Court dismissed appeal against property tax decision, ruling separate rates for land and building are legally correct.

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA

Lieta Nr.A420194116

Lietas arhīva Nr. AA43-0842-17/14

ECLI:LV:ADAT:2017:1228.A420194116.2.S

SPRIEDUMS

Latvijas tautas vārdā

Rīgā 2017.gada 28.decembrī

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā:

tiesnese referente L.Vīnkalna, tiesneši I.Meldere un O.Priedītis

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. C/ pieteikumu par Rīgas domes

2016.gada 6.aprīļa lēmuma Nr.2-30/RD-16-105-ap atcelšanu, sakarā ar /pers. C/ apelācijas sūdzību par Administratīvās

rajona tiesas 2016.gada 21.oktobra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] Ar Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvaldes 2016.gada 4.marta lēmumu Nr.PIP-16-3602-ap atstāts negrozīts

2016.gada 10.februārī /pers. C/ (turpmāk – pieteicēja) sagatavotais maksāšanas paziņojums par nekustamā īpašuma nodokli

(turpmāk – arī nodoklis) 2016.gadam Nr.PIPN-16-128544-mp/PIP-16-128628-AL/5-7 (turpmāk – Maksāšanas

paziņojums).

Nepiekrītot minētajam lēmumam, pieteicēja to apstrīdēja.

[2] Ar Rīgas domes (turpmāk – Dome) 2016.gada 6.aprīļa lēmumu Nr.2-30/RD-16-105-ap (turpmāk – Lēmums)

apstrīdētais lēmums atstāts negrozīts.

Lēmumā, pamatojoties uz likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.panta pirmās daļas 1.punkta „a” apakšpunktā

paredzēto, norādīts, ka pieteicējas viedoklis, ka likums nepiešķir pašvaldībām tiesības noteikt augstāko nekustamā īpašuma

nodokļa likmes 1,5 % apmēru, nav pamatots. Dome nevar aprēķināt nodokli citādi, kā tikai saskaņā ar spēkā esošajām

tiesību normām.

[3] Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicējas pieteikums par Lēmuma grozīšanu. Pieteikumā norādīts, ka

pieteicējas sūdzība nav izskatīta pēc būtības un Domes apgalvojums par viņai piederošiem diviem atsevišķiem īpašumiem ir

nepatiess. Saskaņā Rīgas pilsētas būvvaldes /datums/aktu ekspluatācijā tika pieņemta būve, kas apvieno divus

gruntsgabalus.

Ar Maksāšanas paziņojumu pieteicējai uzliktais pienākums samaksāt nekustamā īpašuma nodokli 1040,21 euro apmērā,

tas ir, ar augstāko nodokļa likmi 1,5 % par zemi un papildus likmi 0,3 % par mājokli, kas kopā ir likumam „Par nekustamā

īpašuma nodokli” neatbilstoši liela likme – 1,8 %.

Rīgas domes 2015.gada 13.oktobra saistošo noteikumu Nr.169 „Grozījumi Rīgas domes 2015.gada 9.jūnija

saistošajos noteikumos Nr.148 „Par nekustamā īpašuma nodokli Rīgā”” (turpmāk – Saistošie noteikumi Nr.169) un Rīgas

domes 2015.gada 9.jūnija saistošo noteikumu Nr.148 „Par nekustamā īpašuma nodokli Rīgā” (turpmāk – Saistošie

noteikumi Nr.148) 3.1.1. un 7.punkts neatbilst likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.panta 1.punktam. Pieteicēja

norāda, ka nekustamā īpašuma nodokļa likmi, kas pārsniedz 1,5 % no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības,

pašvaldības piemēro tikai gadījumā, ja īpašums kā vienots veselums – zeme un ēkas, netiek uzturēts atbilstoši likumā

paredzētajai kārtībai.

Lai gan saskaņā ar likumu „Par nekustamā īpašuma nodokli” nekustamo īpašumu veido vienota objektu kopība –

zeme un mājoklis, tomēr Dome neatbilstoši likumam sadala īpašumu divās vienībās, piemērojot atsevišķi zemei augstāko

nekustamā īpašuma nodokļa likmi 1,5 % un vēl papildus ēkai – 0,3 %, kas kopā veido nesamērīgi lielo nodokļa likmi 1,8 %.

Likums „Par nekustamā īpašuma nodokli” nepiešķir pašvaldībai tiesības noteikt augstāko nekustamā īpašuma nodokļa

likmi 1,5 % un papildlikmi par vienīgo personas nekustamo īpašumu, kurā īpašnieks dzīvo. Finanšu ministrijas iesniegtajos

un pieņemtajos likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” grozījumos iekļautajam nekustamā īpašuma nodokļa likmes

koridoram no 0,2 % līdz 3 % ir noteikta 1,5 % robeža par nekustamo īpašumu kā vienotu objektu kopību, līdz kurai

pašvaldība drīkst noteikt nodokļa likmi.

Pieņemot saistošos noteikumos, Dome ir pārkāpusi likumu „Par nekustamā īpašuma nodokli”, jo konkrētajā teritorijā

pieteicējas un citu iedzīvotāju īpašumiem nav piemērojusi zemākās nekustamā īpašuma nodokļa koridora likmes 0,2 %,

0,4 %, 0,6 % līdz 1,5 % robežai sakārtotam īpašumam, bet ir piemērojusi augstāko nodokļa likmi 1,8 % apmērā.

Piemērojot augstāko un papildus nekustamā īpašuma nodokļa likmi, Dome ierobežo pieteicējas Latvijas Republikas

Satversmē (turpmāk – Satversme) noteiktās pamattiesības uz vienīgo īpašumu, jo nodoklis ir nesamērīgs un īpašumu

konfiscējošs, kā arī nav nodrošināts samērīgums. Pašvaldībai ir tiesības izdot saistošos noteikumus tikai likumā noteiktajos

gadījumos un pilnvarojuma ietvaros, un tie nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un citām augstāka spēka tiesību normām.

Eiropas Savienības valstīs saskaņā ar pamattiesības noteicošajām normām fiziskas personas vienīgajam īpašumam

nekustamā īpašuma nodokli nepiemēro, bet, ja piemēro, tad tas nav konfiscējošs un nodokļa likme nepārsniedz 0,3 %

robežu – zemei un mājoklim kopā.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 21.oktobra spriedumu pieteikums noraidīts. Spriedums pamatots šādi.

