Court orders payment of debt and court costs from insolvent company administrator's state income to creditor.

Lietas arhīva Nr. C-1395-21/28

ECLI:LV:RVPT:2021:0510.C30469420.2.S

SPRIEDUMS

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2021.gada 10.maijā

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa šādā sastāvā:

tiesnese I.Pujate,

ar tiesas sēžu sekretāri L.Franci,

piedaloties maksātnespējīgās SIA “IHE KINNISVARA” maksātnespējas procesa administratoram Andrim Muceniekam, /pers. C/,

attālinātā tiesas sēdē izskatīja civillietu maksātnespējīgās SIA “IHE KINNISVARA”, kuru pārstāv maksātnespējas procesa administrators Andris

Mucenieks, prasībā pret /pers. C/ par naudas piedziņu.

Aprakstošā daļa

[1] 2020.gada 20.aprīlī maksātnespējīgā SIA “IHE KINNISVARA”, kuru pārstāv maksātnespējas procesa administrators Andris Mucenieks

(turpmāk – prasītājs) cēla Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā prasību pret /pers. C/ (turpmāk – atbildētājs) par naudas līdzekļu piedziņu.

[1.1] Tiesā iesniegtajā prasības pieteikumā prasītājs lūdz tiesu piedzīt no atbildētāja naudas līdzekļus 2 580,00 euro apmērā.

[1.2] Prasības pieteikumā norādīts, ka prasītājs ceļ prasību tiesā pret atbildētāju par naudas līdzekļu piedziņu ar mērķi, lai atgūtu no parādnieka

mantas izmaksāto atlīdzību un tādējādi nodrošinātu efektīvu un likumīgu prasītāja maksātnespējas procesa norisi.

Maksātnespējas kontroles dienests vēstulē Nr.l-57n/2020/176 uzdevis prasītāja administratoram veikt darbības, kas vērstas uz atbildētājam

izmaksātās atlīdzības SIA “IHE KINNISVARA” maksātnespējas procesā atgūšanu.

Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2017.gada 19.jūlija spriedumu lietā Nr.C29456617 pasludināts SIA “IHE KINNISVARA”

(turpmāk arī – parādnieks), maksātnespējas process un par parādnieka administratoru tika iecelts maksātnespējas procesa administrators /pers. C/.

Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2019.gada 21.maija lēmumu maksātnespējas procesa administrators /pers. C/ atcelts no

administratora pienākumu pildīšanas parādnieka maksātnespējas procesā.

Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa ar 2019.gada 22.maija lēmumu par parādnieka maksātnespējas procesa administratoru iecēla Aloizu

Stepēnu, bet ar 2019.gada 25.jūnija lēmumu administrators Aloizs Stepēns atcelts no administratora pienākumu pildīšanas parādnieka maksātnespējas

procesā. Savukārt ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2019.gada 25.jūnija lēmumu maksātnespējas procesa administrators Andris Mucenieks

iecelts par parādnieka administratoru.

Pārbaudot uz parādnieka vārda atvērto AS “PrivatBank” norēķinu kontu Nr.LV45PRTT0260024481100, prasītājs konstatēja, ka 2018.gada

14.martā atbildētājam no parādnieka naudas līdzekļiem tika izmaksāta atlīdzība 2 580,00 euro apmērā.

Konkrētajā gadījumā atbildētājs ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2019.gada 21.maija lēmumu tika atcelts no administratora

pienākumu pildīšanas parādnieka maksātnespējas procesā.

Minētajā lēmumā norādīts, ka atbildētājs tiek atcelts no parādnieka administratora pienākumu pildīšanas, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma

22.panta otrās daļas 2.punktu, kas noteic, ka administratoru atceļ, ja viņš neievēro maksātnespēju reglamentējošo normatīvo aktu prasības.

Šādos apstākļos secināms, ka atbildētājam nav tiesību paturēt saņemto atlīdzību par administratora pienākumu veikšanu parādnieka

maksātnespējas procesā, tāpēc šī atlīdzība 2 580,00 euro apmērā ir jāatmaksā parādniekam.

Pretējā gadījumā, t.i., paturot atlīdzību, kas pēc atcelšanas no administratora pienākumu pildīšanas parādnieka maksātnespējas procesā

atbildētājam vairs nepienākas, uzskatāms, ka atbildētājas ir iedzīvojies uz parādnieka rēķina, par ko Civillikums paredz vispārēju atprasījumu

iedzīvošanās dēļ.

Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītājs 2020.gada 2.martā nosūtīja atbildētājam pieprasījumu par izmaksātās atlīdzības atmaksu.

Uz minēto pieprasījumu prasītājs 2020.gada 12.martā saņēma atbildi, ka prasība netiks izpildīta, jo, atbildētāja ieskatā, konkrētā atlīdzība, kas tika

izmaksāta uz vienošanās ar parādnieka pārstāvi pamata, neatbilst Maksātnespējas likuma 169.panta otrajā līdz piektajā daļā noteiktajiem atlīdzību

veidiem, tāpēc administratora atcelšanas gadījumā nav jāatmaksā.

