājam noteiktā darba un atpūtas laika uzskaiti atbilstoši normatīvo aktu prasībām.
Norāda, ka KS /Nosaukums A/ nepiekrīt šādam tiesas secinājumam. KS /Nosaukums A/
2014.gada 6.janvāra izziņa apliecināja, ka tā izdota KS /Nosaukums A/ darbiniekam /pers. H/, sakarā
ar to, ka viņa atbildībā esošā automašīna ar valsts Nr./TL numurs/ laika posmā no 2013.gada
20.decembra līdz 2014.gada 5.janvārim atradās dīkstāvē.
Lai gan KS /Nosaukums A/ izziņa nebija noformēta atbilstoši Noteikumu Nr.474 pielikumā
minētajai formai, tomēr izziņā pamatā bija norādīta visa informācija, kādu uzliek par pienākumu
norādīt Noteikumu Nr.474 pielikums, tas ir, izziņā tika norādīta informācija par uzņēmumu - darba
devēju (nosaukums, adrese, tālruņa un faksa numurs), transportlīdzekļa vadītāja vārds, uzvārds, amats,
dzimšanas datums, kā arī informācija par to, ka viņa atbildībā esošā automašīna laika posmā no
2013.gada 20.decembra līdz 2014.gada 5.janvārim atradās dīkstāvē.
Atzīst, ka izziņā nebija informācijas par darba tiesisko attiecību uzsākšanu un darbinieka
paraksts, tomēr attiecībā uz minēto uzskata, ka tiesa ir izdarījusi formālus secinājumus par to, ka izziņā
nav norādīta visa Noteikumu Nr.474 pielikumā minētā informācija, bet netika izvērtējusi, vai
iztrūkstošajai informācijai ir nozīme lietā un vai tās neesamība traucēja vai varēja traucēt
kontrolējošajai iestādei veikt kontroli un uzraudzību. Tiesa tikai pieņēmuma formā ir norādījusi, ka
šāda informācija neliegtu iespēju kontrolējošajai iestādei pilnīgi pārbaudīt transportlīdzekļa vadītājam
noteiktā darba un atpūtas laika uzskaiti.
Norāda, ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EEK) Nr. 3821/85 7.punktu, ja
transportlīdzekļa vadītājs vada transportlīdzekli, kas ir aprīkots ar reģistrācijas kontrolierīci saskaņā ar
I pielikumu, tad pēc pilnvarota inspektora pieprasījuma transportlīdzekļa vadītājam ir pienākums
uzrādīt reģistrācijas diagrammas un tās, kuras transportlīdzekļa vadītājs ir izmantojis iepriekšējās 28
dienās un manuālos pierakstus un izdruku par kārtējo darba nedēļu un iepriekšējām 28 dienām, kā
paredzēts šajā regulā un Regulā (EK) Nr.561/2006. Kontroles veikšanas dienā, tas ir, 2014.gada
27.janvārī, Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes
Satiksmes Uzraudzības un koordinācijas biroja Autopārvadājumu uzraudzības nodaļas vecākajam
inspektoram E.Bērziņam pēc pieprasījuma transportlīdzekļa vadītājs uzrādīja kooperatīvās
sabiedrības /Nosaukums A/ 2014.gada 6.janvāra izziņu, kas apliecināja, ka automašīna ar valsts
nr.DZ4279 laika posmā no 2013.gada 20.decembra līdz 2014.gada 5.janvārim atradās dīkstāvē, tātad
norādot, ka minētās dienas bija atpūtas dienas. Savukārt attiecībā uz pārējiem datumiem iepriekšējās
28 dienās, sākot no 2014.gada 27.janvāra, informācija par darba dienām bija iekļauta reģistrācijas
diagrammā, bet par atpūtas dienām, tai skaitā, par 2014.gada 11.. 12., 18. un 19.janvāri, bija iekļauta
tās pašas reģistrācijas diagrammās, kurā reģistrētas darba dienas, otrajā pusē. Informācija diagrammas
otrajā pusē ir ierakstīta ar roku un parakstīta, jo attiecīgā reģistrācijas diagramma atrodas pie
transportlīdzekļa vadītāja 28 dienas, pēc tam tā tiek nodota uzņēmuma grāmatvedībā. Minētā
reģistrācijas diagramma, kuras vienā pusē bija norādīta informācija par darba dienām, bet otrā pusē par
atpūtas dienām, tika iesniegta kontrolējošās iestādes inspektoram.
Līdz ar to uzskata, ka kontrolējošajai institūcijai bija iespējams veikt pilnvērtīgu kontroli,
pārbaudot KS /Nosaukums A/ izziņā minēto informāciju.
