Court partially allowed claim for non-material damage and declared prison conditions unlawful.

Lietas arhīva Nr. A42-00668-21

ECLI:LV:ADRJVTN:2021:1214.A420234420.4.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Valmierā 2021.gada 14.decembrī

Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā:

tiesnesis Guntars Ploriņš,

piedaloties pieteicējam /pers. A/,

atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāvjiem /pers. B/, /pers. C/ un /pers. D/,

atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. A/ pieteikuma par /vieta/ faktiskās rīcības, nenodrošinot viņam drošus

apstākļus /vieta/ telpās, atzīšanu par prettiesisku un nemantiskā kaitējuma 20 000 euro apmērā atlīdzināšanu.

Aprakstošā daļa

[1] Ieslodzījuma vietu pārvaldes (turpmāk – pārvalde) centrālā aparāta Izmeklēšanas daļā 2019.gada 11.jūlijā uzsākts kriminālprocess

Nr.13800010419 par to, ka pieteicējam 2019.gada 10.jūlijā plkst.23.00 konstatēti miesas bojājumi, proti, labā augšstilba kaula lūzums, labā

apakšdelma elkoņa kaula lūzums, sešu zobu lūzumi un multipli ķermeņa sasitumi.

2020.gada 13.februārī pieteicējs vērsās pārvaldē ar sūdzību par /vieta/ administrācijas rīcību saistībā ar viņam 2019.gada 10.jūlijā nodarītajiem

miesas bojājumiem. Šajā sūdzībā pieteicējs citstarp norādījis, ka /vieta/ administrācijas rīcībā bijusi informācija par pieteicējam gatavoto uzbrukumu,

tomēr atbilstoša rīcība nav sekojusi. Vienlaicīgi sūdzībā pieteicējs lūdzis atlīdzināt morālo kaitējumu 10 000 euro apmērā un vēl 10 000 euro par

turpmāko ārstēšanu (lietas 35. – 38.lapa). Savukārt pārvalde 2020.gada 12.martā sniegusi pieteicējam atbildi Nr.1.11-S/676, norādot, ka pats

pieteicējs nav vērsies pie procesa virzītāja ar iesniegumu atzīt viņu par cietušo, tādējādi iegūstot liecinieka statusu. Tāpat pārvalde secināja, ka veselības

aprūpe pieteicējam nodrošināta atbilstoši viņa veselības stāvoklim un saskaņā ar tiesību normās noteiktajām prasībām, kā arī pieteicējam ir bijusi

nodrošināta gan psiholoģiskā konsultācija, gan arī drošība cietumā. Savukārt par kaitējuma atlīdzināšanu pārvalde norādījusi, ka pieteicējam kā

cietušajam konkrētajā kriminālprocesā būs tiesības iesniegt pieteikumu par radītā kaitējuma kompensāciju (lietas 34.lapa).

2020.gada 8.jūlijā pieteicējs atkārtoti vērsās pārvaldē ar iesniegumu par /vieta/ administrācijas rīcību saistībā ar viņam 2019.gada 10.jūlijā

nodarītajiem miesas bojājumiem, lūdzot atzīt šo rīcību par prettiesisku un atlīdzināt viņam nodarīto kaitējumu 20 000 euro apmērā (lietas 30.lapa).

Savukārt pārvalde 2020.gada 30.jūlija atbildē Nr.1.10-S/2343 pieteicējam norādīja, ka viņa iesniegums ir izskatīts un atbilde jau sniegta 2020.gada

12.martā. Šajā atbildē arī norādīts, ka 2020.gada 6.aprīlī pieņemts lēmums par pieteicēja atzīšanu par cietušo kriminālprocesā Nr.13800010419 (lietas

29.lapa).

[2] Nepiekrītot šādām pārvaldes atbildēm, kas pēc būtības vērtējamas kā lēmums, ar kuru atteikts konstatēt /vieta/ rīcības prettiesiskumu un

atlīdzināt ar to nodarīto kaitējumu, pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par /vieta/ faktiskās rīcības, nenodrošinot viņam drošus

apstākļus /vieta/ telpās, atzīšanu par prettiesisku un ar to nodarītā nemantiskā kaitējuma 20 000 euro atlīdzināšanu.

Pieteicējs savā pieteikumā norāda, ka Latvijā ieslodzījuma vietās (izņemot /vieta/ Atkarīgo centru) ieslodzītie tiek iedalīti kastās. Šī neformālā

hierarhija pastāv arī /vieta/, kur to atbalsta un sekmē tieši /vieta/ Drošības daļas darbinieki, iespējams, nolūkā tirgoties ar ietekmi. Ar /vieta/ amatpersonu

noklusētu piekrišanu ir izveidota notiesāto personu organizēta grupa, kas izcieš brīvības atņemšanas sodu, ar nolūku pārējai daļai ieslodzīto uzspiest

organizētas grupas izdomātos likumus un izspiest no pārējās daļas ieslodzīto mantisku labumu, pielietojot viltu un draudot ar vardarbību, izdarot

iebiedēšanas nolūkā uzbrukumus ieslodzītajiem.

Minētās grupas dalībnieki 2019.gada 10.jūlijā ap plkst.23.00 ar izstrādājumiem no metāla, kādus saskaņā ar normatīvajiem aktiem ieslodzītajiem ir

aizliegts iegādāties, lietot un glabāt, uzbruka pieteicējam. Pieteicējs ar sitienu tika nogrūsts uz grīdas, viņam tika sists pa rokām, kājām un seju, nodarot

miesas bojājumus. Pēc tam pieteicējs atstāts dzīvībai bīstamā stāvoklī bez acīmredzami nepieciešamās medicīniskās palīdzības, izjūtot bezpalīdzību,

bezspēcību, bailes par dzīvību, pazemojumu un ciešanas. Sakarā ar minēto uzsākts kriminālprocess Nr.13800010419.

Tādējādi pieteicējs uzskata, ka ar viņu notikusi apiešanās, kādu aizliedz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk –

Konvencija) 3.pants. Savukārt šādas apiešanās rezultātā viņš kļuvis par persona ar 2.grupas invaliditāti. Attiecīgi pārvalde tīši, nolūkā slēpt tās noziedzīgo

bezdarbību nenodrošina pieteicējam ar Konvencijas 13.pantu garantētās tiesības.

[3] Pārvalde tiesā iesniegtajā rakstveida paskaidrojumā (lietas 26. – 28.lapa) norāda, ka pieteicēja pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt,

papildus lēmumā minētajam paskaidrojot sekojošo.

[3.1] Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka valstij ir pienākums veikt pasākumus riska grupai piederošu ieslodzīto drošības garantēšanai,

neskatoties uz to, ka nav konstatējams kāds konkrēts un reāls ieslodzītā apdraudējuma gadījums. Citos gadījumos, pārvaldes ieskatā, brīvības

atņemšanas iestādes administrācijai ir pozitīvs pienākums aktīvi rīkoties tādā gadījumā, ja apdraudējums notiesātā dzīvībai vai veselībai ir tiešs un reāls vai

arī ja pastāv pietiekams pamats uzskatīt, ka šāds apdraudējums var pastāvēt. Latvijas Sodu izpildes kodeksa 13.2 panta trešajā daļā valsts pati papildu

noteic ieslodzīto risku grupas (papildu jau minētajiem). Saskaņā ar /vieta/ administrācijas sniegto informāciju pieteicējs nepieder ne pie vienas ieslodzīto

īpašas riska grupas, kuru drošībai būtu jāpievērš īpaša uzmanība. Uz piederību noteiktai riska grupai nenorāda arī pats pieteicējs. Līdz ar to lietā ir

jākonstatē, vai valsts ir veikusi vispārīgus uzraudzības un drošības pasākumus, kā arī vai /vieta/ administrācijai bija vai vajadzēja būt zināmai kādai

konkrētai informācijai par pieteicēja drošības apdraudējumu, uz kuru cietuma administrācijai būtu bijis jāreaģē.

