Court dismisses asylum claim for failure to prove new circumstances or risk of persecution in home country.

Lietas arhīva Nr. A42-01969-22/7

ECLI:LV:ADRJRIT:2022:0510.A420196922.3.S

ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA

RĪGAS TIESU NAMS

S P R I E D U

LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ

Rīgā 2022.gada 10.maijā

Administratīvā rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese D.Ābele

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ (/pers. A/, /pers. A/) pieteikumu par pienākuma uzlikšanu

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei izskatīt pēc būtības pieteicēja atkārtoto iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijas

Republikā.

Aprakstošā daļa

[1] Krievijas Federācijas (turpmāk arī – Krievija) un Dominikānas Republikas (turpmāk arī – Dominikāna) pilsonis /pers. A/ (turpmāk

arī – pieteicējs) 2015.gada 18.septembrī vērsās Valsts robežsardzē, lūdzot viņam piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu Latvijas Republikā. Ar Pilsonības

un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk arī – pārvalde) 2016.gada 19.decembra lēmumu pieteicējam atteikts piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu. Ar

Administratīvās rajona tiesas 2017.gada 16.maija spriedumu lietā Nr.A420150117 tika noraidīts pieteicēja pieteikums par bēgļa vai alternatīvā statusa

piešķiršanu Latvijas Republikā.

2018.gada 11.jūnijā Valsts robežsardzē saņemts pieteicēja atkārtots iesniegums par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu. Pārvalde pieteicēja

atkārtoto iesniegumu nolēma atstāt bez izskatīšanas. Pieteicējs vēsās Administratīvajā rajona tiesā, kas ar 2018.gada 10.augustā lēmumu lietā

Nr.420242818 apmierināja pieteicēja sūdzību par pienākuma uzlikšanu pārvaldei izskatīt pēc būtības pieteicēja atkārtoto iesniegumu par patvēruma

piešķiršanu Latvijas Republikā. Ar pārvaldes 2018.gada 10.decembra lēmumu pieteicējam atteikts piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu. Ar

Administratīvās rajona tiesas 2019.gada 26.aprīļa spriedumu lietā Nr.A420137619 tika noraidīts pieteicēja pieteikums par bēgļa vai alternatīvā statusa

piešķiršanu.

[2] 2022.gada 9.martā pieteicējs atkārtoti vērsās Valsts robežsardzē ar iesniegumu par patvēruma piešķiršanu Latvijas Republikā. Atkārtotajā

iesniegumā tika norādīti turpmāk minētie apsvērumi bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanai.

[2.1] 2022.gada 24.februārī Krievijas militārie spēki iebruka Ukrainā. Ievērojot minēto, pieteicējs ir spiests lūgt atkārtoti izvērtēt viņa atbilstību

bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanas kritērijiem, jo nevar atgriezties Krievijā, kur viņam draud izrēķināšanās saistībā ar politiskajiem uzskatiem.

Pieteicējs baidās, ka Krievijas valsts varas pārstāvji viņu apcietinās un spīdzinās.

[2.2] Kara kontekstā Krievijā ir aktualizējies jautājums par iespējamu vīriešu mobilizāciju, tādā veidā potenciāli iesaistot pieteicēju noziedzīgajā

karadarbībā.

[2.3] Par pieteicēja Krievijas valsts varas interesēm neatbilstošu politisko pārliecību liecina tas, ka pieteicējs ilgstoši, laika posmā no 2015.gada

30.aprīļa līdz 2021.gada 21.aprīlim, atbalstīja opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija darbību, katru mēnesi veicot maksājumu 1000 RUB apmērā

A.Navaļnija fonda cīņai ar korupciju. Kopš 2022.gada 5.marta, kad Krievijā tika kriminalizēta viltus ziņu par Krievijas karaspēku izplatīšana, pieteicējam

draud brīvības atņemšana uz laiku līdz pat piecpadsmit gadiem, jo viņš ir piedalījies diskusijās, ko Krievijas tiesībsargājošās iestādes var uzskatīt par

publiskām un atzīt tajās izskanējušo informāciju par viltus ziņām.

[2.4] 2008.gada Krievijas prezidenta vēlēšanu priekšvakarā pieteicējs atklāja, ka ir noskaņots pret Krievijā izveidoto režīmu, kā rezultātā saņēma

draudus un tika izsekots. 2009.gadā pieteicējs bija spiests aizbēgt no Krievijas uz Latvijas Republiku. 2014.gadā Vācijas Federatīvajā Republikā

pieteicējs tika aizturēts, tādējādi uzzinot, ka viņa vajātāji Krievijā ir panākuši krimināllietas ierosināšanu pret pieteicēju un izsludinājuši viņu starptautiskajā

INTERPOL meklēšanā. Vācijas Federatīvā Republika un vēlāk arī Latvijas Republika atteica pieteicēja izdošanu Krievijai. Pieteicējs joprojām ir

izsludināts starptautiskajā INTERPOL meklēšanā.

[2.5] Atrašanās pastāvīgā stresa stāvoklī pieteicējam izraisīja vairākas dzīvībai bīstamas slimības. 2019.gadā pieteicējam tika konstatēta Greivsa

slimība, kura arvien vairāk progresē. Pieteicējam ir nepieciešama pēc iespējas ātrāka medicīniskā iejaukšanās, taču medicīniskie pakalpojumi viņam ir

liegti personu apliecinošu dokumentu nederīguma (neesamības) dēļ. 2011.gadā 1.augustā beidzās pieteicēja Krievijas pases derīguma termiņš. Pieteicējs

izmantoja iespēju kļūt par Dominikānas pilsoni, saņemot Dominikānas pasi, kuras derīguma termiņš beidzās 2017.gadā 13.jūlijā.

[2.6] Dominikāna negarantē pieteicējam tiesisko aizsardzību pret Krievijas vajāšanu. Dominikāna ir tiesīga un turklāt arī izdod savus pilsoņus

kriminālvajāšanai viņu otrās pilsonības valstī. Minēto apliecina Dominikānā praktizējoša advokāta Ramona Marselo Alvareza Kabreras sagatavotais

atzinums. Tāpat Dominikāna nav uzskatāma par drošu valsti, jo nav pievienojusies Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai.

Turklāt pieteicēja rīcībā ir nonākusi informācija, ka Dominikānas prezidents ir paziņojis, ka pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Krievijas pilsoņi netiek

gaidīti Dominikānā un tiks apsvērts priekšlikums anulēt Dominikānas pilsonību to ieguvušajiem Krievijas valstpiederīgajiem.

[3] Ar pārvaldes 2022.gada 30.marta lēmumu Nr.208/PLN/2021 pieteicēja atkārtotais iesniegums par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu

Latvijas Republikā tika atstāts bez izskatīšanas. Pārsūdzētajā lēmumā norādīti turpmāk minētie apsvērumi.

