Court dismisses request to stop using apartment as notary office due to disproportionate property rights restriction.

Lieta Nr. C32234714/096415,

Lietvedības Nr. C-0964/9

Spriedums

Latvijas Republikas vārdā

Rīgā 2015. gada 18.februārī

Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa

šādā sastāvā: tiesnese S. Strakše

ar tiesas sēdes sekretāri Z.Meņģeli,

piedaloties prasītājas pilnvarotai pārstāvei /pers. A/ un atbildētāja pilnvarotiem pārstāvjiem

zvērinātiem advokātiem Kristīnei Zīlei un Mārtiņam Aljēnam,

atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļu īpašnieku

kopības pilnvarotās pārstāves SIA „Hausmaster” prasībā pret /pers. C/ par pienākuma

uzlikšanu pārtraukt dzīvokļa īpašuma izmantošanu kā publisku telpu.

Tiesa

konstatēja:

Dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļu īpašnieku kopības pilnvarotā pārstāve SIA

„Hausmaster” cēlusi prasību tiesā pret /pers. C/ par pienākuma uzlikšanu pārtraukt

dzīvokļa īpašuma izmantošanu kā publisku telpu, norādot, ka nekustamā īpašuma /adrese/,

dzīvokļu īpašnieku kopība laika periodā no 2013.gada 14.novembra līdz 2013.gada

30.novembrim Dzīvokļa īpašuma likuma 20.panta noteiktajā kārtībā - aptaujas veidā, 82%

dzīvokļu īpašnieku balsojot ,,par", pieņēmusi lēmumu, kas fiksēts 2013.gada 2.decembra

balsošanas protokolā Nr. 021213/PUM6. Ar minēto lēmumu dzīvokļu īpašnieku kopība

uzdevusi SIA ,,Hausmaster" informēt dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļa īpašuma Nr.101

īpašnieku par radītajiem traucējumiem un aicināt pārtraukt izmantot dzīvokļa īpašumu

Nr.101 kā publisku telpu, kā arī dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļu īpašnieku kopības

vārdā uzsākt tiesvedības procesu pret dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļa īpašuma Nr.101

īpašnieku par radītajiem traucējumiem/neērtībām citiem dzīvokļu īpašniekiem, lūdzot

tiesai uzlikt dzīvokļa īpašuma Nr.101 īpašniekam pienākumu pārtraukt izmantot

koplietošanas telpas un dzīvokļa īpašumu Nr.101 kā publisko telpu, tai skaitā - notāra

prakses vietu.

2013.gada 5.decembrī SIA ,,Hausmaster" visiem dzīvojamās mājas /adrese/,

dzīvokļu un neapdzīvojamo telpu īpašniekiem, tai skaitā atbildētājam kā pieņemto lēmumu

tiešajam adresātam, nosūtījusi 2013.gada 2.decembra balsošanas protokolu

Nr.021213/PUM6. Papildus 2014.gada 9.janvārī atbildētājam atkārtoti nosūtīts paziņojums

par pieņemtajiem dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumiem un aicinājums pārtraukt izmantot

dzīvokļa īpašumu Nr.101 kā publisku telpu, lūdzot līdz 2014.gada 1.februārim

izpildīt dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu. Līdz šīs prasības celšanas brīdim minētais

nav izpildīts.

Norāda, ka jau 2013.gada 18.februārī dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļu

īpašnieku kopība sapulcē, kurā piedalījušies 27 dzīvokļu īpašnieki no kopā dzīvojamās

mājas sastāvā ietilpstošajiem 33 dzīvokļu īpašniekiem, ar 25 balsīm "par" un atturoties

atbildētājam, kas pārstāv dzīvokļa īpašumu Nr.101 un neapdzīvojamo telpu Nr.15,

pieņēma lēmumu noraidīt /pers. C/ priekšlikumu akceptēt notāra prakses darbību

dzīvojamā mājā līdz 2014.gada l .februārim un izvirzīt atbildētājam nosacījumu ne vēlāk

kā līdz 2013.gada 1.septembrim pārtraukt notāra prakses (vai jebkādas citas

profesionālās/saimnieciskās darbības) veikšanu dzīvojamā mājā /adrese/. Konkrētā

lēmuma sakarā svarīgi uzsvērt konkrētus no lēmuma izrietošus apsvērumus: lai gan

atbildētājs uz konkrētā lēmuma pieņemšanas brīdi prettiesiski jau bija uzsācis izmantot

dzīvokļa īpašumu Nr. 101 kā publisku telpu notāra prakses vietas vajadzībām, dzīvokļu

īpašnieku kopība, ievērojot labas ticības un samērīguma principus, kā arī ar mērķi neradīt

zaudējumus atbildētājam, devusi atbildētājam laiku (vairāk kā 6 mēnešus) pārkāpuma un

prettiesiskās rīcības novēršanai, kā arī dzīvokļu īpašnieku sapulcē 2013.gada 18.februārī

atbildētājs pats izteicis priekšlikumu dzīvokļu īpašnieku kopībai atļaut prakses darbību

dzīvojamā mājā līdz 2014.gada 1.februārim, lai nodrošinātu prakses nepārtrauktības

principu, jo, pēc atbildētāja vārdiem, atbildētājam bijis nepieciešams laiks citu prakses

vietas telpu piemeklēšanai. Tādējādi, tā kā atbildētāja priekšlikums ar kopības lēmumu

ticis noraidīts un noteikts "pārejas periods", atbildētājs, jau vismaz sākot ar sapulces brīdi,

nepārprotami zinājis, ka dzīvokļa īpašuma Nr. 101 izmantošana notāra prakses vietas

veidā rada traucējumus citiem dzīvokļu īpašniekiem.