Jāņem vērā, ka drošības pasākumi ir iedalāmi preventīvajos un ārkārtas operatīvajos pasākumos. Preventīvie drošības pasākumi ir cietuma ārējās

apsardzes nodrošināšana, uzraudzības organizēšana un operatīvās drošības pasākumi cietuma teritorijā. Ārkārtas operatīvie pasākumi netiek iepriekš

plānoti – tā ir reakcija uz atsevišķiem notikumiem. /vieta/ infrastruktūras dēļ ieslodzīto uzraudzība cietumā notiek, veicot patrulēšanu ik pēc divām

stundām, nepieciešamības gadījumā arī biežāk. Naktsmiera laikā visas dzīvojamās vienības tiek fiziski aizslēgtas. Papildus ieslodzīto uzraudzībai tiek

izmantota videonovērošana, bet nepieciešamības gadījumā ieslodzītajiem ir iespēja sazināties ar /vieta/ dežūrdaļu, izmantojot gaiteņos izvietotu telefonu.

Lai konstatētu un izņemtu aizliegtus priekšmetus, vienībās regulāri tiek veiktas plānotās un ārpuskārtas kratīšanas. Tāpat, lai ierobežotu aizliegto

priekšmetu nokļūšanu cietumā, veiktas pienesumu un sūtījumu pārbaudes, tostarp ar Valsts policijas kinologu starpniecību. /vieta/ administrācija pievērš

lielu uzmanību īslaicīgo satikšanās organizācijai, aizdomu par iespējamo aizliegto priekšmetu nodošanu gadījumā pieņemot lēmumu par satikšanās

piešķiršanu administrācijas pārstāvja klātbūtnē. Savukārt aizliegto priekšmetu nodošanas mēģinājumi ar „pārmetumiem” un izmantojot tehniskus līdzekļus

(arī ar dronu palīdzību) nekavējoties tiek novērsti ar /vieta/ Apsardzes daļas starpniecību. Aizliegto priekšmetu un vielu ienešana tiek kontrolēta, arī veicot

cietuma teritorijas patrulēšanu un apgaitas. Tāpat /vieta/ tiek veikti operatīvie pasākumi, lai noskaidrotu aizliegto priekšmetu un vielu nokļūšanas avotus un

starpniekus, kuri izplata tos tālāk cietuma teritorijā.

[3.2] pieteicējam veiktajā uzbrukumā izmantotie metāla stieņi varēja būt iegūti, pārveidojot vai pielāgojot sadzīves priekšmetus vai tā daļas. Tādēļ

pēc šī notikuma veikti arī papildu pasākumi, proti, veiktas ārpuskārtas kratīšanas korpusā un lokālajā iecirknī, būtiski samazināts metāla priekšmetu

skaits, ko ieslodzītie varētu pielāgot vai pārveidot noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas nolūkā, kā arī pastiprināta uzraudzība ražošanas zonā, kur

ieslodzītajiem ir lielākas iespējas pielāgot sadzīves priekšmetu izmantošanai citiem mērķiem. Savukārt operatīvo pasākumu rezultātā netika konstatēts, ka

vardarbība pret cietušo būtu saistīta ar pieteicēja norādīto neformālo hierarhiju, bet, iespējams, saistībā ar paša ieslodzītā provokatīvo uzvedību,

aizvainojot vairākus ieslodzītos. Turklāt pretēji pieteicēja apgalvojumiem /vieta/ Drošības daļas rīcībā nebija informācijas par viņam izteiktiem draudiem,

iesaistīšanos konfliktsituācijās vai potenciālo veselības apdraudējumu. Pats pieteicējs arī nebija vērsies pie /vieta/ administrācijas ar sūdzībām par

nevienlīdzīgo attieksmi, par konfliktsituācijām, izteiktiem draudiem un neformālās hierarhijas izpausmēm pret pieteicēju (arī pieteikumā pirmo reizi minēto

– mantisko labumu izspiešanu).

[3.3] Pieteicēja 2020.gada 10.februāra iesniegumā bija norāde uz „briestošo uzbrukumu”, par kuru /vieta/ administrāciju brīdinājis ieslodzītais

/pers. E/, tomēr ieslodzītā vārdiem netika pievērsta uzmanība. Pārbaudot šo informāciju, no pieteicēja norādītās personas /pers. E/ pieņemts

paskaidrojums, ka pieteicēja norādītais neatbilst faktiskajiem apstākļiem un par uzbrukuma dienu viņam nebija zināms. Par uzbrukumu pieteicējam /pers.

E/ uzzinājis tikai tad, kad pieteicējs ievietots kopā ar viņu vienā kamerā. Turklāt saskaņā ar /vieta/ administrācijas sniegto informāciju notikuma dienā

/pers. E/ bija izvietots Izmeklēšanas nodaļas kamerā Nr./kamera/ un no ierašanās brīža /vieta/ viņš atradies tikai slēgtajā kamerā un dzīvojamajā zonā nav

bijis. Līdz ar to /pers. E/ kontakti ar dzīvojamās zonas ieslodzītajiem, tai skaitā ar pieteicēju, ir bijuši ierobežoti. Tādējādi ir apšaubāms, ka /pers. E/

rīcībā varēja būt informācija par plānoto uzbrukumu pieteicējam.

2020.gada 10.februāra iesniegumā pieteicējs norādījis arī citu pret viņu vērstas vardarbības iespējamo iemeslu – ieslodzīto skaudība, jo pieteicējs ir

nodarbināts par samaksu uz pilnu slodzi. Tomēr pieteicējs nav sniedzis pietiekamu un pārbaudāmu informāciju, lai izdarītu pamatotu secinājumu, ka pret

viņu vērstā vardarbība bija tiešā cēloņsakarībā ar pieteicēja apgalvoto par /vieta/ pastāvošo ieslodzīto neformālo hierarhiju.

[3.4] Tādējādi pārvalde uzskata, ka /vieta/ administrācija no savas puses darīja visu iespējamo, lai novecojošās infrastruktūras apstākļos veiktu

ieslodzīto uzraudzības un drošības pasākumus, kā arī pēc notikuma aktīvi iesaistījās vainīgo personu noskaidrošanā un pieteicēja aizsardzības

nodrošināšanā. Izskatāmajā lietā nav pierādījumu tam, ka kāda no /vieta/ atbildīgajām amatpersonām varēja zināt par iespējamo pieteicēja veselības

apdraudējumu, kura dēļ iestātos brīvības atņemšanas iestādes pienākums aktīvi rīkoties. Būtiski, ka pieteicējs ir vairākkārt izcietis brīvības atņemšanas

sodu, tostarp arī /vieta/ un vienmēr bijis izvietots cietuma dzīvojamā zonā un bez starpgadījumiem. Nevienā no šīm reizēm pieteicējs nav darījis zināmu, ka

jūtas apdraudēts vai kāds ieslodzītais vai ieslodzīto grupa apspiež pieteicēju, aizskar viņa intereses vai izsaka draudus. Tāda informācija /vieta/ netika

saņemta arī no citiem avotiem. Vienlaikus būtu ņemams vērā, ka 2019.gada 3.decembrī pēc atgriešanās no /vieta/, pieteicējs vērsās pie cietuma Drošības

daļas amatpersonām ar lūgumu atļaut viņam izciest brīvības atņemšanas sodu cietuma dzīvojamajā zonā, apgalvojot, ka veselības apdraudējuma vairs

nebūs.