Bez tam, tiek norādīts, ka tiesa, izdarot iepriekš minētos formālos secinājumus, nav ņēmusi vērā
arī tiesiskā regulējuma mērķi, tas ir, no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EEK) Nr.3821/85
preambulas (nosaka, ka tās mērķis ir nodrošināt darba un atpūtas perioda kontroli) Eiropas Parlamenta
un Padomes Regulas (EEK) Nr.561/2006 (2006.gada 15.marts), ar ko paredz dažu sociālās jomas
tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr.3821/85 un
Padomes Regulu (EK) Nr.2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr.3820/85 1.panta (nosaka, ka tās
mērķis ir nodrošināt uzlabotus darba apstākļus un satiksmes drošību) un Noteikumu Nr.474 1.punkta
(paredz, ka noteikumi nosaka prasības attiecībā uz darba laika organizēšanu, ievērošanu un uzskaiti
transportlīdzekļu apkalpes locekļiem) izriet, ka ,,Darbības apliecinājums” ir forma, kādā norādāma
informācija un tajā norādāmās informācijas mērķis ir nodrošināt darba un atpūtas laika nosacījumu
ievērošanu transportlīdzekļu apkalpes locekļiem, darba un atpūtas laika uzskaiti un tā kontroli. Ar
KS /Nosaukums A/ izsniegto izziņu iepriekš minētie mērķi ir sasniegti, tas ir, ir nodrošināta darba un
atpūtas laika uzskaite un šī informācija ir skaidrā un nepārprotamā formā pieejama un tika uzrādīta arī
kontrolējošās institūcijas inspektoram.
Uzskata, ka līdz ar to KS /Nosaukums A/ rīcībā pēc būtības nav konstatējama arī Noteikumu
Nr.474 15.punkta pārkāpums, jo transportlīdzekļa vadītāja darba laiks tika organizēts un uzskaitīts.
Apelācijas sūdzībā tālāk tiek norādīts, ka sprieduma motīvu daļā tiesa norāda, ka no lietas
materiāliem esošā /pers. H/ 2014.gada 27.janvāra sniegtā paskaidrojuma policijai redzams, ka
vadītājs pārbaudes laikā nevarēja uzrādīt reģistrācijas diagrammas par laika periodiem no 2013.gada
30.decembra līdz 2014.gada 6.janvārim, no 2014.gada 11.janvāra līdz 2014.gada 12.janvārim,
2014.gada 18.janvāra līdz 2014.gada 10.janvārim, vai attiecīgo darbības apliecinājumu par savu
darba un atpūtas režīmu. Minētās diagrammas neatrodas arī tiesai iesniegtajā administratīvā
pārkāpuma lietā, tādēļ, tiesai nav iespējams pārbaudīt sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka minētās
diagrammas kontroles laikā vai sākotnējā lēmuma pieņemšanas brīdī tika uzrādītas iestādei.
Norāda, ka KS /Nosaukums A/ nepiekrīt minētajam tiesas secinājumam, tā kā uzskata, ka
transportlīdzekļa vadītājs /pers. H/ uzrādīja reģistrācijas diagrammas 2014.gada 27.janvārī, tas ir,
kontroles dienā, Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes
Satiksmes Uzraudzības un koordinācijas biroja Autopārvadājumu uzraudzības nodaļas vecākajam
inspektoram E.Bērziņam. Transportlīdzekļa vadītājs /pers. H/ neuzrādīja atsevišķas diagrammas par
laika periodiem no 2013.gada 30.decembra līdz 2014.gada 6.janvārim, no 2014.gada 11.janvāra līdz
2014.gada 12.janvārim, 2014.gada 18.janvāra līdz 2014.gada 19.janvārim, jo informācija par laika
periodu no 2013.gada 20.decembra līdz 2014.gada 5.janvārim bija sniegta izziņā, kas tika uzrādīta, bet
informācija par laika periodu no 2014.gada 11.janvāra līdz 2014.gada 12.janvārim, 2014.gada
18.janvāra līdz 2014.gada 19.janvārim kā atpūtas dienām bija uzrādīta reģistrācijas diagrammšs, kurā
reģistrētas darba dienas, otrajā pusē. Līdz ar to, iesniedzot reģistrācijas diagrammas, par kuru
iesniegšanu strīda nav, transportlīdzekļa vadītājs arī iesniedza informāciju gan par darba dienām, gan
atpūtas dienām, tādējādi iesniedzot reģistrācijas diagrammas par visu to laika periodu, par kuru tika
veikta kontrole.
Bez tam, norādīts, ka saistībā ar tiesas spriedumā norādīto, ka lietas materiālos neatrodas
reģistrācijas diagrammas par laika periodiem no 2013.gada 30.decembra līdz 2014.gada 6.janvārim, no
2014.gada 11.janvāra līdz 2014.gada 12.janvārim, 2014.gada 18.janvāra līdz 2014.gada 19.janvārim,
norāda, ka tās pārstāvis tiesas sēdē norādīja uz reģistrācijas diagrammās esošo informāciju par laika
periodu no 2014.gada 11.janvāra līdz 2014.gada 12.janvārim, 2014.gada 18.janvāra līdz 2014.gada
19.janvārim, uz ko tiesa tiesas sēdē norādīja, ka reģistrācijas diagrammas atrodas lietas materiālos.