Norāda, ka atbildētājam arī saistītie (netiešie) lēmumi, kas tika pieņemti 2013.gada

18.februāra dzīvokļu īpašnieku sapulcē (pagaidu līdzekļi - papildus videokameras

uzstādīšana un dežuranta telpas iekārtojuma korekcija) bija nepieciešami un saistīti ar

iepriekš minēto tā saucamo "pārejas periodu" (laiku līdz 2013.gada 1.septembrim), kura

ietvaros atbildētājam bija pilnībā jāizbeidz dzīvokļa īpašuma Nr. 101 izmantošana kā

publisko telpu. Prasītājas ieskatā, īstenotie pagaidu līdzekļi ir pietiekams atlīdzinājums par

pārējo dzīvokļu īpašnieku tiesību pārkāpumu un traucējumu radīšanu. Minētos 2013.gada

18.februāra dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumus atbildētājs nekad nav apstrīdējis, tieši

pretēji - tikuši izpildīti saistītie (netiešie) lēmumi. Tomēr ne lēmumā noteiktais attiecībā uz

prakses darbības pārtraukšanu dzīvojamā mājā /adrese/, līdz 2013.gada 1.septembrim un

izkārtnes pārvietošanu no atbildētāja puses ir ticis ignorēts, turklāt atbildētājs nav ievērojis

arī paša izvirzīto termiņu šo darbību pārtraukšanai - 2014.gada 1.februāri.

Saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 9.panta pirmo daļu dzīvokļa īpašniekam

attiecībā uz dzīvokļa īpašumu ir pilnīgas varas tiesības, tai skaita tiesības valdīt un lietot

dzīvokļa īpašumu, iegūt no tā labumu, izmantot to pēc sava ieskata mantas pavairošanai un

vispār lietot to jebkādā veidā, ciktāl dzīvokļa īpašnieku neierobežo likumi un ciktāl tas

nerada traucējumus citiem dzīvokļu īpašniekiem. Tātad no konkrētās tiesību normas

skaidri un nepārprotami izriet, ka jebkurš īpašnieks var rīkoties ar savu īpašumu pēc

saviem ieskatiem, ciktāl tas nerada traucējumu citiem īpašniekiem. To, ka notāra prakses

darbības ierīkošana atbildētājam piederošajā īpašumā rada tiešus traucējumus citiem

dzīvojamās mājas sastāvā ietilpstošo dzīvokļu īpašumu īpašniekiem, dzīvokļu īpašnieki ir

apliecinājuši vairākkārt - gan pirms 2013.gada 18.februārī notikušās dzīvokļu īpašnieku

kopības kopsapulces, kad konkrēto problēmjautājumu ar atbildētāju mēģināts atrisināt

pārrunu ceļā, gan ar 2013.gada 18.februāra dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu, gan ar

Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā apstrīdētajiem 2013.gada 9.oktobra balsošanas

protokolā iekļautajiem lēmumiem (civillietā Nr.C29794913) un, visbeidzot, ar 2013.gada

2.decembra balsošanas protokolā iekļauto lēmumu.

Dzīvokļu īpašnieku kopība ar pārliecinošu balsu vairākumu ir apstiprinājusi, ka

atbildētājam piederošajā dzīvokļa īpašumā Nr.101 veiktā publiska rakstura darbība (notāra

prakses vieta) rada traucējumus citiem dzīvokļu īpašniekiem - elitārā nama koplietošanas

telpās un teritorijā regulāri uzturas nepiederošas personas, notāra apmeklētāji dzīvojamās

mājas koplietošanas telpas izmanto kā publiskās telpas un rada koplietošanas telpu

nolietojumu, dzīvokļu īpašnieki koplietošanas telpās bez uzraudzības nevar atstāt privātās

mantas, turklāt samazinās dzīvokļu īpašumu vērtība, jo potenciālie jaunie īpašnieki

negatīvi uztver saimniecisko darbību, kas tiek veikta dzīvojamā mājā atbildētājam

piederošajā dzīvokļa īpašumā Nr.101. Bez ievērības nevarot atstāt arī apstākli, ka

konkrētajā situācijā runa nav tikai par dzīvokļu īpašnieku kopības vēlmi paaugstināt

drošību un kārtību dzīvojamās kopīpašuma daļā, bet apdraudējums ir saskatāms arī

dzīvokļu īpašumiem kā atsevišķiem īpašuma objektiem.

Norāda, ka Latvijas būvnormatīva LBN 208-08 "Publiskas ēkas un būves", kas

apstiprināts ar Ministru kabineta 2008.gada 21.jūlija noteikumiem Nr. 567, 1.4.punktā

ietverts publiskas telpas termina definējums, tas ir, sabiedrībai pieejama nedzīvojamā

telpa, kurā īslaicīgi var uzturēties un saņemt dažādus pakalpojumus apmeklētāji

(piemēram, skatītāji, pacienti, klienti, pircēji, pasažieri). Kā izriet no Ministru kabineta

noteikumu Nr.102 “Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 211-08 “Daudzstāvu

daudzdzīvokļu dzīvojamie nami" un Rīgas domes 2005.gada 20.decembra saistošajiem

noteikumiem Nr.34 ,,Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi", ja dzīvojamā

mājā tiek ierīkotas publiskās telpas, publiskām telpām dzīvojamā ēkā ir jābūt īpaši izdalītai

nedzīvojamā daļa vai atsevišķam ēkas stāvam, vai jāierīko atsevišķa ieeja telpām.

Konkrētajā gadījumā attiecībā uz konkrēto publisko darbību šādi priekšnosacījumi

nepastāv.

Pamatojoties uz Dzīvokļa īpašuma likuma 9.panta pirmo daļu, 16.pantu, 17.pantu,

18.pantu un 20.pantu, prasītāja lūdz tiesu uzlikt par pienākumu atbildētājam pārtraukt

dzīvokļa īpašuma Nr.101 dzīvojamā mājā /adrese/, lietošanu un izmantošanu kā publisko

telpu, tai skaitā notāra prakses vietu, kā arī piedzīt no atbildētāja visus tiesāšanās

izdevumus.