[4.1] Ar Lēmumu pieteicējai noteikts nekustamā īpašuma nodokļa samaksas pienākums par nekustamo īpašumu

/adrese A/ un /adrese B/. Lietā nav strīda, ka pieteicēja ir nekustamā īpašuma īpašniece un nodokļa maksātāja, kas atbilst

likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 2.panta pirmajai un otrajai daļai, taču pieteicēja iebilst pret tās īpašumam

piemēroto nodokļa likmi, prasot Lēmuma atcelšanu.

Lai arī lieta ir ierosināta par Lēmuma atcelšanu, atbilstoši pieteicējas argumentiem lietā ir prasījums par Lēmuma

grozīšanu, proti, par nekustamā īpašuma nodokļa likmes un līdz ar to maksājamās summas samazināšanu, nevis atcelšanu

pilnībā.

[4.2] Pieteikumā norādīts, ka pieteicējai pieder viens vienots īpašums, bet Dome maldina ar to, ka norāda, ka

pieteicējai pieder divi īpašumi.

Ieskatoties Rīgas pilsētas zemesgrāmatā, tiesa konstatējusi, ka nodalījumā Nr./numurs/ veikts ieraksts par nekustamo

īpašumu /adrese B/, kadastra Nr./numurs A/, kas sastāv no zemes gabala 810 m2 platībā, uz kura atrodas dzīvojamā māja,

kadastra apzīmējums /numurs B/. Īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu pieder tikai pieteicējai un ieraksts par

dzīvojamās mājas pievienošanu veikts, pamatojoties uz pieteicējas norādīto /datums/aktu par dzīvojamās mājas pieņemšanu

ekspluatācijā.

Savukārt nodalījumā Nr./numurs D/ veikts ieraksts par nekustamo īpašumu /Nosaukums/ ielā (numurs nav norādīts),

Rīgā, kadastra Nr./numurs C/, kas sastāv no zemes gabala 731 m2 platībā. Īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu pieder

tikai pieteicējai.

Pieteikumā norādīts, ka pieteicējai pieder viens īpašums, tomēr saskaņā ar zemesgrāmatas datiem pieteicējai pieder divi

nekustamie īpašumi, jo arī Zemesgrāmatu likuma 29.pants noteic, ka zemesgrāmatā katram patstāvīgam nekustamam

īpašumam atklāj atsevišķu nodalījumu. Tātad, ja ir divi nodalījumi, tad ir divi patstāvīgi nekustamie īpašumi, jo lietā nav

ziņu, ka pieteicēja būtu šādus ierakstus apstrīdējusi, un zemesgrāmatu ierakstiem ir publiska ticamība.

Tiesa piekritusi pieteicējai, ka zeme un ēka veido vienotu nekustamo īpašumu. Šāda izpratne izriet arī no Civillikuma

968.panta. Taču, ja ieskatās zemesgrāmatu nodalījumā Nr. /numurs/, ir redzams, ka zeme un ēka ir ierakstītas tikai tajā, jo

nodalījumā Nr./numurs D/ ieraksta par ēku nav.

Pieteicēja ir iesniegusi tiesai /datums/aktu par dzīvojamās mājas nodošanu ekspluatācijā, kurā gan ir norādīts, ka

dzīvojamā māja atrodas uz diviem zemes gabaliem, tomēr juridiski ēka ir reģistrēta tikai vienā no nodalījumiem.

Minētais ir izskaidrojams ar to, ka saskaņā ar būvniecības tiesisko regulējumu un zemes un ēkas vienotības principu

neviena ēkas daļa nedrīkst projicēties citā zemes gabalā, proti, zeme un ēka veido vienotu veselumu, kas kā tāds arī

reģistrējams zemesgrāmatā, proti, zemes gabalā uzbūvēto ēku proporcijai ir jāatbilst zemes gabala proporcijai, kas kopā

veido vienu veselumu – vienu nekustamo īpašumu.

Piemēram, nav pieļaujams, ka zemes gabals ir 1/1 domājamā daļa, bet vienlaikus šajā nodalījumā ir ierakstītas zemes

īpašniekam piederošas 2/3 domājamās daļas no dzīvojamās ēkas, bet 1/3 domājamās daļas no ēkas atrodas citā

nodalījumā. Tas veido pretrunu ar jau pieminēto Civillikuma 968.pantu par zemes un ēkas vienotību.

Tāpēc, ja ēka tiek uzbūvēta uz vairākiem zemes gabaliem, tad šādi zemes gabali ir apvienojami. Šīs lietas ietvaros nav

saprotams, kā Rīgas pašvaldības būvvalde ir pieļāvusi šādu situāciju un nav noteikusi pienākumu pirms būvniecības abus

zemes gabalus apvienot, taču minētais nav izskatāmās lietas pārbaudes objekts. Nozīme ir piešķirama tam, ka Rīgas pilsētas

zemesgrāmatu nodaļa ēkas reģistrāciju abos zemes gabalos nav veikusi. Līdz ar to, kā norādīts iepriekš, pieteicējai juridiski

ir divi īpašumi, lai arī faktiski, kā paskaidro pieteicēja, tie veido vienu nekustamo īpašumu – zemi un dzīvojamo māju.

Savukārt, ja pieteicēja izsaka iebildumus pret to, ka Maksāšanas paziņojumā zeme un ēka norādītas atsevišķi, tad šāda

kārtība izriet no likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 1.panta pirmās daļas, kas noteic, ka nekustamā īpašuma nodokļa

objekts ir zeme un ēkas, kā arī tālāko tiesību normu sistēmiska vērtējuma, no kā izriet atsevišķas nodokļa likmes katram no

apliekamajiem objektiem.

Tātad, lai arī faktiski pieteicējas īpašums ir vienots nekustamais īpašums (divi blakus esoši un nenorobežoti zemes

gabali ar ēku), juridiski pieteicējai pieder divi nekustamie īpašumi, tomēr nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas

pienākuma ietvaros katrā gadījumā aprēķinos arī zeme un ēka tiek norādītas atsevišķi, jo tām ir atšķirīgas nodokļa likmes.

