Legislator Case Law & Legislation
C04238909 / PAC-0436-13 AI generated

Court dismissed guarantee contract invalidity claim due to plaintiff's own fault in misrepresentation.

Case Number C04238909 / PAC-0436-13
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Supreme Court dismissed the plaintiff's appeal seeking to declare a guarantee contract void. The plaintiff argued the bank and third party fraudulently induced her signature by falsely claiming she was already liable for the borrower's debts, while concealing her own poor creditworthiness. The court ruled that the plaintiff failed to prove the required elements of fraud and that her own negligence in signing the contract without reading the terms constituted an unforgivable fault under civil law. Consequently, the lower court's decision to uphold the contract was affirmed, and the plaintiff was ordered to pay court costs.

Legislator headnote

AI generated

Civil Law Section 1443; Civil Procedure Law Section 93: A party's own fault in entering a contract precludes claims of fraud-induced invalidity when the party knowingly or negligently signs without verifying terms.

Keywords

AI generated
guarantee contract invalidity fraudulent misrepresentation unforgivable fault civil procedure burden of proof negligent signature

Cited Legislation

AI generated
Civil Law Section 1443
Civil Law Section 1458
Civil Procedure Law Section 93
Civil Procedure Law Section 94
Civil Procedure Law Section 97
Civil Procedure Law Section 39
Civil Procedure Law Section 430
Civil Procedure Law Section 432
Civil Procedure Law Section 433
Civil Procedure Law Section 434
Civil Procedure Law Section 204.1

Cited Case Law

AI generated
K.Balodis. Ievads Civiltiesībās. – R: Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, 2007
AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

Lietas Nr. C04238909

Lietas arhīva Nr. PAC-0436-13

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā, 2013.gada 5.decembrī

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta:

tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese I.Ozola,

tiesneses I.Grauda un Ļ.Kušnire

ar sekretārēm S.Cini un S.Šadursku

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu /pers. G/ prasībā pret AS „UniCredit Bank” ar trešajām personām SIA „Estmāra” un /pers. H/ par

galvojuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu sakarā ar /pers. G/ apelācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas

kolēģijas 2011.gada 22.septembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] /pers. G/ (pirms uzvārda maiņas– /uzvārds/) 2008.gada 16.decembrī Rīgas apgabaltiesā cēlusi prasību pret AS „UniCredit Bank”

par galvojuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu.

2007.gada 14.decembrī starp /pers. G/ un AS ,,UniCredit Bank" noslēgts Galvojuma līgums Nr.AA 14.12.2007/G kā nodrošinājums

2007.gada 14.decembrī starp AS ,,UniCredit Bank" un SIA „Estmāra” noslēgtajam aizdevuma līgumam Nr.E 14.12.2007/L par

aizdevumu EUR 360 000 apmērā.

Pirms galvojuma līguma parakstīšanas prasītāja netika iepazīstināta ar aizdevuma līgumu. Galvojuma līgumu parakstīja, jo bankas

menedžere /pers. L/ nepatiesi apgalvoja, ka tā kā prasītāja bija iepriekš galvojusi par /pers. H/ iepriekšējām kredītsaistībām, kuras ar

aizdevuma līgumu pārņem SIA „Estmāra”, kuras īpašnieks ir /pers. H/, tad uz prasītāju pāriet arī pienākums galvot par SIA „Estmāra”

aizdevuma līgumu.

Prasītāja bija galvojusi AS „UniCredit Bank” par /pers. H/ iepriekšējām kredītsaistībām, jo ar /pers. H/ bija kopdzīve un faktiski laulāto

attiecības, arī viņš prasītājai nepatiesi apgalvoja, ka galvojums par iepriekšējām kredītsaistībām ir pamats pienākumam galvot par

SIA „Estmāra” aizdevuma līgumu. Neilgi pēc galvojuma līguma parakstīšanas /pers. H/ attieksme pret prasītāju izmainījās, vairs

neizrādot ieinteresētību turpināt kopdzīvi.

Prasītāja uzskata, ka AS „UniCredit Bank” pieprasījumam, lai viņa uzņemas galvinieka saistības, nav bijis pamats. To apliecina arī

fakts, kas bija zināms AS „UniCredit Bank”, ka uz galvojuma līguma parakstīšanas brīdi prasītājas kredītspēja nebija pietiekoša, lai

vispār varētu galvot par šāda apmēra aizdevumu, jo uz galvojuma līguma parakstīšanas brīdi prasītāja bija bezdarbniece, kurai bija

savas personīgās kredītsaistības.

Prasības pieteikumā norādīts, ka prasītājai tikai uz prasības pieteikuma iesniegšanas brīdi kļuva zināmi aizdevuma līguma

nosacījumi, kā arī viņa sapratusi, ka galvojuma līguma noslēgšana notikusi negodīgi ar viltu gan no AS „UniCredit Bank” puses, gan no

/pers. H/ puses. Galvojuma līgums ir bijis pretējs prasītājas interesēm un bija neiespējami to izpildīt, ņemot vērā prasītājas materiālās

un finanšu iespējas uz galvojuma līguma parakstīšanas brīdi.

