Court dismisses bank's debt collection claim due to statute of limitations expiration despite evidence of prior warnings.

Lietas Nr. C15199514

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Jelgavā 2014.gada 3.decembrī

Jelgavas tiesa: tiesnese N.Paņkiva

izskatīja rakstveida procesā civillietu akciju sabiedrības „Norvik Banka” maza apmēra prasību pret /pers. A/ par parāda piedziņu.

Aprakstošā daļa

Prasītāja akciju sabiedrība „Norvik Banka” cēlusi tiesā maza apmēra prasību pret atbildētāju /pers. A/ par parāda piedziņu, kurā lūdz piedzīt no

atbildētājas par labu prasītājam no līguma izrietošās un neizpildītās maksājuma saistības – atļautā kredīta parādu EUR 213,43, neatļautā kredīta parādu

EUR 8,40, procentus EUR 219,30 un līgumsodu EUR 221,83, kopā EUR 662,96, kā arī visus tiesas izdevumus, un noteikt prasītājam tiesības par laiku

līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt likumiskos procentus – 6% gadā no piespriestā, bet nepiedzītās pamatsummas.

Prasītājs prasību motivē ar to, ka 2008.gada 11.februārī starp prasītāju un atbildētāju noslēgts līgums Nr.VK10032106 par VIVA norēķinu

karšu izsniegšanu un lietošanu, saskaņā ar kuru atbildētājai piešķirts atļautais kredīts EUR 213,43 (Ls 150) apmērā ar procentu likmi 1,99. Maksājumi

atbildētājai bija jāveic līdz katra mēneša 25.datumam, nodrošinot pilnīgu ikmēneša saistību dzēšanu pret prasītāju. Atbildētāja nepildīja ar līgumu

uzņemtās saistības, jo neveica maksājumus atbilstoši līguma apmaksas noteikumiem. Pēdējais maksājums saņemts 2009.gada 11.novembrī EUR 11,27

apmērā.

Norāda, ka ar Jelgavas tiesas Zemesgrāmatu nodaļas 2014.gada 24.jūlija lēmumu prasītāja pieteikums pret atbildētāju par saistību piespiedu

izpildīšanu brīdinājuma kārtībā atstāts bez izskatīšanas.

Prasību pamato ar Civillikuma 1587., 1589., 1716., 1717., 1720., 1753., 1756., 1757., 1759., 1762., 1764., 1765., 1811., 1934., 1943.,

1946.pantu.

Prasītājs norādījis, ka lietas iztiesāšana tiesas sēdē nav nepieciešama (lietas 7.lapa).

2014.gada 19.novembrī prasītājs iesniedza Jelgavas tiesā papildus pierādījumus (lietas 48.lapa) norādot, ka nosūta pievienošanai lietas

materiāliem 2010.gada 16.jūlija Pirmstiesas brīdinājuma kopiju. Informē, ka atbildētāja vairākkārtīgi tika brīdināta, ka banka vērsīsies tiesā par parāda

piedziņu. Brīdinājuma paziņojumi pēc 2010.gada 16.jūlija tika sūtīti parastā pasta sūtījumā, tāpēc nav uzskatāmi par pierādījumiem iesniegšanai tiesā.

Papildus norāda, ka atbildētājas parāda piedziņas lieta tikusi iesniegta arī kredīta piedziņas kompānijā „Creditreform”, un atbildētāja vairākkārtīgi

telefoniski tika brīdināta par parāda esamību, kas izriet no 2008.gada 11.februāra līguma.

Atbildētājai atbilstoši Civilprocesa likuma 25021.panta prasībām nosūtīts prasības pieteikums un tam pievienoto dokumentu noraksti, kā arī

paskaidrojuma veidlapas. Un atbilstoši Civilprocesa likuma 250.22panta prasībām atbildētājai izskaidrotas procesuālās tiesības . Ievērojot, ka tiesas

dokumenti atbildētājai tika piegādāti uz viņas deklarēto dzīvesvietu (lietas 44.lapa), tad ievērojot Civilprocesa likuma 561.pantā ietverto prezumpciju par

tiesas dokumentu piegādi un izsniegšanu, uzskatāms, ka atbildētājai tiesas dokumenti ir izsniegti.

Atbildētāja paskaidrojumus tiesai nav iesniegusi, kā arī nav lūgusi lietas iztiesāšanu tiesas sēdē.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 250 21.panta otrajai daļai paskaidrojuma neiesniegšana nav šķērslis sprieduma taisīšanai lietā.