Tādējādi tiesa minētajā nav konstatējusi tiesiskās kārtības pārkāpumu.

[4.3] Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.panta pirmā daļa noteic, ka nekustamā īpašuma nodokļa likmi vai

likmes no 0,2 līdz 3 % no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības nosaka pašvaldība savos saistošajos noteikumos, kurus

tā publicē līdz pirmstaksācijas gada 1.novembrim. Nodokļa likmi, kas pārsniedz 1,5 % no nekustamā īpašuma kadastrālās

vērtības, pašvaldība nosaka tikai gadījumā, ja nekustamais īpašums netiek uzturēts atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai

kārtībai. Ja pašvaldība līdz noteiktajam termiņam saistošos noteikumus nav publicējusi, nekustamā īpašuma nodokļa likme

ir:

1) 1,5 % no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības:

a) zemei,

b) ēkām vai to daļām, izņemot šīs daļas 2.punktā un šā panta 1.2daļā minētajiem nekustamā īpašuma nodokļa

objektiem,

c) inženierbūvēm;

2) dzīvojamām mājām neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav sadalītas dzīvokļu īpašumos, dzīvojamo māju daļām, telpu

grupām nedzīvojamās ēkās, kuru lietošanas veids ir dzīvošana, kā arī telpu grupām, kuru lietošanas veids ir saistīts ar

dzīvošanu (garāžām, autostāvvietām, pagrabiem, noliktavām un saimniecības telpām), ja tās netiek izmantotas saimnieciskās

darbības veikšanai:

a) 0,2 % no kadastrālās vērtības, kas nepārsniedz 56 915 euro,

b) 0,4 % no kadastrālās vērtības daļas, kas pārsniedz 56 915 euro, bet nepārsniedz 106 715 euro,

c) 0,6 % no kadastrālās vērtības daļas, kas pārsniedz 106 715 euro.

No tiesību normas saprotams, ka pašvaldība ir tiesīga ar saistošajiem noteikumiem noteikt nekustamā īpašuma

nodokļa likmes robežās no 0,2 līdz 3 %, taču augstāk par 1,5 % nodokļa likmi var noteikt tikai tad, ja nekustamais īpašums

netiek uzturēts kārtībā. Savukārt, ja pašvaldība nodokļu likmes nav noteikusi, proti, nav izdevusi savlaicīgi saistošos

noteikumus, tad piemērojamas tās likmes, ko noteic likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” normas.

Dome saistošos noteikumus ir izdevusi, un Saistošo noteikumu Nr.148 3.1.1.apakšpunkts noteic, ka nekustamā

īpašuma nodokļa likmes – 0,2 % no kadastrālās vērtības, kas nepārsniedz 57 000 euro, 0,4 % no kadastrālās vērtības

daļas, kas pārsniedz 57 000 euro, bet nepārsniedz 107 000 euro, un 0,6 % no kadastrālās vērtības daļas, kas pārsniedz

107 000 euro – piemēro dzīvokļa īpašuma sastāvā esošai ēkas daļai, kuras lietošanas veids ir dzīvošana, un šai daļai

piekrītošajai koplietošanas telpu platībai un viena dzīvokļa mājām, ja šie nekustamā īpašuma nodokļa objekti (turpmāk –

objekti) netiek izmantoti saimnieciskās darbības veikšanai, izņemot valsts, pašvaldības un pašvaldības kapitālsabiedrību

īpašumā vai valdījumā esošos objektus, fiziskām personām, ja objektā taksācijas gada 1.janvārī plkst.0.00 dzīvesvieta ir

deklarēta vismaz vienai personai, kas ir Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis, citas Eiropas Savienības dalībvalsts,

Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsonis vai persona, kas ir saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās

atļauju Latvijas Republikā, šo saistošo noteikumu 3.1punktā noteiktajā kārtībā. Pārējos gadījumos piemēro nekustamā

īpašuma nodokļa likmi 1,5 % apmērā no objekta kadastrālās vērtības. Savukārt Saistošo noteikumu Nr.148 7.punkts noteic,

ka pārējiem objektiem tiek piemērotas likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli” noteiktās likmes.

Kā redzams no likuma un saistošo noteikumu normu salīdzinājuma, pašvaldība ir pieturējusies pie likumdevēja

kārtības, vien noapaļojot summas, kas noteiktas kā robežas citai nodokļa likmes piemērošanai ēkām.

Līdz ar to pamatots ir Domes paskaidrojums, ka pašvaldības saistošie noteikumi atbilst gan tai nodokļa likmei, kas

likumā noteikta ēkai, gan zemei, jo saistošie noteikumi noteic, ka pārējos gadījumos un objektos nodokļa likme ir 1,5 %, ar

to saprotot, ka arī zemei nodokļa likme ir 1,5 %, un šī summa ir identiska tai, ko noteic likuma „Par nekustamā īpašuma

nodokli” 3.panta pirmās daļas 1.punkta „a” apakšpunkts.

Tātad pašvaldība nav izmantojusi savas tiesības un Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā nav noteikusi zemāku

nodokļa likmi zemei, kā noteikts likumā, un tā ir 1,5 %. Tiesai ir saprotamas pieteicējas iebildes, kas skar šo jomu, taču

minētais attiecināms uz likumdošanas funkcijas realizēšanu un saistošo noteikumu saturs ir deputātu balsojuma rezultāts, kas

nav pakļauts Administratīvās rajona tiesas kontrolei.

Gan no likuma, gan saistošajiem noteikumiem izriet, ka Rīgas pilsētā par zemi jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis

1,5 % no tās kadastrālās vērtības.

[4.4] Maksāšanas paziņojumā ir ietverti divi zemes gabali – /adrese B/ ar platību 810 m2, kas atbilst zemesgrāmatas

ierakstam, un /adrese A/ ar platību 731 m2, kas atbilst zemesgrāmatas ierakstam nodalījumā Nr./numurs D/.

Maksāšanas paziņojums satur tam nepieciešamās sastāvdaļas, tostarp ziņas par īpašuma kadastrālo vērtību un

piemērojamajām nodokļa likmēm.

Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.panta trešā daļa noteic, ka nekustamā īpašuma nodokli aprēķina no

nodokļa objekta kadastrālās vērtības pēc stāvokļa taksācijas gada 1.janvārī. Ja nekustamā īpašuma nodokļa objekts

Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrēts taksācijas gada laikā, nodokli aprēķina no kadastrālās

vērtības objekta reģistrācijas brīdī. Savukārt minētā likuma 4.panta pirmā daļa noteic, ka nekustamā īpašuma kadastrālo

vērtību nosaka Valsts zemes dienests atbilstoši Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma prasībām.

Veicot kadastra datu pārbaudi, tiesa ir pārliecinājusies, ka šobrīd reģistrētās ziņas par pieteicējas nekustamo īpašumu

vērtību atbilst tām, kas norādītas Maksāšanas paziņojumā.

Zemes gabala /adrese B/ kadastrālā vērtība ir 31 693 euro, kas matemātiski, piemērojot nodokļa likmi 1,5 %, dod

rezultātu 475,395 euro, kas noapaļojot ir Maksāšanas paziņojumā norādītie 475,40 euro.

Zemes gabala /adrese A/ kadastrālā vērtība ir 28 602 euro, kas matemātiski, piemērojot nodokļa likmi 1,5 %, dod

rezultātu 429,03 euro, kas atbilst Maksāšanas paziņojumā norādītajiem 429,03 euro.

Tātad pieteicējai nekustamā īpašuma nodokļa aprēķins par zemi ir veikts, ievērojot tiesību normas un matemātiski

pareizi.

Nekustamā īpašuma nodokļa aprēķinā par ēku pieteicējai piemērota likme 0,2 % un 0,4 %, jo ēkas kadastrālā vērtība ir

62 949 euro, bet likme 0,2 % tiek piemērota vērtībai daļā līdz 57 000 euro, kas matemātiski ir 114 euro. Savukārt vērtībai,

kas pārsniedz 57 000 euro, bet nepārsniedz 107 000 euro, likme ir 0,4 %, kas pieteicējas gadījumā ir aprēķināti par starpību

5949 euro (62 949 – 57 000), kas ar likmi 0,4 % veido rezultātu 23,796 euro un atbilst Maksāšanas paziņojumā norādītajiem

23,80 euro. Kopsummā par ēku pieteicējai noteikts nekustamā īpašuma nodoklis 137,80 euro.

Tātad pieteicējai nekustamā īpašuma nodokļa aprēķins par ēku ir veikts, ievērojot tiesību normas un matemātiski

pareizi.

[4.5] Pieteicēja iebilst, ka Dome nepamatoti ir noteikusi pieteicējai nekustamā īpašuma nodokļa likmi lielāku, nekā

noteic tiesību normas, proti, tādu, kādu piemēro par nesakoptu īpašumu, jo, pirmkārt, ir nepamatoti sadalīta ēka un zeme,

bet otrkārt, kopā pieteicējai piemērotās nodokļa likmes 1,5 % un 0,3 % veido neatbilstoši lielo 1,8 % nodokļa likmi (tā –

pieteikumā). Tomēr pieteicējas īpašums ir sakopts.

Tiesa uz minēto norādījusi, ka no Lēmuma un zemākas iestādes izdotajiem administratīvajiem aktiem neizriet, ka

pieteicējai būtu piemērota nodokļa likme par nesakoptu īpašumu, jo šādi apstākļi lietā nav konstatējami un nav nodibināti.

Pārbaudot pieteicējas argumentus par 1,8 % nodokļa likmes piemērošanu, tiesas sēdē noskaidrots, ka pieteicēja it kā

matemātiski nesummē nodokļa likmi ēkai un zemei, taču subjektīvi uzskata, ka Maksāšanas paziņojumā piemērotās likmes

veido kopējo likmi, kas pārsniedz atļautos 1,5 %. Šajā sakarā tiesa veikusi skaidrojumu ar piemēra palīdzību.

Ja personai pieder nekustamais īpašums, kas sastāv no ēkas un zemes, kur ēkas vērtība ir 100 euro, bet zemes vērtība

ir 900 euro, tad, piemērojot vienotu nodokļa likmi ēkai un zemei, piemēram, 1,5 %, šādai personai būtu jāmaksā nodoklis

15 euro.

Savukārt, ja ēkai piemēro nodokļa likmi 0,3 %, bet zemei 1,5 %, tad šādā gadījumā nodoklis būtu 13,80 euro (13,5

euro kā 1,5 % no 900 euro (zeme) un 0,30 euro kā 0,3 % no 100 euro (ēka)).

Tā tas ir arī pieteicējas gadījumā, ka visa īpašuma kopējā vērtība ir 123 244 euro (ēkas un divu zemes gabalu vērtību

summa), no kā 1,5 % nodokļa likme ir vairāk, nekā tad, ja par daļu 60 295 euro (divu zemes gabalu vērtību summa) likme ir

1,5 %, bet par daļu 62 949 euro (ēkas vērtība) dalīti 0,2 % un 0,4 %.

Tiesas sēdē vairākkārt šis jautājums tika analizēts un lietas izskatīšanā pieteicēja norādīja, ka viņas interesēs ir panākt,

lai tiek piemērotas zemākas likmes, jo to pieļauj likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” normas. Sakarā ar minēto tiesa šo

argumentu ir sapratusi tādējādi, ka, lai arī pieteicēja pieteikumā norāda uz to, ka viņas īpašuma nodokļa likme ir 1,8 %,

pieteicējai ir saprotams, ka šīs summas nav saskaitāmas matemātiski. Ar to pieteicēja drīzāk ilustrē, ka viņai piemērotā

nekustamā īpašuma nodokļa likme kopumā ir par augstu, proti, pieteicēja uzskata, ka nodokļa likmes Rīgas pilsētā ir pārāk

augstas, un pieteicējai, kura ir /profesija/, ir grūtības nodokli samaksāt. Pieteicēja uzskata, ka ēka un zeme, kas ir vienots

objekts, ir apliekami ar zemāko nodokļa apmēru kā personas vienīgais mājoklis.

Tiesa uz minēto norādījusi, ka valsts pārvalde un tiesa ir pakļauta likumam. Minētais nozīmē, ka ne Dome, ne tiesa

izskatāmās lietas ietvaros nevar noteikt pieteicējai citādas nekustamā īpašuma nodokļa likmes, ja tādas neparedz tiesību

normas.