Uzskata, ka AS „UniCredit Bank” ar viltu, negodīgiem līdzekļiem, prettiesiski prasītāju maldinot, piedabūja noslēgt galvojuma līgumu,

jo par it kā esošu pienākumu uzņemties galvinieka saistības par aizdevuma līgumu starp AS „UniCredit Bank” un SIA „Estmāra”,

prasītāju pārliecināja AS „UniCredit Bank” menedžere /pers. L/, un tāpēc prasītājai neradās pat aizdomas, ka tiek ļaunprātīgi

maldināta.

Prasītāja uzskata, ka ir maldināta Civillikuma 1445.panta izpratnē, jo, ja būtu iepazīstināta ar pirms galvojuma līguma noslēgto

aizdevuma līgumu, tad, vadoties no aizdevuma līguma 2.1.punkta, prasītāja redzētu, ka 2007.gada 14.decembra aizdevuma līgums

Nr.E 14.12.2007/L ir pilnīgi jauns darījums, kurš izbeidz /pers. H/ kredītsaistības pret AS „UniCredit Bank” un līdz ar to izbeidzas arī ar

prasītāju par šīm saistībām noslēgtais iepriekšējais galvojuma līgums, jo, pamatojoties uz Civillikuma 1711.pantu, 2007.gada

14.decembra aizdevuma līgums Nr.E 14.12.2007/L ir atcēlējlīgums, kas nāk par labu arī prasītājai kā galviniekam un līdz ar kuru,

pamatojoties uz Civillikuma 1712.pantu prasītāja iepriekšējais galvojums izbeidzas.

AS „UniCredit Bank” savas tiesības un pienākumus nav pildījusi pēc labas ticības, un ir rīkojusies nolaidīgi aizdevuma izsniegšanā,

pieprasot galvojumu no prasītājas, neņemot vērā materiālā un finanšu stāvokļa neatbilstību un faktisko nespēju uzņemties šāda

apmēra saistības un rīkojusies nolaidīgi izsniegtā aizdevuma piedziņā no SIA „Estmāra”.

SIA „Estmāra” kopš 2007.gada 28.decembra kavēja aizdevuma atmaksu un pēc SIA „Estmāra” publiski pieejamās bilances un gada

pārskata varēja secināt, ka SIA „Estmāra” likviditātes rādītāji liecina, ka tā nespēs dzēst savas īstermiņa saistības.

Pēc attiecību pārtraukšanas ar /pers. H/ prasītāja atklāja, ka /pers. H/ izmantoja viņas uzticēšanos, lai piedabūtu galvot par SIA

„Estmāra” aizdevuma līgumu. Prasītāja mutiski lūgusi AS „UniCredit Bank” atbrīvot viņu no galvinieka saistībām.

Prasītāja brīdinājusi AS „UniCredit Bank”, ka SIA „Estmāra” negrasās atmaksāt aizdevumu, un lūgusi uzsākt aizdevuma piedziņu,

piedziņu vēršot uz ieķīlāto nekustamo īpašumu, kā arī vēlreiz mutiski lūgusi atbrīvot no galvinieka saistībām.

Pamatojoties uz aizdevuma līguma 14.1.punktu, tā b) apakšpunktu AS „UniCredit Bank” bija tiesības vienpusēji atkāpties no līguma,

taču tas netika darīts, un tikai 2008.gada 15.oktobrī prasītāja saņēmusi AS „UniCredit Bank” ar 2008.gada 10.oktobri datēto vēstuli

par aizdevuma līguma Nr.E 14.12.2007/L noteikumu izpildi, kurā apliecināts, ka SIA „Estmāra” kredītsaistības nepilda jau no

2007.gada 28.decembra un kopējā parāda summa uz 2008.gada 10.oktobri sastāda EUR 377 168,18.

2009.gada 24.februārī prasītāja rakstiski noformējusi iesniegumu, kurā lūgusi AS „UniCredit Bank” atbrīvot viņu no galvojuma līguma

saistībām.

2009.gada 27.februārī prasītāja nosūtījusi AS „UniCredit Bank” ierakstītu vēstuli, kurā, atsaucoties uz Civillikuma 1445. un 1714.pantu,

lūgusi labprātīgi noslēgt vienošanos par galvojuma līguma atcelšanu.

AS „UniCredit Bank” nav labprātīgi atcēlusi galvojuma līgumu, un prasītāja uzskata, ka ir ar viltu piedabūta noslēgt galvojuma līgumu, ir

prettiesiski maldināta, kā arī AS „UniCredit Bank” ir pieļāvusi rupju nolaidību.

Prasība pamatota uz Civillikuma 1440., 1445., 1459., 1461., 1711., 1712. un 1714. pantu.

[2] AS „UniCredit Bank” rakstveida paskaidrojumus uzskata, ka prasība ir nepamatota un noraidāma.

Norādīts, ka SIA ,,Estmāra” iesniedza bankai pieprasījumu aizdevuma saņemšanai un saistību nodrošināšanai tika piedāvāta

hipotēkas reģistrācija uz nekustamo īpašumu ,,Dižmaļi", kā arī /pers. H/ un /pers. G/ galvojums. Ņemot vērā aizņēmēja iesniegto

informāciju, banka izvērtēja iesniegtos dokumentus, kā arī atbilstoši Kredītiestāžu likuma 52.pantam, izvērtēja SIA ,,Estmāra" spēju

pildīt līgumā noteiktās saistības un pieņēma lēmumu apstiprināt aizdevuma izsniegšanu SIA ,,Estmāra".