Ievērojot to, ka puses nelūdza lietas izskatīšanu tiesas sēdē un tiesa neuzskatīja par nepieciešamu lietu iztiesāt tiesas sēdē, lieta tiek izskatīta

rakstveida procesā un pusēm savlaicīgi paziņots par datumu, kad sprieduma norakstu varēs saņemt tiesas kancelejā.

Motīvu daļa

Novērtējot prasības pieteikumā norādītos apstākļus, kopsakarā ar lietā esošajiem rakstveida pierādījumiem, tiesa uzskata, ka prasība kā

nepamatota ir noraidāma pilnīgi.

Starp pusēm 2008.gada 11.februārī noslēgts līgums Nr. VK10032106 par VIVA norēķinu karšu izsniegšanu un lietošanu (lietas 12.-13.lapa)

saskaņā ar kuru prasītājs piešķir atbildētājai kredītu EUR 213,43 (Ls 150), nosakot procentu likmi 1,99% mēnesī, ar kredīta atmaksas termiņu 24

mēneši. Līdz ar to, saskaņā ar starp pusēm noslēgto līgumu, aizdevuma atmaksas termiņš ir iestājies 2010.gada 10.jūlijā

Tiesa uzskata, ka izbeidzoties līgumam noteiktā termiņā, izbeidzas arī prasītāja naudas summas lietošanas atvēlējums. Konkrētajā gadījumā, tiesa

atzīst, ka izbeidzoties līgumam sakara ar līgumā noteiktā termiņa iestāšanos 2010.gada 10.jūlijā, zūd arī līgumiskais pamats piemērot pielīgtos līguma

nosacījumus, jo nav nekāda tiesiska pamata to piemērošanai pēc terminēta līguma izbeigšanās.

Kā norādīts prasības pieteikumā, atbildētāja saistības nepilda kopš 2009.gada 11.novembra un atbildētājas neizpildītās saistības pēc līguma ir

šādas: atļautā kredīta parādu EUR 213,43, neatļautā kredīta parādu EUR 8,40, procentus EUR 219,30 un līgumsodu EUR 221,83, kopā EUR 662,96.

2010.gada 16.jūlijā prasītājs nosūtījis atbildētājai Pirmstiesas brīdinājumu, kurā lūdz līdz 2010.gada 1.augustam samaksāt parādu EUR 142,94,

brīdinot, ka, ja līdz minētajam datumam parāds netiks samaksāts, tad prasītājs būs spiests griezties tiesā par parāda piedziņu.

Novērtējot prasītāja norādītos apstākļus, kas apstiprinās ar lietā esošajiem pierādījumiem, ka pušu noslēgtais līgums izbeigts ar termiņa iestāšanos

2010.gada 10.jūlijā, tad secināms, ka ar to brīdi – 2010.gada 10.jūliju – bija iestājies parādnieka samaksas pienākums pēc saistībām pret prasītāju pilnā

apmērā.

Ar 2010.gada 1.janvārī spēkā stājušos Komerclikuma D daļu tika noteikts, ka no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja

likumā nav noteikts cits noilguma termiņš. Ņemot vērā, ka Komerclikuma noteikumi attiecībā uz komercdarījumiem kā lex specialis attiecināmi pret

Civillikumā vispārīgi noteikto 10 gadu noilguma termiņu, tad komercdarījumiem piemērojami Komerclikuma noteikumi.

Civillikumā vispārīgi noteikto 10 gadu noilguma termiņu, tad komercdarījumiem piemērojami Komerclikuma noteikumi.

Komerclikuma D daļas 388.pantā noteikts, ka komercdarījumi ir komersanta tiesiskie darījumi, kas saistīti ar komercdarbību.

Savukārt Komerclikuma D daļas 389.pantā noteikts, ka, ja darījums ir komercdarījums tikai vienam no darījuma dalībniekiem, šā likuma

noteikumi par komercdarījumiem ir vienlīdz piemērojami arī pārējiem darījuma dalībniekiem, ciktāl normatīvajos aktos patērētāju tiesību aizsardzības

jomā vai citos likumos nav noteikts citādi.

Ievērojot minētās tiesību normas, lietas izskatīšanas gaitā konstatētos faktus, tiesa atzīst, ka vispirms vērtējamas prasītāja prasījuma tiesības

atbilstoši Komerclikuma normām, kas nosaka, kādā kārtībā komercdarījumu dalībnieki var aizsargāt savas aizskartās tiesības un ar likumu aizsargātās

intereses, tajā skaitā tiesību normas, kas nosaka prasības noilgumu.