Prasītājs uzskata, ka atlīdzība, kas konkrētajā gadījumā tika izmaksāta atbildētājam saskaņā ar Maksātnespējas likuma 169.panta pirmo daļu, t.i.

no parādnieka mantas, atbildētājam ir jāatmaksā atbilstoši Maksātnespējas likuma 169.panta sestajai daļai, jo viņš tika atcelts no parādnieka

maksātnespējas procesa, neatkarīgi no tā, uz kāda pamata šī atlīdzība tika izmaksāta, t.i. vai, pamatojoties uz likumu, vai vienojoties ar kreditoriem.

[2] Atbildētājs tiesā iesniegtajos rakstveida paskaidrojumos norādījis, ka tiesā celto prasību neatzīst un uzskata to par nepamatotu.

Ievērojot Maksātnespējas likuma 168.panta trešajā daļā noteikto, administrators var rakstveidā vienoties par maksātnespējīgā subjekta

maksātnespējas procesa finansēšanas avotiem. Pamatojoties uz minēto Maksātnespējas likuma normu, 2018.gada 22.janvārī tika noslēgta vienošanās

starp atbildētāju un parādnieka pārstāvi prasītāja maksātnespējas procesā /pers. F/, kas, cita starpā, pārstāvēja arī vienu no prasītāja kreditoriem.

Saskaņā ar vienošanās noteikto, 2018.gada 14.martā atbildētājam no prasītāja norēķinu konta tika izmaksāta atlīdzība 2 580,00 euro apmērā. Ņemot

vērā Maksātnespējas kontroles dienesta pārstāvju ieteikumu, minēto vienošanos 2018.gada 22.novembrī ir apstiprinājuši arī abi tā brīža prasītāja

kreditori “H.K. Law OÜ”, ko pārstāvēja valdes loceklis /pers. F/, un “Trifuga OÜ”, ko pārstāvēja valdes loceklis /pers. H/. Nevienam no tā brīža

prasītāja kreditoriem pēc būtības nebija iebildumu ne par atlīdzības izmaksas faktu, ne tās apmēru, ne izmaksas veidu.

Ar 2020.gada 3.februārī sagatavoto vēstuli Nr. 0095/O0601/2020-N0S/MPA prasītājs, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 169.panta sesto

daļu, pieprasījis atbildētāju atmaksāt atlīdzību, kura atbildētājam tika izmaksāta, pamatojoties uz 2018.gada 22.janvārī noslēgto vienošanos.

Laika posmā, kamēr atbildētāja lietvedībā atradās prasītāja maksātnespējas procesa lieta, atbildētājs nav saņēmis tādu atlīdzību, kura atbilst kādam

no atlīdzības veidiem, kas noteikti no Maksātnespējas likuma 169.panta otrās līdz piektajai daļai, kā arī uz tādu nekad nav pretendējis.

Atbildētājs kritiski vērtē prasītāja atsauci uz Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2010.gada 29.septembra spriedumu lietā Nr.SKC-

184/2010, jo Senāts ir atzinis, ka prasībai, ko ceļ administrators maksātnespējīgā uzņēmuma labā ir leģitīms mērķis, ja tā vērsta uz līdzekļu iegūšanu, kas

nepieciešami kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai. Brīdī, kad atbildētājs tika atcelts no prasītāja maksātnespējas procesa

administratora pienākumu pildīšanas, parādnieka kreditoru kopējā prasījumu summa bija 15 700,00 euro, kamēr parādnieka norēķinu konta atlikums uz

2019.gada 22.maiju bija 50 164,30 euro. Ievērojot minēto, nav konstatējami apstākļi, kuros nebūtu iespējama kreditoru prasījumu vai maksātnespējas

procesa izdevumu segšana prasītāja maksātnespējas procesa ietvaros. Atbildētāja ieskatā, prasītāja administratora rīcība pie atbildētājam zināmajiem

apstākļiem, iesniedzot prasības pieteikumu, ir nelietderīga un neefektīva valsts administratīvo resursu izmantošana, kas nekādā veidā neveicina prasītāja

maksātnespējas procesa mērķa sasniegšanu.

[3] Tiesas sēdē prasītāja pārstāvis uzturēja tiesā celto prasību pilnā apmērā un sniedza paskaidrojumus atbilstoši prasības pieteikumā norādītajiem

argumentiem un apsvērumiem.

[4] Tiesas sēdē atbildētājs neatzina tiesā celto prasību un sniedza paskaidrojumus atbilstoši atbildētāja tiesā iesniegtajos rakstveida paskaidrojumos

norādītajiem argumentiem un apsvērumiem.