Ievērojot tiesas spriedumā minēto par reģistrāciju diagrammu neesamību lietas materiālos,
tiesas spriedumā tās nav kā pierādījums izvērtētas, lai gan tās apliecina, ka atbilstoši Noteikumu
Nr.474 prasībām par noteikto laika periodu ir veikta transportlīdzekļa vadītāja darba un atpūtas laika
uzskaite. Minēto arī apliecina kravas automobiļa ceļazīme Nr.l 2014.gada 6.-31.janvārim automobilim
ar valsts reģistrācijas numuru /TL numurs/.
Tiesu kolēģija, pārbaudījusi administratīvā pārkāpuma lietas materiālus, iepazinusies ar
apelācijas sūdzības būtību un motīviem, uzskata, ka apelācijas sūdzība ir noraidāma.
Latvijas APK 243.panta ceturtā daļa nosaka, ka, ja vien administratīvā pārkāpuma lietvedībā
netiek pierādīts pretējais, bez papildu procesuālo darbību veikšanas par pierādījumu uzskatāmas ziņas
par faktiem, kuras administratīvā pārkāpuma konstatēšanas brīdī administratīvā pārkāpuma protokolā
fiksējusi amatpersona, bet piektajā daļā norādīts, ka administratīvā pārkāpuma lietvedībā iesaistītās
personas kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem.
Faktus, kurus saskaņā ar likumu var pierādīt tikai ar noteiktiem pierādīšanas līdzekļiem, nevar
nodibināt ne ar kādiem citiem pierādīšanas līdzekļiem.
Tiesu kolēģija atzīmē, ka saskaņā ar Latvijas APK 243.panta ceturtās daļas nosacījumiem, ja
vien administratīvā pārkāpuma lietvedībā netiek pierādīts pretējais, bez papildu procesuālo darbību
veikšanas par pierādījumu uzskatāmas ziņas par faktiem, kuras administratīvā pārkāpuma
konstatēšanas brīdī administratīvā pārkāpuma protokolā fiksējusi amatpersona, tas ir, dotajā gadījumā
par ticamām ir uzskatāmas administratīvajā protokolā norādītās ziņas par administratīvo pārkāpumu, jo
lietā nav citu ticamu pierādījumu par pretējo un tiesu kolēģijai iepazīstoties ar administratīvās lietas
materiāliem nav radušās šaubas par KS /Nosaukums A/ vainu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā.
Latvijas APK 244.pants nosaka, ka institūcija (amatpersona) pierādījumus novērtē pēc savas
iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izpētītiem visiem lietas apstākļiem
to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.
Tiesu kolēģija, pārbaudot administratīvās lietas materiālus to savstarpējā saistībā, secina, ka
pirmās instances tiesa izskatot administratīvo lietu ir vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izvērtējusi lietā
iegūtos pierādījumus to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas, kādēļ pamatoti ir pievienojusies
Iestādes lēmuma motivācijai.
Latvijas APK 289.22 panta pirmā daļa nosaka, ka apelācijas instances tiesa taisa nolēmumu
administratīvā pārkāpuma lietā atbilstoši šā kodeksa divdesmit trešās „a” nodaļas prasībām. Minētās
nodaļas 289.13 panta trešā daļa nosaka, ka, ja tiesnesis, izskatot sūdzību, atzīst, ka iestādes lēmumā
ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, viņš par sūdzību pieņemtā nolēmuma motīvu
daļā var norādīt, ka pievienojas iestādes nolēmuma motivācijai un šādā gadījumā izvērstāks argumentu
izklāsts nav nepieciešams.
Tiesu kolēģija, pārbaudot administratīvās lietas materiālus to savstarpējā saistībā ar apelācijas
sūdzībā norādītajiem argumentiem, secina, ka pirmās instances tiesa izskatot administratīvo lietu ir
vispusīgi, pilnīgi un objektīvi izvērtējusi lietā iegūtos pierādījumus to kopumā, pēc likuma un tiesiskās
apziņas, tādēļ tiesu kolēģija pievienojas Siguldas tiesas 2014.gada 9.oktobra sprieduma un arī Valsts
policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes 2014.gada 11.aprīļa
lēmuma Nr.89 motivācijām, kuras uzskata par pareizām, pamatotām un pilnībā pietiekamām, lai
saskaņā ar Latvijas APK 289.13panta trešās daļas nosacījumiem pie norādītajiem apstākļiem
neatkārtotu lietā esošo pierādījumu analīzi un šādā gadījumā izvērstāks argumentu izklāsts nav
nepieciešams.