2014.gada 15.aprīlī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā saņemti prasības pieteikuma

papildinājumi, kuros norādīts, ka saskaņā ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas

Zemesgrāmatu nodaļas tiesneses lēmumu 2007.gada 8.februārī atbildētājam tika reģistrētas

īpašuma tiesības uz dzīvokļa īpašumu Nr./adrese/, Rīgā, ar kopējo platību 61.6m 2 un

616/17282 pie dzīvokļa īpašuma piederošām kopīpašuma domājamām daļām no

daudzdzīvokļu mājas un zemesgabala.

2013.gada 18.oktobrī atbildētājs iesniedzis prasības pieteikumu Rīgas pilsētas

Latgales priekšpilsētas tiesai par dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu atzīšanu par spēkā

neesošu, kurā atbildētājs faktu izklāsta daļā, 7. un 8. rindkopā, apliecina notāra prakses

darbību atbildētājam piederošajā īpašumā, kas atrunāts augstāk minētās prasības

pieteikuma 3.rindkopā, tas ir, dzīvokļa īpašumā Nr.l/adrese/, Rīgā. Prasītājs vērš

uzmanību, ka interneta vietnē http://www.notary.lv//vārds, uzvārds///, kas ir Latvijas

notāru oficiāla mājaslapa, atbildētāja prakses vieta tiek norādīta /adrese/.

2014.gada 7.maijā Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā saņemti atbildētāja /pers. C/

rakstveida paskaidrojumi, kuros norādīts, ka prasību neatzīst. Paskaidro, ka prasību

prasītāja vārdā ir cēlusi pilnvarotā pārstāve SIA "Hausmaster”, norādot, ka Civilprocesa

likumā noteiktā kārtībā pilnvarojuma došanai ir vispārējs princips, savukārt dzīvokļu

īpašnieku kopības pilnvarojuma došanu dzīvojamās mājas pārvaldniekam regulē speciālais

likums - Dzīvokļa īpašuma likums. Atbildētāja ieskatā šādai interpretācijai nav tiesiska

pamata. Dzīvokļa īpašuma likums nosaka dzīvokļa īpašuma statusu, dzīvokļa īpašnieka

tiesības, pienākumus un atbildību, kā arī dzīvokļu īpašnieku kopības kompetenci un

lēmumu pieņemšanas kārtību (1.pants). Dzīvokļa īpašuma likuma 16. pants, uz kuru

prasības pieteikumā atsaucas prasītāja, nosaka dzīvokļu īpašnieku kompetenci attiecībā uz

jautājumiem par kopīpašumā esošo daļu (16. panta pirmās daļas 1. teikums). Šī panta

pirmās daļas 2. teikums nosaka, ka: "Dzīvokļu īpašnieku kopība, noslēdzot attiecīgu

līgumu, var pilnvarot citu personu izlemt kopības kompetencē esošu jautājumu, izņemot šā

panta otrajā daļā minētos jautājumus”. SIA "Hausmaster" kā pamatojumu prasītāja

pārstāvībai tiesā norāda Dzīvokļa īpašuma likuma 16. panta otrās daļas 4. punktu, kas

paredz, ka vienīgi dzīvokļu īpašnieku kopība ir tiesīga pieņemt lēmumu par pilnvarojuma

došanu vai atsaukšanu. Atbildētāja ieskatā šis punkts ir tulkojams kopsakarā ar panta

pirmo daļu, tas ir, otrās daļas 4. punktā minētais pilnvarojums ir pirmā daļā minētais

pilnvarojums citai personai izlemt kopības kompetencē esošus jautājumus par kopīpašumā

esošo daļu, nevis pilnvarojums Civilprocesa likuma izpratnē. Prasītājs kļūdaini norāda, ka

Civilprocesa likums ietver vispārīgus principus par pilnvarojumu, bet Dzīvokļa īpašuma

likums ir speciālais likums. Atbildētāja ieskatā Dzīvokļa īpašuma likums ir speciālais

likums attiecībā uz daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas kopīpašumā esošās daļas

pārvaldīšanu, savukārt Civilprocesa likums ir speciālais likums attiecībā uz pilnvarojuma

noformēšanas kārtību pārstāvībai tiesā. Līdz ar to prasītāja ir pārkāpusi Civilprocesa

likuma 83. pantā ietverto imperatīvo normu, ka par pilnvarotu pārstāvi civilprocesā var būt

jebkura fiziskā persona. Ņemot vērā to, ka SIA "Hausmaster" ir juridiska persona, tā nevar

būt par dzīvokļu īpašnieku kopības pārstāvi civilprocesā. Pat ja varētu uzskatīt, ka SIA

"Hausmaster" var būt par pārstāvi civilprocesā saistībā ar dzīvojamās ēkas kopīpašumā

esošo daļu (kā norādīts Dzīvokļa īpašuma likuma 16. panta pirmajā daļā), prasība ir celta

nevis par kādiem jautājumiem, kas ir saistīti ar kopīpašumā esošās daļas izmantošanu, bet

gan par pienākuma uzlikšanu atbildētājam pārtraukt viņa atsevišķā īpašumā esošā dzīvokļa

īpašuma Nr. 101 izmantošanu noteiktā veidā. Jautājums par atsevišķa dzīvokļa īpašuma

izmantošanu noteiktā veidā nav uzskatāms par tādu, kas ir saistīts ar ēkas kopīpašumā

esošo daļu, līdz ar to SIA "Hausmaster" atsauce uz Dzīvokļa īpašuma likuma 16. panta

otrās daļas 4. punktu kā pamatu pārstāvībai civilprocesā konkrētajā lietā nav pamatota.