Pieteicēja arī norāda, ka plānotais kadastrālās vērtības pieaugums var radīt situāciju, ka viņai īpašums tiks atsavināts

parādu dēļ, jo pieteicēja tos nevarēs samaksāt.

Tiesai ir saprotami pieteicējas apsvērumi, jo vienlīdz ir saprotams, ka kadastrālās vērtības pieaugums un spēkā esošā

aprēķinu metodika ikvienam nekustamā īpašuma nodokļa maksātājam padara arvien apgrūtinošāku šo nodokļa samaksu,

tomēr administratīvā tiesa nav tiesīga iejaukties likumdošanā un valsts attīstības politikas plānošanā, kura ir bijusi pamatā

tiem apsvērumiem, kas likuši likumdevējiem (Saeimai, pašvaldībām) izdot tiesību normas ar šobrīd spēkā esošajām

nodokļa likmēm un plānot kadastrālās vērtības pieaugumu. Minētie jautājumi pārsniedz administratīvo tiesu kompetenci.

Tādējādi tiesa atzinusi, ka nekustamā īpašuma nodoklis pieteicējai ir aprēķināts, ievērojot tiesību normu prasības, un

Lēmums nav grozāms.

[5] Pieteicēja par Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 21.oktobra spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, kas

pamatota šādi.

[5.1] Atbilstoši Domes prasībai sakārtot nekustamo īpašumu, pieteicēja nojauca /gads/ mantojumā saņemto graustu –

pussagruvušo māju, un /gads/, paņemot hipotekāro kredītu, uzbūvēja ģimenes māju un labiekārtoja apkārtni. Pieteicējas

vienīgais nekustamais īpašums, kurā deklarēta arī viņas dzīvesvieta, sastāv no diviem gruntsgabaliem, un tos apvieno

ģimenes māja, kopā veidojot vienotu objekta kopību – nekustamo īpašumu.

Atbilstoši likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli” paredzētajam nekustamā īpašuma nodokļa likme ir nosakāma ne

augstāk par 1,5 % no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības par zemi un ēku kopā. Lielāku nodokli pašvaldība noteic

tikai gadījumos, kad nekustamais īpašums kā vienots veselums netiek uzturēts atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai

kārtībai.

Saistošie noteikumi Nr.148 un Nr.169 neatbilst likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli” noteiktajam, un līdz ar to ir

pārkāptas pieteicējas tiesības uz vienīgo īpašumu un pajumti, kas garantētas Satversmes 105.pantā. Situācijas atrisināšanai

pieteicēja vērsusies arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, bet tā nelikumīgos saistošos noteikumus

nepārskatīja un neatcēla.

[5.2] Likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli” vairākkārt tiek norādīts uz to, ka nekustamo īpašumu veido vienota

objektu kopība, kas ir viens vesels kopums – zeme un mājoklis. Pretēji likumā minētajam iestādes maldina pieteicēju, jo

viņas nekustamo īpašumu sadala divās atsevišķās vienībās un piemēro atsevišķi zemei augstāko nodokļa likmi 1,5 % un

ēkai – 0,3 %, kas kopā ir 1,8 % nesamērīgi liela nodokļa likme ar sodošu raksturu.

Sabiedrība sastāv no indivīdiem un, ja atsevišķa indivīda ierobežojums ir nesamērīgs un nekustamā īpašuma nodoklis

vērsts uz nekustamā īpašuma konfiscēšanu, sabiedrības ieguvuma nav. Likuma gars un būtība, kā arī izdotais

administratīvais akts nesasniedz tā mērķi, kā arī sabiedrība nesaņem paredzētos nodokļa maksājumus.

Domes norāde, ka, grozot saistošos noteikumus un atceļot nekustamā īpašuma nodokli, pašvaldības budžeta ienākumi

tiks samazināti, ir maldinoša. Pašvaldības trīs pamatfunkcijas ir nodrošināt sabiedrisko kārtību, atkritumu izvešanu un

infrastruktūras sakārtošanu (ceļš, apgaismojums u.c.), un šo pamatfunkciju izpildei nepieciešamos finanšu līdzekļus pilnībā

sedz iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Lai gan /Nosaukums/ iela, pie kuras atrodas pieteicējas nekustamais īpašums, ir

visdārgākā nekustamā īpašuma nodokļa zona, tomēr arī tajā Dome nepilda savu pamatfunkciju un ielai Rīgas centrā nav

asfalta seguma.

Līdz ar to pieteicējas ieskatā vienīgais nekustamā īpašuma nodokļa mērķis ir vērsts uz nekustamā īpašuma

konfiscēšanu. Katrai mājsaimniecībai ir sava ienākumu robeža, un agrāk vai vēlāk – tā var tikt sasniegta, mēreni vai strauji

ceļot nodokli.

[5.3] Likumdevējs likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” grozījumos nekustamā īpašuma nodokļa likmes

koridoram no 0,2 līdz 3 % ir noteicis 1,5 % robežu par nekustamo īpašumu kā vienotu objektu kopību – zemi un mājokli,

līdz kurai pašvaldība drīkst noteikt nodokļa likmi. Dome minēto nav ievērojusi, jo pieteicējas un citu konkrētās teritorijas

iedzīvotāju sakārtotajiem nekustamajiem īpašumiem nav noteikusi zemākās nodokļa likmes, bet ir piemērojusi paaugstināto

nodokļa likmi – 1,8 % apmērā.

Pieteicējai noteiktais nekustamā īpašuma nodokļa maksājums ir nesamērīgs, jo 2008.gadā valsts noteiktais /profesija/

atalgojums bija 420 euro pirms nodokļu nomaksas. Pieteicēja par /profesija/ strādā jau 17 gadus un savus pastāvīgos

ienākumus palielināt nevar. 2016.gadā /nozare/ darbinieku reformas rezultātā /profesija/ atalgojums samazināts, un līdz ar to

pieteicējas maksātspēja – ierobežota. Savukārt Domes nekustamā īpašuma nodokļa politika ir apzināti vērsta uz tās

pašvaldības iedzīvotāju nekustamo īpašumu konfiscēšanu, kas liecina par sliktu pārvaldību.