[3.1] Pieteicēja atkārtotais iesniegums galvenokārt ir balstīts uz tiem pašiem argumentiem, kuri tika minēti gan 2015.gadā, pirmo reizi lūdzot

patvērumu Latvijas Republikā, gan arī 2018.gadā, iesniedzot atkārtoto iesniegumu.

[3.2] Pieteicēja atkārtotajā iesniegumā pieminēti divi patvēruma procedūrā iesaistītajām institūcijām iepriekš nezināmi apstākļi: pieteicēja atbalsts

A.Navaļnija fondam cīņai ar korupciju un iespējama vīriešu mobilizācija Krievijā. Ievērojot minēto, jāvērtē, vai šie divi apstākļi ir tādi, kas ir ievērojami

mainījušies par labu pieteicējam un varētu būt par pamatu bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanai.

[3.3] Pieteicēja saistība ar opozicionāra A.Navaļnija dibināto fondu cīņai ar korupciju Krievijā neapšaubāmi viņam bija zināma jau iepriekš, t.i.,

laikā, kad notika viņa 2015. un 2018.gadā iesniegto iesniegumu izskatīšana. Ņemot vērā pieteicēja sniegtā finansiālā atbalsta apmēru, kā arī apstākli, ka

naudas līdzekļi tika nodoti pastarpināti ar Krievijā praktizējoša advokāta starpniecību, šo apstākli nevar uzskatīt par tādu, kas ievērojami mainījies un

tādējādi varētu būt par pamatu bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanai pieteicējam.

[3.4] Publiski pieejama informācija neliecina par to, ka Krievijā jau būtu izsludināta vai varētu tikt izsludināta vīriešu mobilizācija. Līdz ar to

pieteicēja apgalvojums par iespējamo vīriešu mobilizāciju Krievijā ir hipotētisks un nevar būt par pamatu atkārtotā iesnieguma pieņemšanai izskatīšanā.

[4] 2022.gada 25.aprīlī Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicēja pieteikums par pienākuma uzlikšanu pārvaldei izskatīt pēc būtības

pieteicēja atkārtoto iesniegumu. Pieteikums ir pamatots ar iesniegumā iestādei norādītajiem argumentiem, kā arī turpmāk minētajiem papildus

argumentiem un apsvērumiem.

[4.1] Atstājot atkārtoto iesniegumu bez izskatīšanas, pārvalde ir rīkojusies prettiesiski, ignorējot tiesību normas un nenodrošinot materiālo

taisnīgumu pieteicēja faktisko apstākļu izvērtēšanā. Pieteicēja apstākļos materiālais taisnīgums ir sasniedzams, tikai izvērtējot pieteicēja norādītos

mainījušos apstākļus pēc būtības.

[4.2] Situācija Krievijā ir ievērojami mainījusies. Kopš 2021.gada 9.jūnija A.Navaļnija fonda finansēšana ir uzskatāma par finansiāli sodāmu rīcību

(turklāt ar retroaktīvu spēku), un soda piedraudējums sasniedz pat mūža ieslodzījuma bardzību. Līdz atkārtota iesnieguma iesniegšanai A.Navaļnija fonda

finansēšanas fakts nebija uzskatāms par relevantu iemeslu, lai vērtētu to jautājuma kontekstā par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu pieteicējam,

tomēr Krievijas valdošā režīma agresīva un nesaudzīga izrēķināšanās ar politiskajiem oponentiem ir ievērojami un būtiski mainījusi šā apstākļa nozīmi un

juridisko svaru.

[4.3] Pieteicēja otrā pilsonība nav šķērslis bēgļa statusa piešķiršanai. Dominikānā praktizējošā advokāta Ramona Marselo Alvareza Kabreras

sagatavotais atzinums un tajā norādītais ir atzīstams par tādu ievērojami mainījušos apstākli par labu pieteicējam, kas izvērtējams pēc būtības, lemjot par

bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu.

[4.4] Pieteicēja izklāstītie jaunie apstākļi ir izvērtējami kopsakarā ar pieteicēja jau iepriekš sniegtajām ziņām un paskaidrojumiem, un materiāliem,

kas konstatēti administratīvajās lietās Nr.A420150117 un Nr.A420137619.

[4.5] 2022.gada 10.martā Krievija izstājās no Eiropas Padomes, tādējādi arī no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas. Minētais ir signāls Krievijas

iestādēm izrīkoties patvaļīgi un pret pieteicēju izvērst vajāšanu, kas ignorē jebkādas elementāras cilvēka pamattiesības.

[5] Rakstveida paskaidrojumos tiesai pārvalde pieteikumu neatzīst un lūdz noraidīt, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā minētajiem argumentiem,

papildus norādot turpmāk minētos apsvērumus.

[5.1] Ne savā atkārtotajā iesniegumā, ne arī pieteikumā tiesai pieteicējs nav norādījis tādus apstākļus, kas nebija zināmi sākotnējās lietas

izskatīšanas laikā, kā arī nav norādījis uz tādiem apstākļiem, kas būtiski mainījušies un kas varētu būt par pamatu bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanai.

[5.2] Publiski pieejamā informācija neliecina par to, ka no Krievijas varas iestāžu puses varētu tikt vērstas represijas pret tiem pilsoņiem, kuri

atbalstīja A.Navaļnija dibināto fondu cīņai pret korupciju līdz tas tika pasludināts par ekstrēmistisku organizāciju. Apstāklis, ka naudas līdzekļi tika nodoti

pastarpināti, ar Krievijā praktizējoša advokāta starpniecību, rada šaubas par pieteicēja patieso iesaisti cīņā ar korupciju Krievijā. Turklāt atbalsts, pat ja

pieņemtu, ka pieteicējs patiesi to ir sniedzis, nav uzskatāms par būtisku, jo 72 mēnešu periodā tas sasniedza vien 781,92 euro.

[5.3] Pieteicēja norādītie argumenti saistībā ar Dominikānas pilsonību ir pretrunīgi. Pieteicējs atzina, ka Dominikānas pase viņam bija vajadzīga, lai

pasargātu sevi no Krievijas valsts iestāžu realizētas vajāšanas. Vienlaikus pieteicējs norādīja, ka viņa juridiskā saikne ar Dominikānu nav vērtējama kā

efektīva un negarantē tiesisko aizsardzību. Pārvaldes ieskatā, pieteicējs bez izdevīguma sev neizvēlētos kļūt par Dominikānas pilsoni.