Norāda, ka jautājums par pienākuma uzlikšanu atsevišķa dzīvokļa īpašuma

izmantošanai noteiktā veidā neietilpst dzīvokļu īpašnieku kopības kompetencē. Konkrētajā

lietā prasītāja ir dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļu īpašnieku kopība. Dzīvokļu īpašuma

likuma 16. panta pirmā daļa skaidri nosaka dzīvokļu īpašnieku kopības kompetenci - tā ir

tiesīga izlemt ikvienu jautājumu, kas attiecas uz kopīpašumā esošo daļu. Ne Dzīvokļu

īpašuma likums, ne arī kāds cits normatīvais akts neparedz dzīvokļu īpašnieku kopībai

tiesības izlemt jautājumus par kāda atsevišķa dzīvokļa īpašuma izmantošanu vai

neizmantošanu noteiktā veidā. Tas, ka Dzīvokļa īpašuma likuma 9. panta 1. punkts uzliek

par pienākumu dzīvokļa īpašniekam neradīt traucējumus citiem dzīvokļu īpašniekiem,

automātiski nerada tiesības dzīvokļu īpašnieku kopībai pieņemt lēmumus par atsevišķā

dzīvokļa īpašuma izmantošanu vai neizmantošanu noteiktā veidā. Ja pārējie dzīvokļu

īpašnieki uzskata, ka atbildētāja darbība tam piederošajā dzīvokļa īpašumā rada

traucējumus, tad to ir iespējams risināt likumā noteiktajā kārtībā, piemēram, izsaukt

pašvaldības policiju, apstrīdēt administratīvos aktus, ar kuriem atbildētāja dzīvokļa

īpašuma izmantošana biroja vajadzībām ir tikusi atļauta, vai celt prasību par zaudējumu

atlīdzību. Prasība pārtraukt atbildētājam piederošā dzīvokļa izmantošanu kā notāra praksi

ir pretrunā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 9. panta 1. punktā noteiktajām tiesībām valdīt un

lietot dzīvokļa īpašumu, iegūt no tā labumu, izmantot to pēc sava ieskata mantas

pavairošanai un vispār lietot to jebkādā veidā, kā arī pretrunā ar Latvijas Republikas

Satversmes 105. pantā paredzētajām personas tiesībām uz īpašumu.

Norāda, ka prasītājs ir izpildījis tās prasības, kas attiecas uz dzīvokļu īpašnieku

kopības vēlmi paaugstināt drošību un kārtību kopīpašuma kopīgā izmantošanā, bet

atsevišķu lēmumu punktu izpilde automātiski nekādā veidā nenozīmē arī pārējo

kopsapulces pieņemto pretlikumīgo vēlmju atzīšanu par sev saistošiem, proti: zvērināta

notāra prakses kā tādas izbeigšanu līdz 2013. gada 1. septembrim. Kopsapulces lēmumi,

kas pieņemti, pārsniedzot Dzīvokļa īpašuma likumā noteiktās kompetences ietvarus,

neiegūst tiesisku spēku no to pieņemšanas brīža tikai tāpēc, ka tie nav apstrīdēti.

Atbildētājs nekad neesot saistoši apņēmies pārtraukt notāra prakses darbību dzīvoklī Nr.

101 līdz 2014. gada 1.februārim. Šis termiņš diskusijas formā ticis apspriests 2013. gada

18. februāra dzīvokļu īpašnieku sapulcē tikai kā viens no iespējamajiem situācijas

risinājumiem, nevis kā atbildētāja izteikts saistošs piedāvājums. Turklāt dzīvokļu

īpašnieku kopība nolēmusi, ka notāra prakse ir jāizbeidz jau līdz 2013. gada 1.

septembrim, līdz ar to termiņš 2014.gada 1.februārī jebkurā gadījumā nav saistošs

atbildētājam.

Norāda, ka dzīvokļa īpašuma izmantošana biroja vajadzībām ir saskaņota likumā

noteiktajā kārtībā. 2013. gada 8. aprīlī Rīgas pilsētas būvvalde akceptējusi atbildētāja

iesniegto apliecinājuma karti par būves telpu grupas paredzētā lietošanas veida maiņu uz

1220. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr.1620 “Noteikumi par būvju

klasifikāciju" pielikuma 36. punktu minētā klasifikācijas kategorija 1220 atbilst biroja

telpu grupām - ēkas (telpu grupas), kas tiek izmantotas darījumiem un dažādiem

administratīviem mērķiem. Savukārt saskaņā ar pielikumā pievienoto izkārtnes pasi Nr.

RD11628AF2445 jau 2012. gada 3. decembrī tika saskaņota izkārtne zvērināta notāra

birojam /adrese/. Līdz ar to atbildētāja ieskatā notāra prakses darbība dzīvokļa īpašumā Nr.

101 ir saskaņota likumā noteiktajā kārtībā attiecīgajās iestādēs. Dzīvokļu īpašnieku kopība

nevienu no šiem administratīvajiem aktiem nav apstrīdējusi likumā noteiktajā kārtībā.

Prasība pārtraukt izmantot dzīvokļa īpašumu Nr. 101 kā publiku telpu ir ne tikai

nesamērīga atbildētāja tiesību ierobežošana, bet arī nevienlīdzīga, jo vienas ēkas dzīvokļu

īpašumu izmantošana atbilstoši īpašnieku vajadzībām gan kā nedzīvojamās telpas, gan kā

dzīvojamās telpas ir vispārpieņemta prakse Rīgas centrā. Lielā daļā centra dzīvojamo ēku

ir ierīkotas biroju telpas, tai skaitā notāru biroji. Turklāt norāda, ka ēkā /adrese/ atrodas arī

restorāns ,,Rossini". Bieži šādās situācijās, kad ēkā atrodas gan dzīvokļi, gan biroju telpas,

atsevišķa ieeja nav izveidojama un dzīvojamās mājās biroju telpas atrodas gan pirmajos,

gan augstākos stāvos, un tas nav tiesisks pamats lieguma noteikšanai dzīvokļa īpašuma

izmantošanai biroja vajadzībām. Turpretim ēkā /adrese/ pēc dzīvokļu īpašnieku kopības

lēmumu pieņemšanas atbildētājs jau ir nodrošinājis biroja apmeklētāju ienākšanu birojā

caur atsevišķu ieeju, ieviesis videonovērošanu un visi atbildētāja klienti tiek atzīmēti ēkas

apmeklētāju reģistrācijas žurnālā.