[3.5] Attiecībā uz pieteikumā minētajiem iebildumiem par pārvaldes rīcību, atsakot pieteicējam iepazīties ar administratīvā lietas, kas tika ierosināta

pamatojoties uz pieteicēja 2020.gada 7.jūlija iesnieguma pamata, materiāliem un nenodrošinot pieteicējam valsts apmaksāto juridisko palīdzību, pārvalde

paskaidro turpmāk minēto. Izskatot šo iesniegumu, pārvalde 2020.gada 30.jūlijā sniedza pieteicējam atbildi, no kuras satura neizriet, ka iestādē ir

ierosināta administratīvā lieta, līdz ar to nebija iegūti arī pārbaudes materiāli. Tādējādi, saņemot pieteicēja 2020.gada 10.augusta iesniegumu ar lūgumu

iepazīstināt ar lietas materiāliem, pārvalde 2020.gada 19.augusta atbildē sniedza pieteicējam informāciju, ka viņa iesniegums ir tieši saistīts ar

kriminālprocesu Nr.13800010419, līdz ar to bija izskatāms Kriminālprocesa likuma kārtībā, pieteicējam vēršoties pie procesa virzītāja. Pārvalde

papildus norādīja, ka visi lietas materiāli ir procesa virzītāja rīcībā. Tādējādi pieteicējam pastarpināti tika norādīts, ka administratīvais process iestādē

netika ierosināts, līdz ar to arī lietas materiālu pārvaldes rīcībā nav. Arī pieteicēja 2020.gada 10.augusta iesniegumā izteiktais lūgums par valsts

nodrošinātās juridiskās palīdzības piešķiršanu to pašu apsvērumu dēļ tika novirzīts kriminālprocesa Nr.13800010419 virzītāja kompetencē.

Savukārt attiecībā uz pieteicēja lūgumu nodrošināt viņam valsts apmaksāto juridisko palīdzību, pārvalde norāda, ka normatīvie akti neparedz

pārvaldei kompetenci vai pienākumu piešķirt valsts apmaksāto juridisko palīdzību, izskatot attiecīgā iesniedzēja apstrīdēšanas iesniegumu. Administratīvā

procesa likums paredz, ka atsevišķos gadījumos iestāde var lemt par pirmstiesas procesā sniegtās juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanu.

[4] Tiesas sēdē pieteicējs uzturēja pieteikumā ietverto prasījumu, pamatojoties uz tajā norādītajiem apstākļiem. Savukārt pārvaldes pārstāvji tiesas

sēdē pieteikumu neatzina, pamatojoties uz lēmumā un rakstveida paskaidrojumā norādītajiem apsvērumiem.

Motīvu daļa

[5] Tiesa, noklausoties procesa dalībnieku paskaidrojumus, izvērtējot lietas apstākļus un lietā esošos pierādījumus, secina, ka pieteikums ir daļēji

apmierināms.

[6] Latvijas Republikas Satversmē paredzēts, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums (93.pants). Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas

neaizskaramību (94.panta pirmais teikums). Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret

cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam (95.pants). Tādējādi no minētajām tiesību normām izriet

valsts pienākums nepieļaut vardarbību ieslodzījuma vietās.

Konvencijas 1.pantā noteikts, ka valstis apņemas ikvienam nodrošināt konvencijā minētās tiesības un brīvības. Savukārt tās 3.pantā paredzēts, ka

nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka no

minētajām tiesību normām izriet valstu pienākums nodrošināt, lai indivīdi netiktu pakļauti spīdzināšanai, kā arī cietsirdīgai vai pazemojošai rīcībai vai

sodam – tostarp no citu indivīdu puses. Valstīm ir jānodrošina efektīva aizsardzība – jo sevišķi īpaši apdraudētām personām –, kā arī jāveic saprātīgi

pasākumi, lai novērstu apdraudējumu, par kuru amatpersonas ir zinājušas vai viņām būtu bijis jāzina. Šo pienākumu apjoms ir atkarīgs no katras lietas

konkrētajiem apstākļiem. Vienlaikus tiesa norādījusi, ka pienākums aizsargāt īpaši apdraudētus ieslodzītos neparedz amatpersonām uzlikt neiespējamu vai

pārmērīgu slogu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.gada 3.jūlija sprieduma lietā „Aleksejeva pret Latviju” 34., 35. un 37.punktu).

Ņemot vērā Konvencijas 3.pantu, Eiropas Padomes dalībvalstis ir pieņēmušas Eiropas konvenciju par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai

pazemojošas rīcības vai soda novēršanu. Minēto konvenciju ir ratificējusi arī Latvija. Saskaņā ar šīs konvencijas 1.pantu ir nodibināta Eiropas Komiteja

spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai (turpmāk – Spīdzināšanas novēršanas komiteja). Tās uzdevums ir pārbaudīt

izturēšanos pret personām, kurām atņemta brīvība, lai nepieciešamības gadījumā pastiprinātu šo personu aizsardzību pret spīdzināšanu un pret necilvēcīgu

vai pazemojošu rīcību vai sodu. Spīdzināšanas novēršanas komiteja, veicot regulāras vizītes uz dalībvalstīm, ir atzinusi, ka vardarbības izpausmes

ieslodzīto starpā ir pastāvīga parādība visās cietumu sistēmās. Tāpēc cietuma administrācijas pienākums ir nodrošināt, lai ieslodzītie tiktu aizsargāti no

citiem ieslodzītajiem, kuri viņiem vēlas kaitēt. Lai to panāktu, cietuma administrācijai ir jābūt spējīgai pienācīgi rīkoties. Tai ir jāpamana apdraudējuma

pazīmes un jābūt pienācīgi apmācītai, lai vajadzības gadījumā iejauktos. Atkarībā no apstākļiem var būt nepieciešami īpaši drošības pasākumi. Uzmanība

jāpievērš ieslodzīto izvietošanai (11.Vispārējais ziņojums par Spīdzināšanas novēršanas komitejas aktivitātēm. Strasbūra, 2001.gada

3.septembris, 27.punkts. Pieejams: http://www.cpt.coe.int/en/annual/ rep-11.htm).