[5.4] Pieteicēja lūdz tiesu tostarp atcelt tās Saistošo noteikumu Nr.148 un Nr.169 normas, kuras ir pretrunā ar likumā

„Par nekustamā īpašuma nodokli” noteikto, un pieņemt tādus saistošos noteikumus, kuri būtu atbilstoši Satversmei un

Eiropas Savienības valstu nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanas loģiskajiem un taisnīgajiem pamatprincipiem.

[6] Paskaidrojumos Administratīvajai apgabaltiesai Dome norāda, ka pirmās instances tiesas spriedums ir tiesisks un

pamatots. No likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 1.panta pirmajā daļā noteiktā secināms, ka zeme un ēkas tiek

uzskatītas par atsevišķiem nekustamā īpašuma nodokļa objektiem, par kuriem nekustamā īpašuma nodokļa aprēķins

veicams atsevišķi, kā arī katram nodokļa objektam ir atsevišķi piemērojama nodokļa likme. Atbilstoši minētajam pašvaldība

paziņo nekustamā īpašuma nodokļa aprēķinu par katru nodokļa objektu atsevišķi, kaut arī tas ir viens nekustamais īpašums

ar vienu kadastra numuru un ierakstīts vienā zemesgrāmatu nodalījumā.

[7] 2017.gada 16.oktobrī Administratīvajā apgabaltiesā saņemts pieteicējas lūgums lietu izskatīt mutvārdu procesā.

Lūgums pamatots ar to, ka nekustamā īpašuma nodokļa jautājums skar visus Latvijas iedzīvotājus un tā problemātika ir

aktuāla, plaši atspoguļota presē un masu saziņas līdzekļos. Lietas publiska izskatīšana veiksmīgāk risinās personas vienīgā

nekustamā īpašuma – dzīvesvietas, konfiscēšanas apturēšanu un mudinās deputātus veikt attiecīgas izmaiņas normatīvajos

aktos.

Motīvu daļa

[8] Pieteicēja lūgusi lietu izskatīt mutvārdu procesā, minēto pamatojot ar lietā izšķiramā strīda aktualitāti un to, ka tas

skar visus Latvijas iedzīvotājus.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu apgabaltiesa kā apelācijas instances tiesa

administratīvās lietas pamatā izskata rakstveida procesā. Tikai atsevišķos gadījumos, ja tiesa procesa dalībnieka izteikto

lūgumu atzīst par pamatotu, lietas izskatīšana tiek nozīmēta tiesas sēdē.

Lietas izskatīšana mutvārdu procesā varētu būt lietderīga, ja no lietā esošajiem dokumentiem nevar gūt pilnīgu

priekšstatu par izskatāmo jautājumu. Šādos apstākļos procesa dalībnieku vai atsevišķos gadījumos pat liecinieku

uzklausīšana tiesas sēdē var sekmēt pareizu izskatāmā jautājuma izlemšanu. Nosakot procesa dalībnieku tiesības ar

motivētu lūgumu lūgt apelācijas instances tiesā lietas izskatīšanu mutvārdu procesā, likumdevēja mērķis ir bijis dot iespēju

tiem prasīt, lai tiesa atkarībā no lietas sarežģītības, tiesisko un faktisko apstākļu kopuma, procesa dalībnieka subjektīvajiem

apstākļiem u.tml. īpaši apsver, vai tomēr lietā nav nepieciešams mutvārdu process (sk. Augstākās tiesas Administratīvo

lietu departamenta (turpmāk – Augstākā tiesa) 2015.gada 17.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-0245-15 5.punktu).

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 245.pantu tiesa, iztiesājot administratīvo lietu rakstveida procesā, ievēro

administratīvās lietas tiesvedības principus un procesa dalībnieku procesuālās tiesības, ciktāl to pieļauj rakstveida procesa

būtība. Starp fundamentālām procesa dalībnieku tiesībām, ko apstiprina Administratīvā procesa likuma 145.pants, ir

tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā, dot mutvārdu un rakstveida paskaidrojumus,

izteikt savus argumentus un apsvērumus, kā arī celt iebildumus pret cita administratīvā procesa dalībnieka lūgumiem,

argumentiem un apsvērumiem. Proti, procesa dalībniekiem pierādījumu iesniegšanā un paskaidrojumu sniegšanā tiek

nodrošinātas vienādas tiesības gan mutvārdu, gan rakstveida procesā (sk. Augstākās tiesas 2017.gada 7.novembra

sprieduma lietā Nr.SKA-237/2017 6.punktu ). Vienīgā atšķirība rakstveida procesam no mutvārdu procesa ir apstāklis, ka

komunikācija tiesas un procesa dalībnieku starpā notiek rakstiski, nevis tiesas sēdē (sk. Augstākās tiesas 2017.gada

7.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-237/2017 6.punktu).

Lietas izskatīšana apelācijas instancē primāri ir noteikta rakstveida procesā. Tāpēc, ja apelācijas instances tiesā procesa

dalībnieku mutvārdu uzklausīšana nav nepieciešama, lietu var izskatīt rakstveida procesā neatkarīgi no viņu vēlmēm (sk.,

piemēram, Augstākās tiesas 2014.gada 18.februāra lēmuma lietā Nr.SKA-32/2014 6.punktu).

Apgabaltiesa, pārbaudot lietas materiālus, atzīst, ka tie ir pietiekami izskatāmā jautājuma izlemšanai, un tādus apstākļus,

atbilstoši kuriem lietu būtu lietderīgi izskatīt mutvārdu procesā, nekonstatē.

Apgabaltiesa norāda, ka procesa veida noteikšanā nevar būt izšķiroša izskatāmās lietas iespējama aktualitāte

sabiedrībā. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 108.2panta pirmajai daļai tiesas nolēmums ir pieejams administratīvā

procesa dalībniekiem, kā arī likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ikvienai citai personai, jo atbilstoši minētā panta otrajai

daļai tiesas spriedumu publicē mājaslapā internetā. Tiesu portālā ir vispārpieejama sabiedrībai svarīga un interesējoša tiesu

prakse, tostarp būtiskas judikatūras atziņas noteiktos tiesību jautājumos.

Pamatojoties uz minēto, pieteicējas lūgums izskatīt lietu mutvārdu procesā ir noraidāms, un saskaņā ar Administratīvā

procesa likuma 245. un 304.panta pirmo daļu lieta tiek izskatīta rakstveida procesā.