2007.gada 14.decembrī bankā ieradās SIA ,,Estmāra" valdes priekšsēdētājs un galvinieks /pers. H/, kā arī galviniece /pers. G/, lai

noslēgtu ar AS „UniCredit Bank 2007.gada 14.decembra aizdevuma līgumu Nr.E 14.12.2007/L, 2007.gada 14.decembra galvojuma

līgumu VD 14.12.2007/G un 2007.gada 14.decembra galvojuma līgumu AA 14.12.2007/G. Pirms līgumu parakstīšanas gan SIA

,,Estmāra" valdes priekšsēdētājam un galviniekam /pers. H/ un galviniecei /pers. G/ tika izsniegti AS „UniCredit Bank” sagatavotie

līgumu projekti, lai vēl pirms parakstīšanas varētu iepazīties ar visu, tai skaitā, arī aizdevuma līgumu saturu. Līdz ar to prasītājas

apgalvojums, ka viņa pirms galvojuma līguma parakstīšanas netika iepazīstināta ar aizdevuma līgumu, ir nepatiess.

Galvojuma līgums, ar kuru prasītāja galvoja par aizņēmēja saņemtā aizdevuma atmaksu, tika noslēgts 2007.gada 14.decembrī, kad

galviniece bija ieradusies AS „UniCredit Bank” kopā ar /pers. H/, kā arī klienti tika iepazīstināti ar visu līgumu projektiem un bija dota

iespēja izteikt savus iebildumus, ierosinājumus līgumu projektu grozījumiem pirms to parakstīšanas, ko ne /pers. H/, ne arī galviniece

nevēlējās.

Prasītājas arguments, ka pēc galvojuma līguma parakstīšanas izmainījās /pers. H/ attieksme pret galvinieci neiztur kritiku, jo AS

„UniCredit Bank” neiedziļinās un tai nav pienākums pie līgumu parakstīšanas pārliecināties par līdzēju savstarpējo attiecību kvalitāti.

Turklāt, šāda galvenā parādnieka un galvinieka attiecību pasliktināšanās vai izbeigšanās atbilstoši Civillikumam nevar kalpot par

pamatu darījuma atzīšanai par spēkā neesošu.

AS „UniCredit Bank” bankas darbinieki nav rīkojušies mērķtiecīgi vai ietekmējuši galvinieci, lai viņu piedabūtu darboties pretēji

galvinieces interesēm. Bankai šāda rīcība nav pieņemama un AS „UniCredit Bank” darbinieki nekad šādi nedarbojas, lai piedabūtu

kādu uzņemties saistības pret AS „UniCredit Bank”. Aizdevuma līguma parakstīšana, to neizlasot vai arī uzklausot kādu trešo personu

skaidrojumus vai apgalvojumus, nav pamats līguma atzīšanai par spēkā neesošu un tikai šāds prasītājas apgalvojums, proti, tas, ka

pati galviniece, ņemot vērā attiecības ar /pers. H/, nav izlasījusi pietiekami rūpīgi visus līgumu projektus, nevar kalpot par pamatu

galvojuma līguma atzīšanai par spēkā neesošu (Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2005.gada 5.oktobra spriedums lietā

Nr.SKC-607).

Nepamatots ir prasītājas apgalvojums, ka AS „UniCredit Bank” nav savas tiesības un pienākumus pildījusi pēc labas ticības, un ir

rīkojusies nolaidīgi aizdevuma izsniegšanā, pieprasot galvojumu no galvinieces, neņemot vērā galvinieces materiālā un finanšu

stāvokļa neatbilstību un faktisko nespēju uzņemties šāda apmēra saistības.

Pretēji apgalvojumiem, galviniece pati, vēl pirms aizdevuma izsniegšanas, saskaņā ar aizdevuma līgumu iesniedza AS „UniCredit

Bank” 2007.gada 26.novembrī Valsts ieņēmumu dienesta izsniegtu izziņu, no kuras satura AS „UniCredit Bank” bija pamats uzskatīt

galvinieces finanšu stāvokli par atbilstošu, lai uzņemtos šādas saistības. Informāciju par savām kredītsaistībām citās kredītiestādēs

bija jāsniedz klientam, ņemot vērā, ka Latvijas Bankas kredītu reģistrs, kur bankām ir iespēja pārliecināties par personas

kredītsaistībām citās kredītiestādēs, sāka darbu tikai 2008.gada 1.janvārī. Tieši prasītāja ir rīkojusies pretēji Civillikuma 1.pantam,

kas nosaka, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības, sniedzot AS „UniCredit Bank” maldinošu informāciju par

galvinieka ienākumiem un nodarbinātību.

Nepamatots ir prasītājas uzskats un apgalvojums, ka šādā gadījumā AS „UniCredit Bank”, proti, galvenā parādnieka saistību

neizpildes gadījumā, būtu labprātīgi jāatceļ galvojuma līgumi, tai skaitā arī galvinieces galvojuma līgums, kas ir noslēgti tieši ar mērķi

nodrošināt galvenā parādnieka no aizdevuma līguma izrietošās saistības.

Prasītājas galvenais arguments par /pers. H/ attieksmi pirms un pēc līgumu parakstīšanas uzskatāms par tādu apstākli, kuru ikviens

varēja un viņam vajadzēja noskārst, vai pretējā gadījumā, ja līdzēji nav pārliecināti par savstarpēju uzticēšanos un savas rīcības

pareizību, šādu līgumu parakstīšana nav atzīstama par trešo personu viltu vai tīšu līdzēja maldināšanu, bet gan par pašas saistītās

personas vieglprātību, kas noteikti nevar kalpot par pamatu galvojuma līguma atzīšanai par spēkā neesošu.