Motīvu daļa

[5] Uzklausot lietas dalībnieku tiesas sēdē sniegtos paskaidrojumus un pārbaudot lietā esošos rakstveida pierādījumus, tiesa uzskata, ka prasība ir

apmierināma turpmāk norādītu apsvērumu dēļ.

[6] Civilprocesa likuma 93.panta pirmā daļa noteic, ka katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus.

Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība, savukārt atbildētajam jāpierāda savu iebildumu pamatotība.

[7] Lietā nav strīda par faktu, ka ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2017.gada 19.jūlija spriedumu lietā Nr.C29456617 pasludināts

SIA “IHE KINNISVARA” (turpmāk arī – parādnieks) maksātnespējas process un par parādnieka maksātnespējas procesa administratoru iecelts

sertificēts administrators /pers. C/ (lietas 14.-17.lapa).

Tāpat lietā nav strīda par to, ka ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2019.gada 21.maija lēmumu lietā Nr.C29456617 apmierināts

Maksātnespējas kontroles dienesta pieteikums un administrators /pers. C/ atcelts no administratora pienākumu pildīšanas maksātnespējīgās SIA “IHE

KINNISVARA” maksātnespējas procesā (lietas 19.-33.lapa), un šobrīd parādnieka – maksātnespējīgās SIA “IHE KINNISVARA” – administratora

pienākumus pilda maksātnespējas procesa administrators Andris Mucenieks.

[8] No lietas materiāliem izriet, ka maksātnespējas procesa administrators Andris Mucenieks, kurš šobrīd pilda maksātnespējīgās SIA “IHE

KINNISVARA” administratora pienākumus, ir vērsies tiesā ar prasību pret iepriekšējo parādnieka administratoru /pers. C/ par naudas summas

2 580,00 euro apmērā piedziņu, kas iepriekš izmaksāta administratoram /pers. C/ kā atlīdzība par administratora pienākumu pildīšanu parādnieka

maksātnespējas procesā, norādot, ka, prasītāja ieskatā, tā kā atbildētājs /pers. C/ ticis atcelts no parādnieka administratora pienākumu pildīšanas,

pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 22.panta otrās daļas 2.punktu, tad atbildētājam /pers. C/ nav tiesību paturēt saņemto atlīdzību, kas viņam

izmaksāta par administratora pienākumu pildīšanu parādnieka maksātnespējas procesā.

[9] Maksātnespējas likuma 11.panta otrā daļa noteic, ka juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas

procesa izmaksas ir administratora atlīdzība un pievienotās vērtības nodoklis, ja administrators ir reģistrēts Valsts ieņēmumu dienesta pievienotās vērtības

nodokļa maksātāju reģistrā, un izdevumi, kas rodas, nodrošinot juridiskās personas maksātnespējas procesa vai fiziskās personas maksātnespējas

procesa likumīgu un efektīvu norisi.

Juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas sedz no parādnieka mantas, kā to noteic Maksātnespējas likuma 168.panta pirmā daļa,

savukārt šā panta trešā daļa paredz, ja no parādnieka mantas nav iespējams segt juridiskās personas maksātnespējas procesa izmaksas, tās var finansēt

no parādnieka pārstāvja, administratora, kreditora, kreditoru grupas vai citu fizisko vai juridisko personu naudas līdzekļiem un pēc to iniciatīvas,

minētajām personām par to rakstveidā vienojoties ar administratoru, ja šāda vienošanās atbilst kreditoru interesēm.

[9.1] No lietai pievienotajiem dokumentiem redzams, ka 2018.gada 22.janvārī starp atbildētāju /pers. C/ kā maksātnespējīgās SIA “IHE

KINNISVARA” maksātnespējas procesa administratoru un /pers. F/ kā parādnieka pārstāvi sabiedrības maksātnespējas procesā, sabiedrības vienīgo

dalībnieku un sabiedrības kreditora pārstāvi noslēgta vienošanās par administratora atlīdzību un izmaksu segšanu, kurā puses, pamatojoties uz

Maksātnespējas likuma 168.panta trešo daļu, vienojās, ka administratora atlīdzība sabiedrības maksātnespējas procesā ir 2 580,00 euro, un tā

samaksājama līdz pieteikuma par sabiedrības maksātnespējas procesa izbeigšanu iesniegšanas tiesai dienai (lietas 56.-57.lapa).

