Legislator Case Law & Legislation
11130044919 / SKK-0425-22 ECLI:LV:AT:2022:1006.11130044919.12.L AI generated

Supreme Court dismisses cassation appeal as arguments are merely factual disputes, not legal errors.

Case Number 11130044919 / SKK-0425-22
Court / Authority
Jurisdiction Latvia (LV)
Decision Date
Outcome Dismissed

Legislator summary

AI generated

The Supreme Court of Latvia rejected the cassation appeal, ruling that the arguments presented were merely factual disputes regarding evidence evaluation rather than legal errors. The appellant claimed the lower court erred in finding guilt for assault and harassment, but the Supreme Court held that choosing which evidence to believe is the exclusive competence of the court of first instance. Consequently, the court determined that the cassation proceedings could not be initiated because the appeal did not address substantive legal violations.

Legislator headnote

AI generated

Criminal Procedure Law Art. 573, 573.1; The Supreme Court may not review factual findings or evidence evaluation by the court of first instance, as the choice of which evidence to believe is the exclusive competence of the trial court.

Keywords

AI generated
cassation appeal dismissal factual dispute review evidence evaluation competence criminal procedure law appeal arguments rejection

Cited Legislation

AI generated
Criminal Procedure Law Art. 573
Criminal Procedure Law Art. 573.1
Criminal Procedure Law Art. 575

Cited Case Law

AI generated

Need to analyze how this precedent applies to your matter?

Cross-reference this judgment against statutes, commentaries, and subsequent citing case law inside Legislator AI.

Open in Legislator →

Full text

ECLI:LV:AT:2022:1006.11130044919.12.L

Lieta Nr. 11130044919, SKK-425/2022

Krimināllietu departaments

Latvijas Republikas Senāts

LĒMUMS

Rīgā 2022.gada 6.oktobrī

Tiesa šādā sastāvā: senatori Ivars Bičkovičs, Anita Poļakova, Inguna Radzeviča,

iepazinusies ar apsūdzētā /pers. A/ un viņa aizstāves Ivetas Nikolājevas kasācijas sūdzībām par Vidzemes apgabaltiesas 2022.gada 15.februāra

spriedumu, atzīst, ka ir pamats atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.

Apsūdzētais un viņa aizstāve kasācijas sūdzībās norādījuši, ka tiesa par Krimināllikuma 168.1 pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu apsūdzētajam

noteikusi panta sankcijā neparedzētu sodu – piespiedu darbu. Tādējādi tiesa pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 574.panta 3.punktā norādīto pārkāpumu.

Turklāt lietā nav noskaidrots, kad un cik īsziņas apsūdzētais nosūtījis /pers. B/ (iepriekš – /Uzvārds/), līdz ar to pastāv šaubas par īsziņu īstumu un

to patieso nosūtīšanas datumu. Lietā nav pierādīts, ka apsūdzētais, pārkāpjot aizliegumu tuvoties mājoklim, kurā pastāvīgi dzīvo /pers. B/, klauvējis pie

durvīm, piespiežot /pers. B/ tās atvērt. Minētais norāda uz noziedzīga nodarījuma sastāva neesību. Tiesa nav motivējusi noziedzīgā nodarījuma objektīvās

puses pazīmes. Kriminālprocess šajā daļā uzsākts nepamatoti. Turklāt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu apsūdzētajam noteikts nesamērīgi bargs sods,

jo tiesa, pārkāpjot Krimināllikuma 46.panta otrās daļas prasības, nav izvērtējusi noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu.

Tāpat /pers. A/ nav atzīstams par vainīgu Krimināllikuma 130.panta otrajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā, jo nav ticams, ka apsūdzētais

/pers. A/, iesitot ar plaukstu /pers. C/, nodarījis cietušajam tiesu medicīnas eksperta atzinumā norādītos miesas bojājumus. Turklāt tiesa nemotivēti

noraidījusi apelācijas sūdzībā izteiktos lūgumus, liedzot iespēju noskaidrot, vai apsūdzētais cietušajam iesitis ar plaukstu vai dūri. Minētajam ir būtiska

nozīme lietas pareizā izspriešanā, jo cietušā liecības un tiesu medicīnas eksperta atzinums par šiem apstākļiem ir pretrunīgi. Tāpat tiesa nav vērtējusi

pretrunas tiesu medicīnas eksperta atzinumā par miesas bojājumu nodarīšanas laiku un citiem atzinumā neprecīzi atspoguļotiem apstākļiem un faktiem.