[9] Novērtējusi lietā esošos pierādījumus, apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība nav pamatota, bet pieteikums ir

noraidāms.

[10] Apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus un

pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pietiekams, līdz ar to apgabaltiesa saskaņā ar

Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas lietas apstākļu konstatējumam un

sprieduma motivācijai, to neatkārtojot, ciktāl apgabaltiesa [11] nenorādīs atšķirīgus secinājumus.

[11] Apgabaltiesa nepiekrīt pirmās instances tiesas [4.1] norādītajam secinājumam, ka pieteikuma priekšmets ir

Lēmuma grozīšana.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 253.panta trešo daļu likumā paredzētajos gadījumos tiesa var grozīt

administratīvo aktu un noteikt konkrētu tā saturu. Līdz šim likumdevējs nav pieņēmis tādas speciālās tiesību normas, ar

kurām tiesai būtu piešķirtas tiesības grozīt administratīvo aktu un noteikt konkrētu tā saturu (sk. Satversmes tiesas

2017.gada 22.decembra sprieduma lietā Nr.2017-08-01 11.punktu).

Līdz ar to pirmās instances tiesai nebija pamata grozīt pieteikumā atbilstoši Administratīvā procesa likuma 184.panta

pirmās daļas 1.punktam izteikto pieteikuma priekšmetu par Lēmuma atcelšanu un pašai noteikt tādu pieteikuma priekšmetu,

kāds tiesību normās šās kategorijas lietā atbilstoši Administratīvā procesa likuma 253.panta trešajai daļai nav paredzēts.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 253. panta pirmo daļu tiesa, ja tā pieteikumu par personai nelabvēlīga

administratīvā akta atcelšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu atzīst par pamatotu, attiecīgo administratīvo aktu atceļ daļā vai

pilnībā vai kādā tā daļā vai atzīst par spēkā neesošu.

Līdz ar to lieta ir izskatāma par pieteikumā norādīto pieteikuma priekšmetu – Lēmuma atcelšanu.

[12] Par apelācijas sūdzības argumentiem apgabaltiesa norāda, ka tie nav pamatoti, un tos jau ir pareizi novērtējusi

pirmās instances tiesa.

Saskaņā ar likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.panta pirmo daļu nekustamā īpašuma nodokļa likmi, kas

pārsniedz 1,5 % no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības, pašvaldība nosaka tikai gadījumā, ja nekustamais īpašums

netiek uzturēts atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai. Ja pašvaldība līdz noteiktajam termiņam saistošos

noteikumus nav publicējusi, nekustamā īpašuma nodokļa likme ir 1,5 % no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības.

No minētā panta normām izriet tas, ka īpašuma, kurš ir uzturēts atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai,

nodokļa likme ir tieši 1,5 % apmērā no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības, un mazāku nodokļa likmi (minimālā likme –

0,2 % no kadastrālās vērtības) var noteikt pašvaldība, izdodot saistošos noteikumus.

Dome saistošos noteikumus ir izdevusi, un, pretēji pieteicējas viedoklim, pašvaldībai deleģējums ir noteikts likumā

“Par nekustamā īpašuma nodokli”. Lietā iestāde ir pamatoti piemērojusi spēkā esošos Saistošos noteikumus Nr.148, kuri

izdoti saskaņā ar likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 1.panta otrās daļas 9.1punktu, 2.1daļu, 3.panta pirmo daļu, 1.4,

1.5, 1.6daļu un 9.panta otro daļu.

Dome saistošajos noteikumos nav paredzējusi samazinātu nodokļa likmi par zemi.

[13] Pieteicēja uzskata, ka Domei bija pienākums noteikt mazākas nodokļa likmes par likuma “Par nekustamā īpašuma

nodokli” 3.panta pirmajā daļā norādītajām. Pieteicēja apelācijas sūdzībā izteikusi arī prasījumu atcelt tās Saistošo

noteikumu Nr.148 un Nr.169 normas, kuras ir pretrunā ar likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli” noteikto, un pieņemt

tādus saistošos noteikumus, kuri būtu atbilstoši Satversmei un Eiropas Savienības valstu nekustamā īpašuma nodokļa

piemērošanas loģiskajiem un taisnīgajiem pamatprincipiem.

Apgabaltiesa norāda, ka pašvaldību saistošo noteikumu atcelšana nav administratīvās tiesas likumā noteiktajā

kompetencē, turklāt apgabaltiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 302.panta otrajai daļai izskata tikai tos

prasījumus, kuri izskatīti pirmās instances tiesā.

Kā redzams no lietas materiāliem, Administratīvās rajona tiesas tiesnese ar 2016.gada 25.aprīļa lēmumu atteikusi

pieņemt pieteicējas pieteikumu daļā par attiecīgo saistošo noteikumu atcelšanu un to vietā Domei uzlikt pienākumu pieņemt

cita satura saistošos noteikumus. Lēmums minētajā daļā ir stājies spēkā, jo pieteicēja nav izmantojusi tiesības to pārsūdzēt

Augstākajā tiesā, kas bija norādīts arī šajā lēmumā.

Līdz ar to apgabaltiesa lietu izskatīja savas kompetences ietvaros apjomā, kādā lieta ir ar minēto tiesnese s lēmumu

ierosināta.

[14] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 104.panta trešo daļu, ja tiesa atzīst, ka pašvaldību saistošie noteikumi

neatbilst Ministru kabineta noteikumiem vai likumam, vai Ministru kabineta noteikumi neatbilst likumam, vai iekšējais

normatīvais akts neatbilst ārējam normatīvajam aktam vai tieši piemērojamam vispārējam tiesību principam, tā attiecīgo

tiesību normu nepiemēro.

Apgabaltiesai nav pamata uzskatīt, ka Saistošie noteikumi Nr.148, kuri grozīti ar Saistošajiem noteikumiem Nr.169, nav

atbilstoši augstāka juridiska spēka tiesību normām jo, kā tika konstatēts, tie ir izdoti atbilstoši likuma “Par nekustamā

īpašuma nodokli” 3.panta pirmajā daļā norādītajām nodokļa likmēm. Tādējādi par likmju robežām likumdevējs ir izteicis

savu gribu, un Saistošie noteikumi Nr.148 seko šīm likmēm.