[6] Saskaņā ar Patvēruma likuma 49.panta pirmās daļas 2. un 5.punktu tiesa lietu izskata un lēmumu pieņem piecu darbdienu laikā no dienas, kad

pieņemts lēmums par pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu. Saskaņā ar Patvēruma likuma 49.panta otro daļu (Administratīvā rajona tiesa

izskata administratīvo lietu rakstveida procesā. Lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz pieteikumu par lēmumu atteikt bēgļa vai alternatīvā

statusa piešķiršanu, ja šis lēmums pieņemts saīsinātā kārtībā, vai par lēmumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai atteikumu to

piešķirt, Administratīvā rajona tiesa var izskatīt rakstveida procesā, ja tā atzīst, ka lietā esošie pierādījumi ir pietiekami, lai šo lietu izspriestu)

un Covid–19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 10.panta pirmo daļu (administratīvo lietu tiesa var izskatīt rakstveida procesā, ja iespējams

nodrošināt lietas dalībnieku procesuālo tiesību ievērošanu un tiesa nav atzinusi par nepieciešamu lietu iztiesāt tiesas sēdē. Par administratīvās

lietas iztiesāšanu rakstveidā tiesa laikus informē lietas dalībniekus, nosakot termiņu papildu paskaidrojumu vai citu procesuālo lūgumu

iesniegšana) tiesa, izvērtējot lietas materiālus, atzīst, ka lietas materiāli ir pietiekami un lietu ir iespējams izskatīt rakstveida procesā. Tāpat tiesa norāda,

ka pieteicējam saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 204.panta otro daļu un Covid–19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 10.panta pirmo daļu

tika nodrošinātas tiesības iesniegt papildu paskaidrojumus, cita rakstura iesniegumus vai lūgumus, kā arī pierādījumus. Līdz ar to lieta tiek izskatīta

rakstveida procesā.

Motīvu daļa

[7] Tiesa, izvērtējot procesa dalībnieku lietā sniegtos rakstveida paskaidrojumus, paustos argumentus un apsvērumus kopsakarā ar lietas

materiāliem un lietā esošajiem pierādījumiem, atzīst, ka pieteikums nav pamatots un ir noraidāms.

[8] Saskaņā ar Patvēruma likuma 35.panta pirmo daļu persona, attiecībā uz kuru pieņemts galīgais lēmums par atteikumu piešķirt bēgļa vai

alternatīvo statusu, ir tiesīga iesniegt Valsts robežsardzei atkārtotu iesniegumu. Personai ir pienākums atkārtotajā iesniegumā norādīt pierādījumus, kas

liecina, ka ir ievērojami mainījušies apstākļi, ar kuriem tika pamatots attiecīgais lēmums.

Atbilstoši Patvēruma likuma 30.panta pirmās daļas 4.punktam lēmumu par iesnieguma atstāšanu bez izskatīšanas pieņem, ja patvēruma meklētājs

Latvijas Republikā ir iesniedzis atkārtotu iesniegumu pēc tam, kad pieņemts galīgais lēmums par atteikumu piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu, un tajā

nav minēti apstākļi, kas būtu ievērojami mainījušies par labu patvēruma meklētājam un varētu būt par pamatu bēgļa vai alternatīvā statusa

piešķiršanai.

No šīm tiesību normām secināms, ka personai gadījumā, ja ir spēkā stājies lēmums par atteikumu piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu, ir tiesības

vērsties ar atkārtotu iesniegumu, norādot uz nozīmīgiem apstākļiem (jauniem elementiem vai faktiem), kas ir mainījušies personai par labu no lēmuma

pieņemšanas brīža, un varētu būt par pamatu bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanai. Ja atkārtotais iesniegums šādu informāciju nesatur, pārvaldei ir

pienākums atkārtoto iesniegumu atstāt bez izskatīšanas.

Tātad faktiski Patvēruma likuma 30.panta pirmās daļas 4.punkts pēc savas juridiskās būtības ir pielīdzināms Administratīvā procesa likuma

87.panta pirmās daļas 1., 2 un 4.punktā minētajiem gadījumiem, t.i., procesa uzsākšanai no jauna uz iesnieguma pamata, ja pastāv šādi apstākļi: ir

mainījušies lietas faktiskie apstākļi, kuri bija par pamatu lēmuma pieņemšanai, lietas tiesiskie apstākļi ir mainījušies adresātam par labu vai adresātam

kļuvuši zināmi vai ir pieejami jauni pierādījumi, kas nebija tā rīcībā līdz sākotnējā administratīvā akta izdošanai un kas varētu būt par pamatu adresātam

labvēlīgāka administratīvā akta izdošanai.

Savukārt informācijai par apstākļu ievērojamu jeb nozīmīgu izmaiņu, kas varētu būt par pamatu iesnieguma pieņemšanai izskatīšanai pēc būtības, ir

jāsatur norāde uz apstākļiem, kas radušies pēc patvēruma pieteikuma izskatīšanas pēc būtības, kā arī uz jauniem apstākļiem, kuri pastāvēja jau pirms šīs

procedūras pabeigšanas, bet kurus pieteikuma iesniedzējs nebija norādījis (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021.gada 9.septembra sprieduma lietā

C–18/20 37.un 44.punkts).

Pieteikuma pieņemamības pārbaudes procedūras mērķis ir ļaut atbildīgajām institūcijām kā nepieņemamu noraidīt jebkuru turpmāku pieteikumu,

kas iesniegts, nepastāvot nekādiem jauniem elementiem vai faktiem, lai tiktu ievērots res judicata princips saistībā ar agrāku lēmumu patvēruma lietā.

Izvērtējot jautājumu par to, vai turpmāks pieteikums ir pamatots ar jauniem elementiem vai faktiem, ir jāpārbauda tikai tas, vai pastāv tādi elementi vai

fakti šī pieteikuma pamatojumam, kuri nav izskatīti lēmumā saistībā ar iepriekšējo pieteikumu un uz kuriem šis lēmums, kas ir ieguvis res judicata spēku,

nevarēja tikt balstīts (sk. arī Eiropas Savienības Tiesas 2021.gada 10.jūnija sprieduma lietā C–921/19 49.un 50.punkts).

[9] Tiesa no lietas materiāliem un Tiesu informācijas sistēmā pieejamās informācijas konstatē, ka pieteicējam divas reizes ir atteikts piešķirt gan

bēgļa, gan alternatīvo statusu Latvijas Republikā (administratīvā lieta Nr.A420150117 un Nr.A420137619).

Tādējādi tiesa secina, ka lietā ir strīds par to, vai pieteicēja otrais atkārtotais iesniegums satur tādu informāciju par apstākļu ievērojamām izmaiņām,

kas varētu būt par pamatu bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanai.