Pārbaudot, vai cietuma administrācija ir veikusi nepieciešamos pasākumus ieslodzītā drošības nodrošināšanai, var būt svarīgi tas, vai valsts ir

veikusi regulārus riska novērtējumus, vai tiek veikta pietiekama ieslodzīto uzraudzība, kā arī vai ir incidenti, kas liecinātu par iespējamu risku konkrētas

personas drošībai (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.gada 27.novembra sprieduma lietā „Tautkus v. Lithuania” 54.–58.punktus). Eiropas

Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka cietuma administrācijai ir jāveic noteikti drošības pasākumi, kas risinātu problēmu ar vardarbību ieslodzīto starpā. Tas

ir sevišķi nozīmīgi gadījumos, kad ieslodzītie ir pakļauti paaugstinātam vardarbības riskam no citu ieslodzīto puses sakarā ar piederību kādai riska grupai,

piemēram, personas, kas notiesātas par seksuāla rakstura noziedzīgiem nodarījumiem, vai personas, kas ir sadarbojušās ar policiju (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2013.gada 29.oktobra sprieduma lietā „D.F. pret Latviju” 84.punktu). Turklāt no Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses izriet

arī tas, ka nav pietiekami reaģēt tikai uz konkrētiem jau notikušiem ieslodzītās personas drošības apdraudējumiem. Cietuma administrācijai ir jāveic arī

preventīvi pasākumi, lai nodrošinātu ieslodzīto personu drošību situācijās, kad ieslodzītais pieder kādai riska grupai. Piemēram, lietā „Aleksejeva pret

Latviju” Eiropas Cilvēktiesību tiesa vērtēja situāciju, kurā ieslodzītā persona bija ilggadējas cietuma darbinieces meita, tāpēc vispārīgi pastāvēja pret viņu

vērstas vardarbības risks. Šajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka valsts rīcībā nebija nekādas konkrētas informācijas par sūdzības iesniedzējas

drošības apdraudējumu. Tomēr Eiropas Cilvēktiesību norādīja, ka arī šādā situācijā valstij ir noteikti pienākumi un tāpēc ir jāvērtē, vai cietuma

administrācija ir veikusi atbilstošus pasākumus, lai reaģētu uz personas piederību vispārīgai riska grupai. Izvērtējusi visus konkrētās lietas apstākļus,

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka valsts ir veikusi visus nepieciešamos pasākumus sūdzības iesniedzējas drošības nodrošināšanai un līdz ar to sūdzības

iesniedzējas tiesību pārkāpumu nekonstatēja (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.gada 3.jūlija sprieduma lietā „Aleksejeva pret Latviju” 39. un

40.punktu).

Tādējādi valsts pienākums ir darīt visu saprātīgi iespējamo, lai nepieļautu vardarbību ieslodzīto starpā. Neveicot pienācīgus pasākumus, valsts

rīkojas prettiesiski (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2012.gada 9.jūlija lēmuma SKA-681/2012 10.punktu). Savukārt

galvenais faktors, lai noteiktu, vai valsts ir vainojama tajā, ka ieslodzītais nav aizsargāts no citiem ieslodzītajiem, kuri viņam vēlas kaitēt, ir konkrētā

incidenta apstākļi (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.gada 27.novembra sprieduma lietā „Tautkus v. Lithuania” 58.punktu).

[7] Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka 2019.gada 10.jūlijā ap plkst.23.00, veicot patrulēšanu, lai pārbaudītu dienas kārtības ievērošanu un

aizslēgtu durvis uz naktsmiera laiku, /vieta/ 2.korpusa 5.vienības mantu noliktavā uz grīdas atrasts pieteicējs ar asiņainu seju, kurš paskaidrojis, ka viņam

ar metāla stieņiem uzbrukušas divas personas maskās. Lietā nav strīda par to, ka saistībā ar šo uzbrukumu, kurā pieteicējam nodarīti miesas bojājumi

(labā augšstilba kaula lūzums, labā apakšdelma elkoņa kaula lūzums, sešu zobu lūzumi un multipli ķermeņa sasitumi), 2019.gada 11.jūlijā uzsākts

kriminālprocess Nr.13800010419 par vidēji smagu miesas bojājumu tīšu nodarīšanu. Lietā nav strīda arī par to, ka pieteicējs nepieder ne pie vienas

ieslodzīto īpašas riska grupas, kuru drošībai būtu jāpievērš īpaša uzmanība.

Lietā strīds ir par to, vai /vieta/ administrācija bija izdarījusi visu saprātīgi iespējamo, lai nepieļautu vardarbību pret pieteicēju.

Tādējādi primāri tiesa vērtēs, vai /vieta/ administrācijai bija zināma informācija par iespējamo pieteicēja drošības apdraudējumu, uz kuru tai būtu

bijis jāreaģē. Savukārt sekundāri vērtēs /vieta/ veiktos vispārīgos uzraudzības un drošības pasākumus, kas citstarp vērsti uz vardarbības novēršanu

ieslodzīto starpā.

[8] Pieteicējs uzskata, ka uzbrukumu viņam veikusi /vieta/ ar cietuma amatpersonu noklusētu piekrišanu izveidota notiesāto personu organizēta

grupa, kas pārējai daļai ieslodzīto uzspiež savus izdomātos likumus un izspiež no pārējās daļas ieslodzīto mantisku labumu, pielietojot viltu un draudot ar

vardarbību, iebiedēšanas nolūkā izdarot uzbrukumus ieslodzītajiem. Savukārt kā iemeslu uzbrukumam pieteicējs norādījis citu ieslodzīto skaudību, jo viņš

bijis nodarbināts par samaksu uz pilnu slodzi. Tāpat pieteicējs norādījis, ka par viņam gatavoto uzbrukumu /vieta/ administrāciju ir informējis ieslodzītais

/pers. E/, tomēr ieslodzītā vārdiem netika pievērsta uzmanība.

Novērtējot šos pieteicēja apsvērumus, tiesa izskatāmajā lietā negūst tiem apstiprinājumu. Pieteikumā norādes par /vieta/ it kā izveidoto notiesāto

personu organizēto grupu ir vispārīgas. Pieteicējs nav norādījis uz konkrētiem apstākļiem, kas liecinātu par šādas grupas esību un iemesliem, kādēļ tā

vērsusies tieši pret pieteicēju. Turklāt šo pieteikumu (arī citus izskatāmajā lietā saņemtos iesniegumus) nav rakstījis pats pieteicējs, bet gan cits notiesātais

– /pers. F/ (konstatējams pēc rokraksta un pieteicēja tiesas sēdē paskaidrotā), par kura rakstīto pieteicējs tiesas sēdē izteicās, ka par cietumā izveidoto

notiesāto personu organizēto grupu /pers. F/ uzrakstījis mazliet pārspīlēti, doma bijusi par saistību ar narkotikām. Tomēr grupas ietekmes uz pieteicēju

neesot, tāda bijusi /pers. E/ gadījumā (lietas 192.lapa). Savukārt vienīgais viņam veiktā uzbrukuma iemesls, kuru pieteicējs ir norādījis (arī tiesas sēdē),

bijusi skaudība par to, ka pieteicējam cietumā ir darbs, kas pats par sevi, tiesas ieskatā, nevar būt par iemeslu tīšu vidēji smagu miesas bojājumu

nodarīšanai, ņemot vērā arī to apstākli, ka pieteicējs nebūt nav vienīgais ieslodzītais, kuram /vieta/ ir darbs. Šajā daļā pieteicējs bija lūdzis nopratināt

notiesāto /pers. F/, kurš it kā zinājis visu, kas cietumā notiekot, tomēr tiesa šo lūgumu noraidīja, jo lietā nav identificējami konkrēti uz izskatāmo lietu

attiecināmi apstākļi, par kuriem viņš varētu liecināt, turklāt, ņemot vērā to, ka tieši /pers. F/ ir faktiskais pieteikuma un citu šajā lietā iesniegto iesniegumu

rakstītājs, ja viņam būtu zināmi šādi apstākļi, viņš tos būtu arī norādījis.