[9.2] Tāpat no lietas materiāliem izriet, ka 2018.gada 22.novembrī starp atbildētāju /pers. C/ kā maksātnespējīgās SIA “IHE KINNISVARA”

maksātnespējas procesa administratoru un maksātnespējīgās SIA “IHE KINNISVARA” kreditoriem – “H.K.Law OU”, ko pārstāv valdes loceklis

/pers. F/, un “Trifuga OU”, ko pārstāv valdes loceklis /pers. H/, noslēgta vienošanās par administratora atlīdzību, kurā, ņemot vērā to, ka

maksātnespējīgajai SIA “IHE KINNISVARA” ir pietiekami naudas līdzekļi administratora atlīdzības segšanai vienošanās noteiktajā apmērā, puses

vienojās apstiprināt administratora atlīdzības summu 2 580,00 euro apmērā un apstiprināt minētās atlīdzības summas izmaksu no sabiedrības bankas

konta, kas veikta 2018.gada 14.martā pēc pieteikuma par sabiedrības maksātnespējas procesa izbeigšanu un administratora atzinuma par sabiedrības

tiesiskās aizsardzības procesa pasākumu plānu iesniegšanas tiesai, ar izmaksas veikšanas brīdi (lietas 60., 61.lapa).

[9.3] Tādējādi lietā nav strīda par faktu, ka no maksātnespējīgās SIA “IHE KINNISVARA” naudas līdzekļiem 2018.gada 14.martā atbildētājam

/pers. C/, kurš tobrīd pildīja parādnieka maksātnespējas procesa administratora pienākumus, tika izmaksāta atlīdzība saskaņā ar noslēgto vienošanas

2 580,00 euro apmērā, ko apstiprina lietas materiāliem pievienotais maksātnespējīgās SIA “IHE KINNISVARA” bankas konta izraksts (lietas

38.lapa).

[10] Atbilstoši Maksātnespējas likuma 169.panta pirmajā daļā noteiktajam, par administratora pienākumu veikšanu juridiskās personas

maksātnespējas procesā administrators saņem atlīdzību no parādnieka mantas, izņemot šajā likumā minētos gadījumus.

Maksātnespējas likuma 169.panta sestā daļa noteic, ka administratoram netiek noteikta atlīdzība gadījumā, ja viņš tiek atcelts no juridiskās

personas maksātnespējas procesa šā likuma 22.panta otrās daļas 1., 2., 3., 4. vai 7.punktā minēto iemeslu dēļ.

Savukārt Maksātnespējas likuma 22.panta otrās daļas 2.punkts noteic, ka tiesa atceļ administratoru, ja administrators neievēro maksātnespēju

reglamentējošo normatīvo aktu prasības.

[10.1] Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2019.gada 21.maija lēmumu lietā Nr.C29456617 ir apmierināts Maksātnespējas kontroles

dienesta pieteikums un /pers. C/ atcelts no administratora pienākumu pildīšanas maksātnespējīgās SIA “IHE KINNISVARA” maksātnespējas procesā.

Minētajā lēmumā tiesa atzina, ka “administrators parādnieka maksātnespējas procesa ietvaros nav pārņēmis visus parādnieka grāmatvedības

dokumentus, nav guvis informāciju par to, kas un kad ir sedzis SIA “AMM Solutions” prasījumu, nav guvis informāciju par laika periodā kopš

parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas līdz 2017.gada decembrim radītajām izmaksām, gūtajiem ienākumiem un veikto saimniecisko

darbību, nav pārliecinājies, vai uz parādnieka vārda ir atvērti konti Igaunijā, nav nodrošinājis parādnieka mantas pārņemšanu, nav sagatavojis parādnieka

mantas pārdošanas plānu, nav pārbaudījis kreditoru prasījumu pamatotību un nav pieņēmis pamatotus lēmumus par kreditora prasījumu atzīšanu, nav

veicis parādnieka pārvaldīšanu, kas ir par pamatu atzīt, ka administrators /pers. C/ neievēro maksātnespēju reglamentējošo normatīvo aktu prasības

(Maksātnespējas likuma 26.panta trešās daļas 8.punkta, 63.panta pirmās daļas 2.punkta, 65.panta 2.punkta, 4.punkta, 74.panta pirmās daļas, 75.panta

pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2018.gada 30.jūnijam), Ministru kabineta 2017.gada 30.maija noteikumu Nr.286 “Tiesiskās aizsardzības

procesa uzraugošās personas un maksātnespējas procesa administratora lietvedības noteikumi” 19.1. un 24.punkta prasības) un nav nodrošinājis SIA

“IHE KINNISVARA” maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu norisi kā to paredz Maksātnespējas likuma 26.panta otrās daļas noteikumi”.

Tāpat tiesa minētajā lēmumā atzinusi, ka “tās konstatētie maksātnespējas procesa norisi regulējošo normatīvo aktu pārkāpumi ir pietiekami, lai

konstatētu Maksātnespējas likuma 22.panta otrās daļas 2.punktā noteiktos apstākļus un atceltu /pers. C/ no administratora pienākumu pildīšanas SIA

“IHE KINNISVARA” maksātnespējas procesā”.

[10.2] Minētais Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2019.gada 21.maija lēmums, ar kuru /pers. C/ tika atcelts no administratora pienākumu

pildīšanas parādnieka maksātnespējas procesā, nav pārsūdzēts un ir stājies likumīgā spēkā, līdz ar to tiesai nav pamata apšaubīt minētajā lēmumā

konstatētos faktus un izdarītos secinājumus.