Ņemot vērā minēto, apelācijas instances tiesa pārkāpusi Krimināllikuma 4., 8., 9.pantā, Kriminālprocesa likuma 19.panta trešajā daļā, 124.panta pirmajā

un piektajā daļā, 128.panta otrajā un trešajā daļā, 130.pantā, 511.panta otrajā daļā, 512.pantā, 564.panta ceturtajā un septītajā daļā, 573.panta pirmajā

daļā noteiktās prasības, pieļaujot Kriminālprocesa likuma 574.pantā norādītos pārkāpumus, kā arī Kriminālprocesa likuma būtiskus pārkāpumus šā

likuma 575.panta trešās daļas izpratnē.

Kriminālprocesa likuma 573.1panta otrās daļas 2.punkts noteic, ka tiesa var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, ja, izvērtējot kasācijas sūdzībā

vai protestā minētos argumentus, nerodas šaubas par pārsūdzētā nolēmuma tiesiskumu un izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes judikatūras veidošanā.

Apelācijas instances tiesa, nosakot par Krimināllikuma 168.1 pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu apsūdzētajam sodu – piespiedu

darbu –, norādījusi, ka piespiedu darba jaunais nosaukums no 2022.gada 1.janvāra ir sabiedriskais darbs. Savukārt sabiedriskais darbs ir viens no

Krimināllikuma 168.1 panta sankcijā paredzētajiem soda veidiem.

No 2022.gada 15.februāra tiesas sēžu protokola izriet, ka apelācijas instances tiesa izvērtējusi un argumentēti noraidījusi apelācijas sūdzībā un

tiesas sēdē izteiktos lūgumus par apsūdzētā nepilngadīgo bērnu nopratināšanu tiesā, papildu tiesu medicīniskās ekspertīzes noteikšanu un poligrāfa

ekspertīzes noteikšanu. Apelācijas instances tiesa secinājusi, ka krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam nav nepieciešams noteikt poligrāfa

ekspertīzi un tiesas sēdē nopratināt apsūdzētā bērnus par notikumiem 2019.gada 20.aprīlī, jo nav nozīmes tam, vai apsūdzētais cietušajam iesitis ar dūri

vai plaukstu, ņemot vērā to, ka apsūdzība celta par to, ka apsūdzētais vismaz vienu reizi ar roku iesitis cietušajam pa seju. Izlemjot lūgumu par papildu

tiesu medicīniskās ekspertīzes noteikšanu, tiesa norādījusi, ka tai nav radusies nepieciešamība noskaidrot papildu jautājumus par tiesu medicīnas eksperta

atzinumā norādīto /pers. C/ miesas bojājumu smaguma pakāpi un lokalizāciju, turklāt tiesu medicīnas eksperts /pers. D/ pirmās instances tiesā sniedzis

liecības par minētajiem apstākļiem.

Senātam nerodas šaubas par pirmās instances tiesas lēmuma tiesiskumu šajā daļā un izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes judikatūras veidošanā.

Tādējādi šajā daļā konstatējams Kriminālprocesa likuma 573.1 panta otrās daļas 2.punktā norādītais pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību.

Kriminālprocesa likuma 573.1panta pirmā daļa noteic, ka tiesa atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja kasācijas sūdzība vai protests neatbilst šā

likuma 569., 571., 572.pantā un 573.panta pirmajā daļā minētajām prasībām vai ja kasācijas sūdzība vai protests iesniegts par tiesas nolēmumu, kas

saskaņā ar likumu nav pārsūdzams.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 569.panta pirmajai daļai pārsūdzēšana kasācijas kārtībā ir rakstveida kasācijas protesta vai sūdzības iesniegšana

Augstākajā tiesā par tāda apelācijas instances tiesas nolēmuma tiesiskumu, kurš vēl nav stājies spēkā, nolūkā panākt tā atcelšanu pilnībā vai kādā tā daļā

vai arī tā grozīšanu juridisku iemeslu dēļ. Minētā panta trešā daļa noteic, ka kasācijas instances tiesa pierādījumus lietā no jauna neizvērtē.