[10] Kā jau tiesa secināja, personai atkārtotajā iesniegumā ir pienākums norādīt pierādījumus, kas liecina, ka ir ievērojami mainījušies apstākļi, ar

kuriem tika pamatots attiecīgais lēmums. Tiesas ieskatā, tas nozīmē to, ka tiesības vērsties ar atkārtotu iesniegumu, ievērojot Administratīvā procesa

likuma 148.panta otro daļu (noteic, ka administratīvā procesa dalībniekam savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāpilda godprātīgi), ir

izmantojamas godprātīgi. Proti, šis tiesību institūts nav domāts gadījumiem, kad personas apzināti noklusē faktus, lai atkārtoti vērstos iestādē ar vienu un

to pašu stāstu par vajāšanas iemesliem, katru reizi norādot citas nianses, tādējādi pagarinot uzturēšanos valstī.

Sistēmiski interpretējot Patvēruma likuma normas, tas izriet arī no likuma 12.panta pirmās daļas 2.punkta, kas noteic, ka patvēruma meklētāja

pienākums ir piedalīties sākotnējā intervijā un personiskajā intervijā, personīgi atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem un pēc iespējas drīzāk sniegt visu

informāciju, kas nepieciešama, lai izskatītu iesniegumu un pieņemtu attiecīgu lēmumu (..). Savukārt šī panta otrā daļa noteic, ka šā panta pirmās

daļas 2.punktā minētā informācija ir arī patvēruma meklētāja paskaidrojumi un viņa rīcībā esošie dokumenti par viņa vecumu un iepriekšējo darbību,

ieskaitot datus par viņa ģimenes locekļiem, tēvu un māti, brāļiem un māsām, identitāti, pilsonību, iepriekšējo dzīvesvietu un dzīvesvietas valsti,

iepriekšējiem iesniegumiem, ceļojumu maršrutiem, personu apliecinošiem un ceļošanas dokumentiem, kā arī iemesliem, kuru dēļ ir iesniegts iesniegums.

Tādējādi, gan ņemot vērā normatīvajos aktos nostiprinātos patvēruma meklētāja pienākumus, gan arī vadoties no patvēruma institūta būtības,

personai, kura lūdz patvērumu, ir pienākums sniegt visu informāciju, kas attiecas uz apstākļiem, kuru dēļ tiek pieprasīts patvērums. Šāds pienākums ir arī

loģiski saprotams, jo tikai pašai personai ir zināmi tie apstākļi, kas bijuši par pamatu izcelsmes valsts atstāšanai un starptautiskās aizsardzības lūgšanai. Lai

gan, ņemot vērā, piemēram, uztraukumu, kas personai var rasties, ir iespējams, ka kāds apstāklis paliek nepateikts, tomēr šādos gadījumos persona var

pēc savas iniciatīvas iestādei uz to norādīt vēlāk. Tāpat par papildus apstākļiem persona var informēt tiesu, norādot uz tiem pieteikumā tiesai vai lietas

izskatīšanas gaitā.

Savukārt vācu juridiskajā literatūrā, atsaucoties uz tiesu praksi, vērtējot šo tiesību institūtu, ir atzīts, ka atkārtotā patvēruma lūguma procedūra nav

paredzēta tam, lai patvēruma meklētājiem dotu ārkārtas tiesību aizsardzības līdzekli, ar kuru jebkurā laikā varētu koriģēt šķietami nepareizu lēmumu

sākotnējā procedūrā (sal. Marx R. Kommentar zum Asylverfahrensgesetz. 7.Aufl. – Köln: Luchterhand, 2009, S.1237), un ne katras izmaiņas

patvēruma meklētāja izcelsmes valstī var tikt izmantotas atkārtotā patvēruma lūguma pamatošanai, bet gan tādas, kas tieši attiecībā uz patvēruma

meklētāju varētu novest pie atšķirīga novērtējuma, salīdzinot ar sākotnējo lēmumu (sk. turpat, S.1265).

[11] Šīs lietas kontekstā tas nozīmē, ka pieteicējam bija pienākums ar otro atkārtoto iesniegumu pierādīt būtisku apstākļu izmaiņu par labu

pieteicējam.

Pieteicējs par šādiem nozīmīgiem apstākļiem uzskata 2022.gada 24.februārī Krievijas uzsākto aktīvo karadarbību pret Ukrainu, ar to saistīto

Krievijas pilsoņu iespējamo mobilizāciju, kā arī pieteicēja finansiālo atbalstu A.Navaļnija fondam cīņai ar korupciju. Tāpat pieteicējs uzskata, ka

pārvaldei bija jāizvērtē viņa iesniegtais Dominikānā praktizējošā advokāta veiktais juridiskais izvērtējums par to, ka ierašanās Dominikānā pieteicējam var

radīt būtiski nelabvēlīgas sekas, t.sk., iegūtās Dominikānas pilsonības anulēšanu un izdošanu kriminālvajāšanai Krievijā. Kā vēl vienu iespējamo pamatu

bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanai pieteicējs norādīja sava veselības stāvokļa pasliktināšanos, kā dēļ viņam ir nepieciešama medicīnisku

pakalpojumu saņemšana. Pieteicēja ieskatā, visi iepriekš pieminētie apstākļi pārvaldei bija jāizvērtē pēc būtības, kopsakarā ar pieteicēja jau iepriekš

sniegtajām ziņām un paskaidrojumiem, un materiāliem, kas konstatēti administratīvajās lietās Nr.A420150117 un Nr.420137619.

Tiesa šādam pieteicēja viedoklim nepiekrīt turpmāk minēto iemeslu dēļ.

[12] Tiesa konstatē, ka nepastāv strīds par to, ka 2022.gada 24.februārī Krievija uzsāka aktīvu karadarbību pret Ukrainu. Lietā pastāv strīds par

to, vai šīs karadarbības rezultātā pieteicēja individuālie apstākļi ir ievērojami mainījušies, kas varētu būt par pamatu bēgļa vai alternatīvā statusa

piešķiršanai.

Tiesa konstatē, ka lietas materiālos atrodas 2018.gada 22.maijā Ģenerālprokuratūras lēmums, ar kuru tika nolemts atteikt izdot pieteicēju

kriminālvajāšanai Krievijā, jo tika konstatēts, ka lietā ir iestājies noilgums (lietas 1.sējuma 76.–87.lapa). Tāpat tiesa konstatē, ka, neskatoties uz

personu apliecinošo dokumentu derīguma termiņa izbeigšanos, pieteicējs turpina uzturēties Latvijas Republikā, ko apliecina arī lietas materiālos esošā

/pers. B/ garantijas vēstule par dzīvesvietas nodrošināšanu pieteicējam (lietas 1.sējuma 90.lapa). Lietas materiāli nenorāda uz to, ka pieteicēja tiesiskais

stāvoklis tuvākajā laikā varētu mainīties un viņš varētu būt spiests atgriezties Krievijā.