[3] 2010.gada 25.oktobrī AS „UniCredit Bank” iesniegusi paskaidrojumus, papildus norādījusi, ka 2010.gada 20.maijā Rīgas

apgabaltiesā izskatītas civillietas par tiesu izpildītājas izsoles akta apstiprināšanu. Neviens nav izteicis nekādas pretenzijas attiecībā

uz izsoli. Banka ievesta nekustamā īpašuma valdījumā. Norāda, ka kopējā parāda summa uz 2010.gada 28.jūliju ir Ls 274632,30.

Banka nepiekrīt, ka galvojuma saistības ir izbeigušās. Saskaņā ar Civillikuma 1698.pantu, galvinieks atbild ne vien par pašu galveno

parādu, bet arī par tā blakus prasījumiem, parādnieka vainas vai nokavējuma dēļ nodarītajiem zaudējumiem un tiesu izdevumiem, līdz

ar to nav iespējams izbeigt tiesvedību.

[4] Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2011.gada 22.septembra spriedumu prasība noraidīta.

[4.1] Tiesa atzinusi par nepierādītiem prasītājas apgalvojumus, ka 2007.gada 14.decembra galvojuma līgumu prasītāja noslēgusi aiz

maldības un viltus, ka /pers. H/ vai AS „UniCredit Bank” maldinājuši prasītāju par pamatu pienākumam galvot par SIA „Estmāra”

aizdevuma līgumu, ka prasītāja netika iepazīstināta ar 2007.gada 14.decembra aizdevuma līgumu pirms galvojuma līguma

parakstīšanas.

Galvojuma līguma 14.punktā ir noteikts, ka „Parakstot līgumu, galvinieks apliecina, ka ir iepazinies un pilnībā saprot aizdevuma līguma

noteikumus, kā arī kreditora „Vispārējos darbības noteikumus”, galviniekam nav rīcībspējas un tiesībspējas ierobežojumu un

galvinieks ir tiesīgs galvot kreditoram līgumā noteiktajā apmērā un kārtībā”.

Tiesa atzinusi, ka prasītāja ar savu parakstu ir apliecinājusi, ka ir iepazinusies un pilnībā izprot aizdevuma līguma Nr. E 14.12.2007/L

noteikumus, līdz ar to nav pierādīts apgalvojums, ka galvojuma līguma noslēgšanas brīdī prasītāja netika iepazīstināta ar aizdevuma

līgumu. Prasītājai bija brīva iespēja iepazīties ar līguma saturu un noteikumiem pirms akcepta paušanas paraksta veidā, un galvojuma

līgums viegli uztveramā un saprotamā veidā bija izklāstīts tikai uz 1,5 lapām, līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka prasītāja, parakstot

minēto galvojuma līgumu, nav iepazinusies ar tā saturu.

[4.2] Tiesa atzinusi, ka pretrunā pārējiem lietas materiāliem ir prasītājas apgalvojums, ka ar 2007.gada 14.decembra aizdevuma

līgumu viņa iepazinās tikai 2009.gada februārī. No prasītājas 2009.gada 27.02. vēstules bankai (l.l. 16) izriet, ka viņa jau 2008.gadā

vairākkārtīgi brīdinājusi „UniCredit Bank”, ka SIA „Estmāra” nespēs atmaksāt tai izsniegto aizdevumu, kas, savukārt, apliecina, ka

prasītāja bija informēta par aizdevuma līguma saturu.

[4.3] Tiesa atzinusi, ka prasītāja ar 2007.gada 14.decembra galvojuma līgumu ir uzņēmusies jaunas saistības, proti, saistības par

2007.gada 14.decembra aizdevuma līguma starp AS „UniCredit Bank” un SIA „Estmāra”, izpildi, neatkarīgi no tā, kādam mērķim

domāts minētais aizdevums.

Tiesas sēdē prasītāja paskaidrojusi, ka, parakstot galvojuma līgumu, aizdevuma summa viņai bija zināma, līdz ar to nav pamata

uzskatam, prasītāja būtu maldināta.

[4.4] Tiesa konstatējusi, ka aizdevuma līguma 14.1. punktā puses ir vienojušās, ka bankai ir tiesības, nevis pienākums pieprasīt SIA

„Estmāra” nekavējoties atgriezt parādu. Ievērojot, ka atbildētājs ir vērsies pie prasītājas /pers. G/ kā galvotājas 2008.gada 10.oktobrī

ar brīdinājumu par aizdevuma līguma izpildi, tiesa atzinusi atbildētāja rīcību atbilstošu Civillikuma 1.pantam.

[4.5] Tiesa pievienojusies atbildētājas viedoklim, ka līguma parakstīšana, to neizlasot vai arī uzklausot kādu trešo personu

skaidrojumus vai apgalvojumus, nav pamats līguma atzīšanai par spēkā neesošu, un tikai šāds prasītājas apgalvojums, ka pati

galviniece, ņemot vērā viņas attiecības ar /pers. H/, nav izlasījusi pietiekami rūpīgi visus līgumu projektus, nevar kalpot par pamatu

galvojuma līguma atzīšanai par spēkā neesošu.