Prasības pieteikumā ir norādīts, ka Latvijas būvnormatīvi un Rīgas domes saistošie

noteikumi paredz īpaši izdalīt ēkas nedzīvojamo daļu vai atsevišķu stāvu, vai ierīkot

atsevišķu ieeju telpām, taču nav norādīti konkrēti šo normatīvo aktu panti/punkti. Turklāt

šāds apgalvojums pats par sevi ir absurds, jo jautājumu par būves vai telpu grupas

lietošanas veida maiņu izlemj būvvalde (konkrētajā gadījumā - Rīgas pilsētas būvvalde),

kas ir akceptējusi lietošanas veida maiņu.

Norāda, ka aizliegums izmantot dzīvokļa īpašumu kā notāra prakses vietu ir

nesamērīgs atbildētāja tiesību ierobežojums. Dzīvokļa īpašuma likuma 9. panta ievaddaļā

un 1. punktā ir noteikts, ka dzīvokļa īpašniekam uz dzīvokļa īpašumu ir pilnīgas varas

tiesības, tai skaitā tiesības valdīt un lietot dzīvokļa īpašumu, iegūt no tā labumu, izmantot

to pēc sava ieskata mantas pavairošanai un vispār lietot to jebkādā veidā, ciktāl dzīvokļa

īpašnieku neierobežo likumi un ciktāl tas nerada traucējumus citiem dzīvokļu īpašniekiem.

Savukārt Latvijas Republikas Satversmes 105. pantā ir paredzētas ikvienas personas

tiesības uz īpašumu. Saskaņā ar tiesību doktrīnu (Latvijas Republikas Satversmes

komentāri, Latvijas Vēstnesis, 2011. 474. lpp.) īpašuma tiesību ierobežojumiem ir jāatbilst

samērīguma principam. Samērīguma princips paredz trīs kritēriju ievērošanu: izmantotais

līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai; leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt

ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; labums, ko sabiedrība gūst

no ierobežojuma, ir lielāks par personai nodarīto zaudējumu.

Neskatoties uz atbilstošas argumentācijas trūkumu par notāra prakses darbības

traucējumiem pārējiem dzīvokļu īpašniekiem, lai izslēgtu jebkādus iespējamos

traucējumus pārējiem dzīvokļu īpašniekiem, atbildētājs izpildījis divus no 2013.gada

18.februāra dzīvokļu īpašnieku kopsapulcē pieņemtajiem lēmumiem: uzstādīt

videonovērošanas kameru, kas pieslēgta monitoram ēkas dežuranta telpā, un organizēt

klientu piekļuvi notāra praksei caur dežuranta telpu (ēkas pagalmu). Līdz ar to šobrīd

klienti notāra prakses telpās iekļūst caur atsevišķu iekšpagalma ieeju un kāpņu telpā tiek

nodrošināta videonovērošana. Atbildētājs uzskata, ka ir veicis visas saprātīgās un no

atbildētāja pamatoti sagaidāmās darbības, lai maksimāli saskaņotu visu ēkā esošo dzīvokļu

īpašumu un nedzīvojamo telpu īpašnieku intereses un lai notāra prakses darbība neradītu

traucējumus citiem dzīvokļu īpašniekiem. Uzskata, ka samērīguma principa kontekstā

leģitīmais mērķis jau ir sasniegts ar esošo regulējumu ēkā. Prasības apmierināšanas

gadījumā atbildētājam nodarītais zaudējums būtu būtiski lielāks nekā pārējo dzīvokļu

īpašnieku ieguvums. Prasības apmierināšana būtu gan indivīda personisko tiesību, gan arī

sabiedrības tiesību kopumā nesamērīgi un būtiski ierobežojoša. Prasība ir vērsta ne tikai uz

atsevišķu personu - ēkas dzīvokļu un nedzīvojamo telpu īpašnieku gribas realizāciju, bet

arī vērsti pret visas sabiedrības interešu nodrošināšanu kopumā, jo tās interesēs ir notāru

pakalpojumu brīva pieejamība. Šo viedokli apstiprina arī Latvijas Zvērinātu notāru

padomes 2013. gada 5. augusta vēstule Nr. 01-13/1425. Latvijas Zvērinātu notāru padome

secinājusi, ka zvērināta notāra /pers. C/ rīcība atbilst normatīvo aktu prasībām. Ir

vispārpieņemts, ka notāru biroji tiek izvietoti iespējami tuvu un ērti pieejamās vietās

iedzīvotājiem, pārsvarā tieši pilsētas centrālās daļas dzīvojamo un nedzīvojamo ēku

zemākajos stāvos.

Tiesas sēdē prasītājas pilnvarotā pārstāve /pers. A/ prasību uzturēja uz prasības

pieteikumā un tā papildinājumos norādītajiem motīviem un pamatiem, lūdza prasību

apmierināt. Papildus paskaidroja, ka pamatojums dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumam

prasīt, lai atbildētājs pārtrauktu izmantot dzīvokļa īpašumu kā publisku telpu, ir tas, ka

koplietošanas telpās un dzīvojamās ēkas teritorijā nepārtraukti uzturas nepiederošas

personas, kas apdraud pārējo dzīvokļu īpašnieku drošību, jo viņi nevar atstāt savas mantas

koplietošanas telpā, gan arī potenciāli rada apdraudējumu dzīvokļu īpašniekiem

(iespējamu zādzību risku). Bez tam minētais rada arī koplietošanu telpu nolietojumu. Māja

ir atzīstama par elitāru dzīvojamo ēku – ēka atrodas klusajā centrā, mājai ir vēsturiska

vērtība, šobrīd tā ir tikusi renovēta, ēkā ir dežurants. Prasītājai nav vērtējuma, kādā apmērā

mazinās īpašuma vērtība, ēkā atrodoties publiskai telpai. Atbildētāja prakses vietu dienā

apmeklē ne mazāk kā 10 apmeklētāji. Dzīvokļu īpašniecei Liepiņai šajā ēkā pieder 5

dzīvokļi, taču viņa izmanto tikai vienu no tiem. Savukārt atbildētājam pieder viens

dzīvokļa īpašums, taču ik dienu to apmeklē vairāk kā 10 cilvēki. Visas līdz šim veiktās

darbības, pieprasot atbildētājam pārtraukt izmantot dzīvokļa īpašumu kā publisku telpu, ir

preventīvas, tās veiktas nolūkā novērst jebkādu iespējamu kaitējumu. Prasītāja ir centusies

risināt situāciju ar atbildētāju mazāk ierobežojošiem līdzekļiem – ēkā ir dežurants, tiek

veikta videonovērošana, ticis ieviests apmeklētāju reģistrācijas žurnāls. Valsts datu

inspekcija ir konstatējusi personu datu aizsardzības pārkāpumu reģistrācijas žurnāla

lietošanā, tādēļ to nevar izmantot.