[11] Tādējādi, lietas izskatīšanas laikā konstatējot, ka /pers. C/ ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2019.gada 21.maija lēmumu lietā

Nr.C29456617 ir ticis atcelts no administratora pienākumu pildīšanas maksātnespējīgās SIA “IHE KINNISVARA” maksātnespējas procesā,

pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 22.panta otrās daļas 2.punktu, proti, tā iemesla dēļ, ka /pers. C/, pildot administratora pienākumus parādnieka

maksātnespējas procesā, nav ievērojis maksātnespēju reglamentējošo normatīvo aktu prasības, tiesa, atbilstoši Maksātnespējas likuma 169.panta sestajā

daļā noteiktajam, atzīst, ka /pers. C/ nav pamata paturēt administratora atlīdzību, kas viņam kā bijušajam maksātnespējīgās SIA “IHE KINNISVARA”

maksātnespējas procesa administratoram tika izmaksāta parādnieka maksātnespējas procesa ietvaros.

[11.1] Lai gan lietā nav strīda par to, ka atbildētājs /pers. C/ laikā no 2017.gada 19.jūlija līdz 2019.gada 21.maijam ir pildījis administratora

pienākumus parādnieka maksātnespējas procesā, taču administratoram savi pienākumi jāpilda atbilstoši maksātnespēju reglamentējošo normatīvo aktu

prasībām, proti, pildot savus pienākumus, administratoram, atbilstoši Maksātnespējas likuma 26.panta otrajā daļā noteiktajam, ir pienākums nodrošināt

efektīvu un likumīgu juridiskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.

Tiesa atzīst, ka gadījumā, ja administrators savus pienākumus nav pildījis atbilstoši maksātnespējas procesu reglamentējošo normatīvo aktu

prasībām, un šī iemesla dēļ administrators ar tiesas lēmumu ticis atcelts no administratora pienākumu pildīšanas parādnieka maksātnespējas procesā,

administratoram nav tiesību paturēt atlīdzību, kuru tas saņēmis par administratora pienākumu pildīšanu, jo minētā atlīdzība administratoram pienākas par

tādu savu pienākumu pildīšanu, kas atbilst maksātnespējas procesu reglamentējošo normatīvo aktu prasībām.

Tiesa pievienojas prasītāja viedoklim, ka nav pieļaujama situācija, kurā administratoram ir tiesības paturēt saņemto administratora atlīdzību arī tādā

gadījumā, ja administrators tiek atcelts no administratora pienākumu pildīšanas parādnieka maksātnespējas procesā tā iemesla dēļ, ka administrators nav

ievērojis maksātnespējas procesu reglamentējošo normatīvo aktu prasībām un nav nodrošinājis efektīvu un likumīgu parādnieka maksātnespējas procesa

norisi, jo šāda situācija būtu pretrunā ar Maksātnespējas likumā 6.pantā un Civillikuma 1.pantā ietverto labas ticības principu savu tiesību izlietošanā un

pienākumu pildīšanā, kā arī nemotivētu administratorus veikt savus pienākumus atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

Civillikuma 1.pants pieprasa, lai katru tiesību izlietojot vai pienākumu pildot, tiesību subjekts rēķinātos ar īsto likuma mērķi, kādēļ šī tiesība ir

piešķirta, un aizsardzību bauda tikai tā interese, kas pēc likuma mērķa un konkrētās lietas apstākļiem atzīstama par svarīgāku.

Tādējādi, ievērojot minēto un izvērtējot abu pušu tiesiskās intereses, tiesa atzīst, ka atbildētājam kā bijušajam parādnieka administratoram, kurš ar

tiesas lēmumu atcelts no administratora pienākumu pildīšanas parādnieka maksātnespējas procesā, nav tiesību paturēt saņemto atlīdzību, jo atbildētājs kā

prasītāja administrators savus pienākumus parādnieka maksātnespējas procesā pildījis nekvalitatīvi, t.i., neatbilstoši maksātnespēju reglamentējošo

normatīvo aktu prasībām.

[11.2] Tāpat tiesa atzīst, ka konkrētajā gadījumā nav tiesiskas nozīmes atbildētāja rakstveida paskaidrojumos norādītajam apsvērumam, ka

atbildētājs, pildot administratora pienākumus parādnieka maksātnespējas procesā, nav saņēmis atlīdzību, kas noteikta Maksātnespējas likuma 169.panta

otrajā līdz piektajā daļā, jo atbildētāja atlīdzība tika noteikta pēc pušu vienošanās atbilstoši Maksātnespējas 168.panta trešās daļas prasībām, jo

konkrētajā gadījumā tiesiska nozīme piešķirama tam apstāklim, ka minētā atlīdzība atbildētājam tikusi izmaksāta no prasītāja kā parādnieka naudas

līdzekļiem, ko apstiprina lietai pievienotais konta izraksts (lietas 38.lapa).