Tiesa arī pievienojusies atbildētājas viedoklim, ka prasītāja nav ņēmusi vērā Civillikuma 1460. pantu, ka tas, kas viltu varējis noskārst,

tiesiskā nozīmē nav atzīstams par pieviltu. Šajā gadījumā prasītājas pamatarguments par /pers. H/ attieksmi pirms un pēc līgumu

parakstīšanas, uzskatāms par tādu apstākli, kuru ikviens varēja un viņam vajadzēja noskārst, vai pretējā gadījumā, ja līdzēji nav

pārliecināti par savstarpēju uzticēšanos un savas rīcības pareizību, šādu līgumu parakstīšana nav atzīstama par trešo personu viltu vai

tīšu līdzēja maldināšanu, bet gan par pašas saistītās personas vieglprātību, kas noteikti nevar kalpot par pamatu galvojuma līguma

atzīšanai par spēkā neesošu.

[5] /pers. G/ iesniegusi apelācijas sūdzību par spriedumu, pārsūdzot to pilnā apjomā.

[5.1] Apelācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa nav ņēmusi vērā prasītājas paskaidrojumus attiecībā uz 2007.gada 14.decembra

galvojuma līguma noslēgšanas apstākļiem, kuri atbilst arī lietas materiāliem, t.i., 2009.gada 27.februāra prasītājas vēstuli bankai, nav

vērsusi uzmanību uz atbildētājas paskaidrojumiem par faktiskajiem apstākļiem, pie kādiem prasītāja /pers. G/ parakstīja galvojuma

līgumu. Tas, ka atbildētāja paskaidrojumos norādīja, ka tika iepazīstināta ar aizdevuma līgumu, jo to apliecina galvojuma līguma

14.punkts, ir tikai vienpusējs puses paskaidrojums, tāpat kā prasītājas paskaidrojums, ka viņa netika iepazīstināta. Tiesai bija jāvērtē

arī citi apstākļi, lai noskaidrotu vai prasītāja vispār tika iepazīstināta ar aizdevuma līgumu.

[5.2] Tiesa nav vērtējusi prasītājas norādīto saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6.panta piekto daļu, ka parakstīts līgums

pats par sevi nav pierādījums tam, ka līgumslēdzēji savstarpēji apsprieda katru līguma noteikumu atsevišķi. Prasītājas paraksts

neapliecina, ka galvojuma līgumā ietvertie nosacījumi sakrīt ar faktiskajiem apstākļiem. Nepiekrīt tiesas secinājumam, ka prasītājai

bija visas iespējas rūpīgi un pamatīgi iepazīties ar aizdevuma līgumu pirms saistību uzņemšanās pret banku.

Tiesa nepamatoti secinājusi, ka pretrunā pārējiem lietas materiāliem ir prasītājas apgalvojums, ka tikai 2009.gada februārī iepazinās

ar 2007.gada 14.decembra aizdevuma līgumu. Šādu secinājumu tiesa izdarījusi no prasītājas 2009.gada 27.februāra vēstules bankai,

no kuras izriet, ka prasītāja jau 2008.gadā vairākkārtīgi brīdinājusi banku, ka SIA „Estmāra” nespēs atmaksāt aizdevumu, kas,

savukārt, apliecina, ka prasītāja bija informēta par aizdevuma līguma saturu. Šādu secinājumu prasītāja uzskata par nepamatotu, jo

pie atbildētāja vērsusies, pildot galvojuma līguma 5.punktu un brīdinājusi par SIA „Estmāra” finanšu stāvokli. Tieši šajā vēstulē ir

skaidri lasāms, ka tikai tad AS „UniCredit Bank” izsniegusi prasītājai 2007.gada 14.decembra aizdevuma līguma Nr.E 14.12.2007/L

datorizdruku, no kura prasītāja secinājusi, ka galvojuma līgums Nr.AA 14.12.2007/G noslēgts, pārkāpjot likumu, noslēpjot no prasītājas

aizdevuma līguma nosacījumus.

[5.3] Tiesa nav ņēmusi vērā un nav sniegusi motivāciju par no galvojuma līguma izrietošām saistībām. No galvojuma līguma neizriet,

par kādām saistībām uzņēmusies galvojumu prasītāja. Prasītāja maldināta, ka uzņēmusies galvojumu tikai par iepriekšējām /pers. H/

kredītsaistībām. Nepiekrīt tiesas atzinumam, ka parakstot 2007.gada 14.decembra galvojuma līgumu, prasītāja, ir uzņēmusies jaunas

saistības, tas ir, saistības par 2007.gada 14.decembra aizdevuma līguma, noslēgta starp AS „UniCredit Bank” un SIA „Estmāra”,

izpildi, neatkarīgi no tā, kādam mērķim domāts aizdevums. Uzskata, ka ir būtiska nozīme tam, kādam mērķim domāts minētais

aizdevums, it sevišķi pie apstākļiem, ja ar jauno galvojuma līgumu uzņemas saistības galvot par iepriekš nezināmām un ar prasītāju

nesaistītām saistībām, proti, arī par aizdevumu, kas novirzīts no 2004.gada 14.decembra kredītlīnijas līguma Nr. VD 14.12.2004.CL

izrietoša parāda dzēšanai.