Tāpat tiesa piekrīt pārsūdzētajā lēmumā, kā arī rakstveida paskaidrojumos izteiktajam pārvaldes viedoklim par to, ka pieteicēja apgalvojums par

vīriešu mobilizāciju Krievijā ir hipotētisks. Ne pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīdī, ne arī šā sprieduma sastādīšanas brīdī tiesas rīcībā nav informācijas

par to, ka Krievijā būtu tikusi vai tuvākajā laikā varētu tikt izsludināta vīriešu mobilizācija (sk. . Victory Day Mobilization Call Unlikely, But Putin Will

Seek To Mobilize Russian Society, pieejams: https://www.rferl.org/a/russia–putin–victory–day–mobilization/31837557.html)

Ievērojot minēto, tiesa secina, ka pieteicējs atkārtotajā iesniegumā atsaucas uz Krievijas iebrukumu Ukrainā, bet nesniedz konkrētus piemērus, kas

norādītu uz to, ka šī karadarbība būtu tieši ietekmējusi pieteicēja individuālos apstākļus, vai būtu radījusi pamatu jauniem vajāšanas draudiem, kurus

patvēruma procedūrā iesaistītās iestādes attiecībā uz pieteicēju vēl nebūtu izvērtējušas. Pieteicēja atkātotajā iesniegumā un pieteikumā tiesai iekļautie

argumenti saistībā ar Krievijas īstenoto karadarbību Ukrainā nav saistīti ar pieteicēja individuālajiem apstākļiem un līdz ar to nevar kalpot par pamatu

pieteicēja patvēruma lietas izskatīšanai no jauna.

[13] Savā atkārtotajā iesniegumā, kā arī pieteikumā tiesai pieteicējs atsaucas uz ilgstoši veikto finansiālo atbalstu A.Navaļnija fondam cīņā ar

korupciju, apgalvojot, ka tas ir jauns, iepriekš neanalizēts apstāklis, kura dēļ pieteicējam Krievijā draud vajāšana un smaga kaitējuma draudi.

Lai izvērtētu iepriekšējo patvēruma procedūru ietvaros analizēto vajāšanas draudu saturu, tiesa iepazinās ar Administratīvās rajona tiesas

spriedumiem administratīvajās lietās Nr.A420150117 un Nr.420137619 (lietas 2.sējuma 33.–42.lapa un 58.–69.lapa). No Administratīvās rajona

tiesas 2017.gada 16.maija sprieduma administratīvajā lietā Nr.A420150117 izriet, ka savu pirmo 2015.gadā iesniegto patvēruma lūgumu pieteicējs

pamatoja ar pret viņu vērsto politiski motivēto vajāšanu Krievijā, kura izpaudās kā nepamatota krimināllietu ierosināšana pret pieteicēju. Tiesa no lietas

materiāliem nevarēja konstatēt, ka pieteicējs būtu jebkad aktīvi iestājies pret valdošo varu tādā nozīmē, ka būtu publiski (masu medijos, internetā vai

mītiņos) kritizējis valsts varu vai iesaistījies politiskās opozīcijas darbībās, sadarbojies ar partijas ,,Vienotā Krievija” politiskajiem pretiniekiem. Tiesa

konstatēja, ka par savu politiskās nostājas izpausmi pieteicējs uzskatīja atteikšanos uz 2008.gada prezidenta vēlēšanām nogādāt savus darbiniekus, kā arī

atsakoties tiem nodrošināt dažādas priekšrocības nolūkā panākt, lai tie balsotu par prezidenta kandidātu D.Medvedevu (minētā sprieduma 15.punkts).

Ievērojot minēto, tiesa nevarēja konstatēt pret pieteicēju ierosināto krimināllietu saistību ar pieteicēja politisko pārliecību. Tiesa uzskatīja, ka pieteicējs

nav aktīvi vērsies pret Krievijas valsts varu un nedarīja to, arī dzīvojot Latvijas Republikā, līdz ar to tiesa apšaubīja, ka vēršanās pret pieteicēju

sprieduma sastādīšanas datumā – pēc vairāk nekā deviņiem gadiem, būtu saistīta ar viņa atteikšanos nodrošināt aptuveni 300 vēlētāju atbalstu 2008.gada

vēlēšanās (minētā sprieduma 16.punkts).

Savukārt no Administratīvās rajona tiesas 2019.gada 26.aprīļa sprieduma administratīvajā lietā Nr.A420137619 izriet, ka 2018.maijā pieteicējs

iesniedza atkārtotu iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu, jo uzskatīja, ka viņam Krievijā izvirzīto apsūdzību vairākkārtēja

pārkvalificēšana liecina, ka pret viņu ir vērsta vajāšana. Administratīvā rajona tiesa minētajā spriedumā secināja, ka pieteicēja darbības bija sodāmas to

izdarīšanas laikā. Pat ja pieņem, ka pieteicēja nodarījums bija kvalificēts kļūdaini, tas ir noticis vispārējās un speciālās tiesību normas robežās (krāpšana,

krāpšana kreditēšanas sfērā, krāpšanas un nepatiesas informācijas sniegšanas kreditēšanas sfērā kopība), un tas pats par sevi neliecina, ka apsūdzība ir

nesamērīga vai diskriminējoša.

Ievērojot minēto, tiesa secina, ka ne sākotnējās 2015.gada, ne arī atkārtotās 2017.gada patvēruma procedūras ietvaros pieteicējs nav pieminējis,

ka būtu ilgstoši un regulāri sniedzis atbalstu A.Navaļnija fondam.

Tiesa pievienojas pārvaldes viedoklim par to, ka pieteicēja apgalvojums par ilgstoši (no 2015.gada 30.aprīļa līdz 2021.gada 21.aprīlim) sniegto

finansiālo atbalstu (atbilstoši Latvijas Bankas mājas lapā sniegtajai informācijai 1000 RUB bija attiecīgi 17,35 euro 2015.gada 30.aprīlī un

10,86 euro – 2021.gada 21.aprīlī, https://www.bank.lv/statistika/dati–statistika/valutu–kursi/aktualie) opozīcijas līdera A.Navaļnija izveidotajam

fondam pret korupciju ir vērtējams kritiski.