[12] Sniedzot paskaidrojumus tiesas sēdē, prasītāja pārstāvis norādīja, ka tiesā celtā prasība par atbildētāja saņemto naudas līdzekļu atprasījumu

no atbildētāja pamatota ar atsauci uz Civillikuma 2391.pantu un 2392.pantu, jo Maksātnespējas likuma normas, kas atzīstamas par speciālajām tiesību

normām iepretim Civillikuma normām, nereglamentē šādas tiesiskās situācijas risināšanu.

[12.1] Tiesību doktrīnā atzīts, ka tiesai ir patstāvīgi jākvalificē prasības pamats un jānosaka, kuras normas piemērojamas strīda izšķiršanai, un šo

tiesas pienākumu neietekmē ne tas, kā prasītājs nosaucis savu prasību, ne tas, uz kādām tiesību normām prasītājs atsaucies. Tas izriet no principa iura

novit curia, kurš nosaka, ka tiesai pašai jāzina likums neatkarīgi no tā, uz kādu likumu norādījušas vai nav norādījušas puses (V.Bukovskis,

Civīlprocesa mācību grāmata, Rīga, Autora izdevums, 1933., 304.-305.lpp.).

[12.2] Atbilstoši juridiskajā literatūrā norādītajam “Prasījumi no netaisnas iedzīvošanās dod prasītājam tiesību atprasīt no atbildētāja to, ko

atbildētājs bez tiesiska pamata ir ieguvis no kreditora mantas vai uz kreditora rēķina. Šiem prasījumiem ir jānovērš tāda atbildētāja mantas palielināšanās,

kuru tiesību normas atzīst par neattaisnotu. Iedzīvošanās var izpausties kā lietas, tiesības vai pakalpojuma iegūšana, kā atbrīvošanās no kādas saistības uz

kreditora rēķina, kā savu izdevumu ietaupīšana. Iedzīvošanās priekšmetam ir jābūt novērtējamam naudā. [..] 2369.-2392.panta noteikumu mērķis ir

panākt taisnīgu izlīdzinājumu starp prasītāju un atbildētāju. Pirmkārt, tiek novērsts atbildētāja mantas neattaisnots pieaugums, otrkārt, parādniekam tiek

atdots tas, kas sakarā ar iedzīvošanos atrodas atbildētāja mantā” (Latvijas Republikas Civillikuma komentāri, Saistību tiesības, sagatavojis autoru

kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā, Rīga, Mans Īpašums, 2000.g., 648.lpp.).

Saskaņā ar judikatūrā atzīto, “Civillikuma 2369.-2392.pantā izdalītos netaisnas iedzīvošanās vairākus veidus apvieno viens pamats – netaisna

iedzīvošanās uz cita rēķina, tas ir, kāda labuma nepamatota iegūšana. Šāda regulējuma mērķis ir novērst iespēju negodīgiem civiltiesisko attiecību

subjektiem bez pamata iedzīvoties uz citu rēķina, līdz ar to panākot taisnīgu izlīdzinājumu starp prasītāju un atbildētāju (Latvijas Republikas Senāta

2019.gada 24.jūlija spriedumu lietā Nr.SKC-182).

[12.3] Civillikuma 2391.pants, uz kuru savā tiesā iesniegtajā prasības pieteikumā atsaucies prasītājs, reglamentē vispārēju atprasījumu iedzīvošanās

dēļ. Minētā tiesību norma noteic, ka nevienam nav tiesības netaisni iedzīvoties otram par ļaunu un uz tā rēķina. Kas no tam cietis zaudējumus, tas var

prasīt, lai atdod viņam to, ar ko un par cik otrs iedzīvojies.

Juridiskajā literatūrā, komentējot Civillikuma 2391.pantu, norādīts, ka “vispārējais atprasījums iedzīvošanās dēļ ir paredzēts tiem gadījumiem, kad

atbildētājs ir ieguvis mantisku labumu uz prasītāja rēķina, taču ne no prasītāja mantas. Komentējamā pantā paredzēto prasījumu var izlietot tad, ja nav

priekšnoteikumu prasījumiem pēc 2369., 2384., 2387. vai 2389.panta. Vispārējais atprasījums iedzīvošanās dēļ ir pieļaujams tikai tad, ja prasītājs nevar

pret atbildētāju izlietot citus tiesiskus līdzekļus atbildētāja mantā ieplūdušo mantisko vērtību atprasīšanai” (Latvijas Republikas Civillikuma komentāri,

Saistību tiesības, sagatavojis autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā, Rīga, Mans Īpašums, 2000.g., 667.lpp.)