[5.4] Tiesa spriedumā nav norādījusi argumentus, ar kuriem noraidīti prasītājas paskaidrojumi, kas pamato pret prasītāju pieļauto

maldību. Darījuma iztulkošanas mērķis ir noskaidrot pušu patieso gribu tā noslēgšanas brīdi, to situāciju, kuru puses patiesībā gribēja

un kura var atšķirties no realitātes. Ja prasītāja būtu iepazīstināta ar pirms galvojuma līguma noslēgto aizdevuma līgumu, tad vadoties

no aizdevuma līguma 2.1.punkta, prasītāja redzētu, ka 2007.gada 14.decembra aizdevuma līgums ir pilnīgi jauns darījums, kurš

izbeidz /pers. H/ kredītsaistības pret atbildētāju un līdz ar to izbeidzas arī ar prasītāju par šīm saistībām noslēgtais iepriekšējais

galvojuma līgums. Pamatojoties uz Civillikuma 1711.pantu, 2007.gada 14.decembra aizdevuma līgums ir atcēlējlīgums, kas nāk par

labu prasītājai kā galviniekam un līdz ar kuru, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 1712.pantu, prasītājas iepriekšējais galvojums

izbeidzas.

[5.5] Netika ņemts vērā, ka galvojuma līgums ir pretrunā ar līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principu, jo nosaka, ka prasītāja

kā patērētāja atsakās no savām likumīgajām tiesībām. Minētais izriet no Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 5.panta otrās daļas

4.punkta. Atteikšanās no likumīgajām tiesībām izbeigt iepriekš esošo galvojuma līgumu prasītājai notika pretēji viņas interesēm,

parakstot galvojuma līgumu.

[5.6] Tiesa nav norādījusi argumentus, ar kuriem noraidīti prasītājas paskaidrojumi, kas pamato pret prasītāju pieļauto viltu. Nepiekrīt

atbildētāja norādei, ka viltu bijis iespējams nojaust. Prasītājai nebija ne mazākā iemesla apšaubīt atbildētāja darbinieku sniegtās

informācijas pilnīgumu un patiesību. Nepiekrīt arī gan atbildētāja, gan tiesas norādītajam par prasītājas attiecībām ar trešo personu

/pers. H/ kā pamatargumentu galvojuma līguma atzīšanai par spēkā neesošu un motivācijai Civillikuma 1460.panta piemērošanai.

Patiesi noskaidrojot prasītājas gribu, konstatējams gan viltus, gan maldība, jo pretējā gadījumā prasītāja galvojuma līgumu nebūtu

noslēgusi. Ievērojot pret prasītāju pieļauto maldību un viltu, tiesai vajadzēja piemērot Civillikuma 1440., 1445., 1459., 1461.pantu un

apmierināt prasītājas prasību.

[5.7] Tiesa nepamatoti ir novērtējusi lietas faktiskos apstākļus kopsakarā ar lietā esošajiem pierādījumiem attiecībā arī uz atbildētājas

pieļauto neatvairojamo vilcinājumu, tādējādi pārkāpa Civilprocesa likuma 193.panta piekto daļu. Netika ņemts vērā atbildētāja

pieļautais pārkāpums, neievērojot ar 2001.gada 2.novembra Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes lēmumu apstiprinātos

Kredītriska pārvaldīšanas ieteikumus. Ja atbildētāja būtu pienācīgi pildījusi savas tiesības un pienākumus, tad viņai bija operatīvi

jāuzsāk aizdevuma atgūšana, jo SIA „Estmāra” kopš 2007.gada 28.decembra kavēja aizdevuma atmaksu un pēc SIA „Estmāra”

publiski pieejamās bilances un gada pārskata varēja secināt, ka SIA „Estmāra” likviditātes rādītāji liecina, ka tā nespēs dzēst savas

īstermiņa saistības. Uzskata arī par nepamatotu tiesas secinājumu, ka prasītāja nav pierādījusi, ka vairākkārt vērsusies bankā, lūdzot

uzsākt parāda piedziņu pret SIA „Estmāra”. Atbildētāja ne savos paskaidrojumos, ne tiesai sniegtajos paskaidrojumos nav noliegusi

šādu prasītājas rīcību, tādēļ tiesas izdarītais secinājums ir nepamatots.

Tiesa nepamatoti ir novērtējusi lietas faktiskos apstākļus kopsakarā ar lietā esošajiem pierādījumiem, kā arī tiesas sprieduma motīvu

daļā nav norādījusi argumentus, ar kuriem noraidīti prasītājas paskaidrojumi. Tiesa arī pārkāpa Civilprocesa likuma 93.panta trešo

daļu, tiesas spriedumā, nenorādot, kādēļ tā vienam pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi

vienus fakts par pierādītiem, bet citus par nepierādītiem.

[6] Trešās personas SIA „Estmāra” pārstāvis un trešā persona /pers. H/ kuriem likumā noteiktajā kārtībā par tiesas sēdi paziņots, uz

tiesas sēdi nav ieradušies. Civillietu tiesu palāta nolēma izskatīt lietu bez trešo personu /pers. H/ un SIA „Estmāra” pārstāvja

klātbūtnes.

Tiesas sēdē prasītājas /pers. G/ pārstāvis zv.advokāts S.Bērtaitis uzturēja apelācijas sūdzību un prasību uz tajās norādītajiem

pamatiem.

Atbildētāja AS „UniCredit Bank” pārstāve /pers. U/ prasību un apelācijas sūdzību neatzina.

Motīvu daļa

[7] Civillietu tiesu palāta, novērtējusi lietas dalībnieku paskaidrojumus, pārbaudījusi pierādījumus un apelācijas sūdzības argumentus,

uzskata, ka prasība ir noraidāma pilnīgi.