Ņemot vērā tiesai pieejamajos informācijas avotos sniegto informāciju, tiesai nav šaubu par to, ka A.Navaļnijs pēdējos desmit gadus ir bijis viens

no aktīvākajiem Krievijas varas iestāžu kritiķiem, Krievijas sabiedrībai viņš neapšaubāmi ir bijis zināms kā opozicionārs un protestu rīkotājs, kurš jau

vairāku gadu garumā tika regulāri aizturēts un pakļauts Krievijas varas iestāžu vajāšanai. Tiesa atzīst, ka pieteicēja raksturotās Krievijas varas iestāžu pret

A.Navaļniju un viņa fondu vērstās darbības atbilst publiski pieejamai informācijai. Tiesai nav pamata apšaubīt, ka Navaļnija fonds tika pasludināts par

ekstrēmistisku organizāciju, tāpat nav šaubu par vajāšanas darbībām, tostarp arestiem un kratīšanām, kurām tiek pakļauti A.Navaļnija atbalstītāji (sk.

Moscow Police Search Navalny Associate's Campaign Offices, pieejams: https://www.rferl.org/a/russia–navalny–live–producer–

detained/31335362.html ; Russia Adds Navalny Associate Zhdanov To International Wanted List, pieejams: https://www.rferl.org/a/russia–

zhdanov–international–wanted–list–interpol–navalny/31332098.html ; Memorial Rights Center Condemns Court Decision Labeling Navalny

Organizations As 'Extremist', pieejams: https://www.rferl.org/a/russia–navalny–extremist–organizations–memorial–statement–

condemns/31302692.html).

Pieteikumā norādīts arguments, ka, sniedzot iepriekšējos iesniegumus par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu, pieteicējs nepieminēja savu

ilgstošo finansiālo atbalstu A.Navaļnija fondam, jo uzskatīja, ka šāda atbalsta sniegšana bija pielīdzināma atbalsta sniegšanai jebkurai tai līdzīgai

organizācijai, kustībai vai labdarīgam mērķim. Tiesa uzskata, ka A.Navaļnija fonda salīdzinājums ar labdarības organizāciju no pieteicēja puses nonāk

pretrunā ar pieteicēja apgalvojumiem par to, ka ikmēneša maksājumi A.Navaļnija fondam sešu gadu garumā apliecina pieteicēja nopietnu un aktīvu

politisko pārliecību. No minētā tiesa secina, ka pieteicējs finansiālo atbalstu A.Navaļnija fondam tomēr atzīst par politiskas pārliecības izpausmi, nevis par

maksājumu labdarības mērķiem. Līdz ar to nav saprotams, kādēļ pieteicējs šo politiskās pārliecības izpausmi nepieminēja jau pašas pirmās patvēruma

procedūras ietvaros, kura norisinājās 2015.–2017.gadā un kuras ietvaros tika padziļināti vērtēti pieteicēja politiskie uzskati un tās izpausmes.

Tāpat tiesu nepārliecina pieteicēja norādītais, ka atbalstu A.Navaļnija fondam viņš ir sniedzis pastarpināti ar Krievijā praktizējošā advokāta

starpniecību. No lietas materiāliem izriet, ka maksājumus A.Navaļnija fondam veica /pers. C/ caur SBank mobilo aplikāciju, kura bija piesaistīta viņa

mobilā tālruņa numuram (lietas 1.sējuma 97.–215.lapa). Tiesa neredz pamatu šos /pers. C/ veiktos maksājumos interpretēt citādi kā vien paša /pers. C/

finansiālo atbalstu A.Navaļnija fondam. Ja tiesa atzītu, ka /pers. C/ veiktie naudas pārskaitījumi patiesībā nozīmēja pieteicēja atbalstu A.Navaļnija

fondam, tiesai būtu jānonāk pie secinājuma, ka A.Navaļnija fonds pieņēma finansējumu no neidentificētām personām. Tiesas ieskatā, šādi secinājumi

nonāktu pretrunā ar pašu A.Navaļnija fonda pamatideju – cīnīties pret korupciju un necaurskatāmību Krievijas politikā. Uz A.Navaļnija fonda

finansējuma caurskatāmību kā vienu no šī fonda pamatprincipiem ir norādījuši respektabli plašsaziņas līdzekli (sk. piemēram Financial Times Russian

investigators freeze accounts of Navalny foundation, pieejams: https://www.reuters.com/article/us–russia–politics–navalny/russia–freezes–

bank–accounts–linked–to–opposition–politician–navalny–idUSKCN1UY1ER).

Ievērojot visu iepriekš minēto, tiesa nonāk pie secinājuma, ka pieteicējs atkārtotajā iesniegumā par patvēruma piešķiršanu nav sniedzis

pārliecinošus pierādījums tam, ka viņš būtu sniedzis finansiālo atbalstu A.Navaļnija fondam. Pieteicēja iesniegtie pierādījumi liecina vienīgi to, ka šādu

atbalstu varētu būt sniedzis /pers. C/.

[14] Lai arī pieteicējs iesniegumā iestādei norāda, ka viņš ir piedalījies diskusijās, ko Krievijas tiesībsargājošās iestādes var uzskatīt par publiskām

un atzīt tajās izskanējušo informāciju par viltus ziņām, tādējādi pakļaujot pieteicēju vajāšanai, pieteicējs nav precizējis, kas tās ir bijušas par diskusijām un

kādā formātā notikušas. Lietā nav iesniegti arī pierādījumi, kas apliecinātu pieteicēja politiski aktīvu nostāju. Tādējādi tiesa nevar izvērtēt šo pieteicēja

apsvērumu.

[15] Savam atkārtotajam iesniegumam par patvēruma piešķiršanu pieteicējs pievienojis Dominikānā praktizējošā advokāta Ramona Marselo

Alvareza Kabreras sagatavoto atzinumu (lietas 1.sējuma 56.–67.lapa). Pieteikumā tiesai pieteicējs norādījis, ka šis atzinums ir jāizvērtē pēc būtības,

tādējādi pielīdzinot to apstākļiem, kas ir būtiski mainījušies un varētu būt par pamatu pieteicēja patvēruma lūguma pārvērtēšanai.

Vispirms tiesa konstatē, ka pieteicējs Dominikānas pilsonību ieguva jau 2011.gadā, līdz ar to apstāklis, ka pieteicējam ir arī Dominikānas pilsonība,

nevar tikt uzskatīts par jaunatklātu apstākli. Turklāt par jaunatklātiem apstākļiem netiek atzīti ne jauni pierādījumi, ne papildu argumenti, kas varētu

pamatot vai pastiprināt jau lietas izskatīšanas laikā paustos apsvērumus vai iebildumus (sal. Augstākās tiesas 2015.gada 28.oktobra lēmuma Nr.SKA-

1362/2015 (A420494213) 7.punkts).

Lai arī pieteicējs savā pieteikumā norādīja, ka Dominikānas pilsonība nevar būt par šķērsli starptautiskās aizsardzības piešķiršanai, tiesa šādai

pieteicēja nostājai nepiekrīt. Dominikānas pilsonība izskatāmajā gadījumā ir nevis šķērslis piešķirt pieteicējam starptautisko aizsardzību, bet pamatojums,

kāpēc pieteicējs nevar pretendēt uz starptautiskās aizsardzības piešķiršanu.