[12.4] Ņemot vērā to, ka konkrētajā gadījumā atbildētājs mantisko labumu, proti – atlīdzību par administratora pienākumu veikšanu, ir ieguvis no

prasītāja mantas, tiesa atzīst, ka minētā prasījuma par naudas līdzekļu atprasījumu izspriešanai pēc būtības nav piemērojams Civillikuma 2391.pants, kas

reglamentē vispārēju atprasījumu iedzīvošanās dēļ, uz kuru atsaucies prasītājs tiesā iesniegtajā prasības pieteikumā, bet gan Civillikuma 2389.pants, kas

reglamentē atprasījumu jebkāda pamata trūkuma dēļ, turpmāk norādītu apsvērumu dēļ.

[12.5] Civillikuma 2389.pants noteic, ja kādam ir bez jebkāda pamata kāds priekšmets no otra mantas, tad to var no viņa atprasīt. Attiecībā uz

šādu atprasījumu nav nekādas nozīmes, vai tāda priekšmeta iegūšanai nav bijis pamata no paša sākuma, jeb vai pamats, kas agrāk ir bijis, vēlāk atkritis.

Par atprasījuma priekšmetu ir spēkā 2376.-2380.panta noteikumi, kā to paredz Civillikuma 2390.pants.

Juridiskajā literatūrā, komentējot Civillikuma 2389.pantu, norādīts, ka “prasījuma izlietošana ir iespējama tad, ja priekšmets no prasītāja mantas

bez tiesiska pamata ir nonācis atbildētāja mantā, un nav nozīmes tam, kādā veidā šī pāreja uz atbildētāja mantu ir notikusi. Prasītājam ir jāpierāda

atprasāmā priekšmeta sākotnējā atrašanās viņa mantā un tas, ka šis priekšmets atrodas atbildētāja mantā bez tiesiska pamata. [..] Atprasījums jebkāda

pamata trūkuma dēļ ir iespējams tad, ja nepastāv tiesisks pamats, kas atbildētājam dotu tiesību iegūt un paturēt viņa mantā nonākušu prasītāja lietu”

(Latvijas Republikas Civillikuma komentāri, Saistību tiesības, sagatavojis autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā,

Rīga, Mans Īpašums, 2000.g., 665.-666.lpp.)

[12.7] Tādējādi, lai gan atbildētājs atlīdzību par administratora pienākumu pildīšanu, kas atbildētājam izmaksāta no prasītāja mantas, sākotnēji

saņēma uz spēkā esošas vienošanās pamata, taču brīdī, kad ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2019.gada 21.maija lēmumu atbildētājs tika

atcelts no administratora pienākumu pildīšanas parādnieka maksātnespējas procesā, jo tiesa atbildētāja rīcībā konstatēja Maksātnespējas likuma

22.panta otrās daļas 2.punktā norādītos pārkāpumus, kas, savukārt, atbilstoši Maksātnespējas likuma 169.panta sestajā daļā noteiktajam nedod tiesības

atbildētājam kā bijušajam parādnieka administratoram paturēt iepriekš saņemto atlīdzību, prasītājam, pamatojoties uz Civillikuma 2389.pantā noteikto

par atprasījumu jebkāda pamata trūkuma dēļ, radās tiesība atprasīt no atbildētāja iepriekš saņemto atlīdzību, jo atbildētāja saņemtā atlīdzība pēc Rīgas

pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2019.gada 21.maija lēmuma par /pers. C/ atcelšanu no administratora pienākumu pildīšanas parādnieka

maksātnespējas procesā pieņemšanas atrodas atbildētāja kā bijušā prasītāja maksātnespējas procesa administratora mantā bez tiesiska pamata, un

atbildētājam iepriekšminēto apsvērumu dēļ nav tiesību šo atlīdzību paturēt.

[13] Atbilstoši Civillikuma 1838.panta pirmajā daļā noteiktajam, tas, ka samaksa izdarīta, jāpierāda tam, kas to apgalvo.

Atbildētājs nav iesniedzis tiesas rīcībā pierādījumus, kas dotu pamatu uzskatīt, ka atbildētājs ir veicis saņemtās naudas summas 2 580,00 euro

apmērā atmaksāšanu prasītājam.

Faktu, ka atbildētājs līdz lietas izskatīšanai tiesas sēdē nav veicis minētās naudas summas atmaksāšanu prasītājam, atbildētājs nenoliedza arī tiesas

sēdē sniegtajos mutvārdu paskaidrojumos, vienlaikus norādot, ka atbildētājs no prasītāja saņemto naudas summu ir iztērējis, līdz ar to, atbildētāja ieskatā,

uz šo naudas summu atprasījuma tiesību nevar attiecināt.

Tiesa minēto atbildētāja viedokli atzīst par nepamatotu, jo atbilstoši Civillikuma 2378.pantā noteiktajam, kas, cita starp, attiecināms arī uz

atprasījumu jebkāda pamata trūkuma dēļ, ja dotas atvietojamas lietas, tad jāatdod tās pašas šķiras un tāda paša labuma lietas, savukārt naudas līdzekļi

atbilstoši Civillikuma 844.pantā noteiktajam ir atzīstami par atvietojamu lietu.