Tiesas sēdē atbildētāja pilnvarotie pārstāvji zvērināti advokāti Kristīne Zīle un

Mārtiņš Aljēns prasību neatzina. Paskaidroja, ka atbildētāja ieskatā šāda veida prasības

celšana neietilpst dzīvokļu īpašnieku kopības kompetencē un dzīvokļu īpašnieku kopība

nevarēja ne ar balsošanas protokolu, ne kā savādāk nodot prasības celšanas tiesības SIA

“Hausmaster”. Prasība nav celta par jautājumiem, kas ir saistīti ar kopīpašumā esošās daļas

izmantošanu, bet gan par pienākuma uzlikšanu atbildētājam pārtraukt viņa atsevišķā

īpašumā esošā dzīvokļa Nr.101 izmantošanu noteiktā veidā, ko ir akceptējusi Rīgas

pilsētas būvvalde, un tā nav atbildētāja patvaļīga darbība. Dzīvokļu īpašnieku kopība ir

pilnvarojusi lemt jautājumu ārpus tās jautājumu kategorijas, kas ir minēta Dzīvokļu

īpašuma likuma 16.pantā. Šis jautājums nenoliedzami skar kopīpašumā esošo mājas daļu,

tomēr primāri tas ir vērsts uz aizliegumu atbildētājam izmantot viņam piederošās telpas

veidā, kādu ir saskaņojusi būvvalde. Prasība ir celta par atbildētājam piemītošo

pamattiesību ierobežojumu, proti: tiesību uz īpašumu. Satversmes 105.pantā, kas nosaka,

ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu, nenoliedzami ir arī noteikts, ka īpašumu nedrīkst

izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Satversmes 8.nodaļas komentāros, kā arī

Satversmes tiesa nolēmumos vairākkārt ir norādīts, ka ir jārod balanss starp īpašuma

tiesību ierobežošanu un sabiedrības interesēm. Satversmes tiesa savā praksē ir izdalījusi

samērīguma principu, kur ir izvērtējami trīs kritēriji: vai izmantotais līdzeklis ir piemērots

leģitīmā mērķa sasniegšanai; leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; labums, ko sabiedrība gūst no ierobežojuma, ir

lielāks par personai nodarīto zaudējumu. Mājas dzīvokļu īpašnieki principiāli nevēlas

pieņemt nekādus citus jautājuma risinājuma veidus, līdz ar to nevar runāt par to, ka /pers.

C/ tiesību ierobežojums būtu samērīgs. Izvirzītais pieprasījums aizliegt izmantot telpas kā

prakses vietu ir absolūti nesamērīgs. Dzīvokļa īpašuma lietošana biroja vajadzībām ir

saskaņota likumā noteiktajā kārtībā. Apliecinājuma karte ir spēkā stājies administratīvais

akts, izkārtnes pasi arī neviens nav apstrīdējis. Izkārtnes izvietošana nav /pers. C/ iegriba,

bet gan pienākums informēt par to, ka konkrētajā vietā atrodas notāra birojs, izriet no tiem

pienākumiem, kādus /pers. C/ uzliek gan Notariāta likums, gan arī Latvijas Zvērinātu

notāru padomes izvirzītie noteikumi. Nav iegūti pierādījumi, kas apliecinātu prasītājas

norādīto kopīpašuma nolietošanos, gan vērtības samazināšanos, gan traucējumu radīšanu.

Notāra prakses vietu ierīkošana elitāros vai vienkārši dzīvojamos namos Rīgas centrā,

klusajā centrā vai ārpus tā nereta prakse un nevienam par to nav nekādu iebildumu. Blakus

esošajā dzīvojamā mājā /adrese/, kura droši vien arī ir vērtējama kā elitāra dzīvojamā

māja, atrodas advokātu birojs, taču par to nav nekādu iebildumu. Lūdz prasību noraidīt.

Noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus un izvērtējot lietas materiālos esošos

pierādījumus, tiesa uzskata, ka prasība nav pamatota un ir noraidāma.

No lietas materiāliem pievienotā 2013.gada 2.decembra balsošanas protokola

Nr.021213/PUM6 redzams, ka laika periodā no 2013.gada 14.novembra līdz 2013.gada

30.novembrim saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 20.panta pirmo daļu tikusi veikta

nekustamā īpašuma /adrese/, dzīvokļu un neapdzīvojamo telpu īpašnieku aptauja

jautājuma risināšanai par dzīvokļa Nr.101 izmantošanu. Aptaujas rezultātā, 27

īpašniekiem, kas veido 81,82% no dzīvokļu īpašnieku kopības, balsojot „par”, pieņemts

lēmums uzdot SIA „Hausmaster” dzīvokļu īpašnieku kopības vārdā uzsākt tiesvedības

procesu pret dzīvokļa īpašuma Nr./adrese/, īpašnieku par radītajiem traucējumiem,

neērtībām citiem dzīvokļu īpašniekiem, lūdzot tiesu uzlikt par pienākumu dzīvokļa

īpašniekam (atbildētājam /pers. C/) pārtraukt izmantot koplietošanas telpas un dzīvokļa

īpašumu Nr.101 kā publisku telpu, tai skaitā notāra prakses vietu.