Turklāt, ja izskatāmajā lietā nepiemērotu Saistošos noteikumus Nr.148, nodokļa apmērs būtu tāds pats, jo pieteicējai

nodokļa apmērs būtu jānosaka atbilstoši likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 3.panta pirmajai daļai.

Līdz ar to Saistošie noteikumi Nr.148 Lēmumā bija piemērojami, un tie piemēroti pareizi.

[15] Tādējādi Dome Lēmumu ir pieņēmusi atbilstoši likuma deleģējumam atbilstošiem saistošajiem noteikumiem. Pret

pieteicēju nav pieļauta atšķirīga attieksme attiecībā pret citiem nodokļu maksātājiem, jo nodoklis aprēķināts precīzi saskaņā

ar tiesību normām un matemātiski precīzi.

[16] Papildus apgabaltiesa norāda, ka atbilstoši varas dalīšanas principam administratīvā akta izdošana ir iestādes

kompetencē. Savukārt tiesas kompetencē ir lemšana par administratīvā akta tiesiskumu. Pat veicot valsts pārvaldes

darbības kontroli gadījumā, kad iestādei piešķirta rīcības brīvība, tiesa parasti nevar iestādei norādīt pareizāko rīcības

veidu, jo tā būtu iejaukšanās valsts pārvaldes darbībā. Izņēmuma gadījumi ir tie, kad iestādei nav rīcības brīvības. Visos

pārējos gadījumos tiesai jāpārbauda, vai nav pieļautas rīcības brīvības izmantošanas kļūdas – tās pārsniegšana,

neizmantošana, nepareiza izmantošana vai procesuālo prasību neievērošana (sk.: Briede J., Danovskis E., Kovaļevska A.

Administratīvās tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 34. un 260. lpp.).

Administratīvajam procesam vienlaikus jānodrošina gan personas aizsardzība pret izpildvaras prettiesisku rīcību, gan

jāīsteno varas dalīšanas princips attiecībās starp izpildvaru un tiesu varu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 22. decembra

sprieduma lietā Nr.2017-08-01 13.1.punktu).

No minētajām atziņām izriet, ka pat tādā gadījumā, ja administratīvais akts nebūtu balstīts uz saistoši noteiktu

piemērošana vienādi pret visiem nodokļa maksātājiem pašvaldībā, kā tas ir nekustamā īpašuma nodokļa gadījumā, bet būtu

izdots iestādes rīcības brīvības ietvaros, proti, ja saistošie noteikumi noteiktu nevis konkrētu nodokļa likmi, bet amplitūdu,

arī tādā gadījumā nodokļa likmes noteikšana katrā konkrētā gadījumā ietvertos iestādei piešķirtās rīcības brīvības ietvaros.

Arī tādā gadījumā tiesas rīcības brīvība neietvertu izdarīt lietderības apsvērumus iestādes vietā.

Vēl jo vairāk šādus apsvērumus tiesa nevar izdarīt gadījumā, ja iestāde ir pieņēmusi obligāto administratīvo aktu,

ievērojot likumdevēja gribu.

[17] Nav pamatots pieteicējas arguments, ka viņas īpašumam, kuru veido zemes un ēka, piemērota nodokļa likme 1,8

%. Tas neizriet no lietas faktiskajiem apstākļiem. Pareizs un pietiekams skaidrojums ar piemēriem šajā jautājumā ir ietverts

pirmās instances tiesas spriedumā, kuram apgabaltiesa pievienojās.

Kārtība, ka nodoklis tik aprēķināts atsevišķi zemei un atsevišķi dzīvojamai mājai, ir noteikta likumā. Proti, saskaņā ar

likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 1.panta pirmo daļu nekustamā īpašuma nodokļa objekts ir zeme un ēkas, un arī

citas tiesību normas norāda uz nodokļa noteikšanas kārtību katram no nekustamā īpašuma nodokļa objektiem, tostarp

zemei un ēkām.

Pieteicēja nepamatoti summē nodokļa likmes zemei un dzīvojamai mājai. Katrā no aprēķiniem, kas atbilst likuma “Par

nekustamā īpašuma nodokli” 3.panta pirmajai daļai, ir ņemta vērā attiecīgā objekta kadastrālā vērtība un tiesību normās

noteiktās nodokļa likmes.

Pirmās instances tiesa pareizi konstatējusi, ka nodokļa likmes dzīvojamām mājām Saistošajos noteikumos Nr.148 ir

noteiktas teju tādas pašas kā likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 1.panta pirmajā daļā noteiktās, vien noapaļojot par

labu nodokļa maksātājiem summas, kas noteiktas kā robežas citai nodokļa likmes piemērošanai ēkām. Maksāšanas

paziņojumā nekustamā īpašuma nodokļa aprēķinā par ēku pieteicējai piemērota likme 0,2 % un 0,4 %, jo ēkas kadastrālā

vērtība ir 62 949 euro, bet likme 0,2 % tiek piemērota vērtībai daļā līdz 57 000 euro, kas matemātiski ir 114 euro. Savukārt

vērtībai, kas pārsniedz 57 000 euro, bet nepārsniedz 107 000 euro, likme ir 0,4 %, kas pieteicējas gadījumā ir aprēķināti par

starpību 5949 euro (62 949 – 57 000), kas ar likmi 0,4 % veido rezultātu 23,796 euro un atbilst Maksāšanas paziņojumā

norādītajiem 23,80 euro. Kopsummā par ēku pieteicējai noteikts nekustamā īpašuma nodoklis 137,80 euro. Tādējādi

secināms, ka pieteicējai nekustamā īpašuma nodokļa aprēķins ne tikai par zemi, bet arī par ēku ir veikts, ievērojot tiesību

normas un matemātiski precīzi.

[18] Šādos apstākļos pieteikuma apmierināšanai nav pamata, jo Lēmumu nav pamata atcelt ne pilnībā, ne kādā tā daļā.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda:

Noraidīt /pers. C/ pieteikumu par Rīgas domes 2016.gada 6.aprīļa lēmuma Nr.2-30/RD-16-105-ap atcelšanu.

Spriedumu viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu

departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente (personiskais paraksts) L.Vīnkalna

Tiesneši (personiskais paraksts) I.Meldere

(personiskais paraksts) O.Priedītis