Tiesa uzskata, ka lietā nepastāv strīds par to, ka prasītājs ir komersants Komerclikuma izpratnē. Līdz ar to atbilstoši Komerclikuma 389.pantā

ietvertās tiesību normas jēgai un saturam, tā kā viena no līgumslēdzējpusēm ir komersants (prasītājs), tad pušu darījums ir atzīstams par komercdarījumu

attiecībā uz prasītāju, un attiecībā uz prasītāju kā komercdarījuma dalībnieku konkrētajā gadījumā ir piemērojami Komerclikuma D daļas nosacījumi, tajā

skaitā Komerclikuma 406.pants, kurā noteikts noilguma termiņš no komercdarījumu izrietošiem prasījumiem. Bez tam, Patērētāju tiesību aizsardzības

likumā nav noteikts cits tiesiskais regulējums attiecībā uz prasības noilguma institūtu, kas atbilstoši Komerclikuma 389.pantam dotu pamatu nepiemērot

Komerclikuma 406.pantā ietvertos nosacījumus.

Saskaņā ar Komerclikuma D daļas 406.pantu, no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits noilguma

termiņš. Minētā likuma Pārejas noteikumu 16.pants nosaka, ka, ja šā likuma D daļas spēkā stāšanās dienā Civillikumā vai citā likumā noteiktais noilguma

termiņš nav notecējis, bet šā likuma D daļa nosaka īsāku noilguma termiņu, piemērojams šā likuma D daļā noteiktais noilguma termiņš, kurš skaitāms no

2010.gada 1.janvāra. Ja pēc šāda aprēķina noilguma termiņš iznāk garāks par līdzšinējo noilguma termiņu, noilguma termiņā izbeidzas tajā dienā, kad tas

būtu notecējis saskaņā ar Civillikumu vai citu normatīvo aktu.

No minētā secināms, ka noilguma termiņš no komercdarījuma izrietošajiem prasījumiem, kuri slēgti, piemēram, līdz 2010.gadam var iestāties

2013.gada 1.janvārī, jo normatīvajos aktos patērētāju tiesību aizsardzības jomā vai citos likumos nav noteikts citādi.

Saskaņā ar Civillikuma 1896.pantu noilgums sāk tecēt ar to dienu, kurā prasījums ir tā nodibināts, ka pret parādnieku, kas nav izpildījis savu

pienākumu, nekavējoties var celt prasību, kaut arī tomēr vēl nebūtu ne parādnieks liedzies izpildīt, ne arī kreditors viņam to atgādinājis. Saskaņā ar to

noilguma tecējuma iesākumam vajadzīgs: nosacītiem prasījumiem – lai nosacījums jau būtu noskaidrojies, bet terminētiem prasījumiem - lai termiņš jau

būtu notecējis [...].

Tiesas ieskatā, Komerclikumā noteiktā prasības celšanas noilguma apturēšanai vai pārtraukšanai prasītājs pierādījumus nav iesniedzis. Prasītājs

lietā iesniedzis 2010.gada 16.jūlijā nosūtīto Pirmstiesas brīdinājumu atbildētājai ar piedāvājumu nokārtot visas saistības līdz 2010.gada 1.augustam.

Tādējādi 2010.gada 16.jūlijā tika pārtraukts noilguma tecējums, un no 2010.gada 16.jūlija noilguma termiņa tecējuma termiņš skaitāms no jauna. Tiesa

nekonstatēja, ka laika periodā no 2010.gada 16.jūlija līdz 2013.gada 15.jūlijam, tas ir triju gadu laikā, prasītājs būtu vērsies tiesā par saistību izpildi

Civilprocesa likuma 50.1 un 66. nodaļas kārtībā, vai kā citādi apturētu vai pārtrauktu noilguma tecējumu.

Lietā prasītājs nav iesniedzis nevienu pierādījumu apstāklim, lai, atbilstoši Civillikuma 1905.pantam, varētu uzskatīt, ka pastāv noilguma

pārtraukums. Tas vien apstāklis, ka prasītājs norāda, ka brīdinājuma paziņojumi pēc 2010.gada 16.jūlija tika sūtīti parastā pasta sūtījumā, tāpēc nav

uzskatāmi par pierādījumiem iesniegšanai tiesā, un tas, ka atbildētājas parāda piedziņas lieta tikusi iesniegta arī kredīta piedziņas kompānijā

„Creditreform”, un atbildētāja vairākkārtīgi telefoniski tika brīdināta par parāda esamību, kas izriet no 2008.gada 11.februāra līguma, neiesniedzot

minētajiem apstākļiem pierādījumus, nenorāda uz noilguma pārtraukšanu civiltiesiskā izpratnē.