Attiecībā par ieslodzīto /pers. E/ un viņa rīcību saistībā ar uzbrukumu pieteicējam konstatējams, ka lietā atrodas viņa paskaidrojums, kurā /pers. E/

norādījis, ka par uzbrukumu pieteicējam iepriekš neko nav zinājis un nevienam neko nav teicis. Par pieteicēja sasišanu uzzinājis tikai tad, kad pieteicēju

pēc notikušā ievietojuši viņa kamerā (lietas 43.lapa). /vieta/ administrācija ir norādījusi, ka ieslodzītais /pers. E/ laika posmā, kad noticis uzbrukums

pieteicējam, atradies Izmeklēšanas nodaļas kamerā Nr./kamera/ un kopš ierašanās /vieta/ bija atradies tikai kamerā, dzīvojamā zonā nav bijis. Līdz ar to

/pers. E/ arī nevarēja iepriekš zināt par uzbrukumu pieteicējam (lietas 41.lapa). Savukārt pieteicējs no vienas puses bija lūdzis lietā kā liecinieku

nopratināt /pers. E/, savukārt no otras puses, kad tiesa lūdza pieteicēju pamatot /pers. E/ uzklausīšanu liecinieka statusā, viņš norādīja, ka lūgumu par

/pers. E/ nopratināšanu neuztur, jo viņš neko atšķirīgu jau paskaidrojumā norādītajam nepateiks. Tādējādi iepriekš minēto apstākļu kopums liecina par

to, ka ieslodzītais /pers. E/ par uzbrukumu pieteicējam iepriekš neko nav zinājis, līdz ar to arī nevarēja par to informēt /vieta/ administrāciju, kas attiecīgi

arī nevarēja paredzēt uzbrukumu un atbilstoši reaģēt. Tiešā tekstā to apstiprina arī pati /vieta/ administrācija, norādot, ka pieteicējs līdz 2019.gada

10.jūlijam nebija vērsies pie tās ar informāciju par iespējamām konfliktsituācijām ar citiem ieslodzītajiem, vai jebkādu citu informāciju, kas ļautu identificēt

apdraudējumu pieteicēja veselībai un dzīvībai (arī pats pieteicējs tiesas sēdē apstiprināja, ka līdz pat uzbrukumam neko par to nav zinājis, tāpēc arī nav

vērsies pie cietuma administrācijas ar lūgumu aizsargāt). Turklāt būtiski, ka pieteicējs iepriekš jau vairākkārt izcietis brīvības atņemšanas sodu, tostarp arī

/vieta/ un vienmēr bija izvietots cietuma dzīvojamā zonā bez starpgadījumiem. Ne reizi pieteicējs cietuma administrāciju nebija informējis, ka jūtas

apdraudēts no kāda ieslodzītā vai ieslodzīto grupas. Tāda informācija /vieta/ netika saņemta arī no citiem informācijas avotiem.

Ņemot vērā iepriekš minēto apstākļu kopumu, arī tiesas secinājums, ka /vieta/ administrācijai nebija zināma informācija par iespējamo pieteicēja

drošības apdraudējumu, uz kuru tai būtu bijis atbilstoši jāreaģē.

[9] Attiecībā par /vieta/ veiktajiem vispārīgiem uzraudzības un drošības pasākumiem, pārvalde norādījusi, ka /vieta/ ieslodzītie tiek izvietoti

bezkameru režīmā. Līdz ar to ieslodzītajiem ir iespēja pārvietoties savas lokālās zonas ietvaros, dienas kārtībā paredzētajā laikā. Cietuma infrastruktūras

dēļ ieslodzīto uzraudzība cietumā notiek, veicot patrulēšanu ik pēc divām stundām, nepieciešamības gadījumā arī biežāk. Patrulēšanu veic ne mazāk kā

divas amatpersonas, ik pēc divām stundām ieejot vienībā dienas un nakts laikā. Naktsmiera laikā visas dzīvojamās vienības tiek fiziski aizslēgtas. Papildus

ieslodzīto uzraudzībai tiek izmantota videonovērošana, videokameras izvietotas noteiktās vietās ārpus dzīvojamām vienībām. Savukārt nepieciešamības

gadījumā, ieslodzītājiem ir iespēja sazināties ar /vieta/ dežūrdaļu, izmantojot gaiteņos izvietotu telefonu.

Drošības nolūkos, lai konstatētu un izņemtu aizliegtus priekšmetus, vienībās regulāri tiek veiktas plānotās (vismaz divas reizes mēnesī) un

ārpuskārtas (pēc vajadzības) kratīšanas. Piemēram, laika posmā no 2019.gada janvāra līdz 2019.gada 11.jūlijam, 2., 3., un 5.vienībās kopumā veiktas

68 kratīšanas. Tāpat, lai ierobežotu aizliegto priekšmetu nonākšanu cietumā, tiek veiktas pienesumu un sūtījumu pārbaudes, tostarp ar Valsts policijas

kinologu starpniecību. /vieta/ administrācija pievērš lielu uzmanību arī īslaicīgo satikšanās organizācijai, izvērtējot ikvienu notiesātā lūgumu par satikšanās

piešķiršanu un pamatotu aizdomu par aizliegto priekšmetu iespējamu nodošanu gadījumā pieņem lēmumu par satikšanas piešķiršanu administrācijas

pārstāvja klātbūtnē. Šādā veidā /vieta/ ir samazinājusies aizliegto priekšmetu un vielu nodošanas skaits.

Aizliegto priekšmetu nodošanas mēģinājumi ar „pārmetieniem” un izmantojot tehniskus līdzekļus (piemēram, dronus), nekavējoties tiek novērsti ar

/vieta/ Apsardzes daļas starpniecību, kura nodrošina cietuma ārējas teritorijas apsardzību. Aizliegto priekšmetu un vielu kontrole notiek arī veicot cietuma

teritorijas patrulēšanu un apgaitas. Tāpat /vieta/ tiek veikti operatīvie pasākumi, lai noskaidrotu aizliegto priekšmetu un vielu, nokļūšanas avotus un

starpniekus, kuri izplata tos tālāk cietuma teritorijā. Par aizliegto vielu vai priekšmetu glabāšanu, izplatīšanu vai lietošanu, kā arī dienas kārtības un režīma

prasību neievērošanu, ieslodzītie tiek disciplināri sodīti. Savukārt jau konkrēti par uzbrukumā pieteicējam izmantotajiem metāla stieņiem tiek pieļauts, ka

tie varēja būt iegūti, pārveidojot vai pielāgojot sadzīves priekšmetus vai to daļas.

Reaģējot uz 2019.gada 10.jūlija notikumiem, pieteicējs izolēts, kā arī veikti operatīvie pasākumi, lai noskaidrotu notikuma faktiskos apstākļus un

noteiktu noziedzīgā nodarījuma iespējamos izdarītājus. Par operatīvo pasākumu rezultātiem un iespējami vainīgām personām ziņots kriminālprocesa

Nr.13800010419, kurā pieteicējs atzīts par cietušo, izmeklētājam. Veikti arī papildu pasākumi, proti, veiktas ārpuskārtas kratīšanas korpusā un lokālajā

iecirknī, būtiski samazināts metāla priekšmetu skaits, ko ieslodzītie varētu pielāgot vai pārveidot noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas nolūkā. Piemēram, no

lokālā iecirkņa izņemts sporta nodarbībām paredzētais vai pielāgotais inventārs un izvietots sportā zālē, ārpus ieslodzīto tiešās piekļuves. Tāpat /vieta/ pēc

pieteicējam veiktā uzbrukuma pastiprināta uzraudzība ražošanas zonā, kurā ieslodzītajiem ir lielākas iespējas pielāgot sadzīves priekšmetus izmantošanai

citiem mērķiem.