Patvēruma likuma 37.panta otrajā daļā ir noteikts, ka persona nevar pretendēt uz bēgļa statusu, ja tā ir vairāk nekā vienas valsts pilsonis un bez

pamatota iemesla neizmanto tiesisko aizsardzību kādā no savas pilsonības valstīm. Savukārt šā likuma 40.panta otrā daļa noteic, ka persona nevar

pretendēt uz alternatīvo statusu, ja tā ir vairāk nekā vienas valsts pilsonis un bez pamatota iemesla neizmanto tiesisko aizsardzību kādā no savas

pilsonības valstīm. Ievērojot minēto, lai atzītu, ka persona var pretendēt uz bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu, atbilstoši Patvēruma likumā

noteiktiem kritērijiem ir nepieciešamas konstatēt, ka konkrētā persona pamatota iemesla dēļ neizmanto tiesisko aizsardzību kādā no savas pilsonības

valstīm (sk. arī pētījuma Qualification for International Protection (Directive 2011/95/EU) 1.3.1.sadaļu „Third–country national”, pieejams:

https://easo.europa.eu/sites/default/files/QIP%20–%20JA.pdf).

1951.gada 28.jūlija Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Konvencijas par bēgļa statusu (turpmāk – Konvencija) 1.panta ,,A” daļas

2.punktā norādīts, ka gadījumā, ja personai ir vairāku, nevis tikai vienas valsts pilsonība, termins ,,pilsonības valsts” nozīmē katru no valstīm, kurā tā ir

pilsonis, un nevar uzskatīt, ka persona nesaņem savas pilsonības valsts aizsardzību, ja pati bez jebkāda dibināta iemesla (t.i., tāda, ko motivētu pamatotas

bailes) nav izmantojusi aizsardzību, ko varētu saņemt kādā no valstīm, kurā tā ir pilsonis. Saskaņā ar ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos

rokasgrāmatu „Bēgļa statusa piešķiršanas procedūra un kritēriji” Konvencijas 1.panta ,,A” daļas 2.punkta mērķis ir izslēgt no starptautiskas aizsardzības

saņēmēju loka personas, kurām ir pieejama viņu pilsonības valsts aizsardzība. Ja vien šāda iespēja pastāv, pilsonības valsts aizsardzība ir prioritāra

attiecībā pret starptautisko aizsardzību. Izskatot gadījumu, kad pieteikuma iesniedzējam ir dubulta vai vairākas pilsonības, ir nepieciešams nošķirt

valstspiederību tiesiskā nozīmē no aizsardzības pieejamības attiecīgajā valstī. Ir gadījumi, kad pieteikuma iesniedzējam ir kādas valsts pilsonība, kurā

viņam nebūtu baiļu no vajāšanas, bet šādu pilsonību nevar uzskatīt par efektīvu, jo tā neietver aizsardzību, ko parasti piešķir pilsoņiem. Minētajos

apstākļos otrā pilsonība nebūtu šķērslis bēgļa statusa piešķiršanai. Lai konstatētu, ka konkrētā valstspiederība nav efektīva, ir nepieciešams konstatēt, ka

tika izteikts lūgums sniegt aizsardzību un šis lūgums tika atteikts, vai arī uz šādu lūgumu saprātīgā termiņā netika sniegta atbilde (sk. ANO Augstā

komisāra bēgļu jautājumos rokasgrāmatas „Bēgļa statusa piešķiršanas procedūra un kritēriji” 106. un 107.punktu, pieejama:

https://www.unhcr.org/4d93528a9.pdf).

[16] Tiesa iepazinās ar Tiesu informatīvajā sistēmā pieejamo Senāta 2021.gada 30.aprīļa spriedumu administratīvajā lietā Nr.A420256518, kurā

tika izskatīts pieteicēja pieteikums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējam tiktu izsniegta termiņuzturēšanās atļauja Latvijas

Republikā.

Minētajā spriedumā Senāts analizēja pieteicēja argumentu, ka ar Dominikānu viņu saista tikai formāla juridiskā saikne – iegūta pilsonība un ka

doties uz Dominikānu nav iespējams, jo pieteicējs ir izsludināts starptautiskajā meklēšanā, viņam draud aizturēšana, apcietināšana, izdošana, savukārt

Latvijas Republika pieteicējam ir garantējusi drošību.

Senāts piekrita pieteicējam, ka varbūtība, ka pieteicējs varētu tikt aizturēts, pastāv, taču arī apgabaltiesa šādu iespējamību ir ņēmusi vērā, bet

secinājusi, ka tai nav pamata uzskatīt, ka Eiropas Savienības dalībvalstis (Spānija, Zviedrija), caur kurām pieteicējs varētu ceļot uz Dominikānu, vai arī

Dominikānas Republika neievērotu cilvēktiesības, lemjot par personas izdošanu kriminālvajāšanai. Senāts nesaskatīja kļūdu apgabaltiesas vērtējumā, ka

prasība doties uz pilsonības valsti, pati par sevi būtu nehumāna tāpēc, ka pieteicējs varētu tikt pakļauts papildu procedūrām. Senāts nesaskatīja, ka

iespējamā pieteicēja aizturēšana un pagaidu apcietinājums, uz kuru norāda pieteicējs, uzskatāms par tādiem apstākļiem, kas būtu uzskatāmi par

spīdzināšanu vai necilvēcīgu apiešanos (sal. Senāta 2021.gada 30.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA–424/2021 (

ECLI:LV:AT:2021:0430.A420256518.14.S) 8.punkts).

Tādējādi Senāts jau ir vērtējis pieteicēja argumentus Dominikānas valsts aizsardzības sakarā. Pieteicējs nav norādījis, ka kopš Senāta sprieduma

sastādīšanas būtu būtiski mainījusies tiesībpolitiskā situācija šajā valstī. Ievērojot minēto, tiesai nav objektīva pamata apšaubīt, ka Dominikāna nebūtu

spējīga nodrošināt pieteicējam nepieciešamo aizsardzību. Šo viedokli nemaina arī pieteicēja iesniegtais Dominikānā praktizējošā advokāta atzinums. Tiesa

norāda, ka saskaņā ar Patvēruma likuma 32.panta pirmo daļu katra patvēruma meklētāja iesniegumu izskata, izmantojot precīzu un aktualizētu

informāciju no dažādiem avotiem, piemēram, no Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (šobrīd – Eiropas Savienības patvēruma aģentūra), ANO augstā

komisāra bēgļu lietās, un attiecīgām starptautiskām cilvēktiesību organizācijām, par vispārējo situāciju patvēruma meklētāja izcelsmes valstī un, ja

nepieciešams, valstīs, caur kurām tas devies.