Arī apstāklis, ka prasītājs 2014.gada 16.jūnijā bija iesniedzis tiesā pieteikumu pret atbildētāju par saistības piespiedu izpildīšanu brīdinājuma

kārtībā, un Jelgavas tiesas Zemesgrāmatu nodaļas tiesnese 2014.gada 24.jūlijā pieņēma lēmumu par pieteikuma atstāšanu bez izskatīšanas, nevar būt par

pamatu uzskatam, ka noilgums pārtraukts, jo noilgums jau iestājies 2013.gada 10.jūlijā.

Civillikuma 1893.pants noteic, ka saistību tiesības izbeidzas, ja tiesīgā persona tās pienācīgi neizlieto likuma noteiktā noilguma termiņā. Savukārt

Civillikuma 1910.pants nosaka, ka ar noilguma termiņa notecējumu izbeidzas nevien prasības tiesība, bet arī pati saistību tiesība. Tādēļ noilgušu prasījumu

nevar izlietot arī kā ierunu, piemēram, ieskaitam.

Civillikuma 1.pants nosaka, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Civillikuma 1.pantā norādītais labas ticības princips

nozīmē, ka katram civiltiesiskās saistības dalībniekam savas subjektīvās tiesības jāīsteno un subjektīvie pienākumi jāpilda, ņemot vērā pretējās puses

intereses.

Tiesību doktrīnā norādīts, ka noilguma institūts civiltiesībās veidots ar mērķi novērst nenoteiktību mantiskajās attiecībās, radīt skaidrību tad, ja

kāda persona ilgstoši neīsteno tiesības vai neprasa novērst iespējamo strīdu par tām. [...] Nebūtu saprātīgi pieļaut, ka iespējamais parādnieks uz mūžīgiem

laikiem atrodas zem parāda atprasīšanas vai vismaz tiesāšanās Damokla zobena un nevar plānot savu darbību, izslēdzot šādus draudus (sk. Torgāns K.,

Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 276.lpp.).

Tāpat tiesību doktrīnā norādīts, ka gadījumos, kad kāds no saistības dalībniekiem uzskata, ka viņa tiesības ir aizskartas, viņam ir tiesības celt

prasību tiesā par tiesību atzīšanu vai aizskāruma seku novēršanu (lietas atdošanu, zaudējumu atlīdzību, līgumsoda samaksu). Ja lietas izskatīšanas gaitā

tiesa konstatē, ka ir iestājies civiltiesību normās noteiktais noilgums, tā savā spriedumā norāda uz prasības noilgumu. [...] To, vai iestājies noilgums, tiesa

vērtē, tikai lietu izskatot pēc būtības, kurā pārbauda arī jautājumus par noilguma apturēšanu vai pārtraukšanu (sk. Torgāns K., Saistību tiesības. I daļa.

Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 278.lpp.). Nevienam nav pienākums izpildīt saistību pat tad, ja ir neapšaubāmi pierādījumi par

tās rašanos, apmēru, izpildes veidu, jo kreditors nav rīkojies likumā noteiktajā termiņā (sk. Torgāns K., Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. –

Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 283.-284.lpp.).

Tiesa atzīst, ka nav attaisnojama atbildētājas rīcība ilgstoši neveikt parāda samaksu, tomēr prasības tiesības realizācija iespējama tikai stingri un

atbilstoši likumā noteiktajām prasībām, tādējādi atzīstams, ka prasītājam ir zudušas prasības tiesības pret atbildētāju 2013.gada 10.jūlijā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 8.un 97.panta prasībām tiesa lietas apstākļus noskaidro pēc tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem un novērtē

pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem. Minētās tiesību

normas nepiešķir tiesai tiesības nepārbaudīt un nevērtēt lietā esošos pierādījumus.

Tiesa pievienojas tiesību doktrīnā norādītajai atziņai, ka fakta neapstrīdēšana atbrīvo pusi no fakta pierādīšanas, bet nepadara šo faktu par

nodibinātu (sk. Civilprocesa likuma komentāri. Trešais papildinātais izdevums. Autoru kolektīvs. Prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā

redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 182.lpp.).

Tiesību doktrīnā sniegta atziņa, ka neapšaubāmi, tiesai vispirms jāpārbauda prasītāja tiesības aizskāruma esamība. Šo jautājumu noskaidrošana

nav atkarīga no atbildētāja celtajiem iebildumiem pret prasību (sk. Līcis A., Prasības tiesvedība un pierādījumi. Prof. K.Torgāna zinātniskajā

redakcijā. Mācību līdzeklis tiesību zinātņu studentiem. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2003, 26.lpp.). Atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta

pirmajā daļā noteiktajam, pierādīšanas pienākums (lat. onus probandi – pierādījumu nasta) vispirms gulstas uz prasītāju, kurš griežas tiesā ar lūgumu

aizsargāt aizskartās tiesības (sk. Līcis A., Prasības tiesvedība un pierādījumi. Prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. Mācību līdzeklis tiesību

zinātņu studentiem. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2003, 72.lpp.).