Tādējādi pārvalde uzskata, ka /vieta/ administrācija ir darījusi visu iespējamo, lai novecojušās infrastruktūras apstākļos veiktu ieslodzīto uzraudzības

un drošības pasākumus, kā arī pēc notikuma aktīvi iesaistījusies vainīgo personu noskaidrošanā, nodrošinot pieteicējam stingrus aizsardzības pasākumus,

lai nepieļautu atkārtotu uzbrukumu viņam vai pieteicēja ietekmēšanu, līdz brīdim, kamēr netiks noskaidrotas vainīgās personas un tās netiks sauktas pie

atbildības Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

[10] Novērtējot /vieta/ veiktos vispārīgos uzraudzības un drošības pasākumus, tiesa ņem vērā gan valsts pienākumu darīt visu saprātīgi iespējamo,

lai nepieļautu vardarbību ieslodzīto (iestādei īpaši pakļautas personas) starpā, gan arī faktiski notikušo uzbrukumu pieteicējam un tā apstākļus. Kaut arī

pārvalde uzskata, ka /vieta/ ir darīts viss saprātīgi iespējamais ieslodzīto uzraudzībai un drošībai, tomēr uzbrukums pieteicējam un tā raksturs liecina, ka

/vieta/ administrācijas veiktie pasākumi nav bijuši pietiekami, lai novērstu vardarbību ieslodzīto starpā. Savukārt norāde uz novecojušo infrastruktūru

nevar kalpot kā attaisnojums iepriekš minētā valsts pienākuma neizpildei.

Uzbrukumā pieteicējam izmantotie metāla stieņi ir ieslodzījuma vietā aizliegtie priekšmeti, tātad cietuma adminstrācija nav novērsusi to nokļūšanu

ieslodzījuma vietā vai izgatavošanu/pielāgošanu uz vietas. Tāpat arī videonovērošanas sistēma /vieta/ nav nodrošinājusi ne iespēju cietuma administrācijai

pārtraukt uzbrukumu pieteicējam, ne arī noskaidrot to veikušās personas. Līdz ar to cietuma administrācijas veiktie vispārīgie uzraudzības un drošības

pasākumi nav bijuši pietiekami, lai konkrēto vardarbību novērstu. Šo secinājumu pēc būtības apstiprina arī pati cietuma administrācija, kas pēc

uzbrukuma pieteicējam ir veikusi papildu pasākumus, būtiski samazinot metāla priekšmetu skaitu, ko ieslodzītie varētu pielāgot vai pārveidot noziedzīgo

nodarījumu izdarīšanas nolūkā (piemēram, no lokālā iecirkņa izņemts sporta nodarbībām paredzētais vai pielāgotais inventārs un izvietots sportā zālē,

ārpus ieslodzīto tiešās piekļuves), kā arī pastiprinot uzraudzību ražošanas zonā, kurā ieslodzītajiem ir lielākas iespējas pielāgot sadzīves priekšmetus

izmantošanai citiem mērķiem. Savukārt /vieta/ Drošības daļas priekšnieks /pers. C/ tiesas sēdē norādīja, ka priekšmeti, ar kuriem var nodarīt miesas

bojājumus, cietumā ir plaši pieejami, jo gultu konstrukcijas ir no metāla. Tāpat cietumā atrodas arī ražošanas teritorija-mehāniskais cehs, kurā ir pieejami

metāla priekšmeti. Turklāt pieteicējam veiktā uzbrukuma laikā dzīvojamā telpā (saucamajā pagalmā) notiesātajiem bija izveidota netieša sporta zāle ar

inventāru – hantelēm un stieņiem, ko pēc konkrētā gadījuma izņēma ārā.

Tādējādi, kaut arī izskatāmajā lietā nav iespējams konstatēt konkrētu cietuma administrācijas neveiktu vai nekvalitatīvi veiktu uzraudzības vai

drošības pasākumu, kura dēļ pieļauta vardarbība ieslodzīto starpā, tiesa secina, ka lietā konstatēto apstākļu kopums liecina par to, ka /vieta/ nebija

izdarīts viss saprātīgi iespējamais, lai nepieļautu vardarbību pret pieteicēju. Līdz ar to /vieta/ faktiskā rīcība, nenodrošinot pieteicējam drošus apstākļus

/vieta/ telpās, ir atzīstamu par prettiesisku.

[11] Administratīvā procesa likuma 92.pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai

nemantisko kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Savukārt Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 1.panta pirmā

daļa noteic, ka likuma mērķis ir nodrošināt privātpersonai Satversmē un Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par

mantisko zaudējumu vai nemantisko kaitējumu, kas tai nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko

rīcību.

Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 8.panta 1.punkts noteic, ka nemantiskais kaitējums šā likuma izpratnē ir ar iestādes prettiesisku administratīvo

aktu vai prettiesisku faktisko rīcību nodarīts fiziskās personas dzīvības, veselības, brīvības, goda un cieņas, personiskā vai ģimenes noslēpuma, citu

nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums, kā rezultātā radušās nelabvēlīgas nemantiskās sekas. Saskaņā ar šā likuma 14.pantu

nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam,

ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus

apstākļus (pirmā daļa). Nemantisko kaitējumu atlīdzina, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms kaitējuma nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā

iespējams, vai nav adekvāti, — atvainojoties vai samaksājot atbilstīgu atlīdzību (otrā daļa). Ja iestāde vai tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus,

konstatē, ka privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, nemantiskā kaitējuma patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var

būt rakstveida vai publiska atvainošanās (trešā daļa). Nemantiskā kaitējuma atlīdzību nosaka līdz 7000 euro apmērā. Ja nodarīts smags nemantiskais

kaitējums, atlīdzību var noteikt līdz 10 000 euro apmērā, bet, ja nodarīts kaitējums dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai, maksimālais atlīdzības

apmērs var būt līdz 30 000 euro (ceturtā daļa).

Tātad gadījumā, ja iestādes faktiskā rīcība atzīta par prettiesisku, ir apsverams jautājums par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu, ja atlīdzinājums

likumā noteiktajā kārtībā tiek prasīts. Taču minētais apstāklis nenozīmē, ka šis kaitējums vienmēr ir atlīdzināms naudā. Nemantisko kaitējumu nosaka

atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un

faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus (sk., piemēram, Augstākās tiesas

Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 28.februāra sprieduma SKA-45/2008 9.punktu). Turklāt administratīvo tiesu praksē konsekventi ir

atzīts, ka nemantiskais kaitējums prioritāri atlīdzināms, atjaunojot iepriekšējo stāvokli (restitutio in integrum) – tas ir atlīdzinājuma veids, kura rezultātā

pārkāpuma radītās sekas tiek likvidētas un tiek atjaunota tiesiskā situācija, kāda, visticamāk, būtu bijusi, ja prettiesiskais administratīvais akts nebūtu

izdots. Tiesai vispirms jāvērtē, vai kaitējums nav atlīdzināts ar restitūciju. Ja tiesa atzīst, ka sākotnējā stāvokļa atjaunošana ir konkrētā kaitējuma atbilstošs

atlīdzinājums, tai nav jāturpina izvērtējums attiecībā uz atlīdzinājuma noteikšanu naudā (sk. Augstākās tiesas prakses apkopojuma „Morālā kaitējuma

atlīdzināšana administratīvajās lietās”, Rīga, 2011.gads, 100.punktu). Arī pārkāpuma konstatācija pati par sevi var būt uzskatāma par atbilstīgu

atlīdzinājumu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākās lietās pat pie nopietnu pārkāpumu konstatācijas ir norādījusi, ka šāda pārkāpuma konstatācija var būt

taisnīga atlīdzība pret jebkuru morālu kaitējumu, ko cietis pieteicējs (sk. lietas Lavents pret Latviju 151.punktu). Ja privātpersonas tiesību vai ar

likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, nemantiskā kaitējuma patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt rakstveida vai publiska atvainošanās.