Tiesa atzīst, ka ne katra jurista viedoklim ir piešķirams eksperta atzinuma statuss, kas atsevišķos gadījumos varētu pildīt jaunu pierādījumu funkciju

(sal. Marx R. Kommentar zum Asylverfahrensgesetz. 7.Aufl. – Köln: Luchterhand, 2009, S.1279.–1281.). Izskatāmajā gadījumā pieteicēja

iesniegtajā advokāta atzinumā nav norādīts ne uz vienu konkrētu gadījumu, kad Dominikāna būtu izdevusi Krievijai personu ar Dominikānas un Krievijas

dubultpilsonību, jo īpaši apstākļos, kad divu citu valstu prokuratūras ir pieņēmušas lēmumus par personas neizdošanu kriminālvajāšanai. Tāpat no publiski

pieejamās informācijas nav konstatējams apstāklis, ka citas valsts (konkrētajā gadījumā – Krievijas) pases derīguma termiņa izbeigšanās ir pamats

Dominikānas pilsoņa pases neizsniegšanai, kā to norāda advokāta atzinums. Vienlaicīgi atzinumā nav norādīts uz tiesību normām, uz kurām balstoties ir

izdarīts attiecīgais apgalvojums (lietas 1.sējuma 66., 70.lapa). Ievērojot minēto, advokāta sastādītais atzinums patvēruma lietas kontekstā nav

uzskatāms par informācijas avotu, bet drīzāk par konkrēta advokāta subjektīvu viedokli par pieteicēja situāciju. Līdz ar to pieteicēja iesniegtais

Dominikānā praktizējošā advokāta viedoklis nevar tikt uzskatīts par jaunu apstākli, lai atkārtoti izvērtētu pieteicēja iesniegumu par patvēruma piešķiršanu

Latvijas Republikā. Tiesas ieskatā, pieteicēja apsvērumi vedina domāt, ka pieteicējs mēģina noniecināt Dominikānas valsts spēju aizsargāt savus pilsoņus,

nesniedzot šim apgalvojumam objektīvu pamatojumu.

Vienlaicīgi tiesa konstatē, ka pieteicējs nav atteicies no Dominikānas pilsonības, tādējādi to tomēr uzskatot par zināmu drošības garantu. Turklāt

nav konstatējami pierādījumi tam, ka pieteicējs būtu lūdzis, bet Dominikāna būtu atteikusi sniegt savam pilsonim nepieciešamo aizsardzību. Tiesa

nekonstatē, ka pieteicējs būtu vērsies kādā no Dominikānas vēstniecībām ārvalstīs pases maiņai un būtu saņēmis atteikumu pat pagaidu ceļojumu pases

izsniegšanai. Atbilstoši Dominikānas vēstniecības Vācijā mājas lapā internetā (https://deu.mirex.gob.do/de/dienstleistungen/) norādītajam pagaidu

ceļojuma pases (vorläufiger Reisepass/Routing Card), lai ieceļotu Dominikānā, izsniegšana, ir iespējama arī, nosūtot dokumentus vēstniecībai.

Kā Senāts ir norādījis, personai nav nepieciešama starptautiskā aizsardzība, ja kādā no tās pilsonības valstīm bailes no vajāšanas nav pamatotas vai

nepastāv smaga kaitējuma risks (sal. S e n ā t a 2021.gada 30.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA–424/2021 (

ECLI:LV:AT:2021:0430.A420256518.14.S) 9.punkts). Ievērojot minēto, tiesa nekonstatē apstākļus, kas ļautu atzīt, ka pieteicējs pamatota iemesla dēļ

neizmanto tiesisko aizsardzību savā pilsonības valstī – Dominikānā (sal. pētījuma Qualification for International Protection (Directive 2011/95/EU)

1.3.1.sadaļa „Third–country national”, pieejams: https://easo.europa.eu/sites/default/files/QIP%20–%20JA.pdf).

[17] Papildus tiesa norāda, ka pieteicēja atkārtotajā iesniegumā pieminētie, ar veselības stāvokļa pasliktināšanos saistīties apstākļi arī nevar tikt

uzskatīti par jaunu apstākli, kurš varētu tikt uzskatīts par pamatu patvēruma piešķiršanai pieteicējam.

Lai secinātu, ka persona, kurai ir veselības problēmas, savā izcelsmes valstī ir pakļauta smaga kaitējuma draudiem, tiesai būtu jākonstatē, ka

konkrētai personai tīši tika liegta vai potenciāli varētu tikt liegta pieeja izcelsmes valstī pieejamajai medicīniskajai palīdzībai (sk. Eiropas Savienības

Tiesas 2014. gada 18.decembra spriedums lietā Mohamed M’Bodj v. Etat belge, C–542/13 (ECLI:EU:C:2014:2452), 41.punkts un Eiropas

Savienības Tiesas 2018. gada 24. aprīļa sprieduma lietā MP v. Secretary of State for the Home Department , C–353/16 (

ECLI:EU:C:2018:276, 51.punkts).

Izskatāmajā gadījumā pieteicējs nav norādījis, ka savās pilsonības valstīs būtu lūdzis un viņam tika atteikta nepieciešamo medicīnisko pakalpojumu

sniegšana. Ievērojot minēto, pieteicēja sniegtās ziņas par veselības stāvokļa pasliktināšanos nenorāda uz iespējamiem ar veselības stāvokli saistītiem

smaga kaitējuma draudiem.

[18] Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa atzīst, ka pieteicējs atkārtotajā iesniegumā nav norādījis tādus jaunus apstākļus, kas varētu tikt vērtēti kā

ievērojama apstākļu maiņa par labu pieteicējam un tādējādi būt par pamatu bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanai. Tādējādi tiesa secina, ka pieteicējs

nav izpildījis Patvēruma likuma 35.panta pirmajā daļā minēto pienākumu, bet gan izmanto Patvēruma likumā paredzētās tiesības iesniegt atkārtotu

patvēruma iesniegumu.

Līdz ar to tiesa atzīst, ka pārsūdzētais lēmums ir tiesisks un pamatots, bet pieteicēja pieteikums – nepamatots un noraidāms.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīva procesa likuma 246.–251.pantu un Patvēruma likuma 49.panta sesto daļu, Administratīvā rajona tiesa

nosprieda

noraidīt pilnībā /pers. A/ (/pers. A/, /pers. A/) pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei izskatīt pēc būtības

pieteicēja atkārtoto iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijas Republikā.

Spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams.

Tiesnese D.Ābele