Senāts konstatē, ka kasācijas sūdzībās atkārtoti apelācijas sūdzības argumenti par Krimināllikuma 168.1 pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma

objektīvās un subjektīvās puses neesību, kurus apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi un argumentēti noraidījusi. Tiesa, izvērtējot lietā iegūtos

pierādījumus, tajā skaitā /pers. B/, /pers. C/, apsūdzētā /pers. A/ liecības un lietai pievienotos ekrānuzņēmumus, atzinusi, ka apsūdzētais, pārkāpjot

Vidzemes rajona tiesas 2019.gada 4.janvāra tiesas nolēmumā par pagaidu aizsardzību pret vardarbību noteiktos aizliegumus, vairākkārt ir ieradies /pers.

B/ dzīvesvietā un klauvējis pie dzīvokļa durvīm, piespiežot /pers. B/ durvis atvērt, kā arī 2019.gada 7.jūlijā nosūtījis viņai piecas īsziņas – plkst.19.00,

plkst.19.35, plkst.19.41, plkst.19.44, plkst.20.14.

Tāpat apelācijas instances tiesa secinājusi, ka lietā ir iegūti ticami, attiecināmi un pieļaujami pierādījumi apsūdzētā vainīgumam par to, ka viņš

savstarpēja konflikta laikā tīši vismaz vienu reizi iesitis ar roku /pers. C/ pa seju, nodarot viņam vieglus miesas bojājumus. Pretēji kasācijas sūdzībās

norādītajam apelācijas instances tiesa secinājusi, ka liecinieces liecībās un tiesu medicīniskās ekspertīzes eksperta atzinumā par cietušajam konstatēto

miesas bojājumu nodarīšanas apstākļiem nav pretrunu.

Senāts jau iepriekš ir paudis atziņu, ka izvēle, kuriem pierādījumiem ticēt, bet kuriem nē, ir tās tiesas kompetencē, kas izspriež lietu pēc būtības. Arī

jautājums par to, vai lietā esošie pierādījumi ir vai nav pietiekami apsūdzētā vainīguma konstatēšanai, ir būtības jautājums, kas kasācijas kārtībā nav

pārbaudāms (Augstākās tiesas 2013.gada 3.jūlija lēmums lietā Nr. SKK333/2013 (15890002407), Augstākās tiesas 2020.gada 7.maija lēmums

lietā Nr. SKK?184/2020 (ECLI:LV:AT:2020:0507.11170015617.6.L)).

Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka pirmās instances tiesa apsūdzētajam par Krimināllikuma 130.panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo

nodarījumu noteikusi taisnīgu sodu, ievērojot Krimināllikuma 35.pantā norādīto soda mērķi un Krimināllikuma 46.pantā norādītos soda noteikšanas

vispārīgos principus. Savukārt, atceļot pirmās instances tiesas spriedumu par /pers. A/ atzīšanu par vainīgu un sodīšanu pēc Krimināllikuma 168.1 panta,

apelācijas instances tiesa samazinājusi par pierādītu atzītās apsūdzības apjomu un mīkstinājusi apsūdzētajam pēc Krimināllikuma 168.1 panta noteikto

sodu.

Senāts atzīst, ka apsūdzētā /pers. A/ un viņa aizstāves I. Nikolājevas kasācijas sūdzību argumenti šajā daļā pauž viņu atšķirīgu viedokli par tiem

secinājumiem, kādus izdarījusi apelācijas instances tiesa, izvērtējot lietā iegūtos pierādījumus un sodu ietekmējošos apstākļus, un vērsti uz to, lai panāktu

apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 569.panta pirmo daļu.

Tādējādi šajā daļā konstatējams Kriminālprocesa likuma 573.1 panta pirmajā daļā paredzētais pamats atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību.

Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 573.panta trešo un piekto daļu, 573.1 panta pirmo daļu un otrās daļas 2.punktu, tiesa

nolēma:

atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību.

Lēmums nav pārsūdzams.

I. Bičkovičs A. Poļakova I. Radzeviča