Savukārt, lai visa sabiedriskā dzīve nepārvērstos par tiesvedības jomu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, naudā atlīdzināms ir vienīgi būtisks morālais

kaitējums, tāds, kuru ar prasītā labuma piešķiršanu vairs nevar nedz juridiski, nedz faktiski atlīdzināt (sk. Augstākās tiesas prakses apkopojuma

„Morālā kaitējuma atlīdzināšana administratīvajās lietās”, Rīga, 2011.gads, 112.punktu).

[12] Konkrētajā gadījumā, nosakot nemantiskā kaitējuma apmēru, vērā ņemams tas, ka /vieta/ administrācijas rīcībā nebija informācijas par

iespējamo pieteicēja drošības apdraudējumu, uz kuru tai būtu bijis atbilstoši jāreaģē (pieteicējs nepieder ne pie vienas no ieslodzīto riska grupām, kuru

drošībai būtu jāpievērš īpaša uzmanība; par iespējamo uzbrukumu administrācija nebija saņēmusi informāciju ne no paša pieteicēja, ne arī no kāda cita;

pieteicējs iepriekš jau vairākkārt izcietis brīvības atņemšanas sodu, tostarp arī /vieta/ un vienmēr bija izvietots cietuma dzīvojamā zonā bez

starpgadījumiem). Tāpat vērā ņemams tas, ka /vieta/ bija veikti vispārīgie uzraudzības un drošības pasākumi (piemēram, regulāra teritorijas patrulēšana,

videonovērošanas sistēmas izveidošana, regulāras kameru kratīšanas, pienesumu un sūtījumu pārbaude u.c.), tomēr šo pasākumu apmērs un (vai)

kvalitāte nebija pietiekami, lai novērstu aizliegtu priekšmetu (metāla stieņi) nonākšanu ieslodzīto rīcībā, kas secīgi novedis pie pieteicējam nodarītajiem

miesas bojājumiem. Tādā veidā aizskartas pieteicēja Satversmes 94. un 95.pantā noteiktās tiesības uz personas neaizskaramību un cietsirdīgas vai cieņu

pazemojošas izturēšanās aizliegumu. Konkrētajā gadījumā vērā ņemams arī tas, ka pieteicēja tiesību aizskāruma gadījumā ir iestājušās kaitīgās sekas viņa

veselībai. Līdz ar to vērā ņemams arī šo seku apmērs, proti, ka pieteicējam nodarīti vidēji smagi miesas bojājumi (labā augšstilba kaula lūzums, labā

apakšdelma elkoņa kaula lūzums, sešu zobu lūzumi un multipli ķermeņa sasitumi), kas bijuši par pamatu, lai pieteicējam vismaz uz diviem gadiem (līdz

2022.gada 12.februārim) noteiktu 2.invaliditātes grupu.

Tādējādi šādos apstākļos, ņemot vērā pieteicēja aizskarto tiesību nozīmīgumu, viņam nodarītais nemantiskais kaitējums ir atzīstams par būtisku,

proti, par tādu, kas būtu atlīdzināms naudā.

[13] Nosakot nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru naudas izteiksmē, jāvadās no Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta ceturtajā daļā

noteiktajām atlīdzinājuma robežām, turklāt jāņem vērā princips, ka atlīdzinājumam ir jābūt atbilstīgam nodarītajam kaitējumam, t.i., tam ir jābūt efektīvam

tiesiskās aizsardzības līdzeklim, tam ir jābūt taisnīgam, tam ir jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības ir tikušas aizskartas, un tam ir jāattur iestāde

no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē. Tāpat jāņem vērā, ka, nosakot atlīdzinājumu, tiesa pauž valsts nostāju par aizskarto tiesību un paša tiesību

aizskāruma nozīmīgumu. Tādējādi atlīdzinājums demokrātiskā un tiesiskā valstī nedrīkst būt nesamērīgi mazs (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu

departamenta 2012.gada 20.aprīļa sprieduma SKA-92/2012 9.punktu).

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Augstākā tiesa) minētajā lietā atzīmēja, ka atlīdzinājuma apmēra noteikšanai ir

jāņem vērā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas atzītais, ka, pat ja valsts ir atzinusi cilvēktiesību pārkāpumu, bet noteikusi atlīdzinājumu, kas ir ievērojami

zemāks par minimumu, kādu Eiropas Cilvēktiesību tiesa parasti piešķir par attiecīgu pārkāpumu, persona saglabā upura statusu Konvencijas 34.panta

izpratnē. Līdz ar to, nosakot atlīdzinājumu, tiesai jāsalīdzina Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktais atlīdzinājums līdzīgās lietās un jāņem vērā ne tikai

Latvijas ekonomiskās iespējas, bet arī tas, ka atlīdzinājums par morālo kaitējumu nedrīkst būt ievērojami zemāks par minimumu, kādu noteikusi Eiropas

Cilvēktiesību tiesa salīdzināmās lietās (sk. Augstākās tiesas 2012.gada 20.aprīļa sprieduma SKA-92/2012 10.punktu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā „J.L. pret Latviju” atzinusi, ka ir noticis Konvencijas 3.panta pārkāpums, un piespriedusi iesniedzējam morālā

kaitējuma atlīdzinājumu 10 000 euro (iesniedzējs bija lūdzis piespriest viņam 15 000 latu). Šajā lietā cietuma administrācija nebija veikusi nepieciešamos

drošības pasākumus, lai garantētu drošību ieslodzītajam, kurš iepriekš bija sadarbojies ar policiju noziedzīgu nodarījumu novēršanā, tā rezultātā kameras

biedri vērsa pret viņu fizisku un seksuālu vardarbību (salauza degunu un izvaroja). Tāpat tiesa šajā lietā arī secināja, ka izmeklēšanas pasākumi, kurus

pārvalde un cietuma administrācija veica, reaģējot uz iesniedzēja sūdzību, nav uzskatāmi par neatkarīgiem un tādiem, kuru mērķis ir noskaidrot patiesos

notikuma apstākļus (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.gada 17.aprīļa sprieduma lietā „J.L. pret Latviju” 18., 82. un 87.punktu). Savukārt

lietā „D.F. pret Latviju” Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka ir noticis Konvencijas 3.panta pārkāpums, un piespriedusi iesniedzējam morālā kaitējuma

atlīdzinājumu 8000 euro (iesniedzējs bija lūdzis piespriest viņam 50 000 latu). Šajā lietā cietuma administrācija nebija veikusi nepieciešamos drošības

pasākumus, lai vairāk nekā gadu garantētu drošību ieslodzītajam, kurš iepriekš bija sadarbojies ar policiju noziedzīgu nodarījumu novēršanā, kā arī bija

apsūdzēts par seksuālu vardarbību pret nepilngadīgajiem. Tā rezultātā pieteicējs cietis no citu ieslodzīto fiziskas vardarbības (zaudējis vairākus zobus),

savukārt, lai samazinātu risku tikt pakļautam vardarbībai, iesniedzējs vairāk nekā septiņus mēnešus atteicies doties pastaigās. Turklāt šajā lietā Latvijas

valdība atzina, ka iesniedzējs atkārtoti bija lūdzis viņu pārvietot citur, jo konkrētajā cietumā viņa dzīvība un veselība bija apdraudēta (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2013.gada 29.oktobra sprieduma lietā „D.F. pret Latviju” 13., 80. un 86.punktu).