Civilprocesa likuma 432.panta piektā daļa nosaka, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais

pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas

sprieduma motivācijai.

Civillietu tiesu palāta atzīst, ka Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2011.gada 22.septembra spriedumā ietvertie motīvi ir

pareizi, pietiekami un ir pamats pievienoties pārsūdzētā sprieduma motīviem.

Apelācijas sūdzībā norādītie argumenti pēc būtības atkārto prasības pieteikumā norādītos apstākļus, kuriem dots vērtējums pirmās

instances tiesas spriedumā un tie nevar būt par pamatu pretēju secinājumu izdarīšanai.

[7.1] Civillikuma 1427.pants nosaka, ka pie tiesiska darījuma būtības pieder tā taisītāja gribas izteikums, bet divpusējā vai

vairākpusējā darījumā vajadzīgs visu tā dalībnieku saskanīgs gribas izteikums. Kamēr griba nav vēl izteikta, tai nav nekāda tiesiska

spēka.

Prasītāja/pers. G/ gribu slēgt strīdus galvojuma līgumu apliecina viņas veiktās darbības. Nav strīda par to, ka prasītāja pirms

aizdevuma līguma ar SIA „Estmāra” noslēgšanas iesniegusi atbildētājai VID 2007.gada 26.novembrī izdotu izziņu par galvinieces

finanšu stāvokli, 2007.gada 14.decembrī ieradusies pēc uzaicinājuma AS „UniCredit Bank” un parakstījusi strīdus galvojuma līgumu.

Prasītāja galvojuma līgumā ar savu parakstu apliecinājusi, ka uzņemas Aizdevuma līgumā noteiktās Parādnieka maksājuma saistības

kā pats Parādnieks, ka ir iepazinusies un pilnībā saprot Aizdevuma Līguma noteikumus, un galvojuma līgumā nepārprotami ir

norādīts, ka minētais ir 2007.gada 14.decembrī starp AS „UniCredit Bank” un SIA „Estmāra” noslēgtais aizdevuma līgums

Nr.E14.12.2007/L par 360000 EUR piešķiršanu.

Lietā nav konstatēti nekādi objektīvi apstākļi, kuru dēļ prasītāja nebūtu bijusi spējīga saprast savu veikto darbību nozīmi un sekas, nav

pierādījumu, ka prasītājai bija liegtas tiesības iepazīties ar dokumentu saturu.

Atbilstoši Civillikuma 1431.panta noteikumiem akta parakstīšana, vienalga, vai tas attiecas uz pašu parakstītāju vai trešo personu,

uzskatāma par piekrišanu šim aktam, ja tā saturs parakstītājam bijis zināms un ja viņam tajā tiesiskajā darījumā, uz kuru akts attiecas,

ir personiska interese un ierunas tiesība.

Neiepazīstoties ar galvojuma līgumā minēto aizdevuma līgumu un pirms galvojuma līguma parakstīšanas nenoskaidrojot sev

interesējošos jautājumus par darījuma juridiskajām sekām, kaut arī šādas iespējas bija nodrošinātas, prasītāja pati ir pieļāvusi

nevērību pret savām interesēm.

Apelācijas sūdzībā no jauna ir izvirzīts arguments, ka galvojuma līgums tiesai bija jāvērtē saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības

likuma normām, un norādīts uz apstākļiem, ka prasītāja nevarēja pārliecināties par Aizdevuma līguma saturu, tā nosacījumiem un par

kādām saistībām prasītāja galvo, jo viņai izsniegts tika vien galvojuma līgums, lai to parakstītu. Netika dotas iespējas izteikt

iebildumus, ierosinājumus līguma grozījumiem pirms to parakstīšanas.

Civillietu tiesu palāta atzīst minēto argumentu par nepamatotu.

Atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 1.panta 3.punktam, ka patērētājs ir fiziskā persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties,

iegādājas vai varētu iegādāties vai izmantot preci vai pakalpojumu nolūkam, kurš nav saistīts ar tās saimniecisko vai profesionālo

darbību, un Eiropas Savienības Direktīvas 93/13/EEK 2.panta b)punktam, prasītāja nav minēto tiesību normu subjekts.

[7.2] No prasības pieteikuma secināms, ka prasītāja nav apstrīdējusi faktu, ka ir parakstījusi 2007.gada 14.decembra galvojuma

līgumu, bet norādījusi, ka griba noslēgt šo darījumu nav radusies brīvi, bet atbildētājas un trešās personas /pers. H/ viltus un sekojošas

prasītājas maldības rezultātā Civillikuma 1445.panta un 1459.panta izpratnē, kas ir pamats galvojuma līguma atzīšanai par spēkā

neesošu.

Atbilstoši Civillikuma 1427. un 1431.pantam, darījums uzskatāms par noslēgtu, kad darījuma dalībnieki ir izteikuši saskaņotu gribu

noslēgt attiecīgo darījumu. Dokumenta parakstīšana uzskatāma par piekrišanu šim dokumentam, ja tā saturs parakstītājam bijis

zināms.

Juridiskajā literatūrā norādīts, ka vispārpieņemts ir uzskats, ka jebkurā gadījumā paraksts, kas izdarīts bez rakstiskas ierunas, pauž

parakstītāja piekrišanu (Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna

vispārīgā zinātniskā redakcijā. – R.: Mans Īpašums, 40.lpp).