Kā tiesību doktrīnā atzīmēja profesors Vladimirs Bukovskis, tad jautājumā par patiesības noskaidrošanu tiesa nekādā ziņā nav vienaldzīga

skatītāja, kas pasīvi uztver to, ko puses ceļ tai priekšā, un pie tam tādā apgaismojumā, kādu piešķir apstākļiem viena vai otra puse. Gluži otrādi, lai gan

pierādījumus iesniedz vai uz tiem atsaucas katra no pusēm, tiesai tomēr jāraugās uz tiem kritiski, jānoskaidro to objektīvā vērtība un jācenšas noskaidrot

patiesos, faktiskos apstākļus, kam galarezultātā jānoved pie patiesības (sk. Bukovskis V., Civīlprocesa mācības grāmata. – Rīga: Autora izdevums,

1933, 332.-332.lpp.). Turklāt, tiesību doktrīnā norādīts, ka likumu neaizrādīšana un pat nepareiza aizrādīšana neatņem prasītājam iespēju panākt taisnīgu

tiesas aizsardzību, vēl jo vairāk tādēļ, ka jura novit curia – tiesai pašai jāzin likumi un jāpiemēro tie ne tikai pēc likuma burta, bet arī pēc likuma gara

(sk. V.Bukovskis, Civīlprocesa mācību grāmata.,- Rīga, Autora izdevums, 1933, 305.lpp. ). Tikai pēc faktisko apstākļu (t.i. pamatotības – aut.piez.)

noskaidrošanas tiesa var un viņas pienākums ir apsvērt jautājumu par atbilstošu likumu piemērošanu faktiskajiem apstākļiem (sk. V.Bukovskis,

Civīlprocesa mācību grāmata.,- Rīga, Autora izdevums, 1933, 428.-429.lpp.).

Latvijas Republikas Satversmes 92.pants nosaka, ka ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu tiesu, arī likuma „Par tiesu varu” 3.panta otrajā daļā

garantētas personas tiesības uz lietas izskatīšanu, ievērojot visas taisnīguma prasības. Tādējādi taisnīgums atzīstams par vienu no svarīgākajiem tiesvedības

principiem (sk. Civilprocesa likuma komentāri. Trešais papildinātais izdevums. Autoru kolektīvs. Prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā

redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 176.lpp.).

Kā norādīts Augstākās tiesas Senāta 2010.gada 21.aprīļa spriedumā (lieta Nr.SKC-100/2010), ja, izskatot lietu pēc būtības, tiesa konstatē, ka

ir iestājies civiltiesību normās noteiktais noilgums, tad tai jāpārbauda vienīgi jautājumus par noilguma apturēšanu vai pārtraukšanu, bet nav jāskaidro

faktiskie apstākļi un jāvērtē pierādījumi, jo noilgums ir patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai. Ievērojot minēto, kā arī to, ka uzskatāms, ka noilgums

iestājies 2013.gada 10.jūlijā, un prasītājs pret atbildētāju par saistību izpildi tiesā vērsies tikai 2014.gada 16.jūnijā, kas bija pēc noilguma iestāšanās

2013.gada 10.jūlijā, tiesa secina, ka prasījumam ir iestājies noilgums un iepriekš norādītais secinājums ir pietiekams patstāvīgs pamats prasības

noraidīšanai, tādējādi spriedumā netiek dots vērtējums prasībā norādītajiem apstākļiem un netiek vērtēti citi iesniegtie pierādījumi.

Ņemot vērā to, ka prasība noraidāma, tad atbildētājam nerodas pienākums atlīdzināt prasītājam tiesāšanās izdevumus.

Rezolutīvā daļa

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 8.pantu un 97.pantu, tiesa

nosprieda

noraidīt pilnīgi akciju sabiedrības „Norvik Banka” vienotais reģistrācijas numurs 40003072918, prasību pret /pers. A/, personas kods /personas

kods/, par parāda piedziņu.

Spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no sprieduma sastādīšanas dienas 2014.gada 3.decembra apelācijas kārtībā Zemgales apgabaltiesai,

iesniedzot apelācijas sūdzību Jelgavas tiesā.

Tiesnese N.Paņkiva