Tiesu kolēģija iepazīstoties ar KS /Nosaukums A/ pilnvarotā pārstāvja /pers. S/ apelācijas
sūdzībā norādītajiem argumentiem par KS /Nosaukums A/ 2014.gada 6.janvāra izziņu, kas
vienpersoniski izsniegta darbiniekam /pers. H/ [...] konstatē, ka tā pēc būtības satur tos pašus
argumentus un motīvus, kuri norādīti sūdzībā par Valsts policijas Rīgas RP KPP SAPIB
Administratīvās nodaļas galvenā inspektora K.Nazarova 2014.gada 12.februāra lēmumu Nr.PC 091520
Valsts policijas Galvenās Kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldei un sūdzībā par
Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Satiksmes drošības pārvaldes 2014.gada
11.aprīļa lēmuma Nr.89 pirmās instances tiesai, un kurus pirmās instances tiesa izvērtējusi spriedumā.
Pirmās instances tiesa spriedumā pamatoti atzinusi, ka no lietā esošās KS /Nosaukums A/
2014.gada 6.janvāra izziņas izriet, ka tā vienpersoniski izsniegta darbiniekam /pers. H/ sakarā ar to, ka
viņa atbildībā esošā automašīna ar valsts reģistrācijas Nr./TL numurs/ laikā posmā no 2013.gada
20.decembra līdz 2014.gada 5.janvārim atradās dīkstāvē. Izziņā nav minēts darba tiesisko attiecību
uzsākšanas datums ar /pers. H/ un nav paša darbinieka paraksta. Tātad, izziņā nav norādīta visa
informācija, kādu uzliek par pienākumu norādīt Ministru kabineta noteikumu Nr.474 pielikums
„Darbības apliecinājums”.
Tiesu kolēģija norāda, ka tā pievienojas Siguldas tiesas 2014.gada 9.oktobra spriedumā
norādītajai motivācijai un atzīst, ka atkārtotai šo apstākļu izvērtēšanai nav pamata.
Bez tam, tiesu kolēģija norāda, ka tiesības pārsūdzēt rajona/pilsētas tiesas nolēmumu nav
formālas, ar mērķi uzdot augstākai tiesu instancei atkārtoti dot vērtējumu tiem pašiem argumentiem,
kas tika vērtēti gan iestādes, gan rajona/pilsētas tiesā. Augstākas instances tiesa vērtē zemākas
instances tiesas nolēmumā norādīto secinājumu un motivācijas pamatojumu, bet šī izvērtējuma pamats
ir iesniegtās apelācijas sūdzības argumenti, kas atspēko vai neatspēko nolēmumā izteikto atzinumu
pareizību.
Tiesu kolēģija norāda, ka lietas materiālos esošie pierādījumi ir pietiekami un atzīstami par
pieļaujamiem, lai nešaubīgi apgalvotu, ka KS /Nosaukums A/ ir pamatoti saukta pie atbildības pēc
Latvijas APK 149.38panta trīspadsmitās daļas.
Tiesu kolēģija uzskata, ka apelācijas sūdzība nesatur tādas norādes par faktiskajiem lietas
apstākļiem, kas varētu būt par pamatu pirmās instances tiesas sprieduma vai Iestādes lēmuma
atcelšanai, līdz ar to, pirmās instances tiesas spriedums atstājams negrozīts.
Tiesu kolēģija vērš uzmanību, ka Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu
departaments, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, vairakkārt savos nolēmumos
norādījis, ka no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta izriet tiesas
pienākums argumentēt spriedumus, bet tas nav jāsaprot kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru
argumentu. Tiesai ir jāuzklausa argumenti, bet nav pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu
vai atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par
nozīmīgiem no tiesību viedokļa (Senāta 2010.gada 11.marta sprieduma lietā Nr.SKA-66/2010
14.punktu, 2012.gada 21.februāra rīcības sēdes lēmumā lietā Nr.SKA-186/2012 10.punktu, 2013.gada
1.jūlija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-584/2013 10.punktu). Minētos nosacījumus tiesa ir
ievērojusi un tiesu kolēģija Augstākās tiesas viedokli ņem vērā arī izvērtējot apelācijas sūdzībā
norādīto.
Pamatojoties uz augstākminēto un saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa
289. , 289.21, 289.22, pantiem, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija
n o s p r i e d a:
Siguldas tiesas 2014.gada 9.oktobra spriedumu atstāt negrozītu, bet KS /Nosaukums A/
pilnvarotā pārstāvja /pers. S/ apelācijas sūdzību noraidīt.
Spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā sastādīšanas dienā.
Tiesnese referente B.Būmeistere
Tiesneses S.Gļazere
Ž.Vēvere