Tāpat tiesa atbilstoši tiesiskās vienlīdzības principam (sk. Augstākās tiesas 2010.gada 16.februāra sprieduma SKA-104/2010 11. – 15.punktu)

ņem vērā arī nacionālo tiesu praksi līdzīgās lietās. Tā kā tiesa nekonstatēja nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanas vērtējumu līdzīgās administratīvajās lietās,

tiesa aplūkoja Augstākās tiesas 2011.gada apkopojumu „Tiesu prakse par morālā kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā”. No šī apkopojuma

konstatējams, ka par vidēji smagu miesas bojājumu nodarīšanu (Krimināllikuma 126.panta pirmā daļa) tiesa noteikusi nemantisko kaitējumu no 711,44

līdz 7114,36 (500 – 5000 lati) euro (sk. minētā apkopojuma 21.punktu). Atsauces uz šo apkopojumu ir konstatējamas arī šā gada taisītajos

spriedumos, piemēram Vidzemes apgabaltiesas 2021.gada 20.oktobra spriedumā krimināllietā Nr.11280018420, kurā papildu izmaksātai valsts

kompensācijai 1075 euro apmērā piešķirts arī morālā kaitējuma atlīdzinājums 800 euro. Savukārt Vidzemes apgabaltiesas 2021.gada 16.marta

spriedumā krimināllietā Nr.11100014220, kurā cietušajam bija nodarīti vidēji smagi miesas bojājumi (galvas sasitums ar ādas nobrāzumu pieres apvidū,

ķermeņa sasitums ar ādas nobrāzumiem, kreisā augšstilba lūzums), secināts, ka samērīgs morālā kaitējuma kompensācijas apmērs lietā ir 3000 euro.

Novērtējot pieteicējam radīto tiesību aizskārumu un tā rezultātā viņa veselībai iestājušās kaitīgās sekas kopsakarā ar faktiskajiem un tiesiskajiem

apstākļiem, kas to raksturo, kā arī nacionālo tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas piešķirto nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu apmērus salīdzināmās

lietās, tiesa par atbilstošu pieteicējam nodarītā nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu atzīst atlīdzinājumu naudas izteiksmē, proti, 2000 euro apmērā. Pie

šāda atlīdzinājuma apmēra tiesa nonāca sekojošu spvērumu rezultātā. Pirmkārt, lai arī pieteicējam nodarītais nemantiskais kaitējums ir atzīstams par

būtisku, tomēr konkrētajos apstākļos tas nav atzīstams par smagu kaitējumu Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta ceturtās daļas izpratnē. Otrkārt,

aplūkotajās Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietās atlīdzinājums 8000 un 10 000 euro apmērā piešķirts citstarp secinot, ka cietuma administrācijai bija jāzina

par ieslodzīto piederību pie riska grupām, kuru drošībai jāpievērš īpaša uzmanība, kas pieteicēja gadījumā nav konstatējams. Tādējādi šī būtiskā atšķirība

pati par sevi nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru samazina vismaz divas reizes. Turklāt lietā „J.L. pret Latviju” Eiropas Cilvēktiesību tiesa

papildus konstatēja arī to, ka pārvalde un cietuma administrācija nav veikušas pienācīgu notikušā izmeklēšanu, bet lietā „D.F. pret Latviju”, ka iesniedzējs

drošības dēļ vairākkārt bija lūdzis viņu pārvietot citur, kas pieteicēja gadījumā nav konstatējams. Tādējādi šie apstākļi vēl vairāk samazina nemantiskā

kaitējuma atlīdzinājuma apmēru un šī salīdzinājuma rezultātā tas varētu būt robežās no 2000 līdz 2500 euro. Treškārt, nacionālo tiesu praksē vidējais

nemantiskā kaitējuma atlīdzinājums par vidēji smagu miesas bojājumu nodarīšanu ir aptuveni 3900 euro, savukārt salīdzinātajā Vidzemes apgabaltiesas

2021.gada 16.marta spriedumā, kurā gan cietušajam nebija nodarīti 6 zobu lūzumi, tas bija 3000 euro. Tomēr, vērtējot piešķirto atlīdzinājuma apmēru

krimināllietās, jāņem vērā, ka tas noteikts noziedzīgo nodarījumu izdarījušajai personai, kas pieteicēja gadījumā vismaz pagaidām nav konstatēta.

Savukārt cietuma administrācija pēc būtības ir līdzatbildīga notikušajā, jo nebija izdarījusi visu saprātīgi iespējamo, lai nepieļautu vardarbību pret

pieteicēju. Tādēļ atlīdzinājums nodarītā kaitējuma salīdzinājumā ir smazināms vismaz divas reizes un būtu nosakāms robežās no 1500 līdz 2000 euro.

Savukārt, ņemot vērā jau kopsakarā gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas, gan arī nacionālo tiesu piešķirtos atlīdzinājuma apmērus un šo lietu atšķirības no

pieteicēja gadījuma, viņa tiesību aizskāruma gadījumā nemantiskā kaitējuma salīdzināms atlīdzinājums būtu nosakāms 2000 euro apmērā.

Tiesas ieskatā, šāds nemantiskā kaitējuma atlīdzinājums ir atbilstošs pieteicēja aizskarto tiesību nozīmīgumam un nodarītā kaitējuma smagumam, tas

sniegs viņam gandarījumu, kā arī veicinās /vieta/ administrāciju un pārvaldi rīkoties, lai nepieļautu līdzīgus aizskārumus nākotnē.

[14] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par

labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu. Savukārt saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr.85 „Kārtība, kādā

administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punktu valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā

pēc pieteicēja iesnieguma saņemšanas iestādē Administratīvā procesa likuma 126.pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura

attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.

Tiesa konstatē, ka valsts nodeva 30 euro apmērā par pieteikumu par lietas ierosināšanu tiesā ir samaksāta 2020.gada 26.augustā (lietas 8.lapa).

Tā kā pieteicēja pieteikums ir daļēji apmierināts, tad no Latvijas Republikas par labu pieteicējam piespriežama viņa samaksātā valsts nodeva, atlīdzinot to

no pārvaldes budžeta līdzekļiem.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo un otro daļu, 246. – 251.pantu, 255.panta pirmo un trešo daļu, Administratīvā

rajona tiesa

nosprieda

daļēji apmierināt /pers. A/ pieteikumu.

Atzīt par prettiesisku /vieta/ faktisko rīcību, nenodrošinot /pers. A/ drošus apstākļus /vieta/ telpās.

Uzlikt par pienākumu Ieslodzījuma vietu pārvaldei viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas atlīdzināt /pers. A/ nodarīto nemantisko

kaitējumu 2000 euro apmērā.

Piespriest no Latvijas Republikas par labu /pers. A/ viņa samaksāto valsts nodevu 30 euro apmērā, atlīdzinot to no Ieslodzījuma vietu pārvaldes

budžeta līdzekļiem.

Noraidīt /pers. A/ pieteikumu pārējā daļā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās

rajona tiesas Valmieras tiesu namā.

Spriedums sastādīts 2021.gada 14.decembrī.

Tiesnesis G.Ploriņš