[14] Ņemot vērā minēto, tiesa atzīst, ka prasītāja tiesā celtā prasība ir pamatota un apmierināma, un no atbildētāja par labu prasītājam piedzenami

naudas līdzekļi 2 580,00 euro apmērā.

[15] Civilprocesa likuma 195.pants noteic, ka, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tiesa tā rezolutīvajā daļā norāda prasītāja tiesības par

laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt procentus, norādot to apmēru.

Ievērojot to, ka tiesa apmierinājusi prasītāja prasību par naudas līdzekļu piedziņu no atbildētāja 2 580,00 euro apmērā, prasītājam nosakāmas

tiesības par laiku no sprieduma pasludināšanas dienas līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt no atbildētāja likumiskos procentus – sešus

procentus no simta gadā no parāda pamatsummas 2 580,00 euro, ņemot vērā Civillikuma 1763.pantā noteikto, ka procentu pieaugums apstājas,

sasniedzot pamatkapitāla lielumu.

[16] Tiesas izdevumi, ja prasītājs no to samaksāšanas bijis atbrīvots, piespriežami no atbildētāja valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai

prasījuma daļai, kā to noteic Civilprocesa likuma 42.panta pirmā daļa.

[16.1] Ņemot vērā to, ka prasītājs, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 10.punktu, bija atbrīvots no tiesas izdevumu

samaksas valsts ienākumos, un tiesā celtā prasība apmierināta pilnībā, tiesas izdevumi – valsts nodeva 337,84 euro, kas aprēķināta atbilstoši

Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 1.punkta “b” apakšpunktam, un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi to faktiskajā apmērā – 1,89 euro (lietas

2.lapa) – piedzenami no atbildētāja valsts ienākumos.

[17] Civilprocesa likuma 204.1 pants noteic, ka, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu un par tiesāšanās izdevumu piedziņu, tiesa nosaka

termiņu sprieduma labprātīgai izpildei, kas nedrīkst būt garāks par 10 dienām no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Ņemot vērā minēto, tiesa nosaka atbildētājam termiņu sprieduma labprātīgai izpildei – 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Rezolutīvā daļa

Ievērojot minēto un pamatojoties uz Civillikuma 2389.pantu, Civilprocesa likuma 8., 42., 189.-195., 204.1 pantu, tiesa

nosprieda:

prasību apmierināt.

Piedzīt no /pers. C/, personas kods /personas kods/, maksātnespējīgās sabiedrības ar ierobežotu atbildību “IHE KINNISVARA”,

reģ.Nr.40103936273, labā 2 580,00 euro (divi tūkstoši pieci simti astoņdesmit euro).

Samaksa prasītāja labā izdarāma AS “PrivatBank” kontā Nr.LV45PRTT0260024481100.

Noteikt maksātnespējīgajai SIA “IHE KINNISVARA” tiesības par laiku no sprieduma pasludināšanas dienas līdz sprieduma izpildei (izsoles

dienai) saņemt no /pers. C/, personas kods /personas kods/, likumiskos procentus – 6 (sešus) % gadā, no nesamaksātās pamatparāda summas 2 580,00

euro, vienlaikus nosakot, ka saskaņā ar Civillikuma 1763.pantu procentu pieaugums apstājas, sasniedzot pamatkapitāla lielumu.

Piedzīt no /pers. C/, personas kods /personas kods/, valsts ienākumos valsts nodevu 337,84 euro (trīs simti trīsdesmit septiņi euro un

astoņdesmit četri centi).

Valsts nodeva jāmaksā Valsts kases, reģ.Nr.90000050138, kontā Nr.LV55TREL1060190911200, maksājuma mērķī norādot – valsts nodeva

civillietā Nr.C30469420.

Piedzīt no /pers. C/, personas kods /personas kods/, valsts ienākumos ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 1,89 euro (viens euro un

astoņdesmit deviņi centi).

Ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi jāmaksā Tiesu administrācijas, reģ.Nr.90001672316, kontā Nr.LV51TREL2190458019000, maksājuma

mērķī norādot – ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi civillietā Nr.C30469420.

Izskaidrot /pers. C/, ka maksājuma dokumenti, kas apliecina tiesāšanās izdevumu samaksu valsts labā nekavējoties jāiesniedz Rīgas pilsētas

Vidzemes priekšpilsētas tiesā, pretējā gadījumā pēc sprieduma labprātīgas izpildes termiņa notecējuma spriedums tiks nodots piespiedu izpildei

zvērinātam tiesu izpildītājam.

Noteikt /pers. C/ termiņu sprieduma labprātīgai izpildei – 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijā 20 (divdesmit) dienu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas, apelācijas

sūdzību iesniedzot Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā.

Tiesnese I.Pujate