No lietas materiāliem pievienotā zemesgrāmatas nodalījuma noraksta redzams, ka

saskaņā ar ierakstu zemesgrāmatā nekustamā īpašuma – dzīvokļa Nr.101 un pie tā

piederošo 616/17282 kopīpašuma domājamo daļu no daudzdzīvokļu mājas un

zemesgabala /adrese/, īpašnieks ir /pers. C/.

No izdrukas no Latvijas Zvērinātu notāru padomes mājas lapas redzams, ka /pers.

C/ ir iecelts zvērināta notāra amatā un viņa prakses vieta ir /adrese/.

Lietā nav strīda par to, ka atbildētājs turpina izmantot sev piederošo nekustamo

īpašumu /adrese /, notāra prakses vajadzībām.

No lietas materiāliem kopumā un prasītājas pārstāves tiesas sēdē sniegtajiem

paskaidrojumiem redzams, ka pamats prasības celšanai tiesā ir, dzīvokļu īpašnieku kopības

ieskatā, atbildētāja publisko telpu lietojuma rezultātā radīts citu dzīvokļu īpašnieku tiesību

aizskārums saistībā ar koplietošanas telpu izmantošanu un bojājumiem, kas var tikt radīti

koplietošanas telpām, un citu dzīvokļu īpašnieku interešu apdraudējumu.

Saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 3.panta pirmo daļu atsevišķais īpašums ir

dzīvojamā mājā esoša būvnieciski norobežota un funkcionāli nošķirta telpa vai telpu

grupa, kura kā dzīvoklis, neapdzīvojamā telpa vai mākslinieka darbnīca iezīmēta būves

kadastrālās uzmērīšanas lietā.

Dzīvokļa īpašuma likuma 4.panta otrajā daļā noteikts, ka kopīpašumā esošajā daļā

ietilpst: 1) dzīvojamās mājas un tās ārtelpu (galeriju, balkonu, lodžiju, terašu) ārējās

norobežojošās konstrukcijas (tai skaitā sienas, arhitektūras elementi, jumts, koplietošanas

telpu logi un durvis, arī ārdurvis), iekšējās slodzi nesošās konstrukcijas (tai skaitā nesošās

sienas un kolonnas, kā arī atsevišķos īpašumus norobežojošās sienas), starpstāvu

pārsegumi (tai skaitā siltuma un skaņas izolācijas slāņi), koplietošanas telpas (tai skaitā

bēniņi, kāpņu telpas, pagrabtelpas), kā arī dzīvojamo māju apkalpojošās

inženierkomunikāciju sistēmas, iekārtas un citi ar dzīvojamās mājas ekspluatāciju saistīti

funkcionāli nedalāmi elementi, kas nepieder pie atsevišķā īpašuma (tai skaitā atsevišķā

īpašuma robežās esošie sildelementi, ja to funkcionālā darbība ir atkarīga no kopīpašumā

esošajām inženierkomunikācijām); 2) dzīvojamās mājas palīgēkas un būves, izņemot šā

likuma 3.panta trešajā daļā minētās; 3) zemesgabals, uz kura atrodas attiecīgā dzīvojamā

māja, ja tas nepieder citai personai.

Saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 15.panta pirmo un otro daļu dzīvokļu

īpašnieku kopība ir pārvaldes institūcija dzīvojamā mājā, kas sadalīta dzīvokļu īpašumos.

Dzīvokļu īpašnieku kopības sastāvā ir visi attiecīgās dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieki.

Saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 16.panta pirmo daļu dzīvokļu īpašnieku

kopība ir tiesīga izlemt ikvienu jautājumu, kas attiecas uz kopīpašumā esošo daļu.

Dzīvokļu īpašnieku kopība, noslēdzot attiecīgu līgumu, var pilnvarot citu personu izlemt

kopības kompetencē esošu jautājumu, izņemot šā panta otrajā daļā minētos jautājumus.

Minētā panta otrās daļas 4.punktu vienīgi dzīvokļu īpašnieku kopība ir tiesīga pieņemt

lēmumu par pilnvarojuma došanu un atsaukšanu.

Tiesa uzskata, ka dzīvokļu īpašnieku kopības rīcība, ceļot prasību tiesā, atbilst

Dzīvokļu īpašuma likuma 16.panta pirmajā daļā noteiktās kompetences apjomam, jo, kaut

arī prasības priekšmets ir atsevišķā īpašuma konkrēta lietojuma veida izbeigšana, prasības

pamats ir kopīpašumā esošās daļas un citu dzīvokļu īpašnieku tiesību un interešu

aizsardzība. Līdz ar to tiesa nesaskata pamatu tiesvedības izbeigšanai lietā saskaņā ar

Civilprocesa likuma 223.panta 2.punkta noteikumiem, sakarā ar to, ka prasību cēlusi

persona, kurai nav prasības tiesību.

Tāpat tiesa atzīst par pamatotiem prasītājas argumentus, ka Dzīvokļu īpašuma

likuma 16.panta otrās daļas 4.punkts ir atzīstams par speciālo normu attiecībā pret

Civilprocesa likuma noteikumiem par pilnvarojuma noformēšanu. Dzīvokļu īpašnieku

kopība Dzīvokļu īpašuma likumā noteiktajā kārtībā ir pieņēmusi lēmumi par pilnvarojuma

došanu SIA „Hausmaster” prasības celšanai tiesā, attiecīgais lēmums nav ticis apstrīdēts

vai atzīts par spēkā neesošu, līdz ar to SIA „Hausmaster” ir tiesīga rīkoties dzīvokļu

īpašnieku kopības vārdā, ceļot prasību tiesā un realizējot procesuālās tiesības.

No 2013.gada apliecinājuma kartes /adrese/, rekonstrukcijai, kas akceptēta Rīgas

pilsētas būvvaldē 2013.gada 8.aprīlī, redzams, ka vienkāršotas rekonstrukcijas rezultātā ir

veikta telpu grupas lietošanas veida maiņa no 1122 uz 1220.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2009.gada 22.decembra noteikumu Nr.1620

„Noteikumi par būvju klasifikāciju” pielikuma 36.punktu klasifikācijas kods „1220” tiek

noteikts ēkām (telpu grupām), kas tiek izmantotas darījumiem un dažādiem

administratīviem mērķiem.