Maldība var rasties vai nu no tam, ka pavisam trūkst ziņu, vai ka ir tikai nepietiekošas ziņas par kādiem faktiskiem apstākļiem-

faktiska maldība- vai kādām tiesiskām normām- tiesiska maldība (Civillikuma 1441.pants).

Maldība ir darījuma dalībnieka nepareizs, īstenībai neatbilstošs priekšstats par apstākļiem, kas saistīti ar darījuma

priekšnoteikumiem, saturu, tiesiskajām sekām.

Svarīga maldība (1444.p.) iznīcina visu darījuma spēku, jo jāpieņem, ka tas, kas tā maldījies, nav nemaz devis darījumam savu

piekrišanu un darījums tad nemaz nav noticis (Civillikuma 1445.pants).

Saskaņā ar Civillikuma 1459.pantu viltus ir otras personas prettiesīgs maldinājums, lai viņu piedabūtu izdarīt viņas interesēm pretēju

darbību vai atturēties no tās.

Juridiskajā literatūrā skaidrots, ka viltus var izpausties, piemēram, elementāros melos, nepilnīgas informācijas sniegšanā darījuma

partnerim vai pat krāpšanā. ... Lai kādas personas izdarītu maldinājumu, kas pamudinājis otru personu noslēgt darījumu, atzītu par viltu

Civillikuma 1459.panta izpratnē, ir obligāti jākonstatē šādi viltus priekšnoteikumi: 1) maldinājums, 2) cēloņsakarība starp maldinājumu

un pieviltās personas gribas izteikumu, 3) maldinājuma prettiesiskums, 4) tīšs maldinājums. Ja kāds no viltus priekšnoteikumiem

nepastāv, tad nav arī viltus un maldinātajai personai nav nekādu no viltus izrietošu prasījumu. (K.Balodis. Ievads Civiltiesībās. – R:

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, 2007, 266., 269.lpp.)

Civillikuma 1458. pants nosaka, ka maldība jāpierāda tam, kas uz tās pamata prasa vai nu atzīt darījumu par spēkā neesošu, vai

atlīdzināt zaudējumus.

Arī Civilprocesa likuma 93. pants paredz, ka prasītājam jāpierāda sava prasījuma pamatotība.

Civillietu tiesu palāta uzskata, ka prasītāja nav pierādījusi apstākļus, uz kuriem pamatots prasījums par galvojuma līguma atzīšanu par

spēkā neesošu, ka atbildētāja un trešā persona /pers. H/ prettiesiski maldinājuši prasītāju, lai viņu piedabūtu noslēgt viņas interesēm

pretēju līgumu.

Atbilstoši Civillikuma 1443.panta noteikumiem maldība savā paša darbībā nav atvainojama.

No 2007.gada 14.decembra galvojuma līguma nepārprotami redzams, ka prasītāja ar parakstu apliecinājusi, ka uzņemas saistības

ievērojot starp AS „UniCredit Bank” un SIA „Estmāra” 2007.gada 14.decembrī noslēgto aizdevuma līgumu Nr. E/datums//L par

piešķirto aizdevumu EUR 360000, kas parādniekam jāatmaksā ne vēlāk kā līdz 2008.gada 31.decembrim. Fakts, ka prasītāja bez

ierunām parakstījusi darījumu, norāda uz to, ka prasītājas maldība bija atkarīga no viņas pašas rīcības un tādēļ nav attaisnojama.

Civillietu tiesu palāta atzīst, ka pirmās instances tiesa atbilstoši Civilprocesa likuma 94.panta noteikumiem ir pieņēmusi tos

pierādījumus, kuriem ir nozīme lietā, un vērtējusi tos atbilstoši Civilprocesa likuma 97.panta noteikumiem, spriedums atbilst likumam

un faktiskajiem apstākļiem. Apelācijas sūdzībā norādītie argumenti nevar būt par pamatu prasības apmierināšanai.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktu no prasītājas /pers. G/ piespriežami tiesas izdevumi Ls 18,90 valsts

ienākumos.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 204.1pantam nosakāms 10 dienu termiņš sprieduma labprātīgai izpildei daļā par tiesāšanās izdevumu

piedziņu.

Rez olutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 430., 432. - 434.pantiem, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta

n o s p r i e d a:

/pers. G/ prasību pret AS „UniCredit Bank” ar trešajām personām SIA „Estmāra” un /pers. H/ par 2007.gada 14.decembra galvojuma

līguma atzīšanu par spēkā neesošu- noraidīt.

Piedzīt no /pers. G/, /personas kods/, tiesas izdevumu Ls 18,90 (astoņpadsmit lati 90 santīmi) valsts ienākumos.

Noteikt termiņu desmit dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas sprieduma labprātīgai izpildei par tiesāšanās izdevumu

piedziņu.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentam 30 dienu laikā no pilna sprieduma

sastādīšanas dienas 2013.gada 19.decembra, iesniedzot kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātā un iemaksājot

drošības naudu Ls 200 (divi simti latu) apmērā.

Pilns spriedums sastādīts 2014.gada 6.janvārī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese (paraksts) I.Ozola

Tiesneses (paraksts) I.Grauda

(paraksts) Ļ.Kušnire

NORAKSTSPAREIZS

Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Civillietu tiesu palātas tiesnese I.Ozola

Rīgā 2014.gada 7.janvārī