2012.gada 3.decembrī Rīgas pilsētas būvvalde izsniegusi /pers. C/ notāra

biroja /adrese/ izkārtnes pasi Nr.RD011628AF2445.

Tādējādi tiesa nekonstatē, ka atbildētājs, izmantojot sev piederošo īpašumu notāra

prakses vietas vajadzībām, nebūtu ievērojis normatīvo aktu noteikumus un telpu lietojums

nebūtu saskaņots būvniecību regulējošos normatīvos aktos noteiktajā kārtībā.

No pievienotā rekonstrukcijas projekta, kas ticis saskaņots Rīgas pilsētas būvvaldē,

redzams, ka dzīvoklis Nr.101 ir izvietots dzīvojamās ēkas pirmajā stāvā.

No Latvijas Zvērinātu notāru padomes 2013.gada 5.augusta atbildes vēstulē SIA

„Hausmaster” par /pers. C/ prakses vietu norādīts, ka /pers. C/ rīcība atbilst normatīvo aktu

prasībām. Zvērinātu notāru padome, veicot iesniegumā norādīto apstākļu pārbaudi, cita

starpā ir konstatējusi, ka atbildētājs dzīvojamās ēkas /adrese/, pirmā stāva kāpņu telpā par

saviem līdzekļiem ir izvietojis videokameru ar ieraksta funkciju, ir nodrošināta klientu

kustība caur dežuranta telpu, biroja telpām ir nodrošināta atsevišķa ieeja, ir izlietota

informatīva uzlīme.

Tiesa uzskata, ka visi iepriekš minētie ir atzīstami par preventīva rakstura

pasākumiem, kas nodrošina notāra biroja apmeklētāju kontroli, veicina iespējama

apdraudējuma novēršanu un palielina drošību dzīvojamā ēkā. Prasītāja nav apstrīdējusi

minēto drošības pasākumu izpildi un to nodrošināšanu dzīvojamā ēkā /adrese/.

Satversmes 105.pantā nostiprinātas personu tiesības uz īpašumu, nosakot, ka

ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm.

Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.

Saskaņā ar Civillikuma 927.pantu īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, tas ir,

tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā

kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību.

Saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 9.panta 1.punktu dzīvokļa īpašniekam

attiecībā uz dzīvokļa īpašumu ir pilnīgas varas tiesības, tai skaitā tiesības valdīt un lietot

dzīvokļa īpašumu, iegūt no tā labumu, izmantot to pēc sava ieskata mantas pavairošanai un

vispār lietot to jebkādā veidā, ciktāl dzīvokļa īpašnieku neierobežo likumi un ciktāl tas

nerada traucējumus citiem dzīvokļu īpašniekiem.

Tiesa atzīst par pamatotiem atbildētāja argumentus, ka īpašuma tiesību

ierobežojumam ir jāatbilst samērīguma principam un aizliegums izmantot atbildētājam

piederošo īpašumu notāra prakse vietas vajadzībām būtu nesamērīgs atbildētāja īpašuma

tiesību ierobežojums. Lietā nav iegūti pierādījumi, ka līdz šim brīdim notāra biroja

apmeklētāju rīcības rezultātā dzīvojamās ēkas koplietošanas telpās izvietotajām ēkas

konstrukciju daļām vai šajās telpās izvietotajām mantām būtu radīts kāds bojājums vai

jebkad būtu fiksēta tāda personu rīcība, ko varētu vērtēt kā apdraudējumu vai kaitējumu

ēkas un tās dzīvokļu īpašnieku drošībai un tiesiskajām interesēm. Tiesas vērtē kritiski

prasītājas argumentus par īpašuma vērtības samazināšanos personu pārvietošanās

rezultātā, jo pierādījumi šādam apgalvojumam nav iegūti, turklāt šāda rakstura telpu

nolietojumu rada jebkura persona, kura apmeklē citus dzīvokļu īpašniekus, kā, piemēram,

viņu viesi, dažādu pakalpojumu sniedzēji, kuru ierašanās laiks, turklāt, nav aprobežots ar

noteiktām dienas stundām un kuru apmeklējuma kontrolei nav izvirzīti īpaši noteikumi.

Notāra prakses vieta ir izvietota ēkas pirmajā stāvā, tai ir izveidota atsevišķa ieeja un

apmeklētāju kustība notiek caur dežuranta telpām, kas nodrošina šo personu rīcības

pārredzamību. Turklāt, ievērojot telpu izvietojumu, apmeklētājiem nokļūšanai notāra

prakses vietā ir nepieciešams lietot tikai atsevišķu, salīdzinoši nelielu koplietošanas telpu

daļu.

Tiesa uzskata, ka atbildētājs ir veicis darbības, ko no viņa var sapratīgi un pamatoti

sagaidīt, lai maksimāli samazinātu iespējamu citu dzīvokļu īpašnieku apdraudējumu, un

aizliegums lietot īpašumu kā publiskas telpas būtu atzīstams par nesamērīgu atbildētāja

īpašuma tiesību ierobežojumu.

Pie šādiem apstākļiem tiesa uzskata, ka prasība nav pamatota un ir noraidāma.

Ievērojot minēto un pamatojoties uz Civilprocesa likuma 93., 97., 189., 190.pantu,

tiesa

nosprieda:

Dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļu īpašnieku kopības pilnvarotās pārstāves SIA

„Hausmaster” prasību pret /pers. C/ par pienākuma uzlikšanu pārtraukt dzīvokļa īpašuma

izmantošanu kā publisku telpu noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā 20 dienu laikā no pilna sprieduma

sastādīšanas dienas, 2015. gada 4. marta, Rīgas apgabaltiesā, apelācijas sūdzību iesniedzot

Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā.

Tiesnese /personiskais paraksts/ S.Strakše